Darbaspēka tirgus īpatnības Latvijā

1.Ievads.

Darbaspēks ir viens no ražošanas faktoriem, bieži vien vissvarīgākais.Kopējais darbaspēka tirgus ekonomikā aptver visus strādājošos.

Pastāv vairāki iemesli,kāpēc bezdarbs tiek uzskatīts par sociālu un ekonomisku problēmu: resursu zudums,nenodarbināto cilvēkuekonomiskās grūtības,personības degrdācija u.c.

Augsts un arvien pieaugošs bezdarbs ir valsts ekonomiskās lejupslīdes pazīme.Sociālā aspektā tas raksturo sabiedrības pretrunu saasināšanos.

70. un 80.gados darbaspēka lielums bija relatīvi nemainīgs, viens no galvenajiem sociālās un ekonomiskās politikas mērķiem bija katru sabiedrības locekli nodrošināt ar darbu neatkarīgi no tā, vai pastāvēja paties vajadzība pēc papildus darbaspēka.Tirgus ekonomikas sabiedrībā peļņas ieguve ir dominējošā, tādēļ pilnīgi visu darbaspējīgo nodarbinātība nav reāla.Jautājums ir vienīgi par to,kādu bezdarba līmeni uzskatīt par optimālu sabiedrības ekonomiskai attīstībai un sociāli pieņemamu Latvijā ,un kādu - par ekonomisko attīstību bremzējošu un sociāli bīstamu.

2.Situācija ražošanā.

Latvija tāpat kā citas valstis ,kas ietilpa t.s. sociālisma sistēmā ,ekonomiskās pārejas procesa laikā , paredzēja asu tautsaimniecības lejupslīdi kā pilsētā ,tā arī laukos: sabrūkot padomju režīmam ,par 50% samazinājās tirdzniecība ar pārējām bijušajām Padomju Savienības republikām ,kura pagātnē deva apmēram 90% no Latvijas iekšējā kopprodukta. Rezultātā strauji samazinājās tautsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaits. No 1992. līdz 1994. gada septembrim tautsaimniecībā no 1023,3 līdz 697 tūkst. cilvēku ,valsts un pašvaldību uzņēmumos ,iestādēs un organizācijās no 698,2 līdz 450,4 tūkst. cilvēku. Savukārt uzņēmējsabiedrībās un privātuzņēmumos nodrbināto iedzīvotāju skaits no 1992. līdz 1996. gadam pieauga attiecīgi no 220,1 līdz 486 un no 198,6 līdz 292 tūkst. cilvēku un turpmāk nostabilizējās ar svārstībām 0,5 % robežās.

Būtiskas strkturālas iedzīvotāju nodarbinātības pārmaiņas noatiek arī Latvijas laukos.

1940.gadā nodarbināti bija 83 % no lauku iedzīvotājiem ,bet laukos dzīvoja 65% Latvijas iedzīvotāju. 1989. gadā laukos dzīvoja 29,5 % no visiem valsts iedzīvotājiem. 55% nodrabojās ar lauksaimniecību.No visiem valsts iedzīvotājiem tas bija 15%.

Pārējie 45% lauku iedzīvotāju bija nodarbināti dažādos lauku teritorijās izvietotos uzņēmumos.

3.Nodarbinātiba pēc vecuma.

Nodarbinātības līmenis jauniešu vidū ir diezgan zems ,galvenokārt tāpēc,ka ievērojama daļa jauniešu vecumā no 15 līdz 19 gzdiem vēl apmeklē skolu.Ari bezdarba līmenis minētajā grupā ir diezgan augsts.

Ekonomiskās aktivitātes līmenis aug līdz ar vecuma palielināšanos un vecuma grupā no 30 līdz 54 gadiem saniedz 70% no visiem iedzīvotājiem.

Stāvoklis būtiski mainās ,tuvojoties pensijas vecumam. Pēc 55 gadu vecuma ekonomiskā aktivitāte sievietēm strauji samazinās ,tas pats notiek ar vīriešiem ,kad viņi 5 gadus vēlāk saniedz pensijas vecumu.

Lielākajā daļā vecuma grupu nodarbināto vīriešu īpatsvars pārsniedz nodarbināto sieviešu īpatsvaru ,sevišķi vecuma grupās no 15 līdz 19 un no 54 līdz 75 g.v.

Vēl viens iemesls jaunu vīriešu lielākam īpatsvram darbaspēka tirgū varētu būt tas ,ka pašreiizējie ekonomiskie apstākļi ir devuši  viņiem lielākas iespējas atrast darbu ,bet jaunām sievietēm bieži vien ir nepieciešama diezgan laba izglītība ,lai atrstu darbu.

Par to liecina lielāks to sieviešu īpatsvars līdz 25 gadiem ,kuras vēl mācās.

Atšķirība starp dzimumiem šajā ziņā izzūd apmēram 40 gadu vecumā.Šajā sakarā ir interesanti ,ka sieviešu vidū nodarbinātības līmenis pakāpeniski pieaug līdz 45 - 49 gadu saniegšanai ,bet  vīriešu nodarbinātības līmenis pakāpeniski pieaug līdz 30 -35 gadu saniegšanai ,vēlāk tas pakāpeniski samazinās. Lielais sieviešu īpatsvars darba tirgū pēc 40 gadu saniegšanas ir izskaidrojams ar to ,ka viņām vairs nav jārūpējas par bērniem un viņas pilnībā var nodoties darbam.

Grūtāk ir izskaidrot nodarbinātības līmeņa samazināšanos vīriešu vidū pēc 35 gadu sasniegšanas ,kaut var pieļaut ,ka viņus izkonkurē sievietes ar savu izglītibas līmeni.

1.     4.Latvijas darbaspēka tirgus pamatproblēmas.

4.1. Ļoti liela kvantitatīva neatbistība starp piedāvājumu un pieprasījumu.

1996.gada 1.janvārī valstī bija 90 tūkst. reģistrētu nestrādājošo ,bet šai laikā pa visu valsti  tika piedāvāts tikai 2038 brīvas darba vietas. Sīkāk analizējot var secināt ,ka vislabākais stāvoklis ir galvaspilsētā - Rīgā ,kur uz vienu darba vietu pretendē 8,2 cilvēki. Pārējs sešās lielākās valsts pilsētās uz vienu darba vietu pretendē jau 86 cilvēki ,bet lauku rajonos - vidēji 120,5 cilvēki. Sevišķi kritisks stāvoklis ir valsts austrumu rajonos ,kur visaugstākais bezdarba līmenis.Balvu rajonā šī attiecība ir 1:2828 ,Daugavpils rajonā - 1:2450 un Preiļu rajonā - 1:4922 .Par pēdējiem rajoniem var teikt ,ka nav vērojama nekāda saimnieciska rosība ,nekāds darbaspēka pieprasījums. Tātad mazpilsētas un lauku teritorijas ir galvenās bezdarba un bezdarbnieku koncentrācijas vietas, pie tam šinīs teritorijās pieprasījuma trūkuma dēļ ir grūti runāt par darba tirgus pastāvēšanu. Šī situācija liek domāt ,ka arī Latvijā būtu jārunā par nacionālo ,reģionālo un vēl arī vietējo(lokālo) darbaspēka tirgu. Dažādu profesiju pārstāvjiem katrā no tiem ir atšķirīgas iespējas.Augstākā līmeņa vadītājiem ir pieejams viss nacionālais tirgus ,dažu citu profesiju pārstāvjiem ,piemēram , jūrniekiem - reģionālais (ostu dislokācija) , bet lielākajai daļai - vairs tikai lokālais tirgus.Tādēļ ir svarīgi katra darbaspēka tirgus tipa analīzē lietot atbilstošu informāciju. Par nacionālo tirgu mūs var apmierināt informācija tikai vidējos skaitļos ,bet lokālo tirgu obligāti vajadzētu raksturot ar vietējiem datiem ,un tamdēļ vismaz reizi gadā būtu nepieciešams publicēt informāciju par stāvokli pagstos. Laukos darbaspēka tirgum ir sava specifika.

4.2. Piedāvājuma un pieprasījuma kvalitatīva neatbilstība.

Darba tirgū piedāvātais darba spēks ir diezgan zemas kvalitātes ,savukārt pieprasījums ir pēc augstas kvalitātes darbaspēka. NVD informācija un arī sludinājumi presē liecina ,ka meklē galvenokārt jaunus izglītotus cilvēkus ar svešvalodu zināšanām un prasmi strādāt ar datoru ,spējīgiem strādāt neierobežotu darba laiku un darba nedēļu ,ar praktisku darba pieredzi. Sīm prasībām atbilst tikai ļoti neliela bezdarbnieku daļa.Jaunajiem parasti trūkst pieredzes (no darba meklētājiem 10% ir bez jebkādas darba pieredzes). Savukārt vecāka gadagājuma cilvēkiem ir pieredze ,bet ļoti bieži trūkst svešvalodu zināšanu un prasmes strādāt ar datoru.

Piedāvājuma kvalitātes paaugstināšanai darba tirgū NVD ir izveidojis apmācības ,kvalifikācijas paaugstināšanas unpārkvalificēšanas sistēmu. Ar  NVD rīkojumu uz mācībām 1994. gadā tika nosūtīts 5251 cilvēks jeb 6,3%  no bezdarbnieku kopskaita. Ir vērojama situācija - jo bezdarba līmenis ir augstāks ,jo vairāk cilvēku iet mācīties un otrādi. Tā Rīgas pilsētā mācās 16,6% bezdarbnieku ,Rīgas raj. - 12,2% ,Ogres raj - 16% ,Cēsu raj. - 9,2%, bet Daugavpils raj. tikai - 0,6%, Rēzeknes raj.  tikai 0,9%, Krāslavas raj. tikai -1,4% no kopējā bezdarbnieku skaita.

1995.gada laikā uz mācībām nosūtīto skaits ir pieaudzis līdz 6,3 tūkst.(8%), bet iepriekšvērojamā tendence nav mainījusies.Tas liek domāt ,ka NVD izveidotā mācību sistēma ne vienmēr atbilst bezdarbnieku interesēm un iespējām un ka daudz vairāk uzmanības jāvelta šīs mācībusistēmas pilnveidšanai.

Visai interesant attieksmi pret kvalifikācijas celšanu ,citas profesijas apguvē ,kā redzams ,nosaka arī psiholoģiski cēloņi ,vispirms lielas cilvēku daļas tieksme saglabāt iepriekšējā sabiedriskajā sistēmā izveidojušos dzīves stilu un ētiskās normas ,kas nevirza uz elastīgu attieksmi pret darbaspēka tirgus prasībām.

4.3. Piedāvājuma un pieprasījuma teritoriāla neatbilstība.

Kā jebkurā tirgū ,ari darba tirgū var izveidoties situācija ,ka vienā vietā ir preču pārpalikums ,bet otrā - neapmierināts pieprasījums. Zināmā mērā šo patiesību var attiecināt arī uz pašreizējo darba tirgu Latvijā. Pēc NVD ziņām ,Saldus rajonā ,kas atrodas valsts rietumu daļā ,ir vajadzīgs agronoms ,kura uz vietas nav ,toties Rēzeknes rajonā -valsts austrumu daļā - vairāki agronomi ir bez darba ,jo šeit nav pieprasījums pēc viņa darba prasmes. Latvietis pēc savas mentalitātes un tradīcijas ir vietsēdis. Viņam psiholoģiski ir diezgan grūti pārvietoties uz teritoriju , kur ir pieprasījums pēc viņa darbaspēka. Cilvēks ir vairāk noskaņots gaidīt, kad pieprasījums viņa dzīvesvietā.

Jāsaka gan - lai darbaspēks brīvi pārvietotos ,Latvijā pagaidām trūkst  atbilstošu dzīves apstākļu: brīvi dzīvokļi ,darba vietas citiem ģimenes locekļiem ,pietiekami plaša informācija valsts mērogā utt.