Eitanāzijas problēma 20.gs.

 

 

Andrejs Černušenko

Rīgas "Herdera" vidusskola

Eitanāzijas problēma 20.gs.

                                   

1999. gada aprīlī.

 

Saturs:

Priekšvārds       ................................................................................................................   3

Ievads eitanāzijas problēmā     ........................................................................................   3

Eitanāzijas veidi              .................................................................................................................................    3

Pašnāvība                  ..........................................................................................................................................    8

Nāvessods....................................................................................................................  9

A. Kamī par nāvessodu ................................................................................................ 9

Ārsta un pacienta attiecības    ......................................................................................... 11

Grūtniecības pārtraukšana ........................................................................................... 11

Grūtniecības pārtraukšanas pozīcijas   ............................................................................ 12

Es, persona, personība       ............................................................................................... 13 

Sajūtas kas pārņem pēc aborta    ..................................................................................... 13

Dzīvība un nāve     .......................................................................................................... 14 

Dzīvie un mirušie     ........................................................................................................ 15

Nāve senā cilvēka priekšstatos      ................................................................................... 17

Aizkapa dzīve: Senā Ēģipte un vecā derība    ................................................................. 19

Kristietība: Mūžīgā dzīve un mūžīga nāve   .................................................................... 20

Nāve un nemirstība    ...................................................................................................... 20

Nāves un dzīves jēga    ................................................................................................... 21 

Domas par nāves nozīmi     ............................................................................................. 23

Blēzs Paskāls par nāves problēmu     ............................................................................... 25

Daži nāves aspekti XX gadsimtā    ................................................................................. 26

Ciešanas un cilvēka esība     ............................................................................................ 27

Ciešanas senajam cilvēkam    .......................................................................................... 28

Budisma cieðanu filozofija   ........................................................................................... 30

Ciešanas vecajā derība un kristietībā   ............................................................................ 32

A.Ðopenhauera cieðanu filozofija  ................................................................................. 33

Dzīves jēga un ciešanu jēga    ......................................................................................... 34

Referāta noslēgums     ..................................................................................................... 35

Izmantotā literatūra      .................................................................................................... 36

Recenzija     ..................................................................................................................... 37

Priekšvārds:

Mēs tagad dzīvojam modernā pasaulē un modernā vidē. Cilvēki mirst un dzimst jaunas dzīvības, bet mēs nepievēršam tam tādu uzmanību kādu vajadzētu tam pievērst. Tāpēc pamēģināsim izskaidrot kāpēc ir jāievēro, kad cilvēks mirst vai arī dzimst jauna dzīvība. Tieši par to ir arī šis referātiņš. Es ceru ka šī būs patīkama viela jums lasīšanai, baudiet to!

Ievads eitanāzijas problēmā:

Sāksim ar to kas tad īsti ir eitanāzija. Eitanāzija ir ārsta rīcība, kas vērsta uz pacienta dzīvi uzturošo sistēmu atslēgšanu, vai arī pacienta nāves veicināšanu saskaņā ar pacienta vēlmi. Dažreiz, ja pacients nav spējis adekvāti atbildēt, tad par viņa dzīvību lemj viņu radinieki. Bet paskatīsimies uz to arī no citas puses. Vai slims cilvēks, kurš zina, ka viņš nespēs vairs staigāt un pilnvērtīgi dzīvot, var atbildēt, ka viņš grib dzīvot? Man liekas, ka, lai atbildētu apstiprinoši, tad jābūt lielam dzīves spēkam un arī lielai dzīves gribai. Tas ir tāds pats piemērs kā, ja pa ielu ietu slims bērns ar savu māti, tad visi apkārtējie rādītu uz viņu ar pirkstiem un teiktu: “Re kāds viņai  bērns, kroplis,” bet nekad šie cilvēki neteiks: "nabaga māte vai nabaga tēvs." Šim bērnam  jau tā smagi iet pa ielu, jo viņš jūt, ka viņš neiederas šajā pasaulē, un kad vēl uz viņu parāda ar pirkstu, aizskar viņa dzīves gribu, viņš grib ātrāk aiziet no šīs pasaules, vai arī izolēties no citiem cilvēkiem. Vienīgā vieta, kur viņš jūtās brīvi tas ir tādu pašu cilvēku sabiedrībā (fiziski vai garīgi slimu cilvēku),bet ne normālu cilvēku tuvumā. Pat, ja cilvēks neko nesaka, cits cilvēks jūt, ko viņš par to domā vai gribētu teikt:” Amerikāņi pierādīja, ka katram cilvēkam ir savs bio-lauks.” Un kad šiš bio-lauks izstaro enerģiju, cits cilvēks var sajust un tādā veidā uzzināt ko par viņu domā. Tagad pievērsīsimies tam, kad radinieki atbild par pacienta nāvi. Bet ko tad īsti var atbildēt radinieki? Nu, protams, ka viņi atbildēs "jā"(izņemot dažus gadījumus), viņi taču grib redzēt sev mīļu cilvēku dzīvojot. Tagad ir pienācis laiks apskatīt, kādi tad ir eitanāzijas veidi šajā pasaulē.

Eitanāzijas veidi:

Pavisam ir četri eitanāzijas veidu, tie ir: Pasīva, aktīva, brīvprātīgā vai nebrīvprātīgā eitanāzija, tagad es pastāstīšu par šiem eitanāzijas veidiem mazliet sīkāk.

·                     Pasīva vai aktīvā eitenāzija:

Pasīvā palīdzība nomirt (assisted suicide) tiek akceptēta un praktizēta, bet aktīvās palīdzības praktizēšanā jāsaskaras ar citu mērogu. Pasīvās palīdzības pieļaušanu argumentē ar rezultātu - nepanesamas dzīves saīsināšanu, bet nav skaidri redzams, kāpēc eitanāzija, kas ved pie tiem pašiem rezultātiem, turklāt ātrākiem un drošākiem, būtu jāaizliedz.

Jebkurā gadījumā par svarīgāko jautājumu izvirzās cilvēka dzīves sākuma un beigu problēma. Orgānu transplantācijas iespējas izraisa nepieciešamību bioloģiskos jautājumus apspriest ētikas aspektā, un tie ir: dzīves pagarināšana un intensīvā medicīna, tiesības un pienākums izoperēt orgānus mirušajam, lai saglabātu dzīvību un mazinātu ciešanas citam cilvēkam. Agrākais teorētiskais jautājums par to, kuri orgāni, cilvēkam mirstot, agrāk vai vēlāk zaudē savas funkcijas un kuru zaudējums nozīmē cilvēka nāvi, nu ieguvis lielu praktisku nozīmi.

Cilvēka mūžā orgāni attīstās ar dažādu ātrumu un uzsāk savas funkcijas dažādos dzīves posmos. Tikai pēdējos 25 gados praktisku nozīmi ir ieguvis jautājums par atsevišķu orgānu - "nāves" atšķiršanu no cilvēka nāves.

Šoku izraisīja 1967. gadā veiktā pirmā sirds pārstādīšanas operācija. Bija pieņemts sirdi uzskatīt par dzīvības, mīlas, jūtu iemiesojumu. Radās arī jautājums: vai katru orgānu var pārstādīt, neizmainot saņēmēja identitāti, un kurš dzīvos tālāk - donors vai saņēmējs? Pašreizējos apstākļos sirds pārstādīšana ir kļuvusi par ierastu operāciju. Tomēr jautājumi paliek: l) kopš kura brīža pagarināt dzīvību būtu medicīniska un ētiska kļūda; 2) vai drīkst paņemt mirstošā vai mirušā orgānus, lai glābtu citas personas dzīvību vai mazinātu tās ciešanas, un, ja drīkst, tad no kura brīža? Šajās diskusijās neizbēgami klātesoša ir doktora Frankenšteina ēna. Mērijas Šellijas novelē "Frankenšteins" (1818) aprakstītais cilvēkam līdzīgais briesmonis Frankenšteins apdraud cilvēka kontroles spēju un neizbēgami nonāk pie sava radītāja doktora Frankenšteina iznīcināšanas.

Jānorāda, ka mūsdienās Indijā, Dienvidaustrumu Āzijā un Dienvidamerikā plaukst tirdzniecība ar cilvēku orgāniem. Pacienti no Honkongas, Japānas vai Saūda Arābijas par nieri, uz kuru jāgaida ne vairāk kā četras nedējas, ieskaitot operāciju, maksā 25-100 tūkst. DM. Acs radzene maksā vismaz 400 USD. Donori ir bērni, kas bieži paliek akli un kas par to saņem 30 USD. Roku un kāju kauli tiek tirgoti par 3000-10000 USD. Sirds maksā 20 000 USD, plaušas - 25 000 USD, aknas - līdz 150 000 USD. Orgānu tirgotāju mafija, kā ziņo "Interpols", par 12 gadu vecu bērnu melnajā tirgū iekasē 4000 USD (māte par to saņem 100 USD). Bombejā Linibergas auto tirgonis Zigfrids Gerlingers par nieri esot samaksājis 35 000 USD (Vācijas slimokase gan esot atteikusies šo summu atmaksāt!)."

1968. g. Hārvarda universitātes Medicīniskās skolas komisija (Ad-hoc-Komission) izteica priekšlikumu nāvi saistīt ar smadzeņu darbības izbeigšanos. Tika piedāvāti šādi kritēriji: 1 ) vispārējs nejutīgums pret ārējiem kairinājumiem; 2) elpošanas un kustību trūkums vienas stundas laikā; 3) refleksu trūkums; 4) elektriskās aktivitātes trūkums smadzeņu darbībā, ko aparāti reģistrējuši 24 stundu laikā. Cilvēka bioloģiskā dzīve vairs netiek identificēta ar cilvēka personisko dzīvi. Šis princips atbilst Rietumu kultūras tradīcijai, kas cilvēku saprot kā animal rationale vai imago Dei. Līdz ar to ir notikusi pāreja no sirds un asinsrites darbības izbeigšanās kā galvenā faktora nāves definīcijā uz nāves definīciju, kas saistīta ar smadzeņu nāvi."

Grūtības rada orgānu paņemšanas ētiskais pamatojums un to ņemšana no dzīvajiem donoriem. Katoļu baznīca iestājas par cilvēka fizisko vienību, taču kā tas sakrīt ar ētiskās solidaritātes principu ar tuvāko? Sastopama arī koriģēta pozīcija: cilvēka, ķermeņa neaizskaramība sargā personas vienību, bet nevis atsevišķus orgānus.

Jaunajam kritērijam ir daudzas medicīniskas un ētiskas priekšrocības.

l. Nav vairs jāpagarina cilvēka dzīve, kas vairs nejūt sāpes, nav jāizlieto lieli emocionālie, medicīniskie un ekonomiskie resursi.

2. Kļūst izmantojami to cilvēku, kuri tik un tā nomirtu, orgāni; cilvēku savstarpējā solidaritāte iegūst jaunus profesionālus aspektus.

3. Tas ir vienīgais kritērijs, ko var biomedicīniski diagnosticēt un pārbaudīt un kas atceļ jebkuras diskusijas.

Neviens no citiem kritērijiem nav pieņemts ar tādu vienprātību, jo tas apmierina šādus nosacījumus.

1. Tas nav pretrunā ar Rietumu reliģisko un kultūras tradīciju.

2. Tas piedāvā precīzu laika noteikšanas kritēriju, līdz kuram dzīvība ir ētiski jārespektē un tiesiski jāaizsargā.

3. Tas nodrošina ētisko principu priekšrocību pārsvaru pār risku un nelabvēlīgām sekām.

Īpašas diskusijas izraisīja Dž. Reičela (Rachel) viedoklis, ka nav morāli nozīmīgi norobežot aktīvo eitanāziju no pasīvās. Amerikas Mediķu asociācija (AMA - American Medical Association) l973. g. 4. decembrī aizliedza izdarīt letālas injekcijas pacientam, taču, uzsver Reičels, neaizliedza un nenosodīja pasīvo eitanāziju, kas rada ne mazāk smagas sekas. Šādā gadījumā pacientam ļauj mirt. Reičela galvenā doma ir tā, ka veselā virknē gadījumu daudz humānāk ir izmantot aktīvo eitanāziju, ko AMA aizliedz, nekā pasīvo, ko likums atļauj un ārsti praktizē, kaut arī tā ir mokošāka un necilvēciskāka. Īpaši smagos gadījumos ārsti un vecāki pēc dzimšanas nevis nonāvē bērnu, bet ļauj tam mirt. Doktrīna, kas pieprasa pagarināt dzīvi un nevis izdarīt nāvējošu injekciju, ir tikumiski nežēlīga un neprasa tālāku atspēkojumu, Reičels piedāvā aplūkot divus gadījumus. l. Smits var saņemt lielu mantojumu, ja kaut kas notiks ar sešgadīgu radinieku. Vakarā, kad zēns atrodas vannā, Smits ienāk vannas istabā un viņu noslīcina, pēc tam inscenējot nelaimes gadījumu. 2. Džonss arī varētu gūt labumu, ja kaut kas notiktu ar viņa sešgadīgo radinieku. Līdzīgi Smitam Džonss ienāk vakarā vannas istabā ar nolūku noslīcināt radinieku, bet ierauga, ka bērnam paslīd kāja, viņš klūp, sadauza galvu un noslīkst pats. Džonss stāv pie vannas malas un ir katru brīdi gatavs pabāzt zēna galvu zem ūdens, ja tas nāktu pie samaņas, bet tas nav vajadzīgs. Bērns noslīkst pats, Džonss tikai vēro un neko nedara. Kurš no morālā viedokļa rīkojas labāk?

Ārsta gadījumā ar eitanāziju ir līdzīgi. Te nav mērķa iznīcināt normālus, veselus bērnus. Ārsti interesējas par gadījumiem, kad dzīvība pacientam vairs nav vajadzīga vai arī ir kļuvusi tam par nastu. Taču šeit netiek morāli nošķirta nenozīmīga starpība starp slepkavību un neiejaukšanos nonāvēšanas procesā. Ja ārsti, humānu apsvērumu vadīti, ļautu pacientam mirt, tad viņi atrastos tādā pašā tikumiskā pozīcijā kā ārsti, kuri, to pašu apsvērumu vadīti, būtu izdarījuši tam injekciju. Ir viegli sajaukt jautājumu, vai slepkavība pati par sevi ir sliktāka rīcība nekā pasīva miršanas vērošana, ar jautājumu, vai tipiskākie slepkavību gadījumi ir vairāk noziedzīgi nekā tipiskākie nāves novērošanas gadījumi.

Pasīvās eitanāzijas gadījumā ir nepareizi teikt, ka ārsts nedara neko, jo viņš dara ļoti svarīgu lietu - ļauj pacientam nomirt. Kāds cilvēks var ļaut pacientam nomirt, neiedodot tam zāles, gluži tāpat kā kāds var nogalināt cilvēku, nepasniedzot viņam roku. No tikumiskā aspekta tie ir vienādi gadījumi. Tāpēc ārstu neattaisno tas, ka "viņš neko nav darījis". Ārsts, netraucējot pacientam mirt, izdara kaut ko ļoti nopietnu.

Aktīvo eitanāziju prasa izmantot šādos gadījumos: 1) bērna piedzimšana bez smadzenēm; 2) bērni ar smagu smadzeņu asiņošanu, kuri nav spējīgi dzīvot tālāk bez mākslīgas barošanas; 3) bērna piedzimšana bez barības trakta lielākās daļas, kad to pie dzīvības var uzturēt tikai ar intravenozo barošanu.

Pašreizējiem eitanāzijas ierobežojumiem nepiekrīt ārsti: ASV 76% ārstu domā, ka tie ir pārāk lieli, 66% uzskata, ka tie veicina konfliktus ar vecākiem, kuri vēlas bērna nāvi, un 60% domā, ka netiek pietiekami ņemtas vērā bērna ciešanas. Problēmu rada tas, ka ir likumi, kas vērsti pret nevainīgu cilvēku nogalināšanu, bet nav tādu, kas vērstos pret jaušanu nomirt.

Reičela pozīcijai iebilst T. L. Bošānsl39 (geauchamp), kurš piekrīt, ka dažos gadījumos šādai nošķiršanai nav morālas nozīmes, bet tas nenozīmē, ka tā ir vienmēr. Ir jākonstatē trīs faktori.

1. Reičels secina, ka atšķirībām starp nonāvēšanu un jaušanu nomirt visos gadījumos nav morālas nozīmes. Šis secinājums balstās uz kļūdainu pieņēmumu, jo slēdzieni pēc analoģijas tikai pierāda, ka nav morāli nozīmīgi salīdzināt visus gadījumus.

2. Reičels vispirms aplūko divus neattaisnotas rīcības veidus, kas saistīti ar jaušanu nomirt. AMA izskaidro atšķirību starp neattaisnotas nonāvēšanas gadījumiem un attaisnotu jaušanu nomirt. Saskaņā ar šo skaidrojumu attaisnotas rīcības gadījumā pasīva jaušana nomirt ietver sevī neattaisnotu rīcību pret aktīvu nonāvēšanu. Skaidrs ir tas, ka attaisnotas palīdzības gadījumā jāsaskaras ar pasīvu rīcību un neattaisnotas palīdzības gadījumā - ar aktīvu rīcību. Bet tas nenozīmē, ka noteikts darbības veids tiek attaisnots tā pasivitātes dēj un, otrādi, ka aktīva darbība vienlaicīgi ir neattaisnota darbība.

3. Cilvēka pienākums ir dzīvību uzturēt un nevis nonāvēt. Aktīva un pasīva palīdzība nomirt atšķiras ar to, ka aktīvā pacientam atņem jebkādas cerības, bet pasīvā tās saglabā. Medicīnā nemitīgi tiek apspriests jautājums par empīriski neiespējamo, un pat neapstrīdamos gadījumos neviens nezina, vai veselība ir empīriski neiespējama.

Reičela viedokli var atspēkot vēl pamatīgāk. Aplūkosim svarīgākos argumentus.

1. Sliekšņa jeb bīstama ceļa arguments: ja nonāvēšana būtu atjauta, tad būtu pārkāpts slieksnis, aiz kura "nevēlama" vai "nevērtīga" cilvēka dzīvība nonāktu nedrošā situācijā. Pārkāpjot šo slieksni, mās nostājamies uz bīstama ceļa:1) pazaudējam principu, kas atšķir attaisnojamu nonāvēšanu no neattaisnojamas; 2) mūsu pret nonāvēšanu vērstie principi tiktu aprakti soli pa solim, ja vienu nonāvēšanas formu atzītu par attaisnojamu.

2. Ar likumu saistītā utilitārisma pozīcija balstās uz to, ka sabiedrība atzīst par saistošu tādu likumu, kura iedarbināšana kā jebkurš cits likums pozitīvi iedarbojas uz visu tautu. Rīcība ir laba, ja tā atbilst esošajām normām, un slikta, ja tās grauj. Ja aktīvā palīdzība nomirt kļūtu par normu, kādas sekas tas maksimilizētu? Kā savienot legālu nonāvēšanu ar individuālo morālo kodeksu? Kāds būtu nākamais solis? Neviena norma taču nav izolēts morāls princips.

Ir arī citi utilitāri motīvi, lai norobežotu aktīvo un pasīvo palīdzību nomirt.

1. Var būt pacienti, kuru stāvokli kļūdaini nosaka kā bezcerīgu, bet kuri izdzīvo, pat ja aprūpe tiek pārtraukta (lai tos atstātu dabiskai nāvei).

2. Iespējami pacienti, kuru stāvokli kļūdaini nosaka kā bezcerīgu, bet kuri izdzīvos tikai tad, ja aprūpe netiks pārtraukta (lai tos atstātu dabiskai nāvei).

·                     Brīvprātīgā vai nebrīvprātīgā eitenāzija

Brīvprātīgā eitanāzija ir eitanāzija uz tās personas pieprasījumu, kas vēlas sevi nonāvēt. Tā ir pacienta interešu un nodomu respektēšana: tos, kas grib dzīvot un saskata savā dzīvē jēgu, nogalināt nedrīkst. Bet, ja cilvēks grib mirt un atbrīvot sevi no lielām ciešanām, tad šādas personas paternalizācija, atsaucoties uz ārsta pienākumu vai dzīvības svētumu, tai ir neizturams pazemojums. Ļoti sarežģīti ir gadījumi, kad pacients grib mirt saskaņā ar ideāliem (piemēram, nebūt atkarīgam no citiem) vai pārliecības (patriotisms). Tāda nāves griba nav iekšēja dzīves izbeigšanas nenovēršamības izpausme. Tādas vēlmes nav saistītas ar nonāvēšanas prasības attaisnošanu.

Dažkārt brīvprātīgā eitanāzija neatšķiras no palīdzības pašnāvībā. Mičigānas štata patologs Dž. Kovorkjans (Kovorkian) gāja soli tālāk (proti, nevis vienkārši deva tabletes, lai palīdzētu nomirt) un uzbūvēja "pašnāvības mašīnu", lai palīdzētu uz nāvi slimajiem izdarīt pašnāvību. Tas bija metāla statīvs ar trijām atšķirīgām pudelēm, kuru saturu varēja saplūdināt kopējā caurulītē. Ārsts ievadīja adatu pacienta vēnā, un šajā stadijā sāka tecēt tikai nekaitīgs šķidrums. Tad pacients nospieda pogu un sāka tecēt šķidrums, kas to noveda komas stāvoklī; pēc tam automātiski ieslēdzās nāvējošo medikamentu ieplūšana no trešās pudeles. Ārsts par to informēja publiku (Mičiganā palīdzība pašnāvībā nav aizliegta). Pēc pirmā gadījuma viņu iesūdzēja tiesā, bet tiesa ārstu attaisnoja. Vēlāk vēl vairāki - kopumā 20 - pacienti izmantoja šo mehānismu.

Citos gadījumos pats cilvēks, kas vēlas nomirt, nav spējīgs sevi nogalināt, jo, piemēram, guļ paralizēts. Šādos gadījumos var vadīties pēc viņa atstātiem norādījumiem. Nīderlandē ārsts var palīdzēt nonāvēt, izdarot iešļircinājumu: katru gadu apmēram 3000 cilvēku nomirst šādā veidā; šajā zemē no tā nebaidoties 80% iedzīvotāju, kas izrādot piekrišanu uz brīvprātīgu nāvi.

Eitanāzija pret paša gribu ir tad, ja persona ir spējīga piekrist savai nāvei, bet to nedara, jo tai neviens nejautā, vai arī tad, ja tai jautā un tā izšķiras dzīvot tālāk. Svarīgi ir atšķirt personas nonāvēšanu, kas izšķiras dzīvot tālāk, no personas nonāvēšanas, kas nevar tai piekrist, bet būtu piekritusi, ja šai personai pajautātu. Būtībā eitanāzija atbilst otrajam gadījumam.

Var attaisnot uzspiesto eitanāziju attiecībā pret bērniem ar vissmagākajām iedzimtajām kaitēm, kas nekad nebūs ar apzinu apveltītas personas un kam dzīve sagādā šausmīgas ciešanas. Dzimšana, kā norāda Singers, nav robežlīnija. Citi nebrīvprātīgās eitanāzijas gadījumi ir saistīti galvenokārt ar nelaimes gadījumos cietušajiem un veciem cilvēkiem, kuriem ir neglābjami skartas smadzenes (ASV komas stāvoklī vienlaicīgi atrodas 5-10 tūkstoši pacientu). Tā ir situācija, kad dzīvei vairs nav vērtības un dzīves ceļš ir nonācis pie beigām. Cilvēki dzīvo tikai bioloģiski, nevis biogrāfiski. Alternatīva šajā gadījumā ir vai nu tūlītēja nāve, vai arī komas stāvoklis desmitiem gadu ilgumā līdz pat nāvei.

Lielākajā daļā valstu ārsti riskē būt apsūdzēti slepkavībā, ja tie pārtrauc pacienta dzīvi nepanesamu sāpju un neizdziedināmu slimību gadījumos. Brīvprātīgas eitanāzijas aizstāvji liek priekšā izmainīt likumu tā, lai ārsts nedarbotos nelegāli. Argumenti par labu brīvprātīgai eitanāzijai ir daudz nopietnāki nekā par labu uzspiestajai. Niderlandē palīdzību nomirt akceptē,1) ja to vada ārsts; 2) ja pacients izsaka skaidru vēlmi pēc palīdzības nomirt tādā formā, ka tas neizraisa šaubas; 3) ja pacienta lēmums pēc pamatīgas iepazīšanās ar informāciju ir pieņemts brīvprātīgi un ilgā laika posmā; 4) ja pacienta stāvoklis ir neglābjams, ja viņa fiziskās un dvēseles sāpes ir ilgas un nepanesamas; 5) ja nav saprātīgas alternatīvas, lai ciešanas mazinātu; 6) ja ārsts konsultējas ar neatkarīgiem kolēģiem, kas atbalsta likumu.

Gara dzīve nav augstākais labums, ja tai nav cita pamata. Eitanāzija tikai tad ir attaisnojama, ja nonāvējamais 1) ir spējīgs piekrist nāvei; 2) ir spējīgs pieņemt lēmumu uz brīvprātības un vispusīgas informētības pamata. "Cilvēki, kuri zinās, ka bezjēdzīgas ciešanas tiks izbeigtas, varēs labāk panest dzīvi."

Pašnāvība:

Pašnāvība, sāksim ar šā vārda atšifrējumu. Šis vārds sastāv no divām daļām. Pats un Nāve, saliekot kopā šo divu vārdu jēgu sanāk vārds pašnāvība. Pats, pats nozīme patstāvīgs, spējīgs personīgi, bez citu palīdzības pieņemt lēmumus. Nāve, nāve nozīme ķermeņa stāvokli, kad viņš ir nekustīgs un neizpauž nekādas dzīvības izpausmes.

D. Hjūms (1711-1776) norādīja, ka nedz Vecā, nedz Jaunā Derība nesatur domas, kas vērstos pret pašnāvību. Zīmīgi ir tas, ka pirmajos četros kristietības gadsimtos nāves meklēšana un nāves motīvi bija parasta parādība, kas bija saistīta ar savas dzīvības graušanu. 4: 5. gs. iezīmējās pretēja kustība. Augustīns (354-430) saistīja biblisko bausli par aizliegumu nonāvēt ar pašnāvību (pašnāvība - nonāvēšanas paveids), kas palika spēkā uz tūkstošiem gadu līdz pat franču un skotu apgaismībai (vācu apgaismība, īpaši I.Kants, to sekulārā variantā noliedza).

Dievs noliedz radībai jebkādas tiesības būt noteicējai pār savu dzīvi. Nevis cilvēks, bet Dievs ir Kungs pār dzīvību un nāvi. Arī cilvēks ir Dieva īpašums, mūs Dievs ir nostādījis sarga posteni, un tāpēc mēs savu vietu pamest nedrīkstam. Dzīvība tiek mums dāvāta, un tik dārgu dāvanu atmest nedrīkst.

Ja runa ir par pašnāvību, tad šajā gadījumā saduras divi principi: darbības svētums un personības autonomija. Daudziem cilvēkiem autonomijas princips ir tā attīstījies, ka tie vispār nevar iedomāties pašnāvību kā morālu problēmu. Strīdīgs ir jautājums, vai sekulārās ētikas ietvaros iespējams atturēt atsevišķu cilvēku no izšķiršanās par labu savām interesēm. Protams, katrs autonomi var būt noteicējs par savu dzīvi, bet ar ko tā ir saistīta? Kas šajā gadījumā ir racionāla izvēle? Kā izturēties pret pašnāvnieku, vienlaicīgi ņemot vērā viņa autonomiju un nepieciešamību viņam palīdzēt? Kā izturēties, rīkojoties pret kāda indivīda gribu un vienlaicīgi tam par labu? Te robežu noteikšana sagādā grūtības.

Reliģiskā argumentācija ir tīrs racionalizācijas process, kuru savulaik izraisījusi nepieciešamība, proti, vajadzība apslāpēt pašnāvnieciskās tendences kristiešu vidū. Sarežģītāks ir dabisko tiesību arguments, jo pašnāvība vēršas pret dabu (contra naturam) - "tā ir neatjauta, jo pretdabiska." Tomēr te var iebilst, ka jēdziens "daba" ir daudznozīmīgs. Visbeidzot, cilvēka iejaukšanās dabā ir katras kultūras pamats un tas nav vērsts pret Dievu.

Konsekvencionālisms norāda, ka izšķirties par pašnāvību ir morāli slikti tad, ja tas ir darīts ar nodomu sodīt citus cilvēkus vai diezin atriebties, vai arī izvairīties no sociāliem pienākumiem. Šie argumenti vēršas nevis pret pašnāvības aktu vai tās līdzekļiem, bet pret mērķi. Īpaši slikti, ja sabiedrības locekļi ir cits no cita atkarīgi vai arī ja persona ir neaizvietojama. Taču tāds arguments ir neefektīvs cilvēkam, kas cieš no fiziskām sāpēm vai arī ir pilnīgi atkarīgs no cita. Nevienam nav pienākuma uzticēties citam pilnīgi un akceptēt visas iespējamās ciešanas. Īpaši apšaubāms ir askētiskais ideāls, kas slavina ciešanas kā ceļu pie Dieva. Vēl problemātiskāka ir doma, ka smagām ciešanām pakļautajiem un nedziedināmi slimajiem ir jābūt pacietīgiem, lai sniegtu paraugu citiem. Nīče norādīja, ka aiz šiem ideāliem slēpjas primitīva cietsirdība. Konsekvencionālisms var iet arī citā virzienā, proti, norādīt uz pašnāvību kā aktu, kas dod atvieglojumu citiem ("labs darbs").

Deontoloģija akcentē pašnāvības nodomus (vārdā "pašnāvība" suģestē nāves fakts). Centrā tiek izvirzīta cilvēka dzīvības respektēšana, taču pašnāvība nav izcēlusies no tā, ka kāds ir izrādījis nepietiekamu godbijību pret dzīvību. Kants norādīja uz nepieciešamību respektēt cilvēka dzīves pamatus: maksima, kas teiktu, ka pašnāvība ir atjauta, ir atcelta pati par sevi. Tas, kas nonāvē sevi, nonāvē personu, kura vienīgā dod tai iespēju būt tikumiskai.

Rietumu kristietībā pašnāvības aizliegšana balstās uz vienojošu principu: labāk būs, ja es pakļaušu draudiem sevi un citus nekā atņemšu sev dzīvību. Pašnāvības absolūtu morālu aizliegumu nevar pamatot, un racionālu pašnāvības iespēju nevar atcelt.

Pašnāvība lielākoties ir iracionāla. Tas, kas sevi nonāvē, darbojas - celeris paribus - vēl iracionālāk nekā tas, kas sevi apdraud vai sakropļo. Tikai romantiķi vai filozofi pesimisti pakļaujas vispārīgajam taedium vitae (dzīves apnikumam).Jēdziens pašnāvība nestāv tālu no jēdziena nāvessods, pamēģināsim atrast prieks sevis svarīgākās atšķirības starp jēdzieniem pašnāvība un nāvessods.

Nāvessods:

Ar nāvessodu saistītas ir divas galvenās teorijas - utilitārisms un retributīvisms. Kā tās saistītas ar nāvessodu?

Utilitārisma attaisnojums skan: nāvessods ir briesmīgs sods, tas ir visatbaidošākais sods (t.i., atbaida citus). Tā ir augsta cena, taču vērsta pret vairākkārtējām slepkavībām un briesmām tās atkārtot. Šis sods ir nepieciešamais un mazākais jaunums.

Retributīvisma attaisnojums ir vienkāršs un pamatots: par smagākajiem noziegumiem - smagāko sodu. Ja vairākkārtēja slepkavība ir smagākais noziegums, tad ir jāizmanto nāvessods. A.Kamī ir daudz par to rakstījis un domājis, tāpēc paņemsim viņu par atskaites punktu.

A.Kamī par nāvessodu:

Aktuāla un diskutējama problēma mūsdienās ir jautājums par nāvessodu un tā nepieciešamību, lietderību, taisnīgumu. Zīmīgas domas šajā sakarībā pauž franču domātājs Albērs Kamī savā esejā "Pārdomas par giljotīnu".

A. Kamī asi iebilst pret nāvessodiem, jo uzskata, ka tiesa, kura atzīst to nepieciešamību, kļūst ne mazāk šausmīga par pašu izdarīto noziegumu. Jaunā slepkavība neatceļ izdarīto sabiedrības apvainojumu, - tā vienīgi iepriekšējam kauna traipam pievieno vēl vienu. "Sabiedriskajam organismam nāvessods ir tas pats, kas vēzis cilvēka organismam, tikai ar vienu atšķirību - neviens nekad nav uzskatījis vēzi par nepieciešamību, toties nāvessodu nešaubīgi atzīst par rūgtu nepieciešamību, kas par likumīgu padara slepkavību."

Nāvessods, pēc rakstnieka domām, ir ne vien bezjēdzīgs, - tas ir pat kaitīgs. Parasti tā piekritēji aizbildinās ar domu par soda pamācošo raksturu: nepieciešams ne tikai sodīt slepkavu, nocērtot tam galvu, bet arī iebiedēt pārējos, kas vēlētos atdarināt viņu. Sabiedrība draud potenciālajiem slepkavām ar nocirsto galvu, lai tie atturētos no nozieguma.

Uz šādu argumentu Kamī atbild, ka sabiedrība pati netic soda pamācošajam raksturam, jo pretējā gadījumā nāvessodus izpildītu publiski un tos vajadzētu plaši reklamēt, tāpat kā valsts aizņēmumus vai atspirdzinošus dzērienus. Taču tā nenotiek. Un Kami jautā: "kā slepkavība var būt pamācoša, ja tā noris paslepus naktī, cietuma telpās?" Valsts maskē nāvessodus, tātad netic to iedarbīgumam. "Patiesībā ir vai nu publiski jāslepkavo, vai jāatzīstas, ka nav tiesību nogalināt vispār."

Rakstnieks uzsver, ka nāvessods ir nevis sods, bet atriebība. Sodu, kas soda noziedznieku, bet nenovērš nozieguma iespējamību, sauc par atriebību. Tas pielīdzināms instinktam, nevis likumam. Ja daba mūs virza uz slepkavību, tad likumam nav jāseko tai. Likums ir radīts, lai palabotu dabu.

Augstākais soda mērs nav vienkārši nāve. Pēc būtības tas tikpat maz līdzīgs dzīvības atņemšanai, kā koncentrācijas nometne- cietumam. Protams, saka Kamī, tas ir slepkavība, turklāt aritmētiska atmaksa par citu, iepriekšējo slepkavību. Daudzas likumdošanas vērtē slepkavību ar iepriekšēju nodomu kā īpaši smagu gadījumu. Taču nāvessods ir pats pārdomātākais no visām slepkavībām, ar kuru nevar salīdzināt nevienu citu slepkavību.

Ar nāvessodu saistītas ir arī noziedznieka morāli garīgās mokas, visdziļākais personiskais satricinājums. "Nāves gaidas parasti iznīcina cilvēku, ilgi pirms nāvessoda. Viņu nonāvē divreiz, turklāt pirmo reizi šausmīgāk nekā otro, kaut arī pats noslepkavojis tikai vienreiz. Salīdzinājumā ar šo spīdzināšanu atriebība šķiet civilizācijas sasniegums: pirmatnējais likums taču nekad neprasīja izdurt divas acis tam, kurš savam tuvākajam izdūra tikai vienu."

Piespriest cilvēkam nāvessodu nozīmē nolemt, ka viņam nav ne mazāko iespēju izpirkt savu vainu. Taču, norāda Kamī, mēs visi esam dzīvē nodarījuši kādu ļaunumu. Bezgrēcīgo nav, ir tikai vairāk vai mazāk taisnīgie. Bez absolūtās nevainības, uzsver Kamī, nav arī augstākās tiesas. Tiesības dzīvot, kas sakrīt ar iespēju izpirkt vainu, ir jebkura cilvēka, pat vissliktākā, dabiskas tiesības. Bez šīm tiesībām nav iespējama tikumība. Nevienam no mums nav tiesību zaudēt ticību cilvēkam līdz viņa nāvei, tikai pēc tās dzīvi var uzskatīt par likteni un pasludināt par to galīgu spriedumu. Sodīt cilvēku ar augstāko soda mēru līdz viņa nāvei nav mūsu varā. Tas, kurš pasludina galīgo spriedumu, galu galā nosoda pats sevi. Turklāt pati valsts ir izdarījusi vairāk noziegumu, nekā atsevišķi cilvēki.

Tāpēc Kamī secina: "Nāvessods pašreizējā veidā ir riebīga lopkautuve, cilvēka gara un ķermeņa atvienojums. Nocirstā galva, asins strūkla atgādina barbarisma laikmetu, kad valdnieki centās iebiedēt tautu ar pazemojošām izrādēm. Patlaban šī riebīgā slepkavība norit noslēpumaini un steidzīgi - tad kāda tai jēga?

... Ne cilvēku sirdīs, ne sabiedriskajos tikumos nebūs stabila miera, līdz nāvessodu nepasludinās ārpus likuma."

* * *

No nāves, kā arī no sirdsapziņas nevar aizbēgt. Tiklab pirmā, kā otrā darbojas mūsos tikumiskā nomoda, morālās modrības labā. Cilvēcību grauj nevis doma par nāvi, bet bezdomu eksistence. No šīm pārdomām bēguļo tas, kurš nav drošs par sevi. Var jau nodzīvot, ne tikai nedomājot par nāvi, bet vispār cenšoties domāt pēc iespējas mazāk. Bet vai tāpēc mēs dzīvojam?

Mēs visi esam mirstīgi. Nāve tiecas mūs vienādot, taču būtu šausmīgi, ja mēs visi nāves priekšā izrādītos līdzīgi, pilnīgi vienādi. Ja tas tā notiks, tad atbildīgi būsim mēs, nevis nāve. Roterdamas Erasms pazīstamai sentencei "dzīvo tā, it kā tu rīt mirtu, bet darbu dari tā, it kā tu dzīvotu mūžīgi" piebilst: "Un kad nāve tevi panāks, ir labāk, ka tu strādā, nevis slaisties."

Mēs nedzīvojam, lai nomirtu, bet domājam par nāvi, lai izvērstu un attīstītu dzīves potences maksimālo iespēju robežās un bezgalīgos intensitātes dziļumos. Un par mūsu dzīvību stāvēs un kritīs ārsti...

Ārsta un pacienta attiecības:

Tagad es piedāvāju aplūkot tos gadījumus, kad ārsts daļēji vai pilnībā palīdz veikt eitanāzijas procedūru.

No paša sākuma aplūkosim attiecības starp ārstu un pacientu, jo viņam tik tiešām jābūt tuvām, bet cik tuvām lai nepārkāptu ārsta ētiku?

Attiecības "ārsts-pacients" ir tādu divpusējo attiecību paraugs, kas veidojas starp to kurš nes atbildību par savu rīcību, un to, kuru šī rīcība skar. Ārsta darbība nemitīgi aizskar pacienta eksistences bioloģiskos pamatus, viņa dzīvību un nāvi. Ar ārsta rīcību saistās pacienta dzīvības būtība, kas nosaka viņa īpašu, neikdienišķu palielināšanos un individualizētu pozīciju. Bet nevienam nav atļauts izdarīt attiecībā pret pacientu darbības, kuras tas nevēlas. Ārsta rīcība ārstēšanas laikā negarantē panākumus, un tādejādi ārsta darbība izraisa spriegumu, kura cēlonis ir neatbilstība starp nodomiem un panākumiem.

Ārsta un pacienta attiecības apgrūtina ārstu specializācija un jaunas tehnikas ieviešana: 1)diagnostika arvien vairāk pāriet no ārsta,  tehnikas kompetencē; 2)tehnikas aizvieto ārstu arī terapijas jomā. Bieži vien ārsts tikai konkretizē tehniskos pasākumus, kā rezultātā viņa rīcība kļūst anonīma. Bet pacienti arī iedalās divās grupās: tie kuri atbalsta "tehnisko" terapiju un tie kuri neatbalsta "tehnisko" terapiju, un tā dažu pacientu acīs medicīnas visspēcību izsaka jauna tehnoloģija, citos gluži pretēji ,aparāti izraisa neuzticību. Kā tad īsti rīkoties mediķiem?

Ja ir tāds gadījums ka pacients neatbalsta tehnisko terapiju, tad tas nozīme, ka ārstam ir jāsāk veidot kontakts ar pacientu. Šāda veida terapija prasa ilgāku laiku, bet toties panākumi šā pacienta ārstēšanā būs daudz augstāki nekā ja viņu ārstētu ar tehnisko terapiju.

Grūtniecības pārtraukšana:

Grūtniecības pārtraukšana ir arī viens no eitanāzijas veidiem, tāpēc es par šo tēmu izklāstīšu savas domas.

Tātad grūtniecības pārtraukšana vai arī cietiem vārdiem sakot aborts. Aborta operācija rit ap 45 minūtēm un pirms sieviete izšķiras uz šo operāciju viņai viss ir kārtīgi jāapsver un jāpadomā, vai tiešām šis ir vienīgais veids, kā dzīvot tālāk. Galvenais strīda jautājums ir: "Vai embrijam ir tādas pašas tiesības uz dzīvību, kā pieaugušam cilvēkam? Citi formulē šo jautājumu savādāk: "Kāds morāls statuss ir embrijam?"

Kādi dzīves svarīgi orgāni parādās embrijam, un kurā nedēļā. Smadzeņu dzīves sākumu uzskata par 57 dienu pēc apaugļošanas, kad topošai dzīvībai ir jādod pilna tiesiska aizsardzība un ētiska solidaritāte. No tā izriet ka:

1)Ir jāatceļ tiesiski sankcionēta grūtniecības pārtraukšana līdz trešā mēneša beigām un tā jāaizvieto ar tādu, kas nepārsniedz 57 dienas;

2)Līdz 57 dienai cilvēka embrijs, līdzīgi ka pieaugušais ar bojā gājušām smadzenēm, nav pilntiesīgs sabiedrības loceklis;

3)līdz 57 dienām ir pieļaujami pētījumi ar embrijiem;

4)Ir iespējams pārtraukt grūtniecību;

Īstenībā, tagad pat vairākās valstīs ir pieņemts likums par aborta aizliegumu, bet dažās valstīs ir likums uz bērnu ierobežojumu ģimenē.

Līdz 1967.g.Rietumu zemēs, izņemot Zviedriju un Dāniju, aborti nebija atļauti.70.gadu sākumā sākās abortu likuma reforma, kā rezultātā tie tika atļauti līdz noteiktam grūtniecības periodam. Šīs reformas pavadīja plašas publiskas debates, turklāt ASV ļoti lielu līdzdalību ņēma filozofi, Vācijā -galvenokārt politiķi un juristi.

Grūtniecības pārtraukšanas pozīcijas:

Pavisam ir divas svarīgas pozīcijas: Konservatīvā un Liberālā, salīdzināsim tās.

Par konservatīvo pozīciju dēvē abortu noraidīšanu no morālā viedokļa, kurā par paradigmu kalpo "nevainīgas dzīvības apzinātās iznicināšanas." Bet liberāli to uztver savādāk. Konservatīvās pozīcijas piekritēji abortu sauc par slepkavību, taču tam nepiekrīt liberāļi. Liberāļi pamatojas uz principu ka ir parādības, kuras jāpiecieš, kaut arī tās izraisa nepatiku.

Liberālā pozīcija konkretizējas šādos argumentos:

1)Likums pret abortiem nekavēs abortus, bet iedzīs tos pagrīdē. Sievietes kas vēlas izdarīt abortu, bieži ir izmisušas, tās meklē pūšļotājus vai izmanto pašus primitīvākos līdzekļus tā izdarīšanai; aborti, kurus izdara nekvalificēti cilvēki ,noved pie komplikācijām un pat nāves. Abortu aizliegums nemazinās tos skaitus, bet palielinās sievietes grūtības un briesmas. Ir maldīgi uzskatīt, ka ar likumu var piespiest rīkoties morāli.

2)Viss ir jānodod sievietes rokās, kuru tas skar. Grūtniecība ir privāts notikums, kurā noteicēja ir sieviete un tikai viņa. Aborts ir noziegums bez upura (aborta pretinieki apgalvo pretējo: upuris ir embrijs).Par upuri nevar būt būtne bez interesēm, un embrijam tādu nav.

3)Sievietei ir tiesības izšķirties par to, kas notiek ar viņas ķermeni.

Konservatīvā pozīcija tiek uzsvērti un diskutēti šādi argumenti:

1)Piederība sugai .Viens no populārākiem argumentiem pret abortiem skan: nonāvēt embriju ir slikti, jo apdraudēta ir "cilvēka dzīvība".

Daudzi domā, ka tā ir tīri bioloģiska un tāpēc zinātniski konstatējama īpašība. Tiek izšķirtas sugas, normalitātes un attīstības nozīmes. Aborta pretinieks dod priekšroku sugas skaidrojumam, jo to var konstatēt ģenētiski. Embrijs pēc apaugļošanas ir piederīgs cilvēka sugai

2)Vai nošķirt stāvokļa "būt potenciālām pieaugušajam"?

Potencialitāte. Šis arguments norāda uz embrija potenciālajām spējām attīstīties par cilvēku. Problēma rodas tad, kad embrija tapšana par bērnu kādā brīdī ir jāsāk runāt par apziņas, gara spēju u.c. īpašību atšķirību

Potancialitātes pieejas gadījumā ir grūti izskaidrot, kāpēc apaugļotas olšūnas potenciāli atšķiras no olšūnas un spermas pirms apaugļošanas. Ja tas neizdodas, tad arī neapaugļotu olšūnu un sēklas šūnu iznīcināšana ir slepkavība.

Ka definēt "potencialitāti"?Par kādu attīstības iespējas variantu te iet runa?

3)Persona vai intereses. Te  tiek izvirzīts jautājums par embrija personu, t.i., par to ,vai embrijam ir dzīves intereses? Vai embrijs ir persona? Vai ir iespējams to definēt?

Es uzskatu, ka katrs cilvēks ir personība, nav svarīgi, kādā attīstības pakāpē ir cilvēks, bet gan ir svarīgs pats fakts ka katrs cilvēks ir personība. Šeit mēs piešķīrām personības statusu, katram cilvēkam, bet varbūt tomēr vajadzētu piešķirt iesākumam jēdzienu persona? Nodefinēsim šos jēdzienus un tad mēs sapratīsim ka jēdziens personība te ir pašā laika. Katrs cilvēks taču ir kaut kas vienreizējs un neatkārtojams un tāpēc mums viņš ir jāaizsargā, nevis jāiznīcina.

Es,persona,personība:

Šī tēma nejauši aizskāra tēmu eitanāzijas problēmas 20gs,tapēc es šajā daļa minēšu tikai es, persona personība definējumus.

Es raksturo priekšstatu par sevi, kas reizē ir apzināts un neapzināts. Tas sāk veidoties agrā bērnībā. Un šī izpratne bieži vien ir maldīga, tāpēc jo vairāk cilvēks satiekas ar citiem cilvēkiem viņš saprot ka viņa es atšķiras no citiem es, tā notiek pāreja no es uz personu.

Persona tas ir sociālo lomu izpildītāju -parasti šādu cilvēku raksturo kā persona. Persona nav vēl personība, tomēr viņš ir garīgi attīstījies daudz labāk nekā Es.

Personība izsaka augstāko sevis apzināšanas un sevis veidošanas darbu. Personība ir tapšana. Pats, patība latviešu valodā ir sinonīmi vārdam "personība"; tie izsaka iekšēju brīvību, autonomiju, proti, relatīvu neatkarību no apstākļiem, patstāvību spriedumos un rīcības izvēlē, kā arī vienreizību un nemainību ar citu.

Sajūtas kas pārņem pēc aborta:

Pēc aborta cilvēki var justies dažādi, aplūkosim pašu loģiskāko un ierastāko cilvēka reakciju pēc grūtniecības pārtraukšanas operācijas. Iespējams ka no sākuma cilvēks jutīsies atvieglots, jo izdarīja to, ko gribēja. Tomēr pēc kāda laika cilvēkā iepildīsies tukšuma sajūta un cilvēks var justies bēdīgs, dusmīgs, izmisis, nomākts, vainīgs un viņš vēlēsies raudāt. Cilvēkam vajadzētu pieņemt šis izjūtas, nevis tās apspiest. Dažas sievietes tikai pēc kāda laika mēdz domās atgriezties pie šī notikuma un pārvērtēt savu izvēli, nosodot sevi un partneri, un mokoties pašpārmetumos. Šis izjūtu juceklis tavā galvā bieži nav saprotams pat tev tuvākajiem cilvēkiem. Būtu labi, ja sieviete šādos brīžos spētu par to runāt ar savu partneri, tas varētu palīdzēt sievietei pieņemt savas izjūtas, samierināties un domāt par nākotni. Arī, ja jūsu attiecības nav teicamas, nav jāslēpj savas emocijas, nevajag klusēt arī par to, kā aborts ir ietekmējis jūsu attiecības. Ja nevari izrunāties ar tuvu cilvēku, dalies savās izjutās ar citu sev tuvu cilvēku, vai vari konsultēties ar psihologu. Viņš dos tev labu padomu.

Bieži sirds dziļumos sievietes vaino partneri pie šāda grūtniecības gala iznākuma, jo līdz pēdējam brīdim ir cerējušas, ka vēl kaut kas var mainīties. Līdz ar to aborts ne vienreiz vien pasliktina savstarpējās attiecības starp sievieti un vīrieti, rada dzimumdzīves problēmas un negatīvu attieksmi pret seksu vispār. Pat drošas izsargāšanas metodes vairs neliekas pietiekami uzticamas. Tomēr nevajadzētu domās nemitīgi atgriezties pagātnē. Tas tā ir noticis un viss. Svarīgi, lai tas vairs neatkārtotos. Ir jāmēģina pievērsties lietam, kas sagādā prieku un baudu šajā dzīvē. Tagad es piedāvāju pievērsties dzīvības un nāves problēmai, jo ka nekā aborts tās tēmas aizskar, un aizskar visai ietekmīgi...

Dzīvība un nāve:

Visu organisko pasauli raksturo universālais dzīvā un mirušā pretstats. Dzīvo mēs vispār apzināmies (kaut arī dzīvības noslēpums vēl nav izdibināts) uz nedzīvā fona kā radikāli atšķirīgu no pēdējā kārtību, struktūru, ritmu, sakārtotību. Katrs dzīvais organisms neizbēgami nes sevī savas iznīcības iespējamību (no ārienes) un nepieciešamību (iekðēju faktoru darbības rezultātā). Katras dzīvības sākumā jau asnā ir ieliktas tās beigas. Nedzīvā pasaule tāpēc jau ir nedzīva, ka tajā nekas un neviens nemirst (zvaigznes "dzimst" un "mirst", tikai cilvēkiem, kuri domā par tām pēc analoģijas ar sevi), ir tikai mūžīga maiņa un tapšana. Dzīve tāpēc ir dzīve, ka tajā nav atsevišķu organismu, kas nebūtu lemti iznīcībai. Dzīvības kā vienota procesa attīstība neizbēgami saistīta ar katra atsevišķa tās pārstāvja bojāeju. Dzīve -nāve jauna dzīve - lūk, triāde, kas raksturo visas organiskās dabas riņķojumu, cikliskumu, ritmiku tās pārtrauktības un nepārtrauktības dialektiskā vienībā. "Dzīvot nozīmē upurēties un vairoties, un upurēties un vairoties nozīmē - mirt." Vienam organismam ir jāiet bojā, lai dotu dzīvību un vietu citam. Cilvēks ir dabas, pirmām kārtām dzīvās dabas daļa. Viņa pastāvēšana nevar atcelt dabas vispārējās likumsakarības, kuras atspoguļo minētā triāde. Taču cilvēks ir tāda dabas daļa, kas pakļaujas ne tikai bioloģiskām, bet arī sabiedriskām likumsakarībām. Iekļaudamies noteiktās sociālās attiecībās, cilvēks ir pirmā un vienīgā būtne (citas mēs nezinām), kurai dota spēja izveidot savu attieksmi pret pasauli un sevi, distancējoties no aklas nepieciešamības, kas valda pārējā dabā. Dzīvajam ir tieksme uz nāvi, iznīcību (arī cilvēkam), bet cilvēkam - arī attieksme pret nāvi (kā, protams, daudz pret ko citu) vai, precīzāk, cilvēka specifiskā esība izpaužas tieksmē uz attieksmi, un viņam pirmajam nāve kļūst par rūpju un pārdomu priekšmetu, kas izpaužas arī kā tendence atminēt, atrisināt tās noslēpumu. Cilvēks dzīvo un zina to, ka viņš dzīvo, - tas viņu atšķir no pārējās dabas. Taču līdz ar apzinātu attieksmi pret dzīvi, spēju to aptvert garīgā pārdzīvojumā neizbēgami top attieksme pret nāvi kā nepieciešamu tās noslēpumu. Tāpēc, piemēram, nāves bailes ir garīga parādība un raksturo cilvēku kā ar apziņu apveltītu būtni.

Cilvēks ir būtne, kas nostādīta nāves priekšā visas savas dzīves laikā, nevis vienīgi mūža pēdējā stundā. Cilvēks, māca Hēgelis, ir vienīgā būtne, kas spējīga uz pašnāvību, - ne uz nāvi, bet tieši uz pašnāvību kā iespējamo pozīciju attiecībā pret dzīvi un tās saturu (bezjēdzībā, bezcerība u. c.). Tikai cilvēkam ir iespējamība pieņemt vai nepieņemt dzīvi atkarībā no atbilstības priekšstatiem par tās jēgu, jo apņēmība dzīvot viņam saistīta ar atbildības uzņemšanos. Un vienīgi cilvēks var apzināti iet nāvē, aizstāvot tēvzemi vai veicot kādu citu varoņdarbu. Ne velti A. Kamī savu

"Mītu par Sisifu" sāk ar atziņu, ka "ir tikai viens patiesi nopietns filozofisks jautājums - pašnāvība. Un lēmums, ir vērts dzīvot vai nav, ir atbilde uz šo filozofijas pamatjautājumu." Arī slavenais Hamleta monologa sākums - "Būt vai nebūt - tāds ir jautājums" - īpaši akcentē, ka tieši tas ir pats svarīgākais Jautājums [The Question], kurš ir jāatrisina cilvēkam. Pārējie ir nebūtiski, izriet no pirmā jautājuma pozitīva vai negatīva risinājuma.

Citādi sakot, nāve šķietami ir visvienkāršākais, sākotnēji acīmredzamais fenomens, proti, nāve - visa dzīvā dabisks fināls. Taču uztvert nāvi kā pēdējo iespēju, kā dzīves finālu var vienīgi būtnē, kura ir apveltītā ar apziņu, proti, cilvēks. Nāvi var aplūkot divējādi: no vienas puses, kā katras dzīvas būtnes dabiskas beigas, kā neatceļamu faktu parādību dabiskajā kārtībā, no otras puses, -kā fenomenu, kurš raksturo specifiski cilvēcisko esības veidu, kā neatņemamu cilvēka dzīves komponentu. Rakstnieks M. Frišs raksta: "Jau ilgi, pirms mēs apzināmies sevi kā mirstīgas būtnes, mēs pieredzē izzinām laika plūsmu un ļoti agri izdarām atklājumu, ka dzīve plūst nāves virzienā. Bez šīs pieredzes nekad nerastos jautājums par dzīves jēgu. Bez jautājuma par tās jēgu - neatkarīgi no tā, vai mēs atrodam uz to atbildi, vai arī šis jautājums noved mūs izmisumā, nav cilvēka."

Arī E. Brunners norāda: "Tā ir neapdomība sacīt, ka cilvēks nomirst tāpat kā visas citas dzīvas būtnes, tad, ja nav iespējams pierādīt, ka cilvēks dzīvo tāpat kā visas citas dzīvas būtnes. Cilvēks ir izņēmuma gadījums dzīvības pasaulē. Filozofija šo atzinumu tikai noved līdz cilvēka apziņai, norādot uz faktu, ka vienīgi cilvēka gars seko garīgiem mērķiem, atzīst garīgās vērtības un tās īsteno, ka viņš viens pats rada kultūru, ka viņš viens meklē patiesību, tiecas pēc labā, cīnās par taisnīgumu. Šī apziņa pieķer melos apgalvojumu, ka cilvēks dzīvo tāpat kā visas pārējās dzīvās būtnes. Bet tikpat maz, cik viņš dzīvo kā viņas, tikpat maz viņš arī mirst kā viņas. Cilvēka nāve ir kas pilnīgi citādāks nekā dzīvnieka nāve. Taisni tas ir sevišķais pie cilvēka, ka viņš savu dzīvi - un tikai viņš - apzinās kā "esamību uz nāvi". Viņš nāvi var aptvert jau iepriekš, pirms tās nākšanas.

Un šīs drošās zināšanas par nenovēršamo nāves likteni guļ kā ēna uz visu viņa dzīvi. Vienīgi cilvēks apzināti iet pretī nāvei, nāvē iekšā. Viņš vienīgais zina, ko viņš nāvē zaudē."

Nāve ir noslēpums, nevis problēma (noslēpums no problēmas atšķiras ar to, ka problēmas ir atrisināmas, noslēpumi - ne; vēl precīzāk: tie jārisina katru reizi no jauna un katram priekš sevis). Pati nāve nevar būt, ja mēs runājam par to kā par individuālās dzīves notikumu, zināšanu priekšmets, apziņas fakts pašai apziņai. Apziņa saskaņā ar savu būtību nevar konstatēt nedz savu sākumu, nedz savas beigas. Cilvēks nezina arī to, kad mirs. Tāpēc nāvē, kā norāda M. Bahtins, nevar ielūkoties no iekšienes. Savu apzinātu nāvi neviens nevar pārdzīvot principā (nemaz jau nerunājot par to, ka nāvi kā manas dzīves notikumu nespēj novērot neviens ārējs novērotājs), jo nāve paredz, ka runa ir par cilvēku, garīgās dzīves beigas. Nāve šai ziņā ir neizzināma, un mums ir darīšana drīzāk ar tās simbolu. Tomēr cilvēki izsenis ir par to domājuši un mēģinājuši aptvert, apjēgt to. Kāpēc? Mēģinot atbildēt uz šo jautājumu, mēs dziļāk sapratīsim arī cilvēku un viņa specifisko pozīciju pasaulē.

Nāve ir dzīvības beigas, tās kā augstākās vērtības noliegums. Tāpēc nāve ir vērtība, jo līdzīgi dzīvei satur sevī kādu fundamentālu jēgu, kas īstām vērtībām piešķir patieso jēgu. Nāve ir vispārējs visu dzīves vērtību (brīvības, mīlestības, goda u.c.) ekvivalents, ja konkrēts indivīds savas dzīves vietā izvēlas nāvi.

Dzīvie un mirušie:

Mēdz sacīt, ka mirušie neliek mieru dzīvajiem, ka "mirušie tver dzīvos". Kā iespējams, ka cilvēki, kuri nepastāv fiziski, bioloģiski, ietekmē un pat lielā mērā nosaka dzīvo eksistenci?

Ðis paradokss izskaidrojams, ja mēs atzīstam sociālās kopības pastāvēšanu starp dzīvajiem un mirušajiem katrā vēstures laikmetā. Atšķirībā no indivīda fiziskās pastāvēšanas viņa sociālā sabiedriskā esība nebeidzas ar bioloģisko nāvi. Arī pēc nāves cilvēks saglabā savu vietu ļaužu savstarpējās attiecībās - prestižu, statusu, turpina pildīt noteiktu lomu (vēl vairāk, šie raksturojumi var mainīties, kļūt sociāli vairāk vai mazāk nozīmīgi nekā indivīda dzīves laikā), kuras izpausmes: kapa noformējums, vieta kapsētā, piemineklis, piemiņas plāksnes u. c.

Domājot par dzīves saistību un atkarību no mirušajiem, rakstnieks Blasko Ibanjess uzsver: "Dzīvie nekad nav vieni: it visur ap viņiem ir mirušie, un, tā kā mirušo ir vairāk, nesalīdzināmi vairāk, tad viņi nomāc

eksistenci ar savu skaitu un laika smagumu. Nē, mirušie neaiziet... Mirušie nekustīgi paliek pie dzīves robežas, apdraudot jaunas paaudzes un liekot tām izjust pagātnes varu smagu dvēselisku ciešanu formā katru reizi, kad tās cenšas novirzīties no ceļa. Kāda tirānija?... Māju, kurā mēs dzīvojam, ir cēluši mirušie; likumi, kuriem mēs pakļaujamies, ir mirušo noteikti, iemīļotie ēdieni, mūsu kaislības un gaumes, pārtika, kura uztur mūsu eksistenci, - viss, ko ražo mūsu zeme, viņu roku, to, kuri ir pārvērtušies pašreiz pīšļos, uzrakta, viss -viņu darbs. Tikumi, aizspriedumi, paražas, gods - arī viņu darbs. Ja viņi būtu domājuši citādāk, arī mūsu dzīvesveids būtu gluži cits. Viss, kas tīkams mūsu jūtām, patīkams tāpēc, "ka tā gribējuši mirušie. Nepatīkamo un bezjēdzīgo noraida saskaņā ar to gribu, kuri vairs nepastāv. Tikumiskais un netikumiskais ir jēdzieni, kurus viņi ir izstrādājuši kopš daudziem gadsimtiem. Cenšoties pateikt ko citu, cilvēki tikai atkārto citiem vārdiem to, ko mirušie runāja pirms gadu simtiem. Visu, ko mēs uzskatām sevī par nepastarpinātu un personisku, mums ir nodiktējuši neredzamie skolotāji, kuri guļ zemē, un viņi savukārt bija uztvēruši to no citiem mirušajiem. Mūsu acīs spīd senču dvēsele, bet mūsu ārienē atkārtojas un atspoguļojas izzudušo paaudžu iezīmes."

Mirušo valstība veidojas kā dzīvo kopības atspulgs. Konkrētās sabiedrības (tautas, nācijas) dzīvie un mirušie veido ciešāku un noturīgāku vienību nekā dažādas rasiskās, reliģiskās, ideoloģiskās piederības dzīvie. Savus mirušos norobežo no svešiem mirušajiem ne mazāk rūpīgi kā savus

dzīvos no svešiem dzīvajiem. Mirušo kultam senajā pasaulē ir dziļi cilvēciska jēga. Šāda sociāla jēga, piemēram, bija mirušo kultam Senajā Ēģiptē, kur mirušie iesaistījās dzīvo pasaulē (vadīja viņu rīcību, palīdzēja orientēties dzīvē, saņēma vēstules un produktus, raidot attiecīgās zīmes).

Arī saskaņā ar viduslaiku cilvēku priekšstatiem nāve nav cilvēka pastāvēšanas noslēgums, absolūts gals, turklāt ne tikai tāpēc, ka pēc miesas nāves paliek nemirstīga dvēsele. Svarīgi ir arī tas, ka nāve nesarauj saistību ar mirušajiem un mirušajiem saglabājas iespējas uzturēt saskarsmi ar dzīvajiem. Mirušajiem saglabājas ieinteresētība par dzīvo pasauli, tie apmeklē to, lai izlemtu uz zemes neskaidros jautājumus un uzlabotu savu stāvokli viņpasaulē. Mirušo pasaule ietekmē dzīvo pasauli, bet arī dzīvie spēj ievērojami izmainīt mirušo likteni. Vēl vairāk, viņpasaulē bieži nokļūst cilvēki, kuri miruši tikai uz brīdi un tad atgriežas pie dzīvajiem. Saskarsmes formas starp šīm divām pasaulēm ir visdažādākās: nomiršana uz laiku, dzīvie atdzīvojušies mirušie, kuru aizkapa dzīvei maz kopīga ar mūžīgo miegu un mieru, apmaiņa ar ziņām un pakalpojumiem.

Mirušo valstība nav nemainīga. Tajā notiek tādi paši apvērsumi, revolūcijas, satricinājumi, kā dzīvo pasaulē. Paralēli dzīvo varenības graušanai notiek arī iepriekšējās mirušo elites statusa destrukcija un jaunas elites veidošana. Mirušo sociālā organizācija var radikāli mainīties, un tai ir jāmainās, ja ļaudis izvirza uzdevumu izmainīt attiecības dzīvo starpā. Citādi sakot, neko nevar izmainīt starp dzīvajiem, ja paralēli nemaina mirušo pasauli. Tas, kā mainās samērs starp mirušajiem (vai arī dzīvo attiecības pret mirušajiem: uz ko atsaucas, ko piemin, ko ievieto mauzolejā vai izmet no tā, kam rada pieminekļus un kurus pieminekļus novāc utt.), arī atspoguļo pārmaiņas dzīvo vidū, rādot viņu tradicionalitāti, gatavību, drosmi.

Bez mirušajiem cilvēku sabiedrība nav iedomājama. Krievu rakstnieks A. Platonovs uzsver: "Mirušie nejūt mūsu mīlestību pret viņiem. Un tomēr bez viņiem - bez mūsu tēviem, varoņiem un skolotājiem - mūsu dzīve nebūtu iespējama nedz fiziskā, nedz garīgā ziņā. Tāpēc pareizai ētiskai attieksmei pret mūsu senčiem un priekštečiem, katrai atmiņai par viņiem ir dziļi progresīva nozīme. Bez saistības ar viņiem, bez dzīvas atmiņas par viņiem ļaudis varētu nomaldīties viena gadsimta laikā un pārvērsties par dzīvniekiem... Ir jāmāk dzīvot tā augstākā dzīve, kuru mums klusējot novēlējuši mirušie, un tad, viņu mūžīgas piemiņas labā ir jāpiepilda visas viņu cerības uz zemes, lai viņu griba īstenotos un viņu sirds, pārstājusi pukstēt, nebūtu apmānīta. Mirušajiem nav, kam uzticēties, izņemot dzīvos, - un mums tagad ir tajā dzīvo, lai mūsu ļaužu nāvi attaisnotu mūsu tautas laimīgais un brīvais liktenis un līdz ar to būtu samaksāts par viņu bojāeju."

Nāve senā cilvēka priekšstatos:

Jau izsenis cilvēks savu attieksmi pret pasauli izsaka, izmantojot opozīcijas - augša/apakša, labā puse/kreisā puse, vīrišķīgais/sievišķīgais, labais/ļaunais, horizontālais/vertikālais, baltais/melnais (vērtīborientāciju sistēma). Atbilstoši tiek izprasta arī opozīcija dzīvais/mirušais, kur dzīvais tiek izprasts kā augša (uz turieni dodas labo cilvēku dvēseles pēc nāves; ļauno - uz apakšu, elli). Dzīvība tiek izprasta kā labais, nāve - kā ļaunais, kas grauj cilvēka dabisko vertikālo pozīciju pasaulē.

Nāve senajiem cilvēkiem izsauca satraukumu ne tikai tāpēc, ka no tās baidījās (it īpaši no nāves svešumā, tālumā no dzimtās vietas, mājām, kur dvēseles pēcnāves dzīvē apdraudēs sveši, naidīgi spēki, kur tām nebūs miera), bet galvenokārt tāpēc, ka viņus nodarbināja esošās kārtības saglabāšana, dzīves nepārtrauktības jautājums, ko grāva un pārkāpa nāve. Bija nepieciešams nāvi iekļaut mūžīgā un nemainīgā kārtībā, lai saglabātu visa esošā struktūru. Tāpēc vajadzīgs rūpēties par mirušajiem, izpildot īpašus rituālus, reliģiski maģiskas operācijas, aizlūgšanas, apraudāšanas utt. (bēru rituāls līdzās laulību rituālam sastopams visās zemēs un tautās, lai uz cik zemas attīstības pakāpes tās atrastos, - tas ir universāls cilvēka esības raksturotājs).Jau austrāliešu aborigēniem, kuriem attīstības ziņā ir viens no visprimitīvākajiem līmeņiem, kas aprakstīts etnogrāfiskajā literatūrā, ir priekšstati par cilvēka garīgo būtību, kura turpina dzīvot pēc nāves. Bēru rituālu uzdevums ir palīdzēt mirušā garam pielāgoties jaunajiem apstākļiem un piespiest viņu turēties tālāk no dzīvajiem. Nāvi viņi vienmēr uztver kā bēdīgu notikumu visam kolektīvam, un apmetne, kurā cilvēks mirst, vienmēr tiek pamesta. Nelaiķis izraisa pretrunīgas, ambivalentas jūtas - bailes, riebumu un arī mīlestību.

Aborigēni tic tam, ka dzīve turpināsies pēc nāves, un pēdējo uzlūko kā pārejas periodu uz citu dzīvi, kura līdzīga esošai. Citādi sakot, izprotot dzīves un nāves pretstatu, viņi negrib ticēt, ka cilvēks pārstāj pastāvēt uz visiem laikiem. Tāpēc viņi cenšas uzturēt saistību ar mirušajiem (nēsā līdzi mirušā kaulus, lietas, aprūpē kapu utt.) un vienlaikus arī baidās no tiem, novēršot ar rituālu palīdzību viņiem iespēju parādīties starp dzīvajiem (piemēram, aizbāž mirušajam ausis un nāsis). "Visos bēru rituālos," secina pētnieki, "parādās dzīves un nāves antagonisms, ļaudis kolektīvi apstiprina savu statusu: dzīvie ir svarīgāki par mirušajiem. Sarežģītākie un ilgākie bēru rituāli izsaka nevis pārlieku lielu interesi par nāvi, bet to milzīgo nozīmi, kādu aborigēni piešķir dzīvei."

Arhaiskās apziņas īpatnība ir tā, ka cilvēki netic dabiskai nāvei. Tā vienmēr asociējas ar burvestībām, svešinieka ļauniem nodomiem, tabu un aizliegumu pārkāpšanu (aborigēni domā, ka sākumā cilvēki dzīvojusi mūžīgi, tad kāds izdarījis kļūmīgu soli, rīkojies nepareizi, un no tā laika ļaudis sākuši mirt). Īpaša nozīme senajā pasaulē bija aizliegumiem, jo no viņu ievērošanas bija atkarīgs dzimtas veselums un spēks. Tāpēc tos, kuri pārkāpa aizliegumu, sodīja ar nāvi vai izraidīja no dzimtas (kas tāpat nozīmēja nāvi, tikai daudz mokošāku). "Tabu pārkāpējs", raksta F. Hlins, "ir vainīgs pašā dziļākajā šī vārda nozīmē. Tabu pats nes sevī sodu: izstumšanas, nepilnvērtības, diskriminācijas apziņu... Tas izsauc tik dziļu vainas apziņu, ka tā... var novest pat pie psihogēnas nāves." Citādi sakot, no sākuma sociāla, tad - fiziska nāve. Arhaiskā apziņa pēc būtības identificē vainas un nāves bailes. Nāve asociējas ar izraidīšanu no dzimtas, kura neizbēgami iestāsies, ja indivīds nepakļausies dzimtas "morālei". Tomēr tās vēl nav bailes no personiskās iznīcības, jo personiskā apziņa atrodas asna stāvoklī, nāve netiek uzskatīta par dzīves beigām.

Cilvēka attieksmi pret nāvi var izprast arī kā viņa protestu pret to, kas senatnē (un daudzviet vēl tagad) izpaužas nemirstības meklējumos, priekšstatos par nemirstīgo dvēseli un tās dzīvi aizkapa valstībā, dvēseļu pārceļošanu u.c.

Senajā pasaulē vēl nav nāves traģikas apziņas, jo to mīkstina priekšstati par dvēseles nemirstību, kuri šodienas cilvēkam pamatos izzuduši. Mēs varam teikt, ka tie bijuši maldīgi, īstenībai neatbilstoši, taču mums vienlaikus jāsaprot to loma civilizācijas vēsturē, lai neuztvertu tos vienkārši kā muļķību, naivumu. Šie realitātei neatbilstošie priekšstati bija cilvēka rīcību disciplinējošs faktors, kura loma izpaudās tādējādi, ka cilvēkam jau šajā dzīvē jārūpējas par nākamo dzīvi - tā ir tieši atkarīga no pirmās. Nevar dzīvot kā pagadās, jo par visu, ko esi izdarījis, būs jāmaksā. Ar atmaksu ir jārēķinās, jo nekas nepaliks nesodīts.

Etnogrāfs E. Teilors raksta: "... Ticība nākamai dzīvei ir rosinātāja uz labo, cerība, kas atbalsta cilvēku ciešanās un bailēs nāves priekšā, atbilde uz mūžīgo jautājumu par tik nevienmērīgu laimes un nelaimes sadalījumu esošajā pasaulē - atbilde ir citas pasaules gaidas, kur būs nokārtotas visas netaisnības." Šī ticība bija pirmais mēģinājums nodibināt atbilstību starp grēku un atmaksu, nosodīt grēciniekus par viņu pārkāpumiem (piemēram, cilvēks, kurš zadzis pārtiku, nākamajā dzīvē cietīs no kuņģa kaitēm; apmelotājam būs grūti elpot; zirgu zaglis klibos). Netikumiski cilvēki piedzimst par idiotiem, akliem, kurliem, mēmiem, kropļiem, viņi var piedzimt arī par dzīvniekiem (asinskārīgie - par plēsoņām, gaļas un maizes zagļi - par žurkām u. c.). Lai cik naivi bija šie priekšstati, tie palīdzēja iedibināt kārtību cilvēku savstarpējās attiecībās, traucēja pārkāpt savstarpējo attiecību elementārās normas, iegrožoja iespējamo patvaļu un vienlaikus deva cerības uz labāko. Cerību spēks ir milzīgs, un brīžiem tas ir vienīgais, kas ļauj cilvēkam izturēt naidīgās sociālās realitātes un dzīvi apdraudošo dabas spēku priekšā. Ne velti daudzi filozofi (Sokrats, Platons, Kants u. c.) uzskata, ka tikumība ir iespējama tikai tad, ja saglabājas ticība dvēseles nemirstībai. "Ja nāve," domā Sokrats, "būtu beigas visam, tas būtu laimīgs atradums sliktiem cilvēkiem: mirstot viņi vienlaikus atbrīvotos gan no ķermeņa, gan arī no ļaunas dvēseles."

Senie cilvēki domā, ka līdz ar nāvi ("pirmā nāve") sākas arī zemes dzīve, reālā cilvēka esība. Nāve - profānas dzīves nepieciešama pazīme. Dzīvs cilvēks ir mirstīgs (dažkārt senajās valodās vārds mirstīgais ir vārda cilvēks sinonīms). Tas, kas nav mirstīgs, nevar būt nosaukts arī par dzīvu.

Jebkura mitoloģiska būtne ir nedzīva, jo tā vai nu vispār nemirst, vai arī mirst ne tā, kā parasti cilvēki. Tās nāve ir īpaša. Mitoloģiskas būtnes nāve vienmēr ir saistīta ar kādu mērķi - kaut ko ieviest šajā pasaulē, piegādāt kādus labumus, izmainīt lietu būtību. Atšķirībā no tā cilvēka nāve nav virzīta uz kaut ko, jo ir vienīgi posms bezgalīgajā nāves un dzimšanu ķēdē. Nāve - dzīves obligāts atribūts.

Daudzveidība, nāve un auglība ir patiesas dzīves atribūti. Nāve un auglība dod cilvēkam, precīzāk, cilvēku dzimtai kolektīvo nemirstību, tādējādi nodrošinot sabiedrības saglabāšanos. Dzīves jēga no mitoloģiskās apziņas viedokļa - uzturēt bezgalīgo dzimšanas un nāves ķēdi. Dzīva būtne ir tāda būtne, kura spējīga mirt un dod dzīvību sev līdzīgiem.

Aizkapa dzīve: Senā Ēģipte un vecā derība:

Cilvēks vienmēr ir saistīts ar mirušajiem, taču šī saistības pakāpe dažādos laikos un tautās ir atšķirīga. Mazāk saistītas ar mirušajiem ir lopkopju tautas, vairāk - zemkopju: mirušo pasaule attālinās tajās civilizācijās, kuras pārgāja no mirušo bērēšanas uz kremāciju (senie grieķi, romieši u. c.). Kā piemēru minēsim divus pretpolus senajā pasaulē - Ēģipti un Veco Derību. Ēģiptieši bija pārliecināti, ka īstenā un mūžīgā dzīve iespējama tikai aizkapa valstībā. Tai cēla piramīdas (faraoniem), kapenes, veselas nekropoles (mirušo pilsētas), kā arī mumificēja mirušos. Kapenēs novietoja dažādus priekšmetus, lai nodrošinātu mirušo savā mūža mājoklī un atbalstītu viņu brīvā un laimīgā dzīvē. Piramīdas cēla no gludi slīpētiem akmeņiem, lai tās stāvētu mūžīgi un nemainīgi. Tās simbolizēja Pasaules Kalnu, kas radīts, kad dievi no ūdens haosa izcēluši pirmo māla kaudzīti. Piramīdas simbolizēja kapu kalnu un vienlaikus arī mūžīgo saules riņķojumu.

Ēģiptieši centās saglabāt arī mirušo miesas atliekas un veica attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu aizkapa dzīvi: pamatīgi būvēja apbedījumu konstrukcijas, saglabāja mirušā ķermeni ar konservantu palīdzību u.c. Īpaši sarežģīta un rūpīga attieksme pret mirušajiem vērojama pēc II gadu tūkst. p. m. ē. Viņi ticēja, ka ķermenis, ja to pieņems aizkapa valstībā, vēlāk pakāpeniski tiks atjaunots līdz pilnīgai intelektuālai, jutekliskai un fiziskai funkcionēšanai.

Ēģiptieši rūpīgi izturējās pret sirdi, jo uzskatīja to par saprāta un psihiskās darbības centru. Laba "sirds stāvokļa" saglabāšana bija svarīga:

sirds mirušajiem vajadzīga tāpēc, lai aizkapa dzīvē spētu rīkoties atbilstoši ''; priekšstatiem un lai funkcionētu tajā iemiesotās intelektuālās spējas."; Tāpēc līdzās mumifikācijai bija nepieciešama sirds apvārdošana un atdzīvināšana.

Turpretim senie izraēļi ar mirušajiem apgājās ļoti vienkārši. Bēres notika nāves dienā un mirušo bērēja kamerā vai dabiskā alā. Ļoti vienkārša bija sēru publiska izpausme. Ķermeņa nāve gandrīz vai sakrita ar dvēseles nāvi, jo to vienība bija nesaraujama, un līdz ar to nebija saprotams, kā tie varētu pastāvēt nošķirti. Dzīvie cilvēki bija nošķirti no mirušajiem. Vecajā Derībā netiek minēta nekāda saistība ar Jahvi; balzamēšanu nepraktizēja, kontakts ar mirušajiem bija aizliegts; neizmantoja arī sarkofāgus, zārkus; nekroanatomija bija aizliegta; arī priesteriem bija stingri noliegts stāties kontaktos ar mirušajiem.

Vecajā Derībā ir norādes uz apakšējo mirušo pasauli - šeolu, taču tās būtība nav skaidra. Tā ir drīzāk kopīgs kaps, pati dziļākā vieta Visumā. Šeola iemītnieki ir "bezspēcīgie" vai "vājie". Nāve - process, kurā dvēselei zūd spēks, tā pāriet nepilnīgā stāvoklī. Vecajā Derībā nav jēdziena mirusi dvēsele.

Senajiem izraēļiem domāšanā nebija vietas mirušo dievam. Aizkapa valstībai trūka parastās dievišķās vadības. Senajā Izraēlā uzskatīja, ka cilvēka dzīve ir vienīgais viņa darbības lauks, apgabals.

Kristietība: Mūžīgā dzīve un mūžīga nāve:

Kristietība, domājot par soda vietu atkritušajiem eņģeļiem un mirušo grēcinieku dvēselēm, norāda, ka tie pēc nāves un pēc pastarās tiesas nonāks ellē. Jaunā Derība par pastaro tiesu runā bieži, taču tajā nav detalizēta elles apraksta; abstrakta ir runa par "mūžīgām mocībām", "mūžīgo tumsu" u.c. Atrašanās ellē nav saistīta ar mūžīgo dzīvību, kaut arī ciešanu pilnu, bet mūžīgās nāves mokām. Elle nav spīdzināšanas, bet nonāvēšanas tēls.

Konkrētais tēls, kas Jaunajā Derībā saistīts ar elli, ir uguns. Šis simbols ir īpaši ietilpīgs, jo uguns ir arī paša Dieva tēls, saistīts ar Svētā Gara parādīšanos. Nav īpašas elles uguns; tā ir tā pati Dieva uguns, kas dod svētlaimi cienīgajiem, bet mokoši dedzina grēciniekus.

Tikai laika gaitā izstrādāts detalizēts elles raksturojums, kur sīki aprakstītas izciešamās mocības. Ellē valda Sātans ar bendēm velniem, tā ir jutekliskas spīdzināšanas vieta saskaņā ar noteiktu kodeksu. Sods līdzinās noziegumam, un noziedzniekam cieš tā ķermeņa daļa, kas to pastrādājusi: apmelotāji, kas grēkojuši ar mēli, pakārti aiz mēles; nepatiesas liecības sniedzēji, kas melus turējuši mutē, cieš no uguns, kas piepildījusi šo muti; slinkie, kas slaistījušies nepiedienīgā laikā pa gultu, guldīti uguns gultā u. tml. Mocības ellē tagad nav salīdzināmas ar tām pēc pastarās tiesas, kad notiks dvēseles atkal savienošanās ar augšāmcēlušos ķermeni, kas ciešanām piešķirs absolūtas realitātes izjūtu.

Nāve un nemirstība:

Cilvēku kopš seniem laikiem ir nodarbinājis jautājums par nemirstību (senais cilvēks, piemēram, vispār nevarēja iedomāties nāvi kā absolūtu neesību, visa izbeigšanos). Taču jāsaka, ka mums pat fantāzijas līmenī ir pagrūti iztēloties, kādas attiecības izveidotos starp cilvēkiem, ja viņi patiešām būtu nemirstīgi. Mēs varam iztēloties ilgu, pat ļoti ilgu dzīvi, bet ne mūžīgu. Ir kāda robeža, kuru sasniedzot, fantāzijai jāzaudē sava uzskatāmība. Īru rakstnieks Dž. Džoiss savā autobiogrāfiskajā darbā "Mākslinieka portrets jaunībā" atceras, kā ticības mācītājs puišeļiem skaidrojis mūžību. "Mūžība. Vai cilvēka prāts spēj to aptvert?... Pamēģiniet iztēloties šī vārda šausmīgo jēgu! Jūs, protams, ne reizi vien esat redzējuši smiltis jūras malā. Redzējuši, no kādiem sīkiem graudiņiem tās sastāv. Tagad iztēlojieties smilšu kalnu miljons jūdžu augstumā, kas paceļas no zemes līdz debesīm, miljons jūdžu platu..., ... un iztēlojieties, ka reizi miljons gados maziņš putniņš atlido uz šo kalnu un knābī aiznes vienu sīku graudiņu. Cik miljonu, miljonu gadu paies, kamēr šis putniņš aiznesīs kaut vienu kvadrātmetru no šī kvantuma?.. Taču, arī aizritot šim neaptveramajam laika periodam, nepaies pat viens mūžības acumirklis. Pēc šiem biljoniem un triljoniem gadu mūžība tik tikko sāksies." "Briesmīga ir dvēseles mirstība," teica Kirkegors, "bet ne mazāk briesmīga - tās nemirstība."

Lai kā mēs sasprindzinātu iztēles spējas, praktiski nav iespējams iedomāties, kas notiktu, ja dzīvotu visi pagātnes politiķi, mākslinieki, rakstnieki, zinātnieki (te mazākā problēma ir resursi, pārapdzīvotība utt.). Kādas attiecības veidotos starp paaudzēm, kā attīstītos un progresētu sabiedrība? Rakstnieks H. Borhess savā stāstiņā "Nemirstīgais" attēlo tādu cilvēku kopienas dzīvi, kuriem izdevies sasniegt nemirstību. Viņš apgalvo: "Nemirstīgo dzīve ir tukša; visas dzīvās būtnes, izņemot cilvēku, ir nemirstīgas, jo nepazīst nāvi; bet izjust sevi kā Nemirstīgu - dievišķi, šausmīgi, prātam neaptverami. ...Nemirstīgo republika, mācoties no gadsimtu pieredzes, sasniedza pilnību neiecietībā un nicinājumā gandrīz pret visu. Viņi zināja, ka viņu neierobežotajā mūžā ar katru notiks viss. ... Tieši tāpat kā azarta spēlēs pāra un nepāra skaitļi, izkrītot vienādi, savstarpēji sabalansējas, tā arī Nemirstīgo talants un netalantīgums savstarpēji viens otru iznīcina... Es pazinu tādus, kuri darīja ļauno, kas vēlākajos laikos pārvērtās par labo vai arī bija tāds iepriekšējos laikos... Un, ja tā palūkojas uz lietām, tad visas mūsu lietas ir taisnīgas un vienlaikus tās visas ir pilnīgi nekādas. Bet tas nozīmē, ka nav kritēriju nedz tikumībai, nedz saprātam. Homērs sacerēja "Odiseju"; bet laika bezgalīgajos plašumos, kur ir neskaitāmas un bezgalīgas apstākļu kombinācijas, nav neiespējami, ka vēl kāds kaut vai vienu reizi sacerētu "Odiseju". Katrs cilvēks te ir nekas, un katrs nemirstīgais - uzreiz visi cilvēki uz pasaules."

"Šis ieskats par pasauli," turpina Borhess, "kā sistēmu, kurā viss kompensējas, ļoti ietekmēja Nemirstīgos. Pirmām kārtām viņi pazaudēja līdzcietības spējas. ... Viens no Nemirstīgajiem bija iekritis pašā dziļākajā akmeņlauztuves bedrē; viņš nevarēja nosisties un nomirt, bet viņu mocīja slāpes; tomēr pagāja septiņdesmit gadu, līdz viņam pameta virvi. Viņus neinteresēja arī pašu liktenis. Ķermenis sāka līdzināties paklausīgam mājlopam, un reizi mēnesī tam tika sniegtas dažas miega stundas, ūdens malks un nedaudz gaļas."

Un Borhess secina: "Nāve (vai arī tās atcerēšanās) izraisa cilvēkā cēlas jūtas un dzīvi padara vērtīgu. Cilvēki, sajūtot sevi kā pārejošas būtnes, izturas, rīkojas ar atbildības sajūtu. Katrs no darbiem var izrādīties pēdējais. Mirstīgajiem viss ir vērtīgs - neatgriežams un liktenīgs. Turpretī nemirstīgajiem katra rīcība (vai doma) ir tikai citas rīcības vai domas atbalss, kura jau bijusi tālā pagātnē, vai arī uztvere, ka šāda rīcība nākotnē atkārtosies un atkārtosies līdz ārprātam... Nekas nenotiek vienreiz, nekas nav vērtīgs, pateicoties savai neatkārtojamībai. Skumjas, bēdas nevalda pār Nemirstīgajiem."

Nāves un dzīves jēga:

Līdz ar cilvēka individualitātes attīstību, personības veidošanos, kas saistīta ar izteiktas pašapziņas un pašvērtības, unikalitātes un neatkārtojamības apziņas rašanos, pārdomas par nāvi kļūst izteikti ētiskas. Citādi sakot, tās kļūst filozofiskas, un pati nāve iegūst ētikas kategorijas statusu, proti, personībai izvirzās un saasinās dzīves jēgas, cilvēka individuālās esības un vērtības problēma.

Mūsu pastāvēšanas jēga vairāk vai mazāk atklājas darbos, rīcībā. Taču katrs rīcības akts, panākums (vai arī neveiksme) atklāj to daļēji, nepilnīgi. Vienīgā kategorija, kas izgaismo cilvēkam viņa dzīves pilnu jēgu, ir nāve. Ja nāvei nav jēgas, domā Ļ. Tolstojs, tad arī dzīvei tās nav. Nāve bezjēdzīga ir vienīgi tad, ja dzīve bijusi tukša, veltīga, nepiepildīta. Nāves tikumiskās nozīmes noliegšana līdzinās dzīves tikumiskās jēgas atcelšanai ("Pēc mums kaut ūdensplūdi!"). Domai par nāvi, uzsver Tolstojs, ir jāpamodina doma par dzīvi, tās jēgu, vērtību, nozīmi. "Ne jau tāpēc cilvēki baidās no miesiskas nāves, ka viņi baidītos no tā, lai tikai nebeigtos viņu dzīve, bet tāpēc, ka miesiskā nāve viņiem norāda uz īstenas dzīves nepieciešamību, kuras viņiem nav. Un tieši tāpēc cilvēki, kuri neizprot dzīvi, nemīl atcerēties nāvi."

Dzīvi var izvērtēt nevis ar acumirklīgo interešu mērauklu, bet vienīgi ar pilno tās jēgas mēru, kāda ir nāve. Tā apkopo visu dzīvi, un nav universālākas kategorijas (simbola), kas ļautu mums apjaust un aptvert sevi. Ne velti Platons norāda: "Tie, kas patiesi uzticīgi filozofijai, pēc būtības nodarbojas tikai ar miršanu un nāvi." Ar šiem vārdiem tiek uzsvērts uzdevums atbrīvot sevi savas dzīves procesā no visa liekā, nevajadzīgā, nejēdzīgā, bezjēdzīgā, no tā, ko varētu nedarīt, un koncentrēt pūliņus, lai obligāti veiktu to, kas cilvēkam būtu jāizdara kā cilvēkam "šeit un tagad". Ir jādzīvo tā, lai nāve nepārsteigtu cilvēku nesagatavotu, lai nebūtu jānožēlo mūža ritums un zaudētie gadi. Platona atziņa ir maksimālas sevis sakārtotības un organizētības programma, kad nāvei jābūt dzīves pilnību noslēdzošam notikumam, brīdim, kas vainago šo iespējami maksimālo katra konkrēta laika momenta pilnību.

Hērodots savā "Vēsturē" atstāsta Solona (izcilais Atēnu valstsvīrs, viens no septiņiem grieķu gudrajiem) atbildes uz Krēza jautājumiem par vislaimīgāko cilvēku uz zemes. Kā pirmo viņš min atēnieti Tellu, kurš dzīvoja vislaimīgākā savas pilsētas pastāvēšanas periodā, kuram bija skaisti un tikumiski dēli un kurš pats, piespiedis bēgt ienaidnieku, gāja bojā kaujas laukā. Tad Solons turpina: "Pēc Tella paši laimīgākie ir Kleobiss un Bitons. Dzimuši Argosā, viņi bija nodrošināti ar iztikas līdzekļiem, un turklāt viņiem piemita liels fizisks spēks. Līdzās tam, ka abi bija uzvarētāji atlētu sacensībās, par viņiem stāsta vēl ko: argosiem ir svinības par godu dievietei Argosas Hērai. Viņu māti (dievietes priesterieni) obligāti vajadzēja aizvest uz dievietes svētnīcu, taču vēršus nepaspēja atvest no tīruma. Vilcināties nedrīkstēja, un jaunieši paši iejūdzās un vilka ratus, kuros brauca viņu māte. Viņi noskrēja 45 stadijas un ieradās svētnīcā. Pēc šī varoņdarba... viņu dzīvei bija laimīgas beigas. Un dievība lika skaidri noprast, ka nāve cilvēkam ir labāka par dzīvi. ... Jaunieši aizmiga pašā svētnīcā un vairs nepiecēlās, bet atrada tur savas beigas." Nāve, citādi sakot, vainago tikumiski pilnīgu dzīvi, slavu. Ja cilvēks mirs savas slavas zenītā, augstākajā dzīves pilnības punktā, tad nekas, kas notiks pēc tam (un to nevar zināt), neapēnos dzīvi. .

Memento mori (atceries nāvi) ir arī stoicisma filozofiskās skolas pamatprincips. Domai par nāvi, parāda stoiķi, ir jāintensificē cilvēka atbildības sajūta par savu dzīvi un darbiem, pirmām kārtām jau paša priekšā. Ieklausīsimies, kā par to raksta Lūcijs Annejs Seneka:

"Katru dienu domā par to, lai vienaldzīgi varētu atvadīties no dzīvības... Lielākā daļa cilvēku tā arī svaidās starp nāves bailēm un dzīves mocībām; nožēlojamie, viņi nedz dzīvot grib, nedz arī nomirt māk."

"Katru dienu jāpavada tā, it kā tā... noslēdz mūsu dzīves dienu skaitu." "Ja tevi kas traucē labi dzīvot, tad nomirt tevi netraucē neviens." "Nāves stundā mēs esam sliktāki kā piedzimšanas stundā. Un vainojami par to esam mēs paši, un nevis daba... Visi rūpējas ne par to, vai dzīvo labi, bet par to, vai dzīvos ilgi; bet, starp citu, pareiza dzīvošana ir pieejama visiem, ilga dzīvošana - nevienam."

"Nāve parādīs, ko esmu sasniedzis, un viņai es noticēšu." ,

"Domā par nāvi!" - "Tas, kurš tā runā, liek mums domāt par brīvību. Kas iemācījies mirt, tas vairs nebūs vergs."

"Nožēlojama dzīve ir daudz šausmīgāka par ātru nāvi." "Nav svarīgi, vai tu mirsti agrāk vai vēlāk, bet svarīgi - labi vai slikti. Bet labi nomirt nozīmē izvairīties no iespējamības dzīvot slikti. . . Ne jau par katru cenu var nopirkt dzīvi."

".. Nomirt - tas ir viens no pienākumiem, kuru uzliek dzīve." "... Pats nožēlojamākais - pazaudēt vīrišķību nomirt un nebūt vīrišķībai dzīvot."

Šai ziņā domas par nāvi uzdevums ir izkliedēt cilvēka ilūzijas ne tik daudz par nemirstību, cik par sevi, noraut pašapmāna masku, kura vairo labpatiku un tīksmi, izraut sevi no aizmirstības. Cilvēks bieži vien aizmirst pats sevi, ja nepadomā par atbildību dzīves priekšā, kuru izgaismo nāve. Nāve veicina atmiņu par galveno dzīvē, par dzīves saturu un vērtību, ko nevar reducēt uz dzīvības instinkta darbību. Ja mēs katrs būtu pietiekami intensificējuši nāves apziņu sevī, tad bieži vien rīkotos un darbotos citādi, ar lielāku atbildības sajūtu.

Cienīgas nāves tikumisko vērtību īpaši uzsvēra romieši. Imperators Otons, kurš dzīves laikā bija izvirtulis utt., izdarīja pašnāvību, nevēloties apdraudēt savus tuviniekus pēc zaudētās kaujas. Pirms nāves viņš teica:

"Taisnīgāk ir mirt vienam par visiem, nekā visiem par vienu." Uzdevums- ar nāvi apstiprināt pašcieņu, nepieļaut gara vājumu. Imperators Klaudijs piesprieda nāvessodu senatoram Cecīnijam Petam. Viņa sieva Ārija, kad vīrs, baiļu pārņemts, negribēja doties nāvē, nodūra sevi ar dunci,

bet vēl paspēja iedot vīram indes kausu, sakot: "Ņem, Pet, tas nav sāpīgi."

Cita filozofiska tradīcija, kuras aizsācējs senajā pasaulē ir epikūrisms, uzsver nepieciešamību nevis nemitīgi konfrontēt sevi ar domu par nāvi, bet neattiecināt sevi uz to. Epikūra apsvērumi ir visai vienkārši: cilvēkam nāve reāli neeksistē, viņš ar to "nesatiekas", tāpēc no tās nav jābaidās. "Pieradini sevi pie domas", raksta Epikūrs, "ka nāve uz mums nekādi neattiecas. Jo viss labais un sliktais ir saistīts ar sajūtām, bet nāve ir sajūtu izzušana. Tāpēc pareizas zināšanas par to, ka nāve uz mums nekādi neattiecas, padara dzīves mirstīgumu iepriecinošāku, - ne tāpēc, ka tas pievienotu neierobežotu laika daudzumu, bet tāpēc, ka atņem nemirstības alkas. Un patiesi, nav nekā baismīga dzīvē tam, kas ir pārliecinājies, ka ārpus dzīves nav nekā baismīga." Un citur: "Nāve uz mums nekādi neattiecas; jo tas, kas ir sairis, nejūt, un tas, kas nejūt, uz mums nekādi neattiecas." Šāds ieskats, kā domā epikūrieši, palīdzēs cilvēkam atbrīvoties no nāves bailēm un pavērs iespējas pilnvērtīgai dzīvei.

Pēc daudziem gadsimtiem B. Spinoza uzsver: "Brīvs cilvēks ne par ko tik maz nedomā kā par nāvi, un viņa gudrība izpaužas pārdomās nevis par nāvi, bet par dzīvi." Tomēr no domām par nāvi, par mūsu esības galīgumu, nevar tik viegli atbrīvoties, jo saskarsme ar to ir neizbēgama. Apspiestās bailes, mulsums, satraukums agri vai vēlu izlaužas, parādās. Te jautājums ir tikai tāds: vai mēs būsim sagatavoti tam, vai mums būs pietiekami daudz vīrišķības? Jo nav nekā nepatīkamāka cilvēkam, kā nāves priekšā apjaust visu savu nodzīvoto gadu tukšumu, padarīto darbu veltīgumu (darbi var izrādīties pseido darbi). Tad jau labāk bēgt no domas par to! Bet kurp? Vai uz ilgu laiku aizbēgsim? Tolstojs bilst: ".. Jo vairāk es norobežošos no nāves, jo tā būs šausmīgāka." Nedomāt nav līdzeklis, un galu galā no tās izvairīties nav iespējams. "Ir jābaidās no nāves," norāda B. Paskāls, "kad dzīvība nav apdraudēta, un nav jābaidās, kad ir, jo ir jābūt cilvēkam."

Domas par nāves nozīmi:

Domai par nāvi nav priekšmeta, bet ir jēga. Kāda?

Donato Džanoti - viens no Mikelandželo draugiem un laikabiedriem sarakstījis dialogu, kurā ataino mākslinieka sarunu ar saviem draugiem. Kolēģi aicina Mikelandželo uz maltīti un nelielām izpriecām, sacīdami, ka nav nekā dabiskāka par to, lai pēc grūta darba izklaidētos un veltītu laiku nevainīgām svinībām. Mākslinieks atsakās piedalīties, teikdams, ka vēlas pabūt vienatnē un negrib izklaidēties. Turpmāk dialogs rit šādi:

Mikelandželo. Jūs mani uzjautrināt! Es jums saku: šai pasaulē ir jāraud, nevis jādejo. Luidži. Bet tāpēc ir jāsmejas, lai iespējami ilgāk sevi saglabātu: pati daba aicina uz to. Mikelandželo. Jūs ļoti maldāties. Un, lai pierādītu jums, ka jūs, tā teikt, paši sev esat iecirtuši kājā, aicinot ar saviem prātojumiem mani brokastot, es jums paziņoju, jūsu zināšanai, ka no visiem, kas jebkad dzimuši šajā pasaulē, man ir vislielākā nosliece mīlēt cilvēkus. Katru reizi, kad es redzu talantīgu cilvēku, ... es esmu spiests viņā iemīlēties un tā nododos viņa varai, ka vairs nepiederu pats sev, bet viņam. Tādējādi, ja es ar jums dodos brokastot, ... tad līdzās tam, ko katrs no jums trijiem man jau būsiet nolaupījuši, katrs no brokastīs klātesošajiem atņemtu man vēl kādu daļiņu; citu atņemtu man muzikants, un arī visi citi saņemtu savu daļu. Tādējādi, domādami, ka es, kā jūs sakāt, izklaidējoties ar jums, no jauna sevi savākšu un atgūšu, es patiesībā sevi pazaudēšu un iztērēšu. Pēc tam es ilgas dienas nezināšu, kurā pasaulē es atrodos.

Danto. Tam ir pretlīdzeklis.

Mikelandželo. Kāds?

Danto. Ja jūs šorīt sevi iztērēsiet, brokastojot ar mums, tad šovakar jūs atnāksiet uz vakariņām un katrs atdos jums to jūsu būtības daļiņu, kuru tas atņēma no rīta. Un tā jūs atkal sevi atgūsiet un būsiet "pazaudējis" sevi ne ilgāk kā pusi no dienas. Zaudējums ir niecīgs, it īpaši, ja jūs piekritīsiet piedalīties, lai sagādātu prieku mūsu labajiem draugiem.

Mikelandželo. Nebūt ne! Notiktu gluži pretējais. Tā vietā, lai atdotu man to, ko atņēmāt no rīta, jūs patiesībā man vakarā nolaupītu pat to, kas manī vēl būtu palicis. Bet vispār padomāsim par citu. Es jums atgādinu: ja jūs atkal gribat sevi atgūt un gūt baudu no sevis, nav nepieciešams sagādāt sev tik daudz izklaidēšanās un tik daudz prieka, bet ir jāpadomā par nāvi. Šī doma -vienīgais, kas ļauj mums no jauna sevi izzināt, kas saglabā mūsu vienību, nedodot sevi nolaupīt nedz radiem, nedz draugiem, nedz šīs pasaules varenajiem, nedz godkārei, nedz alkatībai, nedz arī citiem netikumiem un grēkiem, kas nolaupa cilvēku cilvēkam un uztur viņu apjukuma un izkliedētā stāvoklī, mums nekad neļaujot sevi atkal atgūt un savienot. Šīs domas par nāvi darbība ir patiesi brīnumaina, jo nāve, kas pēc savas iedabas iznīcina visu uz pasaules, saglabā un uztur visus, kas par to domā, un pasargā viņus no visām cilvēciskajām kaislībām."

Doma par nāvi paceļ dzīves saturu pār tās fiziskajām robežām un merkantiliem apsvērumiem. No bioloģiskās nepieciešamības vai acumirklīga pragmatiska viedokļa nav nekā bezjēdzīgāka un nevajadzīgāka kā doma par nāvi. Savukārt no cilvēciskā, pretrunīgā un mokošā sevis pilnveides un "konstruēšanas" aspekta šīm domām ir jāmaina mūsu "dzīves režīms" /M. Mamardašvili/. Domājot par nāvi, mēs nemirstam, taču šī doma organizē, "savāc" mūs kopā, pretojoties tam, ka acumirklīgais, pārejošais gūtu uzvaru pār nepārejošo mūsu eksistences nozīmi. Domas intensitātei, spriegumam ap šo bezjēdzīgo punktu (nāvi)jāizmaina mūsu dzīves ritms, orientējot to uz augstāku jēgu, kas nesakrīt ar mūsu fiziskās pastāvēšanas robežām. Ne nāvi mēs izskaidrojam un izzinām, bet sevi: kādi esam, vērtējot sevi no dzīves nepārejošā satura viedokļa.

Izraugoties nāvi kā pārdomu tēmu, mēs iemantojam, kā teica senatnē, it kā "trešo aci", kas sniedz mums iespējamību visu ap sevi un sevi pašu ieraudzīt citā gaismā, atklāt to, ko principā nevar saskatīt ar dabiskajiem sajūtu orgāniem. Ejot šo ceļu, var atklāt daudzu mūsu tieksmju un alku nīcīgo raksturu (alkas pēc mantas, naudas, baudām u. c.). Šī doma palīdz radikāli attīstīt cilvēka garīgo pieredzi, morālo apziņu, dvēseles amplitūdas.

Ir jānoskaņojas, lai atklātos kaut kas jauns. To izdarīt palīdz ne tikai filozofija, bet arī māksla. Uz atmiņām par nāvi, tās atceri noskaņo, piemēram, holandiešu vecmeistaru "klusās dabas" (stilleuen; still life - "klusā dzīve") vai "mirusī daba" [natura morte], kuru uzdevums bija nevis inducēt juteklību cilvēkā (lai baudītu, nav jānonāvē dzīvnieki, nav jānorauj augļi un jāizkārto tie gleznas telpā utt.), bet ievirzīt viņu uz pārdomām par visa pārejošo raksturu. Galvaskauss, smilšu pulkstenis, zelta krūkas un kausi (simboliskā uzvara pār juteklisko), tukšas gliemežnīcas, tauriņi viendienīši - tam visam jārada skatītājā psiholoģiska noskaņa par laicīgo un juteklisko prieku, baudu nīcību [vanitas], vēršoties cilvēkā pie saprātīgā sākuma, lai attīstītu viņā augstāku garīgumu.

Uz domām par nāvi un dzīves jēgu rosina ne tikai filozofija, māksla, rakstniecība, bet arī tādi neatņemami kultūras elementi kā bēres, mirušo atceres dienas, pieminekļi, kapi utt. Kad piedalāmies šajos "pasākumos", ar mums notiek kaut kas netverams. Tas vajadzīgs dzīvajiem, nevis mirušajiem, lai uzdotu jautājumu: kāds esi tu pats savas dzīves iespējamo beigu gaismā?

Blēzs Paskāls ar nāves problēmu:

Svarīgu vietu pārdomām par nāvi ierāda franču domātājs Blēzs Paskāls.

Paskāls uzskata, ka cilvēka eksistenciālās drāmas galvenais cēlonis ir viņa eksistences nenovēršamais pretrunīgums. Cilvēks ir it kā ieslēgts starp diviem bezgalības poliem: esības bezgalību un nekas bezgalību. Viņš ir nekas salīdzinājumā ar bezgalīgo Visumu un vienlaikus viss salīdzinājumā ar neko. Cilvēks ir vājš, bet Visums visvarens, kuram nav nekādu grūtību saspiest, sadragāt cilvēku. Tam nav nepieciešams pat liels spēks: pietiek ar vienu ūdens lāsi, lai cilvēku nonāvētu. Taču pat tad, ja Visums iznīcinās cilvēku, viņš "kļūs vēl augstāks un cēlāks par savu slepkavu, jo viņš apzinās savu nāvi. Visums turpretī nezina savu pārākumu pār cilvēku."

Cilvēka lieluma avots ir viņa domāšana, taču tā, ja atbilst lietu īstenai būtībai, rāda laicīgās eksistences nīcību. "Iedomājieties ķēdēs iekaltu laužu pūli, kuriem piespriests nāvessods," raksta Paskāls, "katru dienu ,

dažus no tiem nonāvē pārējo priekšā, paliekošie redz savu stāvokli un sev līdzīgo stāvokli, un, skatoties cits uz citu ar bezcerības un bezizejas jūtām, gaida savu kārtu. Lūk, cilvēces stāvokļa aina!"

Stoiķiem šāda cilvēka likteņa aina bija līdzeklis tikumiskās izturības un dvēseles nesatricināmības treniņam, turpretī Paskāls izmanto šo skarbo patiesību, lai veicinātu traģikas spriegumu cilvēka dvēselē. Cilvēkam ne tikai jāatceras nāve, bet arī jāpārdzīvo tā katrā savā rīcības aktā, nemitīgi izsaucot tās klātbūtni.

Taču daudzi cilvēki, norāda Paskāls, kurus nomāc doma par neizbēgamo nāvi, vēlas kaut uz neilgu laiku aizmirst par to, novilcināt, atlikt to, kas sagaida katru. Tāpēc tiek izdomāti visvisādi izklaidēšanās varianti: spēles, balles, dzīres, medības, kari. Tas viss tiek izmantots, lai izkliedētu esības garlaicību. Tukšās nodarbības un rūpes paverdzina cilvēku ar tūkstošiem sīku nejaušibu palīdzību, nedod viņam iespēju dziļi padomāt par savas dzīves jēgu. Ja nebūtu izpriecu, tad "mēs dzīvotu garlaicībā un garlaicība mudinātu mūs meklēt nopietnākus līdzekļus, lai izbēgtu no tās. Taču izpriecas saldina mūs, un ar tām mēs bezjūtīgi nodzīvojam līdz nāvei."

Vienaldzīga attieksme pret nāvi, kura nav adekvāta tās īstenai nozīmei, reducē nāvi uz vienkāršu nejaušību, ikdienišķu notikumu, kas nav spējīgs izmainīt ierastās eksistences inerci, ritmu. Šī nejūtība attiecībā pret nāvi, kas rosina izskaust no apziņas visas ar to saistītās ciešanas, būtiski pazemina pašas dzīves tikumisko tonusu. Tieksme pēc izpriecām kā pēc pašvērtības ir kavēklis cilvēkam savas dzīves jēgas apzināšanās procesā, nerāda tās dziļumu un patiesos mērogus. Tikai nežēlīga doma par laicīgā ,

likteņa neizbēgamību spēj modināt cilvēkā ticību Dievam un cerību uz  nemirstību.

Daži nāves aspekti XX gadsimtā:

Daudzi mūsdienu sociologi norāda: Rietumu sabiedrībā XIX gs. aizliegtā tēma bija sekss un viss ar to saistītais (viktoriānisma morāle Anglijā, kas ievērojami ietekmēja visu pārējo eiropeisko kultūru), turpretī XX gs. par šādu tabuēto (taboo - aizliegums) tēmu lielā mērā kļuvusi nāve. Rietumu cilvēks ir aizmirsis simbolus un rituālus, kas iepriekšējos laikmetos samierināja viņu ar neizbēgamo nāvi.

Viss dzīves stils tagad ir it kā nodalīts no nāves, un lielākā daļa cilvēku mirst slimnīcās, nevis mājās. Agrāk viss cilvēka dzīves cikls bija redzams, uzskatāms; tas ļāva uztvert novecošanos un nāvi kā dabiskus dzīves cikla elementus. Mūsdienās šīs dzīves cikla izjūtas ir ievērojami vājinājušās (šo procesu rosinājis arī ģimenes sabrukums). Nāve vienmēr pienāk, iestājas par agru. Tā ir absurda, un līdz ar to dzīves jēga kļūst problemātiska.

Psihologi runā par portifikāciju - to jūtu, emociju, uztveres bloķēšanu, kuras varētu tikt saistītas ar nāvi. Agrāk bēru rituālam dzīvē bija liela nozīme, jo tas atviegloja nāves neizbēgamības uztveri, kā arī pasargāja no tās izraisītās traumas. Turpretī tagad valda tieksme apslēpt visu, kas saistīts ar nāvi. Pat slimnīcās nāvi uztver vienīgi kā profesionālu defektu, bet pats cilvēks tās priekšā paliek absolūti vientuļš, aparātiem apkrauts... XX gadsimts it kā "apglabā" pašu nāvi.

Sociologs Ē. Fromms, analizēdams tādu patoloģiju, kuru sauc par nekrofiliju (nekros - līķis), saista to ar tehnikas pielūgsmi XX gs. sabiedrībā. Nekrofilija vispār ir tieksme pēc seksuālā kontakta ar sievietes līķi vai arī tieksme atrasties līķa tuvumā. Fromms runā par īpaša nekrofilā rakstura pastāvēšanu, kas izpaužas tieksmē pēc visa, kas miris, sapuvis, smirdošs. Tā ir tendence pārvērst visu dzīvo nedzīvajā, iznicināt iznīcināšanas dēļ, interese par visu, kas ir mehānisks..

Nekrofilais raksturs realizējas sapņos (cilvēki redz kapus skeletus, fantastiskas mašīnas, ( kas iznīcina visu dzīvo), darbībā (sīku lietu laušana, rakņāšanās brūcēs, mēbeļu un gleznu bojāšana), pārliecībā (visas problēmas var atrisināt vienīgi ar vardarbību). Tā ir interese par slimībām, nāvi. Nekrofilais cilvēks interesējas galvenokārt par pagātni (nevis tagadni vai nākotni), dod priekšroku tumšām, gaismu absorbējošām krāsām (melnai, brūnai), izrāda tieksmi pēc nepatīkamām smakām (kā arī izrāda īpašu nepatiku pret tām). Sejas izteiksme - it kā nepārtraukta ostīšana. Viņš nevis smaida, bet vīpsnā, smaids- mākslots, ādas krāsa - netīra; dod priekšroku vārdiem, kas saistīti ar iznīcināšanu, tualeti, fekālijām. Šāds cilvēks prasa arī stingrāku varu, dumpīgu ideju aizliegumu.

Industriālajā pasaulē arvien vairāk vīriešu, norāda Fromms, vairāk interesējas par savām mašīnām nekā par sievām. Viņi ir lepni par savām mašīnām, aprūpē tās, dēvē mīlināmos vārdos, izrāda bažas par traucējumiem to darbībā. Dzīve bez tām viņiem liekas neiespējamāka par dzīvi bez sievietēm.

Daudzi cenšas automatizēt jebkuru cilvēka kustību, izdomājot visādus mehāniskus uzlabojumus un atvieglinājumus; pastāv tādi mūzikas mīļotāji, kuri vairāk aizraujas ar atskaņošanas aparatūru, nekā ar pašu mūziku utt.

Protams nejau katra interese par tehniku ir nekrofilija. Par to varam runāt, ja interese par visu mehānisko, tehnisko, aizvieto interesi par dzīvi. Tā ir "dzīvas pasaules" [life world] pārvēršana par "nedzīvu pasauli" [no-life world], personības pārtapšana par automātu. XX gs. cilvēks vairs neinteresējas par nelaiķiem, pat baidās no tiem (izskaistina tos utt.), toties visu dzīvo pārvērš lietās. Viņš pārstāj interesēties par dzīvi, citiem cilvēkiem, dabu; mīlestību reducē uz seksuālo tehniku, aizvietojot jūtas ar sentimentālām emocijām, prieku - ar jautrību, uzbudinājumu.

Mūsdienās, secina Fromms, nāvi vairs nepauž līķi, to dara tīras un mirdzošas mašīnas, cilvēku vairs nevaldzina smirdošas tualetes, bet alumīnija un stikla korpusi. Taču vienlaikus cilvēks progresa vārdā pārvērš visu pasauli par smirdošu lietu, piesārņo vidi, sevi, iznīcina visu dzīvo, dabu. Cilvēkam vairs nav citu dzīves normu un citas rīcības loģikas, izņemot to, uz kuru viņu piespiež tehnika. Ja robotus drīz vairs nevarēs atšķirt no cilvēkiem, tad, norāda Fromms, tas nebūs nekāds brīnums, jo cilvēks pats kļūst tiem līdzīgs.

Patlaban, kā norāda R. Iftons un E. Odsons, pastāv daudzveidīgas immortalizācijas (cīņas ar nāvi, nāves pārvarēšanas) tendences, piemēram, bioloģiskā nemirstība - dzīvības turpināšanās pēcnācējos; radošā nemirstība - sevis turpināšana darba rezultātos; teoloģiskā nemirstība - saistīšanās ar mūžīgām vērtībām; naturā1istiskā - saplūšana ar dabu (īpaši raksturīga Japānā un citās Austrumu kultūrās); jutek1iskā transcendence - īpašu psihisku stāvokļu sasniegšana (laika izjūtas izzušana, ekstāze, izgaismošana u. c. ).

Ciešanas un cilvēka esība:

Visumā pastāv kādas noslēpumainas, vēl neizskaidrotas un nezināmas struktūras, kuras dod iespējamību rasties tādam unikālam un pārsteidzošam fenomenam kā dzīvība. Visums dod dzīvību, taču, un tā ir atgriezeniskā puse šim devumam, tas to arī paņem. Par iespējamību būt, lai cik acumirklīga šī esība kosmiskā mērogā, dzīvajam ir jāsamaksā, pastāvīgi cīnoties ar vidi, kura nemitīgi apdraud tā eksistenci, cīnoties ar citu sugu pārstāvjiem (dabiskās izlases likums), un, beidzot, cīnoties ar savu iznīcību un nāvi. Franču biologs M. Moruā raksta: "Pats pārsteidzošākais no mana viedokļa ir tas, ka dzīvība izmanto kardinālāko mēru - nāvi - savās interesēs. Indivīdiem tāds mērs, protams, ir sakāve: pie nāves apelēt nav

iespējams. Indivīds tiek upurēts sugas turpmākām interesēm. Tāda ir viena no dzīvības mācībām. Indivīds ir pakļauts sugai: indivīds nomirst, bet suga izdzīvo. Bet arī sugas ir pakļautas vēl noslēpumainākām struktūrām, tās arī nav mūžīgas. ... Miljardi indivīdu un miljoni sugu nomirst dzīvības kā kaut kā fundamentālāka, nozīmīgāka labad. Mums jāatceras, ka norit abpusēja nepārtraukta apmaiņa starp dzīvo un nedzīvo. Vienmēr pastāv līdzsvars starp dzīvo un nedzīvo. Nāve atdod mūsu paliekas Lielajam Veselajam. Jaunas dzīvas būtnes tiek radītas, lai dezorganizētu un dezintegrētu nāvi. Taču atkal no jauna tiek jauktas kārtis. Atomi un molekulas no mūsu pīšļiem kļūst jaunas dzīvības bāze."

Cilvēks arī ir iekļauts šai nerimtīgā apritē, taču viņam ir dots nesalīdzināmi vairāk, proti, spēja apzināties pasauli, Lielo Veselo, un sevi tajā, būt kosmiskās drāmas lieciniekam (Vecā Derībā - būt Dieva darbu lieciniekam) un kādas lomas izpildītājam vienlaikus. Šis devums ir daudz pretrunīgāks par vienkārši "kailo dzīvību", jo maksa par to ir daudzkārt lielāka, proti, ciešanu un nāves kā savas eksistences daļas apzināšanās un pārdzīvojums. Par ciešanām un nāvi jārunā tāpēc, ka vienīgi to izpratne, zināšanas atver mums acis uz dzīvības brīnumu. "Sāpes ir apziņas ceļš, un caur sāpēm dzīvās būtnes: "iegūst sev apziņu," uzsver M. de Unamuno. Dāņu filozofs S. Kirkegors, apcerot Ādama situāciju Ēdenes dārzā, jautā: "Kas ir nevainība?", un atbild: "Nevainība - tā ir nezināšana." Par uzdrīkstēšanos "būt kā dieviem", atšķirt labo no ļaunā ir jāmaksā ar izraidīšanu no paradīzes, mirstīgumu, slimībām un citām likstām, kuras nāk pār cilvēku kā sods. Ne velti daudzās mitoloģiskās versijās par cilvēka tapšanu runā kā par atdalīšanos no sākotnējā Absolūtā, krišanu, izraidīšanu utt. un ar to saistītās sākotnējās vainas apziņas pamošanos, kuras avots ir privilēģija būt cilvēkam.

Maksa par šo privilēģiju ir ciešanas. Aizdevums ir jāatdod, parāds jānomaksā. Agri vai vēlu.

Dzīvība ir velte, bet cilvēka specifiskā esība netiek dota par velti. Katrs devums izvirza arvien jaunus uzdevumus, smaguma nastu. Cilvēks ir spējīgs domāt, taču tikai viņš spēj sajukt prātā; viņš tiecas mīlēt, taču nemitīgi pastāv draudi palikt nemīlamam; cilvēks tiecas darīt labo, taču caur viņu pasaulē ienāk ļaunais, jo viņš ir vienīgā būtne, kura ne tikai citam, bet arī sev spējīga nodarīt ļauno; viņš var bezgalīgi pacelties pāri pār citām dzīvajām būtnēm, taču var arī krist utt. Tie ir pretmeti, kas ceļ cilvēku un vienlaikus grauj, draud pazudināt viņu. Sabiedrības un indivīda progress nenoris ciešanu samazināšanās virzienā. Par katru savas garīgās attīstības soli, dvēseles dzīves amplitūdu paplašināšanos ir jānorēķinās arī par ciešanu slodzes palielināšanos. B. Pasternaks apgalvo: "Ja patiesība, kas man zināma, jāizpērk ar ciešanām, tas nav nekas jauns, un es esmu gatavs uz itin visu."

Tomēr cilvēks negrib samierināties ar ciešanām, tāpat kā ar nāvi. Jautājums "kāpēc jācieš?" ir visnotaļ saistīts ar citu jautājumu: "Kāpēc jādzīvo?" Dzīves jēgas noslēpums nav atrisināms bez ciešanu jēgas izpratnes. A. Kamī kādā tikšanās reizē ar lasītājiem tika jautāts: "Kādēļ jūs mīlat dzīvi, neskatoties uz visām ciešanām, kuras tā nes?" Viņš atbildēja pēc diezgan liela klusuma brīža: "Dēļ jūras, dēļ saules, dēļ mīlas, dēļ pašas dzīves."

Ciešanas senajam cilvēkam:

Vissmagākās ir bezjēdzīgas ciešanas, kas ir nepanesamas tieši tāpēc, ka tām nav jēgas kopējā dzīves plānā. Senajā pasaulē, piemēram, kā to parādījis seno kultūru pētnieks M. Eliade, ciešanas nav bezjēdzīga pārbaude, ko cilvēks nevarētu paciest (kā, piemēram, klimatu). Ciešanām te vienmēr ir jēga, lai kāds būtu to cēlonis (stihiska nelaime, ienaidnieku uzbrukums, sociāla netaisnība u. c.). Ja ciešanas var paciest, tad tieši tāpēc, ka tām ir cēlonis. Senajam cilvēkam visas likstas (nāve, epidēmijas, slimības u. c.) nav nejaušas, jo tās nosaka maģiski vai dēmoniski spēki, pret kuriem vienmēr ir pretlīdzekļi. Senais cilvēks nevar priekšstatīt ciešanas, kuras nekas neizraisa. Katrā gadījumā tās ieņem vietu visu procesu kopsakarā un tāpēc ir nepieciešamas. Cilvēks cīnās pret ciešanām visiem līdzekļiem, bet tikumiski izcieš, jo tās nav absurdas. Ciešanu kritiskais moments ir to rašanās; tās izraisa apjukumu, kamēr nav zināms to avots. Tiklīdz ir atrasts cēlonis, tās var iekļaut sistēmā un izskaidrot,

proti, ciešanas un bēdas nav "aklas" un bezjēdzīgas. Izskaidrotas ciešanas var izciest, ir pārvarēts to svešums cilvēkam.

Tā, piemēram, senajiem indiešiem samērā agri tapuši priekšstati par karmu (likteni), kas izskaidro ciešanas, kuras skar atsevišķu cilvēku. Saskaņā ar karmas likumu ciešanām ir ne tikai jēga, bet arī pozitīva nozīme, jo tās ir ne tikai pelnītas (avots - kļūdas un noziegumi iepriekšējās indivīda dzīvēs(runa iet par reliģiju, kas atzīst dvēseļu pārceļošanu,

(jaunie miesošanos), bet arī vēlamas, - tikai tā var vismaz daļēji nomaksāt parādu, kas nospiež cilvēku un nosaka viņa nākamās eksistences ciklu. Saskaņā ar indiešu koncepciju katrs cilvēks piedzimst jau kā parādnieks un var brīvi palielināt savus parādus. Viņa dzīve - aizņēmumu un samaksu virkne, kuru sabalansētība ne vienmēr rodama. Taču tas, kuram ir saprāts, spēj izturēt visas ciešanas, bēdas, likteņa triecienus, netaisnību, jo visi šie piedzīvojumi risina kādus likteņa vienādojumus, kuri nav atrisināti iepriekšējās dzīvēs.

Mēs, māca senie indieši, aužam savu karmu ik sekundi. To auž ne tikai mūsu centieni, rīcība, bet arī miers, pusmiegs, sapņi: mēs aužam to nepārtraukti. Kad mēs mirstam, piedzimst jauna būtne, kas pārmanto mūsu karmu.

Vācu filozofs Deisens atstāsta gadījumu, kā viņš jau XX gs. Indijā ticies ar aklu ubagu, kas viņā izraisījis lielu žēlumu. Taču ubags Deisenam teicis: "Ja esmu piedzimis akls, tad tas ir sods par grēkiem, kurus esmu izdarījis iepriekšējās piedzimšanās; tas, ka esmu akls, ir taisnīgi." Indieši pieņem ciešanas. Savukārt Gandijs pretojies slimnīcu būvei, apgalvojot, ka slimnīcas un labdarības iestādes vienkārši aiztur šā parāda izmaksāšanu, ka nav jāpalīdz savam tuvākajam: ja viņš cieš, tad tā notiek tāpēc, ka liktenis tā lēmis, jo viņš cieš savas vainas dēļ, par kuru viņam jāsamaksā, un, ja es viņam palīdzu, tad es aizturu parāda nomaksāšanu.

Senie babilonieši poēmā "Par Nevainīgo Cietēju" runā par to, ka visi, kas vakar vēl bijuši dzīvi, šodien ir miruši. Patlaban cilvēks sajūsmā dzied, bet pēc brīža vaimanā kā profesionāls raudātājs. Dievu darbu jēga nav saprotama, bet arī cilvēku darbiem nav jēgas.

Toties babilonieðu dzejnieka poēmā "Teodiceja", kas sarakstīta kā dialogs starp Cietēju, kurš pakļauts ļaunumam sociālās netaisnības pēc, un viņa draugu, kurš cenšas samierināt Cietēju ar vispārpieņemtajām domām par debesu kārtības taisnīgumu, tiek izvirzīti šādi jautājumi: "Kāpēc dievi nesargā to, kas pats nespēj aizsargāties?; Kāpēc pirmdzimtajam ir priekšrocības citu bērnu priekšā?; Kāpēc bagātie izmanto viltus lieciniekus pret nabagajiem?; Vai dievi tiešām ir tik gudri, ja radījuši cilvēkus spējīgus uz meliem un netaisnību?"

Babilonijā tapis arī slavenais "Saimnieka un verga" dialogs, kas izvirza domu par visu vērtību pārvērtēšanu vai pat pilnīgu to nozīmes zudumu nāves priekšā. Šī asprātīgā miniatūra ir pesimisma pilna. Jautājumi, kas cilvēka dzīvē ir labais, paliek bez atbildes. Vai ir absolūts labums? Atbilde negatīva. Visam labajam ir savs pretmets: ir labi vēl reizi paēst pusdienas, taču nevar visu laiku ēst un dzert; labi ir uzcelt māju un radīt bērnus, bet cilvēks, kurš ceļ savu māju, sagrauj tēva māju; labi ir mīlēt sievieti, taču tā ir kā ass duncis, kas pārgriezīs rīkli vīram, utt. ”Pats labākais,” dod padomu saimniekam vergs, “ir nocirst mūsu abu galvas un iemest tās upē".

Babilonieši tādējādi neatbild uz izvirzītajiem jautājumiem, bet vai mēs to spētu, pārfrāzējot tos šodienas terminoloģijā? Nav jāaizmirst, ka senajās kultūrās (indiešu, grieķu, sumeru, babiloniešu u.c.) dominē pesimistiski uzskati par dzīvi, raksturīgas traģiskas, bēdīgas pasaules izjūtas (piemēram, te raksturīgs motīvs par zudušo "zelta laikmetu"), taču nedrīkst ignorēt arī to faktu, ka tām bija milzīga loma civilizācijas progresā (lai sekmīgi virzītos uz priekšu, mazāk nepieciešama optimistisku uzskatu sistēma par pasauli, - te vajadzīga arī pozitīva attieksme pret konkrētiem, ikdienišķiem uzdevumiem un pienākumiem).

Budisma cieðanu filozofija:

Ciešanu tēmas risinājums padziļinās līdz ar filozofijas tapšanu. Ciešanas un to izbeigšana, pārtraukšana par centrālo jautājumu kļūst budismā.

Budisma leģenda sākas debesīs, kur mīt būtne, kas bezgalīgi ilgu gadsimtu laikā krāj tikumus, līdz apzinās, ka savā tuvākajā pārdzimšanā kļūs par Budu. Saskaņā ar budisma kosmogoniju pasaule ir iedalīta četros trīsstūrainos kontinentos. Būtne pati pēc savas izvēles dzimst tā kontinenta teritorijā, kas atbilst Indijai. Tā izraugās arī gadsimtu, kad dzimt, izvēlas sabiedrības kastu un māti.

Tālāk notikumi turpinās uz zemes. Šakju valdnieka sieva Maija ("ilūzija") redz sapnī: balts zilonis ar sešiem ilkņiem, kurš klīst pa zelta kalniem, ienāk viņai labajā sānā, nenodarīdams nekādas sāpes. Valdnieks pēc Maijas pamošanās ataicina astrologus, kuri paskaidro: valdniecei piedzims dēls, kurš būs vai nu pasaules valdnieks, vai Buda - Nomodā esošais, Izgaismotais - būtne, kurai lemts glāb1; cilvēku dzimtu. Valdnieks vēlas redzēt savu dēlu kā pasaules valdnieku.

Dzemdības noris bez sāpēm (saskaņā ar leģendu Buda atstāj mātes ķermeni caur padusi). Svētais koks Bodhi noliec savus zarus, lai viņai palīdzētu. Bērns piedzimst krekliņā, un, tikko piedzimis, sper četrus soļus: uz ziemeļiem, uz dienvidiem, uz austrumiem, uz rietumiem un, rūkdams kā lauva, saka: "Es - ne ar vienu nesalīdzināmais, šī būs mana pēdējā pārdzimšana."

Princis aug, kļūdams par labāko šāvēju, labāko jātnieku, labāko peldētāju, atlētu, kaligrāfu, uzvar visus gudros. Sešpadsmit gadu vecumā viņš apprecas.

Valdnieks no jau minētā astrologu pareģojuma zina, ka dēls var kļūt ,

arī par Budu - cilvēku, kas glābs ļaužu dzimtu, ja spēs risināt četras lietas: vecumu, slimību, nāvi un askētismu. Tā kā valdnieks vēlas redzēt savu dēlu kā pasaules valdnieku, princis tiek ieslodzīts pilī un apgādāts ar harēmu (84 tūkstošiem sieviešu). Tur jauneklis dzīvo bezrūpīgi, jo no viņa slēpj arī vecumu, slimību, nāvi.

Te kādā dienā viņš pa pils vārtiem nonāk pie sava parādes iejūga, sper dažus soļus un ierauga būtni, kas atšķiras no visām iepriekš redzētajām. Tā ir krunkaina, saburzīta, bez matiem, tik tikko kustas, balstoties uz spieķa. Princis jautā, kas ir šis cilvēks, ja vien tas ir cilvēks. Kučieris atbild, ka tas ir vecis un mēs visi kļūsim tādi, ja dzīvosim tālāk.

Samulsušais princis atgriežas mājās. Pēc sešām dienām viņš atkal iziet ārpus pils un pie sētas režģiem redz vēl dīvaināku būtni ar seju, kuru padarījusi briesmīgu slimība. Viņš prasa: "kas ir šis cilvēks, ja tas patiešām ir cilvēks?" Un saņem atbildi: "tas ir slimais, un mēs visi būsim, tādi, ja dzīvosim."

Vēl pēc sešām dienām princis iet trešo reizi un pamana cilvēku, kurš liekas aizmidzis, bet kuru nes citi cilvēki. Princis vaicā: "Kas tas ir?," Kučieris atbild, - tas ir nelaiķis un mēs visi kļūsim tādi, ja vien dzīvosim pietiekami ilgi.

Valdnieka dēls ir izmisumā, jo viņam atklājušās trīs briesmīgas patiesības: vecuma patiesība, slimības patiesība, nāves patiesība. Ceturto reizi atstājot pili, viņš ievēro gandrīz kailu cilvēku, kura seju pārņēmis miers. Uz jautājumu, kas tas ir, viņam atbild - askēts, cilvēks, kurš no visa atteicies un kurš sasniedzis izgaismošanos.

Princis, līdz šim dzīvodams pilnīgu, baudām piesātinātu dzīvi, nolemj visu pamest un kļūt par Budu. Šai mirklī viņam paziņo jaunumu: sieva dzemdējusi dēlu. Viņš iesaucas: "Ķēdes ir uzmestas" (tātad dēls piesaista viņu dzīvei). Valdnieka dēls ieiet guļamistabā pie aizmigušās sievas, kuras rokās ir puisītis. Princis vēlas viņu noskūpstīt, taču saprot: ja to izdarīs, tad nespēs aiziet, tāpēc pagriežas un atstāj mājas.

Viņš ceļo sešus gadus, apgūst mācības un jogas praksi, prāto par esamības likumiem, līdz nonāk meditācijas stāvoklī, kurā saskaņā ar leģendu atrodas septiņas nedēļas. Tai laikā viņš izprot pārdzimšanas noslēpumu, izzina esamības struktūru un saprot, ka visu cilvēku bēdu avots ir nepareizi priekšstati, kas rada tādas viltus vērtības kā ilūzijas, liekulību, simpātijas un antipātijas, maldīgus priekšstatus, šaubas, slinkumu, nekaunību, amorālismu, alkatību u. c. Un vispār dzīve kopumā - vēlmes, mīlestība, cerības utt. - nav domājama bez ciešanām, ļaunuma, ko rada katra cēloņsakarība šajā pasaulē.

Reiz vakarā, sēžot zem atziņas koka Bodhi, viņš iegrimst dziļās pārdomās. Šai brīdī viņam uzbrūk velns Mara kopā ar savu karapulku, kas sastāv no tīģeriem, kamieļiem, ziloņiem un briesmīgiem karavīriem, kuri apber princi ar bultām. Taču bultas, aizlidojušas līdz princim, pārvēršas par puķēm. Uguns lavīna, kas gāžas pār viņu, izveido virs galvas uguns baldahīnu. Princis, sakrustojis rokas uz krūtīm, sēž nekustīgi, prāto par dzīvi un tuvojas izgaismošanai. Pirms saulrieta velns ir pārspēts. Ilgā meditācijas nakts turpinās; kad tā tuvojas beigām, princis ir kļuvis par Budu, kas sasniedzis nirvānu.

Buda saprot, ka sevi viņš ir glābis, taču jāglābj arī pārējie. Viņš nolemj sludināt savu mācību, kuras galvenais uzdevums ir glābt cilvēku no ciešanām, kas saistītas ar dzīvi.

Budas mācības mērķi paskaidro līdzība par bultu. Kādu cilvēku ievaino kaujā, un viņš nevēlas, ka bultu izņemtu no viņa miesas. Vispirms viņš grib uzzināt šāvēja vārdu, sabiedrības kastu, kurai tas piederējis, materiālu, no kura bulta izgatavota; vietu, kur atrodas šāvējs; bultas garumu. Kamēr to visu noskaidro, cilvēks nomirst. "Es," saka Buda, "jūs iemācīšu atbrīvoties no bultām." Bulta - tas ir Visums, mūsu personības ideja. Buda māca, ka mums nevajag tērēt laiku bezjēdzīgu jautājumu apskatei. (Piemēram, par to, vai Visums ir bezgalīgs vai nav, vai Buda dzīvos pēc nirvānas sasniegšanas vai ne u.c.). Tas viss nav būtiski; būtiski ir tas, lai mēs tiktu vaļā no bultas, kas iešauta mūsos. Runa ir par glābšanos. Buda saka: "Līdzīgi tam, ka okeānā ūdenim ir tikai viena garša - sāļa garša, tā arī manai mācībai ir tikai viena garša - glābšanas garša."

Budisms māca, ka no sešiem likteņiem, kas atļauti cilvēkam (viņš var būt par dēmonu, augu, dzīvnieku u. c.), pats sarežģītākais liktenis - būt par cilvēku, un mums šī iespēja jāizmanto, lai glābtos.

Buda runā par bruņurupuci, kas mīt jūras dibenā, un koka apli, kas peld tās virspusē. Katrus 600 gadus bruņurupucis izbāž galvu no ūdens, un būtu unikāla sakritība, ja tas ar galvu trāpītu koka apli. Buda saka: "Laime piedzimt par cilvēku ir tikpat maz iespējama kā bruņurupuča veiksme trāpīt ar galvu aplī." Mums ir jāizmanto mūsu kā cilvēku esība, lai sasniegtu nirvānu.

Budisms, kā redzējām, vērtē ciešanas, kā arī visu cilvēka dzīvi kopumā negatīvi. Atšķirīgu ciešanu koncepciju ierosina Bībele.

Ciešanas vecajā derība un kristietībā:

Vecā Derība vēstī par to, ka visas likstas, kuras izraisa cilvēka ciešanas (slimības, mokošs darbs, nāve, dzemdības u. c.), ir Dieva sods, ko cilvēks saņēmis savas nepaklausības dēļ, proti, pārkāpjot aizliegumu neēst augļus no atziņas koka, labā un ļaunā atšķiršanas koka. Ciešanas -grēka sekas, tās saistītas ar cilvēka dzīvi pēc izraidīšanas no paradīzes. Bībelē rakstīts: "Sievai Viņš sacīja: "Vairodams Es vairošu tavus grūtumus un tavas nopūtas, kad tu kļūsi māte. Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt, un tava iegriba būs pēc tava vira, bet viņam būs valdīt pār tevi."

Un Ādamam Viņš sacīja: "Tāpēc, ka tu esi klausījis savas sievas balsij ,

un esi ēdis no šī koka, no kura Es biju tev aizliedzis ēst, lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, grūti strādājot, būs maizi ēst visu tavu mūžu. Ērkšķi un dadži lai tev izaug no tās, no lauka augiem tev būs pārtikt. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr tu atgriezīsies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts; tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties"" /Pirmā Mozus grāmata, 3:16-19/.

Ciešanas ir saistītas ar zemes dzīvi, taču atšķirībā no budisma tās netiek vērtētas strikti negatīvi. Ciešanas - nepieciešams komponents personības attīstībā. Zīmīga šai sakarībā ir "Ījaba grāmata".

Ījabs "bija svētbijīgs un taisns, jo viņš bijās Dievu un vairījās no ļauna" /Ījaba grāmata, 1:1/. Dievs, lai pārliecinātos par Ījaba ticības nesavtību, nodod viņu Sātanam pārbaudei, kurš sūta tam neskaitāmas likstas (iet bojā visa viņa labklājība- manta, lopi, bērni; .pats viņš pārklājas ar augoņiem). Un tikai tad, kad Ījaba personiskās ciešanas ir sasniegušas kulminācijas punktu, viņš ierauga, ka pasaule ir ciešanu pilna: "Tie aizdzen prom bāra bērna ēzelīti un ķīlā paņem atraitnes vienīgo vērsi. Viņi nostumj nabadziņus no dzīves taisnā ceļa, un kādas zemes nelaimīgajiem ir vispārīgi kaitēt, kur jānolien pie malas. ... Bezdievīgā laukos viņiem jāievāc skābenes, un tie pārlasa bezdievīgo vīna kalnus. Tiem kailumā, bez drēbēm, ir jāpavada naktis, bet bargā salā tiem nav segu. ... Bāriņu atrauj mātei no krūtīm, un ķīlā paņem nespējnieku skrandainos tērpus. Un viņi klejo apkārt kailām miesām, bez apģērba, un izsalkuši viņi stiepj sapļautos kūļus. ... Bet mirēju vaidi atskan no pilsētām, un nosisto dvēseles brēc pēc atriebības, bet Dievs neņem vērā lūgšanas! ... Nav gaisma vēl aususi, jau laupītājs piecēlies, tas nokauj kā apspiestos, tā nabagos, un naktī zaglis piekopj savu tumšo darbu" /24:3-14/. Līdz galējībai ir saasināta pretruna starp to, kam Ījabs tic (Dievam un viņa darbu diženumam), un to, ko viņš redz (pasauli, kura pilna netaisnības). Kā šis konflikts atrisinās - tas ir cits jautājums, svarīgs ir akcents, ka vienīgi personiskās ciešanas Ījabam atver acis, ļauj ieraudzīt reālo cilvēku stāvokli pasaulē.

Vēl vairāk, te tiek uzsvērts, ka ciešanas šķīstī, ārstē: "Cietējus turpretī Viņš tieši izglābj viņu ciešanu dēļ un atver viņu ausis kā atlīdzību par viņu ciešanām. Viņš arī tevi cenšas izraut no bēdu rīkles plašumā, kur nav bēdu, un tavs galds būs pilns ar tauku, bagātīgu uzturu" l36:15-16/. Tāda ir ciešanu pozitīvā nozīme, par kuru runā Vecā Derība.

Ciešanu vienojošo un vienlaikus arī glābjošo spēku visdziļāk izpratusi kristietība. Cilvēka ciešanas -Dieva sods par grēkiem, jo viņa vaina Dieva priekšā bezgalīga. Taču bezgalīga ir arī mīlestība. Dievs zina, ka cilvēks pats saviem spēkiem nespēj atbrīvot sevi no grēka nastas un uzvarēt koroziju, kas iezagusies viņa iedabā. Tāpēc Viņa žēlastības izpausme - iemiesošanās. Dievs sūta savu Dēlu -Jēzu Kristu, lai Viņš, piedzimis kūti un izcietis pazemojošas mocības, nodots kaunpilnam verdziskam nāvessodam, pārdzīvojis šaubas un nežēlīgas pirmsnāves dievpamestības skumjas, atdod sevi, upurējot sevi cilvēkam, lai ar savu nāvi izpirktu viņa grēkus un tiem, kuri noticētu viņam, atklātos ceļš uz mūžību. Kristus upuris, nāve krustā - veids, kā Dievs ar savu žēlastību paceļ cilvēku pie labā. Kristietībā Kristus ciešanām ir ķīlas nozīme. Šī ticības mācība piešķir ciešanām vērtību, pat akcentē tieksmi uz ciešanām to glābjošo īpašību pēc. Tās - līdzeklis attīrīties un garīgi pacelties. Kristus ciešanas - Dieva lietots līdzeklis pasaules atpestīšanai no grēka.

Kristietība izvirza to pašu mūžseno jautājumu: kāpēc jācieš, kāds ir ciešanu mērķis un nozīme? Par to adekvāta, pareiza vērtējuma priekšnoteikumu kristietība uzskata egoistiskā, uz cilvēka "es" centrētā pasaules skatījuma pārvarēšanu. Tā jautā nevis "Kāda ir mana attieksme pret ciešanām?", bet "Ko Dievs saka ar ciešanām man, visiem cilvēkiem?"

Ciešanas tātad attīra, pilnīgo (arī Kristus ciešanas dara pilnīgu). No šī viedokļa ciešanas nav ļaunums, nav tikai sods, - tās ir arī cerība. Ar savām ciešanām cilvēks saviem spēkiem vien nespēj atcelt, izpirkt savu vainu. Cerība - vienīgi caur Kristus ciešanām, kurš, uzņēmis cilvēka vainas nastu un izcietis visus pazemojumus, mocības, paver tiem, kas Viņam noticēs, ceļu uz glābšanos. Šai ziņā ciešanas nāk dvēselei par labu. Tās atklāj Dieva lielumu un svētumu, kā arī cilvēka mazumu un grēcīgumu. Tāpēc ciešanas ir arī brīvības ceļš, proti: tās ir atbrīvotājas no grēka nastas.

Šis ciešanu aspekts atspoguļojas arī Rietumeiropas mākslā. Viduslaiku beigu periodā un Renesansē, kad cilvēce pārdzīvo neiedomājamu dezorientāciju (tā saistīta arī ar pasaules izpratnes modeļa maiņu), īpaša uzmanība tiek pievērsta Kristus ciešanām. Holbeins, Grīnevalds glezno Kristu anatomiski, naturālistiski, attēlojot miruša cilvēka ķermeni (Holbeins kā modeli esot izmantojis noslīkušu ebreju), lai pateiktu taisnību par cilvēka ciešanām un nāvi. Ikviens cilvēks it kā nomirst līdz ar Kristu, un viņš - līdz ar katru cilvēku, viņa slimībām un

ciešanām. Kristus nāve - izpirkšanas maksa par ļaužu ciešanām, un nepastāv robeža, kas kavētu Kristum pieņemt cilvēka slimības un ciešanas: visas ciešanas kā totālu cilvēces slimīgumu (grēcīgumu) bez izņēmumiem.

Taču Kristus pats tās visas nav pārcietis, viņš savā krusta tēlā ir pieņēmis visu šo slimību un ciešanu spēku. Citādi sakot, nav nepieciešams, lai Kristus izciestu visas ciešanas, - viņam nav jāpaiet garām nekādām cilvēku ciešanām. Visas ciešanas pēc būtības ir viena cilvēka - Ādama slimība, kuru nācis ārstēt un glābt Kristus.

A.Ðopenhauera cieðanu filozofija:

Viens no ievērojamākiem filozofiem, kurš īpašu uzmanību veltījis ciešanu problemātikai, ir XIX gs. vācu filozofs A. Šopenhauers.

Parastā, ikdienas pasaule ap mums, māca Šopenhauers, ir vienīgi parādību pasaule, kuras ainu mēs iegūstam izziņas procesā. Taču tā nav visa pasaule un nav pasaule kā tāda. Zinātne sniedz tās iluzoru ainu un nedod īsteno būtības izpratni.

Bet kāda pasaule ir patiesībā un ko par to var pateikt? Kā pārvarēt iluzorās pasaules čaulu?

Īstenā pasaules būtība, pēc Šopenhauera domām, ir griba (cilvēkā šī griba sakrīt ar ķermeni, caur kuru mēs arī uzzinām par tās būtību tieši, nepastarpināti). Griba ir tīra tieksme, absolūti brīva vēlme bez kāda ārējā cēloņa vai mērķa. To nenosaka nekas, precīzāk, tā nosaka pati sevi. Šo gribu nevar izskaidrot, uz to var vienīgi norādīt un no šī viedokļa mēģināt saprast, kas ir pasaule un kāda ir cilvēka vieta tajā.

Arī cilvēka būtība ir griba, viņš ir tās produkts, rezultāts, objektivācija. Reālie notikumi vēsturē ir gribas vēstures apslēptās jēgas "zīmes", "burti", kuri attiecas pret pašu būtību kā mākoņi un figūras, kuras tie veido, kā strauts un tā atvaru, virpuļu formas, kā ledus un tā veidi utt. Vēsturiskie notikumi gribai ir vienaldzīgi, un viņai pašai nav vēstures.

Griba, uzsver Sopenhauers, ir akla, un tās izziņa nav iespējama. Bet, ja indivīds ir gribas objektivācija, kā tad ir iespējama morāle, jo cilvēks te ir tikai rīks gribas rokās? Šai sakarībā filozofs norāda, ka aktīvais cilvēks vienlaikus ir visnelaimīgākais un netikumiskākais: tāpēc, ka ir tikai rīks gribas rokās un ir spiests virzīties no mērķa uz mērķi, neapjēdzot savas rīcības jēgu; tāpēc, ka savas rīcības rezultātā viņš nevis mazina, bet palielina pasaules ciešanas.

Cilvēkam vienīgā izeja, secina Šopenhauers, ir nevis izdomāt kādas tikumiskās normas, bet apjaust savā apziņā visaptverošo un nenovēršamo ciešanu ideju. Līdzcietība pret cita ciešanām, kuru priekšā visi ir vienlīdzīgi, Iīdzi ciešana ir vienīgais tikumības pamats un priekšnosacījums.

Vienīgais cilvēka glābšanas ceļš ir atsacīšanās no visām vēlmēm. Pateicoties noteiktam dzīvesveidam, jāsasniedz tāda sevis identifikācija ar pasauli, lai cilvēks, apjautis visu ciešanu plašumu un dziļumu pasaulē, varētu teikt: "Es - tas esi tu, tas ir viss ap mani." Cilvēkam, kas gājis cauri ciešanām, atklājis to visaptverošo iedabu, nav svarīga tagad ne vai nākotne, labklājība, laime, pati dzīve, - viņam ir svarīgs pašas gribas pēc dzīves kā tādas noliegums, kuras izpausmes formas ir rūpes, mērķi u. c.

Īstenā tikumība, secina Šopenhauers, ir atsacīšanās, atteikšanās no pasaules, nemitīgas gribas dzīvot noliegums sevī. Cilvēkam ir jāatsakās no visām pasaulīgajām interesēm, mērķiem, tieksmēm, jāsarauj visas saites ar pasauli. Pret gribu var vērsties vienīgi pati griba. Īsteni tikumisks cilvēks ir askēts, svētais, kurš, atteicies no visām vēlmēm, kļuvis brīvs.

Citādi sakot, brīvs var būt vienīgi gribas akts, un vienīgais apzinātais gribas akts, kas īstenojas cilvēkā, ir gribas akts, kas vērsts uz sevi, proti, uz gribu. Tāpēc cilvēka glābšana iespējama vienīgi caur askēzi, atteikšanos no visām pasaulīgajām tieksmēm.

Dzīves jēga un ciešanu jēga:

Ciešanu dziļums, pārdzīvojums vienmēr ir bijis viens no cilvēka personības attīstības kritērijiem. Ja kādam sāp, tas liecina par dzīvību, ja kāds cieš, tā ir pazīme, ka cilvēks ir klātesošs pasaulei. Ciešanas raksturīgas traģēdijai, bet personības attīstība ir reāla, nevis nosacīta drāma. "Es ciešu, tātad es eksistēju," - tā varam pārfrāzēt pazīstamo izteicienu, proti, tad, es dzīvoju pilnu, nevis daļēju, pilnvērtīgu, nevis viendimensijas dzīvi.

Te problēmu izraisa apstāklis, ka ciešanas ne tikai rāda cilvēka garīgo spēku, bet arī spēj sagraut pašu cilvēku, saplosot un iznīcinot tā dvēseli. Galu galā neviens taču nevēlas ciest speciāli? Apzināti vēlēties ciešanas ciešanu dēļ, gūt baudu no tām -patoloģija (pat sadisms -tieksme sagādāt ciešanas citam)! Normālam cilvēkam tās nav pašmērķis, jo ciešanas, no vienas puses, ir neatņemamas, taču tikai viens no dvēseles dzīves aspektiem (līdzās spējai mīlēt, būt laimīgam u. tml.), no otras puses, tās nav un nevar būt mērķis. Tās saistītas ar cilvēka virzību uz kaut ko augstāku (labo, skaisto, patieso); savukārt šās virzības avots -viņa esības pretrunīgā iedaba. Tās pavada, nevis vada cilvēka dzīvi. Viņš nedzīvo, lai ciestu, bet cieš, lai dzīvotu kā cilvēks, līdzsvarojot, samērojot ciešanu jēgu ar dzīves jēgu. Tomēr cilvēks nebūtu cilvēks, ja samierinātos ar ciešanām. Grieķu ētiskā domā ir tradicionāls jautājums: "Kā sasniegt laimi un izvairīties no ciešanām?" "Izvairīties", nevis "bēguļot", jo ir divu veidu ciešanas - paciešamas (piemēram, pildot pilsoņa pienākumu pret Tēvzemi) un neciešamas (tās, ko izraisījusi muļķība, nezināšana, kaislības utt.); pirmās ir jāpieņem, jo tās nosaka nepieciešamība, otrās jāatmet, jo to avots ir nejaušība.

Ciešanas un līdzcietība rosina cilvēces solidaritāti, lai cik nepatīkami, šausmīgi tas skanētu. M. de Unamuno raksta: "Cilvēki tikai tad var mīlēt ar garīgu mīlu, kad kopā ir cietuši vienas un tās pašas sāpes, kad kopā kādu laiku ir nesuši zemes jūgu un cietuši kopīgas sāpes. Tad tikai viens otru pazīst un izjūt, un iejūtas kopīgā nelaimē, līdzi jūt un mīl. Mīlēt ir līdzi just: ķermeņus vieno bauda, bet dvēseles vieno ciešanas." Vai cilvēki patiešām spēj apvienoties tikai tad, kad kļūst līdzdalībnieki vispārcilvēciskā traģēdijā?

Ciešanas- cilvēka pasaules izpratnes horizonts. Par tām nav iespējams pastāstīt būtnēm, kuras nepazīst ciešanas, jo tās ir zināšanas, kuras nevar formulēt ar kādu skaitu teikumu. Tās vai nu ir, un tad būtne, kurai tās ir, zina, kas tās ir, vai nav, un tad būtne, kurai to nav, nekad nespēj uzzināt, kas tās ir. Ja no Kosmosa ierastos ceļinieki, kuri nezinātu, ko nozīmē ciest, tad viņi šo cilvēku dzīves aspektu nevarētu izprast nekad un ne ar kādiem līdzekļiem. Par otra ciešanām mēs varam spriest vienīgi pēc analoģijas ar sevi.

Paša ciešanas ir cita cilvēka uztveres un izpratnes orgāns, kas paplašina personības spēju ciest līdzi līdzcietībai, spējai ciest līdzi citu ciešanām, tās uztverot kā savas (protams, ne jau pilnīgi, un ne jau visā to dziļumā).

Dzīvot nozīmē arī ciest, bet dzīve, protams, nav reducējama uz ciešanām. Grūti risināma un nekad neatrisināma problēma: neviens negrib ciest, bet to, kurš nav cietis, nevar pilnībā dēvēt par cilvēku.

Savukārt nevienam nedrīkst vēlēt ciešanas (nedz sev, nedz citam), taču ir paradoksāli, ka mēs savu gatavību, savu vēlmi darīt labu otram cilvēkam vislabāk varam paust tieši ciešanu brīdī.

Referāta noslēgums:

Šajā darbā es mēģināju atspoguļot visas tēmas kuras ir daudz vai maz saistītas ar eitenazijas problēmu 20.gs.

Bet ilgi nerunājot un neuzbāžoties ar savām pamācībām, es gribētu teikt tikai vienu:” Katrs cilvēks ir personība un viņš ir viens vienīgais šajā pasaulē, un šo mazo cilvēka būtni ir jātaupa un jāuztur pie dzīvības tik ilgi, cik vien ilgi  ir tas iespējams”...

Kāpēc es izvēlējos tieši šo tēmu no daudzu tematu klāsta?

Nezinu, man vienkārši likās, ka šī tagadējos laikos ir aktuāla tēma un viņa nekad nenovecos kaut vai  tāpēc, ka šī tēma nav līdz galam izpētīta, un nekad arī nebūs, jo kā jau agrāk minēju, cik cilvēku, tik arī viedokļu. Šai tēmai var piesaistīt arī daudzas apakštēmas ,piemēram, tādas kā ciešanu un nāves ētiku. Šī tēma pavēra man iespējas apskatīties uz pasauli ar vienkāršam acīm, neko neslēpjot par nāvi un ar to saistītām problēmām. Tāpat, rakstot referātu, man radās iespēja izprast un vēlreiz pārdomāt šīs smagās tēmas būtību. Es neslēpšu, ka bija manā dzīvē tādi brīži, kad es gribēju beigt savu dzīvi ar pašnāvību, bet pateicoties šim referātam es apjēdzu ka dzīve tomēr ir Dieva dāvana un to vajag cienīt un lolot, pat vissmagākajos dzīves brīžos, pat tad kad liekas, ka dzīvei nav vērtības, ir jācīnās. Runājot par ētiku kā priekšmetu...es visa gada garumā lasīju vielu un ieguvu priekš sevis kaut ko jaunu un līdz šim man nezināmu, varbūt tas arī sēdēja man zemapziņā, bet pateicoties tieši ētikas stundām es sāku skatīties uz pasauli savādāk un tagad es mierīgi varu izteikt savu viedokli, zinot to, ka es savus uzskatus varēšu pieradīt, un, ja kāds man nepiekrīt, es nestrīdēšos, es vienkārši pateikšu: "Cik cilvēku, tik viedokļu."

                                                                                                            Andrejs Černušenko

Izmantotā literatūra:

S. Lasmane. A. Milts. A.Rubenis. “Ētika”, Rīga, Izd. ”Zvaigzne ABC”, 1995.

Brošūra “Aborts”, Rīga, Izd. “Papardes Zieds”, 1998.

Brošūra “Mīlēt un būt mīlētam droši”, Rīga, Izd. “Papardes Zieds”, 1998.

A.Rubenis. “XX Gadsimta  ētika”, Rīga, Izd. ”Zvaigzne ABC”, 1996.

Recenzija: