Baroks

Baroks ir mākslas stils, kas radās Itālijā pēc renesanses stila 16. gs. otrajā pusē, 17. gs. izplatījās citās zemēs un beidzās, iepriekš pārejot rokoko stila izsmalcinājumā, 18. gs. Baroka nosaukums, laikam, cēlies 18. gs. ironiskā salīdzinājumā ar nevienādi apaļām pērlēm, portugāliešu barocco, pretstatā vienkāršam, harmoniskam, klasiskam. 1925. g. Pazaureks uzstādīja hipotēzi, ka baroks ir sakropļotas ''parūkas'' nosaukums. Itāliešu arhitekts Vazari (1511 - 74), kas dzīvoja ap baroka izcelšanās laiku, lieto šī jaunā stila apzīmējumam capriccioso (patvaļīgs), bizzarro (brīnumains, dīvains), stravagante (ārkārtīgs), bet visbiežāk nuovo (jauns), vārdus. Vēlāk nosaukumu pieņēma par noteikta stila apzīmējumu. Renesanses izteiksmes līdzekļi bija sevi jau izsmēluši. Iestājās jauns nemiera, nesaticības, reliσiozu karu un inkvizīciju laikmets. Šausmās, reliσiozās ekstāzēs, pārspīlētā jūtelīgumā svārstījās sabiedriskā psihe, un baroka mākslā izpaudās šīs nemierīgās un vajātās cilvēka dvēseles traσisms. Sākās izteiksmes pastiprināšana dažādos virzienos, paturot g. k. tās pašas renesanses mākslas klasiskās pamatformas. Pirmais, kas spēra noteicošo soli pāri renesansei, bija viens no tās vislielākajiem priekšstāvjiem -  Mikelandželo. Viņu uzskata par baroka stila nodibinātāju visās nozarēs: arhitektūrā, tēlniecībā, glezniecībā.

Baroka arhitektūra

Vieglas baroka stila iezīmes saskatāmas Dž. da Sangallo, Rafaela un Peruci darbos. Baroka garīgais tēvs un nodibinātājs bija Mikelandželo, kam sekoja lielmeistari Viņola, Dž. della Porta Maderna, Bernīni un Boromini. No Itālijas baroks izplatījās Eiropā; pretstatā harmoniski nosvērtai renesansei, baroks izpauž nemieru, uztraukumu, skurbumu, ekstāzi. Kāpinot lieluma mērus līdz milzīgumam, baroks saslēdz ciešā vienībā visu kompozīciju. Mūru cietā , birzīgā akmens masa šµiet kļuvusi mīksta un sulīga. Spēcīgi kontrasti, gāmurojumi, pārtraukumi, līniju liekumi un lauzumi, trauksme uz augšu, reduplikācija un proporciju disonance ir tie līdzekļi, ar ko radīts šis gleznieciskais arhitektūras stils. Tā būtība balstās uz diviem pamatiem: masas raksturu un kustību. jau pašā Itālijā nevar runāt par viengabalainu baroku. bet dažādās zemēs šaipus Alpiem šis stils uzrāda visai īpatnējus novirzienus. Pēc pasmagā Luija XIII un patētiskā Luija XIV stila, kur baroks saskatāms tikai kā viena no arhitektūras apakšstrāvām, esprit gaulois novedina savas formas līdz dekoratīvi rotaļīgam rokokam. Kā vispārliecinātākais b. virziena priekšstāvis Francijā atzīmējams I. O. Mēsonjē 1693 - 1750. Anglija pazīst tikai visai apvaldītu b.

                                       Svētā Pola katedrāle Londonā.

Arī Holande, pretstatā Beļσijai, simpatizē vairāk klasicisma nekā b. garam. Vispožākos b. uzliesmojumus rāda Vācija, sevišµi tās d-di. Pepelmans, Bērs, Neimans, J. B. Fišers un fon Hildebrands ir 17 - 18. gs. lielmeistari, kas b-kā ieveidojuši uz visiem laikiem paliekošas arhitektūras vērtības.Viņiem cienīgi blakus nostājas Pēterburgas 18.gs. arhitekts B.Rastrelli jun.; šī meistara 2 darbi, gan ne labākie, atrodas Latvijā: hercoga Bīrona Rundāles un Jelgavas pilis.

Jelgavas pils

Neviens no arhitektūras stiliem nav vēlāk tik daudz pelts un zaimots, kā b. klasicismam valdot. Vēlāk gan tika atzīts, ka b. pilnā mērā ir izpildījis savu uzdevumu: atspoguļojis sava laika garu.

No jaunākā laikā Rīgā celtām b. stila ēkām atzīmējams Rīgas pilsētas muzejs un Nacionālais teātris.

Baroka glezniecība

Baroka glezniecības stila elementi parādās jau renesanses laikā, sevišµi Mikelandželo un Koredžo darbos. Šie renesanses lielmeistari izstrādāja ievērojamā mērā galvenos b-ka gleznieciskos izteiksmes līdzekļus: perspektīviskos µermeņu rakursus, stipras gaismēnas efektus (koredžo), raisīto asimetrisko kompozīciju, formu pārmērību un kustību izteiksmi. Tomēr b. g. neizauga tieši no renesanses (izņemot Venēciju). 16. gs. otrā pusē, kad jau bija miruši lielie renesanses pārstāvji, iestājās pagurums, atkārtošanās un epigonu manierisms. Tikai gs. pēdējā ceturksnī Boloņā triju Karaαi vadībā g-ba sāka atjaunoties ar dabas un klasiskās mākslas studijām. Manierismā pagrimušās sienu g-bas atjaunošanā sevišµi ievērojami nopelni Annibalam Karaαi (Romas Farnēzu pils freski). Karaαi sekoja Gvīdo Rēni, Domenikīno, Guerαīno u. c. Bet īpaši pie pēdējiem parādījās Boloņas skolas iekšējā vājība: eklektisms un svārstīšanās starp Romas un Venēcijas renesanses tradīcijām. Daudz lielāka loma piekrita Mikelandželo da Karavadžo.

Karavadžo glezna "Zīlniece"

Viņš galīgi sarāva saites nevien ar valdošo manierismu, bet arī ar renesanses tradīciju. Karavadžo uzstājās ar jaunu naturālismu, atmetot renesanses idealizētās formas, simetriski, centrāli līdzsvaroto plāksnīgo kompozīciju un mierīgumu. Stipra gaismēna, asi kaisli efekti, diognāla, uz dziļuma dimensiju virzītā kompozīcija raksturo Karavadžo. Viņa nopelni b. g. stila izstrādāšanā Itālijā un z-os bija ārkārtīgi lieli.

Manierisma un jaunās b-ka izteiksmes pārejas laika gleznotājs ir Federigo Baroαo, vēlākā b-ka - Pjetro Beretīni da kortona un Salvators Roza.

Lielisku uzplaukumu b. g. piedzīvoja Venēcijā 16. gs. otrā pusē un 17. gs. Te tā izauga tieši uz Venēcijas renesanses lielmeistara Ticiāna pleciem, kas pēdējos darbos (Pieta - Uficos, Ecce Homo - Minhenē) figūru vietā stājas kustīgas masas, nevis skaidrā ierobežotā renesanses telpā, bet nenoteiktā bezgalībā. Līdz ar to stingrā forma, līnija, asās kontūras pazūd. Vairs neko neglezno statiskā, bet kaislīga nemierīguma pārmērībās un pārgrozībās. Stiprā gaisma un dziļā ēna kļūst par g-bas galveno izteiksmes līdzekli. Tiešā sakarībā ar Itāliju ir 17. gs. Spānijas g-ba. kas tikai šai laikmetā ieguva vispārīgu nozīmi. Zem Karavadžo iespaida attīstījās naturālistiskais Husepe de Ribera: venēciešu Ticiāna un Tintoreto skolā izauga ekstatiski mistiskais Greko, kam sekoja naturālisti Francisko Surbarans, Velaskess un idealizējošais Muriļļo.

Z-os, Flandrijā un Holandē, b-ka laikmets radīja divus savus vislielākos un raksturīgākos priekšstāvjus: patētiski varonīgo Rubensu un noslēpumaini dvēselīgo Rembrantu. Viņos ar vislielāko spēku izpaužas b-ka laikmeta gars tā paša stila izteiksmes robežās, ko bija izstrādājuši viņu itāliešu priekšteαi. Francijā b. g. stāv visvairāk Boloņas skolas un Rubensa iespaidā. Ievērojamākie priekšstāvji: Pusēns, Lorēns un trīs brāļi Lenēni. 17. gs. otrā pusē Kampaņš, Rigo, Laržiljērs izstrādāja tā laika vispār pieņemto oficiālo portreju stilu. ▌aks Kallo, īpatnējais Francijas b-ka grafiµis, pirmais izkopa vara griešanas mākslu. Vācijas g-bā pēc renesanses uzplaukuma iestājās 16. gs. vidū ilgstoša pagrimšana, un nozīmīgas personas neizcēlās. Vēl ilgāku tukšumu rāda šai laikā Anglija: te izvirzījās tikai ārzemnieks, Rubensa skolnieks Van Deiks.

Baroka literatūra

Baroka literatūra, jaunlaiku zinātnes apzīmējums 17. gs. literatūrai. ╠patnējā veidā tai būtībā tās pašas īpašības, kas b. stilam tēlojošās mākslās, tā pati tieksme pēc pārblīvētā, pārmērīgā un mākslotā. Raksturīgākie b. l-ras rakstnieki: Itālijā Manrīno (marinisms), Spānijā Gongora (gongorisms), Anglijā Lili ar romānu Euphues u. c. Pie b. rakstniekiem daži pieskaita arī Kalderonu, Moljēru, Rasinu, Sviftu.

Baroka tēlniecība

17. gs. pirmā pusē galīgi izstrādājās īpatnējais b. t-bas stils. Laikmeta radošais meistars bija Lorenco Bernīni. Visās t-bas nozarēs, altāru, pieminekļu, portreju, arhitektoniski dekoratīvā viņš deva vispilnīgākos paraugus. Rafinēti pārvaldīdams t-bas tehniku, patētiskas iedvesmas vadīts, Bernīni izteica savos darbos kaislīgi kustīgus efektus un izsmalcinātu reliσisku erotiku, ko prasīja ekstatiskais pretreformācijas laikmets. Renesanses plastiski mierīgās, blakus stāvošās jeb atsevišµās figūras izzūd, tāpat kā robeža starp plastisko un glezniecisko uztveri.

Tēlus pārņem aizraujošas kustības tieksme, kas izpaužas arī apσērbos un drapējumos. Sevišµi pēdējie kļūst b. t-bā par svarīgu patstāvīgu izteiksmes līdzekli. Bernīni iespaids 17. gs. t-bā bija ārkārtīgs, noteicošs. Itālijā viņa sekotāji nekādu patstāvīgu stāvokli neieguva. Francijā, Bernīni iespaidots, īpatnēji attīstījās spēcīgais asu efektu tēlotājs Pjērs Pižē, Vācijā Andreass Šlīters. Spānijā 17. gs. attīstījās galvenokārt baznīcu ļoti  naturālistiska izkrāsota koka t-ba ar asu jūtu un kaislību izteiksmi. Ievērojamākais meistars: Huans Martiness Montaness.