BIOMEDICĪNISKO PĒTĪJUMU ĒTIKAS PRINCIPI UN RISINĀJUMI

Profesore Vija Kluša

BIOMEDICĪNISKO PĒTĪJUMU ĒTIKAS PRINCIPI UN RISINĀJUMI

Saīsināts referāts LZA sēdē 1999. gada 8. janvārī "Zinātnieka ētika"

Ētika dod orientāciju vērtības apziņas virzienam. Tā nedod absolūtas normas un formulas, bet gan dziļāku izpratni par cilvēku attiecībām ar pasauli. Profesionālās (ārsta, jurista, žurnālista, zinātnieka) ētikas normas mūsdienās ir izstrādātas visās attīstītajās valstīs, un tas veicina indivīda līdzdalību, līdzdomāšanu un līdzjušanu ikdienas dzīvē. Tātad ētika ir sirdsapziņas jautājums, un tas aptver visas dzīves sfēras un profesijas.

Zinātnieka darbībā galvenais ir izziņas, izprašanas un interpretācijas jautājumi, kurus realizējot, viņš atrodas starp brīvību un atbildību. Jo augstāka ir zinātnes attīstības pakāpe un jo sarežģītākas tehnoloģijas ienāk eksperimentā, jo augstāka ir riska pakāpe, ka pētījumu sekas var radīt draudus cilvēcei. Ja bezatbildīgu, paviršu vai kaitniecisku personu rokās nonāk, piemēram, vīrusi, baktērijas, toksiskas vielas, atomfizikas un ģenētiskas tehnoloģijas, tas var izrai sīt visas cilvēces traģēdiju, katastrofu mūsu planētai. Tādēļ aktualizējas ētikas problēmas un jautājumi par zinātnieka atbildību, īpaši biomedicīnas nozarēs, kurās pēdējo desmit gadu laikā rodas lavīnveidīgi atklājumi. Tos veicinājuši molekulārās bioloģijas, ģenētikas un neirozinātņu sasniegumi. Tos neizprotot, var rasties nepa matotas bailes, neizpratne, ažiotāža un pretestība zinātnes virzībai. Piemēram, 50. gados Francijā gribēja aizliegt molekulārās bioloģijas pētījumus. Acīmredzot tās bija bailes no jaunajām tehnoloģijām un to rezultātu sekām. Pašreiz bailes rada klonēšanas tehnoloģijas. Tāpēc nepieciešams šādus jautājumus regulēt ētikas komisijās, lai izšķirtu pētījuma nepieciešamību, raksturu, realizācijas veidu, iespējamo risku un sekas.

Biomedicīniskajos pētījumos, kur pētījumu objekts ir cilvēks, zinātniskā darbībā jāievēro vispārējie humānisma principi, nedegradējot cilvēka cieņu un tiesības. Kaut arī zinātniskās darbības galvenais princips ir vērsts cilvēces progresa un cilvēka labklājības virzienā, indivīda tiesības, intereses un aizsardzība ir prioritāri nosacījumi, kam jāprevalē pār sabiedrības un zinātnes interesēm. Pētījumi uz cilvēkiem ir attaisnojami tikai tad, ja tos realizē saskaņā ar morāla jām, ētiskajām un juridiskajām normām. Tās dokumentētas gan Nirnbergas kodeksā (1947), Helsinku deklarācijā (1964), Strasbūras Konvencijā par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā (1996), gan citos dokumentos. Svarīgākie momenti ir cilvēka labprātīga piekrišana piedalīties pētījumā, tiesības izstāties no pētījuma; nepieļaut cilvēka fiziskas un garīgas ciešanas; pētnieka augsta kvalifikācija; riska pakāpe nedrīkst būt augstāka par problēmas nozīmi. Nozīmīgi, bet arī diskutabli ir jautājumi par bērnu, ga rīgi slimu, nebrīvē atrodošos cilvēku iesaistīšanu zinātniskā pētī jumā, jo jāņem vērā arī viņu tiesības un jārespektē viņu vēlēšanās. Ne mazāk pretrunīgi ētiskie aspekti saistās ar orgānu transplantāciju un asins pārliešanu. Vai ir ētiski gaidīt uz orgānu donora nāvi? Vai jārespektē slimnieka atteikšanās no asins pārliešanas reliģisku motīvu dēļ? Pašreiz Eiropas Padomes Konvencija par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā aizliedz cilvēka ķermeņa vai tā daļu komerciālu izmantošanu, pastāv uz genofonda un embrija aizsardzību. Aizliegta ir arī cilvēka klonēšana. No otras puses, cilvēka gēnu transplantēšana dzīvnieku (piemēram, cūkas) šūnā var radīt revolūciju dažādu slimību ārstēšanā, kaut vai producējot insulīnu veidojošas šūnas, kuras varētu pārstādīt cilvēkam.

Pētījumos, kuros kā pētījumu objektu izmanto laboratorijas dzīvnieku, jāievēro humāna attieksme pret dzīvnieku, neradot tam sāpes, stresu, ciešanas. Pasaules attīstītajās valstīs izstrādāti ētikas principi, kas nosaka, ka eksperimentus drīkst veikt pētnieki ar augstu profesionālo kompetenci, izmantojot dzīvniekus, kas audzēti sertificētās audzētavās.

Latvijā darbojas Baltijas Laboratorijas dzīvnieku zinātnes asociācija (Balt- LASA), kas organizē kursus kompetences C kategorijas (t.i. zinātniekiem, kuri drīkst dizainēt un vadīt eksperimentu, atbilstoši starptautiskām prasībām) iegūšanai. Kursi notiek regulāri kopš 1994. gada un tos galvenokārt finansiāli nodrošinājuši Ziemeļvalstu Ministru Padome. Šogad 9.-19. oktobrī Jūrmalā notiks ES sponsorētie starptautiskie kursi laboratorijas dzīvnieku zinātnes Austrumeiropas zinātniekiem, kuru organizēšana Balt- LASA ņem galveno dalību. Kopš 1993. gada Balt- LASA ir FELASA (Federation of Laboratory Animal Science Associations) un kopš 1995. gada - ICLAS (International Council for Laboratory Animal Science) sastāvā. Līdz ar to Latvijas zinātnieki saņem bagātīgu informāciju, literatūru, rekomendācijas. Diemžēl, pašreiz apdraudēts ir vienīgais žurnāls Austrumeiropā "Baltic Journal of Laboratory Animal Science", kas publicēja zinātniskus rakstus, apskatīja ētikas problēmas, daudz jautājumus veltīja izglītībai. PAS GRINDEKS, kas sponsorēja šā žurnāla izdošanu, pēc privatizācijas neuzskata šo pasākumu par prioritāru.

Pēdējos 10 gados daudzi eksperimenti uz dzīvniekiem tiek aizliegti, ja tie saistās ar lielas dzīvnieku grupas ciešanām vai nāvi, piemēram, gandrīz nevienā Eiropas valstī nenosaka vidējo letālo devu (LD50), bet nelielai dzīvnieku grupai ievada vienu lielu devu, kas daudzkārt pārsniedz iespējamo terapeitisko. LZP Ētikas komisija (darbojas kopš 1994. gada) caurskata zinātniskos projektus, kas paredzēti finansēšanai, un lielu vērtību piegriež modeļu izvēlei, anestēzijas un analgēzijas procedūrām, validētu (daudzās laboratorijās aprobētu) metožu izmantošanai. Labas zinātniskās prakses galvenie priekšnoteikumi publicēti LZA Vēstīs (1998. g. Nr. 3/4). Jaunākās tendences biomedicīniskajos pētījumos uzsver 3R principu (reduction, refinement, replacement), prioritātes piešķirot alternatīvajām (in vitro) metodēm, tomēr laboratorijas dzīvnieku misija ir nepārvērtējama, jo daudzas organisma patoloģijas (hipertenzija, diabēts), orgānu transplantācijas, sirds, acu operācijas, jaunu pre parātu pārbaudes nebūtu iespējamas cilvēkiem bez iepriekšējiem eksperimentiem uz laboratorijas dzīvniekiem.

Uzskatu, ka ar ētikas principiem biomedicīniskajās zinātnēs attiecīgā profila studenti jāiepazīstina jau pirmajos mācību gados. Šāds kurss ieviests LU Medicīnas fakultātē, LZA un LZP izstrādāto Zinātnieka ētikas kodeksu ir atbalstījis LU Senāts.

Vita Grīnvalde:

savā referātā
“Biomedicīnisko pētījumu ētikas principi un risinājumi”
akadēmiķe profesore Vija Kluša

runāja par zinātnieka atbildību, eksperimenta ētiskajiem aspektiem un to kontroli, uzsverot, ka zinātnieka darbībā galvenais ir izziņas, izprašanas un interpretācijas jautājumi, kurus realizējot, viņš atrodas starp brīvību un atbildību. Aktualizējas ētikas problēmas, visās attīstītajās valstīs ētikas komisijas izšķir jautājumus par pētījumu nepieciešamību, raksturu, realizācijas veidu.

Profesore Maija Kūle

Morāle Latvijas mūsdienu sabiedrībā

Saīsināts referāts LZA sēdē 1999. gada 8. janvārī "Zinātnieka ētika"

Sabiedrība Latvijā ir diferencējusies dažādos līmeņos - pēc bagātības un nabadzības rādītājiem, pēc izglītības un nodarbinātības, arī pēc tautībām. Šai diferenciācijai es vēlos pievienot vēl vienu - cilvēki ir ļoti dažādi pēc ticības morālei un ētiskiem kritērijiem. Es šeit nerunāju par to, ka ir labi un slikti cilvēki, tikumiskas un amorālas būtnes, bet gan par to, ka viena daļa principā tic ētiskajam diskursam (diskurss nozīmē domāšanas un runas veidu, kad ir spēkā tādi vārdi kā labais un ļaunais, morāle utt.), bet citi tam vairs principā netic un par to neinteresējas. Jāsaprot, ka pats cilvēku iedalījums labos un ļaunos, darbības vērtējums tikumiskās un netikumiskās ir iespējams tikai ētiskā diskursa ietvaros.

Būtu naivi domāt, ka VISAI mūsdienu sabiedrībai (arī Latvijas sabiedrībai) ir saistošas tādas tēmas kā morāle, labā un ļaunā kritēriji utt.

19. gs. un iepriekšējie gadsimti, kad kristīgā paradigma vēl bija spēcīga, ir pagājuši. Ticības renesanse Latvijā 90. gados arī liekas pārejoša, mūsdienās kristietībā kopumā jūtams pagurums, tas ir "gaisā" jau kopš 19.-20. gadsimtu mijas, kopš Nīče pateica: "Dievs ir miris!", un civilizētajā Rietumu pasaules ainā sāka uzplaukt pragmatisms, scientisms, relatīvisms un plurālisms.

Latvija ir Rietumos un tas, ka mūsu sabiedrībā un it īpaši latviešu tautā patlaban valdītu folkloriskās tikumiskās vērtības, ir mīts, kura vienīgais attaisnojums varētu būt nomāktās pašapziņas paaugstināšana ideoloģiskās stiprības dēļ. Es nenoliedzu folkloras vērtību pētīšanu, bet uzskatu par nezinātnisku to pierakstīšanu mūsdienu realitātei tādās devās un apjomos, kā tas parādās mūsu presē, lai uzpucētu latvisko identitāti un "baltās drānas" uzskatīti par šodienas īstenību.

Jo vairāk mēs iekļaujamies Eiropas garīgās dzīves aprisēs, jo lielākā mērā mūs pārņem tajā valdošais gars. Bet šis gars nes sev līdzi atziņu, ka universāla ētika nav iespējama. Katra saruna par ētiku norit kādas kultūras paradigmas, kāda diskursa ietvaros. Ticība universālajām normām ir zudusi, jo nav absolūta, kas tās pamatotu.

Raksturīgi, ka lielākā daļa pašu slavenāko XX gadsimta filozofu, kas būtībā ir ļoti humānistiski ievirzīti, neraksta speciālas grāmatas par ētiku (arī par estētiku nē). Nevarētu teikt, ka šādi speciāli darbi vispār nepastāv, taču kopējā tendence ir ievīt atpakaļ ētiku tajā pirmssokratiskajā sintētiskajā dzīves uztverē, kurā esamība, būtība, pilnība, labais bija vienoti bez speciālas samērotības ar ētiskajām normām vai speciālas labās, ētiskās gribas izpausmes.

Tāpēc visi tie, kuri neatzīst ētisko diskursu (t. i., nenopūlas ar visa pastāvošā klasificēšanu labajā un ļaunajā), nav jātur aizdomas par to, ka viņi būtu netikumiski cilvēki. Varbūt viņi vienkārši pasauli uztver savādāk un pilnības kritērijus saskata citur.

Mūsdienās pastāv tāds paradokss, ka saruna starp šiem diviem diskursiem, - ētisko un aizētisko, imorālo (Nīče), starpētisko (Ka puto) principā neveidojas. Praksē tas nozīmē to, ka kristieši, pedagogi, inteliģence, apgaismotāji var rāties, bārties cik grib, situācijas neiegūst ētiskas dimensijas. Dzīve rit citās dimensijās - funkcionālā pragmatisma diskursā. Tur galvenokārt darbojas tādi vērtējumi kā derīgs, nederīgs, funkcionāls, nefunkcionāls, jēgpilns, absurds. Tur ir svarīga intensitāte, rezultāts, nevis samērotība ar normu, ideālu. Ja neticat, ieklausieties valodā, ko paši runājat tad, kad neesat speciāli sevi saorganizējuši ētikas diskursam.

Partijas izvēlamies pēc tā, cik tās sola būt noderīgas, funkcionālas Latvijas valstij, grantus izvēlamies pēc tā, cik tie tautsaimnieciski utt. Vai kāds atzīst kādu partiju par labu vai ļaunu? Vai kāds zinātnes atklājums kādreiz pie mums ir saņēmis morālu vērtējumu, ka tas varētu cilvēkiem nest ļaunu? Tāda valoda neskan. Tā nerunā. Ir tikai finansiālie, efektivitātes, fundamentālisma (lai zinātne būtu fundamentāla), lietišķuma kritēriji.

Politika, kas iespaido mūsu dzīvi vairāk nekā liktenis, cenšas sevi definēt tikai funkcionalitātes dimensijās un morāles jautājumus laiž sev klāt tikai tad, kad tas ir izdevīgi. Tas ir lielākais paradokss: mūsdienās un ļoti bieži arī šeit Latvijā morāles diskurss tiek pakļauts politiskā izdevīguma diskursam. Morāles piesaukšana sāk kalpot citiem mērķiem, līdz ar to pilnīgi degradējot savu būtību, jo morāles vērtējuma būtība ir būt galīgai instancei, tas ir būt savā un ideālu labā, nevis kaut kā cita - izdevīguma, intrigu, pazemošanas - labā. Atcerieties gadījumus, kad Latvijā piesauca morāli politiskajā sfērā: Meļņiku neiecēla par ministru, jo viņš, raugi, ir amorāls. Taču šim vērtējumam bija politiski motīvi, un patiesībā politisko eliti absolūti neinteresēja viņa stāja. Tāds pats morālā diskursa ekspluatācijas fakts bija Inkena-Šķēles podu strīds, Pīka atmaskošana korupcijā utt. Es principā neatceros nevienu tīra morāla vērtējuma piemēru, kad politika būtu pakļāvusies morālei, bet nevis morāles tēmas pakļāvusi sev. Taču ar nožēlo jāatzīst, ka daļa inteliģences un zinātnieku atļauj sevi ievilkt šajā morālā diskursa pazemošanā un izmantošanā citiem mērķiem. Tās ir nožēlojamas neizpratnes sekas - piedalīties šādās akcijās un domāt, ka ar to tiek saglabāts morālais diskurss.

Šādas akcijas reizēm uzplaukst mūsdienu Latvijā, lai atceramies ar zinātnieku vārdiem saistīto "čekas maisu" lietu, kas, manuprāt, bija provokatīvi iecerēta kā latviešu inteliģences labāko prātu un simbolu pazemošanas akcija, nevis kā patiesības atklāšanas akts. Labi, ka tā ir beigusies un zinātnieku vairums izrādīja vairāk saprāta, nekā pakļāvās emocijām.

Mūsdienās, un tas attiecas arī uz Latviju, ir radusies jauna māksla, jauna problēma: nevis lietot ētisko diskursu, bet gan to pirmām kārtām aizsargāt no nelietīgas valkāšanas. Sarunai par ētiku ir jābūt ētiskai un tā nedrīkst sevī slēpt nekādus citus mērķus. Es ceru, ka šodien LZA tā ir.

Atgriezīsimies pie tās sabiedrības daļas, kas dzīvo funkcionālā pragmatisma diskursā - es to redzu biznesmeņu vidē, studentos, jaunajā paaudzē, tā sauktajos rīcības cilvēkos, "jaunajos kapitālistos". Zinātnieku vidū to ir mazāk. Latvijas sabiedrībā šīs aprindas lielā mērā nosaka toni. Pie tam jāņem vērā, ka mēs paši mūsu sabiedrību virzām uz šīs vides vērtībām, un to darām gan ekonomiskajās koncepcijās, gan sociālajās, kultūras un politiskajās platformās.

Kāda ir jaunā filozofija un kā tā izvirst mūsdienu sabiedrības visdažādāko slāņu uztverē?

Notikumus un rīcību mēra ar rezultātu, interesēm, efektivitāti, intensitāti. Rezultāti tiek gaidīti ātri, jo šajā dzīves stilā temps ir ļoti paātrinājies. Starp citu, tas ir daudz ātrāks nekā zinātnieku darbības sfērā.

Kriminālās aprindas nāvessodus piespriež daudz vairāk, ātrāk un principiālāk, nekā valsts tiesiskās struktūras, kur uz tiesisko un bieži vien ar to saistīto morālo vērtējumu ir jāgaida gadiem ilgi. Kāda jēga atcelt nāvessodu oficiāli valsts līmenī, ja to neatceļ kriminālās aprindas ar savu "marģinālo morāli" un sapratni par attiecību kārtošanas principiem?

Spēkā ir jēgas un absurda attiecību princips. Cik reizes pasaulē nav pierādījies, ka ļaunumu apkarot ar labā piesaukšanu nav bijis iespējams. Taču ļauno var pārvarēt ar to, ka to padara bezjēdzīgu. Vienīgais, kas mūsdienu pasaulē atņem spēku un varu ļaunajam, ir jēgas atņemšana tam. Nav jāmoralizē, bet gan jārada apstākļi, lai notiekošajam atņemtu jēgu. Ļauno nevar pārtaisīt par labo (kā cer moralizētāji un apgaismotāji), bet to var pārtraukt.

Šajā sakarā dažas piebildes pie jautājuma par nāvessodu Latvijā un tā atcelšanas pamatojumiem. ES prasība visām valstīm atcelt nāvessodu ir saistīta ar apgaismības paradigmu un ticību tam, ka ar audzināšanas, izglītošanas, jaunu iespēju došanas palīdzību ir iespējams novērst ļaunumu un izlabot notikušo. Šādā izpratnē ļaunais ir labā trūkums un trūkumi ir jānovērš.

Taču Eiropas filozofiskā tradīcija pazīst arī citu viedokli: ļaunums ir substance, kura jāpadara par neesamību. Šis viedoklis daudz nopietnāk uztver ļaunumu, to nevar pārveidot, likvidējot trūkumus. Tāpēc arī nāvessods ir principāla (ne jau katrā gadījumā konkrēta) attieksme pret totālu ļaunumu.

Man šķiet, ka Eiropas apgaismojošais liberālisms ar savu morālo cēlsirdību, pilnīga plurālisma pieļaušanu, kas patlaban tiek kultivēts un kam tiek pakļauta arī Latvijas garīgā vide, pamazām var kļūt neveselīgs un pārāk vieglprātīgs.

Par to vairāk būtu jāspriež humanitārajiem zinātniekiem, arī atļaujoties iebilst Eiropas mūsdienu tradīcijām.

Un nobeigumā dažus vārdus par LZA un LZP Ētikas kodeksu. Es biju to sarakstītāju vidū un tagad esmu Ētikas komisijā. Domāju, ka būtu naivi ticēt, ka ar šādu Kodeksu pārmainīsies mūsu darbības pasaule. Praktiski jau nemainās nekas, un arī morālie nosodījumi nebirst kā no pārpilnības raga, jo morālais diskurss pats par sevi ir pamiris (ne jau komisija tur vainīga!). Man šķiet, ka morālo diskursu ir palīdzējusi nogalināt tajā pašā jau kopš apgaismības laikiem ieliktā tendence uz pārveidošanu, uzlabošanu, funkcionālismu, kas tagad ir iznākusi priekšplānā, bet morālais ļaunums, atzīts par novēršamu trūkumu, nav spējis pierādīt savu draudīgumu.

Bet ko mēs esam izdarījuši, LZA ietvaros radot Zinātnieka morāles kodeksu? Manuprāt, mēs esam izveidojuši struktūru, tekstu, kura pastāvēšana vieš ŠĶITUMU par morālā diskursa vajadzību un dod tam idejisku stingrību. Mēs esam centušies šo diskursu nosargāt. Taču filozofi atzīst: ja kādas parādības, norises sāk institucionalizēties, tad tas parasti nav no spēka pārpilnības, bet gan no vājuma, pašaizsardzības. Un šī institucionalizēšanās gala rezultātā arī spēku nepiedod, tikai kādu laiku pasargā, izveido "autonomu" domas un vērtējuma telpu, kurā spriež par ētiskām norisēm. Bet par tām jau būtu jāspriež vienmēr un visur dzīves telpā.

Daudzas struktūras jau tagad raksta un rakstīs savus morāles kodeksus: ierēdņi, politiķi, ārsti, taču vai tad tādēļ morālais klimats valstī izmainīsies?

Zinātniekiem ir kāda priekšrocība - viņi vismaz spēj kritiski paskatīties uz sevi. Zinātniskās darbības joma principā ir tiešāka, skaidrāka, tīrāka. Tajā ir mazāk pragmatisku, interešu pārpildītu pastarpinājumu, vairāk jēgas. Te labāk saskatāmi izvēles un atbildības principi, par ko rakstīts Kodeksā. Tāpēc Kodekss nav bezcerīgs.

Mēs, LU FSI, gatavojoties šai sēdei, savā institūtā decembrī noorganizējām semināru par zinātni un ētiku. Vienu priekšlikumu no šī semināra es gribētu izteikt. Teksti (š.g. Kodekss) iegūst personificētu vērtību tad, kad tos cilvēkam piesaista individuālā veidā, nevis abstrakti, kolektīvi. Tāpēc vajag ieviest principu zinātniekiem, doktorantiem, ekspertiem likt personīgi, darba līgumos, parakstīties par šī kodeksa ievērošanu. Varbūt tad tas iegūs lielāku svaru un atsaucību, jo, kā šķiet, daudzi līdz šim to vēl nemaz nav lasījuši.

Vita Grīnvalde:

runājot par
morāli Latvijas mūsdienu sabiedrībā,
akadēmiķe profesore Maija Kūle
skāra vairākus aspektus-

sabiedrība Latvijā ir diferencējusies dažādos līmeņos, viens no tiem - cilvēki ir ļoti dažādi pēc ticības morālei un ētiskiem kritērijiem.Mūsdienās civilizētajā Rietumu pasaulē uzplaukst pragmatisms, scientisms, relatīvisms un plurālisms. Jo vairāk arī mēs iekļaujamies Eiropas garīgās dzīves aprisēs, jo lielākā mērā mūs pārņem tajā valdošais gars , nesot sev līdzi atziņu, ka universāla ētika nav iespējama. Politika cenšas sevi definēt tikai funkcionalitātes dimensijās un morāles jautājumus laiž sev klāt tikai tad, kad tas ir izdevīgi. Diemžēl, arī daļa inteliģences un zinātnieku atļauj sevi ievilkt šajā morālā diskursa pazemošanā un izmantošanā citiem mērķiem.

Ļauno nevar pārtaisīt par labo (kā cer moralizētāji un apgaismotāji), bet to var pārtraukt . Spēkā ir jēgas un absurda attiecību princips. Ļauno var pārvarēt ar to, ka to padara bezjēdzīgu..

Izmantotā literatūra:

ü  “Rīgas Balss” 1999.gada 12. janvārī, “Zinātnes Vēstnesis” 1999.gada 25.janvārī ;

ü  http://www.lza.lv/lat/SEDES/SE99/se990108.htm