Dante Aligjēri

Dante Aligjēri (viņa īstais vārds bija Djurante, Dante ir saīsinājums) piedzima Florencē 1265. gada maijā. Ne pārāk aristokrātiskā ģimenē, viņi nebija arī ļoti turīgi, tēvs bija guelfs. Arī pats Dante kļuva par guelfu. 1285. Dante apprecējās ar Džemmu di Mantteo Donati, viņiem piedzima trīs dēli. Dante no sākuma studēja tikai retoriku, gramatiku, filozofiju, literatūru un teoloģiju. Viņš bija Brunetto Latini skolnieks, kurš stingri ietekmēja Dantes kulturālo izaugsmi. Savā jaunībā viņš bija Stilnovo dzejnieks un viņam bija daudz draugu starp citiem Stilnovo Dzejnieku Skolas biedriem. Pēc Beatrises di Folco Portinari (kuru Dante mīlēja, kuru tas pieminēja savā darbā “Beatrise”) Dante sāka pētīt filozofiju un teoloģiju dziļāk, kā arī sāka apmeklēt dažādas kultūras biedrības Florencē, kuras sniedza stundas galvenokārt par Aristoteli un Svēto Tomasu.

Lai sāktu politisko karjeru, Dante pievienojās Medicīniskai Korporācijai 1295. gadā. Nākamajos piecos gados viņa politiskā karjera strauji auga, tas viss beidzās ar to, ka 1300. gadā viņš kļuva par prioru (klostera priekšnieku). Bet Florencē saasinājās attiecības starp dibelīniem un guelfiem, viņu attiecības kļuva sarežģītākas un nopietnākas, kas izraisīja iekšēju cīņu sākšanos. Dantem nācās pieņemt izšķirošus politiskus lēmumus: viņš izlēma pretoties popa Bonifacio VIII ekspansijas politikai (kuru atbalstīja melnie), nostājoties pret Romas pāvesta īslaicīgo iejaukšanos. Bet dibelīni ar Carlo di Valoisa (Franču princis) palīdzību uzvarēja guelfus.

Dante bija sakauts, un viņu sāka apsūdzēt krāpšanā. Viņu piespieda samaksāt sodanaudu un piesprieda divus gadus trimdā, bet viņš nesamaksāja sodanaudu un tādēļ viņam piesprieda nāvessodu. No tā brīža Dante klaiņoja no vienas Itālijas tiesas pie otras un nekad vairs neatgriezās Florencē: viņš palika Bartolomeo de la Scala aizsardzībā Veronā 1303. gadā. 1306. viņš pārvācās uz Luigiānu, tad uz Poppi un uz Luccu. 1313. gadā. viņš atgriezās Veronā, kur palika līdz 1319. gadam. Tai pašā gadā viņš pārvācās uz Ravennu Guido Novellas da Polenta galmu. Tur viņš arī nomira 1321. gadā. Viņu apglabāja “San Pier Maggiore” baznīcā. Kur arī tagad atrodas viņa mirstīgās atliekas. Baznīcu tagad sauc par “San Francesco” baznīcu.

Darbi Itāļu valodā.

Divina Commedia – Dantes manuskripts un viņa labākais literārais darbs par viduslaiku kultūru. Oriģinālais darba nosaukums (tāds kādu deva Dante) bija vienkārši Commedia. Bokačo ierosināja pielikt priekšā Divina(“divine”), lai abi vārdi nedaudz paskaidrotu saturu un lai atzīmētu darba ievērojamību un daiļumu.

Vārds Commedia norāda darba literāro žanru: Dante pats paskaidro savā XIII vēstulē Veronas hercogam, ka komēdija ir stāsts ar priecīgām beigām (pretēji traģēdijai, no Itāļu traģēdijas, kas nozīmē epizodi ar bēdīgām beigām), Dantes komēdijas beidzās labi no tā brīža, kad galvenais varonis satiekas ar Dievu. Commedias žanrs tiek arī raksturots ar komēdijas dažādību un stilu. Dantes literārie modeļi Commediā ir Bībele un VI dziedājums no Virgīlija Aneīdas. Ir arī zināms iespaids no kāda Cicero darbiem. Būtībā Dante pārveidoja Vergīlija pagānisko uzskatu par pēcnāves dzīvi, ja skatās uz to saskaņā ar Bībelē rakstīto. Bez tam, Dante izmantoja arī Aristoteļa vīzijas par visumu. Kā rezultāts ir tipiskas viduslaiku vīzijas un fantāzijas par kosmosu, galvenokārt balstītas uz reliģiozām idejām, bet rēķinoties arī ar klasisko kultūru.                    

Kopumā runājot, darbs ir Dantes ceļojums cauri pārlaicīgām valstībām – Elle (Inferno), šķīstītava (Purgatorio) un debesis (Paradiso). Šī iedomātā ceļojuma laikā Dante cenšas aprakstīt mirušo cilvēku dvēseļu stāvokli. Ir grūti izklāstīt Commedia galveno saturu, patiesībā temati darba garumā mainās vairākas reizes. Vienojošie elementi ir pastāvīga galvenā varoņa un ceļojuma tēmas klātbūtne. Vēl ceļojums var atklāties kā morāla un reliģioza galvenā varoņa saruna, ar to Dante simbolizē visu cilvēci. Šīs sarunas tēma ir atteikšanās no grēka, pievēršanās Dievam aun mūžīgai svētlaimei. Šī ceļojuma galveni varoņi ir tur – pāri visam. Pirmais ir Dante pats kā visas cilvēces simbols. Otrais ir Vergīlijs kā cilvēka saprāta simbols. Viņš ir Dantes ceļvedis cauri Ellei un šķīstītavai. Trešā ir Beatrise, sieviete, ko Dante mīlēja savas dzīves laikā. Commediā viņa ir Dieva mīlestība, kas palīdz cilvēkam izglābties. Viņa vada Danti cauri debesīm.

Ja salīdzina pirmās poēmas rindas ar Elles 112-114 rindām mēs redzam gadu kuru Dante apraksta. Ceļojums sākas 1300. gadā, labā piektdienā, un ilgst septiņas dienas. Dante ir izvēlējies šo gadu, jo tas ir izšķirošais viņam, Florencei un visai pasaulei. Viņam, jo tai gadā politisko apstākļu dēļ viņu izsūtīs trimdā. Florencei, jo šis ir cīņu gads starp guelfiem un dibelīniem un cīņa kļūst aizvien asiņāināka. Pasaulei, kopš tā brīža, kad šis gads tika pasludināts par pirmo jubilejas gadu , kā to vēlējās pops Bonifacio VIII. Jubileja ir vispārējs nosaukums cilvēka morāles pārveidošanās, līdzīgi kā Commediā, ir māksliniecisks katra cilvēka pārveidošanās atspoguļojums.

Poēmu ir sadalīta trijās grāmatās, katra par citu valstību -  Elli, šķīstītavu un debesīm. Katra grāmata sastāv no 33 dziedājumiem, izņemot Elli, kurai ir 34 dziedājumi (pirmais ir veltīts iepazīstināšanai ar visu poēmu). Tātad darbā ir 100 dziedājumi. Dziedājumi ir sarakstīti ar trioli ar shematisku atskaņu ABABCB… Katrs pants 11 zilbes garš. Šī vienveidība ir labi organizēta uzbūve attēlo Dieva trīsdaļīgumu (svēto trīssavienību) un atklāj autora stingro reliģisko kultūru. Darbu var lasīt dažādos sapratnes līmeņos - katrs var saprast ko citu. Pats Dante teica, ka šim darbam ir vairākas nozīmes.

Dantes galvenais iemesls, rakstīt šo darbu, bija sludināt vajadzību pēc morāles un reliģijas atjaunošanas katram, lai varētu sagatavoties pēcnāves dzīvei un nokļūšanai debesīs. Dante runāja visai cilvēcei kā pravietis Dieva vārdā. Šai ziņā viņš bija stipri viduslaicīgs un viņa poēma bija viņa kultūras augstākā izpausme.

Vita Nuova ir Dantes agrāko poēmu antoloģija, it kā viņa poēmas būtu savāktas kopā un sasaistītas ar prozas ietvaru. Darbs iedalīts 42 nodaļās un sarakstīts Itāļu valodā. Virsraksts nozīmē “jauna dzīve” vai vēl labāk “mīlestības atjaunota dzīve”. Īstenībā šis ir darbs par Dantes mīlu pret Beatrisi, šī mīla ir aprakstīta ar, Dantē atdzimušiem, Stilnvo garīgajiem kritērijiem. Darbs ir arī kā poētiska autobiogrāfija, kura pierāda jaunā Dantes pieķeršanos Stilnovo ideāliem.

Darbs sākas ar Dantes un Beatrises pirmo sastapšanos, kad viņai ir deviņi gadi. Pēc deviņiem gadiem viņa viņu pirmā sveicinās. Kopš tā brīža Dante nolemj slavēt viņu ar savām poēmām. Viņam rādās daudzas vīzijas par viņu, kas viņam atklāj, ka viņa priekšlaicīgi mirs un nokļūs debesīs. Kad tas notiek, Dante nolemj vairs nerakstīt poēmas par viņu līdz brīdim, kad viņš būs spējīgs rakstīt augstāku dzeju. Ar saviem darbiem, kas uzrakstīti pēc Beatrises nāves, viņš sasniedz Stilnovo ideālus: savas pieredzes beigās, Beatrise nav vairs mīlas dieviete, bet gan darbarīks Dieva rokās. Un tā jau būs Beatrise no Divina Commedia, kas pavada Danti pretī Dievam un debesīm.

Dante