=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=
From: Dāvis Baltiņš
Date: Monday, June 04, 2001, 11:10:31 PM
--====----====----====----====----====----====----====----====----====----===--
Jēkabpils
Valsts ģimnāzijas
skolnieka
Dāvja Baltiņa
Ievads
19.
gs. pirmajā pusē veiktās reformas Baltijā līdz pat gadsimta vidum nebija
devušas pozitīvus rezultātus, jo zemnieks joprojām nebija kļuvis par zemes
saimnieku. Stāvoklis mainījās 1860. gadā, kad cars Aleksandrs II 1849. gada
Vidzemes zemnieku pagaidu likumu ar atsevišķiem papildinājumiem parakstīja kā
Vidzemes zemnieku jauno likumu. Līdzīgu normatīvo aktu papildinājumu veidā pie
agrākā 1817. gada zemnieku likuma 1863. gadā saņēma arī kurzemnieki. Līdz ar to
19. gs. 60. gados sākās aktīva māju un zemes pirkšana privātīpašumā un
vienlaikus zemnieku iekļaušanās tirdzniecībā. Šis process pieprasīja
tirdzniecības attiecības pacelt pozitīvo tiesību līmenī, stimulēja kalpošanas
līgumos ielikt jaunu tiesisko jēgu, veicināja kredītiestāžu tīkla un izglītības
attīstību. 19. gs. agrārā reforma radīja ne tikai jaunu izpratni par ekonomiku,
tiesībām un izglītības nepieciešamību, bet arī nacionālo kopību. Simts gadu
laikā, sākot ar 1804. gada Vidzemes likuma stāšanos spēkā, latvieši spēja ne
tikai sevi apzināt par nāciju, bet arī izvirzīt pirmās prasības par nacionālas
valsts izveidošanu.
Nekustamā
īpašuma tirgus veidošanās un dinamika
1863.
gada papildinājumā 1817. gada Kurzemes zemnieku likumam muižnieki atzina
zemnieku tiesības pirkt mājas īpašumā. No tiesību viedokļa, tam nebija liela
nozīme, jo Baltijas zemniekiem nekad nebija liegts iegādāties nekustamo
īpašumu, bet atzinums deva saimniekiem tiesības saņemt kredītu Kurzemes
muižnieku bankā. Kurzemē pirmās saimniecības tika pārdotas 1863. gadā. Pirmais
pārdevējs bija barons Reke.
Saskaņā
ar Valsts īpašumu ministrijas 1859. gada 25. novembra lēmumu Kurzemē
izmēģinājuma kārtā atļāva pārdot kroņa zemi. Zinātnieces A. Mieriņas pētījums
liecina, ka tādā veidā Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē tika pārdotas tikai aptuveni
30 – 40 mājas, tāpēc 1886. gada 12. jūnijā tika noteikts, ka no1887. gada 1.
janvāra nomas atlīdzība tiks pārvērsta izpirkuma maksā.*
Saskaņā
ar likumu zemi varēja pirkt īpašumā ikviens pagasta sabiedrības loceklis, tāpat
kā jebkura cita persona, kas līdz ar pirkumu kļuva par attiecīgā pagasta
sabiedrības locekli. Zemnieki varēja pirkt arī muižas zemi, ja tā kopā
neveidoja bruņinieka muižu (1817. gada Kurzemes zemnieku likuma 1863. gada
papildinājumu 1. paragrāfs). 1866. gada 5. novembrī Baltijas komiteja pieņēma
lēmumu, ka zemi
*
Mieriņa A. Agrārās attiecības un zemnieku stāvoklis Kurzemē XIX gs. otrajā
pusē. R., Zinātne,1968. 59.lpp.
īpašumā
var pirkt ikviena kristīga persona neatkarīgi no konfesionālās piederības.*
Bija
arī izņēmumi, piemēram, Vidzemē muižnieki nedrīkstēja pirkt zemi no zemniekiem.
Formāli gan muižnieki viens otram varēja pārdot pagasta zemi, saņemot hoftiesas
atļauju. Tomēr no vaku zemes viņi nedrīkstēja iegūt dabiskus augļus un to
neatkarīgi no pirkuma varēja tikai iznomāt, pārdot vai atstāt neapstrādātu.
Kurzemē šādu ierobežojumu nepazina, tāpēc te muižnieki varēja ne tikai zemi
pārdot zemniekiem, bet arī no viņiem to atpirkt un atkal pievienot muižas
laukiem.
Pirmkārt,
naudas trūkums bija viens no iemesliem, kāpēc muižnieki pārdeva zemi
zemniekiem. Daļa muižnieku vēlējās pārstrukturizēt savu saimniecību, daļa
nespēja laikā dzēst uzkrātos parādus, kas bija naudas nomas attiecību ievešanas
sekas. Otrkārt, sešdesmito gadu sākumā muižnieki ļoti baidījās, ka krievu
valdība viņus nepiespiež pārdot mājas zemniekiem par noteiktu cenu. Tāpēc viņi
tagad steidzās paši piedāvāt zemniekiem mājas iepirkšanai. Līdz ar to sākās
masveida zemes pārdošana: sākumā pārdeva bijušo klaušu zemi, bet 19. gs. 80. –
90. gados, pieaugot zemes cenām, arī muižas laukus. To apliecina statistikas
dati par māju pārdošanu īpašumā:
Kurzeme
un Zemgale
gads
pārdoto māju skaits
1864
– 1873 2744
1873
– 1874 438
1874
– 1875 416
1875
– 1876 346
1876
– 1877 150
1877
– 1878 287
1878
– 1879 538
1880
– 1881 818
1881
– 1882 1100
1882
– 1883 895
1883
– 1884 537
1884
– 1885 309
kopā:
8974
*
Lazdiņš J. Baltijas zemnieku privātiesības. R., Turība, 2000. 198. Lpp.
1885.gada
Jurģos Kurzemes guberņā bija pārdots 76 % māju (8974).Vidējā mājas cena bija
3860 rubļi, bet par desetīnu zemes vidēji 87 rubļi. 1910. gadā gandrīz visas
mājas bija izpirktas (99 %). No pircējiem 79,87% bija agrākie nomnieki, 15,41%
citi zemnieki, un tikai 4,72% bija citu kārtu personas. Pieprasījums un
inflācija noteica cenu pieaugumu. 19. gs. 60. gados zemes cenas svārstījās no
9,5 – 85rubļiem, bet 1884. gadā jau bija 111 rubļi par desetīnu.
Klaušu
māju izpirkšanas dinamikas salīdzinājums Kurzemes un Vidzemes guberņā:*
Gads
Kurzemē – Zemgalē (%) Vidzemē (%)
1872
20,0 25,7
1887
77,7 75,2
1902
95,0 85,3
1910
99,0 89,1
Var
secināt, ka Kurzemē māju izpirkšana sākās vēlāk, bet noritēja
straujāk
nekā Vidzemē.
Kolonizācijas
ietvaros valdība zemi iedalīja arī iebūviešiem (1 – 3 desetīnas
lauksaimnieciski izmantojamas zemes) un zaldātiem (1,5 desetīnu lauksaimnieciski
izmantojamas zemes). Jaunsaimniekiem centās nepārdot lielas saimniecības, tāpēc
tās vidēji bija ap 10 – 20 desetīnu lielas. Kurzemē 19. gs beigās bija
izveidojušas aptuveni 27900 mazgruntnieku īpašumu.
Krievijas
lauksaimniecības statistikas dati sniedz interesantus faktus par tagadējās
Latvijas teritorijas lauku zemes īpašumu sadalījumu pa personu grupām 19. gs.
beigās:**
īpašnieku
grupa Vidzemē (%) Kurzemē – Zemgalē (%)
muižnieki
48,7 38,5
zemnieki
41,4 36,9
valsts
1,0 21,4
pilsētas
4,0 0,2
baznīcas
0,7 0,4
namnieki
1,0 0,5
tirgotāji
1,7 1,0
pārējie
1,5 1,1
*
Švābe A. Latvijas vēsture (1800 – 1914). R., “Avots”, 1991. 318. Lpp.
**
Švābe A. Latvijas vēsture (1800 – 1914). R., “Avots”, 1991. 323. Lpp.
Nopērkot
zemi, visas publiskās klausības automātiski pārgāja uz zemnieku, bet landtāga
muižnieka tiesības viņš neieguva. Profesors A. Švābe ir konstatējis, ka pēc
provinces tradīcijām Baltijas zemniekiem bija liegts:
1.. dibināt miestiņus un rūpniecības uzņēmumus,
2.. rīkot gadatirgus,
3.
medīt un zvejot.
1871.
gadā valdība atņēma bruņinieku muižām dzirnavu celšanas, bet tikai 1900.gadā
spirta un degvīna pārdošanas privilēģiju, par to samaksājot kompensāciju 26
miljonus rubļu.
19.
gs. 80. gados izdarot Baltijas guberņu revīziju, senators N. Maneseins sevišķu
uzmanību veltīja zemnieku stāvoklim. Viņš konstatēja šādus faktus:
1.. zemnieku lielākā daļa joprojām ir
atkarīgi no muižas, jo nav izmaksājuši mājas,
2.. zemnieki ir uzņēmušies faktiski visas
publiskās klaušas, kas patērē spēku un darba laiku un mazina turību,
c.. izpirktās mājas ir noslogotas ar
apgrūtinājumiem, piemēram, servitūtiem.
Par
servitūtiem Kurzemē tika atzīti – caurbraukšanas, lopu dzīšanas caur svešu zemi
un ūdens lietošanas (dzeršanai, smelšanai un ūdensvada ierīkošanai) – tiesības
(1817. gada Kurzemes zemnieku likuma 1863. gada papildinājumu 8. paragrāfs).
Tie bija beztermiņa servitūti, kas obligāti bija jānorāda pirkšanas –
pārdošanas līgumā ar sīku lietošanas aprakstu. Piemēram, bija jānorāda vai to
lieto visu gadu vai tikai noteiktas sezonas laikā, vai pat atsevišķas dienas,
tāpat bija jāapraksta lietošanas intensitāte, piemēram , cik reizes dienā
izmantos servitūta tiesību.
Māju
izpirkšanas process bija sarežģīts un laikietilpīgs:
a.. pēc pirkuma – pārdevuma līguma
izstrādāšanas bija jāsaņem draudzes tiesas atzinums par tā likumību. Kad
atzinums bija saņemts, kontraktu varēja koroborēt apriņķa tiesā (miertiesā).
Viens eksemplārs palika pārdevējam, viens – pircējam un trešais tika uzglabāts
tiesā. Ja muižnieks pirka zemnieku zemi, šāds līgums jau bija jākoroborē
hoftiesā,
b.. lai pirkuma – pārdevuma līgumu pieņemtu
koroborēšanai, vēl bija jāiesniedz šādi dokumenti:
a.. pārdodamā zemes gabala plāns ar
mērnieka un pušu parakstiem,
b.. miertiesneša izziņa par dzelzs
inventāra esamību vai arī pierādījumi par tā pirkšanu,
c.. kredītiestādes galvojums par kredīta
piešķiršanu,
d.. naudas iemaksa (līdz 20% no kontrakta
summas) vai muižnieka galvojums par šādas summas nomaksu,
e.. hoftiesas izziņa par to, ka pārdevējs
ir īpašnieks.
3.par
notikušo pirkumu apriņķa tiesa (miertiesa) taisīja paziņojumu guberņas
oficiālajā laikrakstā “Ziņotājs” un vēl divās vienkāršu ļaužu avīzēs,
4.īpašuma
pāreja notika tikai pēc tam, kad trīs mēnešu laikā no publikācijas brīža netika
iesniegta (-as) pretenzija (-as). Ja tādas tika iesniegtas, līguma stāšanos
spēkā atlika vēl uz septiņiem mēnešiem. Pa šo laiku vajadzēja novērst šķēršļus,
kas bija radušies. Ja tie bija nenovēršami, vienošanās zaudēja spēku un
iemaksātā nauda tika atdota pircējam.*
Jaunais
īpašnieks līdz hipotekārā kredīta dzēšanai nevarēja brīvi rīkoties ar savu
īpašumu. Bez kreditoru piekrišanas to nevarēja no jauna ieķīlāt vai atsavināt,
piemēram, pārdot vai dāvināt. Lai kontrolētu situāciju un nepieļautu
ļaunprātības, ieviesa speciālas grāmatas, kurās ierakstīja visas izpērkamās
mājas un atbrīvojumus no hipotekārā kredīta. Jaunās zemnieku lietu grāmatas
veidoja pēc hoftiesas muižnieku īpašuma apgrūtinājumu fiksācijas grāmatu
parauga.
Baltijas
zemnieki atšķirībā no Prūsijas nebija sadalīti divās kategorijās pēc viņu
atšķirīgās attieksmes pret zemi (tā sauktajos mantošanas un ļāvuma
zemniekos),tāpēc zemes pirkšanas sakarā veidojās domstarpības. Bija zemnieki,
kuri savu zemi dzimtas lietojumā apsaimniekoja kopš neatminamiem laikiem un,
kārtīgi un laikā maksājot nodokļus, nebija devuši iemeslu muižniekam to
piesavināties kā parāda nomaksas daļu. Atšķirībā no citiem, viņi ar savu kungu
zemes jautājumā nebija stājušies privāttiesiskās līguma vai norunas attiecībās.
To, ka tādi cilvēki bija arī Baltijā, var secināt pēc kādas Kurzemes zemnieka
“Zūru” māju saimnieka Jēkaba Zobena vēstules Kr. Valdemāram, kurā viņš
rakstīja:**
“Ja
nu mūsu tēvi viņiem (muižniekiem) nav pārdevuši zemi, kā tad mēs pirks no
viņiem.”
*
Lazdiņš J. Baltijas zemnieku privātiesības. R., Turība, 2000. 210. Lpp.
**
Mieriņa A. Agrārās attiecības un zemnieku stāvoklis Kurzemē XIX gs. otrajā
pusē. R., Zinātne,1968. 74.lpp.
Kredītsistēmu
veidošanās
Nekustamā
īpašuma apriti par neiespējamu padara tāda valsts, kur nav pieejami normāli
banku kredīti. Baltijā tikai 19. gs kredītsistēma sāka veidoties uz publiski
tiesiskiem pamatiem. 1825. gadā kā viena no pirmajām izveidojās Liepājas
krājkase, bet 1830. gadā Kurzemes muižnieku kredītsabiedrība. No1851. – 1860.
gadam Liepājas krājkases noguldījumu kopsumma pieauga no 543805 uz 977348
rubļiem, pie tam vienu trešdaļu bija devuši liepājnieki un divas trešdaļas laucinieki.
No1844. – 1850. gadam kasei bija pienākuši 3844 jauni noguldītāji no kuriem
katrs caurmērā iemaksāja 97 rubļus, bet atsevišķi klienti 400 – 700 rubļu.
Pieauga arī pagasta kasu kapitāli.1849. gadā Kurzemē tie bija 207472 rubļi bet
1860. gadā jau 821897, tātad desmitgadu laikā tie bija palielinājušies četras
reizes. Krievijas impērijā kredītkooperatīvu dibināšana aizsākās tikai 19. gs.
60. gadu otrajā pusē (pirmais – 1865. gadā). Kurzemē pirmie dzīvotspējīgie
kredītkooperatīvi izveidojās 1874. gada – 5. jūlijā Dundagā un Emburgā, bet 23.
augustā Vallē. Kredītbiedrību dibināšanas salīdzinājums Kurzemē un Vidzemē bija
šāds:*
Dibināšanas
gads Kurzemē – Zemgalē Vidzemē
1871
– 1880 8 3
1881
– 1890 29 12
1891
– 1900 8 18
1900
– 1905 13 22
kopā:
58 55
Šīm
krājkasēm 1905. gada 1. janvārī Kurzemē bija 11465 biedri un noguldījumu kontā
4miljoni rubļu.
1898.
gada 26. martā Maskavā notika I Viskrievijas kredītkooperatīvu kongress. Pēc
impērijas parauga Kurzemes guberņā kredītsabiedrību pirmais kongress notika
divās sesijās 1907. gada 27. – 28.oktobrī un 1908. gada 11.jūnijā, bet Vidzemes
guberņā līdzīga sanāksme notika divus gadus vēlāk. Abos kongresos nolēma, ka
lauksaimniecības interesēs ir jāapvieno Kurzemes un Vidzemes kredītiestāžu
tīkli, ko gan izdevās paveikt tikai pēc Latvijas republikas nodibināšanas 1920.
gadā izveidotajai Latvijas Tautas bankai.
1849.
gada Vidzemes zemnieku pagaidu likums paredzēja izveidot īpašu Zemnieku banku.
Pamatojoties uz likumu tika izstrādāts bankas nolikums un 1850. gadā nodibināta
pati kredītsabiedrība. Kurzemes
*
Švābe A. Latvijas vēsture (1800 – 1914). R., “Avots”, 1991.329. Lpp.
saimnieki
bija tiesīgi saņemt kredītus Kurzemes muižnieku bankā. Banka bez pārdevēja
galvojuma kreditēja mājas izpirkšanu 50% apjomā no tās vērtības. Pārējo daļu
pircējs apņēmās nomaksāt tieši pašam muižniekam, kurš to obligācijas veidā
koroborēja uz mājas vārda kā otro hipotēku. Par aizdevumu kredītiestādei bija
jāmaksā 5% augļi gadā ar 0,5% ikgadējo deldējumu un viss parāds jānomaksā 50
gados.
Nobeigums
a.. Kopumā 19. gs. agrārā reforma bija
veiksmīgāka nekā Latvijas Republikā īstenotā zemes reforma (1919 – 1937).
Latvijā 20.- 30. gados neveicināja lielsaimniecību attīstību, līdz ar to bija
maz tādu saimniecību, kuras bez valsts dotācijām spēja konkurēt pasaules tirgū.
b.. 19.gs. un 21.gs. Latvijā nekustamo
īpašumu tirgus attīstībā vērojamas līdzīgas iezīmes:
a.. sociāli – politisku pārmaiņu rezultātā
īsā laika periodā izveidojas plašs un aktīvs nekustamā īpašuma tirgus,
a.. kļūst pieejamāki kredītresursi; ja
1857.gadā Kr. Valdemārs rakstīja, ka godīgus amatniekus un zemniekus nospiež
dažādi augļotāji, kuri par aizdevumu prasa 100-120% gadā, tad 1894.gadā
mazgruntniekiem sāka dot aizdevumus līdz 70% no mājas vērtības, turklāt bez
citu personu galvojuma. Šeit gada deldējums bija 0,5% apjomā un kredīta dzēšana
52 gados. Salīdzinājumam- 20. gs. 90. gadu sākumā privāti nauda tika aizdota
par 100 – 120% gadā, bet 1995. gadā Unibanka naudu aizdeva par 45% gadā, turklāt
bija vajadzīgs galvotājs. Pašlaik kredīta procenti ir 11-15% gadā un 50% no
nekustamā īpašuma vērtības un uz laiku no 15 – 20 gadiem.
a.. zemes cenas lēnām pieaug; Kurzemē laikā
no1860 – 1890.gadam zemes cena pieauga gandrīz uz pusi neskatoties uz lauksaimniecības
preču cenu kritumu pasaules tirgū un Baltijā. Un arī pašlaik zemes cenas lēnām
pieaug.
Izmantotā
literatūra
a.. Mieriņa A. Agrārās attiecības un zemnieku
stāvoklis Kurzemē XIX gs. otrajā pusē. R., Zinātne, 1968.
b.. Lazdiņš J. Baltijas zemnieku
privāttiesības. R., Turība, 2000.
c.. Likumi un nosacījumi par pagastu
valdīšanu un policiju Kurzemes guberņā. Jelgava, 1877.
d.. Švābe A. Latvijas vēsture. (1800 – 1914).
R., “Avots”, 1991.
e.. Tiesas likumi no 20. nov. 1864. S –
Pēterburga, 1882.
f.. Zālītis Fr. Latvijas vēsture. R.,
“Zvaigzne”, 1991.
Saturs
Ievads……………………………………………………………..1
Nekustamā
īpašuma tirgus veidošanās un dinamika……………...1
Kredītsistēmu
veidošanās…………………………………………6
Nobeigums………………………………………………………...
=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru