Antīkās sabiedrības vērtības.

     Civilizācija, kas radās Grieķijā un tās salās, radīja jaunus uzskatus par dabu un cilvēku sabiedrību. Lai gan senos grieķus iekaroja cittautieši, viņu idejas būtiski ietekmēja politiskos un citus uzskatus Eiropā un visā rietumu puslodē Tādēļ Grieķiju uzskata par rietumu civilizācijas šūpuli.

    Antīkā civilizācija radīja valsti savdabīgā sociāli politiskas organizācijas formā – grieķu polisu formā. Polisa bija fenomens, ko pazina tikai antīkā pasaule. Senajiem grieķiem vārds “polisa” nozīmēja:1) pilsētu,

          2) valsti,

                      3) pilsoņu kopienu.

Grieķiem nepastāvēja atšķirības starp šīm trijām nozīmēm, jo viņiem valsts vispirms nozīmēja nevis norobežotu teritoriju, bet gan noteiktu kolektīvu, organizētu pilntiesīgu ļaužu kopumu, kura centrs bija pilsēta. Tādējādi  šīs trīs nozīmes tiem saplūda vienā jēdzienā, ko daudzi  mūsdienu zinātnieki sauc par pilsētvalsti.

Grieķu autori par polisu pirmām kārtām uzskatīja pilsoņu kolektīvu, īpašā veidā organizētu cilvēku kopības formu. Tukidīds rakstīja: “…valsts – tie ir cilvēki, bet nevis sienas un nevis kuģi”; Aristotelim polisa ir augstākā iespējamā cilvēces kopības forma: attīstība, viņš domāja, notiek no saimes, ciema uz polisu. Iepriekšējās formas nodrošināja tikai indivīda fizisku eksistenci, bet tikumisku dzīvi var sasniegt tikai polisā, kas ir “brīvu pilsoņu apvienība”. Polisa bija pilsoņu kopiena, kas izslēdza nepilsoņus un nebrīvos no politiskajām tiesībām. Tikai pilsonis bija politiski pilntiesīgs un kā tādam viņam bija tiesības uz zemi polisā, tiesības piedalīties valsts lietu lemšanā  un pārvaldīšanā, un aizsargāšanā, kā arī pašam saņemt valsts aizsardzību. Polisa pilsonim deva visu, kam bija vērtība. Tāpēc savukārt pilsonim vislielākā laime bija redzēt savu polisu plaukstam, vajadzības gadījumā  atdot par polisu savu dzīvību un izaudzināt krietnus dēlus – polisas aizstāvjus.

    Augstāk minētie principi bija demokrātijas pamati. Demokrātijas apjoms un pakāpe nebija vienāda visās polisās un dažādos laika periodos, ko noteica tas, cik lielā mērā visi pilsoņi varēja realizēt savas tiesības pārvaldīt polisu un cik tieši piedalījās polisu lietu izlemšanā.

    Polisa garantēja cilvēkam pašu dārgāko - brīvību, ko antīkā sabiedrība saprata kā ideālu neatkarības stāvokli, kas ietvēra gan politisko, gan ekonomisko, gan gara brīvību. Polisas pilsoņa galvenais pienākums, viņa dzīves jēga, viņa misija ir kalpošana visiem spēkiem jebkurā vietā un jebkurā jomā polisai, pienākumu pildīšana pret polisu, kas ir patiesās morāles demonstrācija.

    Antīkās sabiedrības vērtību sistēmā nozīmīga ir pilsoņu kopienas ražošanas un sociālā pamatšūna – mājas kopiena – saime, kas ietvēra saimes galvas – tēva pakļautība esošos cilvēkus (sievu, bērnus, pieaugušus dēlus un viņu sievas utt.) un mantu. Ģimenei antīkajā sabiedrībā bija divi mērķi: 1) cisas valsts mērķis – pienākumi pret valsti; 2) privātais ģimenes mērķis. Ģimenes pirmais mērķis bija pilsoņu skaita “atražošana”, kuri uzņemtos no tēviem pienākumus pret valsti, tai skaitā svarīgākos: sargāt pilsoņu brīvību, ar uzvarām karā vairot polisas labklājību un slavu.

    Bērni ģimenē bija jāaudzina tradīciju, polisas ētisko vērtību sistēmas garā, lai tie kļūtu par krietniem pilsoņiem, kas pienākumu pildīšanu pret polisu uzskatītu par augstāko dzīves tikumisko jēgu.

Un tikai tad sekoja ģimenes privātais aspekts: dzimtas turpināšana, pienākumi pret senčiem, nesot tiem upurus, godinot tos, ģimenes tradīciju glabāšana un beidzot, tīri personisks mērķis – bērnu atbalsts vecumdienās.

   Pilsoņu augstākā tikumības izpausme bija kalpoðana savai polisai pēc iespējas labāk. Tāpēc tam jācenðas pilnveidot savi garīgie un fiziskie spēki. Lai pilnveidotos, cilvēkam jāzina kāds viņš ir, kritiski jāielūkojas sevī. Grieķi bija pirmie, kas to apzinājās. Un filosofi Talēts, Hīlons un uzraksts uz grieķu galvenā tempļa Delfos aicina: “Iepazīsti sevi!”

    Senie grieķi uzskatīja, ka skaistais ir tikumīgs un tikumīgais ir skaists, fiziski skaistā un garīgi skaistā līdzsvarotība. Sengrieķu dzīves gudrība bija mērs, harmonija un saprāts. Un tomēr bagātībai antīkajā sabiedrībā tika piešķirta liela nozīme, jo tā garantēja spēku, varenību un brīvību, jo brīvības izpratne saistīta ar ekonomisko neatkarību un tās doto brīvā laika iespēju.

    Grieķijā harmonija dabā, ðķiet, palīdzēja veidoties harmoniskai personībai, harmoniskai kultūrai. Grieķu aizrauðanās ar sportu formēja fiziski stipru, izturīgu cilvēku, pārliecinātu par savu spēku. Bet mūzika, dejas radīja ritmu, dvēseles attīrīšanos, remdēja kaislības, deva cilvēkam iekšēju, dvēseles harmoniju. Mīlestība pret literatūru, filosofija veicināja domāšanas, prāta attīstību.

    Ļoti nozīmīgs mantojums no senās Grieķijas ir grieķu māksla un arhitektūra, kas ir radījusi paraugus, kuriem seko mūsdienu mākslinieki. Grieķu gleznotāji un tēlnieki radīja skaistus, mierīgus cilvēkus un reti – jūtu uzliesmojumu. Arī arhitekti tiecās pēc līdzsvara un saskaņas. Viņi apguva matemātikas likumus, lai celtu tempļus un teātrus. Viens no nozīmīgākajiem šī līdzsvara paraugiem ir Akropoles tempļi Atēnās. Partenons ir vislabākais piemērs grieķu arhitektūras vienkāršībai. Visā Eiropā var atrast celtnes, kas veidotas pēc tā parauga.

    Grieķu vēsturnieki bija pirmie, kas pagātni uzlūkoja kritiski. Viņi apcerēja notikumus, izvēlējās faktus, centās izprast cilvēka rīcību un motīvus. Hērodots, kuru parasti sauc par vēstures tēvu, savā stāstījumā iekļāvis  senus nostāstus, leģendas, un tajā pašā laikā viņš vēsta arī par paða redzēto un neseniem notikumiem. Atšķirībā no Hērodota Tukidīda vēstures vēstījums neietver mītus, leģendas un pārdabisku notikumu skaidrojumus. Tukidīds uzskata, ka vēsturniekam ir jācenðas noskaidrot patiesība un cilvēka rīcības motīvi.

    Dzejai bija liela nozīme grieķu dzīvesveida izteikðanā. Tā veidoja pamatu grieķu audzināðanai. Dzeja bija daudzveidīga: gan svinīgas dziesmas – himnas, veltītas dieviem, kāzu un bēru dziesmas, gan arī dzejas darbi, kas izteica cilvēka jūtas, pārdzīvojumus. Grieķi rakstīja arī dzeju, lai godinātu sporta spēļu uzvarētājus un kaujās krituðos. Grieķiju var uzskatīt par mūsdienu teātra dzimteni. Teātra izrāde Grieķijā bija ļoti iecienītas, jo grieķi uzskatīja, ka teātris veicina cilvēka garīgo attīstību.

    Grieķi bija pirmie, kuri centās izskaidrot dabas parādības ar prātu. Sengrieķu filosofi atzina divu veidu zināðanas: par dabu un par cilvēku, tā vietu pasaulē. Grieķi uzskatīja, ka dabā valda vispārīgi likumi, kurus tie sauca par dabas likumiem un kurus var izzināt ar prātu. Lai gan daudzas domas bija aplamas, cenzdamies atrast dabiskus likumus un cēloņus, grieķi izveidoja pamatus mūsdienu zinātnei. Pētīja mūziku, astronomiju un matemātiku, lai noskaidrotu ðos likumus. Dēmokrits mācīja, ka pasauli veido sīkas daļiņas jeb atomi, kuras nevar sadalīt. Lai gan mūsdienu zinātne ir atradusi vēl sīkākas daļiņas, Dēmokrīta uzskats bija pirmā atomu teorija. Hipokrats bija ārsts un apmācija citus dziedniekus dažādu slimību cēloņu noskaidroðanā. Viņš mācīja, ka tas jādara ar prātu, nevis skaidrojot visu ar dievu dusmām. Sokrats apgalvoja, ka svarīgāk ir vaicāt, nevis kā es varu iegūt panākumus politikā, bet kā man nodzīvot savu dzīvi.

    Ikvienam grieķu jaunietim bija jāgatavojas karavīra dzīvei – jābūt spēcīgam, veiklam, gatavam panest jebkuras grūtības. Visi jaunieði nodarbojās ar fiziskajiem vingrinājumiem ne tikai skolā. Pilsētās atradās īpaðas celtnes – vingrotavas, kā arī sporta laukumi – stadioni.  Pastāvīgi tika rīkotas dažādas sacensības, kurās ikviens varēja piedalīties un izrādīt savu spēku un veiklību.

    Ik pēc četriem gadiem tika rīkotas sporta sacensības, kurās piedalījās visu grieķu zemes pārstāvji. Sacensības notika pie Olimpijas pilsētas. Tās tika sauktas par olimpiādem, tās tika rīkotas, godinot varenāko grieķu dievu Zevu. Olimpisko spēļu uzvarētāji tika godināti kā tautas varoņi.

    Īpaði jāuzsver tas, ka senie grieķi ir ne tikai pārmantojuði un attīstījuði, pielāgodami savām vajadzībām un paceldami jaunā pakāpē, iepriekšējo kultūru izstrādāto mantojumu (piemēram reliģijas, amatniecības vai rakstības sfērā), bet arī radījuði tādas kultūras formas un darbības virzienus, ko iepriekšējos gadsimtos nepazina nedz citas tautas, nedz arī viņi paði, proti, filosofiju, zinātni, vēsturi, literatūru. u. c. Taču pats lielākais viņu “atklājums”, ar ko organiski saistīti visi pārējie, ir polisa, t. i., savā būtībā jauns civilizācijas tips, kuru nepazina nedz Tuvie, nedz Tālie Austrumi. Grieķu kultūras centrālā ass ir politiskā sfēra, ap kuru veidojas, aug un izvērðas plaðumā visa pārējā kultūras daudzveidība, visa dzīve kopumā.

Izmantotā literatūra

Rubenis A. “Senās Grieķijas kultūra” – Zvaigzne ABC, 1998.

Ķēniņš I. “Seno laiku vēsture II” – Zvaigzne ABC, 1994.

“Seno laiku vēsture 2. daļa” Metodisks līdzeklis – Rīga, 1995.

“Pasaules vēsture 1. daļa. “Senie laiki”” – RaKa , latvieðu izdevums, 1997.