(dz. 18. feb. 1404. – Geno, Itālijā

mir. 3. apr. 1472. – Romā, Itālijā)

Biogrāfija

Leons Battista Alberti dzimis Genoā 1404.gadā. Viņš ir bijis pirmais teorētiķis Humānistu mākslā. Alberti piederēja ievērojamai florenciešu ģimenei, kura bija izsūtīta no Florences trimdā kopš 1387.gada. Kad ģimene 1429.gadā atgriezās pilsētā, Alberti pievērsās lieliskai arhitektūrai un mākslai, kuru studēja. Alberti bijis labs lietpratējs latīņu un grieķu valodā, un nekad nepieņēma formālo arhitekturālo izglītību. Viņa arhitekturālās idejas bija produkts viņa paša studijām un pētniecībai.

Text Box: Leone Battista Alberti pašportrets bronzā
Neregulāri ovāls, 201x136m
Samuela H.Kresa kolekcija 1957.14.125

Alberti divi galvenie arhitektūras raksti ir De Pictura (1435), kurā viņš uzsvērti deklarē gleznošanas nozīmīgumu kā pamatu arhitektūrā un De Re Aedificatoria (1450) – viņa teorētiskais meistargabals. Līdzīgi Vitruviusa Desmit grāmatām par arhitektūru, De Re Aedificatoria bija sadalīta desmit grāmatās. Atšķirībā Vitruviusa grāmatām, Alberti stāstīja arhitektiem kā celtnes būtu jāceļ, nevis kā tās bija celtas. De Re Aedificatoria atgādināja klasisko traktātu arhitektūrā no 16. gs. – 18.gs.

Nepabeigtā Tempio Malatestiano Rimini (1450) bija pirmā celtne, ko Alberti projektēja un mēģināja uzcelt pamatojoties uz saviem arhitektūras principiem. Par šo lietu Alberti arhitektūras pieredze bija ļoti vāja. Fasāde Sv. Marijas Novellai (1458 – 71) ir uzskatāma par viņa lieliskāko sasniegumu.

Alberti Leona Battista bija izcils itāļu arhitekts, mūziķis, gleznotājs un humānists. Laikā starp 1428. un 1432.gadu, kad bija atgriezies Florencē pēc amnestijas, Leona Battista Alberti ceļoja pa Franciju un Vāciju. Ilgu laiku viņš dzīvoja Romā. Bijis arī tādās vietās kā Rimini, Mantue, Ferare. Diemžēl Leona Battista Alberti gleznas nav saglabājušās. Leone Battista Alberti nomira 1472.gadā Romā – viņš nomira apmierināts un mierīgs, saskaņā ar 16.gs. Džordžio Vasari biogrāfiju.

Bērnība un izglītība

Sabiedrība un šķira, kurā Alberti bija dzimis, apveltīja viņu ar intelektuālām un morālām tendencēm. Viņš bija artikulēts un attīstīts visa mūža garumā. Alberti piederēja vienai no bagātākajām baņķieru ģimenēm Florencē. Savā dzimšanas laikā Alberti bija trimdā, izraidīts no Florences. Alberti tēvs, Lorenco Benedito, bija vadošais ģimeņu koncernā – Genoā, kur bija dzimis Battista. Neilgi pēc tā laika viņš pārvācāš uz Venēciju. Alberti bija vecākais brālis – Karlo. Abi Lorenco dēli bija ārlaulības, dabīgas atvases no Lorenco un Bolognesas laulības, bet viņi bija Lorenco un Bolognesas vienīgie bērni. Kā ietekmējošs un atbildīgs tēvs, Lorenco nodrošināja savus bērnus ar pamāti, ar kuru apprecējāš 1408.gadā, un viņš pievērsa lielu uzmanību dēlu izglītībai.

No tēva Battista bija mantojis labas matemātiķa spējas. Kā Leonardo da Vinči gadījumā, matemātika vadīja Alberti dažādos šķietami atšķirīgos lauciņos mācībās un praksē. Viņa agrākā formālā izglītība bija Humānists. Alberti izglītību ieguvis Paduē un Boloņā. Gados 10 vai 11, Alberti tika sūtīts Paduas internātskolā. Šeit viņš mācījāš klasisko latīņu mācību. “Jaunā mācīšanāš” bija lielā mērā literāra, un Alberti no skolas kļuva par izglītotu latīnistu un literatūras stilistu. 20.gadu vecumā viņš uzrakstīja Latīņu komēdiju, kas tika apsveikts kā atklājuma darbs romāņu lugu rakstīšanā un bija vēljoprojām publicēts kā Romāņu darbs 1588.gadā pēc slavenā Venetian tipogrāfijas. Kas attiecas uz daudziem humānistiem, literatūra senajā Romā atvēra viņiem acis uz pieklājīgu, laicīgu un racionālu pasauli.

Alberti pabeidza savu formālo izglītību Boloņas universitātē, taču acīmredzami bez prieka mācīties tieslietas. Viņa tēvs nomira, taču Alberti septiņus gadus palika Boloņā un turpināja savas studijas. Pēc doktora grāda saņemšanas kanona tiesībās 1428.gadā, viņš nolēma pieņemt literāru pozīciju kā sekretārs, labāk nododoties legālai karjerai. Līdz 1932.gadam Alberti bija sekretārs Pāvesta Augstākās tiesas nodaļā Romā. Alberti intereses un aktivitātes bija pilnīgi laicīgas un viņš sāka izdot iespaidīgas humānistisko un tehnisko rakstu sērijas.

Alberti bija avangarda piekritējs agrajā renesansē Italijā. Viņš bija apbrīnots no daudziem dabas aspektiem, tāpat kā Leonardo de Vinči, kurš sekoja Alberti pēc pusgadsimta un līdzinājās viņam. Taču Leonardo ģēnijs parādijās ātrāk nekā Alberti. Leonardo redzēja vairāk un dziļāk, viņa vīzijām bija moderns raksturs, kur Alberti sasniedza pilnību, un šinī dzīvē, kas pārpildīja renesanses harmonijas un mēra ideālus. Viņa intelektuālā un mākslienieciskā nodarbošanāš bija viens vesels, un viņš sasniedza unikālu līdzsvaru starp teoriju un praksi.

fasāde, Sv. Marijas Novella, Florence (1456. – 70.g.)

Universitātes zināšanas galvenokārt kalpo kā pamats visiem mākslieniekiem. Leonam Battista Alberti ir sava filozofiskā pieeja kā celt celtnes, kas atškiras no citiem arhitektiem. Teorija, kura sakrīt ar praktisko dzīvi, galvenokārt dod nozīmīgu guvumu, bet, ja tomēr teorija sakrīt ar realitāti, tad nekas nevar būt labāks priekš mūsu dzīves, jo no vienas puses māksla ar zinātnes palīdzību sasniedz lielu pilnveidību un bagātību. No otras puses padomi un zinošu mākslinieku raksti paši par sevi tiek augstāk vērtēti, nekā tie, kuri nezina neko citu kā tukšu pielietojumu, lai kā viņi to arī neizmantotu. Tas viss redzams Leona Battista Alberti piemērā, kurš iemācījās latīņu valodu, bet tai pašā laikā veltīja sevi arhitektūrai, perspektīvai un glezniecībai. Leons Battista Alberti ir vairāk slavens ar saviem rakstiem nekā ar roku darbiem. Viņš veltīja sevi dabas pētniecībai un vēsturei, bija labākais aritmētiķis – ģeometrijas speciālists, kā arī uzrakstīja 10 grāmatas par arhitektūru latīņu valodā, kura tika publicēta 1481.gadā. Mūsdienās šī grāmata, kuru no latīņu valodas pārtulkoja Sandžo Vanni baznīcas pārstāvis, tiek lasīta florenciešu valodā. Bez tās Leons Battista Alberti uzrakstījis vēl 3 grāmatas par glezniecību. Mūsdienās tās pārtulkotas toskāniešu valodā. Leons Battista Alberti ir sastādījis arī traktātu par smaguma pārvietošanu un augstuma mērīšanas noteikumiem, grāmatu par privāto dzīvi, kā arī dažiem mīlestības sacerējumeim prozā un dzejā. Leons Battista Alberti bija pirmais, kurš mēģināja itāļu dzeju pārtulkot latiniski.

māksla un Zinātne

Leone Battista Alberti darbs “Della famiglia”, kuru viņš sāka 1432.g. Romā, ir pirmais no dažiem dialogiem no morālās psiholoģijas, kuru reputāciju viņš kā ētikas domātājs un literārais stilists vairākumā atbalsta. Dialogus viņš rakstīja pēkšņi un tieši, lai lielākajai cilvēku daļai, kas nebija latīniski izskoloti, tie būtu saprotami. Pamatojoties uz klasisko modeli, darbi nesti no dienas dienā – saprātīgas sarunas par seno – ģimeni, attiecībām, izglībību, attīstību, attiecības ar labo. Alberti dialogos ētiskās idejas senajai pasaulei ir vērstas uz moderno ārpasauli – morāla ideja darbam. Pēdējo 20 dzīves gadu laikā, Alberti pievērsās savām arhitekturālajām idejām dažādās ēkās. Sv. Marijas Novellas fasāde un Palaco Rucella, abas šīs ēkas ir celtas pēc Džovani Rucella pasūtījuma un ir izcēlušās ar savu proporcionalitāti un perfekta mēra izjūtu. Tās ir Bruneleši mākslas vērtas.

Citas ēkas vijās cauri līdz 16.gs., sevišķi Donato Bramentem, Sv. Pētera katedrāles arhitektam.

Alberti vienmēr ir bijis ļoti precīzs un akurāts. Strādājis kopā ar daudz labiem arhitektiem. Alberti ir vienmēr lietderīgi izmantojis savas dabas dotās dāvanas. Viņš visu darīja ļoti humāni un domāja par lielo ļaužu masu.

Bernardo Roselīni pēc pāvesta vēlēšanās uzsāka pāvesta pils pārbūvi un pie dažiem darbiem Santa Mario Maddžore baznīcā. Kopš tā laika vienmēr pāvests konsultējās ar Leone Battista Alberti. Tādā veidā paļaujoties uz Battistas domām un izmantodams Bernardo Roselīni darba izpildījumu. Tā tika uzbūvētas daudzas lietderīgas un uzslavu vērtas lietas, kā piemēram, tika salabots ūdensvads Akva Verdžine un uzbūvēta strūklaka Trevi laukumā. Trevi strūklaka bija ar marmora greznojumiem, kurus var aplūkot arī tagad un kuros bija attēloti mācītāja un Romas tautas ģērboņi (Alberti būvētā strūklaka gan nav saglabājusies, taču tās vietās tika uzcelta slavenā Trevi strūklaka, kuras arhitekts bija Salvi).

Sv. Andrea, Mantua (1470.g.)

Leone Battista Alberti vēlāk devās uz Rimini pie sinjora Sidžimondo Maleteste. Tur Battista uzmodelēja Sanfrancisko baznīcas, drīzāk tās fasādes modeli, kurš tika izbūvēts marmorā, kā arī sānu fasādi, kas tika vērsta pret Dievu, ar milzīgām arkām un kapenēm, kas bija paredzētas pilsētas dižākajiem vīriem. Vārdu sakot viņš šo celtni uzbūvēja tā, ka pašlaik to var salīdzināt ar pašiem slavenākajiem klosteriem Itālijā. Tās iekšienē bija sešas lieliskas kapellas, no kurām viena, pietiekoši krāšņa, jo tajā glabājās relikvijas, kas bija atvestas no Izraēlas, tika veltīta svētajam Joroninam. Tāpat tur atrodas arī Sidži un viņa sievas kapene – bagātīgi izpildīta parmorā (1450.g). Uz vienas no kapenēm bija senjora attēls, otras kapenes apakšdaļā – Leone Battista Alberti portrets.

1457.gadā, kad vācietis J.G. izgudrojas lietderīgāko grāmatu iespiešanas veidu, Battista izgudroja pēc formas līdzīgu iekārtu, ar kuras palīdzību varēja celta mazas figūras, kā arī izgudroja veidu, kā lietas pārveidot lielākā mērogā – tās palielinot. Visas šīs viltīgi gudrās un lietderīgās iekārtas bija veltītas mākslai un patiesi vienreizēji izgudrojumi.

Slaveni darbi

Arhitektūra

Palazzo Rucellai, Florence (1445. – 51.g.); Sv. Francesko, Tempio Malatestiano, Rimini (1447. – 50.g.); fasāde, Sv. Marijas Novella, Florence (1456. – 70.g.); Sv. Sebastiano, Mantua (1460. – 70.g.); Rucellai Kapella, Florence (1467.g.); Sv. Andrea, Mantua (1470.g.); SS. Annunziata, Florence (projektēta 1470.g).

Raksti

Della famiglia (sarakstīta 1435. – 44.g.); De pictura praestantissima (1435.g.); Della pittura (1436; On Painting, 1956.g.); De re aedificatoria (pasludināta 1452.g.; publicēta 1458.g.; Desmit grāmatas par Arhitektūru, 1955.g.); De iciarchia (1468.g.).