Kas ir bezdarbs? Bezdarbs ir
tāds stāvoklis ekonomikā, kas kvalificēts un darba spējīgs iedzīvotājs var un
vēlas strādāt saskaņā ar piedāvāto darba algas likmi, bet viņam nav darba.
LR likumā Par nodarbinātību (1991.gada
23.decembrī) teikts, ka par bezdarbnieku ir atzīstams:
1.
nestrādājošs LR pastāvīgais iedzīvotājs darba spējas
vecumā;
2.
kuram no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ nav izpeļņas un
citu ienākumu vismaz minimālās darba algas apmērā;
3.
kurš neveic uzņēmējdarbību;
4.
meklē darbu, ir reģistrēts Nodarbinātības valsts
dienestā pēc pieraksts vietas un vismaz reizi mēnesī griežas šajā dienestā.
Nodarbinātības valsts
dienests (NVD) ir institūcija, kas risina ar bezdarbu saistītos jautājumus un
tā darbību nosaka likums “Par nodarbinātību”. Galvenie NVD uzdevumi:
-
bezdarbnieku darbā iekārtošana un profesionālā
orientācija;
-
informācijas sniegšana par vakantajām darba vietām;
-
starpniecības funkcijas veikšana kadru sagatavošanā,
viņu kvalifikācijas celšanā un pārkvalificēšanā;
-
darba tirgus konjungtūras analizēšana un
prognozēšana;
-
bezdarbnieku reģistrēšana un viņu sociālās
aizsardzības nodrošināšana.
Bezdarba līmeni aprēķina pēc šādas formulas:
Bezdarba līmenis= bezdarbnieku
skaits/ ekanomiski aktīvo iedzīvotāju skaitsx 100
Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji sastāv no
nodarbinātajiem un nestrādājošiem iedzīvotājiem.
Nestrādājošie - darbspējas vecuma personas,
kas pārskata periodā bija bez darba, aktīvi meklēja darbu un bija gatavas
nekavējoties sākt strādāt, bija reģistrējušās Nodarbinātības valsts dienestā.
NVD bezdabniekus grupē pēc vairākiem
kritērijiem, piemēram,
1.
Tautsaimniecībā nodarbināto vidū vairāk ir vīriešu
nekā sieviešu, tāpēc arī pēc dzimuma starp darba meklētājiem sievietes sastāda 58% no bezdarbnieku kopskaita;
2.
Pēc tautības lielākais bezdarbnieku
skaits ir starp latviešiem. Viņi sastāda 47,2% no bezdarbnieku skaita.
3.
Pēc vecuma vislielāko īpatsvaru no
bezdarbnieku kopskaita sastāda jaunieši vecumā līdz 18 gadiem. Tas ir vecums,
kad nav apgūta noteikta profesija, tātad bezdarbnieku rindas palielina jaunieši
bez profesijas, izglītības un kvalifikācijas;
4.
Pēc izglītības līmeņa lielāko
bezdarbnieku īpatsvaru sastāda iedzīvotāji ar vidējo vispārējo izglītību, bet ar pamata un nepabeigtu vidējo izglītību
25%. Tikai 6% bezdarbnieku ir ar augstāko izglītību.
5.
Bezdarbnieku reģionālais izvietojums ir
šāds: bezdarba līmenis atšķiras pilsētās un rajonos. Vissmagākā situācija
joprojām ir Latgalē (Rēzeknes raj., Krāslavas raj., Balvu raj.)
Vismazākais
bezdarba līmenis ir Rīgā un Ventspilī, un no rajoniem: Ogres, Rīgas, Tukuma un
Ventspils rajoni.
Bezdarbnieks ir
tiesīgs saņemt pabalstu, kura lielums ir saistīts ar bezdarbnieka iepriekš
saņemto izpeļņu un ar darba stāžu. Bezdarba pabalstus nepiešķir personām, kas
ir:
1.
atbrībotas no darba par darba
pārkāpumiem;
2.
mācību iestāžu dienas nodaļas
audzēkņiem;
3.
personām, kas atrodas valsts apgādībā,
piem., pensionāri;
Un bezdarbniekieks, kurš saņem
pabalstu, var to zaudēt, ja:
1.
divas reizes atteicies no piedāvātā un
viņam piemērota darba vai profesionālās apmācības;
2.
ja bez attaisnojoša iemesla neapmeklē
profesionālās apmācības nodarbības.
Valsts sociālās apdrošināšanas fonda
informācija liecina, ka 1999.gada oktobrī tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstu
bija 45,1 tūkst. cilvēku jeb 40% no bezdarbnieku kopskaita. 1999.gada oktobrī
bezdarbniekiem piešķirti izmaksai pabalsti kopsummā par 2,14 milj. latu jeb
vidēji vienam bezdarbniekam - Ls 47,37.
Centrālās statistikas
pārvaldes dati liecina, ka līdz 1999.gada 1.novembrim valstī reģistrēti 113,5
tūkst. aktīvi darba meklētāji (1999.g. 1.oktobrī – 116,7 tūkst.). Par
bezdarbniekiem atzīti 111,0 tūkst. cilvēku jeb 9,3% no ekonomiski aktīvajiem
iedzīvotājiem (1999.g. 1.oktobrī - attiecīgi 114,3 tūkst. un 9,5%).
vairāk nekā puse no bezdarbnieku kopējā
skaita (58%) ir sievietes. Ilgāk nekā gadu darbu nevarēja atrast 33,4 tūkst.
cilvēku
Bezdarbnieka statusu oktobrī zaudējuši 12,1
tūkst. cilvēku, no tiem 33,5% atraduši darbu paši vai ar Nodarbinātības valsts
dienesta palīdzību, bet 61,2% to zaudējuši, jo nepildīja likumdošanā paredzētos
bezdarbnieka pienākumus. Visaugstākais bezdarba līmenis 1999.gada 1.novembrī
bija šādos valsts rajonos: Rēzeknes rajonā – 28,3%, Balvu – 23,3%, Krāslavas –
22,9%, Preiļu – 22,2%, Daugavpils – 20,0%, Ludzas – 18,9%, Liepājas 14,6%,
Jēkabpils – 14,4%.
Reģistrētā bezdarba līmenis pilsētās un rajonos 1999.gadā
|
(procentos)
|
||
|
|
1. novembrī
|
1. decembrī
|
|
Pavisam valstī
|
9.3
|
9.1
|
|
Pilsētās:
|
||
|
Rīga
|
5.1
|
4.9
|
|
Daugavpils
|
10.6
|
10.6
|
|
Jelgava
|
9.5
|
9.4
|
|
Jūrmala
|
9.6
|
9.6
|
|
Liepāja
|
14.8
|
14.5
|
|
Rēzekne
|
13.3
|
13.1
|
|
Ventspils
|
8.2
|
8.1
|
|
Rajonos:
|
||
|
Aizkraukles
|
11.8
|
11.7
|
|
Alūksnes
|
10.9
|
10.6
|
|
Balvu
|
23.3
|
22.9
|
|
Bauskas
|
8.9
|
8.8
|
|
Cēsu
|
8.0
|
7.6
|
|
Daugavpils
|
20.0
|
19.6
|
|
Dobeles
|
11.4
|
11.3
|
|
Gulbenes
|
9.7
|
9.9
|
|
Jelgava
|
12.1
|
12.2
|
|
Jēkabpils
|
14.4
|
14.3
|
|
Krāslavas
|
22.9
|
22.2
|
|
Kuldīgas
|
8.2
|
8.1
|
|
Liepājas
|
14.6
|
14.4
|
|
Limbažu
|
10.9
|
10.4
|
|
Ludzas
|
18.9
|
19.4
|
|
Madonas
|
12.9
|
12.8
|
|
Ogres
|
6.2
|
6.1
|
|
Preiļu
|
22.2
|
22.3
|
|
Rēzeknes
|
28.3
|
27.0
|
|
Rīgas
|
7.7
|
7.6
|
|
Saldus
|
6.0
|
6.0
|
|
Talsu
|
11.1
|
10.4
|
|
Tukuma
|
7.4
|
7.4
|
|
Valkas
|
9.0
|
9.0
|
|
Valmieras
|
9.4
|
9.1
|
|
Ventspils
|
10.7
|
10.7
|
Bezdarba formas. Pastāv 4 bezdarba formas:
-
frikcionālais;
-
strukturālais;
-
cikliskais;
-
sezonālais.
Frikcionālais bezdarbs nozīmē to, ka pastāv
īslaicīgi nenodarbinātie iedzīvotāji plus vēl iedzīvotāji, kuri tikko ienāk
darba tirgū un meklē savu pirmo darba vietu.Pie šīs grupas pieder arī cilvēki,
kuri maina savu ekanomisko aktivitāti – jaunieši pabeidz mācību iestādi, meklē
darbu; cilvēks, sasniedzis attiecīgo vecumu, aiziet pensijā; citi ir spiesti
pārtraukt darbu īslaicīgi. Uzņēmumos darba vietas ir mainīgas: dažādu apstākļu
ietekmē darba vietas samazinās vai rodas jaunas.
Strukturālais bezdarbs rodas vienmēr, kas
notiek kaut kādas būtiskas pārmaiņas - pārkārtošana sakarā ar jaunākajiem
tehnikas izgudrojumiem, t.i. līdz šim strādājošā kvalifikācija un spējas vairs
neatbilst jaunākās tehnikas apkalpošanas prasībām. Risinājums šai problēmai ir
vai nu atlaist jau iepriekš strādājošos un pieņemt to vietā citus, zinošākus
strādniekus, vai arī apmācīt vecos strādniekus, kas prasa noteiktu laika periodu.
Šis bezdarbs veidojas arī tad, ja ir
sagatavoti noteiktas profesijas strādnieki, bet šajā reģionā, kurā tie dzīvo
nav vajadzīgs šāds darba spēks. Šajā situācijā ir 2 atrisinājumi: vai nu
pārvietoties uz citu dzīves vietu, kur ir nepieciešami šādi speciālisti, vai
pārkvalificēties uz tādu specialitāti, kuru ir nepieciešami reģionā, kurā šis
cilvēks dzīvo.
Cikliskais bezdarbs ir tad, ja samazinās
patēriņš, sākās ekanomikas lejupslīde un iestājas depresija, līdz ar to cilvēki
zaudē darbu. Ja ieilgst ekonomikas lejupslīde, šis bezdarba veids var būt ļoti
nepatīkams.
Sezonālais bezdarbs ir saistīts ar sezonu
(laika apstākļu un gadalaiku) maiņu. Visvairāk šis bezdarba veids skar
cilvēkus, kuri ir nodarbināti celtniecībā, tūrismā, lauksaimnieciskajā ražošanā
un atpūtas organizēšanā.
Ir vēl vien veids, kā grupēt bezdarbu:
-
brīvprātīgais – strādnieks nevēstrādāt par viņam
piedāvāto darba algu, tāpēc pamet esošo darbu, bet viņi labprāt strādātu, tikai
par lielāku atalgojumu.
-
piespiedu – pastāv fiksēta darba alga, un tāpēc
darbaspēks cena ir neelastīga.
Ir arī oficiālais un slēptais bezdarbs.
Kopš 1992.gada ir uzsākta bezdarbnieku
reģistrēšana, un kopš tā laika bezdarbnieku skaits valstī ir arvien audzis.
Oficiālais bezdarbs ir tie rādītāji, kuri ir oficiāli zināmi Nodarbinātības
valsts dienestam, tie ir tie bezdarbnieki, kuri sevi ir reģistrējuši kā
bezdarbnieku. Bet pastāv arī tā sauktais “slēptais bezdarbs”, kas izpaužas kā
uznēmumu piespiedu dīgstāves, darbinieku piespiedu bezalgas atvaļinājumi,
strādājošo saīsināta darba nedēļa. Tas radies dažādu ekanomisku un finansiālu
iemeslu dēļ – sakarā ar izejvielu un materiālo resursu trūkumu, produkcijas
realizācijas grūtībām utt.
Pilnīga
nodarbinātība – ir tāds stāvoklis ekonomikā, kad pieprasītais darbaspēka
daudzums ir vienādas ar piedāvāto darba spēka daudzumu. Taču reālajā dzīvē šāda
pilnīga nodarbinātība nemaz nepastāv. Parasti par nodarbinātiem arī uzskata
tādus bezdarbniekus, uz kuriem attiecas frikcionālais un strukturālais
bezdarbs. Šie abi bezdarba veidi ir apzīmējami kā dabiskais bezdarbs, jo tas
pastāv vienmēr. Šādā gadījumā brīvo darba vietu skaitam jābūt vienādam ar
bezdarbnieku skaitu, kuri skaitās pie frikcionālā un strukturālā bezdarba.
Oukena likums. Bezdarbs ir
negatīva parādība sabiedrībai, jo tas sev līdzi nes dažādas nelabvēlīgas sekas:
-
tiek saražots mazāks iekšzemes kopprodukta apjoms,
savukārt tā sekas ir iedzīvotāju personiksko ienākumu un uzkrājumu zaudējums;
-
krītas cilvēciskā kapitāla kvalifikācija un darba
iemaņas;
-
pieaug noziedzība;
-
cilvēks zaudē savu pašcieņu;
u.c
Šie ir ekonomiskie zaudējumi, kurus rada
bezdarbs, tā ir papildus produkcija, ko varētu saražot katrs bezdarbnieks, ja
tiktu nodarbināts. To aprēķina, izmantojot Oukena likumu: ja faktiskais
bezdarba līmenis ir lielāks nekā dabiskais bezdarba līmenis par 1,0%, tad
nesaražotais nominālais iekšzemes kopprodukts līdzinās 2,5%.
Tātad nesaražoto jeb zaudēto iekšzemes
kopprodukta daļu bezdarba ietekmē, ja no faktiskā bezdarba procenta atskaita
dabiskā bezdarba procentu un iegūto starpību sareizina ar 2,5, savukārt iegūto
lielumu pareizina ar nominālo iekšzemes kopproduktu. Šajos aprēķinos vēl
izmanto tādu lielumu, kā potenciālais iekšzemes kopprodukts. Tas vajadzīgs, lai
noteiktu produkcijas daudzumu, kuru varētui saražot, ja nebūtu bezdarba.
Darbaspēka
tirgus. darbaspēks ir viens no ražošanas faktoriem, bieži vien vissvarīgākais.
Kopējais darbaspēka tirgus ekanomikā aptver visus strādājošos. Pastāv vairāki
iemesli, kāpēc bezdarbs tiek uzskatīts par sociālu un ekanomisku problēmu:
resursu zudums, nenodarbināto cilvēku ekanomiskās grūtības, personības
degradācija u.c. Augsts un arvien pieaugošs bezdarbs ir valsts ekanomiskās
lejupslīdes pazīme.
70. un 80.gados darbaspēka lielums bija
reletīvi mainīgs, viens no galvenajiem sociālās un ekanomiskās politikas
mērķiem bija katru sabiedrības locekli nodrošināt ar darbu neatkarīgi no tā,
vai pastāvēja nepieciešamība pēc papildus darbaspēka. Tirgus ekanomikas
sabiedrībā peļņas ieguve ir dominējošā, tāpēc pilnīgi visu darbaspējīgo
nodarbinātība nav reāla. Jautājums ir vienīgi par to, kādu bezdarba līmeni
uzskatīt par optimālu sabiedrības ekanomiskai attīstībai un sociāli pieņemamu
Latvijā, un kādu – par ekanomisko attīstību bremzējošu un sociāli bīstamu.
Latvijas darbaspēka tirgus pamatproblēmas:
1.
Liela kvantitatīva neatbilstība starp piedāvājumu un
pieprasījumu. Te arī parādās tā problēma, ka NVD reģistrēto bezdarbnieku skaits
stipri atšķiras no vakanto darba vietu skaita. Rīgā šī attiecība ir apmēram
10:1(bezdarbnieki:vakantās darba vietas), bet lauku rajonos šī situācija ir vēl
traģiskāka, Daugavpils raj. – 2450:1, Balvu raj. – 2828:1. Šajos lauku rajonos
nav manāma nekāda turpmāka attīstība, saimnieciska rosība, darbaspēka
pieprasījums. Tāpēc ir svarīgi katra darbaspēka tirgus tipa analīzē lietot atbilstošu
informāciju.
2.
Piedavājuma un pieprasījuma kvalitatīva
neatbilstība. Darba tirgū piedāvātais darbaspēks ir samērā zemas kavlitātes,
bet pieprasījums pēc darbaspēka ir tikai ar augstu kvalitāti. Tagad jebkurā
vietā prasa galvenokārt gados jaunus, izglītotus cilvēkus ar svešvalodas
zināšanām un prsmi strādāt ar datoru, spējīgiem strādāt neierobežotu darba
laiku un darba nedēļu, ar praktisku darba pieredzi attiecīgajā nozarē.
Jaunajiem parasti trūkst darba pieredzes, bet vecajiem, kuriem tā pieredze būtu,
trūkst svešvalodas un datorzināšanas.
3.
Piedāvājuma un pieprasījuma teritoriāla
neatbilstība. Latvijas dažādās vietās ir dažāds pieprasījums pēc noteiktām
profesijām. Kur vajadzīgi būs agronomi, tur mazāk vajadzīgi būs menedžeki,
konsultanti vai citas profesijas
pārstāvji. Var būt tā, ka Saldus rajonā būs vajadzīgi traktoristi, kuri tur
nav, bet savukārt Rēzeknes rajonā šie traktoristi ir bez darba. Bet, lai
darbaspēks brībi pārvietotos no vienas uz ortu, ir vajadzīgi šādi kritēriji:
brīvi dzīvokļi, kur apmesties cilvēkiem, darba vietas citiem ģimenes locekļiem,
pietiekami plaša informācijas plūsma valsts mērogā, un daudzi citi, kuri
pašreiz Latvijā nav. Cilvēka psiholoģija ir vairāk nobriedusi sēdēt un gaidīt,
kad parādīsies brīvas darba vietas viņam, nevis pārvietoties no viena Latvijas
nostūra uz citu.
Tautsaimniecībā nodarbināto skaits un struktūra
|
Tautsaimniecības darbības veidi
|
1996
|
1997
|
1998
|
||||
|
|
cilv.sk. tūkst.
|
%
|
cilv.sk. tūkst.
|
%
|
cilv.sk. tūkst.
|
%
|
|
|
Lauksaimniecība, medniecība, mežsaimniecība
|
150,9
|
15,7
|
211,9
|
21,9
|
183,2
|
18,2
|
|
|
Zvejniecība
|
3,9
|
0,4
|
6,0
|
0,6
|
4,5
|
0,5
|
|
|
Rūpniecība
|
199,8
|
20,8
|
183,5
|
18,2
|
192,4
|
19,2
|
|
|
Būvniecība
|
48,4
|
5,0
|
52,1
|
5,2
|
55,9
|
5,6
|
|
|
Vairum un mazumtirdzniecība, atomobiļu un motociklu, mājsaimniecības
piederumu remonts
|
119,0
|
12,4
|
131,6
|
13,1
|
146,4
|
14,6
|
|
|
Transports un sakari
|
86,0
|
9,0
|
82,9
|
8,2
|
79,8
|
7,9
|
|
|
Valsts pārvalde un obligātā sociālā apdrošināšana
|
59,1
|
6,2
|
60,1
|
6,0
|
67,4
|
6,7
|
|
|
Izglītība
|
96,3
|
10,0
|
97,0
|
9,6
|
86,9
|
8,7
|
|
|
Veselības aizsardzība un sociālā aprūpe
|
62,2
|
6,5
|
57,8
|
5,8
|
53,1
|
5,3
|
|
|
Pārējie
|
134,9
|
14,0
|
123,9
|
12,3
|
134,7
|
13,3
|
|
|
Kopā
|
960,5
|
100
|
1006,8
|
100
|
1004,3
|
100
|
|
Labklājības
ministrijas izstrādātajā nacionālajā programmā “Latvijas iedzīvotāji” galvenais
ir aktīvo pasākumu efektīva realizācija. Svarīgāko uzdevumu vidū ir paredzēts:
-
uzlabot bezdarbnieku pārkvalifikācijas sistēmu,
veicot mērķtiecīgāku apmācības programmu izstrādi, uzlabojot apmācības
kvalitāti, nosakot bezdarbnieku intereses un piemērtotību. Lai kvalificēti
veiktu šos uzdevumus, Nodarbinātības valsts dienestam ir jārada jauna vienota
profesionālās izglītības sistēma;
-
sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās
attīstības ministriju, Ekonomikas un, iespējams, citām ministrijām, kā arī ar
NVD, vietējām pašvaldībām izstrādāt teritoriālās nodarbinātības programmas;
-
realizēt alternatīvus pasākumus, tai skaitā attīstīt
darba meklētāju klubus, ilgstošo bezdarbnieku, jauniešu (bez darba pieredzes)
aktivizēšanai;
-
pilnveidot apmaksāto pagaidu sabiedrisko darbu
sistēmu;
-
izveidot modernu Nodarbinātības valsts dienestu, kas
spētu ātri un elastīgi reaģēt uz darbaspēka pieprasījumuun efektīvi darbotos
bezdarba samazināšanā.
Labklājības ministrija ir izstrādājusi
vairākus jaunus projektus nodarbinātības problēmu risināšanai Latgales reģionā.
1998.gadā uzsāktas individuālās uzņēmējdarbības uzsākšanas stimulēšanas
programmas, sākts ieviest jaunas bezdarbnieku apmācības formas jauniešiem –
bezdarbniekiem, tai skaitā iesaistīt profesionālo izglītību ieguvušos jauniešus
mācību praksē pie darba devējiem, jauniešus bez profesionālās izglītības – apmācībā
ie Latvijas Amatniecības kamerā reģistrētajiem amatniekiem. Kopā ar Eiropas
savienības speciālistiem nodarbinātības jomā un ES Phare finansiālo atbalstu
Labklājības ministrijā izstrādāti jauni aktīvās nodarbinātības politikas
pasākiumi.
Izmantotā literatūra
1.
LR Ekanomikas ministrija. Ziņojums par Latvijas
tautsaimniecības attīstību. 1995.gads
2.
LR Ekanomikas ministrija. Ziņojums par Latvijas
tautsaimniecības attīstību. 1998.gada decembris
3.
V.Bikse. Tirgus ekanomikas pamati III daļa,
1997.gads
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru