Kas ir filosofija?

Tas ir jautājums, ko cenšos noskaidrot jau no septembra sākuma. Tā īsti skaidrs vēl jau nav, bet … labs nāk ar gaidīšanu. Laikam jau šajā reizē šis latviešu sakāmvārds nebūs īsti vietā, un nāksies vien man tomēr uzrakstīt ko tad īsti esmu sapratis ar vārdu filosofija. Lai man būtu vieglāk atbildēt uz šo visai sarežģīto jautājumu, talkā ņemšu grāmatu. Un cerams, ka pa abiem tiksim pie kaut kādas sakarīgas atbildes.

Vārds “filosofija” esot sengrieķu izcelsmes un tulkojumā nozīmē gudrības mīlestība. Tas liek domāt, ka filosofija nav zinātne priekš muļķiem. Un vienīgais veids, kā pārbaudīt, vai cilvēks ir kaut cik erudīts – ir uzdot pēc iespējas vairāk jautājumus.

 Tāds ir arī filozofijas viens no pamatprincipiem. Filosofija veidojas kā ceļš uz gudrību. Sokrats esot teicis “Es zinu, ka neko nezinu.” Tas ir pamats tam, lai domāšana virzītos uz priekšu un nepaliktu apšaubāmu atziņu gūstā. Filosofija sākās ar jautājumiem, nevis atbildēm uz tiem. Filosofijas apguve prasa dziļi personisku skatījumu. Lai spētu atrast savu viedokli, savu pārliecību, ir jāmācās no tiem, kas pasaules filosofiskajā domā sasnieguši visaugstāko līmeni, tas ir no klasiķiem. Pagātnes klasiķu darbi ir jāapgūst, par tiem domājot – piekrītot vai nepiekrītot. Filosofijas vēsture vienmēr, kad par to domājam, ir klātesoša. Tas ir tāds takā pamats, bez kura vispār nevarētu pastāvēt mūsdienu filosofija. To varētu salīdzināt ar automašīnu. Kad vispār tika izdomāta pirmā automašīna? Sen, pagājušā gadsimtā. Bet, lai arī kā zinātne ir gājusi uz priekšu, paši pamati ir palikuši vecie – tai vēl joprojām (pārsvarā) ir četri riteņi, daži no tiem ir dzenošie, stūre arī ir, un tā varētu turpināt. Vai varētu būvēt mūsdienās automašīnas, neņemot vērā pašus pamatus? Nē!!! Tā ir arī ar filosofiju.

Nu tagad paskatīsimies, ko par filosofiju teicis Platons. Filosofijas priekšmetu nosaka jautājumu loks, par kuriem tā interesējas. Jāņem vērā, ka jautājumi gadsimtu gaitā ir ievērojami mainījušies. Viens no pirmajiem filosofiskajā ziņā visplašākajiem un dziļākajiem jautājumiem ir sengrieķu filosofa Parmenīda jautājums: kāpēc ir esamība un nevis nekas? Iepazīstoties ar šo jautājumu, var redzēt, ka filosofus interesē “esamība” un “nekas” un to savstarpējās attiecības. Taču pateikt to, ka filosofus interesē esamība, ir par maz. Ko nozīmē esamība? Vai tas viss, kas ir ap mums, ir esamība? Vai tad, kad cilvēks interesējas par kokiem, zvēriem, politiku, mājsaimniecību, ceļiem un tiltiem, mašīnām un dzeju, viņš interesējas par esamību un tver to? Acīmredzot, atbilde uz šo jautājumu nevar būt tik vienkārša, jo tad filosofija būtu visu priekšstatu un zināšanu summa par mums apkārt esošo pasauli. Taču tas nav iespējams, jo tad filosofija nebūtu pati par sevi, bet pastāvētu kā visu pasaulē iegūto zināšanu kopsumma. Platons saka, ka ir jāatšķir esamība un šķitums. Lielākā daļa cilvēku redz tikai šķitumu pasaulei un, pēc Platona domām, tver nemainīgās un pastāvīgās būtības. Būtību tvērums ir ceļš uz patiesību.

Kā jau viss dzīvē, tā arī filosofiski domāt cilvēks var iemācīties tikai nemitīgi un pēc iespējas biežāk to darot. Darbam būs rezultāti tikai pēc ilga treniņa. Filosofiska domāšana norisinās tikai tad, kad doma ir nonākusi noteiktā stāvoklī, kas atšķiras no ikdienas sadzīviskās domāšanas. Filosofiskā domāšana neaplūko īstenības faktus. (piemēram faktu konstatējums ir atziņa: garāžā ir automašīna. Filosofiska domāšana ir doma par domu. Lai realizētos doma, ir vajadzīgs sasprindzinājums. Māka iegūt šo sasprindzinājumu ir tas pats, kas māka nonākt domas stāvoklī. Šāda māka visu dzīvo būtņu vidū piemīt tikai cilvēkam un tikai izglītotam, garīgi trenētam un ieinteresētam cilvēkam. Dabiskā ceļā, bez piepūles filosofiskās domas stāvokli iegūt nav iespējams.

Filosofiskā domāšana dzīvei piešķir plašākas un dziļākas dimensijas, liek domāt par jābūtību – to, kam  jābūt. Jābūtība nav jāizprot tādā nozīmē kā, piemēram, rīt jābūt labam laikam, jo metereoloģiskais dienests to paredz. Bet galu galā labs laiks rīt var arī nebūt. Cits piemērs: rīt man jābūt darbā rūpnīcā. Taču varu arī šajā rūpnīcā nestrādāt, un tad rīt nebūs jābūt darbā.

Filosofiskajā jābūtībā atšķirībā no jau aprakstītajiem piemēriem nevar notikt vai nenotikt, jo tā raksturo to, bez kā vispār nav iespējams cilvēks kā garīga būtne. Tev ir jābūt tikumīgam, lai varētu ar pilnām tiesībām saukties par cilvēku un lai pastāvētu cilvēciskā pasaule! Tev ir jādomā, lai būtu doma! Nāves jābūtība ir dzīve! Nāve ir neizbēgams dzīves noslēgums, tāpēc tā ir absolūta, neatceļama jābūtība. Nāve ir viens no galvenajiem filosofijas simboliem gan seno laiku, gan mūsdienu kultūrā. Tieši domājot par nāves simbolu, mēs visprecīzāk varam izjust, kas ir filosofisks pārdzīvojums un saspringts domas stāvoklis (nevis fakta konstatācija). Īsumā sakot filosofija ir doma ir doma par domu, bet domu nevar tvert tādā pašā veidā kā lietas apkārtējā pasaulē. Filosofija ir domas stāvokļa sasniegšanas māksla.

Filosofija kā filosofija ir un ir bijusi jau gadsimtiem ilgi. Tomēr filosofijas vēsturē pastāv dažādas versijas par to, kā klasificēt filosofijas virzienus. Viena  no būtiskākajām pazīmēm ir filosofisko koncepciju piedrība noteiktiem kultūras laikmetiem, vērtību sisitēmām. Šādā aspektā visu Rietumeiropas filosofijas vēsturi sadala vairākos periodos: antīkā filosofija, viduslaiku filosofija, Renesanses laikmeta filosofija, vācu klasiskā filosofija, mūsdienu jeb postklasiskā filosofija. Katram no šiem laikmetiem ir savas specifiskas domāšanas īpatnības, problēmu nostāde un filosofiskā valoda, argumentācijas veids. Nevienu no tiem nevar uzskatīt par vienīgi pareizo, jo filosofiskās mācības principā nav vērtējamas kā pareizas un aplamas.

Saruna par filosofiju ir iespējama tikai tad, kad pats cilvēks tai ir nobriedis, kad tā viņam pašam ir vajadzīga. Filosofiju nevar iemācīties kā citus mācību priekšmetus. Iemācītas atbildes nekad nebūs patiesas, jo filosofijas saprašana ir dziļi intīms, personīgs process. Katram pašam jādomā un jāvēlas to darīt. Katram jāmeklē filosofiskas atbildes, nevis jāatkārto tas, ko saka citi. Kā raksta gruzīnu filsosfs Merabs Mamardašvili: “Filosofija nevienam un nekam nekalpo, neapkalpo, tā neder, lai izskaidrotos, ar to var vienīgi dzīvot, mēģinot filosofijas terminos un jēdzienos apvienot kādus savus likteņa nogriežņus. Riskējot nezināmā un jaunā, iespējamā priekšā un ciešā vienībā ar pēdējo. Visbiežāk filosofija ir tava paša seja. Tikai spoguļattēlā. Tādēļ filosofs – tas ir sevis lasītājs, kuram vienādas tiesības ar tālo, negaidīto sarunu biedru. Tādēļ tā ir kopīga jaunrade. Filosofs balsī, profesionāli pauž to, no kā nespēj atsacīties. Bet atsacīties nevar no apziņas, no apjēgšanas balsī [..]. Apziņa – tā ir kaislīab. Un ja tā ir kaislība, tad filosofs ir nolemts cilvēks, šajā situācijā viņam nav izvēles. Vienā virzienā vērsts “taisns nogrieznis”, kas iesākas no punkta dvēselē.”

Filosofija like allaž meklēt nezināmo. Nevis iegūtās zināšanas ir tas, ar ko sākas filosofija, bet gan mēģinājums iedziļināties nezināmajā. Filosofija ir ceļš no nezināšanas uz apskaidrību, un šim ceļam nepienāks gals, kamēr vien pastāv cilvēce un kultūra.

Filosofijas nemitīgās izmaiņas un atteikšnās no saprastā, lai iegūtu jaunu, citu izpratni, padara to par loti īpatnēju disciplīnu.

Filosofija sākās ar jautājumiem, nevis ar atbildēm uz tiem. Jautājumi ir svarīgāki par atbildēm. Uzdot jautājumu nozīmē lauzties ārā no nezināšanas un sākt saprast, par ko tiek jautāts. Uzdot jautājumu, kas ved projām no nezināšanas, pat ir grūtāk nekā uz to atbildēt, jo pats jautājuma veids jau zināmā mērā sevī slēpj atbildi.

Filosofijā ir “jāpiedalās” ar savu personību, ar savu domāšanu, dzīves pieredzi. Filosofija nav monologs (kad runā tikai viena persona: zinātnieks, skolotājs), bet gan dialogs, saruna ar sevi un citiem, skolotāja – vārda visplašākajā nozīmē kā gudrības nesēja – uzklausīšana un patstāvīgas atbildes meklēšana.

Iepazīstoties ar filosofiskiem tekstiem, dialogs veidojas jau tad, kad par tekstu sāk domāt, kad tam piekrīt vai izvirza pretējus apgalvojumus. Filosofiska doma vienmēr ir topoša. Arī filosofijas vēsture nekad neapstājas, bet pastāv kā mūžīgs dialogs starp laikmetiem, tautām un personībām. Tieši tāpēc tā ir saistoša un nekad nenoveco.

Ar mani ir tā, jo vairāk es cenšos iedziļināties, kas īsti ir filosofija, jo it kā kopējais priekšstats paliek skaidrāks un asāks. Bet tas ir tikai teorētiskajā ziņā. Lai būtu kādi panākumi redzami praktsikajā darbībā, tad ar grāmatas izlasīšanu un viena semestra lekciju kursiem nepietiek. Ir nepieciešams pašam strādāt ar sevi. Nemitīgi trenēties uzdot jautājumus, un uzdotajiem jautājumiem atkal uzdot citus, tā lai atbilde it kā visu laiku būtu tuvu, bet tanī pat laikā tāla un neskaidra.

Varbūt es varētu sākt mēģināt? Kāds diez būtu mans pirmais jautājums? Varbūt tas varētu būt tāds – kāpēc tāda māksla kā filosofija vispār ir radusies? Un vispār, kas bija tās aizsācējs? Atbildes konkrētas gan jau nemaz nav uz šiem jautājumiem. Reti uz kuru jautājumu vispār ir konkrētas atbildes. Izņēmums laikam ir tādi jautājumi, kas saistīti ar skaitļiem un matemātiku, kur atbildes ir zināmas, un tās ir vienas vienīgas. Matemātikā nedrīkst atšķirties cilvēku viedoklis, rezultātam ir jābūt priekš visiem vienādam.

Atgriežoties pie jautājuma, kāpēc ir radusies filosofija. Tas varbūt ir noticis tāpēc, ka tiklīdz cilvēki sāka daudzmaz  loģiski domāt, viņiem radās dažādi jautājumi. Un lai uz tiem atbildētu, vajadzēja domāt un domāt. Cik daudz bija jautājumu, noteikti tik pat daudz un dažādi bija arī atbilžu varianti.

Mūsdienās laikam šī autājumu uzdošana ir mazinājusies, jo pārsvarā uz visām dabas parādībām jau ir atbildējusi zinātne. Ar to arī ir izskaidrojams tas, ka filosofijas ziedu laiki jau ir garām. Varbūt pat sanāk, ka zinātne zināmā mērā ir apslāpējusi filosofijas lomu cilvēku dzīvē.

Bet varbū meklēsim jautājumus uz kuriem zinātne nespēj atbildēt, un tādā veidā varēs uzcelt filosofiju tādos pašos augstumos, kāda tā ir bijusi Sokrāta laikā!!!

Ienāca prātā ideja, gadījumā mazam bērnam arī nav iekšā kaut kāda daļa no liela filosofa? Viņš taču arī nepārtraukti uzdod jautājumus. Jautājumi no viņa mutes birst tik daudz, ka vecākiem bieži vien sākt apnikt, un bērns tad pats mēģina sniegt atbildes uz viņam neskaidrajiem jautājumiem.

Ar to es arī varētu beigt. Apmēram, kas ir filosofija man ir izdevies noskaidrot. Bet vai ar to pietiek?

Šī darba tapšanā palīdzējušas ir lekcijas Ventspils Augstskolā (tā bija mana pirmā apzinātā sastapšanās ar filosofiju), ka arī Maijas Kūles un Riharda Kūļa grāmata – “Filosofija”.