Ievads.
Cilvēku apvienības, tai skaitā arī reliģiskās
apvienības, ir būtisks priekšnosacījums, lai cilvēki varētu realizēt savas
dabiskās tiesības. Atsevišķam indivīdam piemītošās tiesības un brīvības kļūst
lielākas, apvienojoties ar sev līdzīgiem. Palielinās arī pilnīgi jaunas,
plašākas iespējas to realizēšanā. Tauta, un tās veidotās apvienības, ir
demokrātiskai iekārtai nepieciešami elementi, bez kuriem mūsdienu valsts nav
iedomājama. Šo divu elementu attiecības ar valsti būs vienmēr drošākais pamats
valstu klasifikācijai, jo šo divu attiecību līmenis ir tas, kas nosaka valsts
raksturu. Tas ir arī garants valsts sekmīgai un tiesiskai attīstībai. Galu galā
tiesību garantijas ir tie sociāli ekonomiskie apstākļi, kā arī tie politiskie
un tiesiskie līdzekļi, kas nodrošina tiesību normu ievērošanu un izpildi
valstī. Pilsoņiem un to radītām apvienībām tas rada tiesību realitāti.
Šā darba mērķis ir:
·
izzināt
kristietības pirmsākumus Latvijas teritorijā;
·
izprast
baznīcas lomu sabiedrībā;
·
apskatīt
kristīgās ticības mācības ceļu cauri gadsimtiem līdz Latvijas atmodas laikam.
Autors pārsvarā
ir izmantojis materiālus latviešu valodā, tomēr ir ievērojis, ka tik lielu
uzmanību kā ārzemēs, Latvijā šādiem jautājumiem diemžēl nevelta, tomēr ir
iespējams atrast pietiekami daudz
literatūras, lai varētu iepazīties ar baznīcu lomas vispārējo būtību un
ticības brīvības nozīmi. Diezgan lielu informācijas klāstu ir iespējams atrast
interneta lappusēs, taču tās prakstiski nesniedz nekādu informāciju par pašiem
kristietības pirmsākumiem un šīs ticības ieviešanu Latvijā.
10.gs. –
16.gs.
Kristīgās ticības un ar to saistītā Livonijas ordeņa
vēstures sākumu Latvijas teritorijā varētu datēt ar 1184. gadu, kad mūks
Meinarts uzcēla Ikšķiles baznīcu un, saņēmis atļauju no Polockas lielkņaza,
sāka sludināt kristīgo ticību vietējām baltu un somugru ciltīm. Baltijas
kristīšanai bija tāda īpatnība, ka tā notika zināmos konkurences apstākļos, jo
par šo godu cīnījās kā Romas, tā Konstantinopoles baznīcas.
Kristīgās ticības izplatīšana bija nesaraujami
saistīta ar tirdzniecību. Ņemot vērā šīs tirdzniecības intereses, Baltijas
teritorija vāciešus galvenokārt saistīja kā tranzītkoredors preču apmaiņai ar
Krievzemi.
Pēc būtības baltu un somugru cilšu pakļaušana un
kristīšana bija vienota Krusta karu sastāvdaļa, kas ne ar ko neatšķīrās no
Pestītāja kapa atbrīvošanas Svētajā zemē. Kaut arī par šī procesa galveno mērķi
tika uzskatīta noteiktas reliģiskas pārliecības izplatīšana, dominējošās tomēr
bija ekonomiskās intereses.
Formāli 1290. gadu varētu uzskatīt par Livonijas
valstiņu kompleksa izveides gadu. Vislielākie nopelni Livonijas jeb Māras zemes
(šo Livonijas apzīmējumu parasti lieto baznīctiesiskā apritē) tapšanā bija tās
trešajam bīskapam- Albertam (1199.- 1229.).
Pateicoties vienam no visu laiku gudrākajiem un
izglītotākajiem Rīgas arhibīskapiem Jānim VI Ambundi (1418.- 1424.), izdevās
panākt kompromisu karojošo livoniešu vidū un 1419. gadā sasaukt pirmo Livonijas
kārtu pārstāvniecības orgānu- landtāgu.
Lutera mācības sludināšana mūsu zemē aizsākās 16.
gs. divdesmitajos gados. Kā pirmie jauno ticības novirzienu atbalstīja
pilsētnieki, nedaudz vēlāk tiem piesaistījās arī bīskapiju un ordeņu vasaļi.
1554. gadā Valkas lantāgs pasludināja ticības brīvību, līdz ar to luterānisms
kļuva par likumīgu kristīgās ticības novirzienu.
Kopvērtējumā- vietējo iedzīvotāju kristīšanas
rezultātā, Livonijai kļuva saistošas katoļu baznīcas kanoniskās tiesības, kuras
regulēja ievērojamu civiltiesību daļu.
Kā liecina Vasaļu (bruņinieku) tiesību avoti,
Livonijas senāko bruņinieku tiesību kodifikācija notikusi, domājams, 13. gs.
beigās vai 14.gs. sākumā. Spēkā bijusi Rīgas arhibīskapijā un, ļoti iespējams,
arī citās bīskapijās. No 1422. gada tie kļūst par oficiālu statūtu grāmatu, bet
1648. gadā Zviedrijas karaliene Kristīne šo statūtu pat pasludina par likumu
Vidzemes provincē. Pārstrādātā un papildidinātā formā abi avoti ir spēkā pat
līdz 19. gs. vidum.
Šo tiesību ievads sākas ar vārdiem- “Tā Kunga vārdā.
Āmen. Tā kā (līdz šim) tautā bij greizi uzskati par tiesībām, no kā ceļas
(visādas) nelikumības, tad bīskaps, paklausīdams lūgumam, ar savu bruņinieku
padomu (un) atļauju nosaka šādas rakstītas tiesības.” Interesanti, ka šais likumos nav pieminēta
un īpaši izcelta garīdznieku vara. Šo tiesību I nodaļas 3. pantā ir norāde, ka
bruņiniekiem ar saviem paša līdzekļiem jāaizsargā šī bīskapija un 11. pantā ir
minēts, ka bezmantinieku gadījumā īpašumu manto bīskaps.
1890. gads līdz 1914. gads.
Tālākā informācija par kristīgo ticību ir atrodama
laika posmā no 1890. gada līdz 1914. gadam, laikā par valsts iekārtas un
tiesību pārveidojumiem Latvijas teritorijā imperiālisma un divu Krievijas buržuāziski demokrātisko revolūciju
laikmetā.
Vairums minētā laikmeta valsts un tiesību institūtu bija
izveidoti jau iepriekšējos gadsimtos. Krievijas likumu ietekmē tās daļēji bija
pārveidotas, tomēr joprojām turpināja pastāvēt.
Garīdzniecība sastāvēja galvenokārt no luterticīgās garīdzniecības, kas bija vēsturiski izveidojusies
Baltijas novados baltvācu un zviedru ietekmē. Iztapdama vācu muižniekiem un
birģeriem, Krievijas cara valdība labprāt atļāva šīs konfesijas garīdzniekiem
izmantot īpašās tiesības un privilēģijas. Tomēr pareizticība, būdama valsts reliģija, ieņēma
cienījamu vietu arī Baltijas guberņās. Daudzi latviešu zemnieki jau XIX gs.
vidū bija pārgājuši pareizticībā.
Pirmā kristīgā reliģija Latvijā kopš XIII gs. bija Romas katoļu ticība.
Tomēr, salīdzinājumā ar luterāņiem, Baltijas guberņās tā bija mazākumā.
Krievijas cara valdība atzina katoļu garīdzniecības tiesības izmantot visus
baznīcas noteikumus uz pastāvošo likumu pamata. Tādējādi Romas katoļu baznīca
varēja iegūt baznīcas īpašumus, klosterus, muižas, kā arī ekspluatēt darbaļaudis.
Luterāņu garīdzniecība, ko sevišķi atbalstīja baltvācu
muižnieki un pilsētas birģeri, sastāvēja no mācītājiem un baznīcas pārvaldes amatpersonām– bīskapiem, ģenerālkonsistorijas viceprezidenta,
ģenerālsuperintendentiem, virskonsistorāliem padomniekiem u.c. Šīs augstās
amatpersonas bija Baltijas vācieši. Mācītāju amatos aizvien vairāk iekļuva arī
latvieši (galvenokārt Tērbatas universitātes audzēkņi). Latviešu mācītāji
stingri ievēroja vācu mācītāju ideoloģiju un tradīcijas un tos visādi centās atdarināt.
Ņemot vērā luterāņu mācītāja amata materiālos ienākumus, šī nodarbošanās bija
ienesīga profesija. Te jāmin mācītāju muižas, kuras kā baznīcas īpašums tika
nodotas mācītāju lietošanā un no kurām visus ienākumus tie varēja izmantot.
Juridiski mācītāja muiža atradās mācītāja palīga lietošanā, kas deva mācītājam
tiesības uz visiem muižas materiālajiem labumiem, kaut gan formālās virsīpašuma
tiesības bija baznīcas draudzei. Bez tam likums atļāva mācītājiem ņemt no
draudzes locekļiem visādas devas “pēc vietējām” parašām gan graudā, gan naudā.
Latviešu mācītājiem bija izteikta tieksme pēc vāciskuma.
1917. gads līdz 1970. gads.
Kā nākamajam man ir jāpievēršas posmam sākot ar
Lielā Oktobra sociālistisko revolūciju līdz 1970. gadam (un Padomju Latvijas
valsts un tiesību sākotne---> datēts ar 1917. gadu).
Suverēnās latvijas SPR nodibināšana un padomju tiesību
attīstība.
Latvijas Padomju valdība un Komunistiskā partija, radikāli likvidēdama
feodālisma paliekas, izvirzīja uzdevumu nekavējoties sākt sociālisma
celtniecību kā pilsētās, tā laukos.
Realizējot LKP programmu, Latvijas Padomju valdība izdeva
vairākus dekrētus par tautas izglītību. Vēsturiskie dekrēti– revolucionāro
tiesību avoti.
1919. gada 20. februārī publicētais Tieslietu komisāra dekrēts “Par
baznīcas šķiršanu no valsts un skolas šķiršanu no baznīcas” noteica, ka katrs
pilsonis var piederēt pie jebkuras ticības vai arī nepiederēt ne pie vienas. No
visiem oficiālajiem aktiem izslēdza aptauju par piederēšanu pie kādas ticības.
Ar atsaukšanos uz reliģiskiem uzskatiem, neviens nedrīkstēja izvairīties no
savu pilsoņa pienākumu pildīšanas. Reliģisko zvērestu atcēla. Civilstāvokļa
aktu (dzimšanas, laulību, miršanas) reģistrāciju uzdeva valsts iestādēm–
civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļām. Skolu šķīra no baznīcas. Visām
baznīcām un reliģiskajām biedrībām Latvijā bija ļoti daudz mantas; to
pasludināja par tautas īpašumu. Baznīcai atņēma juridiskas personas tiesību.
Reliģisko paražu un ceremoniju izpildīšanu atļāva tikai tādā apmērā, kas
netraucē sabiedrisko kārtību un neaizskar Padomju republikas pilsoņu tiesības.
1919. gada 16. janvāra dekrēts “Par Latvijas audzināšanas un
izglītības iestādēm” noteica, ka ticību mācības pasniegšana skolās ir
aizliegta.
1919.gads līdz 1934.gads.
Šeit autors piedāvā izvilkumus no likumkrājuma par attiecīgo
laika posmu. Tiek apskatītas trīs baznīcas: pareizticīgā, baptistu un
bīskapu-metodistu. Pamatnoteikumi šais nolikumos ir līdzīgi, taču ir arī visai
nozīmīgas atšķirīgas iezīmes.
1926. gads.
26/150
Noteikumi par
pareizticīgās baznīcas stāvokli.
Izdoti
Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā.
1.
Pareizticīgai baznīcai Latvijā
pieder tiesība brīvi un atklāti vadīt dzīvē vispasaules pareizticīgās baznīcas
ticības mācību, tikumības mācību, kanonus, baznīcas iekārtu un dievkalpošanas
kārtību; viņai un viņas ietādēm un organizācijām (pareizticīgas baznīcas
virsgana namam, sinodei, draudzēm, dievnamiem, klosteriem un tamlīdzīgiem tiesu
subjektiem) pēc to reģistrēšanas likumā
paredzētajā kārtībā ir juridisku personu tiesības. 1926.g.150.1.p.
2.
Pareizticīgā baznīca Latvijā bauda
viņas kanonos paredzētās pašvaldīšanas un pašnoteikšanās tiesības, kanonisko
priekšrakstu un tiesību normu izdošanā, baznīcas pārvaldībā, baznīcas tiesā un
baznīcas saimniecībā. Turp.,2.p.
3.
Augstākā vara kanonisko
priekšrakstu un tiesību normu izdošanā, administrācijā, saimniecībā, baznīcas
tiesā un kontrolē Latvijas pareizticīgā baznīcā pieder šās baznīcas kanoniskai
saeimai (koncilam), kura darbojas periodiski. Turp.,3.p.
4.
Latvijas pareizticīgās baznīcas un
viņas iestāžu un organizāciju tiesības un intereses visās oficiālās vietās
reprezentē kanoniskās saeimas (koncila) ievēlētie valdošais virsgans un sinode,
pēc kanoniskas piederības. Turp., 4.p.
5.
Kanoniskās saeimas (koncila)
ievēlētais valdošais virsgans ir Latvijas pareizticīgās baznīcas galva.
Virsgans ir pilnīgi neatkarīgs no jebkādas ārpus latvijas esošas baznīcas
varas. Virsganam, kā apustuliskas hierarhiskas varas priekšstāvim, pieder tā
tiesību un garīgās varas pilnība, kas apzīmēta sv. kanonos un baznīcas
noteikumos attiecībā uz pastāvīgas pareizticīgās baznīcas valdošo virsganu. Turp.,
5.p.
6.
Visas ar Latvijas likumiem
saistītās saskanošās vietējās pareizticīgās baznīcas tiesības un lietas, kuras
pie atkarības no Viskrievijas pareizticīgās baznīcas organizācijām un
amatpersonām, tiek uzskatītas par pārnākušām Latvijas pareizticīgai baznīcai,
viņas valdošajam virsganam, sinodei un citām viņas iestādēm, organizācijām un
amatpersonām, pēc kanoniskās piederības.
Piezīme, Latvijas pareizticīgā sinodē apvienotas bijušās
sv. sinodes un konsistoriju kanoniskās un juridiskās funkcijas. Turp.,
6.p.
7.
Kanoniskie pareizticīgā klera
locekļi Latvijā atsvabināti no karaklausības saskaņā ar karaklausības likumu. Turp.,
7.p.
8.
Pareizticīgai baznīcai ir tiesība
dibināt īpatnējās konfesionālās skolas garīdznieku un citu klera locekļu un
baznīcas amatpersonu sagatavošanai saskaņā ar kanoniskiem priekšrakstiem. Šādas
skolas stāv virsgana un sinodes uzraudzībā un vadībā. Turp., 8.p.
9.
Ievērojot latviešu tautības
garīdznieku trūkumu, virsganam, ar valdības piekrišanu, ir tiesība aicināt no
ārzemēm vajadzīgos garīdzniekus un garīdzniecības kandidātus. Turp.,
9.p.
10.
Pareizticīgai baznīcai ir tiesība
dibināt pareizticīgās biedrības un savienības ar tādām pašām tiesībām kā
pārējām valsts atzītām biedrībām un savienībām, saskaņā ar likumu par bezpeļņas
biedrībām un to savienībām. Turp., 10.p.; 1938.g.49
11.
Pareizticīgo dievnami, kapličas un
kapsētas, kuras atrodas pareizticīgās baznīcas rīcībā, uzskatāmas par
pareizticīgās baznīcas īpašumu; pret baznīcas gribu tās nav atsavināmas,
konfiscējamas vai noteicamas citiem mērķiem. 1926.g. 150,
11.p.
12.
Pareizticīgās baznīcas īpašumus
var aplikt ar nodokļiem līdzīgi citu pilsoņu īpašumiem, saskaņā ar pastāvošiem
likumiem. Turp., 12.p.
13.
Ja kāda pie pareizticīgās baznīcas
piederīga juridiska persona likvidējas, viņas īpašumi pāriet pareizticīgās
baznīcas īpašumā un rīcībā. Turp., 13.p.
14.
Garīgās varas spriedumi un lēmumi
kanoniskās baznīcas lietās nav pārsūdzami laicīgās iestādēs. Turp.,
14.p.
15.
Ja garīdznieks apsūdzēts laicīgai
tiesai par Latvijas likumos paredzētiem noziedzīgiem nodarījumiem, tad par to
laikā jāpaziņo virsganam, un virsgans vai viņa delegāts var būt klāt tiesas
sēdēs un pie tiesiskā disputa. Turp., 15.p.
16.
Garīdznieki, kuri ar tiesas
spriedumu nosodīti uz ieslodzījumu, izcieš aresta sodu klosterī. Pārējos
gadījumos par vainīgiem atzītie garīdznieki izcieš savu sodu, līdzīgi citiem
notiesātiem, pēc tam, kad kanoniskā vara viņiem atņēmusi garīgo amatu. Turp.,
16.p.
1930. gads
30/170
Noteikumi par baptistu
draudzēm.
Izdoti
Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā.
1.
Baptistiem ir tiesības brīvi un
atklāti sludināt savu mācību, noturēt dievkalpojumus, dažādas
reliģiski-tikumiska rakstura sapulces un izrīkojumus, kā arī izdot attiecīgas
grāmatas un rakstus. Baptisti apvienojas draudzēs, un draudzes apvienojas
savienībās, kurām ir pašnoteikšanās un pašsavaldīšanās tiesības. Baptistu
draudžu savienību šinīs noteikumos paredzētā nozīmē var nodibināt ne mazāk kā
30 draudzes. Katra jaundibināta savienība un draudze reģistrējama Iekšlietu
ministrijā. 1930.g. 170, 1.p.
1.
piezīme. Baptistu draudzēm ir
tiesība, izstājoties no vienas savienības, pāriet citā uz sevišķa draudzes
lēmuma pamata, ziņojot par to attiecīgām savienībām un Iekšlietu ministrijai. Turp.,
1.p. 1.piez.
2.
piezīme. Baptistu draudzes ārpus
savienībām var reģistrēt Iekšlietu ministrijā tādā gadījumā, ja šīs draudzes
par baptistu draudzēm atzīst kāda no Iekšlietu ministrijā reģistrētām baptistu
draudžu savienībām. Turp., 1.p. 2.piez.
2.
Baptistu draudžu savienības,
apvienojot sevī pastāvošās baptistu draudzes, vada, organizē un pārzina šo
draudžu darbību, dibina jaunas draudzes, kā arī organizē, pārzina un uztur dažādas
labdarības, izglītības un kulturāli-saimnieciska rakstura iestādes un
uzņēmumus. Turp., 2.p.
3.
Baptistu draudžu savienību
augstākais orgāns ir šo draudžu delegātu kongresi, kas sanāk ne mazāk kā reizi
gadā un lemj par visiem uz savienību attiecīgiem organizācijas un darbības
jautājumiem, bet it īpaši tiem piekrīt:
1)
ievēlēt savienības padomi un
revīzijas komisiju, kā arī, vajadzības gadījumā, ievēlēt dažādas citas
komisijas vai personas sevišķu uzdevumu veikšanai;
2)
pieņemt savienības budžetu un
apstiprināt pārskatus par savienības saimniecību, iestādēm un uzņēmumiem;
3)
izdot instrukcijas un noteikumus
par savienības un draudžu iekšējo darbību, kā arī noteikumus-reglametus par
savienības orgānu: kongresa, padomes un revīzijas komisijas, kā arī citu
savienības iestāžu un uzņēmumu darbību;
4)
izšķirt visus jautājumus attiecībā
uz draudžu, kā arī savienības padomes, revīzijas komisijas un citu
iesniegumiem, priekšlikumiem un sūdzībām, ciktāl tie attiecas uz baptistu
mācību, dzīvi un parašām, kā arī savienības orgānu un atsevišķu draudžu darbību
un organizāciju. Turp., 3.p.
4.
Tādas draudzes, kuras pēc kongresa
atzinuma nedarbojas uz vispār baptistu draudzēs pieņemtiem pamatiem un saskaņā
ar baptistu mācībām, kongresam ir tiesība izslēgt no savienības ar 2/3 balsu
vairākumu. Izslēgtai draudzei jālikvidējas. Turp., 4.p.
5.
Kongresu izpildes orgāns ir
attiecīgās draudžu savienības padome, kura sastāv no 12 locekļiem un kuru
kongress ievēlē uz 3 gadiem. Katru gadu izstājas no padomes 1/3 locekļu, pirmos
divos gados pēc lozes, bet turpmāk ievēlēšanas pēc vecākuma. Turp.,
5.p.
6.
Savienības padomei pienākas
izpildīt kongresa lēmumus, pārvaldīt savienības mantu, pārzināt viņas iestādes
un uzņēmumus, dibināt draudzes, vest draudžu sarakstus, apstiprināt amatā
draudzēs ievēletus mācītājus, sludinātājus un vecajos, kā arī izpildīt citus
pienākumus, kas tai uzlikti ar kongresa instrukcijām vai attiecīgiem likumiem
vai rīkojumiem.
Piezīme. Par nodibinātām draudzēm un amatos apstiprinātiem draudžu
mācītājiem, sludinātājiem un vecajiem padome ziņo Iekšlietu ministrijai
reģistrēšanai. Turp., 6.p. piez.
7.
Revīzijas komisija satāv no 5
locekļiem, kurus kongress ievēl uz vienu gadu. Turp.,
7.p.
8.
Šais noteikumos paredzētā kārtībā
reģistrētām savienībām un draudzēm ir juridiskas personas tiesības. Turp.,
8.p.
9.
Atsevišķu draudžu lietas pārvalda
draudzes sapulce. Draudzes sapulces izpildu orgāns ir draudzes padome, kuru
ievēlē draudzes sapulce uz vienu gadu. Draudzes mācītāji, sludinātāji, vecajie,
kā arī draudzes kopēji bauda pēc sava amata padomes locekļu tiesības. Padomes
locekļu skaitu noteic draudzes sapulce. Turp., 9.p.
10.
Draudzes mācītājus, sludinātājus
un vecajos, kuriem jābūt Latvijas pilsoņiem, ievēlē draudzes sapulce un
apstiprina amatā un atceļ no amata attiecīgās savienības padome, paziņojot par
to Iekšlietu ministrijai un savienības kongresam. Turp., 10.p.
11.
Atsevišķai baptistu draudzei
piederošā manta, draudzei likvidējoties, pāriet tās baptistu draudžu savienības
īpāšumā, pie kuras draudze likvidācijas laikā pieder, ja attiecīgās draudzes
dibināšanas akts nenosaka citādi. Turp., 11.p.
12.
Iekšlietu ministrs izdod
instrukciju šo noteikumu piemērošanai. Turp., 12.p.
1934. gads
34/9, 29
Noteikumi par Bīskapu-metodistu baznīcu Latvijā.
Izdoti
Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā.
1.
Bīskapu-metodistu baznīcai ir
tiesība brīvi un atklāti noturēt dievkalpojumus, sludināt Kristus evanģēliju un
mācīt savu mācību. 1934.g. 9, 1.p.
2.
Bīskapu-metodistu baznīca apvieno
Ikšlietu ministrijā reģistrētās draudzes un dibina jaunas draudzes. Turp.,
2.p.
3.
Bīskapu-metodistu baznīcas
draudzes, kas reģistrētas Iekšlietu ministrijā pirms 1934.g. 31. Janvāra, nav
pārreģistrējamas. Turp., 3.p.
4.
Bīskapu-metodistu baznīcai ir
opašnoteikšanās un pašvaldīšanas tiesības. Turp.,
4.p.
5.
Bīskapu-metodistu baznīcai un tās
dibinātām draudzēm ir juridiskas personas tiesības. Turp., 5.p.
6.
Bīskapu-metodistu baznīcai un tās
draudzēm ir tiesība izplatīts garīga un tikumiska satura grāmatas un
periodiskus rakstus, kā arī organizēt, pārzināt un uzturēt dažādus kulturāli-aimnieciska
rakstura uzņēmumus un iestādes. Turp., 6.p.
7.
Ja kāda pie Bīskapu-metodistu
baznīcas piederoša draudze vai cita kāda juridiska persona tiek slēgta vai
likvidējas, tad tās manta pāriet Bīskapu-metodistu baznīcas īpašumā un rīcībā. Turp.,
7.p.
8.
Bīskapu-metodistu augstākais
orgāns ir viņas konference, kuru sasauc superintendants pēc vajadzības, bet ne
mazāk kā reizi gadā. Šī konference sastādas no draudžu mācītājiem un draudžu
delegātiem, pa vienam no katras draudzes. Turp., 8.p.
9.
Bīskapu-metodistu baznīcas, kā arī
viņu iestāžu un organizāciju tiesības un intereses reprezentē un aizstāv
superintendents, kuru ievēlē šo noteikumu 8. pantā minētā konference ar
vienkāršu balsu vairākumu uz trim gadiem un kurš par savu darbību ir atbildīgs konferences
priekšā. Turp., 9.p.
10.
Superintendenta pienākumos
ietilpst: izpildīt un izvest dzīvē konferenču lēmumus, pārvaldīt baznīcas
mantu, pārzināt visas baznīcas iestādes un uzņēmumus, dibināt draudzes, vest
draudžu sarakstus. Apstiprināt amatā draudzes mācītājus, sludinātājus un
draudžu padomju locekļus; ziņot Iekšlietu ministrijai reģistrēšanai par
jaundibinātām draudzēm un amatā apstiprinātiem mācītājiem, sludinātājiem un
draudžu padomju locekļiem, atcelt no amata mācītājus, sludinātājus un draudžu padomju
locekļus, kā arī ziņot par to Iekšlietu ministrijai un konferencei. Turp.,
10.p.
11.
Katru gadu janvāra mēnesī
superintendents piesūta Baznīcu un konfesiju departamentam sarakstu un iņas par
mācītājiem un draudzēm, kuras pieder pie Bīskapu-metodistu baznīcas. 1934.g.
9,11.p.; 1937.g. 184.
12.
Reizē ar superintendentu
konference uz vienu gadu ievēlē arī visas Bīskapu-metodistu baznīcas valdi 6
locekļu sastāvā, kurā, bez pēdējiem, ieiet arī superintendents kā
priekšsēdētājs. Valde ir padomdevējs orgāns, un superintendentam viņas lēmumi
nav saistoši. 1934.g.9, 12.p.
13.
Bīskapu-metodistu baznīcas draudžu
lietas pārvalda draudzes padome un draudzes mācītājs. Turp.,
13.p.
14.
Draudzes padome sastāv no draudzes
mācītāja kā priekšsēdētāja un 12 locekļiem, kurus uz vienu gadu ievēlē draudzes
locekļu kopsapulce ar vienkāršu balsu vairākumu. Turp., 14.p.
15.
Mācītāju ievēlē sdraudzes
kopsapulce uz nenoteiktu laiku un to apstiprina amatā superintendents. Turp.,
15.p.
16.
Mācītājs reprezentē un aizstāv
draudzes intereses un tiesības uz ārieni, un viņa tiešais pienākums ir rūpēties
par draudzes locekļu garīgo apkopšanu, bet draudzes padomes- pārzināt draudzes
saimnieciskās lietas. Turp., 16.p.
17.
Jaunas draudzes, uz ne mazāk kā
100 locekļu ierosinājumu, dibina superintendents, un tās reģistrē Iekšlietu
ministrijā. Turp., 17.p.
18.
Draudzes, kuras pēc konferences
atzinuma darbojas pretēji Bīskapu-metodistu baznīcas mācībai un nepadodas
konferences lēmumiem, šī konference var izslēgt no Bīskapu-metodistu baznīcas.
Izslēgtai draudzei jālikvidējas. Turp., 18.p.
19.
Sīkākus noteikumus
Bīskapu-metodistu baznīcas iekšējās dzīves regulēšanai pastāvošo likumu robežās
izstrādā superintendents un apstiprina konference. Turp., 19.p.
20.
Instrukciju šo noteikumu
piemērošanai izdod iekšlietu ministrs. Turp., 20.p.
Sākot ar 1940. gada 17. jūniju.
1939.gada 1.septembrī sākās Otrais pasaules karš. Hitleriskais fašisms kapitulēja 1945. gada 8. maijā. Latvijas
kā neatkarīgas valsts attīstības beigas pavēstīja 1939. gada 23. augustā
Vācijas un PSRS noslēgtais Ribentropa-Molotova pakts, kura mērķis bija sadalīt
Eiropu sev vēlamās ietekmes sfērās. Pārkāpjot starptautisko tiesību
pamatprincipus, kā arī Latvijas un PSRS noslēgtos līgumus, PSRS 1940. gada 17.
jūnijā ar militāru spēku okupēja Latviju un nelikumīgi iekļāva to PSRS sastāvā.
Līdz ar to Latvijā tika ieviests PSRS politiskais režīms un tiesiskā sistēma.
PSRS okupācijas laikā Latvijā Baznīcas un PSRS varas iestāžu
(valsts) savstarpējo attiecību modelis bija īpatnējs. Ja savā laikā Baznīca bija
valsts politiskās sistēmas neatņemama sastāvdaļa un reprezentatīvs iestādījums,
tad PSRS, kad valsts pilnīgi noteica visus sabiedriskās dzīves aspektus, to
skaitā arī garīgo dzīvi, Baznīca tika uzskatīta par anahronisku subkultūras
paveidu. Komunistu ideoloģijā vienmēr nemainīgs bija tas PSKP ideoloģijas
virziens, kurš bija tendēts uz ateismu jeb
reliģijas noliegšanu. Marksisms pilnīgi pareizi uzskatīja reliģiju par
sabiedriskās apziņas formu un indivīda sabiedriskās esamības apziņas
atspoguļojumu.
Jau Krievijas komunistiskās partijas KK(b)P VIII kongresā pieņemtajā otrajā
partijas programmā tika izvirzīts uzdevums izveidot sociālistisku sabiedrību.
Atsevišķā programmas sadaļā komunisti norādīja, ka partija neapmierināsies
tikai ar jau apstiprināto lēmumu par Baznīcas nošķiršanu no valsts un skolas
nošķiršanu no Baznīcas, bet centīsies atsvabināt darbaļaužu masas no
reliģiskiem aizspriedumiem. Partija izvirzīja saviem biedriem prasību- ikvienam
komunistam jābūt karojošam ateistam, kuram jāveic ticīgo vidū aktīvs
ateistiskais darbs. Latvijas garīdzniekiem paveicās –genocīds pret tiem nebija
tik globāls kā tas, ko divdesmitajos un trīsdesmitajos gados pieredzēja
Krievijas ticīgie. Latvija nokļuva komunistu jūgā jau tad, kad asinskāre tika
maskēta aiz skaļām liekulības frāzēm: 1940. gada 25. augustā pieņemtās LPSR
konstitūcijas 96. pants deklarēja: "Lai nodrošinātu pilsoņiem apziņas
brīvību, Baznīca Latvijas PSR ir atdalīta no valsts un skola — no Baznīcas.
Brīvība piekopt reliģiskus kultus, kā arī pretreliģijas propagandas brīvība
atzīta visiem pilsoņiem."
Represijas iesākās pamazām. 1940. gada 30. jūlijā tika izdots
atbilstošs rīkojums ar norādi: "Sākot ar 1940./41. mācību gadu, ticības
mācība jāsvītro no visu skolu stundu plāniem. Ar šā gada 1. augustu jāpārtrauc
algas izmaksa visiem skolotājiem par ticības mācības stundām." Ar Ministru
kabineta 1940. gada 4. augusta lēmumu likvidēja Latvijas Universitātes
Teoloģijas fakultāti. Tas bija sākums. Pēc divām nedēļām ar 13. augusta lēmumu
komunisti slēdza visas privātās garīga rakstura mācību iestādes, to skaitā arī
ģimnāzijas ar kristīgu noslieci. Teoloģijas fakultātes studentiem liedza
turpināt izglītību citās fakultātēs un pasniedzējiem neļāva pasniegt
teoloģiskos priekšmetus vai pasniegt citu priekšmetus citās fakultātēs.
Teoloģijas fakultātes bibliotēka un muzejs pārgāja LU Centrālās bibliotēkas
specfondos. No visām bibliotēkām tika izņemti reliģiska satura darbi un
ievietoti specfondos. Turpmāk ne tikai grāmatām, bet pat Baznīcu dziesmu lapiņu
iespiešanai vajadzēja valsts institūciju īpašu atļauju.
1940. gada 25. novembrī LPSR Tautas komisāru padome reorganizēja dzimtsarakstu aktu
reģistrācijas kārtību. Baznīcai atņēma šo funkciju, nododot to pagastu pagaidu
izpildu komitejām un Iekšlietu
ministrijas dzimtsarakstu birojiem. Latvijas PSR Tautas komisāru padome 1941. gada martā ar TKP priekšsēdētāja Viļa Lāča parakstu pieņēma lēmumu Nr.
420-s: "Par kulta rakstura lūgšanu ēku uzskaiti un novērtēšanu Latvijas
PSR teritorijā." Lēmumu pildīja apriņķu un pilsētu izpildkomitejas, kurām
līdz 1941. gada 1. maijam vajadzēja ņemt uzskaitē kā tautas mantu — kulta ēkas
(respektīvi, visas baznīcas!) un visvērtīgākos kulta priekšmetus no zelta,
sudraba, platīna un priekšmetus, kas satur dārgakmeņus, pusdārgakmeņus vai
pērles, kā arī priekšmetus ar māksliniecisku vai vēsturisku vērtību. Komisijās
iekļāva attiecīgās izpildkomitejas priekšsēdētāju, finansistus un juvelieri.
Ekspertīzi veica reliģisko organizāciju pārstāvju klātbūtnē. Uzskaitē esošās
kulta ēkas un priekšmetus nodeva draudzēm lietošanā uz savstarpēja līguma
pamata. Faktiski reliģiskajām organizācijām bez jebkāda juridiska pamatojuma
atsavināja nekustamos un kustamos īpašumus, kuru nebija maz.
Par īpašumu vērienīgumu var spriest no tā, ka 1940. gadā
Latvijas teritorijā darbojušās 1169 draudzes, no tām 226 katoļu, 324 luterāņu,
112 baptistu, 164 pareizticīgo, 90 vecticībnieku, 32 septītās dienas adventistu
un 221 jūdaistu draudze. Katrai bija nekustamie īpašumi.
Pēc PSRS uzvaras Otrajā pasaules karā, sākot jau ar 1944. gada
vasaru, vienlaikus ar Latvijas PSR izveidošanu radīja arī PSRS Reliģijas kultu
lietu padomes filiāli- Reliģijas
kultu lietu pilnvarotos. Pilnvarotais nebija administratīvi pakļauts LPSR, bet tieši PSRS Tautas komisāru
padomes (TKP) Reliģijas lietu padomei, kas noteica tā funkcijas un kompetenci.
Savienotajās republikās, apgabalos un novados bija citi pilnvarotie, kuri savā
darbībā vadījās no RKLP nolikuma,
instrukcijām, izskaidrojumiem un norādījumiem.
Šīs reliģijas kultu lietu padomes galvenos uzdevumos ietilpa
kontakta uzturēšana starp PSRS valdību
un reliģisko organizāciju centriem, CK un
KGB informēšana par reliģisko
organizāciju aktivitātēm. Tai bija tiesības sniegt centrālajām un vietējām
padomju institūcijām izskaidrojumus par likumdošanas piemērošanu attiecībā uz
kultiem un lemt par sūdzībām sakarā reliģisko organizāciju un kulta kalpotāju
reģistrāciju vai noņemšanu no reģistra, par lūgšanu namu atvēršanu vai slēgšanu
un tamlīdzīgām lietām.
Pēc Staļina nāves,
nākot pie varas Hruščovam, atkal sākās jauns represiju vilnis pret Baznīcu un
tās pārstāvjiem. PSKP CK 1954. gada 7. jūlijā pieņēma lēmumu: "Par lieliem
trūkumiem zinātniskā ateisma propagandā un tās uzlabošanas pasākumiem".
Lēmumā tika atzīts, ka "garīdznieki un sektanti izgudro visādus paņēmienus,
kā cilvēku apziņu saindēt ar reliģijas tvanu (..)". Uzskatīja, ka
reliģisko svētku svinēšana, kas nereti saistīta ar vairākas dienas ilgstošu
dzeršanu un liela lopu skaita nokaušanu, nodara lielus zaudējumus tautas
saimniecībai, atrauj tūkstošiem cilvēku no darba un grauj darba disciplīnu.
Reliģiskie aizspriedumi un māņticība saindē padomju cilvēku apziņu, traucējot
viņam apzinīgi un aktīvi piedalīties komunisma celtniecībā. Sākās lielā
antireliģijas kampaņa, kas tomēr neilga mūžību, un jau 1954. gada 10. novembrī
tika pieņemts jauns PSKP CK lēmums "Par kļūdām zinātniskā ateisma
propagandas darbā iedzīvotāju vidū", kas it kā nosodīja patvaļu,
apvainojumus un apmelojumus antireliģiskās kampaņas laikā. Notikušas bija pat
reliģisko rituālu pārtraukšanas un rupja izturēšanās pret kulta pārstāvjiem.
Pēc 1954. gada 10. novembra PSKP CK lēmuma uzbrukumi Baznīcai uz laiku
pieklusa. 1964. gadā Maskavā tika nodibināts PSKP CK Sabiedrisko zinātņu
akadēmijas Zinātniskā ateisma institūts. Valsts pat piešķīra no budžeta
līdzekļus, lai sagatavotu antimācītājus, kuri veiktu "pretindētāju"
darbu sabiedrībā.
No 1964./1965. mācību gada PSRS augstākajās mācību iestādēs
ieviesa kursu, kas bija obligāts, zinātniskā ateisma pamatus. KGB
antireliģiskas propagandas labad pat tika panākta dažu garīdznieku atteikšanos
no Dieva un sava amata, likdami tiem rakstīt grāmatas un brošūras ar ateistisku
saturu. Bija katoļu atkritējs B.Zvejsalnieks, arī luterāņi neatpalika, tā,
piemēram, ev. luterāņu mācītājs A.Indriksons atteicās no sava garīgā amata un
ticības, sākot strādāt par ateisma propagandistu.
LPSR Kriminālkodeksā tika iekļauts 138. pants, kas paredzēja
atbildību par reliģisku rituālu aizkavēšanu, ja šie rituāli nepārkāpj
sabiedrisko kārtību un nav saistīti ar pilsoņu tiesību aizskaršanu (pašreizējā
brīdī šis pants ir spēkā esošs arī 1998. gadā!). Iepriekšminētais pants bija
iekļauts līdzsvara dēļ un bija bez praktiska lietojuma.
Latvijas PSR Kriminālkodeksa 137. pants paredzēja atbildību
par noteikumu attiecībā uz Baznīcas atdalīšanu no valsts un skolas atdalīšanas
no Baznīcas neievērošanu. Par šo pārkāpumu sodīja ar brīvības atņemšanu uz
laiku līdz diviem gadiem vai ar labošanas darbiem uz vienu gadu, vai ar naudas
sodu līdz 500 rubļiem. Kriminālatbildība iestājās arī par reliģisko ceremoniju
noturēšanu darbaļaužu masu atpūtas vietās, pilsētu vai ciematu ielās vai
laukumos, valsts un sabiedrisko iestāžu ēkās. Krimināli sodāma bija kolektīva
reliģisku dziesmu dziedāšana sabiedriskajās vietās vai transportā.
Reliģiskajām organizācijām tika atņemtas īpašumtiesības.
Reliģisko organizāciju drīkstēja dibināt, ja dibinātāji bija 20 viena reliģiska
kulta piekopēji, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu. Ja ticīgo skaits bija mazāks
par 20, tad drīkstēja dibināt ticīgo grupu. PSRS savā teritorijā noteica trīs
īpašuma pamatveidus: valsts īpašums; kolhozu un citu kooperatīvo organizāciju
īpašums, arodbiedrību u.c. sabiedrisko organizāciju īpašums; pilsoņu
personiskais īpašums. Kurā grupā ietilpa reliģiskās organizācijas? Reliģiskās
organizācijas netika uzskatītas par sabiedriskajām organizācijām, to manta un
nekustamais īpašums tām tika nodots uz nomas līguma pamata, ko attiecīgā
draudze slēdza ar izpildkomiteju. Līgumu DDP izpildkomiteja varēja lauzt, kad vien vēlējās (parasti vēlēšanās radās pēc KGB
vai CK rīkojuma). Draudze bija tiesīga garīdznieku nolīgt vai ievēlēt.
Reliģisko organizāciju kalpotāji un ticīgie nebija tiesīgi: savu lūgšanu laikā
uzstāties ar politiska rakstura runām, kas ir pretrunā ar padomju sabiedrības
interesēm, mudināt ticīgos atteikties no savu pilsoņa pienākumu pildīšanas,
veikt propagandu, kas aicinātu atrauties no aktīvas iesaistīšanās valsts,
kultūras un sabiedriski politiskās dzīves norisēs. (Par pretējās –
antireliģiskās — propagandas efektu var spriest pēc tā, ka 1953. gadā piemēram,
evaņģēliski luteriskajā Baznīcā laulājās 1086 pāri, bet 1969. gadā — vairs
tikai 134 pāri.) Nedrīkstēja tolaik arī veikt reliģiskas ceremonijas un
rituālus valsts, sabiedriskajās un kooperatīvajās iestādēs un uzņēmumos.
Protams, ir skaidrs, ka nepamatots aizliegums veikt
reliģiskās ceremonijas un rituālus valsts, sabiedriskajās iestādēs un uzņēmumos
ir uzskatāms par klaju cilvēktiesību pārkāpumu. Reliģiskās apvienības nevarēja
arī organizēt bērnu, jauniešu un sieviešu lūgšanu sanāksmes, kā arī reliģijas
mācības pulciņus, grupas un sanāksmes, svētceļojumus, piespiedu kārtā iekasēt
nodokļus un nodevas reliģisko apvienību labā vai citiem mērķiem. Ticīgajiem,
kas veido reliģisko apvienību (organizāciju vai grupu), juridiski bija šādas
rakstura tiesības: veikt reliģiskās ceremonijas, organizēt lūgšanu vai citas
sapulces, kas saistītas ar reliģiskā kulta realizēšanu; pieņemt darbā vai
ievēlēt kulta kalpotājus vai citas personas, kas apkalpo kulta vajadzības;
lietot lūgšanu namus un citus kulta īpašumus; ievākt brīvprātīgus ziedojumus no
ticīgajiem lūgšanu namos, kas domāti kulta kalpotāju uzturēšanai, kulta
īpašuma, kā arī reliģisko apvienību izpildu orgānu uzturēšanai. LPSR Civilkodeksa 23. pants noteica: par
juridiskām personām atzīstamas organizācijas, kam ir atsevišķa manta, kas var
savā vārdā iegūt mantiskas un personiskas nemantiskas tiesības un uzņemties
pienākumus. Juridiskajām personām bija arī statūti vai nolikums, kurus
apstiprināja augstākstāvoša institūcija.
Baznīcas un citas reliģiskās organizācijas padomju valstī
netika atzītas par juridiskām personām, bet, neraugoties uz to,
civiltiesiskajās attiecībās tām bija jāstājas, kā arī jāmaksā valstij nodokļi.
Līdz ar to bez iejaukšanās valsts konstitucionālajā sistēmā, ar civilās
likumdošanas pastarpināto palīdzību reliģiskas organizācijas padarīja par
otršķirīgām juridiskām personām, kurām ir liegtas, piemēram, tādas
pamattiesības: būt par prasītāju un atbildētāju tiesā vai iegūt mantiskas un
nemantiskas tiesības. Tādējādi šeit mēs redzam ne tikai kādu nejaušu PSRS
resora pieeju reliģijai, bet vispārēju PSRS nostādni, jo valsts kā organizēta
veseluma atsevišķa norma atklāj arī kopējo mērķi un tendenci izskaust reliģiju
kā "sugu". Tradicionālās baznīcas juridiskā statusa pazemināšana vēl,
protams, nav tūlītējs, bet tikai pastarpināts risinājums.
Runājot par Baznīcas eksistenci sociālismā, var droši
apgalvot, ka Baznīcas iestādījums sociālistiskajās valstīs atradās
ideoloģiskajā diasporā, kas sastāvēja no ateisma piekritējiem
Jauns uzplaukums iestājās 1980. gadu
beigās, politiskā “atkušņa” un tautu pašapziņas atmošanās laikā. Kristīgā
ticība un patiesība par vēsturi atkal sāka piederēt tautai. Ļaudis sāka
atgriezties baznīcā , pie tās parašām un garīgajām tradīcijām. Atdzima draudžu
baznīcas dzīve, atkal brīvi tika izdota literatūra.
Izmantotā literatūra:
·
Latvijas
Tiesību avoti (teksti un komentāri);seno paražu un Livonijas tiesību avoti
10.gs. – 16.gs.; 1. sējums;
·
Latvijas
PSRS valsts un tiesību vēsture II (V. Kalniņš, R. Apsītis);
·
Latvijas PSR valsts un tiesību vēsture (1917-1970) – R.
Apsītis, L. Birziņa, O. Grīnbergs;
·
Likumkrājuma izvilkums par laiku no 1919.g. līdz 1934.g. 15.
maijam (likumu krājums 1919.g. 1 – 1934.g. 130);
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru