Aristotelis. (384-322 p.m.ē.)

            Sengrieķu filozofs, zinātnieks, enciklopēdists. Aristotelis nodibināja savu skolu. Kritizēja sava skolotāja Platona teorēmu par idejām, kā lietu bezķermeniskām formām un izveidoja objektīvā ideālisma mācību, kas aptvēra visus tā laika zināšanu veidus un dabas problēmas skaidrošanā bieži vien sakrita ar matreālismu. (Tiecoties pēc augstāka labuma, iespējama tikai darbīga dzīve.) labās īpašības nekad nedot svētlaimi, jo tas netiek izmantota darbībā. Lielākā labuma sasniegšanai bez augstāka mērķa ir vajadzīgi daudz zemāki mērķi. Mērķi var sasniegt ja ir tikums, kas pirmām kārtām ir prasme pareizi orientēties – atrast “vidusceļu” starp pārmērību un trūkumu. Izvēlēties pakļauts  tikai pats labākais no labākajiem. Cilvēka ļaunums ir neizsmeļams un izsmalcināts.

Aristoteļa izteikumi par gudrību un zinībām:

“Gudrība nav tikai zināšanas, bet arī prasme zināšanas likt lietā.”

“Gudrais nemeklē baudas, bet izvaras no ciešanām.”

“Gudrība ir dārgums ko nevar iztērēt”

“Jo vairāk zini, jo vairāk ir iemeslu šaubīties.”

“Atšķirība starp izglītotu un neizglītotu cilvēku ir tāda pati kā starp dzīvu un mirušu.”

“Izziņa sākas ar izbrīnu.”

“Derīgais dažādām būtnēm ir dažāds, tapēc nav vienas gudrības, kas derētu visiem, tāpat kā arī māksla visām būtnēm nav vienāda.”

“Neizglītotais brīnās par lietu būtību. Šāds izbrīns ir zināšanu sākums. Gudrinieks brīnās, ja lietas izrādās citādas, nekā viņš tās pazīst.”

“Vispatīkamāk dzirdēt tādus vārdus, kas dod mums kādas zināšanas.”

         

Savā daudzpusīgajā darbībā viņš skāra ne tikai filozofijas un loģikas zinātni, bet arī mākslas teoriju, literatūras un teātra jautājumus. Mākslinieciskajā daiļradē viņš saskatīja iespēju parādīt lietas tādas, kādām tām jābūt. Aristoteļa enciklopēdiskās zināšanas atspoguļo antīkās zinātnes milzīgo programmu klasiskā perioda beigām.

Sokrāts (470/469 – 399 p.m.ē.)

               

                Sengrieķu filozofs, kas izstrādāja “ morālās filozofijas” mācību. Pēc amata tēlnieks, staigāja basām kājām, ģērbās rupjās drānās ēda vienkāršu barību un jaunekļu barā staigāja pa Atēnām. Sokrāta mācību, dzīvi un nāvi attēlojuši viņa skolnieki, sevišķi Platons. Sokrāts un Platons pētīja cilvēku esamības jēgu, kādēļ cilvēks dzīvo pasaulē, kāds ir viņa uzdevums. Sokrāts uzskatīja, ka cilvēkam jācenšas vairāk kaut ko izzināt, bet visu zināt nekad neviens nevarēs. Par sevi Sokrāts esot teicis “Es zinu ka es vēl neko nezinu, bet citi nezina pat to.” Sokrāts galvenokārt pievēršas sabiedrības tikumības jautājumam un centās izstrādāt noteiktas filozofijas jēdzienus. Sokrāts uzskata, ka nav jēgas pētīt kosmosu, ja cilvēks nepazīst pats sevi. Sokrāts uzskati izsakāmi šādā formulā:

Zināt – Gribēt – Varēt- Darīt

         

Tāpēc Sokrāts apgalvoja, ka neviens nevar maldīties, var slikti rīkoties pēc brīvas gribas.

Sokrāta gudrības:

“Cilvēka ļaunums ir nezināšanas sekas”

“Tikumība ir zināšana”

“Nav nekas svarīgāks par savu tikumu izglītošanu”

“Kas maz zin un zin pat to, tas zin daudz”

“Es zinu tikai to. ka nezinu neko, bet citi nezina pat to.”

“Pareiza doma nenovēršami virza uz pareizu darbību.”

“Tikums un lietderība ir viens un tas pats.”

“Tev jāzina, ka gudrība un zināšanas ir labklājība.”

“Galvenais gudrības uzdevums ir atšķirt labo no ļaunā.”

“Nav kauns nezināt, bet gan negribēt zināt.”

“Cilvēkam ir dota liela dāvana, un tā saucas – zināšanas, un dota arī liels ļaunums, un tas saucas – nezināt.”