Autors: Iveta Rozentāle
SATURS
Ievads................................................................................................. 3
Dunduri............................................................................................. 4
Dunduru klasifikācija.......................................................... 4
Dunduru attīstība................................................................. 4
Morfoloģija............................................................................ 4
Ekoloģija................................................................................ 4
Bioloģija................................................................................. 5
Dunduru uzbūve................................................................... 5
Nozīme................................................................................... 5
Izvairīšanās............................................................................ 5
Izmantotā literatūra.......................................................................... 6
Pielikums
IEVADS
Kukaiņi
ir vislielākā dzīvnieku klase un visaugstāk organizētā kārta, tajā ietilpst
gandrīz trīs ceturtdaļas vispār pazīstamo sugu. Līdz šim visā pasaulē
aprakstīts ap 900 000 kukaiņu sugu, bet, pēc pēdējiem aprēķiniem, to faktiskais
skaits varētu būt apmēram divi miljoni. Kukaiņi sastopami visur, pat
Antarktīdā. Daudzi dzīvnieki ēd kukaiņus, tie ir plaši izplatīts barības
objekts. Latīņu valodā kukaiņus sauc par insektiem, kas tulkojumā nozīmē
“sadalīts”.
Ne jau vienmēr kukaiņi izskatījās
tieši tādi kā mūsdienās. Pirms 300 miljoniem gadu dzīvojošie kukaiņi bija
citādāki nekā šodien. Kukaiņi attīstoties izmainījās, izdzīvoja tikai stiprākie
un veiksmīgāk videi piemērotie. Tie radīja nākošās paaudzes, kas prata
pielāgoties vēl labāk. Vājie izmira. Šādu pilnveidošanos sauc par dabisko
izlasi.
Divspārņi
ir samērā jauna kukaiņu grupa. Visā pasaulē līdz šim aprakstītas apmēram 60 000
sugas, bet tā ir tikai daļa no faktiski esošajām.
Kukaiņa ķermeņa uzbūve. Kukaiņiem, tāpat kā
citiem posmkājiem, ir ciets ķermeņa apvalks – ārējais hitīna skelets jeb
kutikula, kas sadalīta atsevišķās daļās: galvā, krūtīs, vēderiņā.
Galva sastāv no sešiem maz atšķiramiem
posmiem. Uz galvas atrodas galvenie maņu orgāni – acis un viens pāris
taustekļu, kas sastāv no vairākiem posmiem un ir ļoti dažādi pēc formas. Galvas
sānos novietotas divas saliktas jeb fasetu acis, starp kurām var būt viena līdz
trīs parastās acis.
Ir
trīs galveno tipu mutes orgāni: grauzējtipa, dūrējsūcējtipa
un laizītājsūcējtipa mutes orgāni.
Dūrējsūcējtipa
mutes orgāni ir piemēroti augu sulas vai dzīvnieku asiņu sūkšanai. Mātītēm tas
īpaši masīvs. Augšžoklis un apakšžoklis pārveidoti četros dzēlējsaros, bet
apakšlūpa – posmotā makstī.
Krūtis kukaiņiem vienmēr sastāv no trim
posmiem: priekškrūts, viduskrūts un pakaļkrūts. Pie katra krūšu posma ir viens
pāris kāju, bet pie viduskrūts un pakaļkrūts bez tam vēl pa vienam pārim
spārnu. Dunduriem ir viens pāris spārnu un otrais pāris ir rudimentārs un pārvērties
dūcekļos, kas ir līdzsvara noturēšanai.
Vēderiņš ir labi posmots. Parasti tas
sastāv no desmit posmiem.
Dunduri pieder pie posmkāju tipa, kukaiņu
klases, kaiļžokļaiņu apakšklases, divspārņu kārtas (Diptera) mušveidīgo
divspārņu apakškārtas (Brachycera).
DUNDURI
Dunduru klasifikācija
Visā
pasaulē zināmas vismaz 2200 dunduru sugas. Dunduri ir raksturīgi tropisko
rajonu kukaiņi. Sevišķi daudz dunduru mitrās un purvainās mežainās vietās.
Latvijā ir sešas ģintis, 27 sugas. Pazīstamākās ir lietenes (Haematopota;
trīs sugas), zeltači (Chrysops; sešas sugas) un dunduri (Tabanus;
astoņas sugas). Vislielākie ir diždunduri (Tabanus) – govju diždundura (Tabanus
bovinus) ķermeņa garums 19–25 mm, briežu diždundura (Hybomitra tarandina)
ķermeņa garums 17–22 mm.
Dundura
attīstība
Dunduri
vairojas dzimumceļā. Pārojas tikai pieaugušie kukaiņi. Vairums to dara siltajā
sezonā.
Kukaiņu
tēviņi ievada mātītes ķermenī spermas šūnas, kas sasniedz olšūnas un tās
apaugļo. Apaugļota ola atkārtoti dalās, līdz šūnu skaits sniedzas simtos. No
šīm šūnām veidojas nākamā kukaiņa ķermenis.
Dunduri attīstās pilnīgi. Tā stadijas ir ola,
kāpurs, kūniņa, un imagine (pieaudzis kukainis).
Ola ir milzīga šūna, kurā embrionālās
attīstības laikā izveidojas kāpurs. Olu veido olšūna, kuru apņem čaula. Olšūnā
dzeltenuma veidā atrodas barības vielas. Kukaiņiem raksturīgi, ar dažiem
izņēmumiem, ka tie nerūpējas par olām un pamet tās.
Tomēr olas parasti
grūti sameklējamas, lai gan reizēm tās apēd putni vai citi dzīvnieki. Bīstamākā
kukaiņu dzīvē ir kāpura stadija. Visu sugu kāpurus visvairāk lielos daudzumos
apēd putni. Bez tiem dabiskie ienaidnieki ir arī spāres, sirseņi, zirnekļi.
Kāpurs. Kāpuri
ir bez kājām un bez norobežotas galvas. Tie ir parazītiski. Jaunajiem kukaiņiem
augšanu traucē āda. Tā veidota no cietas vielas, kas nav spējīga izplesties.
Āda pārplīst, dundurs no tās izraušas. Ķermenis tam klāts ar jaunu ādu, kas
izveidojusies zem vecās.
Pārmaiņas,
kas norit, kukainim augot, sauc par metamorfozi jeb pārvēršanos.
Morfoloģija
Pieaugušie
dunduri ir 1,3...30 mm gari, spārni.. . Acis zeltainas. Kāpuri pelēcīgi, 30–40
mm gari, posmoti. Ķermenis abos galos smails, priekšgalā ar sīku galvu. Uz
posmu robežas valnīšveida uzbiezinājumi ar nelieliem pauguriem, t.s. māņkājām.
Dunduri
ir lielākie no asinssūcējiem divspārņiem (līdz 25 mm gari). To spārni ar labi
saredzamu dzīslojumu; bezkrāsaini, caurspīdīgi (dunduriem (sīkāk pielikumā)),
ar melniem plankumiem (zeltačiem (sīkāk pielikumā)) vai pelēkraibi (lietenēm
(sīkāk pielikumā)). Dunduriem raksturīgas zeltainzaļas acis.
Ekoloģija
Aktīvi
galvenokārt dienas vidū, piesaulē, kur ir samērā augsta temperatūra. Parasti
uzturās mitrās vietās pie ūdeņiem. Tēviņi barojas ar nektāru, ar rūgstošu sulu
no koku brūcēm, augu sulu. Mātītes pēc apaugļošanās sūc zīdītāju, tai skaitā
cilvēku, asinis saulainās vasaras dienās, ko izmanto olu producēšanai.
Bioloģija
Mātītes
vienu līdz divās stundās izdēj 250-500 olu, parasti brīvās kaudzītēs uz
ūdensaugu virsūdens daļām vai uz piekrastes augiem un augu stublājiem. Pēc
četrām līdz astoņām dienām izšķiļas cilindriski, bezkājaini tārpveida kāpuri ar
nosmaiļotiem galiem, kas nokrīt uz zemes vai ūdenī, attīstās piekrastes dūņās,
augsnē, trūdošās augu atliekās. Tie ir plēsīgi. Lodādami pa dūņām, tie rij citu
kukaiņu kāpurus, sīkus gliemjus, tārpus u.c. Rudenī kāpuri migrē substrāta
dziļākos slāņos, kur ziemo. Otrajā dzīves gadā kāpuri turpina barošanos, 4–10
reizes maina ādu, kļūst pieauguši un iekūņojas – ierokas mitrās smiltīs, sūnās
vai nobirušās lapās. Vēlākais pēc 2–3 nedēļām no kūniņas izlien pieaudzis
dundurs.
Dunduru
uzbūve
Ārējais
skelets atrodas ķermeņa ārpusē. Tas ir ciets ragvielas ietvars, kas patiesībā
nav nekas cits kā sīksta āda.
Galvas
smadzenes tiem ir mazas, toties katra ķermeņa posmā atrodas nervu šūnu grupas,
kuras sauc par ganglijiem. Gangliji vada muskuļu un maņu orgānu darbību.
Muskuļi ir piestiprināti ārējam skeletam.
Dunduriem,
tāpat kā citiem kukaiņiem, nav īsta kuņģa. Tiem ēdot, barība nokļūst barības
vadā, no turienes guzā, tad muskuļkuņģī. Tajā esošie muskuļi barību saspaida un
sašķeļ. Tad barība nonāk zarnās, kur tiek sagremota.
Kukaiņa
asinis neplūst pa artērijām un vēnām. Tās apskalo visus iekšējos orgānus.
Sirdij ir garenas caurules forma. Katrā pusē tai atrodas atveres, pa kurām
ieplūst asinis. Atšķirībā no cilvēka dundura asinis ir bezkrāsainas un
nepārnēsā skābekli un ogļskābo gāzi. Asinis piegādā barības vielas visām
ķermeņa daļām.
Kukaiņiem
nav plaušu, tikai caurumiņi ķermeņa virsmā, ko sauc par elpekļiem jeb stigmām.
Nav arī ausu un deguna. Oža ar taustekļiem. Nav balss, toties diždunduru
lidojumam raksturīga zema, dobja skaņa, kas padara mājdzīvniekus nemierīgus.
Interesanti, ka lidotspējīgi ir tikai pieaugušie kukaiņi.
Nozīme
Vasarā,
īpaši karstā un sausā laikā, dienas vidū, baros uzbrūk govīm un zirgiem.
Lietenes (aklie dunduri) un zeltači cilvēkiem uzbrūk siltā un mitrā laikā,
turklāt tie spēj pēc nosēšanās ļoti ātri uzsākt asiņu sūkšanu. Lietenes
visaktīvākās ir smacīgā laikā pirms lietus. Kodiens ir sāpīgs un nepatīkams arī
cilvēkam. Lielāku sugu mātītesvienā paņēmienā iesūc līdz 0,2 g asiņu. Lielie
dunduri, kā govju un briežu dunduri, cilvēkam uzbrūk reti. Dunduri var baroties
arī ar kritušu dzīvnieku hemolimfu divas līdz trīs diennaktis pēc to
nobeigšanās. Var pārnēsāt infekcijas slimību ierosinātājus: liesas sērgu,
tripanosonozi, zirgu infekciozo anēmiju, Sibīrijas mēri, aklie dunduri –
tularēmiju u.c. slimības.
Dunduri
ir kaitīgi, jo 1) sūc asinis, 2) dūriena jeb dzēliena vietā rada vietējus,
parasti īslaicīgus iekaisumus, kam var būt arī letālas sekas, 3) traucē darbā
un atpūtā, 4) pārnēsā bīstamas slimības un parazītus.
Izvairīšanās
No
dunduriem var izvairīties, lietojot repelentus, mājlopiem vasarā jāpārkārto
ganīšanas laiks, laikus jānosusina pārpurvotās vietas. Var apliet dažus kvadrātmetrus
lielas bedres vai peļķes ar petroleju vai naftu, jo karstā laikā dunduru abu
dzimumu pārstāvji pastiprināti dzer ūdeni, tāpēc saskaroties ar šīm vielām tie
iet bojā.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1.
Bērtons M. Kukaiņu dzīve. Liesma,
R.: 1988. – 8.-17.lpp.
2.
Dogels V. Bezmugurkaulnieku
zooloģija. Zvaigzne, R.: 1986. – 360.lpp.
3.
Ģimenes enciklopēdija 3.sēj.
Latvijas enciklopēdija, R.: 1992. – 114.lpp.
4.
Latvijas daba 2.sēj. Latvijas
enciklopēdija, R.: 1995. – 15.-16.lpp.
5.
Rupais A. Kukaiņu pasaulē.
Zinātne, R.: 1974. – 5.-8.lpp.
6.
Sloka N. Ūdensdzīvnieku noteikšana
dabā. Zvaigzne ABC, R.: 1996. – 121.lpp.
7.
Spuris Z. Cilvēkam un mājlopiem
kaitīgie divspārņi. PSR ZA, R.: 1955. – 18.-19.lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru