Ieskats emigrācijas latviešu demogrāfijā

Pirms 2. pasaules kara Rietumpasaulē dzīvoja vismaz 45 tūkstoši latviešu. Šo emigrantu izceļošana no Latvijas bija notikusi galvenokārt sociālo apstākļu dēļ. Lielākā daļa izceļotāju pamazām pārtautojās; latviešu kopību centās saglabāt apmēram 15 – 20 tūkstoši cilvēku. Tā bija tikai simtā daļa no apmēram 1,5 mlj latviešu, kas tolaik dzīvoja nacionālajā Latvijas valstī un veidoja tur iedzīvotāju absolūto(75%)vairākumu.

2. pasaules karš radija straujas pārmaiņas.Latvijas iedzīvotāju skaits kara laikā (1939 - 1945) samazinājās vismaz par 0,4 mlj cilvēku, tajā skaitā par 0.25 mlj - staļinisma kundzības pirmajā gadā jeb t.s. Baigajā gadā (1940 - 1941), kad par terora upuriem kļuva apmēram 40 tūkstoši cilvēku. Tāpēc vācu armijas padzītās padomju armijas jauna tuvošanās Latvijai 1944. g. rudenī izraisija plašu bēgļu kustību;uz rietumiem devās apmēram 250 tūkstoši cilvēku, kas vairākumā bija politiskie bēgļi. Ne visiem bēgļiem izdevās aizbēgt - daudzi iestrāga Kurzemē. Domā, ka 50 – 60 tūktoši cilvēku gājuši bojā karadarbības laikā vai arī uzbrūkošā padomju armija viņus panākusi Austrumeiropā un daļa nonākuši Padomju Savienības nometnēs. Pēc kara izrādijās, ka daudzi Latvijas bēgļi atraduši patvērumu Zviedrijā (6 tūkst.), Rietumvācijā (120 tukst.), Austrijā (3 tūkst.) un Dānijā (2 tūkst.).

Kara laikā, cīnoties gan vācu, gan padomju pusē latviešu militārās vienības cieta lielus zaudējumus. Jaunus latviešu tautas upurus prasija pēckara staļiniskās deportācijas, kā arī partizānu cīņas.

40. gadu beigās un 50. gadu sākumā vairākumam latviešu bēgļu nācās no Vācijas izceļot uz citām zemēm. Pēc pārceļošanas latvieši bija izkaisīti apmēram 20 valstīs; nozīmīgākās apmetnes veidojās ASV, Kanādā, Austrālijā, Lielbritānijā, Vācijā un Zviedrijā. Pēc 20 gadiem vairs nebija šaubu, ka emigranti ne vien iesakņojušies jaunajās dzīvesvietās un nodrošinājuši savu eksistenci, bet arī ir spējīgi uzturēt etnisko kopību ar regulāriem kultūras pasākumiem un vispārēju (globālu) organizatorisko struktūru; tās demogrāfiskā bāze sākumā bija apmēram 140 tūkstoši cilvēku, galvenokārt 1944. g. bēgļi, kā arī apmēram 10 tūkstoši veclatviešu, tas ir pirmskara latviešu emigranti.

Turpmākajos gados par latviešu emigrantu kopskaitu ir daudz diskutēts, un tas ir grūti nosakāms lielums, jo nav precīzas metodes tā noteikšanai. Nav arī vispāratzītas mērauklas, pēc kuras nosakāma cilvēku tautība. Minēta gan valodas, gan kultūras radniecība un citi priekšnoteikumi, to vidū arī nacionālā apziņa, tas ir cilvēks pieder pie tās nācijas, kuru pats atzīst par savējo.      

Ārzemju latviešu skaitliskais vērtējums(1)

 

Valsts (2)                                 Nacionāli aktīvie latvieši(tūkst.)

ap 1938           ap 1946           ap 1950           80. gados

 

ASV                            11+1                10+1                55+2                60+5

Kanāda                        0,3                   0,3                   14                    19+1

Austrālija                     0,3                   0,3                   21                    32+2

Jaunzēlande                 -                       -                       0,6                   0,3

Lielbritānija                 0,5                   0,5                   18                    9+1

Zviedrija                      -                       6                      4                      4

Norvēģija                     -                       0,1                   0,1                   0,05

Vācija                          0,3                   121                  13+1                9

(1) Bez PSRS.Tabula sastādīta pēc I. Veignera aplasēm, izmantojot dažus Latvijā un emigrācijā publicētus izziņu avotus.

(2) Minētas valstis, kur dzīvo vismaz 50 latviešu.

 

 

Deportācijas

 

Jau senā Grieķijā un Romā pazina trimdu,izraidot uz vientuļām Vidus jūras salām vai tuksneša oāzēm režīma opozicionārus. Tas bija terora līdzeklis pret politiskiem ienaidniekiem, ko lietoja nāves soda vietā, pie kam plašos apmēros to praktizēja Spānija, Francija un Anglija, lai ar izsūtītiem noziedzniekiem kolonizētu aizokeana zemes - Dienvidameriku, ASV un Austrāliju, -Krievijā cilvēkus ieveda Jānis Briesmīgais aizdzīdams trimdā nevien vairākus tūkstošus pilsētu iedzīvotājus, bet Livonijas kara laikā arī visus baltiešu gūstekņus, ieskaitot valsts vīrus (piem. Tērbatas bīskapu) un valdības locekļus (Vācu ordeņa kungus). Tos izsūtija spaidu darbos uz Astrachaņu un Sibīriju. Tāpat rīkojās Pēteris Lielais ar zviedru kara gūstekņiem.

Viņš arī ieveda katorgu - spaidu darbus raktuvēs, cietokšņos un ostu būvēs. Šo praksi visu 18. un 19. gs. turpināja cariskā Krievija, pie kam blakus katorgai ieveda nometināšanu Sibīrijā vai nu ar tiesas spriedumu, vai administrīvā kārtā, lai iztīrītu Krieviju no nevēlamām personām.

Pirmā krievu okupācija. Tikai 6 dienas pēc 5.10.1939 Maskavā parakstītā līguma par krievu militārām bāzēm Latvijā NKVD 11.10 izdeva pavēli par kontrrevolūcionāro personu apzināšanu Baltijas valstīs neatkarīgi no konkrētiem pierādījumiem par viņu pretpadomju darbību. Tā pašām to nezinot, Baltijas valstu valdības ar krievu bāzu līgumiem bij parakstijušas savu nāves spriedumu.

Saskaņā ar šo pavēli visi, kas pieder kādai sociālai vai arodu grupai, kura paredzēta pretpadomju elementu uzskatījumashēmā, reģistrējami un agrāk vai vēlāk iznīcināmi. Viens šādas shēmas eksemplārs Latvijas vajadzībām atrasts Valkā

NKVD pamestos matereālos. No sarkanā terora nebija pasargāts neviens, jo par sociāli bīstamiem elementiem Kremlis uzskatija nevien Latvijas politisko partiju biedrus, tiesnešus, policistus, virsniekus, rūpniekus, tirgotājus, lauku saimniekus un amatniekus, bet pat esperantistus un filatelistus. Reģistrāciju veica NKVD atklātie un slepenie aģenti, kas sniedza ziņas čekai. Pēc šiem ziņojumiem NKVD sastādija sarakstus, no kuriem pēc vajadzības izraudzija terora upurus. Latvijas iedzīvotāju apcietināšanu un izsūtīšanu sāka jau 1940. gada vasarā.

Jūlijā un vēlāk izsūtija visus valdības locekļus,armijas augstāko vadību, atbildīgos valsts un pašvaldību ierēdņus. Rudenī, kad bij izbūvēta NKVD centrāle un inkvizīcijas kambari. Iekšlietu Ministrijas namā sākās masu aresti un slepkavošana. Agrāko cietumu nepietika, tāpēc par ieslodzijumu vietām kļuva arī visu cietumu darbnīcas. Latvijas Sarkanā Krusta reģistrācija 1941. g. vasarā konstatēja, ka 1. krievu okupācijā cietumos bijuši ieslodzīti vismaz 7020, šai skaitā 404 sievietes un 17 bērni, jaunāki par 16 g., kā arī 172 sirmgalvji,vecāki par 60 g.

Patiesībā ieslodzīto skaits bija lielāks, jo daudzi apcietinātie reģistrācijā uzdoti par pazudušiem. No ieslodzītiem 980 bij nogalināti, bet pārējie 6 040 notiesāti un izsūtīti uz spaidu darba nometnēm Krievijā.Apasūdzētos NKVD tiesāja pēc Padomju savienības likumiem ar atpakaļ ejošu spēku.Notiesāto dalīšana mazākās grupās sākās jau 1940. gada beigās, bet 1. lielākais cietumnieku ešelons uz Komi autonomo republiku aizgāja 25.04.1941, kam drīz sekoja citi un arī uz citiem apgabaliem.

Ieslodzīto deportācija turpinājās līdz 24.06; tikai nedaudzi apcietinātie palika neaizvesti Tīri administratīvs raksturs bija tai masu deportācijai, kas notika naktī no 13. uz 14.06 1941. gadu. Tā bija rūpīgi - ilgāku laiku gatavota un sīki izstrādāta akcija pēc īpašas instrukcijas, ko bija parakstijis Krievijas valsts drošības komisāra biedrs Serovs. Ģimenes galvas stacijā ieslodzija īpašā vagonā. Šī masu deportācija vienlaicīgi un vienveidīgi notika visās Baltijas valstīs. Apbruņoti čekisti, miliči, kompartijas biedri un aktīvisti nakts laikā iebruka dzīvokļos un lauku sētās, izdarija “kratīšanas” un paziņoja izsūtīšanas rīkojumu, dodot stundu vai pat mazāk laika sagatavoties ceļam. Ar preču auto, kas bija mobilizēti ieprēkšējās dienās, deportējamos aizveda uz dzelzceļstaciju un stāvgrūdām sablīvēja aizrestotos preču vagonos, kur vienīgā labierīcība bija grīdā izcirsta lūka tualetes valadzībām. Bez tiesas sprieduma un izmeklēšanas, ceļā ciešot badu un slāpes, uz Krievijas vergu nometnēm deportēja vīrus un sievas, bērnus, slimniekus un invalīdus. Pēc preču zīmēm redzamas, ka no 15.06 - 27.06 1941. gadam no Latvijas izvesti pavisam 824 vagoni ar deportētajiem, no tiem 427 vagonos uzrādīta krava - arestanti; pēdējo skaitā šķiet, bija arī apcietinātie ģimenes galvas.

Krievu armijai atkāpjoties 1941. gada jūnijā, tā aizrāva sev līdz uz Krieviju ap 122 000 Latvijas iedzīvotājiem. Tie bija mūsu karavīri, satiksmes darbinieki, vasaras koloniju un patversmju bērni. Jūrniekus nometināja smagā darbā Arala jūras salās un pie Balchaša ezera; bērnus nosūtija uz Tataru APSR pie Kazaņas, kur lielākā daļa mira no sērgām.Pieskaitot šos ar var aizrautos un tos,kas reģistrācijā nav uztverti, kopīgais no Latvijas 1940/41 deportēto skaits sasniedz 34 000 no Latvijas iedzīvotājiem skāra visas arodu un sociālās grupas, nešķirojot tautības, dzimumu un vecumu. Nebija gandrīz nevienas latviešu dzimtas, kur nebūtu paņemts kāds piederīgais. Gāja bojā simtiem ģimeņu. Mūsu tauta gada laikā no katriem 1 000 iedz. 18, kas nozīmē, ka proporcionāli iedzīvotāju skaitam krievu okupācijas gadijumā no ASV tiktu deportēti 2,4 milj., no Lielbritānijas 865 000 un Kanādas 205 000 cilvēku. No cietumiem aizvestos 13/14.6. deportētos ģimenes galvas, karavīrus un dažas citas grupas izsūtija uz spaidu darbu nometnēm, bet ģimeņu locekļus un pārējos nometināja dažādos Sibīrijas apgabalos. Deportētos vispirms izkrāva uztveršanas vietās, bet no turienes nosūtija vairāk 100 km tālāk uz nometināšanas vietām. Tā no dzelzceļstacijas Babiņino pārsūtija uz Kaukāzu, vēlāk uz Āziju; no Krasnojarskas apgabala, kur nonāca vairums izsūtīto, tos veda pa Obas un Jeņisejas upi. Zināmas šādas nometināšanās vietas:

1)   Komi autonomā republika aiz polārā loka; strādā ceļu būvēs, meža darbos un akmeņogļu raktuvēs.

2)   Krasno jarskas apgabalā uz ziemeļiem no Ačinskas pie Čulimas upes; strādā meža darbos un kolhozos.

3)   Narimas apkārtnē; strādā meža darbos un kolhozos.

4)   Kādā nometnē vēl tālāk uz ziemeļiem pa Obas upi.

5)   Turuhanskas apkārtnē; strādā meža darbos un akmeņogļu raktuvēs.

6)   Igarkas apkārtnē aiz polārā loka; strādā koku cirsmās.

7)   Kādā spaidu darbu nometnē vēl tālāk uz ziemeļiem tundrā vienīgi vīrieši spēka gados, strādā pie ceļu būvēm un kādas pilsētas celšanas priekšdarbiem.

8)   Spaidu darbu nometnē pie Jeņisejas grīvas Ledus okeāna piekrastē; daudz virsnieku smagos darba apstākļos. Kuzņeckas akmeņogļu raktuvēs Altaja apgabalā.

9)   Hatangas ciemā pie Ledus okeāna; arī sievietes.

10)              Baikāla ezera apkārtnē;strādā ceļu būvēs.

11)              Karangandas pils un Balhaša azera apkārtnē; strādā cēlmetālu raktuvēs un fabriku būvēs.

12)              Uralu rūpnīcas rajonā - Stoļikamskas kālija sāls raktuvēs, kā arī starp Svedlovsku un Čeļabinsku.

13)              Arhangelskas apgabalā; strādā meža darbos. Mazākā skaita deportētie upuri sadalīti arī pa citām Krievijas vergu nometnēm.

Vācu okupācija. Koloniju trūkuma dēļ viduslaikos Vācijā deportāciju. Toties Austrumeiropā vācu ordenis jau kopš 13. gs. deportēja kara gūstekņus un okupācijas varai naidīgās senprūšu,slāvu un somugru ciltis.Tā 13.gs. beigās uz Vidzemi deportēja zemgaļus, bet Zemgali kolonizēja ar lībjiem un latgaļiem. Arī vēl 15. gs. ordeņa mestri deportēja uz Livoniju austrumu frontē saņemtos krievu un somugru gūstekņus. 1941. gada jūlijā, okupējot Latviju, nacionālisti neslēpa, ka arī viņu gala mērķis ir deportēt Baltijas valstu iedzīvotājus uz Krieviju un tukšo telpu piepildīt ar “vācu asinīm un vācu dzīvību”. Savus politiskos pretiniekus viņi centās iznīcināt tūliņ, kamēr boļševiki tos pamazām nobendēja spaidu darbu nometnēs. Tāpēc vācu okupācijas laikā Latvijā iedzīvotāju skaits ir daudzkārt lielāks nekā padomju laikā. Deportācijas ievadija ar apmēram 12 000 Latgales iedzīvotāju izsūtīšanu uz Vāciju 1942. gada aprīlī un maijā. Tai sekoja vairākas citas deportācijas. Kopš 1942. gada vācu policija kopā ar SD vienībām rīkoja vairākas asiņainas sodekspedīcijas pret partizāniem Krievijas pierobežā, kur iznīcināja lielu skaitu vietējo iedzīvotāju, bet daļu deportēja uz Vāciju. Jau kopš 1942. gada okupācijas iestādes uzdeva pagastam savākt zināmu skaitu cilvēku un nosūtīt darbos uz Vāciju. Nedaudz vēlāk līdzīgas akcijas notika arī pilsētā ar darba pārvaldes starpniecību. Šajās akcijās, kas neietilpa darba dienesta rāmjos, deportēto skaits vērtējams ap 3 000.

Visu laiku Gestapo un SD vajāja arī Latvijas pretestības kustību. Plašāka no šīm akcijām bija kureliešu likvidācija 1944. gada rudenī. Jau 1941. gada vasarā sākās plašas apcietināšanas, kas turpinājās līdz kapitulācijai. Ieslodzīto bija daudz vairāk nekā 1. krievu okupācijas laikā. Kad visi cietumi bija pārpildīti, Latvijā ierīkoja vairākas koncentrācijas nometnes. Visus latviešus kas bija cietumos deportēja uz Vāciju 1945. gadā, kur tos izvietoja pa dažādām koncentrācijas nometnēm Štuthofā, Neuengammā, Flosenburgā, Manthauzenā u.c. Tiem 1945. gadā ziemā pievienoja vēl vairākus simtus kureliešu, aizsargu, leģionāru. 1945. gadā uz vācu koncentrācijas nometnēm no Latvijas deportēto kopskaitu vērtē ap 6 000 – 7 000. Pēdējā lielākā deportācijas akcija notika Rīgā 5.10 - 9.10.1945, kad policija Rīgas ielās un dzīvokļos izdarija plašas darba spēka medības. Bez piemērota apģērba un apaviem, bez ģimenēm un piederīgajiem, saķertos spaidu kārtā nosūtija kuģos uz Vāciju. Oficiālos ziņojumos bija teikts, ka piederīgie deportētajiem var nodot paciņas un ieteica: “neben warmer Kleidung, Decken, Wasch - Rasierung und Essbesteck auch Ersatztiefel mitzunehmen” Maz bija to kas šo atļauju paspēja izmantot. Šajās deportācijas akcijā izsūtīto skaitu vērtē ap 6 000. Pavisam vācu okupācijas laikā deportēja vismaz 32 000 Latvijas iedzīvotāju neieskaitot darba dienestā, gaisa izpalīgos un citas militārās vienībās iesaistītos. Vairums deportēo nonāca hitleriskās Vācijas koncentrācijas un ārzemnieku darba nometnēs. Liela daļa no šiem deportētajiem aizgāja bojā, vai krita krievu gūstā. Tikai daļai pēc kapitulācijas 1945. gadā izdevās pievienoties pārējiem Latvijas bēgļiem Vācijas rietumu joslās.

2. krievu okupācija. Par šo kupāciju un deportētajiem nav tik precīzu datu kā par pirmo okupāciju. Daudz cilvēki uz trimdu tika izūtīti arī no Cēsu rajona: no Priekuļu pagasta tika izvestas 12 ģimenes, 28 cilvēki, no Skulenes pagasta 79 cilvēki, no Kosas 70 cilvēki, no Sermūkšu pagasta 63 iedzīvotāji. Pašlaik Skujenes pagastā dzīvo 23 deportētie. Elza Ozola dzimusi 1912., Marija Neimane 1914. gadā, Skujenietis Otto Bajārs - dzimis 1912. gadā dzīvo cēsu pansionātā. Ceļā pie “Ērmēnu” mājām, no kurām 25. martā izveda Vilciņu ģimeni, tuvinieki uzlikuši piemiņas akmeni 25. martā Skujenes pagastnamā Komunistiskās terora upuru piemiņas dienas atceres brīdī pulcējās 10 politiski represētie pagasta iedzīvotāji. Vīņiem pasniegtajās grāmatās ierakstīti šādi vārdi ”Pagājuši tik daudzi gadi. Marts joprojām atgādina …”

Bet no vācu gūstekņieu acu liecinieku ziņojumiem, pašu okupantu netiešās informācijas presē un radio raidījumos iespējams sniegt vispārēju ainu un aptuvenu skaitlisku vērtējumu. Tūlīt pēc sarkanarmijas iebrukuma 1944. gada vasarā Latgalē notika “tīrīšanās” akcijas un iedzīvotāju masveida aizdzīšana”dzimtenes jaunbūves darbos” uz Krieviju. Deportēja vīriešus un sievietes, kuru vīri vai piederīgie atradās leģionā. Deportētos kājām dzina slēgtās kolonnās uz Krievijas rūpnīcu rajoniem, jo dzelzceļa satiksme vēl nebija atjaunota. Daļu deportēto izvietoja Doņecas ogļraktuvju baseinos, kur vairākos šahtu iebrukšanas gadijumos jau 1945 un 1946. gadā ļoti daudzi dabuja galu. Nedaudz vēlāk līdzīgas deportācijas akcijas notika Vidzemē un Rīgā, pie kam daži tūkstoši tika nošauti un pakārti par sadarbību ar vācu iestādēm. Pavisam šādā veidā jau 1944/45. gadā no Latgales un Vidzemes deportēja 40 000 – 50 000 cilvēku. 1945. gada maijā pēc kapitulācijas tas ir filtrācijas nometnes iekārtoja visās Kurzemes apriņķa pilsētās un arī citur Latvijā. Pēc acu liecinieku vērtējumiem Kuldīgas nometnē vien ir bijis ap 20 000, Ventspils ap 15 000 un Liepājas ap 25 000 cilvēku. Turpat bija internēti latviešu kara gūstekņi un civilisti, apvainoti par karavīru slēpšanu, nacionālo partizānu atbalstīšanu, sadarbību ar vācu iestādēm. Dažas nometnes atradās klajā laukā, kur ieslodzītos vairākas nedēļas mērdēja badā. Izcēlās slimības un daļa apmira. Atbrīvoja gandrīz pusi no ieslodzītajiem, bet pārējos notiesāja un deportēja “jaunbūves darbos” uz Krieviju. Filtrācijas nometnēs ieslodzīto un no tiem pēc kapitulācijas deportēto kopskaitu vērtē ap 40 000, no kuriem vairums nonāca pazīstamās spaidu darbu nometnēs. Leģionārus deportēja uz Tālo austrumu ostu Nahodku, bet no turienes daļu uz Kolimas zelta raktuvēm, notiesājot uz 10 gadiem spaidu darbos; pārējos ieskaitija speciālā kontingentā un nometināja noteiktās dzīves vietās kā strādniekus.

Nav ticamu ziņu,ka filtrācijām līdz 1949. gada martam būtu notikušas vispārējas masu deportācijas, bet ir gan norādijumi par atsevišķām šādām akcijām. Jauna masu deportācija visās Baltijas valstīs pēc 1941. gada parauga, tikai daudz plašāka, notika 1945. gada martā. Latvijā tā sākās 24.03 un noslēdzās 27.03. Ir zināms, ka no Ventspils nosūtija 60, no Skrundas 40 un no Daugavpils 30 preču vagonus ar deportējamajiem. Rīgā bija savāktas 1 500 smagās mašīnas ar kurām šos sarkanā terrora upurus nogādāja Ogrē un tur iekrāva aizrestotos vagonos. Tāpat relatīvi daudz upuru bija Bauskas, Auces, Dundagas, Talsu, Cēsu, Ļaudonas ,Kalsnavas, Gauienas un Vidzemes jūrmalas novados. Šī deportācija it īpaši bija vērsta pret zemniekiem un lauksaimniekiem, lai ”brīvprātigi” realizētu boļševiku partijas plānu par visu laucinieku sadzīšanu kolhozos. Pilsētās deportācija skāra visvairāk latviešu inteleģenci un skolu jaunatni. Ir pamats secināt, ka 1949. gada martā tika deportēti ap 50 000 cilvēku. Apcietināšana un deportācijas turpinās arī pēc šīs masu deportācijas. Pieskaitot arī tos Latvijas iedzīvotājus, kas deportēti no pārējām okupētajām teritorijām tieši uz Krieviju, jāvērtē, ka 2. krievu okupācijas laikā Latvijas iedzīvotāju deportētais kopskaits nav mazāks par 29 000.

Protams, Latvijas iedzīvotāju zaudējumi 2. pasaules karā un visās 3. okupācijās ir daudz lielāki un sasniedz jau 540 000 cilvēku, neskaitot emigrantus.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

LAIKRAKSTS”DRUVA”

LATVIJAS ENCIKLOPĒDIJA 5-6 SĒJUMS

“LATVIEŠI ĀRZEMĒS” LATVIJAS ENCIKLOPĒDIJA