Aukstais karš

Mārcis Pauls 9.^b klase

          Pēc kara ASV un PSRS nostāja svarīgos jautājumos kļuva atšķirīga, brīžiem pat pilnīgi pretēja. Spilgti tas izpaudās Vācijā.

          PSRS savā okupācijas zonā sekmēja Vācijas Komunistiskās partijas pozīciju nostiprināšanos. Pēc apvienošanās ar Sociāldemokrātisko partiju šo partiju sauca par Vācijas Sociālistisko Vienības partiju (VSVP). Formāli bija atļauta arī citu partiju darbība, bet tās netika “pielaistas” pie varas.

          ASV un Anglijas, Francijas (jeb rietumvalstu) zonās turpretī tika atjaunota daudzpartiju sistēma.

PSRS okupācijas zonā notika uzņēmumu nacionalizācija, t.i., to pārņemšana valsts īpašumā. Līdz 1948. gadam bija nacionalizētas 45% ražošanas jaudu. Rietumvalstu okupācijas zonās turpretī valsts īpašums tika samazināts, te nostiprinājās privātīpašums. Jau ar 1946. gadu rietumvalstis savās okupācijas zonās saskaņoja pārkārtojumus ekonomikā. Tas liecināja, ka PSRS un ASV nostāja Vācijas jautājumā bija kļuvusi atšķirīga.

          Vēl lielākas pretrunas radās PSRS politikas dēļ Austrumeiropas valstīs. PSRS bija palīdzējusi šim valstīm atbrīvoties no nacistiskās Vācijas, bet pēc kara ar PSRS palīdzību šajās valstīs pie varas nostiprinājās komunisti. Zināms pamats komunistu ietekmes pieaugumam šajās valstīs bija, jo kara laikā daudzu valstu komunisti bija pretošanās kustības vadītāji un viņu popularitāte un ietekme bija liela. PSRS “palīdzība” un tās bagātā pieredze šajās valstīs tika izmantota, lai atstumtu no varas pārējās partijas, izveidotu komunistiskas valdības, kuras realizētu PSRS intereses, būtu orientētas uzturēt ciešas, “draudzīgas” attiecības ar PSRS. Rietumvalstis turpretī uzskatīja, ka šajās valstīs jānotiek demokrātiskām vēlēšanām, kurās tautas izvēlētos savus vadītājus, pieņem demokrātiskas konstitūcijas un šeit veidotos demokrātiskas valstis.

          Turklāt PSRS panāca, ka informācija par notikumiem A-Eiropas valstīs netika izpausta. Rietum­valstis bieži pat nezināja, kas īsti šajās valstīs notiek. Jau 1945. gada 11. maijā Čerčils ziņoja Rūzveltam, ka starp padomju karaspēka fronti un rietumvalstīm ir nolaidies “dzelzs priekškars” un “mēs nezinām, kas aiz tā notiek”. Šīs savas šaubas Čerčils vēlāk izteica vēl skaidrāk: “No Ščecinas pie Baltijas jūras līdz Triesai pie Adrijas jūras ir nolaidies dzelzs priekškars. Aiz šīs līnijas atrodas visas senās Centrālās un A-Eiropas valstu galvaspilsētas. Varšava, Berlīne, Prāga, Vīne, Budapešta, Belgrada, Bukareste un Sofija – visas šīs slavenās­ pilsētas un to iedzīvotāji atrodas tā sauktajā Padomju zonā. Tā noteikti nav atbrīvotā Eiropa, par kuru mēs cīnījāmies. Jaunajā Eiropā nav nosacījumu, lai pastāvētu stabils, ilgstošs miers”.

          PSRS “ietekmes nostiprināšanās” notika gluži tāpat kā 1940. – 1941. g. Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Tāpat kā 1940. gada vasarā darbs atkal bija Višinskim. Drīz Rumānija, Dienvidslāvija, Bulgārija, Albānija nokļuva PSRS ietekmē, faktiski PSRS varā, jo šajās valstīs nebija demokrātisku spēku, kuri izrādītu nopietnu pretestību.

          Grūtāk savai ietekmei bija pakļaut Ungāriju, Čehoslovākiju, t.i., valstis, kurās pirms kara jau bija veidojušās demokrātiskas tradīcijas. Šajās valstīs pat tika lietots militārs spēks, ievesta PSRS armija. Visās PSRS “atbrīvotajās” valstīs komunistu partijas kļuva par valdošajām, skaidra kļuva šo valstu valdību orientācija (“draudzība”) ar PSRS. Te tāpat kā PSRS tika nacionalizēti uzņēmumi, notika lauksaimniecības kolektivizācija, masu represijas un politisko pretinieku aresti. Šīs valstis nebija demokrātiskas. Tautai bija tiesības nobalsot tikai par komunistiem. Neskatoties uz to, PSRS šīs valstis dēvēja par tautas demokrātijas valstīm.

          Komunistu ietekme pēc kara spēcīga bija rietumvalstīs. Itālijā, Francijā komunisti iekļuva valdībās. Kompartijas šajās valstīs bija skaitliski lielākās partijas. Tām bija cieši sakari ar PSRS (PSKP).

          ASV, Anglija ar šādu notikumu attīstību samierināties negribēja, tāpēc neizbēgami saasinājās at­tiecības ar PSRS. 1946. gadā šīs attiecības saasinājās vēl vairāk, jo PSRS centās paplašināt savu “ietekmes sfēru” ­– tā izvirzīja Turcijai prasību par brīvu kuģniecību caur Bosfora un Dardaneļa jūras šaurumiem, kā arī iespēju izveidot PSRS karaspēku šajos rajonos. Turcijas valdība šīs prasības noraidīja. PSRS sniedza plašu atbalstu Grieķijas komunistiskajai partijai laikā, tad tur notika pilsoņu karš.

          1946. gada februārī ASV diplomāts Džordžs Kenans, kurš strādāja Maskavā, izklāstīja jaunās ASV politikas ­– savaldīšanas politikas ­– principus. Viņaprāt, Amerikas Savienotajām Valstīm vajadzēja asi un noteikti stāties pretī katram PSRS mēģinājumam nostiprināt savu ietekmi. Lai spētu pretoties komunisma ietekmes pieaugumam, rietumvalstīm jācenšas izveidot drošu, pārtikušu sabiedrību, jo tikai tāda sabiedrība būs imūna pret komunisma idejām, t.i., neatbalstīs komunistu uzskatus. Dž. Kenans uzsvēra, ka, realizējot savaldīšanas politiku, nevajag kopēt, atdarināt PSRS metodes, nevajag iejaukties PSRS iekšējās lietās.

          Gan Kenans, gan Čerčils bija pārliecināti, ka īstenot PSRS savaldīšanas politiku spēj tikai ASV.

          ASV prezidents Trumens bija izvēles priekšā. Vai saglabāt iepriekšējo gadu ASV politiku, kad ASV un PSRS centās atrast kopīgu konflikta risinājumu, vai mainīt ASV politiku – pāriet pie PSRS savaldīšanas politikas.

          Apstākļi lika Trumenam izvēli izdarīt ātri. 1947. gada februārī Anglija paziņoja, ka tā vairs nespēj sniegt palīdzību Grieķijai un Turcijai. Anglija izveda savu karaspēku no Grieķijas. Izveidojās lab­vēlīgi apstākļi, lai realizētos PSRS nodomi.

          1947. gada 12. martā Traumens kongresā paziņoja par nodomu piešķirt Turcijai un Grieķijai 400 milj. ASV dolāru lielu palīdzību – gan ekonomisku, gan militāru. Savā runā viņš uzsvēra: “Mūsu iekārta ir balstīta uz vairākuma gribu un raksturo brīvas institūcijas, reprezentatīva valdība un brīvas vēlēšanas.

          Padomju iekārta ir balstīta uz mazākuma gribu, kas uzspiesta vairākumam. Tā balstās uz teroru un apspiešanu.

          Pasaules brīvie cilvēki raugās uz mums pēc atbalsta brīvības saglabāšanā. Ja mēs kļūdīsimies savās līdera pozīcijās, mēs varam apdraudēt pasaules mieru – un mēs noteikti apdraudēsim mūsu nācijas labklājību.”

          Šo Trumena paziņojumu nosauca par “Trūmena doktīnu”. Tā iezīmēja krasu ASV ārpolitikas maiņu, pilnīgu atteikšanos no izolacionisma politikas. Tagad ikvienā konfliktā, ikvienā pasaules reģionā “sadūrās” PSRS un ASV intereses. PSRS un ASV tagad vienmēr atbalstīja pretējos spēkus. Trumens pasaules lielvalstu sāncensību uzskatīja par demokrātijas un totalitārisma sadursmi.

          Prezidents ieguva kongresa pilnvaras sniegt ekonomisku un militāru palīdzību ārvalstīm, lai novērstu tur komunisma (totalitārisma) nostiprināšanos. Tas nozīmēja, ka tagad PSRS un ASV sāncensība kļuva atklāta. Tā aptvēra gan ekonomiku, gan izpaudās militārajā jomā, kultūrā, ideoloģijā (dažādu uzskatu, ideju sistēmas), propagandā. Šī sacensība izpaudās apstāklī, ka bijušās sabiedrotās sāka viena otru kritizēt, palielinājās savstarpējais aizdomīgums, neuzticība otrai pusei. Izplatījās spiegošana, otras valsts nomel­nošana, konfliktu un krīžu tīša saasināšana, savstarpēja bruņošanās sacensība. Ikvienā pasaules reģionā sadūrās PSRS un ASV pretējās intereses, abas lielvalstis faktiski atradās kara stāvoklī. ASV sāka lietot terminu “aukstais karš”, jo, lai cik asas un nesamierināmas nebūtu bijušas ASV un PSRS pretrunas, tās nekad nepārauga bruņotā sadursmē. “Aukstais karš” izpaudās kā divu lielvalstu, vēlāk divu valstu nometņu vai, kā bieži teica, divu bloku – rietumvalstu un austrumvalstu bloka sāncensībā, pretestībā. “Aukstais karš” turpinājās līdz PSRS sabrukumam 1991. gada beigās. Visatklātāk “aukstais karš” izpaudās PSRS un ASV bruņošanās sacensībā un abu valstu klaji atšķirīgajās pieejās pasaules konfliktos. 1949. gadā arī PSRS radīja kodolieročus. Kopš šī brīža par raksturīgu “aukstā kara” iezīmi kļuva kodolkara draudi. Dž. Kenana idejas un Trumena doktrīna izveidoja pamatu jaunai ASV politikai – PSRS savaldīšanas politikai, kas nepieļautu komunisma tālāku izplatīšanos. Viens no pirmajiem pasākumiem šīs politikas realizēšanā bija Maršala plāns. 1947. gada jūlijā ASV valsts sekretārs Dž. Māršals norādīja, ka ASV politika nav vērsta ne pret vienu valsti, bet pret badu, nabadzību, izmisumu un haosu. Viņš izstrādāja plānu, kā nodrošināt Eiro­pas valstu atdzimšanu un strauju ekonomisko attīstību. Saskaņā ar Maršala plānu ASV piedāvāja finan­siālu palīdzību visām Eiropas valstīm tikai ar diviem nosacījumiem:

1.    Šajās valstīs nedrīkst nacionalizēt uzņēmumus un jāatļauj kontrolēt piešķirtās palīdzības izlie­tošanu;

2.    Valdībās nevar būt komunisti.

PSRS, protams, šos nosacījumus novērtēja kā iejaukšanos valstu iekšējās lietās un no palīdzības atteicās. PSRS spiediena dēļ līdzīgu lēmumu pieņēma tautas demokrātijas valsts, kuras jau bija nonākušas PSRS ietekmē, un arī Somija. 1948. gada aprīlī 16 Eiropas valstis parakstīja Maršala plānu. Saskaņā ar šo plānu Eiropas valstis laika posmā no 1948. līdz 1952. gadam ieguva ekonomisku un tehnisku palīdzību 13 miljardu ASV dolāru apjomā.

          Šajos četros gados ražošana valstīs, kuras saņēma palīdzību, bija palielinājusies par 25%, t.sk. rūpnieciskā ražošana – par 35%, lauksaimnieciskā – 10%. Maršala plāna realizācijas laikā ciešāki kļuva Eiropas valstu un ASV ekonomiskie sakari, ātrāk tika atjaunota karā sagrautā rūpniecība, palielinājās ražošana. Uzlabojoties valstu ekonomiskajam stāvoklim, labāki kļuva iedzīvotāju materiālie apstākļi, mazāk populāras kļuva komunisma idejas. Turklāt daudzās valstīs komunisti tika izslēgti no valdībām.

          “Aukstā kara” apstākļos šāds ASV solis nevarēja neizraisīt PSRS pretdarbību. 1949. gada janvārī PSRS kopā ar tautas demokrātijas valstīm – Bulgāriju, Ungāriju, Poliju, Rumāniju un Čehoslovākiju nodibināja Savstarpējās Ekonomiskās Palīdzības Padomi (SEPP). Drīz šīm valstīm pievienojās Albānija. SEEP bija ekonomiska organizācija, kura centās veicināt sociālistisko valstu savstarpējo ekonomisko palīdzību un sadarbību, kas faktiski bija PSRS ekonomiskā palīdzība citām sociālistiskajām valstīm, lai veicinātu komunistisko režīmu nostiprināšanos.

          Pāreja uz “aukstā kara” politiku drīz vien ietekmēja daudzu notikumu attīstību. Visspilgtāk tas izpaudās Vācijas sašķelšanā divās valstīs. 1948. gada 21. jūlijā rietumvalstu okupācijas zonās Vācijā tika veikta naudas reforma. Katrs iedzīvotājs saņēma 60 vācu markas, bet pārējo naudu apmainīja attiecībā 10:1. Pēc dažām dienām arī PSRS okupācijas zonā veica naudas reformu. Rietumvalstis vienojās veikt naudas reformu arī Rietumberlīnē. PSRS atbilde bija asa – 25. jūnijā tā slēdza visas šosejas, ceļus, dzelzceļus, kuri savienoja Rietumberlīni ar rietumvalstu okupācijas zonām. Vienīgā iespēja apgādāt 2,2 miljonus Rietumberlīnes iedzīvotāju bija, izmantojot aviāciju. Blokāde turpinājās līdz 1949. gada 12. maijam. Šajā laikā rietumvalstu aviācija nogādāja Rietumberlīnē 1,5 milj. tonnu dažādu kravu. Vēlāk ASV, Anglija, Francija un PSRS vienojās, ka Rietumberlīne netiks iekļauta tās valsts (VFR) sastāvā, kura veidojās rietumvalstu okupācijas zonās.

1948. gada septembrī rietumvalstu okupācijas zonās sanāca Parlamentārā padome, kura izstrādāja Vācijas Federatīvās Republikas konstitūciju. Tā stājās spēkā 1949. gada 23. maijā. 1949. gada augustā tika ievēlēta VFR apakšpalāta – bundestāgs. Rietumvalstu okupācijas zonās tika izveidota demokrātiska valsts – VFR.

          Ko tad lika pretī PSRS? Tās okupācijas zonā 1949. gada oktobrī tika pasludināta Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR). Tas jau nozīmēja, ka “aukstā kara” apstākļos bijušie sabiedrotie vairs nespēj realizēt kara laikā panāktās vienošanās (pēc kara vajadzēja izveidot vienotu Vācijas valsti). Tas liecināja, ka pretrunas starp rietumvalstīm un PSRS kļuva lielākas. 1955. gadā citas pasaules valstis atzina divu neat­karīgu Vācijas valstu eksistenci.

          “Aukstā kara” gados gan ASV, gan PSRS veidoja sev uzticamu valstu savienības, kuras bieži sauca par militārajiem blokiem. Rietumvalstis 1949. gada aprīlī izveidoja militāru savienību – NATO (North Atlantic Treaty Organization) – Ziemeļatlantijas Līguma Organizāciju. Šīs organizācijas mērķis bija nodrošināt Eiropas valstu drošību. NATO dibinātājvalstis bija Beļģija, Anglija, Kanāda, Dānija, Francija, Islande, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle un ASV. 1952. gadā šīm valstīm pievienojās Grieķija un Turcija, 1955. gadā – VFR, bet 1982. gadā – Spānija.

          NATO līgums paredzēja, ka militārs uzbrukums jebkurai NATO valstij tiks uzskatīts par uzbrukumu ikvienai no tām. Tas nozīmēja, ka uzbrukuma gadījumā ikvienai NATO valstij pārējās sniegs palī­dzību. NATO pavēlniecības mītne sākumā atradās Parīzē, bet vēlāk Briselē. Tika izveidots NATO karaspēks, kurš dislocējās Rietumeiropā. NATO karaspēka bruņojumā bija arī kodolieroči.

          NATO kļuva par rietumvalstu spēcīgāko militāro organizāciju, bet NATO var uzskatīt arī par pirmo reģionālo drošības sistēmu, jo tā nodrošināja mieru un valstu drošību Rietumeiropā. Ar ASV atbalstu šādas reģionālās drošības organizācijas veidojās arī citur – SEATO – Dienvidaustrumāzijā, ANZUS – Klusajā okeānā u.c.

          Savu militāro bloku izveidoja arī PS.

          1955. gadā Albānija, Bulgārija, Čehoslovākija, VDR, Ungārija, Polija un PSRS parakstīja savstarpēju aizsardzības līgumu – Varšavas līgumu. Arī šī bija militāra organizācija. Arī Varšavas līguma valstis izveidoja savu karaspēku, un tas izvietojās Austrumeiropas valstīs. Arī šī karaspēka apbruņojumā bija ko­dolieroči. Varšavas līguma karaspēka pavēlnieks parasti bija PSRS armijas maršals.

          Ļoti asa PSRS un ASV konfrontācija izvērsās Korejas kara laikā (1950. – 1953. g.). PSRS un ASV tieši neiesaistījās Korejas karā, bet viņu intereses aizstāvēja citas valstis vai organizācijas. PSRS intereses aizstāvēja Ziemeļkoreja un Ķīna, bet ASV – Dienvidkoreja un ANO karaspēks.

          Otrā pasaules kara beigās Koreju bija okupējis PSRS un ASV karaspēks. Uz ziemeļiem no 38. paralēles atradās PSRS karaspēks, bet uz dienvidiem – ASV. 1948. gada augustā Dienvidkorejā notika vēlē­šanas un nodibinājās Korejas Republika ar galvaspilsētu Seulu.

          Savukārt septembrī Ziemeļkorejā tika pasludināta Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (KTDR), galvaspilsēta – Phenjana. KTDR līderis bija Kim Ir Sens. Abas valstis centās paplašināt savu teritoriju. Kim Ir Sens nodrošināja PSRS un Ķīnas atbalstu. Arī Ķīnā 1949. gadā varu bija ieguvuši komunisti.

          1950. gada jūnijā tika izprovocēts robežkonflikts. Ziemeļkoreja sāka aktīvu uzbrukumu un septembrī bija okupējusi gandrīz visu Korejas Republikas teritoriju. Tas jau nozīmēja komunisma ietekmes izplatī­šanos. ASV nevarēja to pieļaut.

          Izmantojot apstākli, ka PSRS boikotēja ANO Drošības Padomes sēdes (protestējot, ka Ķīnu tur pārstāv Čan Kaišī (Taivānas jeb Ķīnas Republikas vadītājs, nevis ĶTR līderis Mao Cze-duns), ASV panāca, ka Drošības Padome nolēma sūtīt uz Koreju ANO karaspēku, kuru pārsvarā veidoja ASV karavīri. Par ANO apvienotā karaspēka komandieri tika nozīmēts ASV ģenerālis Makarturs. Jau oktobrī ANO (ASV) karaspēks atsita Ziemeļkorejas karaspēku līdz demarkācijas līnijai – 38. paralēlei. Oktobrī ANO karaspēka sekmīgais uzbrukums turpinājās, tas ieņēma galvaspilsētu Phenjanu un nonāca pie Ķīnas robežas. Ģenerālis Makarturs ierosināja Trumenam KTDR sakaut pilnīgi un šo valsti pavisam iznīcināt. Varbūt tas arī būtu noticis, ja konfliktā neiesaistītos Ķīna. Ķīna nosūtīja uz Ziemeļkoreju savus “brīvprātīgos", tankus un aviāciju. ANO (ASV) karaspēks tika atsists, un 1951. gada sākumā fronte atkal virzījās pa 38. paralēli. Makarturs ierosināja karadarbību veikt arī Ķīnas teritorijā, tomēr priekšlikums tika noraidīts, un viņš tika atcelts no ANO karaspēka komandiera amata.

          1951. gadā sākās pamiera sarunas, kuras turpinājās līdz 1953. gada jūlijam . Pamiers kļuva iespējams, jo bija miris Staļins un arī par ASV prezidentu bija kļuvis D. Eizenhauers, kurš priekšvēlēšanu kampaņā solīja panākt Korejas kara izbeigšanu. Vienošanās paredzēja, ka tiek atjaunots pirmskara stāvoklis – Koreja palika sadalīta pa 38. paralēli.

          Korejas karā tika nogalināti gandrīz trīs miljoni korejiešu un ķīniešu, kā arī 33 000 ASV karavīru. Pēc Korejas kara šajā rajonā saspīlējums saglabājās. Arī šeit izveidojās divas konkurējošas valstu nometnes. Vienā ietilpa KTDR, Ķīna un PSRS, bet otrā – Dienvidkoreja, Ķīnas Republika (Taivāna) un ASV.

Bruņošanās sacensība.

          Līdz ar “auksto karu” aizsākās abu lielvalstu ASV un PSRS bruņošanās sacensība. Jau 1949. gadā PSRS izgatavoja atomieročus, un it kā nodibinājās līdzsvars. Tomēr jau 1952. gadā ASV izgatavoja pirmo ūdeņraža bumbu. Šim kodolierocim bija vēl lielāks triecienspēks nekā sākumā atklātajai, kurā izmantoja urānu. Ūdeņraža bumba turklāt bija krietni lētāka. Nākamajā gadā arī PSRS izstrādāja savas ūdeņraža atombumbas.

          Tā kā kodolieroču ražošana bija kļuvusi lētāka, par svarīgāko šķērsli to masveida lietošanai kļuva atbilstošo nesējraķešu izstrādāšana. Strauji pilnveidojās raķešu būvniecība, tika radītas tālas darbības raķetes – starpkontinentālās ballistiskās raķetes. Šo raķešu darbības rādiuss bija virs 10 000 km. Tas nozīmēja, ka no PSRS, ASV un šo valstu karabāzēm tās spēja sasniegt praktiski jebkuru zemeslodes punktu.

          1957. gadā PSRS palaida pirmo mākslīgo zemes pavadoni. Raķete pārvarēja zemes pievilkšanas spēku un pacēla kosmosā lidojošu kosmosa kuģi. Tika izveidotas arī atomzemūdenes. Kodolieroči bija kļuvuši kustīgāki, bija grūti noteikt to atrašanās vietu.

          PSRS sasniegumi raķešu būvē izraisīja pamatotu ASV uztraukumu. Tās kritiski izvērtēja savu izglītības sistēmu un izstrādāja Nacionālo kosmisko pētījumu programmu. Gan PSRS, gan ASV izstrādāja kodolkaru plānus. 60. gadu sākumā PSRS izdevās “noķert” ASV kodollādiņu skaita ziņā. Gan viena, gan otra valsts centās ierīkot dažādos pasaules rajonos savas kara bāzes. Saražotā bruņojuma daudzums bija krietni lielāks par to, cik būtu nepieciešams pretinieku sagrāvei, vēl vairāk, katrai valstij bija tik daudz kodolieroču, lai desmitiem reižu iznīcinātu visu zemeslodi. Strauji attīstījās militārā rūpniecība. Militārajā ražošanā tika iesaistīti izcilākie zinātnieki un miljoni strādnieku.

          “Aukstais karš” jūtami ietekmēja arī sabiedrības apziņu. Abas karojošās puses ar masu informācijas līdzekļu palīdzību veidoja ienaidnieka tēlu – vai nu nežēlīgu un cietsirdīgu komunistu, vai arī alkatīgu imperiālistu un ekspluatatoru. Pirmo simbolizēja Maskava, Kremlis, sirpis un āmurs, sarkanais karogs, otro – tēvocis Sems, Brīvības statuja, demokrātija. PSRS un ASV centās pierādīt savas sistēmas priekšrocības un nomelnot vai mazināt pretinieka sasniegumus. Padomju televīzija bieži rādīja ASV bezdarbniekus kā bezpajumtniekus, cilvēkus, kuri bija bez mājas, naudas, par kuriem arī nerūpējās valsts. Tālāk sekoja konstatējums, ka līdzīgi klājas arī miljoniem citu bezdarbnieku gan ASV, gan citās rietumvalstīs, bet laimīgi var būt padomju cilvēki, kuri jau kopš 1928. g. neatceras, kas tas ir – bezdarbs.

          Savukārt rietumvalstu masu mēdiji kritizēja Padomju Savienībā notiekošās masu represijas, iedzīvotāju zemo dzīves līmeni, slikto preču kvalitāti, bezsaimnieciskumu, pilsoņu tiesību pārkāpšanu. “Aukstā kara” politika bija izdevīga jaunattīstības valstīm, jo tā pavēra lielākas iespējas saņemt abu pasaules lielvalstu ekonomisku un militāru palīdzību, jo abas lielvalstis centās nostiprināt savu ietekmi arvien lielākā pasaules daļā. Daudzas trešās pasaules valstis šīs iespējas arī izmantoja.

          Rietumvalstu sacensība ar PSRS sekmēja tālāku rietumvalstu iedzīvotāju sociālās nodrošināšanas sistēmas pilnveidošanos, iedzīvotāju materiālās labklājības pieaugumu – drošas, pārtikušas sabiedrības – labklājības sabiedrības – veidošanos.

Izmantotā literatūra:

·         R. ronds “World history”

·         J. Vents “Aukstais karš”