Cilvēka un dabas mijiedarbības ekonomiskie aspekti

Latvijas Lauksaimniecības universitāte

Ekonomikas fakultāte

r@ars

Cilvēka un dabas mijiedarbības

ekonomiskie aspekti

Darbu izpildīja: EF students: r@ars

                                                                                ................            

Darbu vadīja:                                                                                   ................ /J. Pūdere/

Jelgava 1999

Saturs

Ievads............................................................................................................................... 3

1. Vides ekonomikas būtība un modelis..................................................... 4

1.1. Dabsaimniecības izpēte........................................................................................ 4

1.2. Loģistikas un komunikācijas izmantošana..................................................... 5

2. Baltijas valstu meža politika................................................................. 10

2.1. Meža politikas nozīme....................................................................................... 10

2.2. Mežs ne tikai tirgum........................................................................................... 14

3. Dzeramais ūdens Rīgā..................................................................................... 16

3.1. Attīrīšanas ietaises – tūristu Meka............................................................... 16

4. Naftas un gāzes vadi apdraud privātīpašumus........................... 17

5. Kā izmantot Latvijas zemes dzīles................................................................... 18

5.1. Latvijas zemes bagātība.................................................................................... 18

5.2. Pašreiz iegūstamie derīgie izrakteņi............................................................ 19

6. Klimata izmaiņas............................................................................................... 20

Secinājumi................................................................................................................... 22

Izmantotā literatūra....................................................................................... 23

Ievads

Ir pareizs apgalvojums, ka laikam ejot, tehniskais progress ļauj mums ražot vairāk lietu, kuras cilvēki vēlas iegūt. Problēma ir tā, ka mūsu vēlmes aug tikpat ātri vai vēl ātrāk nekā mūsu spēja ražot preces un pakalpojumus.

Tāpēc ekonomikas pamatproblēma ir tā, ka ekonomikas resursu piedāvājums ir ierobežots, bet cilvēku vēlmes – neierobežotas

Apkārtējās vides stāvoklis ir viens no būtiskākajiem cilvēces nosacījumiem, bet dabas resursi – ražošanas objektīvais pamats, kas var lielā mērā ietekmēt ekonomikas izaugsmes iespējas. Ja daba ekonomiskajā teritorijā ir viens no ražošanas faktoriem, tad ražošanas industrializācija, iedzīvotāju skaita pieaugums un urbanizācija asi izvirza jautājumu par apkārtējās vides stāvokļa ietekmi uz cilvēku un ražošanu. Aizvien vairāk parādās tās piesārņošanas, kā arī degradācijas simptomi un līdz ar to apkārtējā vide kļūst aizvien mazāk piemērota cilvēku normālai eksistencei. Aizvien nopietnāk tiek spriests par dabas resursu pakāpenisku izzušanu, līdz ar to daba kļūst par aizvien nopietnāku faktoru ne tikai ekonomikas procesu analīzē, bet arī programmējot to attīstību.

1. Vides ekonomikas būtība un modelis

1.1. Dabsaimniecības izpēte

Lai noteiktu vides ekonomikas vietu citām ekonomiskajām zinātnēm, ir nepieciešams izvēlēties kursa objektus. Vides ekonomiku nevar saprast tikai kā dabsaimniecības ekonomiku, jo “dabsaimniecības izpētes objekts ir dabas un sabiedrības ražošanas attiecības, tās uzdevums – pētīt dabas resursu izmantošanas ekonomiskās likumsakarības, kuras veidojas, cilvēku sabiedrībai izmantojot dabas resursus savu vajadzību apmierināšanai”.

Vides ekonomikas būtība izriet no uzņēmējdarbības vides tirgus ekonomiskiem apstākļiem.

Jebkura uzņēmējdarbības veicināšana ir saistīta ar noteiktu funkciju izpildīšanu. Uzņēmējdarbības funkcijas aptver ražošanas darbības un apmaiņas operāciju veikšanu starp uzņēmējiem un citiem vides elementiem.

Uzņēmējdarbībai ir šādas pamatfunkcijas:

Finansu un uzskaites vadīšana. Tā ir kapitāla mobilizācija uz investora vai kreditora rēķina, ienākuma uzkrāšana no tirdzniecības,  kā arī kapitāla un ienākuma izmantošana.

Kadru politika. Darbinieku atlase un pieņemšana darbā saskaņā ar uzņēmējdarbības vajadzībām.

Materiāli tehniskā apgādē. Izejvielu materiālu, iekārtu, instrumentu un citu elementu piegāde uzņēmumā.

4.      Ražošanas organizēšana. Izejvielu un materiālu pārstrāde produkcijā, kas ir noderīga patērēšanai tirgū.

5.      Tirdzniecības. Patērētāju pieprasījuma noteikšana un maiņas procesa vadīšana starp uzņēmumu kontraģentiem.

Uzņēmējdarbības ietvaros ikvienai funkcijai savstarpēji jāsasaistās ar citu funkciju, turklāt uzņēmējdarbības modulis paredz arī sakarus ar apkārtējo ekonomisko vidi (sk. 1.1. zīm.). Šīs vides institūcijas nosaka tiešu darbības vidi vai uzņēmējdarbības mikrolīmeņi. Makrovide ietver ekonomiskos, juridiskos, politiskos, sociālos un kulturālos, tehnoloģiskos un fiziskos, kā arī ģeogrāfiskos darbības nosacījumus.

Materiāli tehniskā apgāde Industriālais tirgus

Darba tirgus Kadru politika

Kapitāla tirgus

Tirgzinības Tirgus infrastru- ktūra (uzņēmumi, organizācijas, saimniecības)

Finansu un uzskaites vadīšana

 

1.1. zīm. Uzņēmējdarbības modelis

Rūpniecībā, enerģētikā un lauksaimniecībā centrālā vieta vides ekonomikā (1.1. zīm.) ir ražošanas uzņēmumi, kuri ir tautsaimniecības pamatnozares. Lai saimnieciskā vienība – uzņēmums darbotos mērķtiecīgi, tam jādarbojas saskaņā ar ekonomiskuma principiem.

“Tā būtību raksturo:

ü  minimizācijas problēma – saimnieciskā vienība gūst noteiktus panākumus ar tās rīcībā esošās iespējami mazākās līdzekļu daļas palīdzību;

ü  maksimizācija problēma – saimnieciskā vienība ar tās rīcībā esošiem līdzekļiem sasniedz lielāko iespējamo panākumu. Šī mērķtiecīgā darbība saimniekojot ir raksturīga gan patērētājam, gan ražotājam.

1.2. Loģistikas un komunikācijas izmantošana

   Rūpniecības un enerģētikas objekti ir uzņēmumi, kuru ražošanas procesu svarīgākais faktors ir darbs, kapitāls un zeme. No šī izriet, ka vides ekonomikas elements ir darbsaimniecības ekonomika un ka tās daļa – ugunsdrošības ekonomika. Visiem vides ekonomikas elementiem ir jābūt saistītiem, lai tie savstarpēji darbotos, tāpēc nepieciešams izmantot loģistiku un komunikāciju. Vācu profesors H. Krampe interpretē loģistiku kā vadīšanas plānošanas un organizācijas darbību materiālu un informācijas plūsmas uzņēmuma ietvaros un tautsaimniecībā, kuras mērķis iegūt maksimālo efektu. Loģistika sākas ar primāro izejvielu avotiem un pusfabrikātu ražotājiem, turpinās ar materiālo un pusfabrikātu apgrozību uzņēmuma ražošanas procesā un beigās ar gatavo produkciju piegādi patērētājiem, ar mērķi gūt peļņu. Loģistikas būtība atspoguļojas loģistikas ķēdē. Tā ir ražošanas transporta operāciju konkrēta secība, kuras mērķis ir apgūt maksimālo efektivitāti, īstenojot ražošanas un tirdzniecības vai tirgus attiecības. Norādītie tehnoloģiskie procesi saistīti ar transporta, noliktavu un iekraušanas – izkraušanas operācijām materiālās plūsmas apkalpošanu, izmantojot mūsdienu komunikācijas sistēmas. Pēc funkcijas pazīmes loģistika iedalās šādās loģistiskās operācijās: pārkraušana, sakraušana, transportēšana, iepakošana, paketēšana utt. Loģistika iedalās ražošanās, iegādēs tirdzniecības un sadales loģistikā. Šeit ņem vērā organizatoriski ekonomisko pazīmi. Iegādes loģistika saistīta ar subjektu darbību, izejvielu, papildmateriālu un komplektējošo izstrādājumu piegādi patērētājiem. Sadales vai noieta loģistika (transporta loģistika) darbojas materiālu plūsmas vadīšanas sfērā no ražotāja līdz klientiem, bieži izmatojot noliktavas sadales centrus. Materiālu plūsmu var dalīt šādi: ražošanā atrodas – 13%, transportēšanā – 2%, noliktavās – 85% no visa ražošanas un izplatīšanas cikla.

Tad visvairāk no izstrādātajiem produkcijas veidiem atrodas noliktavā un gaida vai nu pasūtījumu no patērētājiem, vai ritošo sastāvu, lai transportētu preci.

Speciāli domā, ka jebkura kapitāla “sasaldēšana” negatīvi ietekmē ražošanas efektivitāti, tāpēc līdzekļu ieguldīšana kravas kustību paātrināšanas procesā ir ekonomiski pamatota. Loģistikai nepieciešamas lielas pūles un naudas līdzekļi. Kā rāda Eiropas zinātnieku pētījumi, šobrīd kopējās izmaksas produkcijas ražošanai un tirdzniecībai dala šādi:

ü  loģistika – 26% (pirms 5 gadiem tikai 11%)

ü  ražošana – 74%.

Loģistikas izmaksas sadalās šādi: vadīšana – 15%, krājumu uzturēšana – 23%, sakraušana –21%, transportēšana – 41%. No šiem cipariem ir skaidra loģistikas lielā nozīme vides ekonomikā. Bet bez komunikācijas nevar efektīvi darboties no vides ekonomikas elementiem.

Komunikācija ir informācijas divpusēja apmaiņa, kura nodrošina savstarpējo saprašanos.

Nosūtītā un pieņemtā informācija šajā procesā – tas nav viens un tas pats. Informācijas nodrošināšanas procesā gadās sagrozīšana, līdz ar to šajā gadījumā tika saņemta nepareiza informācija ar visām no tām izrietošajām negatīvajām sekām. Jo:

ü  ja cilvēks nav panācis savstarpēju saprašanos ar to, kuram viņš cenšas nodot informāciju vai nodibināt kontaktus, tad var uzskatīt, ka komunikācija nav notikusi;

ü  komunikācija notiek tikai tad, ja ideja, kas radusies cilvēka apziņā nonāk cita cilvēka apziņā, tādā veidā, kā tiek nodrošināta tās saprašana un izmantošana.

Komunikācijas pastāvēšanai nepieciešami trīs nosacījumi:

1.      jābūt vismaz diviem cilvēkiem;

2.      jābūt informācijai;

3.      jābūt informācijas nodošanas līdzekļiem, kuru ekonomiskās problēmas aplūkotas sakaru ekonomikā.

Loģistiskās sistēmas racionālās funkcionēšanas galvenais nosacījums ir sinhronizēt informācijas plūsmas vai iepriekšējās kustības attiecība ar materiālu kustību. Tāda sistēma ļauj izmantots atgriezeniskās saites.

Atgriezeniskā saite vai sakari ir signāls, ko informācijas saņēmējs sūta nosūtītājam kā informācijas faktu apstiprinājumus, un raksturo tajā iekļautās informācijas saprašanas vai nesaprašanas pakāpi.

Loģistikas elementus var sadalīt trijās grupās. Pirmā grupa ir stacionāru noliktavas, kuras klasificē šādi:

a)      noliktavas, ko izmanto ražošanā, kur ir produkcijas izlaide un loģistiskas kanāla sākums;

b)      sagatavotas noliktavas, kur tiek koncentrētas un apstrādātas kravas;

c)      pārkraušanas noliktavas, kur krava tiek pārkrauta no viena transporta veida uz citu transporta veidā;

d)     sadales noliktavas, kur kravu plūsma dalās starp vairumtirgotāju noliktavām un veikaliem;

e)      realizācijas noliktavas veikalos un organizācijas, kur kravas tiek atdotas patērētājiem un kur beidzas loģistikas kanāls. Noliktavas funkcijas var būt arī apvienotas.

Otrajā grupā ir transportu līdzekļi, kurus iedala dzelzceļa, jūras, upju, automobīļu, cauruļvadu, konteineru u.c.

Trešajā grupā ir palīgobjekti, kas tieši nepiedalās glabāšanas un transportēšanas procesos, bet bez kuriem šie procesi nevar notikt. Pie trešās grupas pieder arī komunikācijas tehniskie objekti (datori un to apvienojums dažādos centros), bez kuriem nevar strādāt neviena sarežģīta sistēma.

Komunikācijas var arī aplūkot plašāk, ņemot vērā, ka starp visiem vides elementu posmiem ir naudas, informācijas un saistības kustības.

Vides ekonomikas modelis kā viens no variantiem ir parādīts 1.2. zīmējumā.

Tāda daudzpusīga sistēma kāda “ir vides ekonomika, ja rodas problēmas, kuru atrisināšanas rezultāti interesē ne tikai dažādus uzņēmumus, bet arī dažādu nozaru uzņēmumus, tad runa ir par nozares (starpnozaru) problēmām.

  Vides ekonomikas problēmas raksturo šādi apstākļi:

1)      ekoloģiskais – nosaka ražošanas, enerģētikas, transporta un apkārtējās vides savstarpējo atkarību;

2)      ekspluatācijas, kurš saskaņo ražošanas, enerģētikas, transporta un noliktavu jaudu un pārvadājuma spēju;

3)      tehnoloģiskais, kuru izmanto gan produkcijas un enerģijas ražošanā, gan loģistikas ķēdēs, gan tehnoloģijā ar optimāliem parametriem saskaņā ar zinātniski tehnisko progresu;

4)      enerģētiskais – tas ir enerģijas ekonomija visos vides elementos sakarā ar enerģijas deficītu un to cenas palielināšanos;

5)      komerciālais, kas raksturo ekonomisko efektivitāti. Tas sastāv no plānu, vadīšanas, dokumentu, juridisko un ekonomiskiem aspektiem.

		1.2. zīm. Vides ekonomikas modelis

 

6)      Plānu aspekts ļauj paredzēt visas sistēmas turpmāko attīstību un racionāli sadalīt kapitālieguldījumus dažādās nozarēs;

7)      Vadīšanas aspekts ir pats galvenais, jo pareiza uzdevumu risināšana ļauj pārvaldīt visus sistēmas elementus, kas vienkāršo dokumentu un preču apgrozījumu, kā arī informāciju kustību;

8)      Vienlaikus ar vadīšanu darbojas dokuments, un informācijas plūsmas. Savlaicīga informācija minimāla, bet pietiekoša dokumentācija veido priekšrocības efektīvai sistēmas funkcionēšanai;

9)      Juridiskais aspekts diktē juridisko nolikumu izpildīšanu sistēmā.

Ekonomiskais aspekts nosaka visas izmaksas dažos vides ekonomikas elementos, lai veidotu sistēmas efektivitātes priekšrocības. Tādejādi vides ekonomiku var apskatīt arī kā nozaru ekonomiku.

2. Baltijas valstu meža politika

2.1. Meža politikas nozīme

Ar atsevišķām saimnieciskās darbības nozarēm Baltija valstis pavisam drīz jau būs iestājušās Eiropas savienībā. Īpaši tas sakāms par mežu sektoru, ko pašlaik raksturo jaunas mežu politikas izveide.

Meža politika nav politika partiju izpratnē, tā aptver mērķu, principu un līdzekļu kopumu par meža nozaru attīstību ilgā laika periodā. Pašlaik ir sagatavota meža politikas teksta, proti, dokumenta, sagatavošana Meža departamentā. Teksts nebūs garāks par  desmit lappusēm, un tajā tiks koncentrētas visas galvenās idejas. Skaidrs, ka tas jāspēj saprast pat cilvēkam bez speciālās izglītības, lai arī viņš zinātu, kāda ir Latvijas valsts nostāja meža nozaru attīstībā.

Meža politika nepieciešama tādēļ, lai panāktu sociālo saskaņu meža ekonomiskajos, ekoloģiskajos un sociālajos jautājumos. Protams, tāpēc jau nekāds mīļais miers tirgū neiestāsies, jo tam ir savi, konkurences diktēti likumi un ekonomiski nosacījumi.

Meža politika nepieciešama arī tāpēc, lai meža speciālisti, īpašnieki, uzņēmēji un vides aizsardzības grupas savu viedokli par meža attīstības problēmām varētu paust politiskā līmenī. Šādā skatījumā meža politika  kalpo par uzskatu kopumu, kas jāņem vērā arī politiķiem, strādājot pie likumu formulējumiem.

Latvijas sabiedrība meža nozares attīstībā ir būtiski ieinteresēta, jo mežam valsts dzīvē ir nepārvērtējama ekonomiskā nozīme, bet nedrīkst aizmirst, ka mežs ir ļoti svarīgs ekoloģiskais “stabilizators”. Pēdējā vietā nav liekami arī nodarbinātības un citi sociālie jautājumi.

No meža politikas izriet arī Latvijas pozīcijas starptautiskajā arēnā. Tā kā aptuveni 70 % no visas produkcijas eksportējam, bet dažus produkcijas veidus eksportējam pat 90 procentu apjomā, nevaram būt neatkarīgi no starptautiskajām nostādnēm, turklāt no visa kopējā eksporta 1997. gada vienpadsmit mēnešos mežs devis 29.9% - tātad gandrīz trešo daļu, un, ja runājam par Latvijas eksportu uz ES valstīm, šis rādītājs ir vēl lielāks – 54.6% no valsts kopējā eksporta. Tas nozīmē, ka esam ļoti atkarīgi no vienas nozares sekmēm, bet kļūdas spēj izraisīt makroekonomiskas sekas.

Jāpiebilst, ka ilgspējīgas mežsaimniecības ekoloģiskajā nodrošinājumā visprasīgākie ir kļuvuši tieši Latvijas koktirdzniecības galveni partneri – Lielbritānija, Vācija, Beniluksa valstis, Dānija un citas Eiropas valstis. Tādejādi mūsu meža politika nav uzskatām tikai par Latvijas iekšējo lietu. Un dienaskārtībā ir vēl tas apstāklis, ka esam pievienojušies virknei starptautisko vides aizsardzības konvenciju, kuras mums saistošas arī meža kontekstā. Tāpēc starptautiskas pozīcijas dokumentus – Latvijas meža politika – ir ārkārtīgi svarīgs.

Galvenais valsts meža politikas mērķis, kā esam vienojušies darba grupā, kurā iekļauti visu meža nozaru interešu grupu pārstāvji, ir ilgspējīgas meža apsaimniekošanas nodrošinājums, šis mērķis ar ministru konferences “Par meža aizsardzību Eiropā” lēmumiem jeb tā dēvēto Helsinku 1. rezolūciju par meža aizsardzību Eiropā.

Tālāk meža politikas struktūra izriet no iepriekšminētās izpratnes, kurai jāpanāk pilnvērtīgs ekonomisko, vides aizsardzības, ekoloģisko un sociālo jautājumu risinājums. Vēl ļoti svarīgi ir definēt valsts lomu visā šajā sakarā un noformulēt, ar kādiem līdzekļiem to visu panāks.

Vispirms jātiek skaidrībā, kāda vispār ir mūsu attieksme, domājot par Latvijas mežu. Šajā sakarībā arī citu zemes lietojuma veidu kontekstā mums nepārprotami ir tīs uzdevumi.

Pirmkārt, jānodrošina esošās meža politikas saglabāšana. Otrkārt, kad esam to pieņēmuši, jānodrošina meža zemju ražības un vērtības saglabāšana un paaugstināšana. Treškārt, un to rāda pēdējā laikā veiktā analīze, tā kā ir ļoti daudz zemju, kuras netiek un arī turpmāk netiks izmantotas lauksaimnieciskajā ražošanā, mēs varēsim palielināt mežu platību, šīs zemes apmežojot.

Sevišķi būtiska nozīme saistībā ar mežu ir stabilām īpašuma attiecībām. Kāpēc? Tāpēc, ka īpašnieku rīcība kļūst prognozējama tikai tad, kad īpašums tiek uzskatīts par stabilu,  svētu un neaizskaramu. Tomēr šā īpašuma lietošanu valsts tā vai citādi ir tiesīga regulēt, jo mežs skar arī visas sabiedrības kopīgās intereses.

Šajā ziņā princips ir diezgan vienkāršs. Valsts, tāpat kā jebkurš īpašnieks, ekoloģisko un sociālo funkciju nodrošināšanai savos mežos drīkst noteikt papildus ierobežojumus, bet, ja valsts, proti, sabiedrība, šos ierobežojumus nosaka citu īpašnieku mežos, ar to radot būtiskus saimnieciskos zaudējumus, šie zaudējumi ir jākompensē.

Aplūkojot ar mežu saistītos ekonomiskos jautājumus, gribētu uzsvērt, ka tirgus principiem jādarbojas arī šajā nozarē. Tas nozīmē, ka valsts nedrīkst iejaukties konkrētas uzņēmējdarbības veikšanai mežā, taču valsts patur uzraudzības tiesības, lai netiktu apdraudēti meža pastāvēšanas ilgspējības principi.

Kā atrisināt šādu pretrunu? Tas iespējams tādejādi, ka valsts uzstāda ierobežojumus un sasniedzamos mērķus, bet uzņēmējs izvēlas konkrētos līdzekļus.

Meža un vides kopsakara meža politikas mērķis ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un uzturēšana. Klasiskā izpratnē šis nosacījums tiek skatīts trijos līmeņos: ainava vai starpekosistēmas līmenis, iekšekosistēmas vai starpsugu līmenis.

Runājot par valsts lomu, jāatzīmē, ka tā pašlaik ir stipri divējāda. Valsts ir gan publisko tiesību subjekts, proti mums visiem nosaka, kā rīkoties ar mežu, gan privāto tiesību subjekts, jo tai pašai pieder mežs. Tātad valsts ar saviem mežiem ir konkurences attiecības ar pārējiem mežu īpašniekiem, kuri sevi uzskata par nelīdztiesīgiem šādas konkurences apstākļos.

Valsts ir un būs lielākais mežu īpašnieks Latvijā, tāpēc arī valstij jāsekmē sava īpašuma apsaimniekošana, taču atšķirībā no sociālisma laikiem valsts nebūt nav vienīgā meža īpašniece. Savas loģiskās un likumīgās intereses ir arī pārējiem īpašniekiem. Acīmredzot pavisam drīz būs jānodrošina, lai publiskās tiesības visos mežīpašumos tiktu piemērotas vienādi. Šajā sakarā ielūkosimies pārējo Baltijas valstu mežu politikā.

Jauno meža politiku pagājušovasar apstiprinājis Igaunijas parlaments. Tās mērķis, tāpat kā mums, ir ilgspējīga mežsaimniecība, kas šodien ir vispāratzīta starptautiskā normā. Zīmīgi, ka Igaunijas meža likumdošanā ir institucionāli nošķirtas valsts publiskās un privātās tiesības. Tagad publisko tiesību īstenošanai ir nodibināta Nacionālā meža padome, kas ir meža valsts uzraudzības institūcija ar reģionālām struktūrām, un tā nodrošina pārraudzību visos mežīpašumos. Savas privātās tiesības valsts īsteno ar valsts meža apsaimniekošanas organizāciju, kura atbild par valsts meža apsaimniekošanu. Institucionālā pakļautība īstenojas ar Vides ministrijas starpniecību.

Lietuvā tiek strādāts pie jauna meža likuma. Jāpiebilst, ka likums ietver meža politikas risinājumus, kādus pieņēma, piemēram, Zviedrija 1991.-1992. gadā, un principā tas pašlaik ir raksturīgs visām Eiropas valstīm. Situācija Lietuvā ir savdabīga. Samērā nesen sākusies reālā zemes reforma, tiek atjaunotas īpašuma tiesības. Tas, ka līdztekus valstij radās vēl citi meža īpašnieki, izraisīja spēcīgu konfliktu, jo tie nespēja samierināties ar kārtību, ka valsts saviem mežsaimnieciskajiem uzņēmumiem uzdevusi pārraudzīt pārējos mežīpašumus. Sociālās un politiskās spriedzes dēļ Lietuvā pieņēma lēmumu par institucionālām izmaiņām un tikai izveidota lauksaimniecības un meža ministrija. Tajā darbojās Meža departaments, bet valsts mežu apsaimniekošanai tika reorganizēti iepriekšējie valsts mežsaimniecības uzņēmumi. Visu īpašumu meža uzraudzībai izveidota meža inspekcija. Tādejādi arī Lietuvā stājies spēkā klasiskais dalījums – normatīvā funkcija, uzraudzība un saimnieciskā darbība.

Pagaidu nosaukums meža inspekcijai ir Meža dienests, jau nodibinātas desmit reģionālās struktūras, intensīvi tiek piesaistīti jauni darbinieki, un acīmredzot visai drīz Lietuvas meža nozares pamatstruktūru Meža departaments, Meža dienests un meža uzņēmums. Gan lietuvieši, gan igauņi būs nonākuši pie tā paša modeļa, kuru pirms gadiem pieņēma austrieši, bet pašlaik tādā pašā garā turpina savu attīstību Čehijas un Ungārijas mežsaimniecība. Un pamatjēga ir viena – lai mežu pārraudzība varētu saglabāt neatkarību no visa veida saimnieciskās darbības mežos un šīs darbības rezultātiem.

2.2. Mežs ne tikai tirgum

No 1991. līdz 1993. gadam koksnes resursu ieguvē un pirmajā pārstrādē bija vērojama strauja privātās iniciatīvas attīstība, kuras iekšējie noteicošie faktori bija salīdzinoši liberāla meža izmantošanas politika, šā perioda smagā lauksaimniecības krīze un zemes reforma.

Meža nozari tās plašākā nozīmē raksturo turpat 30% no valsts kopprodukta un kopējā eksporta apjoma – 290 miljoni latu 1997. gadā.

Lai novērotu investīciju avotu un struktūras nozīmīgumu, nepieciešams aplūkot valsts mežizstrādes statistiku. No kopējā mežizstrādes apjoma – 9 milj. m³ – saimnieciskajā 1997. gadā valsts mežos izstrādāti 4.9 milj., privātajos – 3.4 milj., bet lauksaimniecības un citos mežos – 0.7 milj. m³.

Būtisks investīciju piesaisti bremzējošs faktors ir konservatīvā ierēdniecības interešu diktētā meža izmantošanas likumdošana. Paradoksāla ir likumdošanas norma, kas pieļauj nevis tirgus konjunktūras vai dabas aizsardzības interesēm atbilstošu, bet meža ierēdniecības noteiktu katra gada izstrādājamo cirsmu sarakstu. Augstražīgas tehnikas izmantošanu ierobežo arī neattaisnojami mazās cirsmu platības. Tajā pašā laikā meža ekosistēmai, tā infrastruktūrai neatgriezeniskus zaudējumus sagādā mazražīgu, mežizstrādei nepiemērotu, videi  kaitīgu lauksaimniecības riteņtraktoru izmantošana.

Kā atsevišķa, bet būtiska problēma būtu analizējams meža infrastruktūras stāvoklis. Ļoti tuvu to varētu raksturot kā ļoti tuvu kritiskajai. Kopš 1991. gada ieguldījumi meža meliorācijā ir tuvu nullei. Bet šie ieguldījumi ir ļoti būtiski ne tikai meža infrastruktūrai, bet arī ekoloģijai. Ja meža ceļu stāvoklis valsts mežos labākajā gadījumā ir ciešams, tad privāti izstrādātajiem meža nogabaliem piegulošie ceļi vairumā gadījumu ir katastrofālā stāvoklī. Var uzskatīt, ka jaunu meža ceļu būve nenotiek, arī pastāvošo ceļu uzturēšanai finansēšanas apjomi ir nepietiekami. Aprēķināts, ka minimālā meža ceļu būves un uzturēšanas finansējumam jābūt 4-5 milj. latu gadā.

Skaidrs, ka saglabājot esošo meža pārvaldes struktūru un mežsaimniecības finansēšanas kārtību, meža infrastruktūras stāvokļa uzlabošana nav sagaidāma.

Nepastāvot šādai ekoloģisko, ekonomisko, sociālo mērķu uz uzdevumu sabalansētai valsts politikai, izteiktai mūsdienīgas meža likumdošanas formā, ir iespējami plānot uzņēmuma darbībai nepieciešamo resursu un ilgtermiņa nodrošinājumu un, protams, investīciju piesaisti.       

Kopš 1995. gada sākusies ļoti strauja, pamatā nekontrolēta privāto mežu izciršana. Valsts meža dienesta darbinieku prognozes liecina, ka pie šādiem privāto mežu izstrādes tempiem vismaz pirmo divu piecgades apjomi būs izstrādāti līdz 2000.-2001. gadam. Tas nozīmē strauju resursu ieguves samazināšanos un ar to saistīto ilgtermiņa investīciju risku ne tikai mežizstrādē, bet jebkurā koksnes pārstrādes sekojošajā posmā.

Pieminot kokzāģēšanu kā nākamo nozīmīgāko meža nozares sektoru, ja jāatzīmē, ka tās attīstības iespējas vairāk atkarīgas no situācijas mežizstrādē un tās attīstības, nevis no realizācijas tirgus iespējām vai investīcijām kokzāģēšanas rūpniecībā. Latvijā ražotais būvniecības zāģmateriāls ir atradis noieta tirgu ne tikai Anglijā, Vācijā, Francijā un Beniluksa valstīs. Nozīmīgi apjomi tiek eksportēti uz Tuvo austrumu valstīm.

Tomēr Latvijā ir nepieļaujami maz modernu tehnoloģiju augstas gatavības pakāpes produkcijas ražošanai.

Atkal nākas atgriezties pie šīs situācijas pretrunā:

ü  ievērojami koksnes resursu ieguves un eksporta apjomi, zema to gatavības pakāpe;

ü  ievērojamu naudas līdzekļu aprite, nepietiekamas to investīcijas ražošanas attīstībā un meža infrastruktūrā;

ü  orientācija uz zemes gatavības produktu, investīciju nepieciešamība modernas kokapstrādes tehnoloģijās.

Meža nozarē pretrunas ir samilzušas, un nozares attīstība patlaban ir neprognozējama. 1991. gadā nozares reorganizācijā tika pieļauta milzīga politiskā un ekonomiskā kļūda. Tā vietā, lai, saglabājot ražošanas bāzi, strauji risinātu esošo valsts mežrūpniecības saimniecību privatizāciju, tā praktiski tika iznīcināta populistisku saukļu vārdā. Tā vietā lai pilnveidotu likumdošanu, piesaistītu investīcijas ražošanā (kā tas notika pārtikas rūpniecībā), zināmu aprindu interešu vārdā tika veikta tā saucamā “valsts un saimniecisko funkciju atdalīšana” ar šodien ar vien skaidrāk jūtama negatīvām sekām.

Valdībai jādefinē Latvijas mežu politika, lai, uz to pamatojoties, jebkurš uzņēmējs valstij tik nozīmīgajā meža nozarē spētu veidot savu biznesu uz pasaules atzītiem ekonomiskiem un vidi saudzējošiem principiem.

3. Dzeramais ūdens Rīgā

3.1. Attīrīšanas ietaises – tūristu Meka

Izrādās, ir valstis, kur šis stereotips jau lauzts – Stokholmā, piemēra, tūristu ekskursijas uz šo it kā nepievilcīgo vietu nav nekas neparasts. Turklāt tur tā ir ērti sasniedzama, jo atrodas pašā pilsētas centrā, gan, protams, pazemē.

Rīgā līdz šādām jautrībām vēl neesam nonākuši, jo šobrīd visu enerģiju paņem pašu attīrīšanas iekārtu modernizācija, kas notiek Rīgas ūdens un apkārtējās vides projekta ietvaros. Šim iespaidīgajam projektam, kas paredz dzeramā ūdens ņemšanas iekārtu rekonstrukciju, ūdensvadu un kanalizācijas tīklu nomaiņu un attīrīšanas iekārtu pilnveidi, līdz 2001. gadam paredzēts izlietot 46.15 milj. latu, tieši kanalizācijas attīrīšanas iekārtām – 12 miljonus.

Iespaidīgā projekta finansētāji ir valsts, Rīgas pilsēta, “Rīgas ūdens” pats (no ūdens tarifu līdzekļiem), Eiropas rekonstrukcijas un attīstības banka, Eiropas Investīciju banka. Tiek saņemti arī iespaidīgi dāvinājumi no Zviedrijas, Somijas un Šveices valdībām. Galvenokārt  iekārtu veidā.

Nomainīta arī restu sistēma. Tās ir pilnīgi automatizētas. Vairs neredz rosāmies vīrus netīros kombinezonos, ūdenszābakos, ar ķekšiem. Restes spīd un laistās nerūsējošā tērauda godībā. Visas uz tām aizķērušās čipsu, smēķu, prezervatīvu paciņas utt., restēm rotējot, tiek nokasītais, glīti sapresētas un ar atkritumu konteineriem nogādātas Izgāztuvē. Šādu cieto atkritumu nemaz nav daudz – daži kubikmetri dienā, lai arī attīrīšanas iekārtām ik dienu cauri iet 230 tūkstošus kubikmetrus ūdens.

Skatoties no tāluma, (jo arī teritorijai zeme nav žēlota), piemēram, uz kaiju un citu putnu aplidoto grandiozo centrifūgu ēku, nevar nedomāt par padomju laika celtniecības gigantismu. Visas telpas gan šajā, gan citās būvēs ir vismaz trīs, ja ne reizes piecas lielākas, nekā nepieciešams, īpaši, ņemot vērā, ka zviedru un somu iekārtas, kas tagad tiek uzstādītas, lai arī jaudīgākas, ir krietni vien mazākas nekā padomju laiku.

22% Rīgas kanalizācijas Daugavgrīvā nenonāk, 6% tiek attīrīti Bolderājas koksnes kompleksās apstrādes kombinātā, bet 16% netraucēti satek Daugavā Hanzas ielas rajonā un veido visai paprāvo Rīgas kauna traipu Baltijas jūrā.

Ilgi vairs tāds nesmukums neturpināsies – nākamajā gadā sāks darboties modernizētā sūkņu stacija. Tiek būvētas 965 metru garš tunelis 1.8 metru diametrā, un Rīgas centra iedzīvotāju privilēģijai – “kas manā podā, tas arī Baltijas jūrā” tiks darīts tīrs.

4.  Naftas un gāzes vadi apdraud privātīpašumus

Ekonomikas ministrija pabeigusi izstrādāt metodikas noteikumus, kas domāti, lai sakārtotu īpašuma attiecības starp naftas vai gāzes īpašniekiem, kuru teritoriju šķērso šie vadi.  Kaut gan šo attiecību reglamentējošais likums bija pieņemts pagājušā gada 5.februārī, līdz šim tas nav reāli darbojies, tā radot neskaidrības par privātīpašuma neaizskaramību un valsts, un pašvaldību īpašumu izmantošanu. Ir publicēti rakstu sērijas, kurās tiek norādīts uz to zemes īpašnieku beztiesisko stāvokli, kuru zemēs ir ierīkoti naftas vai gāzes vadi. Avīzēs norāda, ka lielie uzņēmumi – LatRos un Latvijas gāze izmanto zemnieku īpašumus, par to nemaksājot nomu, savukārt pieņemtais likums šo situāciju tikai pasliktina. Arī piešķirot zemi īpašumā, naftas vai gāzes vadi zemesgrāmatā netika reģistrēti kā apgrūtinājums, kas ļauj samazināt maksājumā īpašuma nodokļa lielumu.

Ventspils rajona Ugāles pagastā naftas un naftas produktu vadu uzņēmums LatRosTrans ne tikai nav uzrādījis pašvaldībai jebkādus dokumentus izmantot šo viņu administratīvajā teritorijā esošo zemi, bet līdz ar to nemaksā zemes nodokli un ka līdz šim dabā nav fiksētas trases un aizsargzonas robeža, līdz ar to maģistrāles uzraugi un apkalpotāji brauc tai klāt, kā viņiem ienāk prātā – arī pa zemniekiem piederošo zemi. Veiktie pētījumi liecina, ka Ventspils rajonā šis jautājums ir gandrīz sakārtots – zemes reformas laikā īpašniekiem, kuru teritoriju šķērsoja naftas vads, tika iemērīts cits zemes gabals.

Citos rajonos šāda kārtība piemērota reti. Pēc LatRosTrans Dienai sniegtās informācijas, uzņēmumam Latvijā ir aptuveni 630 km gari naftas un naftas produktu vadi, kuri šķērso ap 100 īpašnieku zemes gabalus.

1997.gadā  februārī Saeimā gandrīz vienbalsīgi bija pieņēmusi Aizsargjoslu likumu. Tas nosaka, ka gāzes apgādes uzņēmumi, kuriem ir nepieciešama licence, izmanto nekustamo īpašumu aizsargjoslām ap gāzes vadiem, gāzes noliktavām un krātuvēm bez atlīdzības īpašniekiem vai valdītājam. Līdzīga kārtība ir paredzēta arī par naftas vai naftas produktu vadu aizņemto zemju izmantošanu.

LatRosTrans uzskata, ka attiecības starp zemnieku ir jārisina kā starp divām juridiskām personām, bez valsts iejaukšanās. Tas jau tika īstenots. Pagājušā gada nogalē LatRosTrans noslēdzis līgumu ar nekustamo īpašumu firmu Latio par zemes īpašuma tiesību sakārtošanu ar tās saimniekiem.

Viņuprāt, gan uzņēmums, gan zemes īpašnieki ir nonākuši dīvainā situācijā. Kaut gan naftas un naftas produktu vadi tika izbūvēti pirms trīsdesmit gadiem – laikā, kad visa zeme piederēja valstij, tagad daži mēģina no uzņēmuma prasīt nomu par zemes izmantošanu, kaut gan prasītāji neko nav darījuši, lai izbūvētu naftas vadus. Savukārt zemes īpašnieki ir ieguvuši savā īpašumā zemi ar reālu apgrūtinājumu, to zemēs iebūvēti naftas vai naftas produktu vadi, kas nenoliedzami ierobežo zemes īpašnieku tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu.

5. Kā izmantot Latvijas zemes dzīles

5.1. Latvijas zemes bagātība

             

Latvijas zeme ir bagāta ar augstvērtīgie derīgiem izrakteņiem, no kuries iespējams iegūt dažādus konkurētspējīgus materiālus un izstrādājumus ārējam tirgum, kā piemēram, būvmateriālus, keramiskos elektroizolātorus, uguns izturīgos materiālus tērauda, keramikas, tērauda, cementa krāsnīm un citām siltumieguves ietaisēm, sarbentus dažādu eļļu un notekūdeņu attīrīšanai, blīves, šķidruma necaurlaidīgās, termiski izturīgās keramiskās krūkas un cita veida traukus, krāsas, dažādus stikla izstrādājumus, mākslas un dekoratīvo keramiku u.c. ļoti vienpusīgi tiek izmantota arī kūdra, sapropelis, minerālūdeņi. Kūdru un sapropeli galvenokārt izmanto kā kurināmo un lauksaimniecībā. Ķīmiski un bioloģiski tā pagaidām netiek pārstrādāta. Tas pats attiecas uz stipri mineralizētiem pazemes ūdeņiem.

Diemžēl pašlaik pie mums ir izveidojusies situācija, kad daudzus materiālus un izstrādājumus , kurus var ražot no Latvijas derīgajiem izrakteņiem kā pasaules tirgū konkurētspējīgu preci, ieved no ārzemēm. Tas attiecas daļēji uz cementu, ģipša izstrādājumiem, kaļķi, baltajiem silikātu ķieģeļiem, dzeltenajiem māla ķieģeļiem, krāniņiem un vēl daudzām citām precēm. Pilnīgi ir pārtraukta minerālvates, logu stikla, keramikas kanalizācijas cauruļu, dabīgās okera krāsas ražošana.

 

5.2. Pašreiz iegūstamie derīgie izrakteņi 

 

            Latvija ir bagāta ar viegli aizsniedzamām un iegūstamām dažādu nogulumu slāņkopām jeb iežiem. Šie dabas veidojumi atrodas nelielā dziļumā vai nu tieši zem augsnes virskārtas, vai dziļumā no 1 m līdz 10 m. šajos nogulumos, kas atrodami ik vienā Latvijas novadā, ir sastopami tādi derīgie izrakteņi kā māls, kaļķakmens, grants, laukakmens, dažādas smiltis, tajā skaitā arī tīrās kvarca smiltis, dolomīti, ģipši, krāszemes, kūdra, sapropelis, dziedniecības dūņas un citi retāk sastopamie izrakteņi.

Pašlaik galvenokārt tiek ražota šāda produkcija:

ã        portlandcements (izmanto kaļķakmeni, mālu un ģipsi);

ã        celtniecības, apdares un dūmvadu ķieģeļi, kārniņi, glazētas un neglazētas keramikas apdares plāksnes, krāsns podiņi, dekoratīvā, mākslas un sadzīves

keramika;

ã        ģipša saistvielas jeb būvniecības ģipsis, ģipša sausās javas un maisījumi, ģipša akustiskās un dekoratīvās plāksnes, ģipša veidnes keramikas rūpniecībai;

ã        neveldzēti un veldzēti būvkaļķi, kaļķi cukurrūpniecībai;

ã        dolomītkaļķi mūrjavām un augsnes kaļķošanai;

ã        dolomīta apdares plāksnes, dolomīta akmeņi restaurācijai, dolomīta šķembas ceļu būvniecībai un betona ieguvei;

ã        kurināmā kūdra un lauksaimniecībā izmantojamā kūdra.

Diemžēl no šī uzskaitījuma jākonstatē, ka iespējas ražot produkciju tiek izmantotas ļoti nepilnīgi un ne vienmēr pietiekami racionāli. Daudzi materiāli un izstrādājumi, kurus būtu iespējams ražot Latvijā, pielietojot enerģiju taupošas un dabai draudzīgas tehnoloģijas, tiek ievesti no Igaunijas, Lietuvas, Somijas, Vācijas, Zviedrijas un citām valstīm.

   Pēdējos 50 gados Latvijas derīgo izrakteņu, ieskaitot arī pazemes ūdeņus, izmantošana faktiski it aprobežojusies ar neliela sortimenta klasisko būvmateriālu ražošanu, kūdras pielietošanu lauksaimniecībā un enerģētikā, pazemes dzeramo un dažu minerālūdeņu avotu lietošanu, minimālu dziedniecisko dūņu lietošanu.

Tikai deviņdesmito gadu vidū uzsākti sistemātiski pētījumi par Latvijas derīgo izrakteņu izmantošanu ķīmiskajā rūpniecībā, tajā skaitā stipri mineralizēto pazemes ūdeņu, sapropeļa un kūdras izmantošanu, ugunsizturīgo, akmens masas un elektrotehnisko materiālu ieguvi, sorbentu ražošanu u.c. lai Latvijas derīgajiem izrakteņiem atrastu optimālāko un racionālāko izmantošanas veidu, speciālistiem katrā konkrētā gadījumā derīgie izrakteņi vispusīgi jāizpēta.

 

6.  Klimata izmaiņas

Pasaules valstis joprojām nespēj vienoties, ar kādiem līdzekļiem samazināt siltumnīcas efektu, ko rada kaitīgo gāzu izplūde atmosfērā. Latvijas viedoklis sakrīt ar ES nostāju, ka jāīsteno ierobežojoši mehānismi, kas siltumnīcas efektu līdz 2012.gadam, salīdzinot ar 1990.gadu, samazinās par 5%.

Kaitīgo gāzu, tādu kā oglekļa dioksīds, izplūdes ierobežošanu atmosfērā paredz 1997.gadā Japānas pilsētas Kioto  pieņemtais protokols, kuru tagad ratificējušas 60 valstis. Tas paredz, ka industrializētajām un bijušā padomju bloka valstīm līdz 2112.gadam jāsamazina globālo sasilšanu izraisošo gāzu emisiju par 5.2%, salīdzinot ar 1990.gada līmeni.

Tomēr konvencijas 4.sesijā, kas notika Buenosairesā, dalībvalstis sadalījušās vairākās grupās ar atšķirīgiem viedokļiem. Latvija atbalstot ES valstu nostāju, ka atmosfēru visvairāk piesārņojušajām valstīm jāuzņemas stingras saistības, kā piesārņojumu mazināt. Otru lielo valstu grupu veido attīstības valstis  un Ķīna, kas kopā radot ap divām trešdaļām kaitīgo izmešu, taču ar saviem līdzekļiem ierobežot siltumnīcas efektu nevēlas. Negribīga pret šādu politiku ir arī ASV un Ķīna, lobējot savu biznesa uzņēmumu intereses un paužot, ka ieguldījums piesārņojuma novēršanai jādod arī mazattīstītajām valstīm. Visbeidzot savu viedokli pauž arī naftas ieguves valstis – stingra ekoloģiska politika samazināšot šo valstu pamatienākumu.

 Buenosairesā ANO dalībvalstu vides ministri panākuši vienošanos, ka tikai pēc stingru kontroles mehānismu ieviešanas var tikt īstenota finansiālā programma.

Latvija pasaulei globālās sasilšanas un līdz ar to katastrofālu klimata izmaiņu draudus nerada. Patlaban Latvijā kaitīgo gāzu emisija esot divkārt mazāka par 1990.gada līmeni, taču, atjaunojoties lielajai rūpniecībai un pieaugot mašīnu skaitam, tā atkal varētu paaugstināties. Siltumnīcas efekta rašanos ierobežojot arī samērā lielais un arvien pieaugušais mežu daudzums.

Videi kaitīgo izmešu pieaugums un globālā sasilšana var veicināt okeānu līmeņa celšanos un līdz ar to dažādas dabas katastrofas – plūdus, vētras un ilgstošus sausuma periodus, kā arī izmaiņas cilvēku veselībā. Skujkoku mežus pakāpeniski var nomainīt lapkoku meži, kā arī applūst vairākas piekrastes teritorijas. Kā pareģo britu zinātnieki, tad 2050.gadā, ja kaitīgo gāzu emisija pasaulē saglabāsies līdzšinējā līmenī, Baltijas jūras piekrasti sasniegs malārijas odi, bet līdz 2100. Gadam gaisa temperatūra pieaugs par 4 grādiem pēc Celsija, lielās teritorijās būs bads, plūdi un trūks dzeramā ūdens.

Secinājumi

Šī tēma “cilvēka un dabas mijiedarbības ekonomiskie aspekti” ir plaša, tāpēc esmu apskatījis, manuprāt,  vissvarīgākās problēmas, kas saistītas ar šo jautājumu.

Saimnieciskās darbības motīvs ir apmierināt cilvēku vajadzības, bet cilvēku vajadzības nepārtraukti pieaug. Dabā ir izejmateriāli no kuriem tiek ražoti jauni produkti. Problēma rodas tieši pārstrādes produktu ražošanā, to iegūšanā. Piemēram, mežs dod kokmateriālus, kas ir galvenais meža izmantošanas veids, bet nedrīkst aizmirst, ka izcērtot to, jārūpējas arī par tā atjaunošanu, bet tas bieži netiek ievērots. Ekonomiskais uzplaukums būs īslaicīgs, ja cilvēki nemācēs vai negribēs racionāli izmantot mežu. Ir svarīgi, lai koku izciršana būtu ierobežota, jo mežs nav tikai kokmateriālu krātuve.

Galvenā problēma Latvijā ir likumdošanas nesakārtotība. To sakārtojot  notiks radikālas izmaiņa visā tautsaimniecībā, kā arī cilvēku attieksmē pret dabu. Cilvēki bieži neredz vai, personīga aprēķina dēļ, negrib saskatīt savas darbības postošo attieksmi uz dabu. Visas cilvēces noziegums ir izveidotais siltumnīcas efekts, ko rada kaitīgo gāzu izplūde atmosfērā. Latvijas viedoklis sakrīt ar ES nostāju, ka jāīsteno ierobežojoši mehānismi, kas siltumnīcas efektu līdz 2012.gadam, salīdzinot ar 1990.gadu, samazinās par 5%.

Manuprāt, šī kursa darba tēma ir viena no svarīgākajām, jo, ja notiks katastrofa klimata izmaiņā, vai zemes neatgriezenisks piesārņojums, tad pārējais būs mazsvarīgs. Varu secināt, ka ir jāpalielina valsts izdevumi dabas aizsardzībai, kā arī jāpilnveido likumdošana šajā jautājumā, lai nākotnē cilvēka un dabas mijiedarbībai vēl būtu nozīme.

Izmantotā literatūra

1.      Dž. F. Stenleiks Ekonomikas pamati, “Zvaigzne ABC” 1997.g. - 6 lpp

2.      S. Saulītis Ievads makroekonomikā 1997.g.  - 165 lpp

3.      I. Kalniņš Vides ekonomika1997.g.  6-11 lpp

4.      Žurnāls “Kapitāls” novembris 1997 - 40 lpp

5.      Žurnāls “Kapitāls” marts 1997 – 36-37 lpp

6.      Avīze “Diena” 17.septembris 1998.g. – 12 lpp

7.      Avīze “Diena” 20.novembris 1998.g. – 10 lpp

8.      Avīze “Rīgas Balss” 3.decembris 1998.g – 12 lpp