Doma baznīcas vēsture.

Vecuma, lieluma un izgreznojumu ziņā Domu baznīcai Rīgā līdzīgas nav.

24.jūlijā 1211. gadā bīskaps Alberts iesvēta lielu zemes gabalu ārpus pirmā pilsētas aizsargmūra. Šo datumu var uzskatīt par Domu, jeb Svētās Marijas baznīcas būvniecības sākumgadu. Zemi uz kuras celta baznīca bīskaps Alberts ieguva no lībiešiem. Tikai septiņus gadsimtus vēlāk, ierīkojot centrālo apkuri, atklājās, ka baznīcas celtniecība sākta uz kuršu apbedījumiem.

Lai gan baznīca celta uzkalniņā, pamati pašreiz atrodas vairākus mertus zem ielas līmeņa un itkā dziļi zemē iegrimušais 13.gadsimta gotiskais portāls, kas kalpoja par galveno ieeju, faktiski stāv īstajā vietā. Daugavas plūdu dēļ nācās gadu no gada ielas ap baznīcu uzbērt. Dažreiz ielu uzbēršana nav līdzējusi un palu laikā ūdens plūdis dievnamā, 1709.gadā palu laikā tur noķertas zivis, bet vēlāk iekšpusē uz sienas piestiprināta piemiņas plāksnīte, kas rāda toreizējo ūdens līmeni.

  Doma baznīca tika celta kā Rīgas bīskapa katedrāle kopā ar Doma kapitula mītni - klosteri, tādēļ tai bija jākļūst par krāšņu un cienijamu arhitektūras paraugu.

 Matereālus baznīcas celtniecībai no Kokneses un Pļaviņām  tika vesti pa Daugavu. Tie bija kaļķakmeņi un vēlāk arī laukakmeņi, kurus vēl varam apskatīt ārējo sienu un pilāru pamatos.

  Doms vislabāk atspoguļo agrīnās gotikas arhitektūru ar pasmagām, druknām formām, un ir vienīgais, kurā samērā plaši iemiesojušās romānikas formas. Doma telpas ir plašas un monjumentālas.

1226. gadā baznīca bija jau tiktāl gatava, ka pāvesta sūtnis Modēnas Vilhelms varēja tajā rīkot sapulci, baznīcas korī varēja noturēt pirmo koncilu.

Ap 1270. gadu ēka ieguva galējos izmērus un divu torņu vietā, finansiālu grūtību dēļ, uzcēla tikai vienu. Ēkas kopgarums sasniedza 87 metrus, platums 31 metru, vidusjoma augstums 26 metrus. Tad baznīcu paplašināja un tad jau tās platums sasniedza 44 metrus.

Reformācijas jaunās vēsmas Rīgā uztvēra nekavējoties, un katolistiskajai baznīcai nācās atteikties no galvaspilsētas un citām lielām pilsētām. 1524. gadā Rīgā sākās nevaldāmas sajūsmas caurstrāvots, visaptverošs grautiņš - tika nopostīti katoļu altāri, svētbildes un relikvijas. Domu baznīcas Marijas altāra gleznu piemeklēja viduslaiku raganām līdzīgs liktenis : tā tika slīcināta Daugavā un vēlāk sadedzināta, bet iepriekšējā arhibīskapa K.Lindes misiņa piemineklis tika pārkausēts lielgabalā.

Doma smaile nodega 1547. gada ugunsgrēkā. To atjaunoja 1595. gadā renesances formās ar kupolu un galeriju, virs kuras pacēlās slaidā "adata" . Tornis bija 140 metrus augsts un tobrīb pats augstākais Rīgā. Torņa smailes galā novieto bumbu virs kuras ir zelta gailis. Šis tornis kļuva nedrošs un 1776. gadā namdaris J.Krāmers smaili nomainija pret pastrupu noslēgumu, kas saglabājies līdz pat mūsdienām. Tā augstums ir deviņdesmit metri.

Viena no galvenajām ieejām baznīcā bija no ziemeļiem. To rotāja ar samērā krāšņu kaļķakmens portālu, kas norāda uz 12 gadsimta Gotlandes mākslas ietekmi. Rietumu portāls iebūvēts tikai 1864. gadā.

Romāņu stilā veidotā altāra daļa tika pabeigta 1226.gadā.

Ģilžu, rātes un privātpersonu dāvinātas ir daudzas skaistas logu rotas - vitrāžas. Vitrāža "V. fon Pletenbergs" simbolizē ticības brīvības pasludināšanu, bet "Gustava Ādolfa svinīgā sagaidīšana Rīgā 1621.gadā" pierāda, ka Rīgā vāciešus pieņēma kā draugus.

1601. gadā sāka būvēt ērģeles, kas bija ievērojamas ar savu kvalitāti. Ērģeļu priekšpusi veidija mākslinieks Jākobs Rābs. Jau 1884. gadā pārbūvēja ērģeles, kas apmēram ar 6800 stabulēm uz īsu laiku kļuva par lielākajām pasaulē. Šo darbu veica kāda Ludvigsburgas firma "E.F.Walker & Co".Vēlāk šīs ērģeles restaurēja vēl vairākas slavenas firmas.

Viena no nozīmīgākajām pārmaiņām, kas iespaidoja Doma ārējo izskatu un iekārtojumu, bija slavenā Rīgas arhitekta Felsko 1864.gadā veiktā pārbūve. Viņš izbūvēja jaunu Rietumu portālu un jaunu ieeju, kuras agrāk nebija, līdz ar to izmainījās baznīcas iekšējā kārtība. Tā ieguva loģiskāku un mūsdienīgāku risinājumu.

Doma klosteris saglabājies mazāk. No pirmatnējām telpām pastāv 13.gadsimta pirmajā pusē celtā sakristeja un kapitula zāle austrumu korpusā, kā arī vēlāk restaurētā krusta eja ap samērā lielu 33x   36 metrus plašu pagalmu. Klostera korpusiem bija divi stāvi. Doma kapituls bija izvietots netikai austrumu korpusā, bet arī dienvidu korpusā. Ziemeļu korpusā atradās mūku guļamtelpas un saimniecības telpas, bet rietumu korpusu ieņēma Doma skola. Pēc reformācijas klosteris un  baznīca nonāca pilsētas īpašumā. Klostera telpās iekārtoja bibliotēku. Pārējās klostera telpas ilgu laiku izmantoja saimnieciskiem mērķiem, klostera pagalmā pat ierīkoja tirgus laukumu.    1791. gadā uz bibliotēkas telpām pārcēlās ārsta N.Himzeļa jau 1773. gadā dibināto muzeju, ko 1895.gadā pārvērta par pilsētas muzeju.

Domskola tika dibināta katoļu garīdznieku gatavošanai. To pārzināja un vadīja sholards, tas ir domkapitula loceklis. Mācības notika latīņu valodā, bet zemākajās klasēs vācu valodā. Skolā mācija antīko literatūru, viduslaiku apgaismotāju darbus, gramatiku, matemātiku un metriku, kā arī grieū valodu un senēbreju valodas pamatus. Vēlāk sāka mācīt fiziku, vēsturi, ģeogrāfiju.  Visi skolotāji bija garīdznieki. 1675. gadā mēra epidēmijas laikā Domskola tika slēgta un darbu atjaunoja tikai pēc 20 gadiem. Domskolu beiguši daudzi slaveni cilvēki, tādi kā G.Mirķelis, J.Reiters.

Iekšējajā klostera pagalmā ir izveidots Doma dārzs. Tā platība ir 0,15 ha. Doma dārzs ierīkots bijušās augstākās garīdzniecības kapsētas vietā. Dārzu rotā granītā kalta kristāmā bļoda, skulpturāls veidojums - lauva, granīta kolonna ar urnu un divas kapu plāksnītes. Doma dārzā aug dzeltenais un katavbas rododendrs, plūmjlapu ābele un vietējā forsītija.

Domu baznīcā apbedīts bīskaps Alberts un 14. gadsimtā pārapbedīts bīskaps Meinhards, kā arī daudzi no Baltijas muižniecības spices, kas caur nozīmīgiem dāvinājumiem vēlējās padarīt savus vārdusu un ģērboņus neaizmirstamus.