Divu Helēnisma filosofiju- Stoicisma un Epikūrisma salīdzinājums

Latvijas Kultūras Akadēmija

Divu Helēnisma filosofiju- Stoicisma un Epikūrisma salīdzinājums.

TV un VIDEO operatoru 1. kurss

Valdis Celmiņš

2000

Saturs

1.Hellēnisma laika filosofija……………………………………………………..3

            1.1.Hellēnisma periods…………………………………………..……….3

            1.2.Hellēnisma laika filosofijas novirzieni………………………….……3

                        1.2.1.Epikūrisms………………………………………………….3

                        1.2.2.Stoicisms……………………………………………………4

                        1.2.3.Skepticisms………………….……………………………...4

                        1.2.4.Kinisms……………………………………………………..5

                        1.2.5.Eklekticisms……………………………………………...…5

2.Epikūrisms………………………………………………………………………5

            2.1.Epikūrisma izziņas teorija…………………………………………….6

            2.2.Epikūrisma reliģiskais pasaules uzskats………………………………6

            2.3.Epikūrisma laicīgās pasaules uzskats…………………………………6

3.Stoicisms………………………………………………………………………...7

            3.1.Stoicisma reliģiskais pasaules uzskats………………………………...7

            3.2.Stoicisma loģika……………………………………………………….8

            3.3.Stoicisma laime un vērtības……………………………………………8

4.Epikūrisma un stoicisma salīdzinājums………………………………………….9

Literatūras saraksts……………………………………………………….………10

1.Hellēnisma laika filosofijas vispārējs raksturojums.

1.1.Hellēnisma periods.

Par hellēnismu tiek dēvēts laika posms no 4.-1.gs. p.m.ē., kurā notiek spēcīga Grieķu kultūras izplatīšanās Vidusjūras, Priekšāzijas un Melnās jūras zemēs. Iesākumā tikai uz austrumiem- Aleksandra Lielā iekarotajās teritorijās, bet sākot no 2. gs.p.m.ē. arī Romā. Visiem Hellēnisma kultūru vietējajiem variantiem bija kopīgas iezīmes mākslā, filosofijā, zinātnē un reliģijā. Reliģijai raksturīgs sinkrētisms- dažādu tautu reliģiju dievību identificēšana, saplūšanu. Mākslā un arhitektūrā sintizējas Sengrieķu un attiecīgās valsts parašas. Veidojoties jauniem materiālistiskiem filosofiskajiem virzieniem, attīstījās dabaszinātnes- fizika, ķīmija, bioloģija u.c. Līdz ar Romas militāro ekspansiju, notika verdzības izplatīšanās, kas noveda pie šķiru cīņām un sabiedrības noslāņošanās, tas Hellēnisma filosofiju novirzieniem like pievērsties jautājumiem par šķiru attiecībām un cilvēka vietu sabiedrībā. 30. Gadā p.m.ē., ar Ēģiptas iekarošanu beidzas Hellēnisma laikmets, kura kultūras elementi stipri ietekmējuši Vidusjūras austrumu apgabalu attīstību.

1.2.Hellēnisma laika filosofijas novirzieni.

            Sakarā ar plaši izplatīto novēršanos no reliģiskās tautas ticības, no visām filosofijas sastāvdaļām vislielāko uzmanību pievērsa ētikai, jo tā nemeklēja pamācību dzīves veidošanai reliģijā. Sabiedrība meklēja atbildi pie filosofiem, kam par visām lietām bija savi noteikti uzskati.Hellēnisma filosofi tāpat, kā antīkās pasules filosofi par galvenajiem izvirzīja jautājumus par dzīves jēgu un piepildījumu, taču Hellēnisma filosofija ir galvenokārt praktiska, atšķirībā no agrāko periodu filosofijām, kas pasauli skaidroja ar metafizisku parādību palīdzību. Veidojās vairāki Hellēnisma filosofijas novirzieni ar atšķirīgiem pasaules uzskatiem, domām par laimi, bagātību, baudu, draudzību un sabiedrību- Epikūrisms, Stoicisms, Kinisms, Skepticisms, Eklektisms. Hellēnisma filosofijas, būdamas kā reliģijas aizvietojums, iegūst interesi ļoti plašās aprindās. Svarīgi, ka šajā laikā no filosofijas attīstās vesela rinda speciālo zinātņu. Aleksandrijā tika dibināti pat bagāti apgādāti pētīšanas in stitūti astronomijai, botānikai, zooloģijai, matemātiskajām zinātnēm, filoloģijai, literatūrai u.c. Tā iemesls ir Hellēnisma filosofiju jautājumi par matērijas un ideju attiecībām, cilvēka uztveri un lietu būtību.

1.2.1. Epikūrisms.

            Epikūrisms radies 3.gs sākumā p.m.ē. Atēnās, Grieķijā. Pamatlicējs - Epikūrs dzimis Samosā 341.g.p.m.ē., 306. g.p.m.ē. pārvācas uz Atēnām, kur nodibina savu filosofisko skolu – “Epikūra dārzs”. Ietekmējušies no Demokrīta atomisma un Aristipa Heidonisma idejām. Epikūrismā pastāv uzskats, ka sajūtas pastāv ārpus prāta, uztvere pati par sevi ir sajūtu pierādījums. Pastāv trīs patiesības kritēriji- sajūtas, vispārējais priekšstats un jūtas-prāts tiek atdalīts no uztveres, tātad izziņu var uzskatīt par empīrisku. Atomu teorija Epikūriešiem ļauj atbrīvoties no Dievu varas. Epikūrieši tomēr nav pilnīgi ateisti, jo pieļauj dievu eksistenci, bet noliedz to varu. Viņuprāt baudas ir nepieciešamas un dabiskas, tikai jāiemācās izvēlēties samērs starp prāta un ķermeņa baudām (prāta bauda ir augstāka). Dvēsele ir mirstīga, aizkapa dzīves nav, jo nāve ir tikai atomu sairšana. Nepieciešams izolēties no sabiedriskās dzīves, svarīgākais no komunikācijas veidiem- draudzība. (Plašāks Epikūrisma apskats 2. nodaļā)

1.2.2.Stoicisms.

            Stoicisms radās 4.gs.p.m.ē. Atēnās, pamatlicējs Kitijas Zēnons. Stoicismu dala trijos periodos- senā stoja (apm.300-150.g.p.m.ē.), vidējā stoja (apm.150.p.m.ē.-30.m.ē.) un vēlīnā stoja (30.-180.g). Kā Romas verdzības laika filosofija, stoicisms izvirza idejas par kosmopolitisku valsti ar šķiru un dzimumu vienlīdzību. Stoiķi filosofiju dala trijās disciplīnās- fizikā, ētikā un loģikā. Par galveno filozofijas uzdevumu izvirzīja cilvēku tikumisku pilnveidošanu, dzīves pozīciju izstrādāšana. Izziņa balstās uz sajūtām un uztveri, tātad tā ir sensuāla. Stoicisma reliģija ir panteisms- Dievs tiek iemiesots dabā. Cilvēkam jādzīvo saskaņā ar dabu. Laimi var iegūt atbrīvojoties no ārējiem apstākļiem. Bauda ir nedabīga, jebkuras kaislības ir traucējošas. Jāsaglabā vēsa attieksme. Liktens ir nenovēršams, cilvēka pasaulīgā dzīve- niecīga mūžības daļa. (Plašāks Stoicisma apskats 3. nodaļā)

1.2.3.Skepticisms.

            Skeptiskā domāšanas veida iedīgļi atrodami jau pirms Hellēnisma filosofijās, taču tikai Hellēnisma periodā tas izveidojas kā filosofijas novirziens, kura pamatlicējs- Pirrons (3.gs. beigas p.m.ē.) balstoties uz mūžīgo domu pretstatu, noliedz pasaules izzināšanas iespējas. Lietas pašas nevar izzināt nedz ar uztveri, nedz domāšanu. Skepticisms novērsās no kosmosa pirmssākumu un cēloņu meklēšanas, izvirzot pirmajā vietā cilvēka iekšējo pasauli. Skeptiķi nepēta lietas, bet gan lietu jutekliskās uztveres rezultātus. Nepieņemot nevienu uzskatu, atbrīvojoties no mēģinājumiem izzināt lietu būtību, iegūst dvēseles mieru, caur ko ir iespējams sasniegt augstāko svētlaimi- “atraksiju”. Skeptiķi noliedza stoiķu izvirzīto (no Aristoteļa aizņemto) prēmisu pierādījumu metodi, kurā iepriekšējais apgalvojums pierāda nākamo. Kritizēja arī stoiķu metafiziku un teoloģiju. Skepticisms vislielāko nozīmi ieguva 1.gs, kad Seksts Empīriķis noformēja skepses 10 galvenajās domās (tropos), no kā atziņa ir atkarīga. Seksts apstrīdējis arī Dieva un dvēseles eksistences pierādamību. Skeptiķiem raksturīga tendence pakļaut stingrai kritikai cilvēka atziņas drošību. Skepticisms kā filosofija tīrā veidā nav guvusi piekrišanu kādā citā laikā, taču likusi pamatus citu filosofiju teorijām par atziņas drošību.

1.2.4.Kinisms.

            Kinismu uzskata par Sokrātiskās filosofijas īpšu novirzienu.Pazīstamākie kiniķi- Diogēns un Antistens. Par svarīgāko kiniķi izvirza cilvēcīgu laimi (eudaimoniju), kurā nav atkarīga no ārējiem apstākļiem, bet no indivīda tikumiskā dzīvesveida, tādēļ arī kinisma mērķis ir dzīve pēc tikumiskiem principiem. Visas lietas kiniķi dala trīs daļās- labās lietas (kiniķu dzīves saturs); indiferentās lietas (kiniķi uzņēma vienaldzīgi kā objektīvi eksistējošo); ļaunās lietas- netikumi (tas, no kā nepieciešams atradināties). Kinķu praktiskās dzīves pamatā ir vajadzību minimalizācijas princips- jo mazāk vajadzību, jo vieglāk iegūt laimi. Daudzas tradicionāli izjustās vajadzības ir tikai sabiedrības trūkumu rerzultātā radītas. Pastāvošo vergturu sabiedrību kiniķi vērtēja kā sabiedrību, kurā indivīds kļūst par savu iegribu vergu. Kiniķu askētisms radās kā reakcija uz tiekšanos pēc baudas kā dzīves mērķa, viņi nenoliedza dzīves priekus, bet gan tikumiska cilvēka necienīgus jutekliskās baudas veidus. Kiniķi izvirzīja gudrā cilvēka modeli, kurš bija fiziski un garīgi vesels, pašpaļāvīgs, neizvirza sev dzīvē lielas prasības un nicina izvirtību. Kiniķu varonis bija grieķu Hērakls, jo viņš bija ļoti tuvs šim modelim.

1.2.5.Eklekticisms.

            Skeptiķu radītās filozofiskās ķildas izsauca eklekticismu- filosofijas novirzienu, kurā izvēloties no pagātnes filozofu mācībām pieņemamāko, tiek izveidots īpatnējs pasaules un dzīves uzskats, kurā netiek ievērotas nekādas pretrunas- tātad filosofija kļūst seklāka. Svarīgākais eklektiķu pārstāvis ir bijis Marks Tullijs Cicerons (106.-43.g. p.m.ē.). Viņa daudzie filosofiskie raksti ir tikai grieķu oriģinālu brīvi apstrādājumi, bet tie ir svarīgi, jo oriģināli nav saglabājušies. Cicerons sakausēja Platona filosofiju ar skeptiķu atziņas teoriju un stoiķu ētiku un teoloģiju. Pretēji epikūrismam un stoicismam, kas vērsās uz šo pasauli, eklektiķi askētiski ilgojas pēc viņpasaulīgā. Dievības tiek tēlotas kā ļoti cēlas, kas stāv pāri materiālajai pasaulei, kuru apdzīvo ļauna pasaules dvēsele.

            Daudz ievērojamāka par grieķu filosofisko mācību sajaukšanu ir grieķu un jūdu filosofiju sjaukšanās Aleksandrijā un citās vietās ārpus Palestīnas, kurās dzīvoja izceļojušie jūdi. Šī novirziena pazīstamākais pārstāvis ir jūdu filosofs Fīlons no Aleksandrijas, kurš centās savienot bībeles reliģiozos pārdzīvojumus ar grieķu racionālismu. No skeptiķiem viņš paņem domu par atziņas nedrošību, tādēļ viņs izvirza domu, ka tā tverama tikai tiešā saskarē ar Dievu- mistiskā ekstāzē. Ētikā Filons piekrīt stoiķiem un uzskata, ka cilvēkiem jāvalda pār afektiem un jācenšas tie izskaust. Filona eklekticismā svarīgu vietu ieņem kristīgā pazemība- apziņa, ka cilvēks ir pilnībā atkarīgs no Dieva žēlastības.

2. Epikūrisms

            Epikūrisma pamatlicējs Epikūrs dzimis Samosā 341.g.p.m.ē. Pēc filosofijas studijām dzimtenē un Atēnās strādājis Mazāzijā. 306.g.p.m.ē. Atēnās nodibinājis savu filosofisko skolu “Epikūra dārzs”, kuras nosaukums radies no epikūriešu dzīvesvietas- apmēram trīs hektārus lielā dārza, kurā Epikūrs ar saviem domubiedriem nodevies filosofiskām diskusijām. Dārzam bijusi arī praktiska nozīme- tas bijis filosofiem uztura avots- augļi un mājdzīvnieki. Epikūra filosofija ietekmējusies no Aristipa heidonisma un Dēmokrita atomisma idejām. Sajaucot šīs filosofijas Epikūrs izvirza gudrā tēlu (Maķedonijas aleksandrs bija iekarojis antīko Grieķiju, polisu pilsoņi bija zaudējuši savu ietekmi sabiedriskajā dzīvē. Tas noveda pie filozofiju tiekšanās pēc ideālas personības). Paralēli cilvēka iekšējās pasaules pētīšanai, epikūrieši pievērš lielu uzmanību arī dabas zinātnēm. Ar to palīdzību viņi cenšas labāk izskaidrot dabas parādības, kas līdz tam bija tulkotas metafiziski un izprast cilvēka izziņu, noteikt objektīvās realitātes slieksni. Pēc Epikūra nāves viņa filosofisko mācību turpina romiešu filosofs Tits Lukrēcijs Kārs, kurš poēmā “Par lietu dabu” izklāstīja epikūriešu filosofijas postulātus, ienesot tajā arī jaunus elementus.

2.1.Epikūra izziņas teorija.

            Epikūra filosofijā sajūtas pastāv ārpus prāta, nav ar prātu kontrolējamas un nav atkarīgas no atmiņas. Sajūtas rodas, kad no objekta izplūst mazas materiālas daļinas (veidoli), kurus uztver sajūtu orgāni (šeit epikūrismā manāma ietekme no Dēmokrīta platonisma). Pēc Epikūra domām pastāv trīs patiesības kritēriji, pēc kuriem ir iespējams noteikt objektīvo realitāti:

1.      Galvenais patiesības kritērijs ir sajūtas, uz tām balstās visa cilvēka izziņa;

2.      Vispārējais priekšstats - uztveršanas spēju un indivīda domu kopējā darbība, ar kuras palīdzību gudrais(svarīgi ievērot, ka visa filosofija balstīta uz epikūriski gudrā bāzes) spēj  uztvert:

a)      veidolus, kuri izplūst no priekšmeta;

b)      pašu galveno un svarīgāko no lietām, ko viņa maņu orgāni saņem. Tas palīdz gudrajam atbrīvoties no tukšiem un nepareiziem priekšstatiem.

3.      Jūtas kā morālās izvēles un rīcības kritērijs.

Spriežot pēc otrā punkta varam secināt, ka epikūru pasaules izziņas teorija ir empīriska, tā tiek saistīta ar konkrētā indivīda uztveres īpatnībām un pieredzi.

2.2.Epikūru reliģiskais pasaules uzskats.

            Epikūri pēc savas būtības ir ateisti. Viņi nenoliedza dievu eksistenci, taču noliedza jebkādu dievu ietekmi pār cilvēku. Tie dzīvo starppasaulēsun neietekmē pasaules norises. Cilvēkam jābūt brīvam no dievību pielūgsmes. Atomisma teorija deva teorētisku pamatu individuālās pašapziņas un brīvās gribas pamatošanai, atzīstot tās kā pilnīgi neatkarīgas no ārējiem likumiem. Epikūrieši pasauli maksimāli pietuvināja cilvēkam, atbrīvojoties no metafiziskām parādībām, Dieva, liktens. Par svarīgāko tiek atzīts cilvēks, nevis Dievs, kas ir viena no svarīgākajām humānisma pazīmēm. Taču epikūristi uzskata, ka brīvība nav patvaļīga izturēšanās, brīvības pakāpe like apmierināties ar mazumu. Šajā uzskatā saskatāma līdzība ar kiniķiem, taču epikūristu uzskatos nav pārliekais askētisms, viņi uzskata, ka nepieciešams gūt labumu arī no mazuma.

            Tā kā epikūriešu filosofija ir materiālistiska, dvēsele tiek uzskatīta par mirstīgu.Tā sastāv īpašiem atomiem, kas ir kā siltums. Tā nav metafiziska, bet ir pakļauta tagadnes, pagātnes un nākotnes ciešanām. Aizkapa dzīves arī nav, jo nāve ir atomu sairšana.

2.3. Epikūru laicīgās pasaules uzskats.

            Epikūri uzskatīja par ļoti svarīgu apmierināties dzīvē ar mazumu, taču gūt no tā maksimālu labumu. Epikūra dārza ieeju esot rotājis uzraksts “Ceļiniek, šeit tev būs labi, šeit bauda ir augstākais labums”. Nenoliedzami epikūrieši ir ietekmējušies no hedonisma idejām, taču tās tiek sakņotas cilvēka saistībā ar dabu. Epikūrs skaidro baudu, kā cilvēka dabisko vajadzību apmierināšanu, iedalot to trīs grupās:

1.      Dabiskās un nepieciešamās(vēlme būt paēdušam, nejust sāpes, aukstumu);

2.      Dabiskās, kuras nav nepieciešamas(izsmalcināti ēdieni, dzimumbauda);

3.      Nedabiskas, nav nepieciešamas(pagodinājumi, slava, bagātība).

Pēc Epikūra domām trešā grupa cilvēkam nav nepieciešama atraksijas sasniegšanai, jo tā nav dabiska. Tādēļ svarīga ir cilvēku sociālā pasivitāte, izslēgšanās no sabiedriskās dzīves. Tajā nav vajadzīgs piedalīties pēc pašiniciatīvas, bet tikai pēc uzaicinājuma palīdzēt- sniedot kādu lekciju vai padomu. Epikūrs baudu iedala divos līmeņos- jutekliskās un garīgās. Gudrā mērķis ir nevis iegūt īslaicīgu, bet gan pastāvīgu baudu, gūt samēru starp viņa ķermenim un prātam derīgo un nederīgo. Bauda kā galamērķis nav jāuztver kā juteklība un izlaistība, bet gan kā brīvība no miesas ciešanām un dvēseles nemiera.

3.Stoicisms.

            Stoicismam raksturīga krīzes filozofijas pazīmes- rūgtas dzīves pieredzes mācīta samierināšanās un dzīves jēgas meklējumi cilvēka iekšējā pasaulē. Stoicismu var dalīt trijos periodos:

1.      Senā stoja(K.Zēnons, A.Kleants, S.Hrīsips)

2.      Vidējā stoja(R.Pentijs, A.Poseidonijs)

3.      Vēlīnā stoja ar romiešu stoiķiem(Seneka, Epiktēts, M.Aurēlijs)

Stoicisms ietekmējies no Sokrāta, Heraklīta un kīniķu idejām.Bieži izmantoja un pārstrādāja arī Platona un Aristoteļa koncepcijas.Stoiķi sadalīja filosofiju trijās disciplīnās- fizikā, ētikā un loģikā. Visas šīs nozares bija jāuztver kā vienotas sistēmas neatņemamas sastāvdaļas. Lai varētu rīkoties morālistiski pareizi, nepieciešams arī pareizs pasaules uzskats, ko palīdz noskaidrot fizika. Filosofijas būtību stoiķi saskatīja cilvēka tikumiskajā pilnveidošanā, saprātīgā pasaules izskaidrošanā.

3.1.         Stoicisma reliģiskais pasules uzskats.

Stoicisms pēc savas būtības ir panteisms: dievs atrodas visā dabā. Dievs stoiķu izpratnē bija kosmosa sēkla, no kuras rodas visas lietas, Vienlaikus tas bija arī matērijas aizsākums. Dievs tā ir daba savu radošo potenču kopumā. Par vienu no pretrunīgākajām vietām stoiķu filosofijā uzskata skaidrojumu par ļaunā eksistenci pasaulē, lai gudrie varētu vingrināties tikumiskās pilnveidošanās sfērā. Pasauli stoiķi izprata kā vienotu veselu dinamisku materiālu sistēmu, kurā reāli eksistē tikai ķermeniskās lietas (cilvēks, dvēsele, dievs, tikumi), bet nemateriālais(tukšums, telpa, laiks) pieder pie neesamības, tādēļ ideālistisko filosofiju pārstāvji kritizē stoiķu centienus pārāk materializēt dievu.

Īpašu nozīmi stoiķu filosofijā iegūst pneuma jeb logoss, kas ir pasaulē notiekošo procesu un cēloņsakarību pamats. Pasaule ir saprātīgi iekārtota un tā kā cilvēks ir kosmosa daļa, viņam jādzīvo saskaņā ar kosmisko kārtību, jābūt uzticīgam likumam, kas vada visu dabu- logosam. Šo spēcīgo cēloņsakarību stoiķi dēvēja par likteni. Stoiķi uzskata, ka dzīve ir tikai mirklis no mūžības. Tādēļ laicīgā dzīve, viņuprāt ir tikai liktens piepildīšana. Tas atspoguļojies stoiķu ētikā un arī daudzos antīkās kultūras literārajos darbos. Likteņa nenovēršamība ir par pamatu stoiķu aicinājumiem bezkaislīgi pārciest likteņa triecienus, jo tos nav iespējams novērst (šeit radies teiciens par stoisku mieru). Pēc stoiķu domām cilvēks ir pasīvs, likteņa varai pakļauts objekts.Cilvēks tikai pārcieš visas cilvēces kopējā likteņa individuālo variantu, viņa spēkos nav neko mainīt.

3.2.Stoicisma loģika.

Ar terminu loģika stoiķi apzīmēja izziņas teoriju. Tā ietvēra sevī arī retoriku (aizraujoša un emocionāla runas māksla) un dialektiku (mācība par apzīmējošo-zīmes, runas skaņas- un apzīmējamo-nozīme, runas jēga). Dialektikai tika piesaistīta arī patiesības kritēriju un uztveres jautājumi.

Stoiķi uzskatīja, ka izziņas pamatā ir sensuālisms- tā balstījās tikai uz sajūtām un uztveri. Taču stoiķi atzina arī psihes materiālu, kas rodas sarežģītu domāšans operāciju rezultātā- tā sauktos jēdzienus, ko, manuprāt, varētu salīdzināt ar empīrisko pieredzi. Tādā gadījumā izziņa nav tīri sensuāla.

Pateicoties skepticisma patiesības kritēriju meklējumiem, arī stoiķi pūlējušies to noskaidrot. Viņi uzskatīja, ka uztvērums ir pārliecinošs, ja uztverts normālos apstākļos, pietiekamā attālumā no uztveramā objekta, ja šai uztverei atvēlēts pietiekams laiks un ja uztveres datus var pārbaudīt ar citas uztveres palīdzību.

3.3.Stoicisma laime un vērtības.

            Tā kā par galveno dzīves uzdevumu stoiķi uzskatīja dzīvi saskaņā ar dabu, tas runā pretrunā ar domu, ka cilvēkam jāmēģina atbrīvoties no ārējiem apstākļiem- afektiem, kaislībām un vēlmēm. Lai novērstu šo pretrunu stoiķi pasludināja jebkādas kaislības par nedabiskām. Stoiķu augstākā laime bija augsta tikumība, kuru grūti sasniegt, jo jāiegūst neatkarība no ārējiem apstākļiem.Tādēļ stoicisms sludina atteikšanos no baudas un materiālajām vērtībām. Taču viņi neuzskatīja, ka jādzīvo nabadzībā. Viņi uzskatīja, ka mantiskās vērtības ir labas, ja tās ir, taču tās nedrīkst izvirzīt kā mērķi vai šķērsli, tad tās traucē sasniegt laimi.

            Stoiķu tikumiskais ideāls ir gudrais, kurš ir saprātīgs un tikumīgs. Viņš kļūst laimīgs tādēļ, ka viņam pieder šīs patiesās vērtības un viņš nav atkarīgs no kaislībām. Viņa pazīmes- dvēseles miers (atraksija), saprātīgs ieskats un bezkaislīgums. Par patiesām vērtībām stoiķi uzskatīja- gudrību, taisnprātību, saprātību, mērenību, vīrišķību, bet pretējās īpašības par netikumiem. Visas pārējās mērenās lietas grieķi pieskaitīja pie indiferentajām, ko dalīja divās daļās-pienācīgajās un noraidāmajās. Pienācīgās lietas atkal dalījās garīgajās vērtībās, ķermeņa dotībās un ārējos apstākļos, taču neieguva labo lietu statusu, starp tām bija tādas lietas kā dzīvība, sociālais stāvoklis, ģimene… Šīs pienācīgās lietas pēc stoiķu domām bija nevajadzīgas atraksijas sasniegšanai.

4.Epikūrisma un stoicisma salīdzinājums.

	Epikūrisms	Stoicisms
Ietekmes	Aristipa heidonisms, Dēmokrīta atomisms, kinisms, skepticisms	Sokrats, Platons, Aristotelis, kinisms, skepticisms
Dvēsele	Dvēsele ir mirstīga	Dvēsele ir materiāla, bet nemirstiga
Nāve	No nāves nav jābaidās, tā ir tikai atomu sabrukšana	Nāve ir atgriešanās mūžībā no dzīves, kas ir tikai mirklis
Cilvēka ideāls (gudrā tēls)	1)Apveltīts ar gribas brīvību, spēj to saprātīgi izmantot, jo sasniedzis augstu iekšējo kultūru; 2)Paļaujoties uz sevi spējīgs sasniegt dvēseles mieru; 3)Gūst baudu no apkārtējās pasaules un mazumiņa, par kuru spēj jūsmot.	Saprātīgs, tikumīgs, bezkaislīgs Ideāls ir grūti sasniedzams, jo jātbrīvojās no affektiem
Liktens	Nepastāv, pasaulē valda atomu kustības rezultātā radusies nejaušība	Nav iespējams mainīt lietu un notikumu kārtību, Logoss ir visuvarens
Izziņas veids	Empīrisms	Sensuālisms (ar epikūrisma iezīmēm)
Materiālās vērtības	Gūt maksimālu labumu no pēc iespējas maz resursiem	Nenoliedz, bet neuzskata arī par svarīgām
Reliģiskie uzskati	Daļējs ateisms Dievi eksistē, bet viņiem nav nekāda līdzdalība cilvēku dzīvē	Panteisms
Attieksme pret sabiedrisko dzīvi	Nevajadzīga, cilvēkam jādzīvo nost no ikdienas niecības un drūzmas	Dabiska un vajadzīga
Attieksme pret baudu	Bauda ir dabisks vēlmju apmierinājums un dzīves mērķis; Jāizvēlas starp ķermenim un prātam derīgo un nederīgo	Kaislības nav dabiska rīcība, jāsaglabā vēsa attieksme

Literatūras saraksts.