BEZDARBA VEIDI UN TO ANALĪZE LATVIJĀ

Latvijas Universitātes

Ekonomikas un Vadības fakultātes

Grāmatvedības institūta profesionālās apmācības

Ekonomists (grāmatvedība, analīze, audits)

2. kursa G₂ studenšu

Izoldes Stugles un Lanas Strazdiņas

& REFERĀTS &

Lekciju kursā “Makroekonomika”

Par tēmu

“BEZDARBA VEIDI UN TO ANALĪZE LATVIJĀ”

Rīgā

1999

SATURS

Ievads.............................................................................................................. 3 lpp.

Bezdarba veidi

Ø  Brīvprātīgais bezdarbs........................................................... 3 – 4 lpp.

Ø  Piespiedu bezdarbs................................................................. 4 – 6 lpp.

Bezdarbs Latvijā................................................................................... 6 – 10 lpp.

Izmantotās literatūras saraksts.................................................................. 11 lpp.

IEVADS

(Bezdarbs – sociāli ekonomiska parādība, kura raksturojas ar to, ka ekonomiski aktīvā iedzīvotāju daļa netiek nodarbināta sabiedriskajā ražošanā (preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā).

Bezdarbs ir un paliek visakūtākā tirgus saimniecības ekonomiskā un sociālā problēma, kas ir aktuāla jebkurā valstī. Nelielā apjomā bezdarbam ir jābūt normāla tirgus apstākļos. Kāds vienmēr sev meklēs piemērotāku darbu, kāds centīsies stāties darba attiecībās pirmo reizi u.t.t. Jebkurā momentā kādas darba vietas ir brīvas un ir cilvēki, kas tās meklē un, kas arī necenšas atrast darbu.

BEZDARBA VEIDI

Attiecībā uz bezdarbu, svarīgi ir noteikt gan esošo bezdarba līmeni, gan arī klasificēt pa bezdarba veidiem. Atšķir brīvprātīgo un piespiedu bezdarbu.  Visās attīstītās tirgus ekonomikas zemēs ir tādi, kas nestrādā, darbaspēku nepiedāvā, un ir bezdarbnieki, kas alkst, lai viņu darbaspēka piedāvājumiem būtu atbilstošs pieprasījums. Brīvprātīgu bezdarbnieku kā bezdarbnieku nevar ekonomiski raksturot. Viņš vispār vai ierobežotā laika posmā nav darba spēju piedāvātājs darbaspēka tirgū. Pie brīvprātīgiem bezdarbniekiem pieskaitāmi:

Ø  Sievietes mātes, kas nolēmušas vismaz līdz noteiktam vecumam bērnus audzināt ģimenē.

Ø  Sievas, namamātes, kuru vīri spēj ģimeni pilnīgi nodrošināt paši.

Ø  T.s. rantjē, cilvēki, kas nekur nestrādā, neveic arī pārvaldes funkcijas, bet it labi pārtiek no noguldījumu un parādzīmju procentiem, vērtspapīru (akciju) dividendēm.

Ø  T. s. zelta jaunatne, kas parazitē uz savu vecāku ienākumu rēķina.

Ø  Profesionālas mīļākās un alfonsi.

Ø  Ilgstoši bezdarbnieki, kas zaudējuši ne tikai kvalifikāciju, bet arī cerību un vēlmi no jauna kļūt par darba ņēmējiem.

Ø  Hroniski alkoholiķi, narkomāni, ubagi, visi tie, kas principā nevēlas strādāt un piedāvāt savu darbaspēku darbaspēju tirgū.

Ø  Frikcijas bezdarbs - tie darba ņēmēji, kas pašlaik nestrādā, bet kurus nevar dēvēt par bezdarbniekiem, jo viņi brīvprātīgi atstājuši darbu, lai sameklētu sev piemērotāku darbavietu (pēc darba nosacījumiem, kvalifikācijas, avansēšanas iespējām, atalgojuma līmeņa, atrašanās vietas). Ir arī tādi, kas atstāj darbu, lai sakārtotu savas personīgās lietas un pēc tam atkal stājas aktīvo darba veicēju rindās. Frikcijas bezdarbam ir tendence pieaugt un tas nemaz nav slikti, jo bieži šādā veidā cilvēks atrod sev izdevīgāku un piemērotāku darbu .

Minētās nestrādājošo grupas netiek iekļautas potenciālo bezdarbnieku skaitā, kas ieskaitāmi aktīvajā darba armijā.

Piespiedu bezdarba veidi:

(kad darba devējs, vadoties pēc saviem apsvērumiem, galvenokārt ekonomiskiem, atbrīvo darba ņēmēju no turpmāko pienākumu izpildes.

Ø  Tehnoloģiskais bezdarbs – jaunas tehnikas, tehnoloģijas un organizācijas ieviešana padara noteiktu darbinieku skaitu lieku. Vecā kvalifikācija var neatbilst jaunajām prasībām, bet darbinieku pārkvalificēšana vienmēr nav iespējama. Raugoties no visas ekonomikas viedokļa, tehnoloģiskajam bezdarbam ir pozitīva loma. Tomēr pašiem bezdarbniekiem tas ir sāpīgs process, kas prasa iespējami ātrāku pārkvalifikāciju.

Ø  Struktūras bezdarbs – nobriedušas izmaiņas ražošanas un pakalpojumu struktūrā var būt avots līdzšinējā darba masveida zaudēšanai. Visai dziļu struktūras krīzi pārdzīvo Latvija. Nozares, uzņēmumi, kas iepriekšējā gadu desmita sekmīgi apkalpoja PSRS tautsaimniecības kompleksu, zaudēja savu ekonomisko nozīmi, pircējus un pasūtītājus. Ievērojama daļa uzņēmumu nebija konkurētspējīgi ne vietējā, ne Austrumu, ne Rietumu tirgū. Cikliskais bezdarbs – izpaužas darba ņēmēja masveida atlaišanā, vidējā ekonomiskā cikla recesijas un bedres fāzē. Šāds bezdarbs Latvijā bija raksturīgs it īpaši 1931. un 1932. gadā.

Ø  Bezdarbs, kas saistās ar ārējās konkurences rezultātu gan eksporta, gan importa jomā. Vietējie uzņēmumi bankrotē un ir spiesti sašaurināt darbinieku loku. Latvijā visu 1996. gadu pieauga importa pārsvars pār eksportu, izspiežot no vietējā tirgus pašmāju produkciju un veicinot bezdarba pieaugumu.

Ø  Ieildzis frikcijas bezdarbs, kad darba ņēmējs neatkarīgi no aktīviem meklējumiem jaunu darba vietu nevar atrast. Sākotnēji brīvprātīgais frikcijas bezdarbs var pārvērsties piespiedu bezdarbā.

Ø  Daļējais bezdarbs – darba ņēmējs strādā nepilnu darba dienu vai darba nedēļu. Šī bezdarba forma var būt gan brīvprātīga, gan piespiedu. Daļējais brīvprātīgais bezdarbs ir pozitīvi vērtējams, jo atļauj sievietēm mātēm, mājsaimniecēm strādāt daļu darba dienas, studentiem savienot studijas ar darbu, jauniešiem mācīties un apgūt profesiju, pensionāriem strādāt sava spēka ietvaros. Daļējais piespiedu bezdarbs saistās ar ražošanas un pakalpojumu sašaurināšanu lejupslīdes un bedres fāzē, rekonstrukcijas apstākļos, konjunktūras svārstību gadījumos. Uzņēmēji bieži vien speciāli pilnībā neatlaiž darbiniekus, visupirms speciālistus, jo cer uz cikla rosības un uzplaukuma fāzes atjaunošanos, konjunktūras krituma pārvarēšanu.

Ø  Cikliskais bezdarbs – parasti ir saistīts ar regulārām atsevišķu nozaru nodarbinātības izmaiņām gada laikā (lauksaimniecība, tūrisms).

Ø  Slēptais bezdarbs – šī forma šodien izplatīta Latvijā, kad praktiski nestrādājoši uzņēmumi atlaiž strādniekus ilgstošā atvaļinājumā vai arī juridiski no darba neatbrīvo, bet nemaksā ne algu darba ņēmējam, ne sociālo nodokli budžetam. NVD prognozē, ka oficiāli reģistrētais bezdarbs varētu pieaugt, darbinieki, kuri bijuši darba attiecībās ar faktiski nedarbojušos uzņēmumu, sāk tās pārtraukt un reģistrēties NVD.

Ø  Agrārais bezdarbs – runa ir par ģimenēm, kuru īpašumā ir neliels zemes gabals un kuri tie apsaimnieko. Bet visiem ģimenes locekļiem būtībā darba nav. Šie piespiedu bezdarbnieki izdzīvo naturālās saimniecības apstākļos, viņu vienīgais ienākums ir pabalsti par bērniem. Epizodiski meža, ceļa remonta, meliorācijas darbi utt. neļauj šos Latvijas iedzīvotājus raksturot ne kā strādājošos, ne arī kā bezdarbniekus. Šo bezdarba veidu var uzskatīt kā slēptā bezdarba paveidu.

Bezdarbu, pilnīgo vai daļējo, var izraisīt arī demogrāfiskā situācija (darbaspēka papildu piedāvājums, ražojumu un pakalpojumu pieprasījuma samazināšanās), dabas katastrofas (zemestrīces, viesuļvētras), kas iznīcina veselas ražotnes un atstāj bez darba ne mazums darba ņēmēju. Atjaunošanas darbos vajadzīgi citu specialitāšu darbinieki.

BEZDARBS LATVIJĀ

Bezdarba apmērs konkrētā valstī, reģionā noteiktā periodā ir viens no nozīmīgākajiem makroekonomiskajiem rādītājiem, kas liecina par saimnieciskās aktivitātes pakāpi.

 Kopš 1996. gada ir tendence samazināties bezdarbnieku skaitam. Tas ir izskaidrojams ar ekonomiskās aktivitātes procesiem valstī. Šī tendence mainījās 1998.gada otrajā pusē, kad Krievijas krīzes ietekmē daudzos Latvijas uzņēmumos nācās atlaist strādājošos. Tagad Latvija ir atkopusies no krīzes šoka, situācija valstī sāk stabilizēties. Par to liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati – bezdarbnieku skaits, kas šā gada 1.ceturksnī pieauga (līdz 10.1% prognozēto 20-30% vietā), 3.ceturkšņa beigās nokrities līdz 9.5%.

Visgrūtāk atrast darbu ir Latgalē, kur ir visaugstākais reģistrētais bezdarba līmenis Latvijā.

Latvijā no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem 10% jeb apmēram 120 tūkstoši ir bezdarbnieki. Aptuveni puse bezdarbnieku ir visražīgākajā darbaspējas vecumā, proti, 30-49 gadus veci, kad iegūta jau zināma pieredze un pensijas gadi vēl neklauvē pie durvīm (sk.tabulu).

Aktīvākas darba meklējumos ir sievietes, kuras sastāda vairāk nekā pusi no bezdarbnieku kopskaita – 58,5% (iedzīvotāju kopskaitā sieviešu ir 53,7%). 1998. gadā darbu pārsvarā zaudēja sievietes, kuras bija nodarbinātas zivju apstrādes, pārtikas un vieglās rūpniecības uzņēmumos. Turklāt pieaudzis to bezdarbnieku skaits vecumā no 20-29 gadiem, jo darba tirgū atgriežas sievietes pēc bērna kopšanas atvaļinājuma.

1998. gada beigās sakarā ar ražošanas apjoma samazināšanos, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, darba tirgū nedaudz samazinājās pieprasījums pēc kvalificētiem strādniekiem, iekārtu un mašīnu operatoriem, izstrādājumu montieriem un amatniekiem. Darba tirgū nav pieprasījuma bez profesijas.

Uz vienu brīvo darba vietu pagājušā gada beigās pretendēja 41 reģistrētais bezdarbnieks, tas ir par 8 cilvēkiem vairāk nekā 1997. gada beigās.

Atšķirības bezdarbnieku sastāvā ņemot vērā nacionālās proporcijas iedzīvotāju kopskaitā, pēdējā gada laikā nedaudz pieaugušas. Krievu tautības darba meklētāju īpatsvars bezdarbnieku skaitā ir pieaudzis par 3 procentpunktiem. Tas zināmā mērā saistīts ar to, ka, sākot ar 1998.gada 15.maiju, saskaņā ar grozījumiem MK noteikumos par bezdarbnieka statusu, reģistrējoties NVD kā darba meklētājam un iegūstot bezdarbnieka statusu, nebija jāuzrāda valsts valodas prasmi apliecinošs dokuments. Šis dokuments ir jāuzrāda, lai saņemtu konkrētu darba piedāvājumu. Tomēr jāatzīmē, ka baltkrievu, poļu, lietuviešu, ebreju un dažu citu tautību pārstāvju īpatsvars bezdarbnieku skaitā nav mainījies.

Vēl joprojām valstī ir daudz ilgstošo bezdarbnieku. Pēc 1998.gada novembrī Centrālās statistikas pārvaldes veiktās aptaujas datiem, 25,7% darba meklētāju (ieskaitot arī nereģistrētos) nevarēja atrast darbu 1 līdz 2 gadus un nedaudz vairāk (27,5%) – 3 gadus un vairāk. Lai gan minēto ilgstošo bezdarbnieku grupu īpatsvars kopējā darba meklētāju skaitā gada laikā samazinājies par 4,5 procentpunktiem, tomēr tas joprojām ir ļoti augsts –53,2 procenti.

Nodarbinātības valsts dienesta iestādēs reģistrēto ilgstošo bezdarbnieku (ilgāk par gadu) īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā samazinājies būtiski – no 38,1% 1998.gada sākumā līdz 26,3% gada beigās. Daļēji to sekmēja ekonomiskās situācijas uzlabošanās 1997.gadā un 1998.gada sākumā, radot iespējas arī ilgstošajiem bezdarbniekiem iekārtoties darbā. Bez tam ilgstošo bezdarbnieku skaita samazināšanos sekmējušas Nodarbinātības valsts dienesta aktivitātes: iekārtošana darbā ar NVD norīkojumu, nosūtīšana mācīties, pārkvalificēties vai celt kvalifikāciju, iesaistīšana Darba meklētāju kluba nodarbībās u.c.

Gandrīz katram ceturtajam bezdarbniekam (24%) ir pamata vai nepabeigta pamata izglītība, nav profesijas vai arī ir zemas kvalifikācijas profesija. Visvairāk reģistrēto bezdarbnieku 1998.gada beigās bija vienkāršo profesiju pārstāvji, kuru pamatuzdevums ir veikt nekvalificētus darbus būvniecībā, lauksaimniecībā, rūpniecībā u.c. tautsaimniecības nozarēs – 31 tūkst. cilvēku jeb 26% no kopskaita. Daļa bezdarbnieku neizsaka vēlmi apgūt arodu vai pārkvalificēties. Daudzos gadījumos, it sevišķi Rīgā u.c. pilsētās darba devēju piedāvātā darba samaksa neapmierina darba meklētājus (nereti minimālās algas apmērā). Uzņēmēji arvien vairāk pieprasa darbiniekus ar prasmi strādāt ar modernāko tehniku un jaunām tehnoloģijām, ar labām teorētiskajām zināšanām un praktiskā darba iemaņām, kā arī tādus, kuri ir apguvuši vairākas profesijas (specialitātes).

Savukārt lielāko piedāvājumu darba tirgū sastāda vienkāršo profesiju pārstāvji, kuri aptver 26% no bezdarbnieku kopskaita. Būtībā nevar atrast darbu bezdarbnieki bez profesijas. Šādu darba meklētāju 1998.gadā bija 5% no bezdarbnieku kopskaita. Visvieglāk darbu ir atrast personām ar augstāko izglītību.

1999.gada martā reģistrētā bezdarba līmenis Latvijā bija zemāks nekā Austrum- un Centrāleiropas valstīs, kur tas bija robežās no 10,4% līdz 19,6% (izņemot Čehiju – 8,4%). Baltijas valstu starpā oficiāli reģistrētais bezdarba līmenis Latvijā bija visaugstākais (Igaunijā – 3,5%, Lietuvā – 8,5%).

Pašreiz spēkā esošā likumdošana ir pietiekami liberāla attiecībā pret cilvēku, kurš nestrādā. Protams, nevienam nevar pārmest, ka viņš izmanto iespēju saņemt no valsts to, kas paredzēts likumā. Ir virkne jautājumu, kas jāsakārto, un – galvenais – jāpastiprina bezdarbnieka atbildība.

Valdība Deklarācijā par iecerēto darbību ir paredzējusi risināt nodarbinātības jautājumus, balstoties uz profesionālo orientāciju skolā, profesionālās izglītības sistēmas piemērošanu darba tirgus pieprasījumam, izglītību mūža garumā, alternatīvās uzņēmējdarbības un amatniecības attīstību, aktīvo nodarbinātības pasākumu īstenošanu – pārkvalifikāciju, pagaidu sabiedriskajiem darbiem, jauniešu praksi pie darba devēja u.c., kā arī atbalstu uzņēmējdarbības uzsākšanai bezdarbnieku vidū.

Sakarā ar valdības uzdevumu Ekonomikas ministrija sadarbībā ar Labklājības un citām ministrijām uzsākusi Valsts nodarbinātības programmas izstrādi.

Labklājības ministrijas izstrādātajā nacionālajā programmā “Latvijas iedzīvotāji” paredzēta tādu aktīvo pasākumu efektīva realizācija kā bezdarbnieku pārkvalifikācijas sistēmas uzlabošana, teritoriālās nodarbinātības programmas izstrādāšana u.c. pasākumi.

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS

1.     E. Kassalis “Makroekonomika”/1995/ Latvijas Universitāte

2.     Georgs Lībermanis “Makroekonomika: teorija un Latvijas attīstības problēmas” /1998/ Kamene

3.     Rita Ruska “Lauku avīze” 1999.g. 7.septembrī

4.     Centrālās statistikas pārvalde “Ekonomiskā un sociālā attīstība”, 1998

5.     Kristīne Kolodzieja “Neatkarīgā rīta avīze”, 1998.g. 8.maijs

6.     Normunds Lisovskis “Kapitāls”, 1999.g. novembris

7.     Māra Dzirniece “Biznesa partneri”, 1999.g.novembris