Dzīve ir kā upe ar daudz,
daudz pietekām, un morāle ir viena no
tām daudzajā, mazs piliens mutuļojošā, atvariem pilnajā upē. Kur
tad viņas satek un kur attek?
Reiz dzīvoja kāda meitene,
auga kā jau visi bērni, gan ar saviem
netikumiem, gan arī ar saviem tikumiem (bez tiem jau nevar iztikt). Tā
skrēja laiks, gadi līdz viņa bija izaugusi no mazās draiskās meitenītes, kurai
patika dauzīties pagalmā ar sētas bērniem un darīt dažādas neprātības. Savu
pārvērtību viņa sajuta, kad pirmo reizi iemīlējās - jaunā stalta auguma
jauneklī, kurš viņu bija apbūris ar savām debess zilajām acīm, kas
nenogurdināmi viņā lūkojās. Acu izteiksmē bija lasāms kautkas maigs un
burvestīgs, viņa jutās laimīga, jo pirms tam viņu tādas jūtas nebija skārušas.
Satiekoties viņas būtība bija pilna un piesātināta. Koki likās čukstam, putni
dziedāja, saule smaidīja, ar saviem siltiem stariem glāstīja. Šāda veida
izjūtas, kā meitenei likās bija abpusējas.
Tā gāja laiks, viņi bija
tikušies gadu un vienu dienu, kad nolēma, ka jādzīvo ir kopā, meitenei tad bija
16 gadi, bet puisim 22. Viņi abi to vēlējās un bija laimīgi. Līdz kādai drūmai,
mākoņainai dienai, kad pēkšņi viņa sajuta aukstumu, un kauktas durstās, viņa
sāka lūkoties un ieskatīties, līdz viņa sāka just ar katru dienu, ka šie
dūrieni paliek arvien stiprāki un stiprāki, līdz viņa ieraudzīja to, ko nebija
saskatījusi agrāk dzīvodama savos sapņos. Dūrieni ar katru dienu palika aizvien
stiprāki un stiprāki. Kā izrādās viņas skaistā mīlestība bija pārvērtusies par
ērkšķu krūmu, un protams viņai palika bail no tā, bet lai kāds tas ērkšķis ar nebūtu viņa viņu
mīlēja. Tā drošvien nevarēja turpināties ilgi, jo kautkas agri vai vēlu notiek.
Viņa gan nezināja, kas šo procesu bīda, bet agri vai vēlu vajadzēja kautkam
mainīties. Tā arī tas notika, tikai pirmais kas mainījās bija viņa pati un viņas lielā
mīlestība, kurai kādreiz bija tik liela zudēja savu spožumu, mīla bija
pārvērtusies, tajā bija parādījušies caurumi, un ar katru dienu to parādījās
aizvien vairāk un vairāk. Mainījās arī viņas attieksme pret dzīvi un visu
apkārtējo, jo arī viņa bija palikusi bāla un pliekana. Stundām ilgi šo meteni
varēja novērot sēžam pie loga, lūkojoties ar tukšu nekur netiecošu, nekam neveltošu
skatienu. Tas bija vērsts tukšumā. No viņas pāri bija palicis tikai apvalciņš.
Izskatījās, ka meitenes
dzīve ir iztukšota, un pate viņa arī.
Bet izrādās, ka NĒ! Ka viņu vajag tikai
pamudināt, sabužināt, un palēnām pildīt viņu ar dzīvību, kā arī mācīt un
stāstīt no jauna, un rādīt no jauna
pasauli. Tas izdevās, meitene atkal sāka plaukt, pamazītiņam savas lapiņas
vērsdama atkal laukā, kur viņu jau gaidīja siltie saules stari. Jā, bet
to bija iespējams izdarīt tikai
tādam cilvēkam, kurš pats bija
stiprs, pilns mīlestības, ticības, lai varētu saskatīt, aiz šī blāvās gaismiņas to spožo, košo - dvēseles spīdumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru