Ēģipte

(Ēģiptes Arābu Republika – Al Jumhuriyat Misr al-Arabiyah)

           

Vispārējās ziņas:

Prezidents: Muhameds Hosni Mubaraks (kopš 1981)

Ministru prezidents: Atefs Obeids (kopš 1999)

Naudas vienības: Ēģiptes mārciņa (3,79 mārciņas – 1 ASV dolārs)

Netkarības iegūšana: 28. februāris 1922. gads (no Lielbritānijas)

Nacionālie svētki: 23. jūlijs (1952)

Iedz. skaits: 68,4 miljoni (07.2000.)

Lielākās pilsētas: Kaira, Aleksandrija Asvana, Aziuta, Giza

Valodas: Arābu (oficiālā), angļu, franču

Aizsardzība: Armija (320000), Gaisa aizsardzības spēki (80000), Gaisa spēki (30000), Jūras spēki (20000), Rezerves (254000); tanki (4800), dažāda veida kara kuģi (54), kara lidmašīnas (583)

Atrodas Austrumu puslodē Ziemeļu daļā Āfrikā un daļa no teritorijas – Āzijā. Tā robežojas ar Lībiju Rietumos (1150 km), Sudānu Dienvidos (1273 km) un Izraēlu Austrumos (255 km). To apskalo Vidusjūra (Z) un Sarkanā jūra (A). Ēģiptes kopējā teritorija ir 997739 km², no kuras 95% ir tuksnešaina. 3% no teritorijas ir tā zeme, ko izmanto zemkopībā, un tā atrodas Nīlas upes krastos un deltā. Reljefs Ēģiptē svārstās no 100m zem jūras līmeņa līdz pat 2000m virs jūras līmeņa. Augstākais punkts – Katrīna, atrodas Sinaja pussalā un ir 2637m augsts.

Dabas apstākļi un resursi

Ēģiptei ir raksturīga sausa, karsta vasara un vēsa ziema. Tam iemesls ir tuksnešaina teritorija, kurā dienas temperatūra vietām var sasniegt +50°C un nakts – pat līdz -10°C (retos gadījumos).

Lietus Ēģiptē vietām līst tikai reizi vairākos gados. Visā teritorijā vidēji gadā izlīst līdz 100mm nokrišņu, bet visvairāk lietus ir sastopams Ziemeļu daļā, nedaudz vairāk par 100mm gadā. Precīzāks nokrišņu sadalījums pa mēnešiem ir redzams tabulā kopā ar vidējo temperatūru.

Ēģiptē galvenais no dabas resursiem ir nafta (kartē– oil). 1999. gadā Ēģiptē vidēji ieguva 852000 naftas mucas (barrels- tilpuma mērvienības) dienā, tas ir mazāk, salīdzinot ar daudzumu, ko ieguva 1996. gadā – 922000 mucu dienā. Tajā pašā laikā degvielas patēriņš valstī strauji aug, pateicoties straujajai ekonomiskajai attīstībai, tāpēc tagad valstī cer atrast jaunas atradnes, kas palīdzētu naftas ieguves daudzumu stabilizēt. Pašlaik to iegūst pamatā no četrām vietām: Suecas jūras līcis (70%), Rietumu tuksnesis, Austrumu tuksnesis un no rajona, ko sauc Sinai Peninsula.

Dabasgāze (kartē- gas) Ēģiptei arī ir viens no galvenajiem dabas resursiem. Tās straujā ieguve sākās deviņdesmito gadu sākumā, kad ļoti īsā laikā tika atklātas vairākas tās atrāšanās vietas – Nīlas deltā un Austrumu tuksneša rajonā. Kopš tā laika dabasgāzes resursi tiek strauji izmantoti. 1999. gadā to ieguva 2,3 biljonu kubikpēdu (angļu mērvienības),un ap 2002. gadu tiek plānots sasniegt 3 biljonus. Šogad Ēģiptē tika atklātas papildus atradnes, kurās varētu būt apmēram 42,5 triljoni kubikpēdu.

Papildus vēl iegūst fosfātus (kartē- ph), dzelzs rūdu (kartē- Fe), sāli (kartē- Sa) un akmeņogles (kartē- C). Agrāk Ēģiptē ieguva zeltu un granītu, bet to resursi jau ir izlietoti.

Ēģiptē vienīgie ūdens resursi ir Nīla.

Meža resursu šajā valstī nav.

Iedzīvotāji

Lielākā daļa no Ēģiptes iedzīvotājiem ir tiešie seno ēģiptiešu senči, pārējie ir arābu pēcteči, kas iebruka valstī 641. gadā un iekaroja to Islamam, vai arī arābi, kas ir ieceļojuši, kā arī grieķu, romiešu, turku pēcteči un ieceļojošie armēņi, itāļi, sīrieši un ebreji. Cittautiešu skaits samazinājās pēc 1956. gada, pēc Suecas krīzes, kad augošais ēģiptiešu nacionālisms “izrādīja nepatiku” pret tiem. Tagad tas kopumā nepārsniedz 10% no viesiem Ēģiptes iedzīvotājiem.

Pašlaik Ēģiptē ir 68’494’584 iedzīvotāju (2000. gada dati ANO). Iedzīvotāji pārsvarā izvietojušies Nīlas piekrastē, tās deltā un Suecas kanāla reģionā (skat kartē). Apdzīvotās vietas vēl ir sastopamas vietās, kur ir naftas un akmeņogļu atradnes, kā arī pie oāzēm. Vidējais iedzīvotāju blīvums visā teritorijā ir apmēram 69 iedz./km², bet reģionos, kurus pārsvarā apdzīvo, tas ir, apmēram 5% no visas teritorijas, iedzīvotāju blīvums ir 1900 iedz./km². Tur dzīvo 99% no visiem iedzīvotājiem.

Iedzīvotāju skaits kopš astoņdesmitajiem gadiem Ēģiptē ir samazinājies no 2,5% (1980.) līdz 1,78% (2000.). Iemesls tam ir migrācija - Ēģiptes iedzīvotāji labprāt brauc strādāt uz citām valstīm. Pašlaik apmēram 2,5 miljoni cilvēku strādā citās valstīs. Dzimstība pašlaik sasniedz 26 cilvēkus no 1000, bet mirstība – 8 no 1000.

Iedzīvotāju sadalījums pa dzimumiem ir redzams grafikā.

Vidējais vecums ir 61 gads, vīriešiem – 59, sievietēm – 63.

Gandrīz visi iedzīvotāji runā arābu valodā, kas ir oficiālā valoda valstī, angļu un franču valoda ir otrās valodas, kas ir saprotamas ļoti daudziem iedzīvotājiem.

Islama reliģija ir oficiālā Ēģiptē. Lielākā iedzīvotāju daļa (94%) ir musulmaņi – sunnīti, pārējie pieder pie dažādām kristiešu reliģijām. Agrāk valstī bija maza bet sociāli un ekonomiski nozīmīga ebreju tauta, kurai bija ar savu reliģiju, bet oficiāli tā beidza pastāvēt Ēģiptē pēc 1956. gada Suecas krīzes. Musulmaņi valstij ir radījuši sliktu izskatu, kad astoņdesmitajos gados tie izveidoja apbruņotus grupējumus, kas vairākos reģionos, ignorējot likumu, veica dažādus terora aktus, kas skāra kristiešus, valdības locekļus un tūristus. Pasaules organizācijas apvaino Ēģiptes valdību, ka tā nemēģina apstādināt šos grupējumus, un pat nepievērš uzmanību tiem, ignorējot kristiešu organizācijas. Rodas priekšstats, ka organizācijas, kas nepieder Islamam, nav vēlamas valstī, jo, piemēram, ja šīs organizācijas vēlas uzbūvēt jaunu baznīcu, tām jāiegūst virkni dažādu atļauju.

Pateicoties reliģijai un likumiem valstī, balstoties uz to, noziedzība ir ļoti zemā līmenī, izņemot musulmaņu apbruņotos grupējumus. Uz 100000 iedzīvotājiem vidēji gadā notiek 2 slepkavības un 60 zādzības, un neviena izvarošanas gadījuma.

Izglītībai Ēģiptē ir liela loma. 5,6% no valsts kases ik gadu tiek piešķirti tieši izglītībai. Pašlaik valstī mācās 850000 skolēnu. Vēsturiski, izglītības iegūšana ir sākusies tiešā saskarsmē ar reliģiju, jo tieši Islams deva iespēju iegūt pamatizglītību. Augstāku izglītību varēja iegūt 970. gadā Kairā. Jau 988. gadā tur atvēra pirmo universitāti, kas pašlaik ir vecākā pasaulē. Valsts atbalsts izglītībā jūtami sākās 19. gadsimtā, kad Muhameds Ali uzcēla daudzas skolas zēniem, no kurām pirmā bija atvērta 1867. gadā, bet meitenēm – 1873. gadā. Kopš 1923. gada sākumskolas un pamatskolas izglītība ir par brīvu, un, pašlaik, tā ir obligāta bērniem no 6 – 14 gadiem. Mūsdienās valsts vidusskolas un augstākās mācību iestādes (pavisam 12) arī piedāvā mācības par velti, bet tās nav obligātas. Liekas, ka tam vajadzētu nodrošināt tautas 100% izglītošanos, bet realitātē, daudz bērni skolu apmeklē neregulāri vai vispār to nedara, jo tiem ir jāstrādā, lai apgādātu sevi un ģimenes locekļus, no tā izriet, ka no visiem iedzīvotājiem, diemžēl, 55,3% prot lasīt, no tiem 66,6% sieviešu, 43,7% vīriešu. Izglītoti cilvēki ir ļoti pieprasīti Ēģiptē.

No tā izriet vairākas bēdīgas lietas, kas saistītas ar iedzīvotāju labklājību:

·         Veselības aprūpe ir ļoti zemā līmenī, ko pastiprina arī mazais finansējums no valsts puses – tikai 1% no iekšzemes kopprodukta. Valsts var nodrošināt vienu gultu uz 500 iedzīvotājiem, un uz 1556 iedzīvotājiem ir viens ārsts. Parastie miršanas iemesli ir asinsvadu un sirds slimības, gremošanas orgānu slimības un vardarbība.

·         Iedzīvotāju kārtas pastāv valstī vēl joprojām. Ir divas kārtas, pirmā – bagātie un izglītotie iedzīvotāji, otrā – strādnieki un zemnieki, kuru dzīve ļoti atšķiras.

·         Sabiedrībā ir tikai daži ļoti bagāti cilvēki un ļoti daudz nabadzīgo.

Saimniecība

Ēģipte jau no savas pastāvēšanas sākuma ir bijusi agrāra valsts. Tās budžetu sastādīja lauksaimniecībā iegūtais. No 1830. gada valstī ekonomisko situāciju noteica lielu zemju īpašnieki, kas pārsvarā nodarbojās ar kokvilnas un cukura iegūšanu. 1952. gadā valstī tika veiktas reformas, jo pirms tām pastāvēja ap 2000 lielo zemes īpašnieku, ieskaitot karali, kuriem piederēja 20% no apstrādājamās zemes, kamēr miljoniem zemnieku piederēja tikai 13% no tās. Miljoniem zemnieku zemes nebija vispār, kas ļoti ietekmēja dzīves līmeni valstī. Reformas paredzēja noteikt zemes daudzuma limitu, ko katrs pilsonis drīkstēja turēt savā īpašumā. Limiti tika pazemināti 1961. gadā. Šīs reformas izjauca vienas šķiras valdīšanu valstī.

Diemžēl visiem zemes nepietika, un ļoti liels daudzums zemnieku devās uz pilsētām, tāpēc valdība 50. gadu sākumā izstrādāja plānu, kas paredzēja ievest Ēģiptē rūpniecību, pakāpeniski, 10 gadu garumā. Pārsvarā tika dibinātas  vieglās rūpniecības uzņēmumi, visi piederēja valstij. Valsts pārņēma visu valsts ražošanu, kā arī bankas un dažādus uzņēmumus, uzsākot plānveida ekonomiku. Par spīti progresam, daudzi zemnieki nespēja atrast darbu, vai esošais darbs netika apmaksāts, tāpēc daudzi meklēja darbu ārzemēs, kuru arī atrada. Tur viņiem maksāja līdz pat sešām reizēm vairāk.

Ēģiptē ekonomiskais stāvoklis pamazām pasliktinājās, tāpēc deviņdesmito gadu sākumā valstī sākās plaša privatizācija, kas palielināja privāto uzņēmumu skaitu un ārvalstu ieinteresētību. Tika dibināti jauni uzņēmumi, modernizēti vecie, un ,diemžēl, šīs reformas vēl pagaidām nav atrisinājušas Ēģiptes galveno sociālo problēmu – bezdarbu, kas sasniedz 18%.

Pašlaik Ēģiptē nodarbojas ar naftas pārstrādi, metālu pārstrādi, cementa ražošanu, ķīmisko, pārtikas un tekstila rūpniecību. Pavisam nesen tika uzsākta smagā rūpniecība (skat. karti pie “Naftas”).

Lauksaimniecībā pašlaik ir nodarbināti apmēram 40% no darba spējīgajiem. Galvenais, ko iegūst zemkopībā ir (skat. karti “Zemes izmantošana”) citrusi, kukurūza, kokvilna, rīsi, cukurniedres un kvieši.

Lai papildinātu savu kasi ar līdzekļiem, Ēģipte nodarbojas ar eksportu, kas dod tai 5,2 biljonu dolāru katru gadu. Eksportē pārsvarā naftu un naftas produktus, kokvilnu un tekstilrūpniecības produktus, metalurģijas produktus, ķimikālijas un produktus, ko iegūst lauksaimniecībā (pa labi redzamas valstis, uz kurām eksportē).

Diemžēl, imports valstī pārsniedz eksporta vērtību trīs reizes (apmēram 16 biljonu ASV dolāru). Valstī ieved dažāda veida tehniku, transportu un pārtiku (pa kreisi redzamas importētājvalstis). Tas ir radījis vairākas problēmas, kā lielu parādu (34,7 biljonu ASV dolāru) un tehnisku atkarību no ārvalstu “labvēlības” (piem. ASV).

Kā jau visās valstīs, Ēģiptē nodarbojas ar enerģijas ražošanu. Par to atbild divi ministri- Sameh Fahmy (pārrauga naftas pārstrādi) un Ali el-Saidi (pārrauga Elektrības un siltumenerģijas raž.) Elektroenerģijas iegūšanā liela loma ir hidroelektrostacijai (16%) un daudzajām termoelektrostacijām (84%), kuras savā darbībā izmanto akmeņogles un dabas gāzi.

Ēģipte ir viena no vecākajām valstīm pasaulē, kura piesaista tūrismu. Tas valstī ir attīstījies jau visu šo gadsimtu un devis diezgan daudz finansējuma valsts kasē. Tūrisms valstī pasliktinājās pēc musulmaņu grupējumu bruņotiem uzbrukumiem ārvalstu tūristiem. Rezultātā tūristu skaits samazinājās. Pašu lielāko iespaidu uz to atstāja 1997. gada novembra uzbrukums, kad tika nogalināti 58 tūristi. Neskatoties uz to, ik gadu valstī iebrauc apmēram 3,7 miljonu cilvēku (grafikā pa labi redzams no kurām valstīm).

Transports

Lielu lomu katras valsts attīstībā spēlē transports un tā iespējas valstī. Kopumā valstī ir attīstīts dzelzceļš (4976 km), ceļi (59900 km), no kuriem 34593 ir asfaltēti, kuģniecība (ūdens ceļu kopgarums – 3500 km) un aviācija (kopumā 91 dažāda veida lidostu). Lielākā nozīme transportēšanā valsts iekšienē ir kuģniecībai, kurā ir 168 kuģu, galvenais ceļš ir Nīlas upe, un transportēšanas caurules, kuru kopgarums naftai ir 1171 km, dabasgāzei – 460 km, naftas produktiem – 596 km.

            Pasaulē ...

            Starptautisko organizāciju locekle:

·         Islama konference (Organization of the Islamic Conference)

·         Apvienotā Āfrika (Organization of African Unity)

·         Arābu naftas eksportētājvalstu org. (Organization of Arab Petroleum Exporting Countries)

·         Damascus Declaration

·         Arābu valstu apvienība (League of Arab States (Arab League))

Pēc miera noslēgšanas ar Izraēlu, Ēģipte ir ieguvusi labākas attiecības ar ASV, kas ir sekmējis tās attīstību dažādās jomās, ieskaitot militāro. Tādā veidā tā ir ieguvusi ienaidniekus no arābu valstīm, kā Irānu un Irāku.

Svarīgākie notikumi hronoloģiskā kārtībā

·         1914. gads – nonāk Lielbritānijas pakļautībā

·         1936. gads – neatkarības iegūšana

·         1953. gads – likvidē monarhiju, ģenerālis Neguibs pasludina republiku kā tās prezidents

·         1954. gads – Nassers gāž Neguibu no prezidenta amata.

·         1956. gads – Suecas krīze. Lielbritānijas karaspēks pamet kanāla teritoriju. Nassers pasludina Suecas kanāla kompāniju par valsts īpašumu. Ienāk Izraēlas, Lielbritānijas un Francijas karaspēks, bet pēc ANO un ASV spiediena, iziet no valsts.

·         1958. gads – Ēģipte apvienojas ar Sīriju, izveidojo Apvienoto Arābu republiku.

·         1960. gads – PSRS uzsāk hidroelektrostacijas būvniecību.

·         1961. gads – Sīrija lauž vienošanos un atdalās no Ēģiptes.

·         1967. gads – pēc sešu dienu kara ar Izraēlu Ēģipte zaudē Sinaju.

·         1970. gads – Nassers mirst no sirdstriekas. Viņa vietā stājas Anvars Sadats (Anwar Sadat)

·         1971. gads – pieņem atpakaļ Ēģiptes vārdu. Islams kļūst par valsts oficiālo reliģiju.

·         1972. gads – PSRS militāristi atstāj Ēģipti. Viņi strādāja kā padomdevēji militārajā jomā.

·         1974.- 1975. gads – ASV panāk Izraēlas daļēju atkāpšanos no Sinajas.

·         1977. gads – Sadats vizītē Jeruzalemē satiekas pirmo reizi ar Izraēlas ministru prezidentu.

·         1978. gads – vienošanās starp Ēģipti un Izraēlu, starpnieks ASV.

·         1979. gads – Izraēla un Ēģipte paraksta miera līgumu, apvienojot lielāko daļu arābu valstu

·         1981. gads – Sadatu nogalina Islama ekstrēmisti. Viņa vietā Hosni Murabaks.

·         1982. gads – pēdējie Izraēlas kareivji pamet Sinaju.

·         1986. gads – Mubaraks tiekas ar Izraēlas ministru prezidentu, lai apsriestu Tuvo Austrumu mieru.

·         1988. gads – novelists Naguib Mahfuz saņem Nobela prēmiju literatūrā.

·         1989. gads – pēc divpadsmit gadu pārtraukuma Sīrija un Ēģipte atsāk diplomātiskās attiecības.

·         1990. gads – Ēģipte piedalās ANO operācijā – Kuveitas atbrīvošanā

·         1991. gads - Damascus Declaration (pakts) – aizsardzības pakts starp Ēģipti, Sīriju un vēl dažām valstīm pret Irāku.

·         1994. – 1998. gads – Islama ekstrēmisti veic virkni terora aktu pret civiliedzīvotājiem, politiķiem, ārzemju tūristiem. Valdība veic pretpasākumus.

·         1999. gada marts - Gamaat Islamiya mēģinājums gāzt valdību beidzas neveksmīgi.

Materiāli iegūti no šādiem resursiem (datēti no 1998. – 2000. gadam):

å       www.eia.doe.gov

å       www.encarta.com

å       www.maps.com

å       www.geography.com

å       programma GrvityBox WorldView no www.gravitybox.com