Indoeiropiešu valodas

Tās valodas, kas izveidojušās no postulējamās un mūsu dienās savās raksturīgākās īpatnībās zinātniski rekonstruētās ide. pirmvalodas, ko ide.

pirmtauta reiz  runājusi sava pirmdzimtenē.

 Indoeiropiešu pirmtautai izplatoties pa plašāku teritoriju, pašā indoeiropiešu pirmvalodā gan laikam radušās izloksnes un dialekti, kas pa ilgāku laika sprīdi cits no cita ievērojami attālinājās un izvērtās par patstāvīgam valodām, pie kam, zināms, starp kaimiņu dialektiem sakari palika ciešāki nekā starp dialektiem, kuru starpā atradās citi vai pat vēlāk bija iespiedušās svešas neindoeiropiešu valodas. Līdzās dabiskai ģenuīnai dialektiskai diferenciācijai pašā pirmvalodā indoeiropiešu pirmvalodas jaunas variācijas un vēlāk arī jaunas patstāvīgas indoeiropiešu valodas radās indoeiropiešu pirmtautas izceļotājiem nonākot kādu svešu neindoeiropiešu iedzīvotāju apgabalā un uzspiežot tiem savu valodu: vecā lingvistiskā substrāta ietekmē jaunuzspiestā indoeiropiešu valoda stipri pārveidojās, un radās jauna indoeiropiešu valoda. Vecākās šādā ceļā no jauna radušas indoeiropiešu valodas savukārt kļuva par attīstības izejas punktu citām savā starpā jau vairāk līdzīgām sīkākām indoeiropiešu valodām: tā radās jaunas sīkākas indoeiropiešu valodu saimes. Vēl jāievēro, ka dažu indoeiropiešu valodu starpā notikušas pārmaiņas, arī teritoriālās attiecības: viena cilts var savu pirmatnējo dzīves vietu būt mainījusi, neuzglabādama par to nekādas ziņas. Tāpēc 5 vēsturisko indoeiropiešu valodu izcelšanās no indoeiropiešu pirmvalodas ir bijis sarežģīts process, un to nevar noskaidrot shematiski ar Šleichera un citu valodnieku 19 g.s. vidū un 70-os gados sludināto ciltskoka teoriju, saskaņa ar ko indoeiropiešu valoda izaugušas no indoeiropiešu pirmvalodas kā koka zari no stumbra. Neizskaidro to pilnīgi arī J. Šmita 1872. publicētā viļņu teorija, saskaņā ar ko indoeiropiešu valoda no pirmvalodas attīstījušās līdzīgi tam, kā veļas viļņi no zināma izejas punkta: citam aiz cita sekojot, viļņiem ir sava starpā sakars, un tāpat arī atsevišķām valodām ir sakars ar kaimiņu valodām, uz visām pusēm no katras tai pašā laikā, jo tālāk vilnis no izejas punkta, jo tam sakars ar to vājāks, un tā mazāk uzglabājusi vecu indoeiropiešu pazīmju. Šī aina būtu pareiza, ja indoeiropiešu valodas būtu izveidojušās, atrazdamās ar vien tai pašā vietā, kur dzīvojusi pirmtauta, un būtu izplatījušās                                         pa agrāk pilnīgi neapdzīvotu zemi, nesaduroties ne ar kādām svešām valodām. Tā ka tas tā nav bijis, tad ar kādu vienu teoriju izskaidrot indoeiropiešu valodu izcelšanos vispārīgi nevar, un atliek tikai paturēt prātā, ka šis izveidošanās process noritējis apmēram tāpat, kā norit mūsu dienās kādas plašākas valodas diferencēšanās un jaunu dialektu, respektīvi jaunu valodu rašanās.

          Visātrāk no indoeiropiešu pirmvalodas atšķīrās tās valodas, kas ar savām nesējām tautām vistālāk aizvirzījušās no indoeiropiešu pirmdzimtenes, tādējādi jau agri nokļūdamas indoeiropiešu izplatīšanās perifērijā. Agri atšķirdamās tās arī uzglabājušas sevī dažas ļoti vecas īpatnības, ko tās paņēmušas līdz no indoeiropiešu pirmvalodas samērā agra attīstība posma, jo ir zināms likums, ka no plašākas valodas vienības atšķīrusies sīkāka valodas  grupa uzglabā savas īpatnības tādā stāvoklī, kādā tas bijušas atšķelšanās brīdī, un pārgrozības tajā iestājas atkal citā virzienā – svešu valodu ietekmē. Turpretī indoeiropiešu pirmdzimtenes centrā palikušas valodās jau reiz ievirzītās straujākas attīstības rezultātā šīs senās īpatnības drīz vien izzuda, kaut gan daudz veca uzglabājās arī te. Tāpēc arī tās vecās citur nesastopamās īpatnības, ko novēroja hetītu, tocharu, grieķu un itāļu valodās, izskaidrojams ar šo valodu ļoti agro atdalīšanos no indoeiropiešu pirmvalodas.

          Mūsdienās pirms Kristus valoda kā baltās rases tautu izcilāko  tautu  valodas izplatījušās arī citās pasaules daļās. Starp indoeiropiešu valodām novērojamas dažādas radniecības pakāpes, piemēram, cieša radniecība ir starp indiešu un irāņu saimēm, kas cēlušās no kopējas āriešu pirmvalodas, daudz kopēja ir baltu un slāvu valodām, un vēl nesen (20g.s. sākumā) runāja par kopējo slāviski-baltisko pirmvalodu. Savukārt ir atkal cieši sakari starp slavu un irāņu valodām. Diezgan stipra vienādība novērojama arī tocharu, hetu un itāliski-ķeltiskās grupas starpā, par ko jau teikts. Certum-grupas valodas ir vecākās, saiem — jaunākās. Morfoloģiskā ziņā indoeiropiešu  valodas ir fleksīvas valodas. Lai gan tagad tās savā attīstībā cita no citas atgājušas visai tālu, tomēr, restaurējot to vecākās pakāpes, mēs nonākam pie arvien lielākas līdzības to starpā, kas mums atļauj rekonstruēt arī indoeiropiešu pirmvalodu, kuras raksturīgākās lingvistiskās īpatnības ir šādas: patskaņi a e i o u (gari un īsi) un t. s. šva, diftongi ai ei oi au eu ou (arī ar pirmo garo elementu un šva); patskaņu un divskaņu alternācijas, sonanti, t. i. patskaņu lomā lietojami r l m n, nebalsīgie i un u (u un j), ar patskaņiem, divskaņiem un sonantiem saistīta īpaša intonāciju un brīva akcenta sistēma, daudz līdzskaņu. Starp tiem tīri un aspīrēti slēdzeņi: b bh p ph d dh t th, it īpaši daudz aukslējeņu, to starpā tīrie vēlārie g gh k kh, la-biovēlarie, t. i. apmēram vienā skaņā apvienoti gp ku ghv kho un palātālie g gh k kh u.c.

Vai indoeiropiešu pirmvalodai bijusi attālāka radniecība ar citām ne indoeiropiešu valodu saimēm, nav droši nosakāms. Teorētiski tas nav neiespējams, to indoeiropiešu pirmvaloda ir neapšaubāmi ilgas attīstības produkts un var būt izveidojusies no kādas vecākas, savu locekļu ziņā vēl plašākas pirmvalodas kuras meitas varētu būt arī citas - neindoeiropiešu valodu saimes. Ir izsacīta domas par tās radniecību ar somiski-ūgriskām un semītu valodām kaut gan droši kaut ko apgalvo dziļāku pētījumu trūkuma dēļ vēl nav iespējams.

BALTU VALODAS

Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastē - starp Daugavas un Nemunas baseiniem, kā arī uz austrumiem un dienvidiem no tiem jau kopš seniem laikiem dzīvojuši balti.

Baltu valodas līdz šai dienai saglabājušas tik senatnīgu raksturu, ka ar tām šajā ziņā nevar mēroties neviena cita no dzīvajām indoeiropiešu valodām, bet tās pilnīgi var nostāties blakus visarhaiskākajām mirušajām indoeiropiešu valodām -hetu, vēdu sanskrita un Homēra laika sengrieķu valodām; kopā ar tām baltu valodas labi noder indoeiropiešu valodu salīdzinoši vēsturiskiem pētījumiem.

Baltu valodām ir šis tas kopīgs arī ar ģermāņu valodām. Baltu pamatvaloda pastāvējusi apmēram no 1500. gada līdz 500. gadam p.m.ē.Ap 500. gadu p. m. ē. rietumbalti nošķīrušies no austrumbaltiem.

Mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša vidū lietuviešu un latviešu ciltis vēl turējušās vienkopus. To nošķiršanās notikusi 6. un 7. gadsimtā.

Ļoti seni baltu vārdu aizguvumi Volgas somu (mordviešu un mariešu) valodās, Okas baseina vietvārdi, kā arī arheoloģijas un paleontoloģijas dati liecina par baltu tautu sakariem ar Okas baseinu.

K. Būga ar vietvārdiem pierāda, ka vēl ap mūsu ēras 5. gadsimtu balti dzīvojuši tālāk uz dienvidiem un austrumiem Mogiļevas, Minskas, Smoļenskas apvidū līdz Nemunai, Rietumu Bugai un Pripetei, kas šķīrušas viņus no slāviem.

Sakarus ar Donavas baseinu baltiem, sevišķi lietuviešiem, šķiet, uzturēja ilūri pa saviem tirdzniecības ceļiem no Donavas lejasteces līdz Baltijas jūrai. No ilūru valodas laikam nāk lietuviešu tautasdziesmas nosaukums daina un rumāņu vārds doina ar to pašu nozīmi. Zīmīgi ir arī, ka Donavas nosaukumam (lietuviski Dundjus) lietuviešu valodā ir arī sugas vārda nozīme: dun6jus - dzīle, dzelme». Tikai Donavas baseinā savvaļā aug lietuviešu nacionālā puķe - rūta.

Slāvu senèi ap mūsu ēras 5. vai 6. gadsimtu virzījās uz ziemeļiem un rietumiem, atspiežot lietuviešus un latviešus tālāk uz ziemeļiem un rietumiem. Latvieši ieņēma apgabalus ap Daugavu, lietuvieši – ap Nemunu. Prūšu ciltis 13. gadsimtā, Prūsijā ierodoties Vācu ordenim, apdzīvoja apgabalu no Nemunas ietekas jūrā līdz Grodņai.

Pašlaik pastāv divas dzīvas baltu valodas - lietuviešu valoda Lietuvā un latviešu valoda Latvijā. Pie izmirušajām baltu valodām pieder senprūšu valoda (Austrumprūsijā līdz 17. gadsimtam) jātvingu, sudaviešu, rietumu galindu un austrumu galindu valodas.

Ievērojamais somugru valodu pētnieks D. Bubrihs atzīst baltu valodu lielo ietekmi uz Baltijas jūras somu valodām I. Viņš norāda, ka vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras senajai Baltijas jūras somu valodai bijusi saskare ar seno baltu valodu. Galvenā ietekmētāja šajā saskare bijusi senā baltu valoda. Visās Baltijas jūras somu valodās mēs atrodam ievērojamu daudzumu no baltu valodām aizgūtu vārdu.

Senprūšu valoda

Seno prūšu apdzīvotie novadi ap 1200. gadu aptvēra Austrumprūsijas rajonu starp Vislu rietumos un Kaļiņingradu (Karaļauèiem) austrumos. Austrumos senprūšu robežas, šķiet, pieskārās kuršu apdzīvotiem novadiem. Dienvidos senprūši saskārās ar rietumu galindiem (vēlāk ar poļiem), rietumos (gar Vislas un Nogatas upēm) - ar vācu ciltīm.

Varonīgā senprūšu tauta pārdzīvoja asiņainu traģēdiju, kas ilga vairākus gadsimtus un beidzās ar šās tautas bojā eju. No 13. līdz 16. gadsimtam vācu bruņinieki spiedās iekšā Prūsijā, atņēma prūšiem viņu apstrādātās zemes un kolonizēja tās ar savējiem. Lai gan senprūši varonīgi pretojās, tomēr uzbrucēju pārspēks un pa daļai arī vienības trūkums prūšu vidū bija par cēloni tam, ka prūši tika nomākti. Daudz prūšu aizgāja bojā cīņās, bet atlikušie pārvācojās vai sakusa ar lietuviešiem.

Visi šie apstākļi sagrāva prūšu tautas un valodas pamatus. 16. gadsimtā sastādītie prūšu valodas raksti izrādījās pēdējie prūšu valodā. 17. gadsimtā izmira pēdējie prūšu valodas pratēji.

Pēterburgas publiskajā bibliotēkā prūšu 2. katķisma eksemplāram uz titullapas atrodama ap 1700. Gadu uzrakstīta piezīme: «Diese alte preussische Sprache ist nunmehr ganz und gar vergangen worden. Anno 1677 ist ein einziger alter Mann auf der Curischen Nāhrung wohnend der sie noch gekannt, gestorbēn, doch sollen noch solche daselbst sein.» («Šī senā prūšu valoda ir tagad pilnīgi izbeigusies. 1677. Gadā miris vienīgais vecais vīrs Kuršu jomā, kurš vēl prata šo valodu. Taèu vēl dažiem tādiem vajag tur būt.»)

Hartknochs savā «Dissertatio de lingua veterum prussorum&127; &127; («Pārspriedums par seno prūšu valodu») 1689. gadā vēstī:.. «Non in uno, sed in pluribus adhuc pagis reperiuntur homines huius linguae cognari.N («Līdz šim laikam ne tikai vienā, bet vairākos ciemos atrodami šās valodas pratēji.»)

17. gadsimta beigās izmira pēdējie senprūši. Palika tikai nedaudz rakstu pieminekļu, vietvārdu, personvārdu un nosaukums prūši, kuru pārņēma prūšu nomācēji - vācieši.

Par senprūšu valodu liecina tikai daži pieminekļi:

1.          Elbingas vārdnīciņa ar 802 vārdiem. Tā datējama apmēram ar 1400. gadu un norakstīta no nezināma oriģināla. Līdz otrajam pasaules karam tā atradās Elbingas pilsētas bibliotēkā. Pirmais to publicējis Neselmanis 1868. gadā.

2.          Simona Grunava vokabulārs. Dominikāņu mūks Simons Grunavs savā 16. gadsimta sākumā (apmēram 1517.-1526. gados) sastādītajā prūšu hronikā uzņēmis arī 100 prūšu vārdu, starp kuriem ir daži tādi, kuru nav citos pieminekļos, bet, liekas, ir arī daži poļu un lietuviešu vārdi.

3.          Pirmais katķisms. Tas tika izdots 1545. gadā Karaļauèos uz prūšu hercoga Albrehta pavēli, lai sakarā ar I544. gadā Prūšos ievesto dievkalpošanas kārtību dotu iespēju arī vienkāršajai tautai iepazīties ar l,utera mācības saturu. Katķisms bija ļoti īss.

4.          Otrais katķisms. Tā kā pirmā katķisma valoda bija ļoti kļūdaina, tad izdēvēji vēl tajā pašā 1545. gadā to izdeva pārlabotā, otrā izdevumā.

5.          Enhiridijs. Hercogs Albrehts 1554. gadā uzdeva Pobetes mācītājam Ābelam Villam, kuru daudzināja par labu prūšu valodas pratēju, pārtulkot prūšu valodā visu Lutera enhirīdiju. Villa tulkotais enhiridijs iznāca 1561. gadā ar nosaukumu «Enchiridion. Der kleine Katechismus Doctors     Martin Ļuthers, teutsch und preussisch».

Bez tam G. Ģerulis ir savācis un publicējis senprūšu vietvārdus (Die altpreussischen Ortsnamen. Berlin und Leipzig, 1922), bet R. Trautmanis - senprūšu personu vārdus (Die alt,preussischen Personennamen. Gottingen, 1925).

Senprūšu valoda dažā ziņā ir senatnīgāka par lietuviešu valodu, tomēr ne visās parādībās. Taèu, kā jau redzējām, senprūšu valodas materiāli ir ļoti trūcīgi.

Rietumu gadindi

Rietumu galindi dzīvojuši uz dienvidiem no senprūšiem un uz rietumiem no lietuviešiem gar Vislas vidusteci un tās labā krasta pieteku Narevu. Rietumu galindu robežas rietumos un ziemeļos bijušas Neidenburga, Allenburga, Vartenburga un Rostenburga, austrumos tās sniegušās līdz Spirdinta ezeram un dienvidos iespiedušās labu gabalu tagadējā Mazovijā.

Rietumu galindi vēsturē minēti agrāk par visām baltu ciltīm. Viņus piemin jau grieķu vēsturnieks Ptolemajs ap mūsu ēras 150. gadu. Rietumu galindi gāja bojā cīņās pret vāciešiem un poļiem. Viņu vietā no 11. gadsimta dzīvo poļi.

 Austrumu galindi

Hipatija krievu kronikā (1038. un 1147. g.) minētie austrumu galindi jeb goļadi (krieviski ro,aAus) dzīvojuši starp Okas labā krasta pieteku Upu un kreisā krasta pietekām Protvu un Ugru, vēlāko Smoļenskas, Kalugas un Maskavas novadu teritorijā. Austrumu galindi dzīvojuši starp seno krievu cilti vjatièiem, vēlāk pārkrievojušies.

 Austrumu galindu pēdas ir meklējamas vienīgi Smoļenskas, Kalugas un Maskavas novadu vietvārdos, no baltiem aizgūtos vārdos mordviešu un mariešu valodās un vietējā krievu izloksnē.

 Jātvingi

Jātvingi - kareivīga baltu cilts, kas dzīvojusi Vislas labā krasta pietekas Rietumu Bugas vidustecē un gar Bugas pieteku Jātvas upi, ap vēlāko Brestļitovskas pilsētu. Viņu mītnes atradušās uz dienvidaustrumiem no rietumu galindiem un uz dienvidiem no lietuviešiem - Grodņas novada rietumos, Suvalku novada dienvidos un daļā Lomžas un Ļubļinas novadu.

No drosmīgajiem jātvingiem savā laikā baidījušies poļi un galīcieši. Krievu kronikas jātvingus pirmoreiz piemin 983. gadā, kad jātvingu zemi iekaroja krievu kņazs Vladimirs. Ap 1040. gadu ar viņiem karoja krievu kņazs Jaroslavs. 1283. gadā jātvingi tika uzvarēti. 1294. gadā kunigs Troidens viņus pievienoja Lietuvai. Ir zināms ka jātvingi pieņēmuši kristietību. Beidzot poļu un Vācu ordeņa pārspēks ņēma virsroku pār jātvingiem. Jātvingi tika lielā mērā iznīcināti, un atlikušie saplūda ar poļiem, ukraiņiem un lietuviešiem.

Lietuviešu valoda

Lietuviešu valoda - valsts valoda Lietuvā. Lietuviešu valodu runā apmēram 3 miljoni cilvēku. Rakstībā lieto racionalizēiu latīņu alfabētu.

Runājot par Lietuvas un lietuviešu izcelšanos, prof. J. Endzelīns pareizi saka: «Leiši paši sevi sauc par lietūviai, arī lietūvininkai (zemes nosaukums - Lietuvā). Latvieši leišu zemi sauc par Lietuvu. 

Lietuviešu valodā izšķir divus galvenos dialektus - augštaišu un žemaišu. Augštaiši dzīvo vairāk Lietuvas dienvidaustrumos, bet žemaiši- ziemeļrietumos. Abus dialektus šķir robežlīnija, kas no Latvijas dienvidu robežas iet caur Veģeri, Kropjiem, Raseiņiem, Tauraģi līdz Nemunai, tad gar Nemunu līdz Baltijas jūrai, Dienvidaustrumos no šās līnijas dzīvo augštaiši, ziemeļrietumos - žemaiši.

Tagadējās Žemaitijas centrs ap Telšiem, Varņiem un Kražiem ir augstāks nekā kaimiņu novadi. Kā norāda Būga, Ģerulis un Salis, nosaukumi žemaiši (zemieši) un augštaiši (augstieši) radušies tad, kad žemaiši (13. un 14. gadsimtā) dzīvoja vairāk uz austrumiem - zemienē gar Nevēžas upi (Nemunas labā krasta pieteku), bet augštaiši - Viļņas augstienē. Vēlāk žemaiši, tiekdamies uz rietumiem, iespiedās senās Kursas dienviddaļā.

Lietuvas literārās valodas pamatā ir augštaišu, īpaši dienvidrietumu augštaišu dialekts.

Lietuviešu valodai valodnieki pievērsuši vairāk vērības nekā citām baltu valodām. Tajā sastopamas ļoti vecas formas. Lietuviešu valodas fonētiskās un morfoloģiskās īpatnības ir visumā vecākas par attiecīgajām parādībām latviešu valodā, lai gan vienā otrā ziņā jaunākas par senprūšu valodas parādībām. Bet mirušās senprūšu valodas atliekas ir ļoti niecīgas, turpretim lietuviešu valoda ir dzīva, bagāta valoda, kuru var brīvi pētīt.

Vecākie lietuviešu valodas pieminekļi uzglabājušies no 16. gadsimta. Tie ir 1) Mārtiņa Mažvīda luterāņu katķisms (Karaļauèos, 1547), 2) «Forma chrikstima» (Karaļauèos, 1559), 3) Villenta «Enhirīdijs» un evaņģēliji (1579), 4) Jāņa Bretkes Bībele (pabeigta 1590. gadā, rokrakstā, Viļņas un Kauņas bibliotēkās ir fotokopijas), 5) Ledesmas katoļu katķisms Daukšas tulkojumā (1595), 6) Vuika «Postilla catholicka» Daukšas tulkojumā (1599). Tad vēl Sirvīda pirmā lietuviešu vārdnīca un oriģināla sprediķu grāmata (1629) un Daniela Kleina «Gramatica lituanica» - pirmā lietuviešu gramatika (1653).

Latviešu valoda

Latviešu valodu runā apmēram 2 miljoni cilvēku Latvijā un citās zemēs. Rakstībā lieto racionalizētu latīņu alfabētu.

Kā vispār baltu valodas; tā arī latviešu valoda savā leksikā un gramatiskajā iekārtā saglabājusi lielu senatnīgumu. Pēc arheoloģijas datiem, baltu kultūra jau ap mūsu ēras sākumu sāka izplatīties Daugavas virzienā. Bet sevišķi mūsu ēras 6. un 7. gadsimtā prāva baltu cilšu daļa - vēlākie latvieši - devās no Nemunas rajona uz ziemeļiem, iespiežoties somu cilšu apdzīvotajos apvidos, pārgāja Daugavu un ieņēma Vidzemi, atspiežot somu ciltis - lībiešus un igauņus uz ziemeļiem. Bet arī lībieši un igauņi Baltijā bija ienācēji. Pirms viņiem šeit dzīvojuši vai nu sāmi jeb lapi (kā domā Sahmatovs), vai kāda cita, tagad izmirusi tauta.

Laikmets no mūsu ēras 6. līdz 12. gadsimtam bija senlatviešu cilšu uzplaukuma laiks. Vācu iebrukums uz vairākiem gadsimtiem aizkavēja latviešu cilšu kultūras attīstību.

Par vienotu latviešu tautības valodu var runāt, sākot ar 16.gadsimtu, ka beidza pastāvēt kuršu cilts un tās valoda. Vecākie latviešu valodas pieminekļi ir atsevišķi personvārdi un vietvārdi ko atrodam kopš 13. gadsimta viduslaiku latīņu un vācu valodās rakstītās hronikās un senrakstos. Latviešu vecākā grāmata ir katoļu katķisms, kas izdots 1585. gadā. Nākošajā - 1586. gadā iznāca Lutera mazais katķisms. Abās grāmatās ir slikta latviešu valoda un ļoti juceklīga rakstība. Gadsimtu vēlāk - 1685. gadā iznāca «Jaunā derība», bet 1689. gadā - visa Bībele Ernesta Glika redakcijā.

19. gadsimta 50.-70. gados tautiskās atmodas («jaunlatviešu») laikmetā - Valdemāra un Spāģa, Jura Alunāna un Kroņvalda, Ausekļa un Pumpura laikmetā, - kad latvieši sadraudzībā ar krieviem saslējās cīņai pret vācu baroniem un tīrīja latviešu valodu no vāciskajām sanašām, veidojās mūsdienu latviešu nacionālā literārā valoda un modernā latviešu rakstniecība.

Gadsimtu mijā mūsu dzejas valodas izteiksmes līdzekļus lieliski paplašināja Rainis. 

Atšķirībā no lietuviešu valodas latviešu valodā nākuši klāt šādi jauninājumi:

1)    vairumā vārdu uzsvars nostiprināts pirmajā zilbē;

2)    līdzskaņi k un g palatālo patskaņu e, i, ie un līdzskaņa j priekšā pārvērtušies par c un dz: kepti-->cept, gerti--idzert;

3)    patskaņa un līdzskaņa apvienojumi vienā zilbē an, en, in, un latviešu valodā pārvērtušies par uo, ie, i, ū: langas - luogs, lenkti - liekt, minkstas – mīksts, jungas - jūgs;

4)    ai un au gala zilbēs pārvērtušies par i un u: taukai - tauki, darau - daru;

5)    īsi patskaņi gala zilbēs atkrituši: vilkas - vilks;

6)    gari patskaņi gala zilbēs saīsinājušies: eglē->egle.

Taèu latviešu valoda dod vēsturiskajai valodniecībai tādas vērtīgas ziņas, kādas nevar dot neviena cita valoda. Lai gan latviešu fonētika un morfoloģija salīdzinājumā ar lietuviešu visumā ir vairāk pārveidota, tomēr visas latviešu valodas vecās parādības nevar atvasināt no lietuviešu valodas. Dažā labā ziņā latviešu valoda pirmatnīgumā pat pārspēj lietuviešu valodu. Tā, piemēram:

1)     latviešu (un prūšu) intonāciju attiecības ir senākas nekā lietuviešu valodas intonāciju attiecības;

2)     dažreiz latvieši izšķir intonācijas, kur lietuvieši tās ir sajaukuši, piemēram latviešu valodā ir atšķirīgas intonācijas vārdos caurs un augsts, turpretim          lietuviešu valodā šajos vārdos ir vienādas intonācijas - kiāuras un āukštas; tāpat intonācijas atšķiras latviešu vārdos pļaut un raut, turpretim lietuviešu vārdos tā ir          vienāda - piāuti un rāuti;

3)     latvieši ir saglabājuši seno ā, turpretim lietuvieši to pārvērtuši par o;

4)     latvieši saglabājuši seno īsumu (rats, rets), turpretim lietuvieši šeit ieviesuši jaunu pagarinājumu (rātas, rētas);

5)     latviešu valoda saglabājusi a arī aiz j un mīkstinājuma, turpretim lietuviešiem tur a vietā ir platais e;

6)     latviešiem ir formas biju, gāju, turpretim lietuviešiem buvaū, ējaū;

7)     arī leksikā latvieši dažos gadījumos ir saglabājuši senus vārdus, kuru lietuviešiem nav. Piemēram, latvieši ir saglabājuši vārdu asins, kam līdzīgs vārds eshar (ģenitīvs eshanas) ar to pašu nozīmi pastāvējis jau senajā hetu valodā, asr¦ k senindiešu valodā utt.

Tātad latviešu valodā ir laba tiesa tādu senatnīgu valodas parādību, kas lietuviešu valodā nav. Tāpēc salīdzinoši vēsturiskos pētījumos bez lietuviešu valodas pienācīgi ievērojama arī latviešu valoda.

Vēsturiski latviešu valodā bijušas un vēl tagad nelielā izlokšņu daļā patvērušās trīs intonācijas, bet mūsdienu literārajā valodā parasti izšķir tikai divas intonācijas - stiepto un krītošo.