Garlībs Merķelis

Garlībs Merķelis (Markel) bija Baltijas vācu apgaismotājs, publicists, rakstnieks.

Dzima 1769.gada 1.novembrī (21.oktobrī pēc vecā stila) Lēderburgā. G.Merķelis ir sestais bērns savā ģimenē.

G. Merķeļa tēvs Daniēls Merķelis bija rīdzinieks un dzima 1712.gadā – Lēdurgas evāņģeliski luterāniskās draudzes mācītājs. 1770.gadā D.Merķelis bija spiests no sava amata atteikties, jo viņu atzina par amata nespējīgu. Viņu nomāca kurlums un akmens kaite, kam klāt nāca arī pasmags raksturs – noslēgtība un rupjība. Viņš pameta draudzi, bet tā savukārt bija spiesta izmaksāt D.Merķelim mūža pensiju.

Zaudējis patstāvīgus ienākumus, D.Merķelis ar ģimeni 1771.gadā pārcēlās uz Vecpiebalgu pie mācītāja Lindes, kurš agrāk bija strādājis pie viņa par adjunktu (palīgmācītāju).

Garlība pirmais skolotājs bija viņa tēvs, kas iemācīja savam dēlam patstāvīgu domāšanu. 1776.gadā Garlību aizsūtīja uz Rīgu skoloties. Pati pirmā bija pirmitīvā lasīšanas skola, tad sekoja rakstības skola bāriņu namā, kuru vēlāk pats G.Merķelis atzīst par “bērnu elli”. Tālāk sekoja pazīstamā Rīgas Domskola.

1778.gadā D.Merķelis pārtapa par rentnieku, paņemot apsaimniekošanā Zādzenes muižu. Bet diemžēl 1782.gada decembrī D.Merķelis mirst. Tas ļoti ietekmēja Merķeļu ģimenes ne tik spožo finansiālo stāvokli un G.Merķelis bija spiests pārtraukt savas skolas gaitas jāatgriežas mājās mātei palīgā valdīt saimniecību. Tālākie pāris gadi ritēja noslēgtībā un vienīgā G.Merķeļa nodarbe bija tēva atstātā bibliotēka. Tomēr arī tā G.Merķelim nepiederēja ilgi, jo naudas grūtību dēl muižu nolēma pārdot kopā ar vērtīgo bibliotēku. Garlībam uzticēja sastādīt grāmatu sarakstu ar tiesībām paturēt sev tikai vajadzīgākos sējumus. Par iegūto naudu ģimene devās uz Rīgu. 1785.gadā Garlībs atsāka mācības Domskolā, taču pameta to nepabeidzis, jo ģimenei trūka naudas studijām universitātē un tā nesaskatīja tādā gadījumā jēgas un nepieciešamības studijas turpināt. Pēc kāda laika G.Merķelis kļūst par rakstvedi, taču šo darbu viņš pameta, jo tam trūka vajadzīgo iemaņu – laba rokraksta un izveicības. Par vienīgo iztikas avotu tagad kalpoja privātstundas un neilgu laiku statista loma Rīgas Vācu teātrī.

No 1788 – 1792.gadam G.Merķelis strādā par mājskolotāju pie mācītāja Klēmana Lielupē. Lielupē G.Merķelis nodarbojas ar rakstniecību, radās daudzi poētiski sacerējumi.

Nozīmīga bija iepazīšanās ar Frīdrihu fon Meku – Lielupes jauno īpašnieku. Frīdrihu fon Meku uzskata par vienu no pārliecinātākajiem jauno apgaismības ideju pārstāvjiem Baltijā, īpaši muižnieku vidū. Pazīšanās ar fon Meku veicināja G.Merķeļa nokļūšanu akadēmiskās sabiedrības apritē, kam bija būtiska nozīme viņa darbības tālākā attīstībā.

1792.gadā G.Merķelis dodas uz Rīgu, jo tur dodas Frīdrihs fon Meks. G.Merķelis kļūst par tiesas kancelejas darbinieku. Viņš šajā laikā iepazina bagāto arhīvu ar lietām par muižnieku un dzimtcilvēku attiecībām. Pēc vairākiem mēnešiem G.Merķelis sāka strādāt par mājskolotāju pie apriņķa tiesneša fon Tranzē Nītaures draudzes Annas muižā. Šajā vietā tapa viņa slavenais darbs “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās.” 1795.gadā G.Merķelis nosūta sava darba ievaddaļas manuskriptu Vidzemes eveņģēliski luteriskās baznīcas ģenerālsuperintendentam Kārlim Gotlībam Zontāgam, kas bija spiests diplomātiski neitrāli atraidīt manuskriptu.

1796.gada rudenī Leipcigā tiek izdota grāmata “Latvieši”. Par šo grāmatu interesējās pat Vācijā, Francijā un Skandināvijas valstīs.

1801.gadā universitātē Frankfultē pie Oderas G.Merķelis iegūst doktora grādu.

1802.gadā nāca klājā papildinātais “Latviešu” izdevums ar apceri “Vidzemes zemnieku nopratināšana tiesā pret viņu lielkungu”. 1802.gadā tika pabeigta romantiskā teika “Vanems Imanta”.

No 1803.gada G.Merķelis kļūst par ievērojamu Berlīnes žurnālistu un kritiķi un dibina vairākus laikrakstus, kā, piemēram, “Ernst und Sherz” (“Nopietnība un joks”). Sevišķi liela nozīme viņa laikrakstiem bija cīņā pret Napoleonu. Izdevums “Der Freimutige oder Ernst und Scherc” (“Vaļsirdīgais jeb nopietnība un joks”) faktiski kļuva par veselas nācijas saucēju cīņā pret despotu. G.Merķeļa vārds parādījās franču proskripcijas sarakstos (nevēlamas personas, kas sodāmas). G.Merķelis nolēma atgriezties Vidzemē.

1816.gadā G.Merķelis varēja atgriezties Berlīnē, kuras atgūtā brīvība bija arī viņa nopelns.

Laikā par dzimtbūšanas atcelšanu 1820.gadā G.Merķelis sarakstīja darbu “Brīvie latvieši un igauņi”, kas bija veltīts caram Aleksandram I. Par šo un arī par citiem darbiem monarhs piešķīra autoram 300 sudraba rubļu lielu mūža pensiju.

Dzīves nogali G.Merķelis pavada agrāk iegādātajā Depkina muižiņā Katlakalnā pie Rīgas. Kaut arī tapa vēl daudzi darbi, tie jau negua tik lielu atzinību un popularitāti. Dzīves novakarē viņš nonāca līdz atziņai, ka bija maldījies cerībās par dzimtbūšanas atcelšanas likumu zemniekiem draudzīgo raksturu.

1850.gada 9.maijā G.Merķelis tika guldīts Katlakalna kapsētā, kur svinot viņa 100.dzimšanas dienu Rīgas Latviešu biedrība uzstādīja pieminekli.

Citāti no 1794. – 1795.gadā “Garlībs Merķelis par dzimtskungu necilvēcību”

“Pātaga, parasti collu plata siksna pirksta biezumā ar koka klātu, ir tikpat briesmīga kā rīkstes un tikpat viegli kā tās var padarīt cilvēku uz visu mūžu nelaimīgu. Jā, tie gadījumi nav nemaz tik reti, kur cilvēki, kas sodīti ar pātagu, pēc dažām dienām nomirst; jo šis sods ir necilvēcīgs. Tā piemēram 1794.gada vasarā fon H. kundze kādu meitu slikti salocīta virskrekla dēļ lika pērt tik briesmīgi, ka nelaimīgā pusstundu gulēja bez samaņas. Kādu rītu fon K. kundzes istabas meita bija aizmirsusi viņas klēpja sunītim uzvārīt krējumu. Kundze to pamanīja un zvērojošām acīm sasauca savus ļaudis, lai atriebtu šo briesmīgo pārkāpumu. Nelaimīgā meitene aizbēga un noslīcinājās Daugavā. [..]

Šausmīgi dzirdēt, par ko tā saucamā mājas pārmācības vara kļūst muižnieku rokās. Tā ir līdzeklis visu viņu iegribu un kaislību apmierināšanai un nodrošina muižniekus arī pret viņu varasdarbu sekām. Jo kas uzdrīkstēsies ar sūdzībām saniknot to vīru, kura varai viņš tomēr nekādi nevar izbēgt?

[..] klaušas ir visnevaldāmākās, savtīgākās patvaļas arēna. Bet kas latviešiem ir vissāpīgākais, kas tiem atņem spēku uz jebkuru darbu: pat šis bēdīgais stāvoklis viņiem nav tik drošs. Tāpat kā viņiem pieder tikai tas, ko dzimtkungs tiem visžēlīgi nevēlas atņemt, tā arī viņi paši ir tikai tas, kas dzimtkungam patīk.  Ja tas vēlas, viņš spēj vairāk nekā jebkurš valdnieks Eiropā; viņš saimnieku pārvērš par kalpu paša mājās un kalpu par saimnieku. Viņš tā grib – un veselām ģimenēm jāatstāj savs tēvutēvu pavards, sava pašu celtā māja jāatdod citiem, jāredz, kā tīrumi, kurus viņi iekopuši, paplašina kunga laukumus, un pašiem jāapmetas mežā vai arī jāizklīst pa pasauli. Viņš tā grib – un jaunajam zemniekam savi svārki jāapmaina pret formas tērpu, uz mūžu jāšķiras no sirmajiem vecākiem un jāaiziet karā; jo žēlīgais kungs jau ir saņēmis maksu par viņa asinīm. [..]

Katastrofa, kas izšķirs latviešu likteni, lai ir, kāda būdama! Es nolieku šo darbu cilvēces acu priekšā kā dokumentu tai briesmīgajai prāvai, kuru nākotne agri vai vēlu uzsāks pret manas tēvzemes apspiedējiem. Lai nākotne tiesā – Tā reiz tiesās! Drebiet, savu brāļu tirāni! Briesmīgi tā tiesās – un drīz!

Izmantotā literatūra:

1.Garlībs Merķelis

“Latvieši”

1999, Apgāds Zvaigzne ABC

2. Lasāmā grāmata

“Latvijas vēsture”

12.gs. beigas – 19.gs. vidus

1996, Apgāds Zvaigzne ABC

(274. – 276.lpp.)

3.”Latvijas padomju enciklopēdija 6.sējums.”

Rīga “Galvenā enciklopēdiju redakcija” 1985.gads

(604.lpp.)