Aristoteļa formulētais pretrunas likums

Latvijas Universitāte

Ekonomikas un vadības fakultāte

Finansu un kredīta katedra

Analītiskais referāts

"Antīkajā un viduslaiku filosofijā"

"Aristoteļa formulētais pretrunas likums"

Dienas nodaļas

finansu menedžmenta

1. kursa

1F3 grupas

students

Voldis Zlobins

studenta apl. No P 97012

Rīga 1997

Aristoteļa "Metafizika" 4. grāmata 2.- 8. nodaļas

Ievadam

            Aristoteļa pretrunas likums tieši izriet no viņa metafizikas. Parādot, ka katrai zinātnei ir sava pētāmā vienība, no kuras iziet tai pakārtotās vienības, un ar to argumentējot, ka arī filosofijai ir savs izpētes objekts un proti - būtība, Aristotelis vienlaicīgi ievada pretrunas likuma formulēšanā, t.i., parāda pretstatus: vienīgoódaudzo. Kaut arī daudzais šeit ir domāts nevis kā āpkārtējais vienīgajam, bet gan tā sastāvdaļas. Aristotelis uzsver, ka vienīgais ir izejas punkts.

            "Cik ir vienīgā veidu, tik ir arī būtības veidu. Indentitātes, līdzīgā pētīšana un cita, tāda veida pētīšana." Jebkurš pretstats reducējas uz pretstatu starp vienu (vienīgo) un daudzo.

            "Tomēr par to ir pietiekioši teikts tas, kas bija izskatīts no mūsu puses "Pretstatu uzskaitījumā" - pazudis traktāts.

            "Tā kā viena zinātne pēta vienu otram pretnostatīto, bet vienīgajam tiek pretstatīts daudzais, un tā kā noliegums un nošæiršana tiek pētīti vienā zinātnē, tāpēc abos gadījumos (nolieguma gadījumā un nošæiršanas gadījumā) tiek pētīts kaut kas vienīgais, attiecībā pret kuru ir noliegums vai nošæiršana." Matemātiskā interpretācija:             x-zinātne

                                                            y-pretnostatītais

                                                            a-vienīgais

                                                            b-daudzais

                                                            (bņa1+a2+...+an)         an-vienīgā sastāvdaļas

                                                            a-noliegums

                                                            b-nošæiršana

xņy

yņa+b

a+bņx, seko

a+bņa+b, vai

aņa

aņb

            "Ja par kādu priekšmetu tiek runāts kā par vienīgumu zaudējušu, tad tiek domāts, ka tas eksistē kā kaut kas daudzveidīgs." Piemēram, smiltis, putekļi.

            "Noliegt to, kas tiek noliegts, ir neeksistence." Citiem vārdiem, ja kāds noliedz Dievu, tad cits varētu pierādīt dieva eksistenci. Gadījumā, ja cits sāk noliegt Dieva noliegumu, tad nonāk situācijā, kāda bijusi pirms Dieva nolieguma, t. i., nekas netiek pateikts (noliedzot noliegumu nevar pierādīt jeb nolieguma noliegums nav arguments).

            Jebkādā ziņā izpaužas pretstati:          substances ziņā: tāpatība - citādība,

                                                                        kvalitātes ziņā: atšæirības - līdzības,

                                                                        kvantitātes ziņā: vienlīdzība-nevienlīdzība.

            Tā kā visas nozīmes virzās uz kaut ko vienu, tad, kaut ko "sadalot" vairākās nozīmēs (apskatot no vairākiem aspektiem), nepeiciešams pēc tam norādīt, kādas ir tā attiecības ar pirmo (vienīgo, vispārējo) katrā izteikumu veidā.

            Viss tiek reducēts uz pretstatiem. Viss sastāv no pretstatiem. Piemēram, miers - viens, kustība - daudz.

            Secinājums:" Pēc visa spriežot visi pretstati arī reducējas uz vienīgo un daudzo."

           

Formulējumam

            Pretrunas likums Aristotelim ir vajadzīgs kā izejas punkts metafizikai, lai varētu pētīt būtību. Pretrunas likums priekšnosacījums, lai būtības pētījumos nenonāktu pie kļūdas. (Būtība un vienīgums - viens un tas pats.)

            Pats patiesākais no visiem sākumiem ir tas, kurā nav iespējams kļūdīties, - "neiespējams, ka 1) viens un tas pats, 2) vienā un tai pat laikā, 3) būtu un nebūtu piemītošs 4) vienam un tam pašam 5) vienā un tai pašā attiecībā".

            Pretrunas likums - esamības universāls princips.

            Pretrunas likums - vienīgais, uz ko reducējas visi pārējie likumi.

            Nevar būt un nebūt vienlaicīgi.

Iztirzājumam

            Šajā nodaļā Aristotelis analizē pretrunas likumu, saistot ar tā iespējamiem pretiniekiem. Jebkurš apgalvojums tiek apgāzts tā izteikšanas brīdī, ja noliedz pretrunas likumu. Vislielākais absurds rodas ar apgalvojumu "es nepiekrītu pretrunas likumam", jo līdz ar to tiek apgalvots, ka "es piekrītu pretrunas likumam".

            Pretrunas likumu "apgāzt" nav iespējams, jo to var izdarīt tikai ar argumentāciju, savukārt pats pretrunas likums skar jebkura veida argumentācijas principu. Noliegt pretrunas likumu ir noliegt sevi.

            Aristoteļa piemērs: "Kas piekritīs tam, ka savos vārdos viņš ietver noteiktu nozīmi, piekritīs arī tam, ka ir kaut kas patiess arī bez pierādījuma (pierādījuma, ka pretrunas likums ir absurds -VZ). Līdz ar to nevar kaut kas būt tāds un citāds vienlaicīgi (t. i., patiess un nepatiess vienlaicīgi - VZ).

            "Nav iespējams domāt, nedomājot kaut ko vienu."

            Pretrunas likuma princips - ja ir viens, tad nav daudzi. Viens (vienīgais) un daudzi ir pretstats.

            Aristoteļa pierādījums:            1) "Cilvēks" tiek definēts kā divkājaina būtne;

                                                            2) tādas ir vairākas, bet ne bezgalīgi daudz;

                                                            3) konkrētam "cilvēkam" jāpiedēvē "vārds";

                                                            4) "būt cilvēkam" nevar nozīmēt to pašu kā "nebūt cilvēkam", jo "cilvēks" attiecas ne tikai uz vispārīgo (uz divkājaino būtni), bet arī uz konkrēto - "vārdu". T. i. - jo divkājainā būtne var arī nebūt cilvēks (pērtiæi nav cilvēki), bet konkrētais cilvēks, piemēram, Toms, noteikti būs cilvēks. Šajā piemērā arī simboliski atklājas viedokļu daudzveidība, kas kopumā neietver sevī pretrunas likumu, bet konkrētais viedoklis gan.

            "Izņēmums": Vārdu daudznozīmība. "To, ko mēs saucam par cilvēku, citi var saukt arī par necilvēku. Bet jautājums ir nevis par to, vai var būt viens un tas pats, vienā un tai pat laikā tikt nosaukts par cilvēku un necilvēku, bet jautājums ir par to, vai var būt tas vienlaicīgi tas un cits. Savukārt, ja "cilvēks" un "necilvēks" ir viens un tas pats, tad arī "būt cilvēkam" un "nebūt cilvēkam" - viens un tas pats.

            "Izņēmums": Jautājums: "Vai tas ir cilvēks?". Atbilde: "Jā!" Papildjautājums: "Vai tiešām tas ir tikai cilvēks, jo tas arī var būt bāls, liels, izglītots utt."

            Aristoteļa atbilde: Protams, nekas netraucē, lai viens un tas pats būtu gan cilvēks, gan bāls un varētu vēl piemist daudz citu īpašību, tomēr, atbildot uz jautājumu, vai ir pareizs tas, ka lūk tas ir cilvēks vai nē, vajag pateikt kaut ko tādu, kam ir viena nozīme, un nevajag piebilst, ka tas ir bāls un liels: nav iespējams uzskaitīt visas piemītošās īpašības, tā kā to ir bezgala daudz; tad, lai tas, kas strīdas pretī, uzskaita visas šīs īpašības, vai arī nenorāda ne uz vienu."

            Ar ironiju - "Tāpat, atbildot uz jautājumu, nav nepieciešams piebilst, ka tas var būt ne tikai cilvēks, bet arī necilvēks, ja, protams, nepiebilst visas pārējās piemītošās īpašības, kādas tikai ir un kādu nav; ja tas, kas strīdas, dara to, tad vairāk nav nekādas diskusijas."

            Secināajums: Būtība, pateicoties pretrunas likuma formulējumam, ir nemainīga, jo mainoties lietas pazīmējumam būtība taàu paliek tā pati.

            "Ja tajā, kas tiek apzīmēts ar doto priekšmetu, tiek ietverta šī priekšmeta būtība, tādā gadījumā, kad priekšmets tiek apzīmēts ar šī "vārda" noliegumu, priekšmeta esamība atšæiras no norādītās būtības." - absurds.

            "Un tāpec tiem, kas piekrīt šim viedoklim, jāsaka, ka nevienai lietai nevar būt tāds apzīmējums, bet viss ir piemītošs."

            Piemērs. "Jo tieši ar to savā starpā atšæiras būtība no piemītošā; tā, piemēram, bālais ir kaut kas cilvēkam piemītošs, tāpēc ka viņš ir bāls, nevis tāpēc, ka viņš ir pats bālums."

Kritikai

            Protagora (divu viedokļu relatīvā pareizība), Anaksagora (dažādu åeometriju eksistence cilvēkā), Dēmokrīta (vielas eksistence no tukšuma un atomiem) uzskatu kritika.

            Kļūda ir pretnostatītā sajaukšana ar pretrunīgo, jo pretnostatītais - vienīgais un daudzi - izriet viens no otra. 5) vienā un tai pašā attiecībā".