Fricis Brīvzemnieks

Fricis Brīvzemnieks ir viens no spilgtākajiem latviešu folkloristiem. Viņa devums folkloristikas attīstīšanā ir ļoti nozīmīgs jau tajā apstāklī, ka ļoti liela daļa no folkloras darbiem ir viņa savākti un radīti. Strādādams ne tikai folkloristikas jomā, bet arī publicistikā, būdams dzejnieks, tulkotājs, skolotājs un izglītības darbinieks, Fricis Brīvzemnieks piederēja latviešu nacionālās inteli»ences pirmajai paaudzei, un tieši viņam bija raksturīga šāda darbu sazarotība.

Fricis Brīvzemnieks ir dzimis 1846. gada 1. novembrī Kurzemē, Rokaižu krogā netālu no Aizputes. Patiesībā šis krogs nemaz nepiederēja viņa ģimenei, jo tēvs, būdams pēc amata seglinieks, to nomāja. Viņa dzimtas īstais uzvārds ir Treilands, jo kļūstot par vācu draudzes locekli, dzimtas uzvārds rakstīts “Treuland”. Tas daļēji bija tāpēc, ka viņa māte bija pēc tautības vāciete. Viņa bija ļoti labi pazīstama vārdotāja un nelaimē nokļuvušo labdare, un audzināja mazo Frici īstenu tautas tradīciju un tautas dziesmu garā. Tomēr viņa bērnību pārtrauc kāds ļauns brīdis - viņa māte mirst no holēras sērgas, kas tajā laikā plosījās Lejaskurzemē un paņēma daudzas dzīvības. Tieši šis smagais pārdzīvojums piesaista F.Brīvzemnieku vēl ciešāk pie vecmāmiņas, kura tad arī vada mazdēlu tālāk pa dzīves ceļiem. Lai arī Friča Brīvzemnieka tēvs bija rosīgs un čakls cilvēks, tomēr viņam neizdodas tikt pie lielas bagātības, kas arī neļauj F. Brīvzemniekam izglītoties tālākās skolās. Tomēr viņš beidz Aizputes apriņķa skolu un no jaunlatviešu radītā laikraksta “Pēterburgas Avīzes” uzzina par Gorku mērniecības skolu Mogiļevas guberņā. Viņu piesaista fakts, ka tur maksā stipendiju labākajiem skolniekiem. Tādēļ arī viņš dodas uz turieni, iekļūst skolā un cītīgi mācās, lai saņemtu stipnediju, kas arī vainagojas panākumiem. Lai arī stipendija nodrošina tik vien kā trūcīgu iztiku, tomēr tā ļauj mācīties. Skolu F. Brīvzemnieks pabeidz 1866. gadā un saņem norīkojumu darbam Mērniecības kantorī Maskavā. Tur viņš ierodas 1867. gadā, kur tajā laikā atradās arī Krišjānis Valdemārs, kurš bēgdams no vācu muižniecības vajāšanām, pārcēlies uz Maskavu no Pēterburgas. Ieradies Maskavā, Fricis Brīvzemnieks redz, ka sabiedrības uzmanība ir pievērsta Viskrievijas etnogrāfiskajai izstādei un slāvu kongresam, starp kuru apmeklētājiem ir arī Krišjānis Valdemārs, jo jau tad viņam un citiem jaunlatviešiem bija radusies aizstāvība no slavofilu puses pret Baltijas vācu muižniecības uzbrukumiem un vajāšanām. Tajā laikā latviešus arī uzskatīja par tuvu radu tautu slāviem.

Maskava tajā laikā jau bija kļuvusi par slavofīlu centru. Slavofilisms un slavofili pašas Krievijas sabiedriskās domas vēsturē visumā bija raksturoti kā samērā konservatīva politiska un filosofiska virziena aizstāvji. Viņi aizstāvēja pareizticīgās krievu tautas pārākumu pār citām tautām, tādējādi censdamies vienot slāvu tautas un mudinādami mācīties un pazīt savas tautas vēsturi, ierašas un etnogrāfiju, tādēļ arī viņu interešu lokā bija slāvu tautas un pareizticība.

Maskavā F. Brīvzemnieks vispirms dodas pie K. Valdemāra, kurš iepazīstina viņu ar Maskavas latviešiem, ar kuriem F. Brīvzemnieks sadraudzējas, iesaista viņu dažādos pienākumos, starp kuriem ir krievulatviešu vārdnīcas izgatavošana un izdošana, tādēļ arī K. Valdemārs uzaicina F. Brīvzemnieku piedalīties pie šī darba, kurš arī pieņem šo priekšlikumu. Tomēr vārdnīca prasa daudz vairāk pūļu un pacietības, nekā sākumā likās, tādēļ Brīvzemnieks pieaicina klāt vēl citus savus tautiešus - Laubes Indriķi, Krišjāni Kalniņu, Andreju Spāģi, kā rezultātā vārdnīca iznāk 1872. gadā.

Ap to laiku F. Brīvzemnieks sāk publicēties Maskavas krievu laikrakstos, taču arī latviešu izdotās avīzes ņem pretī viņa rakstus, kuros pamatā ir rakstīts par notikumiem Maskavā, iepazīstināti latvieši ar krievu kultūras dzīves norisēm, savukārt krievu presē rakstīts par latviešiem, viņu apspiestību no vāciskās administrācijas puses, kā arī no vācu muižniekiem.

Viena no viņa pirmajām publikācijām ir par Etnogrāfijas muzeju Maskavā (“Baltijas vēstnesis”, 1869, 5.,9. apr.). Vienlaikus aprakstīdams muzeja ekspozīciju, F. Brīvzemnieks sniedz arī savas pārdomas par muzeju kā ļaužu apgaismotāju un tautas pagātnes apzināšanas sekmētāju. Viņš arī norāda, ka arī latviešiem būtu jādarbojas šai virzienā, lai varētu apzināties sevi kā tautu citu tautu vidū.

F. Brīvzemnieks ir viens no aktīvākajiem Maskavas latviešu vakaru organizētājiem un dalībniekiem. Tā kā Maskavā dzīvo vairāki latvieši, kas jūt nepieciešamību satikties, aprunāties un apspriest dažādas dzīves norises, tad 1870. gada rudenī nodibinās Maskavas latviešu vakari. Tomēr savas aizņemtības dēļ F. Brīvzemnieku no vakarnieku sanāksmēm atrauj darbs, kad viņš īsu laiku ir mājskolotājs un skolotājs.

Tā kā vakarniekos uzņēma tikai pēc solījuma būt īstam tautietim, kalpot tikai savai tautai un tikai ar īsti latvisku uzvārdu, tad Fricis Treilands kļūst par Brīvzemnieku un patur šo uzvārdu visu mūžu kā rakstnieka un sabiedriskā darbinieka pseidonīmu.

Septiņdesmito gadu otrajā pusē, kad F. Brīvzemnieks atgriežas Maskavā no Rjazaņas, kur strādāja par skolotāju, viņam izdodas kļūt par Maskavas vakarnieku neoficiālu vadītāju un tieši viņš ir daudzu pasākumu ierosinātājs un īstenotājs.

F. Brīvzemnieks arī ierosina sākt līdzekļu vākšanu, lai varētu piešķirt prēmijas studentiem, kuri gatavo zinātniskās publikācijas latviešu valodā. Viņš kļūst par latviešu inteliģences nacionālo audzinātāju un mudina darboties arī studentus. Kā liecina viņa biogrāfi (T. Zeifers, Ž. Unams) un laikabiedri (J. Velme, J. Krodzinieks u.c.), visa F. Brīvzemnieka darbība bija pakļauta kādam lielākam mērķim: tautas atmodai, attīstībai, pastāvēšanai. Viņš cītīgi mudina ikvienu apzināties, kā piederīgu savai tautai un būt īstam tautas pašapziņas sekmētājam tajā pašā laikā arī attīstot savas spējas un iegūstot zināšanas. Viņš arī saka, ka būtībā tas arī ir vienots process, ko vajadzētu apzināties tieši izglītotajiem. Tik dedzīgi aizstāvot savas tautas intereses, F. Brīvzemniekam pat rodas nesaskaņas ar dažiem vakarniekiem.

Tomēr ne tikai centieni ieaudzināt tautā pašapziņu neizpaužas tikai sabiedriskajā un folkloristiskajā darbībā, taču arī dzeja, tulkojumi, biogrāfiski raksti un publicistika ir viņa izpausmes veids, lai bagātinātu to materiālu un zināšanu klāstu, ko deva jaunlatvieši šajā laikā.

Kā īpaši būtu jāizceļ viņa pirmie dzejoļi, kurus viņš radīja jaunībā – “Tālumā no dzimtenes” un “Pie avota”, kuri abi tika publicēti “Baltijas vēstnesī” 1869. gada 22. janvārī. Arī turpmākajos šī laikraksta numuros bija publicēti viņa radītie dzejoļi, tāpat viņš publicējās arī “Mājas viesī”, taču F. Brīvzemnieka dzejoļi nesasniedz tādu popularitāti, kādu baudīja Ausekļa vai A. Pumpura dzeja. Tomēr tautā populāri bija “Veco daugavnieku dziesma”, “Latviešu Miķelis”, “Skolnieks”, “Krīvu krīvs” u.c. Lai arī viņa pirmajos dzejoļos bija jūtami dzejiskās izteiksmes negludumi, nākošajos valodas ritums bija raitāks. Acīmredzot iedziļināšanās tautasdziesmās un citos folkloras materiālos bija padarījusi dzejnieka valodu poētisku un latvisku.

Tāds pats attīstības ceļš vērojams arī prozas sacerējumos un tulkojumos. F. Brīvzemnieks ir arī viens no pirmajiem autobiogrāfisku aprakstu autoriem. Plašākie raksti bija par krievu zinātnes un kultūras pārstāvjiem - Mihailu Lomonosovu, Ivanu Aksakovu, Nikonu. Interesanti ir tas, ka viņš izvēlas tādus cilvēkus saviem rakstiem, kuri ir daudz sasnieguši savā dzīvē cīnīdamies ar grūtībām un dažādiem dzīves nelabvēlīgiem apstākļiem, ir daudz sasnieguši un guvuši panākumus un nav veltīgi savu mūžu dzīvojuši. Tāpat viņu dzīves ir paraugs, lai rādītu un iedvesmotu, aicinātu lasītājus drosmīgi darboties savas tautas labā. Starp šiem darbiem par veiksmīgāko jāuzskata apraksts par Mihailu Lomonosovu (1711-1765) - krievu zinātnieku un zinātnes celmlauzi atpalikušajā 18. gadsimta Krievijā. Pat Jānis Stradiņš savai grāmatai “Lomonosovs un Latvija” (1987) kā pielikumu pievienoja F. Brīvzemnieka apcerējumu, tādējādi atzīstot tā lielo kultūrvēsturisko nozīmi.

Pavisam savādāks ir raksts par pazīstamo krievu slavofilu I. Aksakovu. Tajā esošā informācija ir galvenokārt veltīta viņa vadīto lakrakstu apskatam. Pamatā tur ir atstāstīti to publikāciju saturi, kurās ir stāstīts par notikumiem Baltijā. Kad vācu muižniecība vajā Kasparu Biezbārdi, I. Aksakova laikrakstā viņš aizstāvēts vairākas reizes. Par šo aizstāvību F. Brīvzemnieks sniedzis plašu informāciju, kas liecina, ka slavofilu krievu prese atbalstījusi jaunlatviešu centienus un cīņu pret vācu muižniecību.

Ar šo apceri, kas sarakstīta pēc I. Aksakova nāves, Fricis Brīvzemnieks vēlējies atgādināt viņa nopelnus. Kā zināms, tas bija laiks, kad cariskā Krievija sāka pastiprināti īstenot citu tautu pārkrievošanu un to atbalstīja slavofili. Šajā apstāklī tad arī slēpjas paradokss - tie paši cilvēki, kas atbalstīja jaunlatviešu centienus atbrīvoties no pakļautības un aizstāvēja latviešu kā tautas pastāvēšanas tiesības, tagad iestājās par šīs tautas iznīcināšanu. Tomēr viņu uzskatu maiņu F. Brīvzemnieks savā darbā neatspoguļo.

Bez šiem aprakstiem F. Brīvzemnieks dod arī latviešu biogrāfiskos aprakstus. Starp tiem pats vērtīgākais darbs tā laika darbinieku dzīves apzināšanā ir raksts par Andreju Spāģi, kura dzīves attēlojums šajā rakstā ir gandrīz vienīgais avots, kur iespējams uzzināt kaut ko tuvāk par šo neatlaidīgo tautas tiesību aizstāvi. Protams, arī citi raksti par saviem laikabiedriem (Dāvi Jurjānu, Ati Kronvaldu, Indriķi Laubi) tautas pagātnes un bijušo laika zīmju pētniekiem var būt ierosinoši un noderīgi.

Jau 1864. gadā pie Maskavas universtitātes bija nodibināta Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas biedrība, kura līdzīgi kā Pēterburgas ģeogrāfijas biedrība, sāk organizēt materiālu vākšanas ekspedīcijas. Un 1869. gadā šāds uzdevums tiek uzticēts tieši F. Brīvzemiekam. Biedrības sēdē viņš bija nolasījis referātu par latviešu tautas vēsturi un tās folkloru, kurš tika novērtēts atzinīgi. Viņam tiek piešķirti līdzekļi, lai varētu doties uz Latviju un vākt etnogrāfijas un folkloras materiālus. Biedrības Etnogrāfijas nodaļas vadītājs Nils Popovs bija izstrādājis materiālu vākšanas programmu, ko F. Brīvzemieks pārtulkoja latviešu un vācu valodā un ar pavadzīmēm izsūta uz Latviju tādiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, no kuriem varētu sagaidīt atsaucīgu palīdzību un atbalstu. Bija paredzēts, ka ekspedīijā dosies arī N. Popovs, tomēr Fricis Brīvzemnieks dodas turp viens pats un tas notiek 1869. gada maijā. Vispirms viņš papildina savas zināšanas Pēterburgas bibliotēkās par latviešu etnogrāfiju un vēsturi, konsultējas ar latviešu akadēmiķi Aristu Kuniku.

Materiālu vākšana sākas Rēzeknē, par ko var spriest pēc Brīvzemnieka sniegtā pārskata, tad turpinās Daugavpilī, Jēkabpilī, Rīgā, kur viņš uzturas trīs nedēļas, lai iepazītos ar jau publicētiem materiāliem, apstājoties Saukā, Jaunjelgavā. Vēlāk dodas tālāk uz Jelgavu, Bausku, Aizputi, kur dzīvo viņa tuvinieki. Tur uzturēdamies viņš apmeklē Liepāju, Ventspili, Kuldīgu, Talsus un Sloku, caur kuru atgriežas Rīgā. Te viņš saņēma Kabiles mācītāja un latviešu folkloras vācēja Georga Bitnera vēstuli, kurā tas piedāvā biedrībai savu savākto. Tālāk ceļš ved uz Vidzemi, kuras apsekošanu F. Brīvzemieks sāk no Eikažiem caur Saulkrastiem, Turaidu, Cēsīm, Valmieru, Alūksni, Piebalgu, kur saņemts liels guvums. Nokļuvis Rēzeknē viņš dodas atpakaļ uz Maskavu. Kopumā ekspedīcijā viņš bija pavadījis četrus mēnešus.

Maskavā sākas savāktā materiāla kārtošana, sistematizēšana, tulkošana un sagatavošana publicēšanai, kas viss prasa ne mazāk pūļu kā ekspedīcija pa Latviju. Viņa darbs visu laiku ir Maskavas Dabaszinātņu, antropolo»ijas un etnogrāfijas biedrības uzmanības lokā. Par to arī tiek ziņots biedrības sēdēs. F. Brīvzemieks arī sagatavo referātu par “Latviešu tautas dzeju”, kuru nolasa 1870. gada 12. oktobra sēdē. Tā pauž atziņas par latviešu tautasdziesmām, kas radušās, gan dziļāk apgūstot materiālus, gan arī paplašinot savas teorētiskās zināšanas. Viens no šādiem teorētiskajiem avotiem bija vācu dzejnieka un filosofa Johana Gotfrīda Herdera darbi, par ko var spriest pēc viņa piezīmēm. Viņu ļoti aizkustina vārdi, kas teikti par latviešu folkloru un tautu kopumā un savos vēlākajos darbos F. Brīvzemieks bieži atsaucas uz Herdera domām par latviešu folkloras rašanos un par tās ciešajām saitēm ar tautas vēsturi un valodu.

Balstoties uz esošajiem materiāliem biedrības Etnogrāfijas nodaļa bija nodomājusi izdod 20 lokšņu krājumu, kurā būtu ievietotas dažādas etnogrāfiskas ziņas par latviešiem, tomēr F. Brīvzemnieks pārliecina N. Popovu par to, ka labāk būtu izdot pilnīgāku tautasdziesmu krājumu, kurā būtu ievietoti arī paskaidrojumi. Tāds izdevums varētu noderēt zinātniekiem un visiem, kas ir saistīti un ir interese par latviešu tautu un tās parašām un vēsturi. Šis krājums iznāk 1873. gadā un tajā ir ietvertas 1 118 dziesmas, kuru teksts ir latviešu un krievu valodā (priekšvārds un nodaļu virsraksti krievu bija valodā). Dziesmas bija izkārtotas šādās nodaļās:

Dziesmas par dziedāšanu, Mitoloģiskās dziesmas, Dabas vērošana, Mīlestības dziesmas, Kāzu dziesmas, Apdziedāšanās dziesmas, Tikumas dziesmas, Sērdieņu un grūtdieņu dziesmas, Kara dziesmas, dzīru dziesmas, Šūpļa un kristību dziesmas un Bērnu dziesmas.

Tulkošanu veiksmīgi veicis pats F. Brīvzemieks, tomēr ir viena neērtība krājuma lietotājiem - latviešu teksts iespiests krievu burtiem. F. Brīvzemieks atmiņās stāsta, ka tā rīkoties viņu piespiedis N. Popovs, tomēr vēsturnieks J. Bērziņš, kas publicējis pētījumu par krievu burtu ieviešanu latviešu alfabētā, to apšauba, jo, viņaprāt, F. Brīvzemieks cītīgi pūlējies krievu burtus piemērot latviešu valodas skaņām, tādējādi sekodams Viļņas arhivāra Jāņa (pats viņš dēvējās par Ivanu) Sproģa paraugam, kurš savu krājumu izdeva 1868. gadā ar krievu burtiem.

Vispār krievu burtu uzspiešanai bija vairāk politisks raksturs, jo pēc poļu sacelšanās 1863. gadā cariskās Krievijas valdība izdeva stingrus likumus, kas bija vērsti pret mazākumtautībām. Viens no tādiem bija likums par latīņu burtu lietošanas aizliegumu Lietuvā un Vitebskas guberņas latviešu daļā. Tas pastāvēja līdz pat 1904. gadam.

Kā parasti tas ir, arī toreiz atradās cilvēki, kas visiem izdotajiem likumiem atrada zinātnisku pamatojumu. Viens no tiem bija, piemēram, vācu izcelsmes krievu valodnieks Aleksandrs Hilferdings, kurš, publicējot “Vispārīgu slāvu ābeci”, mēģina pierādīt krievu burtu lietošanas priekšrocības visu slāvu un tām radniecīgo tautu alfabētos. Pamatoti šos uzskatus noraida poļu valodnieks Jans Boduens de Kurtenē. Tomēr arī vēl pēc tam laiku pa laikam tiek izvirzīts priekšlikums, ka jālieto krievu burti. No latviešiem to konsekventi aizstāv jau iepriekš pieminētais Jānis Sproģis, turpretī F. Brīvzemieks savos turpmākajos publicējumos no šo burtu lietošanas atsakās.

F. Brīvzemnieka īstenotās ekspedīcijas vislielākais devums noteikti ir viņa sastādītais latviešu tautasdziesmu krājums, kas rosinoši atbalsojas sabiedrībā. Rīgas Latviešu biedrības organizētā īpašā komisija, kura sadarbojas ar Maskavas biedrību, dod Fricim Brīvzemiekam pirmos līdzstrādniekus Latvijā, kuri viņam sūta tautasdziesmas un citus materiālus. Viņam rodas nodoms izdot arī otru tautasdziesmu krājumu, tomēr tas neizdodas.

Tomēr, lai arī neizdodas izdot otru tautasdziesmu krājumu, viņš sagatavo un Maskavas biedrības Etnogrāfijas nodaļa publicē sakāmvārdu, parunu un mīklu krājumu (1881) un pasaku krājumu (1887). Vēl viņš sastāda arī nelielu pasaku izlasi latviešu valodā, kura iznāk 1887. gadā Rīgā.

Visu šo izdoto izdevumu ievados F. Brīvzemnieks iepazīstina lasītāju ar saviem uzskatiem par folkloru un par latviešu folkloras īpatnībām vispār, kā arī sniedz nelielus paskaidrojumus par materiālu publicēšanas principiem.

F. Brīvzemnieks ļoti uzsver pasaku izzinošo un audzinošo lomu sabiedrības dzīvē, kā arī to, cik noderīgas tās var būt zinātniskiem pētījumiem par tautas valodu un mitoloģiju, kā arī vēsturi. Jau sava krājuma “Mūsu tautas pasakas” ievadā viņš atgādina, A. Puškina teikto par pasakām: “Es tagad dzīvoju zemnieku ciemā, klausos tautas pasakas, tautas dziesmas un nožēloju, ka tik nelāgi audzināts” un J. V. Gētes teikto: “Es lasu tautas pasakas, jo viņās daudz dīgļi priekš visa augsta un dižena”, tā norādot, cik augstu vērtē pasakas. Tāpēc F. Brīvzemnieks uzskata - tautas pasakām ir vieta skolas grāmtās, jo arī daudzi ievērojami rakstnieki bērnu dienās ir bijuši lieli tautas pasaku mīļotāji.

Tāpat F. Brīvzemnieks uzskata un dara visu iespējamo, lai savāktās tautasdziesmas, pasakas, kā arī citi materiāli būtu lasītājam viegli pieejami. Viņš arī raksta: “Reiz tak bija jāsāk izdot arī taisni priekš pašas tautas viņas sakrātās mantas, izdot tās lētās, nelielās grāmatiņās, kādas, zināms, iespēj iegādāties un izlasīt arī mazturīgi bērni”. Zīmīgi, ka pēc sešpadsmit gadiem šādu pašu domu izteica Jānis Rainis.

Folkloru kā tautas pastāvēšanas pamatu (jo tā ir bijusi spēka avots viesus garos apspiestības gadsimtus), garīgās enerģijas un jaunrades rosinātāju un sekmētāju F. Brīvzemnieks vērtē rakstā: ģKādi vārdi jaunajam latviešu tautas mantu krājumam par pavadoņiem”. Tur autors uzsver, ka tautiskie centieni visur izrādījušies par modinātājiem un attīstības tālākiem virzītājiem. Un, ka īstā tautiskuma pamatu pamats - tautas gara mantas. No tām ir smeļamas visas tautas garīgās vērtības. Vispirms jau valoda, jo uz mātes valodas plašā un stingrā pamata jāceļ izglītība, attīstība un tautas nākotne.

F. Brīvzemnieks folkoru vērtē kā neatņemamu tautas vēstures daļu un pamatoti izsaka atziņu: “Par latviešu ģrakstniecībuģ mūsu pretinieki dažreiz teikuši, kad tiem to vajadzēja, ka esot ļoti nabadzīga. Dievs viņiem šos grēcīgos vārdus piedos, jo tie nezin, ko tie runā. Tautai divas rakstniecības. Tā viena no tām uz papīra rakstīta un rakstos iespiesta, tā otra - tautas prātā, tautas garā ierakstīta. Šī pēdējā ir tā pirmākā. [..] Kad šī rakstniecība būs vairāk sakrāta un cik necik zinātniski apstrādāta, tad varēsim arī domāt uz īsto latviešu tautas rakstniecības vēsturi.” (''Mājas viesis'', 1881., 20. jūn.)

Kopumā analizējot F. Brīvzemnieka folkoristisko darbību, tai var nodalīt divas puses. Viena - rakstīt par folkloru, kur tas folkoru aplūko plašā skatījumā, kas ir tautas garīgā kultūra, kas vieno pagātni, tagadni un nākotni, bet otra puse - folkoras materiālu vākšana, sistematizēšana un publicēšana.

Rakstīja, ka kopš pagājušā gadsimta 70. gadu vidus uz Maskavu sāka plūst arvien vairāk latviešu tautas gara mantas. F. Brīvzemnieks 1877. gadā latviešu avīzēs ievieto jaunu uzaicinājumu (ar sīkākiem norādijumiem), lai sūta viņam folkloras materiālus. Par prieku F. Brīvzemniekam, tie saplūst visai daudz, it īpaši tautasdziesmas, ka publicēt sevišķu krājumu nebūtu vērts, jo tad tajā varētu ietvert tikai nelielu daļu savāktā. Tad nu 1878. gadā F. Brīvzemnieks savāktās tautasdziesmas nodod Krišjānim Baronam tālāk kārtošanai un izpētei. Patiesībā Brīvzemnieka darba rezumējums bija K. Barona izdoto “Latvju dainu” seši apjomīgie sējumi (1894 - 1915). Pirmā sējuma ievadā savus vārdus rakstīis pats Fricis Brīvzemnieks. Savāktās tautas pasaka viņš nodeva Ansim Lerhim - Puškaitim, kas strādāja pie plaša latviešu tautu pasaku un teiku krājuma (Latviešu tautas teikas un pasakas 7. sēj., 1891 - 1903).

Tādējādi F. Brīvzemnieks kļuva par liela un tautas pastāvēšanā nozīmīga darba rosinātāju un aizsācēju.

Nodzīvojis Maskavā ar nelieliem pārtraukumiem divdesmit gadus, F. Brīvzemnieks atgriežas Latvijā un uzņemas tautskolu inspektora pienākumus - Sākumā Kurzemē, bet no 1889. gada Rīgā. Maskavā liekot ģimnāzijas abitūrijas eksāmenus, viņš bija ieguvis vācu valodas skolotāja tiesības un mācījis šo priekšmetu no 1876. gada Maskavas 1. ģimnāzijā , tādējādi iegūdams pamatīgas skolotāja iemaņas. Strādādams par skolotāju, F. Brīvzemnieks ieguva dzīves iztikai nepieciešamo, tomēr viņa sirds piederēja citiem darbiem un citām sabiedriskās dzīves jomām.

Interesanti, ka F. Brīvzemnieks ilgi šaubījies, vai mainīt savu dzīvi tik radikāli un atsaukties aicinājumam (par skolotāja vietu), tomēr K. Valdemār pierunāts viņš devās uz Latviju, cerībā, ka izdosies samazināt cariskās Krievijas skolu pārkrievošanas politiku. Varbūt F. Brīvzemnieks šajos smagajos apstākļos varētu kaut ko mainīt vai vismaz padarīt vieglāk panesamu. Vienīgā aizķeršanās bija, ka uzņemdamies inspektora amatu, viņš nonāk pretrunīgā situācijā - viņš, kā Krievijas valsts ierēdnis, kam jāpilda valdības iestāžu rīkojumi, nevar būt arī savas tautas aizstāvis un patriots, jo tas neatbilst Krievijas valsts politikai attiecībā pret latviešiem.

Tomēr viss iegrozījās ne tā, kā domāja F. Brīvzemnieks, tiesa, nevarēja zināt, vai tas uz īsu laiku vai pavisam. Lieta tāda, ka cariskās Krievijas valdība paredzēja dzimto valodu nekrievu skolās likvidēt pavisam un visus priekšmetus mācīt krievu valodā jau no pirmās klases. Vēl vairāk - aicināt Iekškrievijas skolotājus, kuri nemāk latviešu valodu, jo tā būtu garantija krievu valodas uzvarai impērijas teritorijā. Draudēja pilnīga latviešu nacionālo skolu un skolotāju iznīcināšana. Tomēr tā glužu nenotika - pēc divdesmit gadiem sākās skolu likumu liberalizācija, kas deva lielākas tiesības mazākumtautību skolām.

F. Brīvzemnieka loma šajos notikumos bija pat diezgan grūti novērtējama - viņš bija valsts ierēdnis, kas bija pakļauts rīkojumiem un dažādiem norādījumiem no “augšas”, kuru mērķis bija īstenot pārkrievošanu. Protams, ka jebkurus rīkojumus var pildīt dažādi, apejot norādījumus, un iespēju robežās turēties pretim. Var jau arī mēģināt pierādīt rīkojumu nelietderību un nespēju realizēt tos praksē un dzīves realitātē. Protams, ka daudzi F. Brīvzemnieka priekšlikumi netika ievēroti, tomēr kopumā viņam izdevās aizkavēt un galu galā novērst ne viena vien visai stingra skolu pārkrievošanas likuma īstenošanu.

Par tautskolu inspektoru F. Brīvzemnieks nostrādā līdz pat 1904. gadam, kad sabeigtās veselības dēļ viņam šis darbs ir jāpemet, tomēr ārstēšana nav efektīva un 1907. gada 15. septembrī izcilais tautas darbinieks mirst. Viņš tiek apglabāts Lielajos kapos blakus Krišjānim Valdemāram. Turpat blakus savas mūža mājas iemantojis arī K. Barons. Tad nu arī sanācis, ka šo trīs, latviešu tautai tik nozīmīgo cilvēku, kurus vienoja kopīgas idejas, mērķi un vēlme - palīdzēt apspiestajai latviešu tautai, pēdējā atdusas vieta ir blakām. Šī vieta latviešu tautai ir svēta un tautas piemiņā saglabājama viņu dzīve un darbi.

F. Brīvzemnieks dzīvi un darbu plašākais publicējums ir monogrāfija “Brīvzemnieks. Tautas darbinieka mūžs un laikmeta aina” divās daļās. Pirmo daļu sarakstījis Teodors Zeiferts, un tā iznāca 1929. gadā. Otrās daļas, kura iznāca 1932. gadā, autors ir Žanis Unams. Brīvzemnieka atstātā mantojuma apgūšana un publicēšana sākās pirms Pirmā pasaules kara. Iznākuši četri nelieli rakstu sējumi Teodora Zeiferta redakcijā un kārtojumā un F. Brīvzemnieka komisijas izdevumā (1909 - 1914). Sākto izdevumu pārtrauca karš, jo daļa savākto materiālu gāja zudumā.