Iedzīvotāju raksturojums Baltijas valstīs





KURSA DARBS


Iedzīvotāju raksturojums Baltijas valstīs


















Rīga 1999







Anotācija



Pagātnes demogrāfiskie procesi iespaido ne tikai Latvijas, bet arī pārējo Baltijas valstu šodienu un ir būtisks pamats etnogrāfiskiem jautājumiem. Migrācijas plūsmas Baltijas valstīs pat vairāk nekā citi demogrāfiskie procesi raksturo situāciju, kāda šajās valstīs tika veidota padomju impērijas laikā. Bez dabiskās kustības un tās radītā demogrāfiskā stāvokļa Baltijas valstīs pārmaiņas skāra arī mehānisko kustību, starpvalstu migrāciju. Migrācijas rezultātā valsts iedzīvotāju skaits samazinās. Gan dzimstība un mirstība , gan arī migrācija maina iedzīvotāju nacionālo sastāvu.
Dzimstība 90.gados Latvijā, arī citās Baltijas valstīs, samazinājās tikai ar dzimstības intensitātes krišanos - dzimušo bērnu skaita samazināšanos. Pēc 1990.gada visās trijās valstīs  pamattautas īpatsvars konsekventi, kaut lēni, paaugstinās. Visās valstīs vienīgais etnoss, kas savu īpatsvaru palielina, ir pamatetnoss.
Kopumā var teikt, ka demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās Latvijā un pārējās Baltijas valstīs 80-to beigās un arī līdz šim nav vērojamas īpašas pozitīvas izmaiņas. Pēdējos gados iedzīvotāju skaits ir tikai samazinājies.










Saturs




 Anotācija  ……………………………………2.lpp.
Ievads………………………………………… 4.lpp.
I.               20 Gadsimta demogrāfiskās maiņas Latvijā….

1.1.Draudi latviešu nācijai
1.2.Latviešu valodas minoritātes
1.3.Demogrāfisko procesu izmaiņas 90-tajos gados
1.4.Dzimstības svārstības Latvijā, Lietuvā un Igaunijā
2.Minoritātes Baltijas valstīs
II.            1.Minoritātes Latvijā

2.2.Minoritātes Lietuvā
3.Starpvalstu migrācija Latvijā, Lietuvā un Igaunijā
4.Līdzīgais un atšķirīgais Baltijas tautu ataudzē
Nobeigums
Atsauces
IEVADS


Darbā “ Iedzīvotāju raksturojums Baltijas valstīs “ esmu atspoguļojis Latvijā, Lietuvā un Igaunijā notiekošos demogrāfiskos procesus. Runājot par iedzīvotāju raksturojumu Baltijas valstīs, būtu jāiepazīstas ar šo terminu “ demogrāfija “. Demogrāfija ir iedzīvotāju pētīšanas objekts. Pats termins “ demogrāfija “ radies no grieķu vārdiem demos ( tauta ) un grapho ( aprakstīšana; rakstīšana ). No tā izriet, ka demogrāfija ir zinātne par iedzīvotājiem. Mana darba nosaukums tikpat labi var būt- “ Demogrāfiskā situācija Baltijas valstīs “. Precīzāks zinātnes par iedzīvotājiem apzīmējums būtu “ demoloģija “ ( dēmos + logos - tauta + vārds, mācība ), tomēr jau kopš 19. gs. vidus šīs zinātnes nozares apzīmēšanai lieto terminu “ demogrāfija “. Demogrāfija kā zinātnes nozare formējas jau vairāk nekā trīs gadsimtus, turklāt tās saturs un uzdevumi laika gaitā mainījušies.
Demogrāfijas problemātikā centrālo vietu ieņem iedzīvotāju atražošanās jautājumi. Ar iedzīvotāju atražošanos šaurākā nozīmē saprot iedzīvotāju dabiskās kustības, t.i., dzimstības, mirstības u.c. procesus. Demogrāfijā izšķir vairāku veidu iedzīvotāju struktūras ( dzimuma un vecuma, sociāli ekonomisko, ģimeņu, etnisko u.c. ).
Kādas noteiktas teritorijas iedzīvotāju skaits un sastāvs mainās arī iedzīvotāju mehāniskās jeb teritoriālās kustības, t.i., migrācijas procesu ietekmē. Šis jautājums tiks skarts arī tālākajā darba gaitā. Iedzīvotāju dabiskās kustības, migrācijas un sociālās mobilitātes procesi un parādības kopumā veido demogrāfiskos procesus un parādības, kas ir demogrāfijas zinātnes pētīšanas objekts.
No visa tā var secināt, ka demogrāfija ir sabiedriskā zinātne, kas ar tai piemītošām metodēm pēta likumsakarības, kādas vērojamas iedzīvotāju skaitā un sastāvā, teritoriālajā izvietojumā, iedzīvotāju dabiskās un migrācijas procesos.
Visus šos procesus, kurus jau minēju, atspoguļošu savā kursa darbā. Protams, šie procesi ir mainījušies laika gaitā, un tos ir ietekmējuši vairāki svarīgi faktori. Ja iedzīvotāju skaita pieaugumu skatās globālā mērogā, tad nāktos secināt, ka tas pasaulē nepārtraukti audzis un patreiz jau būs sasniedzis 6 miljardus. Cilvēks kā jebkura bioloģiskās sugas skaitliskais rādītājs stingri atbilst barības daudzumam, kas ir vides bioloģiskās ietilpības pamatrādītājs. Vienmēr, palielinoties vides ietilpībai, piemēram, rodoties zemkopībai, vēlāk lopkopībai, tika apgūtas jaunas teritorijas, līdz ar to palielinājās arī cilvēku skaits. Iedzīvotāju skaits ir atkarīgs no ataudzes rakstura. Ar iedzīvotāju ataudzi ir jāsaprot dzimstības un mirstības, tas ir, dabiskā pieauguma procesa rezultāts, kurš nodrošina nepārtrauktu paaudžu nomaiņu un atjaunošanos. Dzimstība un mirstība pēc būtības ir bioloģiski procesi, taču tos stipri ietekmē iedzīvotāju sociāli ekonomiskie apstākļi. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, tad Baltijas valstīs iedzīvotāju skaita pieaugums pēdējos šā gadsimta gados ir negatīvs. Runājot par šo tēmu, būtu jānoskaidro, kas ir dzimstība un no kā tā ir atkarīga.
Dzimstība ir viens no iedzīvotāju ataudzes komponentiem, un to izsaka ar dzimušo bērnu skaitu uz 1000 iedzīvotājiem. Dzimstību raksturo arī tāds rādītājs, kā dzimstības summārais koeficients, kas rāda, cik vidēji vienai sievietei ( no 15 līdz 50 gadu vecumam ) ir dzimuši bērni. Ziemeļeiropā kopumā no 1995-1999 pēc ANO prognozēm summārajam dzimstības koeficientam vajadzētu būt 1,75, kas globālā skatījumā ir zemākais pasaulē. Dzimstību ietekmē iedzīvotāju materiālās labklājības līmenis, kas var pieaugt līdz  ar valsts ekonomikas augšupeju, taču daudzās valstīs vērojama dzimstības samazināšanās.
Iedzīvotāju ataudzes komponents ir arī mirstība. Mirstības līmeni valstī raksturo mirstības koeficients, t.i., mirušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem. Mirstības līmenis ir atkarīgs no iedzīvotāju dzīves apstākļiem, kur svarīga nozīme ir uzturam, darbam un sadzīves sanitāri higiēniskajiem dzīves apstākļiem, arī no veselības aizsardzības sistēmas. Galvenie cēloņi 20. gs. pēdējā ceturksnī dominē sirds un asinsvadu, ļaundabīgo audzēju, infekcijas, elpošanas orgānu slimības. Mirstības koeficients vīriešiem ir augstāks nekā sievietēm. Visās valstīs vidēji sievietes dzīvo ilgāk. Vīrieðu pāragrā un lielā mirstība saistīta ar nelaimes gadījuma traumām, saindēšanos un arī pašnāvības dēļ. Tomēr ir secināts, ka vīrieši ir daudzas reizes vairāk nekā sieviešu. Arī vidējais mūža ilgums visā pasaulē vīriešiem ir zemāks nekā sievietēm.
Mans galvenais mērķis šajā darbā ir atspoguļot iedzīvotāju demogrāfisko situāciju Baltijas valstīs, t.i., radīt priekšstatu par blakus esošo valstu - Lietuvas un Igaunijas, arī to skaitā Latvijā notiekošajiem demogrāfiskajiem procesiem. Lai sasniegtu šo mērķi, bija nepieciešams nostādīt noteiktus uzdevumus, kas atspoguļotu mana darba patieso būtību. Galvenais uzdevums ir parādīt, kādas demogrāfiskās maiņas ir notikušas šajā gadsimtā ne tikai Latvijā, bet arī pārējās divās Baltijas valstīs, kā tas ietekmējis latviešu nāciju. Es vēlos salīdzināt Baltijas valstīs notiekošos process, izvērtēt to datus un izdarīt secinājumus.



1.    20. Gadsimta demogrāfiskās maiņas Latvijā

1.1. Draudi latviešu nācijai


Pagātnes demogrāfiskie procesi iespaido Latvijas šodienu un ir būtisks pamats etnogrāfiskiem jautājumiem. Zinātniskā metode ir salīdzināt, un te uzreiz jāuzsver Latvijas ļoti neparastais demogrāfiskais liktenis, kuru aizmirstot var nonākt pie maldinošiem slēdzieniem. Daļēji izņemot Igauniju, nevienai Eiropas valstij nav bijis līdzīgs demogrāfiskais liktenis kā Latvijai, jo sevišķi padomju laikā. Īsumā to var raksturot kā pamattautas demogrāfisko vājināšanu un cittautiešu sistemātisku iepludināšanu.
Parasti ar jēdzienu “ Latvijas tauta “ saprot Latvijas pilsoņu kopumu, kā to apraksta Latvijas Republikas Satversme, bet šoreiz es ar to apzīmēju visus Latvijas ilglaicīgos iedzīvotājus. Pamatā ir runa par latviešu tautu, kā arī par vēsturiskām un jaunām minoritātēm. Abi šie etnogrāfiskie kopumi šajā gadsimtā ir pieredzējuši milzīgas maiņas, un gribu uzsvērt, ka šīs lielās un bieži dramatiskās maiņas ir saistītas ar politiku. Visu šo gadsimtu Latvijas etnogrāfiskā ainavā atspoguļojas divdesmitā gadsimta politiskie notikumi: divi pasaules kari, Hitlera un Staļina totalitārisms un Padomju Savienības ekspansija, kā arī sabrukums. Īsumā var iezīmēt tikai mūsdienām svarīgākos notikumus, vispirms, kā tie attiecas uz latviešu tautu, un tad, kā tie attiecas uz minoritātēm un abu kopumu mijiedarbību - tā Rasma Kalniņa, politoloģe, avīzes “ Diena “ 1997.g.janvāra numurā.
1990. gada 28. Septembrī notika konference par latviešu nācijas izredzēm, kurā uzaicināta neliela latviešu inteliģences grupa Latvijas universitāte Lielajā aulā. Gala rezultātā pēc šīs konferences varēja secināt, ka latviešu nācijas izdzīvošana atkarīga no daudziem nosacījumiem - no iekšpolitikas un ārpolitikas sekmīguma, no ekonomikas pārveides veiksmīguma, no ģimeņu stipruma un no dzimstības. Var izrādīties, ka viens no galvenajiem mērķa sasniegšanas virzītājiem ir nacionālās apziņas stiprums. Ikvienam ir jāapzinās, ka nācijas liktenis ir atkarīgs arī no viņa paša. Ilmārs Lazovskis uzskata par savu uzdevumu savā ziņojumā “ Par draudiem latviešu nācijai “ izcelt trīs viņaprāt vissvarīgākās lietas, no kurām atkarīga latviešu nācijas pastāvēšana: 1) latviešu skaits un veselība, kas nosaka tautas fizisko spēju dzīvot, 2) latviešu garīgā spēja dzīvot jeb izglītība un kultūra plašākā nozīmē un 3) nācijas dvēsele jeb valoda.
Tas ka latvieši savā dzimtajā zemē vēl Padomju Savienības pēdējos gados patiesībā bija mazāk par pusi no visiem iedzīvotājiem, praktiski kļuva par minoritāti. Par latviešu mazo dzimstību un jaukto laulību pieaugumu jau daudz rakstīts un pieminēts masu mēdijos, presē. Padomju Savienības laikā laba veselība un ilgs mūžs vairs neietilpa to augstāko vērtību grupā, kas nosaka pilnvērtīgu, labklājīgu, laimīgu dzīvi. Katrs pats var sevi aprūpēt, rūpēties par savu veselību, jo tas ir katra pienākums. Padomju laikā latvieši arvien vairāk pārvērtās par minoritāti savā dzimtenē gan skaitliski, gan arī kultūras un politiskās varas nozīmē.
Šodien latviešu Latvijā ir mazāk nekā 1935. gadā. Vispārējo, ļoti neparasto demogrāfisko situāciju Latvijā raksturo tas, ka iedzīvotāju kopējais skaits nav mainījies kā to varētu sagaidīt, salīdzinot ar citām tautām. Latvijā un Norvēģijā 1912. gadā bija vienāds iedzīvotāju skaits, t.i., ap 2,5. miljoniem, bet šodien Latvijā vēl arvien iedzīvotāju kopskaits ir ap 2,5 miljoniem, kamēr norvēģu tauta sevi skaita 4,5 miljonos. Salīdzinošā demogrāfijā vēl neparastāk ir tas, ka Latvijā 1935. gadā bija vairāk latviešu nekā šodien. Šie skaitļi, kā arī pēckara nesamērīgais iebraucēju daudzums latviešos ir radījuši bažas par savas tautas izdzīvošanu.
Šā gadsimta galvenie politiskie triecieni latviešu dzīvajam spēkam bija strēlnieku cīņas, bēgļu plūdi Pirmā pasaules karā un brīvības cīņu upuri, Otrā pasaules kara laikā Baigā gada terora un deportāciju upuri, vācu laika terora upuri, kā arī milzīgs skaits kritušo dažādās kara frontēs. Šobrīd es esmu nedaudz iesaistījis vēsturi, bet bez tās es nevarētu rakstīt šo darbu. Demogrāfiskie procesi attīstās pakāpeniski, un tos ir ietekmējuši dažādi notikumi, kas katrā laikmetā, gadsimtos ir attīstījušies atšķirīgi. Arī 1944. gadā apmēram desmitā daļa latviešu tautas bēgot no atjaunotās padomju okupācijas, devās trimdas gaitās, citi zaudēja dzīvību partizānu cīņās un jaunos Staļina režīma terora darbos, jo sevišķi lielās 1949. gada lauku cilvēku deportācijās. Blakus tam, ka šie notikumi kopumā iznīcināja vai atrāva latviešu tautai aptuveni trešo daļu, demogrāfiskie zaudējumi saskatāmi arī nedzimušos bērnos, jo karu un apspiestības apstākļos samazinās dzimstība. Ir zīmīgi, ka latviešu dzimstība pēckara laikā pirmo reizi redzami pieauga astoņdesmito gadu beigās atmodas laikā, kad parādījās cerība, ka varēs atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti.
Latvija tāpat kā katra cita nācija uztur un glabā unikālu kultūru, dzīvesveidu, tradīcijas un savstarpējās attiecības attiecīgajā ģeogrāfiskajā vidē visatbilstošāko.


1.2. Latviešu valodas minoritāte


Ðodien situācija ir mainījusies, jo sevišķi politiskā ziņā, bet jāapzinās, ka demogrāfiski vēl pastāv daudzas vides, kur latvieši ir minoritāte, jo sevišķi lielajās pilsētās un Latgalē, arī atsevišķās darba vietās. Katra vide iespaido etniskos procesus, piemēram, valodas jomā. Ņemot vērā, ka liels skaits krievu vāji vai nemaz neprot latviešu valodu, vēl arvien rodas situācijas, kad latviešiem darba vietās un citās vidēs gribot negribot jārunā krieviski, lai vispār varētu sarunāties.
Tā ir normāla situācija, kad visdrīzāk raksturo valodas minoritāti, nevis majoritāti. Pazīstami “ Latviešu Avīžu “ pirmā redaktora Kārļa Vatsona vārdi, ka valoda ir pēdējā barjera, aiz kuras sākas tautas ceļš uz nekurieni ir attaisnojami.
Pretstatā senākajiem valodas attīstības posmiem, tagad latviešu valodai ir bagāta literārās valodas rakstu tradīcija ar pieaugošu stabilitāti. Latviešu valodu kā kopliterāro valodu lieto visos novados, to māca skolās, tā ir zinātniskās izpētes un izkopšanas objekts. Ar valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai atjaunotas tās juridiskās tiesības, cēlies tās prestižs pašas tautas un arī lielas daļas cittautiešu acīs. Latviešu valoda izpelnījusies arī starptautisku interesi kā viena no valodām, kas saglabājusi unikālas seniskas īpatnības, un tāpēc to mācās un pētī daudzās pasaules valstīs visos kontinentos.
Lai to visu realizētu, t.i., lai šīs prognozes piepildītos, ir jārealizē Valodas likums, jārūpējas par latviešu valodas tālāku izkopšanu un padziļinātu zinātnisko izpēti. Bez tam ir stingri jāsaglabā mūsu valodas vienotību, kā arī jāizstrādā plašu un pamatotu latviešu valodas nostiprināšanas un attīstīšanas programmu.
“ Valoda tautai ir garīgas pēctecības un arī dzīvības ceļš, kas to ved pāri laikam uz nākotni. Šis ceļš padomju gados arī mums ir mērķtiecīgi šaurināts un postīts, jo bija paredzēts nebūtībai perspektīvā “.


1.3. Demogrāfisko procesu izmaiņas 90 - tajos gados


Pievēršoties pēdējo divdesmit gadu tendencēm, raksturīgi, ka ar Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu ir izdevies pagriezt otrādi dažu demogrāfisko procesu virzienu. Pirmām kārtām pēdējos desmit gados gan skaitliski, gan proporcionāli ir samazināts nelatviešu iebraucēju skaits: skaitliski tas ir krities par 200000 cilvēkiem un proporcionāli par 5% no Latvijas iedzīvotājiem.
Daļa padomju laika iebraucēju ir atgriezušies savās dzimtenēs, kas ir dabiski, jo apstākļi ir mainījušies. Bet jānorāda arī, ka visu padomju laiku notika kadru rotācija, t.i., liels skaits no tiem nelatviešiem, kas iebrauca Latvijā, te palika tikai relatīvi īsu laiku, un tad tos atvietoja citi. Pašlaik padomju laika iebraucēju izbraukšana no Latvijas ir mazinājusies, bet jādomā, ka tā vismaz daļēji turpināsies nākamos gadu desmitos. Daudz kas ir atkarīgs no politiskā konteksta. Kā redzam salīdzinošā skatījumā, netrūkst gadījumu, kad cilvēki atgriežas savās vēsturiskās dzimtenēs, piemēram, Krievijas vācieši.
Etnodemogrāfiskās tendences arī rāda, ka kaut gan visu Latvijas iedzīvotāju starpā latvieši šobrīd ir 57 %, skolas bērnu starpā latvieši ir 64 %. Tāpat no jaundzimušajiem latvieši ir 64 %.
No otras puses - kaut gan arī latviešu dzimstība pēdējos gados ir kritusies, nelatviešu dzimstība ir vēl zemāka, kas galvenokārt ir saistīts ar to, ka iebraucēji no Latvijas vairākumā ir gados jaunāki cilvēki.
Ja ðie procesi turpināsies, jāpieņem, ka lēnā gaitā proporcionāli vēl pieaugs latviešu skaits, un šis skaits var arī palielināties, ja saimnieciskajai situācijai uzlabojoties, atkal pieaugs dzimstība.
Nedaudz šīs tēmas noslēgumā par demogrāfijas un valodas situācijas mijiedarbību. Varam vērot, ka visu padomju laiku gan iebraucēju plūsmu iespaidā, gan padomju internacionalizācijas politikas iespaidā krievu valodas loma Latvijā pieauga no gada gadā. Atmodas sākumā 1988. gadā latviešu valoda no valsts un sabiedrības dzīves bija tikpat kā izspiesta, un latviešu valodas publiskās lomas atgūšana izvērsās par vienu no galvenām prasībām gan atmodas laikā, gan jaunā neatkarības posmā. Šajā jomā daudz kas ir panākts, bet, kā jau minēju, arī daudz vēl veicama.


1.4. Dzimstības svārstības Latvijā, Lietuvā un Igaunijā
Latvijā 90.gados bērni dzimst divas reizes  mazāk, nekā tas būtu vēlams normālai paaudžu ataudzei. Sevišķi izteikta zema dzimstība ir Latvijas pilsētās, it īpaši Rīgā, kur piedzimst tikai nepilna puse no vēlamā bērnu skaita. Lai gan lauku teritorijās dzimstības līmenis ir augstāks nekā pilsētās, arī tur bērnu dzimst par maz, lai nosegtu to iztrūkumu, kas veidojas pilsētās, sevišķi lielajās.
Tā kā pārmaiņas dzimstības līmenī radās 90.gados, tad jānoskaidro, kāpēc tās radušās: vai nu dzimstības intensitātes samazināšanās rezultātā, vai arī varbūt samazinājies tas sieviešu kontingents, no kura dzimstība ir atkarīga. noskaidrosim kādas pārmaiņas notikušas auglīgā vecuma kontingentos.
No visiem Latvijas iedzīvotājiem 1989. gadā - 2 666 567 cilvēkiem sievietes 15 - 49 vecumā bija 653 824 cilvēki jeb 24%. 1996. gadā iedzīvotāju skaits bija 2 490 765 cilvēki, no kuriem attiecīgā vecuma sievietes bija 608 113 jeb 24,4%. Tātad šajā periodā auglīgā vecuma sieviešu kontingents saglabājās 1989.gada līmenī. 1998. gadā iedzīvotāju skaits bija 2 458 403 cilvēki, no kuriem 15 - 49 gadus vecas sievietes bija 606 292 jeb 24,7%. Tas nozīmē, ka 1998.gadā auglīgo vecuma sieviešu kontingents arī nav īpaši mainījies.
Bet kā no visām sievietēm saglabājās  15 - 49 gadu vecuma sieviešu kontingents? 1989.gadā sieviešu skaits bija 1 427 761. Tas nozīmē, ka 15 - 49 vecumā bija 45,2%. 1996.gadā sieviešu skaits samazinājās līdz 1 337 439 sievietēm, no kurām auglīgais vecums bija 45,5%. 1998.gadā sieviešu skaits bija 1 319 909, no kurām auglīgais vecums bija 45,9% sieviešu. Tātad arī starp visām sievietēm 15 - 49 gadīgās savā īpatsvarā nav samazinājušās.
Vēl jānoskaidro pašu auglīgāko vecumu kontingenta pārmaiņas no visām15 - 49 gadus vecām sievietēm. No 15 - 49 gadus vecām sievietēm 1989. gadā 90 015 sievietēm bija 20 - 24 gadi, t.i. pašā auglīgākajā vecumā. Tas šajā gadā veidoja 13,8% no visām 15 - 49 gadu vecumā. 1996.gadā 20 - 24 gadu vecumā bija 82 537 sieviešu jeb 13,6% no visām 15 - 49 gadu vecumā. 1998.gadā šajā vecuma grupā bija 80 588 sieviešu jeb 13,2% no visām auglīgā vecuma sievietēm. Tātad arī šis “ražīgākais” kontingents bija palicis bez ievērojamām pārmaiņām.
Visbeidzot ņemsim kopā abas intensīvākās dzimstības vecuma grupas - 20 - 24 un 25 - 29 gadu vecuma grupas. 1989.gadā tās veidoja 194 462 cilvēkus jeb 29,1%, bet  1996.gadā 168 111 sievietes jeb 27,6%. Tātad tikai nedaudz mazāk nekā 1998.gadā. 1998.gadā šī vecuma grupas pārstāves bija 166 530 jeb 24,7%. Acīmredzot 20 - 29 gadu veco sieviešu kontingents turpina samazināties.





1.grafiks.


Ja kopējais dzimušo skaits Latvijā pēdējos gados samazinās, tad laulībā nesastāvošām sievietēm tas pat pieaug (3.tab.). Vēl vairāk nekā skaits palielinājies ārlaulībā dzimušo īpatsvars. Tas 90.gados kā kopumā, tā pilsētās un laukos savā īpatsvarā ir dubultojies. Pēdējos gados laulībā nesastāvošās sievietes  visā dzemdētāju skaitā veido ap trešdaļu. Bērnu dzimstība kopumā kritās, bet  ārlaulībā dzimstības īpatsvars strauji kāpj. tas liecina par pārmaiņām morāles normās. tas arī nozīmē, ka vīriešu un sieviešu uzņēmība (saistīties laulībā) pazeminājusies, kamēr sieviešu uzņēmība (radīt bērnus bez stāšanās laulībā) pieaugusi. Laiki mainās, cilvēki mainās, bet ģimenes prestižs kritās.
Dati rāda, ka sievietes vidējais vecums vidējā bērna dzimšanas laikā ir gandrīz vienāds - 25 gadi. Tomēr vidējais vecums sistemātiski, kaut nedaudz, aug. tas nozīmē, ka sievietēm bērni sāk dzimt nedaudz vēlāk 90.gadu sākumā. Dzemdētājas sāk kļūt vecākas. Līdz ar to, jo lielāks ir sieviešu vidējais vecums, jo mazāka iespēja viņām savā mūžā dzemdēt pietiekami daudz bērnu, lai valstī būtu vismaz atražots iedzīvotāju skaits attiecībā pret mirušo sakaitu. Vidējo bērnu skaitu, kuri varētu piedzimt vienai sievietei viņas dzīves laikā, ka dzimstība katrā vecuma grupā saglabātos aprēķina gada līmenī raksturo ar summāro dzimstības koeficientu.







3.tab.

Dzimuši laulībā nesastāvošām sievietēm
Gads
Latvija
Pilsētas
Lauki

skaits
%
skaits
%
skaits
%
1990
6401
16,9
3724
15,2
2677
19,9
1991
6368
18,4
3725
16,6
2643
21,5
1992
6182
19,6
3400
17,5
2782
22,8
1993
6151
23,0
3397
21,5
2754
25,2
1994
6409
26,4
3741
25,4
2668
28,1
1995
6452
29,9
3719
27,9
2733
33,0
1996
6540
33,1
3754
31,1
2786
36,2

Kopumā dzimušo skaits gan no laulībā esošām, gan neesošām sievietēm tāpat ar katru gadu aizvien kritās. Dzimstības līmenis pazeminās kā laukos, tā arī pilsētās. Tas, par cik ik gadu 90.gados kritās dzimušo skaits, ir redzams 2.grafikā:





2.grafiks
2. Minoritātes Baltijas valstīs
2.1. Minoritātes Latvijā
Kas attiecas uz Latvijas vēsturiskām minoritātēm, tad arī tas šajā gadsimtā ir piedzīvojušas milzīgas ar politiku saistītas maiņas. Jāmin, ka Ribentropa - Molotova pakta un Vācijas okupācijas rezultātā gandrīz pilnībā izzudušas Latvijas vācbaltu un ebreju kopienas: Hitlera valdība piespieda vācbaltiešus izceļot uz Vāciju un ebrejus iznīcināja organizētā genocīdā. Cieta arī citas minoritātes, jo sevišķi čigāni. Minoritātes, tāpat kā latvieši, arī cieta no Staļina terora un deportācijām. Atcerēsimies, ka 14. jūnijā arī deportēja ievērojamu skaitu Latvijas ebreju u.c. Arī vēsturiskā krievu kopiena cieta dažādās represijās, jo sevišķi reliģijas un tradicionālās kultūras darbinieki.
Kā redzams pēc Otrā pasaules kara bija samazinājies Latvijas vēsturisko minoritāšu daudzums un skaitliskais sastāvs, bet jo drīz sākās jaunas neparastas demogrāfiskas kustības, proti, padomju valdības organizēta cittautiešu, jo sevišķi krievu, iepludināšana Latvijā. Kā atzīst padomju laika demogrāfi, Latvija no visas PSRS piedzīvoja proporcionāli vislielāko iebraucēju skaitu. Ja salīdzinām ar valstīm Rietumeiropā, neviena nav piedzīvojusi kaut ko vai tuvi līdzīgu. Krievi, kas 1935. gadā bija 9% no Latvijas iedzīvotājiem, 1989. gadā sastādīja 34%.
Otrā padomju okupācijas posmā migrācijas straume uz Latviju pieauga no gada uz gadu. Kad piecdesmito gadu beigās šo attīstību mēģināja apstrādāt Berklava vadītie nacionālkomunisti, viņus atstādināja no amata, un represēja. Tas vēlreiz apliecināja, ka Latvijas valsts bija zaudējusi suverēno varu pār savu teritoriju un robežām. Padomju režīms piekopa apzinātu internacionalizācijas politiku pēc komunālā dzīvokļa modeļa, kur spieda kopā dzīvot cilvēkiem, kas paši to nav izvēlējušies. Šāda pieeja ir tīšā pretstatā ar Eiropas integrācijas modeli, kas balstās uz brīvprātību un visu pašu interešu ievērošanu.
Latviešu tautas situācija no izdzīvošanas viedokļa nav apskaužama. Taču jābūt reālistiem un jāzina, ka tas, kas notika ar latviešiem, vispār notiek ne tikai ar viņiem vien un kritiska šī situācija kļuvusi tikai piecdesmitgadīgās kolonizācijas rezultātā.
1913. gadā Rīgas vācietis Šrenks rakstīja: “ Baltijā novērojama katastrofāla dzimstības samazināšanās, sevišķi starp vācu un latviešu tautības iedzīvotājiem”.
Oļģerts Piņķis 1938. gadā izdotajā grāmatā “ Daudzbērnu ģimenes un to atbalstīšana Latvijā “ raksta šādi : “ Varam droši teikt: ja nemainīsies apstākļi, kas nosaka dzimstības likumu Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās būs jau netālas nākotnes process”.
Līdzīgās domās bija arī 30. gadu demogrāfi Marģers Skujenieks, Sinaiskis, Salnītis, Freijvalds, Bulmerinks u.c.
Zems dzimstības līmenis Latvijā saglabājies visus šos 50 okupācijas gadus, un tāds tas ir arī tagad ( 80 - 90-jos ).
Lai nodrošinātu paaudzes saglabāšanos tagadējā apjomā, vidēji katrai sievietei dzimušo bērnu skaits Latvijā jāatstāj 2,1 - 2,2 bērni. 50. - 70. gados vidējais vienai sievietei dzimušo bērnu skaits Latvijā nepārsniedz 1,7. Tikai 80. gados tas ir 2,0. Tas ir republikā vidēji. Latvietēm vidējais dzimušo bērnu skaits ir pat nedaudz lielāks: 50. gados - 1,9, 60. - 80. gados - 2,0.
Tātad ne Latvijā dzīvojošie iedzīvotāji kopumā, ne arī pamattautība nenodrošina, ka nākamā paaudze būtu tikpat liela kā tagadējās.
Taču šādu situāciju vēl nevar nosaukt par dramatisku vai pat traģisku, jo līdzīgā situācijā mūsdienās atrodas daudzas Eiropas tautas. Publicētie dati rāda, ka 80. gados vidējais sievietei dzimušo bērnu skaits Igaunijā un Lietuvā- 2,0 - 2,1, bet pārējās Eiropas valstīs tas ir vēl zemāks.
Mazs bērnu skaits, mazāks nekā vajadzīgs, lai nākamā paaudze būtu tikpat liela kā tagadējās, vērojama samērā daudzās Eiropas valstīs. Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Un, liekas ne jau par to būtu tik ļoti jāraizējas, ka nākotnē kļūsim mazskaitlīgi. Ir pat iespējams, ka nākamās paaudzes šo mūsu kļūdu vēl palabos. To liecina ANO veiktās prognozes. Mūsu rūpēm šobrīd ir vairāk politisks nekā demogrāfisks raksturs. Viena lieta ir tad, ja mazāks kļūst ģimenes locekļu skaits paša mājā vai dzīvoklī, cita - ja komunālajā dzīvoklī.
Daudzas Eiropas valstis ir nacionāli viengabalainas. Pat samazinoties šo valstu pamattautības iedzīvotāju skaitam, tām nedraud briesmas kļūt par minoritāti, vismaz tuvākajos gadsimtos.
Mūsu pašreizējās nacionālās traģēdijas cēlonis ne tik daudz meklējams zemajā dzimstībā un vecīgajā demogrāfiskajā struktūrā, kā līdz šīm apzināti realizētajā masveidīgajā Latvijas pārpludināšanā ar cittautiešiem.
Bez pārspīlējuma var teikt, ka visā Savienībā nebija nevienas citas republikas, kur pēckara periodā tie, galvenokārt Savienības slāvu tautību cilvēki ( krievi, baltkrievi, ukraiņi ), būtu izpludināti tādu intensitāti kā Latvijā un Igaunijā.
Latvijā dzīvojošo latviešu un cittautiešu skaita pārmaiņas
Gads
Visi
Latvieði
Cittautieði
Slāvi

iedz.
skaits
%
skaits
%
skaits
%
1935
1950,5
+142,9
1472,6
- 174,7
75,5
477,9
+ 317,6
24,5
233,4
+ 414,0
12,0
1959
2093,4
+ 270,7
1297,9
+ 43,9
62,0
795,5
+ 226,8
38,0
647,4
+ 205,6
30,9
1970
2364,1
+138,2
1341,8
+ 2,3
56,8
1022,3
+ 135,9
43,2
853,0
+ 146,7
36,1
1979
2502,3
+164,3
1344,1
+ 43,5
53,7
1158,2
+120,8
46,3
999,7
+ 117,6
40,0
1989
2666,6
1387,6
52,0
1279,0
48,0
1117,3
42,3


Pirmskara Latvijas Republikā 1935. gadā slāvu cilvēki bija 10,3 % no iedzīvotājiem, bet 1959. gadā jau 30,9 %. Taču tas vēl bija tikai sākums. Migrantu vilnis vēlās nepārtraukti: 1970. gadā slāvi veidoja jau 36,1 %, 1979. gadā - 40,0 % un 1989. gadā - 42,3 % no visiem Latvijā dzīvojošajiem. Nav nevienas citas republikas ar tik lielu slāvu skaitu ( izņēmums ir Kazahija ). Krievijā ir tikai 3,8 % “ citu “ slāvu, Baltkrievijā - 16,1 % un Ukrainā - 22,9 %. Tātad impērijas “ kodols “- krievi - savās mājās citus slāvus uzņēma maz, bet masveidā brauca uz citām, pat radniecīgām republikām. Igaunijā 1989. gadā slāvi bija 35,2 % no iedzīvotājiem, Lietuvā - 12,3 %, bet pārējās Padomju Savienības valstīs tas bija mazāks, lielākais Gruzijā - 7,4 %. Arī citās republikās slāvu netrūka, taču Baltija cieta visvairāk. Izņēmums ir Kazahija, bet te no 52,1 % 1959. gadā slāvu īpatsvars samazinājies līdz 44,4 % 1989. gadā.
Latvijā , galvenokārt šī migrācijas “ devītā viļņa “ rezultātā, slāvu skaits salīdzinājumā ar 1935. gadu palielinājies 4,8 reizes jeb par 884 tūkstošiem - no 233 līdz 1117 tūkstošiem. Turpretī latviešu skaits savā etniskajā teritorijā samazinājies par 85 tūkstošiem cilvēku ( par 6% ) un viņu īpatsvars sarucis no 77 % līdz 52 %.
Tagad latvieši kā pamattauta savā nacionālajā teritorijā savu dzīvi ceļ kā uz plūstošām smiltīm kāpās. Tai nav stingra pamata zem kājām. Pēckara gados Latvijā kā caurbraucamajā sētā nākuši un gājuši gandrīz 4 miljoni šai zemei svešu cilvēku. Sabradāta ne tikai apkārtējā vide - traumēta latviešu tauta, tās psihe.
Tautas izdzīvošana ne tik daudz atkarīga no dzimstības un veco iedzīvotāju īpatsvara, cik no tā, kā izdosies nokārtot migrāciju.
1989. un 1990. gadā civiliedzīvotāju migrācija no citām republikām samazinājusies. Taču ar to ir par maz. Jāpanāk daļēja remigrācija. Ar to nav domāta “ izsūtīšana “ uz dzimteni, t.i., atkārtota “ izsūtīšana” ( pirmoreiz no dzimtenes ).
Latvijā līdz šim norisinājās intensīva starprepublikāniskā migrācija. Tā, piemēram, 70. - 80. gados katru gadu Latvijā no citām republikām iebrauca 50 - 55 tūkst. cilvēku, bet no tās izbrauca 40 - 45 tūkst. cilvēku. Tas nozīmē, ka gadā republika savu iedzīvotāju skaitu palielināja ar 10 - 12 tūkst. cilvēku no citām republikām.
Reāla remigrācija būs tad, ja tikpat kā pilnīgi būs izbeigts šeit uzņemt no citurienes atbraukušos, bet atļauts no šejienes izbraukt visiem gribētājiem. Un tāda situācija, ka ir pārtraukta nevajadzīgā migrācija no citurienes, var tikt realizēta ar attiecīgiem lēmumiem un dzīvokļu sadales politiku. Daļēji to veicinās pāreja uz tirgus attiecībām un uzņēmumu privatizācija. Tā parādīs, ka Latvijas tik daudz darbaroku, cik to ir tagad, nemaz nav vajadzīgs. Cilvēkiem darbs būs jāmeklē citur.
Var prognozēt, ka neatkarības apstākļos tuvākajos gados zināma daļa cittautiešu tādu vai citādu iemeslu dēļ no Latvijas aizbrauks. Pat tad, ja tas notiks normālas ikgadējās emigrācijas apjomā ( 40-45 tūkstoši cilvēku gadā ), piecu gadu laikā cittautiešu skaits var samazināties par 200-225 tūkstošiem. Tādā gadījumā iedzīvotāju skaits stabilizēsies ap 2,5 miljoniem, kamēr latviešu skaits būs ap 1,4 miljoniem. Tas nozīmē, ka latviešu īpatsvars paaugstināsies līdz 56 %. Taču arī tā nav droša tautas izdzīvošanas garantija. Taču varētu būt tikai kvalificētā vairākuma nodrošināšana.
Atrisinājums jāmeklē straujākā remigrācijas tempā, jo diezin vai var cerēt uz strauju latviešu skaita pieaugumu, ko radītu lielāks viņu dabiskās saldo ( dzimstības pārsvars pār mirstību ).
Paliek vēl tāda līdz šim neapzināta latviešu skaita palielināšanās rezerve kā latviešu tautības cilvēku atgriešanās Latvijā no savām mītnes zemēm. Protams, rēķināties ar pārāk lielu šādu imigrantu skaitu nebūtu reāli. Tomēr, normalizējoties saimniecībai, neatkarīgā Latvija var cerēt, ka daļa svešatnes latviešu, it īpaši jaunās paaudzes, vēlēsies atgriezties savā tēvu zemē.
Pārāk daudz kas šodien ir neskaidrs. Taču nevar izslēgt arī zināmus negaidītus pavērsienus. Piemēram, ja vispārēji uzliesmos tāds faktors kā dzimtenes mīlestība. Šajā gadsimtā tādu fenomenu mēs esam piedzīvojuši vairākkārt: tad, kad pēc pirmā pasaules kara no Krievijas plašumiem dzimtenē atgriezās latvieši, tad, kad pirms otrā pasaules kara šādu ceļu gāja vācieši. Nav izslēgts, ka bez savas dzimtenes vairs nevarēs iztikt Latvijā dzīvojošie krievi, baltkrievi, ukraiņi un citi cittautieši un tāda pati nostaļģija piemeklēs arī citurienes latvieðus. Arī tā var būt realitāte - tā Bruno Mežgailis par latviešiem un cittautiešiem Latvijā 1990. gada 28. septembra konferencē par latviešu nācijas izredzēm.
Mūsdienās, kad kopš šīs konferences pagājuši 9. gadi, protams, daudz kas ir mainījies, arī daudzi priekšnoteikumi, ko izvirzīja Bruno Mežgailis ir piepildījušies. Īsti precīzu datu par to, cik patreiz  krievu ir aizbraukuši no Latvijas nav, bet par to, ka tas tiek darīts varēja pārliecināties. Krievija paņemot līdzi visu savu armijas tehniku, paņēma daudzas tur dienējošās militārpersonas.

2.3.  Minoritātes Lietuvā    
Lietuvas Republika savu neatkarību atjaunoja 1990.gada 11.martā. Padomju varas gados starp trim okupētajām Baltijas valstīm lietuviešu kā pamatnācijas stāvoklis bija ievērojami lielāks. Šajā laikā lietuvieši veidoja ap 80% no visiem iedzīvotājiem, tajā pašā laikā Latvijā latvieši ap 50%, bet Igaunijā ap 64%. Taču nacionālo mazākumtautību jeb minoritāšu spektrs Lietuvā ir daudz raibāks nekā Latvijā un Igaunijā. Šīs minoritātes veido piekto daļu no valsts iedzīvotājiem.
Pēc pēdējās tautas skaitīðanas datiem, 1989.gadā Lietuvā dzīvoja 109 tautību pārstāvji. Dažas no etniskajām grupām Lietuvā dzīvo kopš seniem laikiem, kā, piemēram, poļi (7% iedz.), baltkrievi (1,7%), ebreji (0,3%), tatāri (0,1%), latvieši (0,1%), karaīmi (280 cilvēku). Ukraiņi veido 1,4% no iedzīvotājiem, bet to vairākums Lietuvā ieradies nesenā pagātnē. 1959.gadā Lietuvā dzīvoja 17700 ukraiņu, bet 1989.gadā - 44800.
Lielākā minoritāte - krievi
Krievi ir Lietuvas lielākā minoritāte (8,3% iedzīvotāju), kurus varētu iedalīt trīs grupās: 1) krievi, kuri dzīvo Lietuvā kopš 16.gs., 2) krievi, kuri ieradušies Lietuvā starp diviem pasaules kariem kā imigranti no PSRS, 3) krievi, kuri, iebrauca Lietuvā pēc Otrā pasaules kara kā darbaspēks vai militārpersonas.
Katrai šai krievu imigrācijas viļņa grupai ir dažāda attieksme un sapratne par Lietuvas neatkarību, īpaši pēdējai, kura uzskatīja sevi par “padomju” tautu. Tomēr jāteic, ka pēdējā laikā arī šie krievi sāk meklēt savas zemes. Padomju varas gados Maskavas politika tika virzīta uz visu tautu, ieskaitot arī krievu,  asimilāciju, lai gan situācija izplatības jomā krievu tautai bija īpaši labvēlīga. Šajos gados darbojās 188 skolas ar krievu apmācības valodu, kurās nācijās vairāk nekā 50 tūkst. skolēnu.
Vislielākais krievu īpatsvars (pēc 1989.gada tautas skaitīšas datiem) ir Visaginas pilsētiņā (64,2%). Šāds krievu īpatsvars izskaidrojams ar Ignalinas AES izbūvi šeit, sākot ar 70.gadu beigām. Tā ir lielākā padomju laika industriālā būve Baltijā, un ir tapusi galvenokārt ar krievu un ukraiņu celtnieku un speciālistu palīdzību. No Lietuvas lielākajām pilsētām visvairāk krievu dzīvo Klaipēdā (28,2%), Viļņā (20,2%), Šauļos (10,5%).

Lietuvas poļi
Lielākā minoritāte Lietuvā ir poļi, kuri veido 6,9% no iedzīvotājiem (Latvijā - 2,6%). 1994.gadā to skaits no 3,7 milj.. Lietuvas iedzīvotāju bija 261,5 tūkstoši. 600 gadu garajā vēstures periodā poļi ir ietekmējuši Lietuvas politisko, ekonomisko un kultūras dzīvi. Pēc Lietuvas apvienošanās ar Poliju lielākā daļa Lietuvas muižniecības pārpoļojās. Īpaši poliska kļuva Viļņa un tās apkārtne. Padomju varas gados poļiem no Lietuvā dzīvo dzīvojošajām minoritātēm, neskaitot krievu tautības iedzīvotājus, klājās vislabāk. Lai arī daudzas poļu kultūras organizācijas slēdza, tomēr pēc Otrā pasaules kara Viļņas reģionā bija 90 poļu vidusskolas. Tajā laikā poļu valodā iznāca arī četras avīzes un viens žurnāls. Vairākumā Viļņas apgabala un četrās Viļņas katoļu baznīcās dievkalpojumi bija atļauto poļu valodā. Tomēr arī poļus skāra rusifikācijas process, piem., ap 66% poļu bērnu mācījās krievu skolās. Pašlaik Lietuvā tiek domāts jaunu poļu skolu atvēršanu, kā arī par skolotāju sagatavošanu (no 1992.gada skolotājus poļu skolām gatavo Viļņas Pedagoģiskā universitātē un Šauļu skolotāju koledža). Visvairāk vidusskolu ar poļu apmācības valodu ir Viļņā un Viļņas rajonā. Šalčininku, Traķu, Švenčones rajonos.
Vidusskolu skaits Lietuvā pārsvarā ar poļu apmācības valodu 
Apmācības valoda
1987./ 88.māc.gads
1993./ 94.māc.gads
Tikai poļu valoda
45
54
Lietuviešu un poļu valoda
4
6
Krievu un poļu valoda
26
53
Lietuviešu, krievu un poļu valodā
17
14

Visaktīvākā mazākumtautību kopiena Lietuvā. Poļu kultūras kopiena ir viena no aktīvākajām Lietuvā. 1993.gadā Viļņā atklāja poļu kultūras centru “Polski dom”,1944.gada maijā tika sarīkotas pirmās poļu dzejas dienas. Lietuvas poļi lepojas ar Lietuvā dzimušo rakstnieku Česlavu Milošu.
1991.gada 3.maijā pirmoreiz pēc kara poļi atzīmēja Polijas konstitūcijas 200.gadskārtu. Dievkalpojums Viļņas katedrālē notika poļu valodā. Līdzīgi kā citas mazākumtautības Lietuvas poļi cenšas saglabāt saikni ar savu vēsturisko dzimteni un citiem poļiem pasaulē. Lai nostiprinātu sadarbību daudzās jomās, 1994.gada 26.aprīlī abu valstu prezidenti - A, Brazauskis un L. Valensa - noslēdza sadarbības līgumu.
Poļu īpatsvars lielākajās Lietuvas apdzīvotajās vietās
Apdzīvotās vietas
Poļu skaits
Poļi, %
Viļņa
108239
18,8
Kauņa
2592
0,6
Druskininki
1048
5,5
Ignalinas raj.
4473
7,5
Jonavas raj.
923
1,7
Molētu raj.
2785
10,1
Šaļčininku raj.
32891
79,6
Ðirvintas raj.
2402
11,1
Švenčones raj.
10934
23,8
Traču raj.
19365
23,8
Varēnas raj.
2642
7,0
Viļņas raj.
59812
63,5
Zarasu raj.
1912
7,4

Ebreju kopiena Lietuvā
Pirms Otrā pasaules kara trešā lielākā etniskā grupa Lietuvā bija ebreji, kuri šeit dzīvo kopš 14.gs. 17.gs. beigās Polijas un Lietuvas ebreju kopiena bija lielākā Eiropā, bet  no 18.gs. vidus - arī lielākā pasaulē. Viļņa kļuva paar nozīmīgu ebreju kultūras centru - Lietuvas Jeruzalemi. Lietuvas ebreju jidiða valodas dialekts kļuva paar pasaules  jidša literārās valodas pamatu. Arī mūsdienās lielākā ebreju daļa dzīvo Viļņā un tās apkārtnē. Aptuveni trešā daļa Viļņas iedzīvotāju ir ebreji.
Šī etniskā grupa visvairāk cieta Otrā pasaules kara laikā, kad tika iznīcināts ap 220 tūkst. ebreju. Pirms kara ebreju īpatsvars bija 8%, bet 1959.gadā 0,9%, 1989.gadā - 0,5% no kopējā iedzīvotāju skaita. Padomju varas gados tika slēgtas ebreju skolas, Viļņā - 5 sinagogas, kā arī citas nacionālās organizācijas. Pēc Lietuvas neatkarības atjaunoðanas ebreju kopiena ieguva tādas pašas tiesības kā citas mazākumtautības.
Tatāri un karaīmi
Austrumnieciskās etniskās minoritātes - tatāri un karaīmi. Lietuvā ieradušies no Krimas Kipčaku stepēm lielkņaza Vītauta valdīšanas laikā 14.gs., un vēl joprojām tie dzīvo senajā nometināšanās vietā - Tračos, kā arī citās Lietuvas vietās.
Ap 1398.gadu lielkņazs Vītauts Krimā savervēja un uz Lietuvu atveda lieliskus karotājus karaīmus, kuri kalpojuši militārajā dienestā līdz pat 1582.gadam. Kopš tiem laikiem karaīmi palikuši uz patstāvīgu dzīvi Tračos, kur cītīgi nodarbojas ar dārzkopību un līdz pat mūsdienām saglabājuši paražas un tradīcijas.
Pašlaik Tračos dzīvo ap 160 karaīmu. P/ec 1989.gada tautskaites datiem Lietuvā dzīvo 269 karaīmi, pasaulē to skaits ir ap 11000. Vēl šīs tautas pārstāvji dzīvo Ukrainā - Krimā, Polijā un Turcijā. Karaīmi pieder pie jūdaisma sektas (karaīti). Tračos ir saglabājies karaīmu lūgšanu nams - kinēze. Vēl viena kinēze ir Stambulāa, Turcijā. Pirms Otrā pasaules kara Viļņā, Tračos un Panevēžā iznāca karaīmu vēstures un kultūras žurnāli.
Karaīmu valoda pieder pie altajiešu valodu saimes tjurku valodas grupas. Rakstības pamatā karaīmiem ir latīņu un krievu alfabēts.
Šobrīd Lietuvā dzīvo apmēram 4000 tatāru. Pirms Otrā pasaules kara tiem bija liela bibliotēka, mošeja Viļņā un Kauņā. Kauņas tatāru mošeja tika uzcelta 1930.gadā par godu lielkņaza Vītauta 500.dzimšanas dienai. Pēc kara padomju vara to nacionalizēja, ierīkojot tajā sporta zāli, 1990.gadā tās darbība tika atjaunota. Ir doma no jauna uzcelt 1969.gadā sagrauto mošeju Viļņā.
Četrdesmit tatāru ciems - Viļņas rajona Vaidotu aplinkā (t.i., pagastā) atrodas Keturias dešmit Totoriu, (latviski - četrdesmit tatāru) ciems, vēsturiski senākā tatāru dzīvesvieta, kurā 1935.gadā dzīvoja 143 poļi, 81 tatārs, 13 ebreji.
Lietuvas iedzīvotāju īpatsvars 1857. - 1989.gadā, %
Tautas
1857
1897
1923
1959
1970
1979
1989
Lietuvieði
75,6
61,6
69,2
79,3
80,1
80,0
79,6
Krievi
1,4
4,8
2,5
8,5
8,6
8,9
9,4
Poļi
5,6
9,7
15,3
8,5
7,7
7,3
7,0
Baltkrievi
0,3
4,7
0,4
1,1
1,5
1,7
1,7
Ukraiņi
0,1
0,1
0,0
0,7
0,8
0,9
1,2
Ebreji
10,7
13,1
8,3
0,9
0,8
0,4
0,3
Latvieði
1,0
1,3
0,6
0,2
0,1
0,1
0,1
Tatāri
0,1
0,1
0,1
0,1
0,1
0,1
0,2
Čigāni
0,0
0,0
0,0
0,1
0,1
0,1
0,1
Vācieši
5,1
4,4
3,4
0,4
0,1
0,1
0,1
Citas tautas
0,1
0,2
0,2
0,2
0,1
0,4
0,2
 

Par starpvalstu migrāciju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā
Bez dabiskās kustības un tās radītā demogrāfiskā stāvokļa Baltijas valstīs pārmaiņas skāra arī mehānisko kustību, starpvalstu migrāciju.
Iedzīvotāju migrācija, mehāniskā kustība lielas pārmaiņas iedzīvotāju skaitā un sastāvā radīja visus pēckara gadus. Tad migrācijas plūsmas iedzīvotāju skaitu palielināja Latvijā un Igaunijā vairāk, Lietuvā - mazāk. Plūsmas pretējā virzienā notika pēc neatkarības atjaunošanas.
Kā to rāda 1.tab.ulas dati, negatīvs mehāniskais saldo visās trijās Baltijas valstīs veidojās jau ar 1990.gadu. Tāds tas arī saglabājies visus līdzšinējos 90.gadus.
Iedzīvotāju starpvalstu migrācija                    1.tabula
Gads
iebrauca
Izbrauca
Migrācijas saldo

skaits
uz 1000
iedzīvot.
skaits
uz 1000 iedzīvot.
skaits
uz 1000 iedzīvot.
Latvija






1990
32285
12,0
32801
12,3
-516
-0,3
1991
14684
5,5
25480
9,5
-10796
-4,0
1992
6199
2,3
53130
20,0
-46931
-17,7
1993
4114
1,5
31998
12,2
-27884
-10,7
1994
3046
1,2
21856
8,5
-18810
-7,3
1995
2799
1,1
13346
5,3
-10547
-4,2
1996
2747
1,1
9999
4,0
-7252
-2,9
Igaunija






1990
8381
5,3
12403
7,9
-4022
-2,6
1991
5203
3,3
13237
8,4
-8034
-5,1
1992
3548
2,3
37375
23,9
-33827
-21,6
1993
2390
1,6
16169
10,6
-13770
-9,0
1994
1575
1,0
9206
6,1
-76311
-5,1
1995
1616
1,1
9786
6,6
-8170
-5,5
1996
1552
1,1
7235
4,9
-5683
-3,8
Lietuva






1990
14774
4,0
23592
6,4
-8848
-2,4
1991
11828
3,1
20703
5,5
-8875
-2,4
1992
6640
1,8
28855
7,7
-22215
-5,9
1993
2850
0,8
15990
4,3
-13140
-3,5
1994
1664
0,5
4246
1,1
-2582
-0,6
1995
2020
0,5
3773
1,0
-1753
-0,5
1996
3025
0,8
3940
1,1
-915
-0,3


 No austrumteritorijām iebraukušo cilvēku samērā liels skaits vēl saglabājās 1990.gadā. Pēc šī gada visās trijās Baltijas valstīs katru gadu iebraukušo skaits samazinās. Pēdējos gados iebraukušo skaits  sāk stabilizēties līdz 1 promilei gadā visās trijās valstīs. Ja iebraukušo skaits 90.gados visās trijās valstīs samazinājās un tad stabilizējās (ar 1995.gadu), tad izbraukušo skaits un īpatsvars visu iedzīvotāju skaitā palielinājās. Dažādā apjomā un pakāpē izbraukušo skaits un īpatsvars visās šajās valstīs palielinājās. Maksimāli lielāko apjomu tas sasniedza 1992.gadā(visās trijās valstīs vienlaikus).
Tā kā Latvijā un Igaunijā pēckara laikā visvairāk citu etnosu sabrauca, tad pēc neatkarības atgūšanas visvairāk no šīm valstīm arī steidzās aizbraukt. Vislielākais aizbraukušo skaits 1992.gadā bija no Latvijas - 53,1 tūkst. cilvēku, tad Igaunijā - 37,3 tūkst. cilvēku un Lietuvā - 28,9 tūkstoši cilvēku. Relatīvi vislielākais aizbraukušo īpatsvars uz 1000 iedzīvotājiem bija Igaunijā - 23,9%, tad Latvijā - 20,0%, Lietuvā - 7,7%.
Pēc 1992.gada izbraukšana turpinājās, bet arvien sarūkošākos apjomos.
Iebraukuðo un izbraukušo  cilvēku rezultātā  veidojās iedzīvotāju mehāniskais samazinājums. Mehāniskais samazinājums visās trijās Baltijas valstīs saglabājās visus līdzšinējos 90.gadus. Savu maksimumu arī mehāniskais samazinājums sasniedza 1992.gadā (visās trijās Baltijas valstīs vienlaikus). Negatīvs tas bija līdz tam un arī pēc tam, kaut gan visus pēdējos gadus tas arvien samazinās.
Migrācijas plūsmas Baltijas valstīs pat vairāk nekā citi demogrāfiskie procesi raksturo situāciju, kāda šajās valstīs tika veidota padomju impērijas laikā. Cilvēki šajās valstīs tika iesūtīti masveidā. Daļa no viņiem arī iedzīvojās, taču nebūt ne visi. Mainoties politiskajai situācijai Baltijas valstīs, desmitiem tūkstošu cilvēku steidzās pamest sev svešās teritorijas, atgriezās savās dzimtajās vietās. Šajā ziņā visās trijās Baltijas valstīs situācija bija gandrīz līdzīga, Latvijā un Igaunijā lielākos apjomos, Lietuvā - mazākos, bet būtībā migrācijas plūsmu maiņa laika ziņā un virzienos bija vieni un tie paši. Šīs valstis bija vienāda likteņa atkarībā.
Vienāds liktenis visām trijām Baltijas valstīm bija periodā, kad tās atradās lielās impērijas pakļautībā, vienāds liktenis tām veidojās arī pēc neatkarības atgūšanas. To apstiprina arī demogrāfiskie raksturotāji.
Impērijas sastāvā regulāri samazinājās (katrā no valstīm gan atšķirīgā tempā) pamattautas īpatsvars valsts iedzīvotāju skaitā. Tas notika ar masveida imigrācijas (iebraukšanas) palīdzību. Pēc 1990.gada visās trijās valstīs notiek pretējais process: pamattautas īpatsvars valstīs konsekventi, kaut lēni, paaugstinās. Tas galvenokārt notiek emigrācijas (izbraukšanas) rezultātā no šīm valstīm citu etnosu cilvēkiem.
To, kā etniskā situācija Latvijā, Igaunijā un Lietuvā mainās 90.gadu vidū un otrā pusē, raksturo 2.tabulas dati.
Kaut arī katrā valstī pamatetnosa īpatsvars savā līmenī ir atšķirīgs no abām citām valstīm, procesi etniskās situācijas pārmaiņu ziņā ir analogi.
Visās trijās valstīs vienīgais etnoss, kas savu īpatsvaru palielina, ir pamatetnoss. Ja pamatetnosa īpatsvars palielinās visās trijās valstīs, tad savu skaitu palielina tikai lietuvieši, kamēr latviešu un igauņu  skaits arī 90.gados (nedaudz) samazinās. Pēdējo var izskaidrot ar dzimušo skaita samazināšanos un mirušo palielināšanos Latvijā un Igaunijā 90.gados.
Visi pārējie lielākie etnosi visās trijās valstīs savu skaitu un īpatsvaru samazina gan ar mehānisko kustību (galvenokārt), gan dabisko kustību - dzimušo skaita samazināšanās rezultātā.
Vēl kādu laiku  saglabājoties līdzšinējai situācijai mehāniskā un dabiskā kustība, var sagaidīt, ka pamattautas saglabās tendenci palielināt savu īpatsvaru arī turpmāk.
Iedzīvotāju etniskais sastāvs (gada sākumā)                        2.tabula
Skaits, tūkst. cilvēki
Procentos no kopskaita

1994
1995
1996
1997
1994
1995
1996
1997
Latvija








Visi iedz.
2565,8
2529,5
2501,7
2479,9
100,0
100,0
100,0
100,0
Latvieði
1391,5
1385,0
1377,8
1371,6
54,2
54,8
55,1
55,3
Krievi
849,2
829,6
816,0
805,7
33,1
32,8
32,6
32,5
Baltkrievi
105,1
102,5
100,4
98,8
4,1
4,0
4,0
4,0
Ukraiņi
78,2
75,3
73,6
72,6
3,1
3,0
2,9
2,9
Poļi
57,2
56,3
55,4
54,6
2,2
2,2
2,2
2,2
Lietuvieði
33,2
32,6
32,2
31,8
1,3
1,3
1,3
1,3
Ebreji
13,3
12,2
11,2
10,3
0,5
0,5
0,5
0,4
Igauņi
3,0
3,0
2,9
2,7
0,1
0,1
0,1
0,1
Citi etnosi
35,1
33,0
32,2
31,8
1,4
1,3
1,3
1,3
Igaunija








Igauņi
1506,9
1491,6
1476,3
…
100,0
100,0
100,0
…
Krievi
962,3
957,9
953,5
…
63,9
64,2
64,6
…
Ukraiņi
40,5
39,6
38,6
…
2,7
2,7
2,6
…
Baltkrievi
23,6
23,1
22,5
…
1,6
1,6
1,5
…
Somi
15,1
14,5
13,9
…
1,0
1,0
0,9
…
Latvieði
2,9
2,8
2,8
…
0,2
0,2
0,2
…
Ebreji
3,0
2,9
2,7
…
0,2
0,2
0,2
…
Lietuvieði
2,4
2,3
2,3
…
0,2
0,2
0,2
…
Citi etnosi
20,5
20,1
19,6
…
1,2
1,2
1,3
…
Lietuva








Visi iedz.
3724,0
3717,7
3711,9
…
100,0
100,0
100,0
…
Lietuvieði
3018,9
3022,4
3023,0
…
81,1
81,3
81,4
…
Krievi
316,6
310,9
307,5
…
8,5
8,4
8,3
…
Poļi
261,5
259,2
257,9
…
7,0
7,0
7,0
…
Baltkrievi
57,0
55,9
55,2
…
1,5
1,5
1,5
…
Ukraiņi
38,5
37,7
37,3
…
1,0
1,0
1,0
…
Ebreji
6,5
5,9
5,6
…
0,2
0,1
0,1
…
Latvieði
4,0
4,0
3,9
…
0,1
0,1
0,1
…
Igauņi
0,5
0,5
0,5
…
0,0
0,0
0,0
…
Citi etnosi
20,5
21,2
21,0
…
0,6
0,6
0,6
…











4.  Līdzīgais un atšķirīgais Baltijas tautu ataudzē
Demogrāfiskie procesi veidojas ilgstošā attīstības gaitā. Uz tiem iedarbojas dažādas tradīcijas, ieražas. Pēdējās savukārt ir sociālekonomisko, arī apkārtējās vides apstākļu nosacītas.
Minēto un citu faktoru ietekmē katrai tautai ilgstošā attīstības gaitā veidojas savs demogrāfiskās uzvedības stils. Reiz izveidojies, tas saglabājas samērā ilgstoši, vairākās paaudzēs nemainīgs vai arī mainās samērā prognozējami.
Taču 90.gadu sākumā, Baltijas valstīm no jauna atgūstot neatkarību, demogrāfijas jomā (un ne tikai tajā) bija izveidojusies sarežģīta situācija. Tajā bija daudz atšķirīga, bet arī daudz kopīga.
Lietuvā bija saglabājies samērā viendabīgs etniskais sastāvs ar 80% lietuviešu. Pārējie 20% veidojās (gandrīz uz pusēm) no austrumslāviem (krievi, baltkrievi, ukraiņi) un poļiem.
Igaunijā pamattauta veidoja ap 60%, austrumslāvi - 35%, pārējie 5% bija citi etnosi.
Etniskā sastāva ziņā visneviendabīgākais stāvoklis bija Latvijā. Pamatetnoss - latvieši - 90.d\gadu sakumā veidoja nedaudz vairāk kā pusi (52%) visu iedzīvotāju. Liels un samērā viendabīgs etniskais masīvs bija austrumslāviem - 42%, krievi no visiem iedzīvotājiem bija trešā daļa (34%).
Tāpēc arī iznācis, ka demogrāfisko procesu norises Lietuvā  veidojas galvenokārt pamattautas ietekmē, Igaunijā un sevišķi Latvijā šos procesus lielā mērā ietekmē šajās valstīs dzīvojošo citu etnosu cilvēku demogrāfiskā uzvedība. Ja “atbildību” par demogrāfiskajos procesos notiekošo Lietuvā “var prasīt” no pamattautas - lietuviešiem, tad Igaunijas un sevišķi Latvijas situācijā pamattautas šos procesus iespaido tikai daļēji.
Kā parāda neatkarības pirmie gadi, pamattautas savās valstīs demogrāfisko  procesu norisē uzvedas samērā mierīgi, kamēr tajās dzīvojošie citi etnosi jūtas savādāk. Demogrāfiskajos procesos tas izpaužas stipri uzkrītoši: maz precas, daudz šķiras, maz dzimst bērnu, daudzi emigrē. Sevišķi reljefi tas parādās Latvijas etnodemogrāfiskajā situācijā.
Tādu dalītu demogrāfisko uzvedību  pamatetnosu un citu šajās valstīs nokļuvušo etnosu uzvedībā var saprast.
Šoku (ne tikai) pārdzīvoja visi šajās atjaunotajās valstīs dzīvojošie. Pārmaiņas notika visur, tiesa, katrā valstī citādos tempos un dažādā dziļumā. Taču pamattautas šīs pārmaiņas pārdzīvoja savās valstīs, savā senču teritorijā. Turpretī šajās valstīs (toreiz impērijas rietumu nomalē) sabraukušie citu etnosu cilvēki  lielākoties jutās kā no  laivas izmesti. Daudzi tūkstoši cilvēku jaunajās Baltijas valstīs tā arī nevarēja iedzīvoties un tās pameta, emigrēja. Taču arī tie, kas te palika, lāga nesaprata, kā tiem uzvesties kādu laiku vēl padzīvot vai tūlīt posties ceļā, t.i., atradās “čemodāna situācijā”. Šī situācija Baltijas valstīs pēckara periodā sabraukušajiem tagad velkas jau gadiem. Tāpēc arī domāt par nopietnu, ilgstošu dzīvošanu ir grūti. Demogrāfiskajos procesos šis “nogaidīšanas” stāvoklis  izpaužas jo uzskatāmi visos galvenajos demogrāfiskajos rādītājos dažādos raksturojumos. To tad arī parāda apskatāmais materiāls par visām trijām Baltijas valstīm.
1.    Iedzīvotāju skaita un izvietojuma sakarība un atšķirības
Katras valsts raksturlielums ir noteikta teritorija, platība, ko tā aizņem.
Valsts teritorija ir zināms “vēstures produkts”. Vēstures gaitā visās trijās Baltijas valstīs to teritorija, robežas ir mainījušās daudzkārt. Piemēram, tagadējo Lietuvas teritoriju nekādi nevar salīdzināt ar to “Lietuvu”, , kuras robežas  pletās no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Arī Latvijas un Igaunijas teritorijas vēsturē bija “plašākas”. Laika gaitā kaut kas zaudēts kā vienai, tāotrai un trešai valstij. Tāpēc “tagadējās” robežas arī var uzlūkot kā nosacītas, taču reāli eksistējošas.
Ja esošo teritorijas platību kopš neatkarības atjaunošanas laika - 1990.gada - var uzskatīt kā stabilu, konstantu jēdzienu, tad šajās teritorijās dzīvojošo skaits un iedzīvotāju blīvums (km2) mainījies visus šos 90.gadus. Tas redzams1.tabulā. Visas trīs Baltijas valstis, nelielas pēc savas teritorijas
, atrodas pie Baltijas jūras un ir Ziemeļeiropas valstis. Lai gan teritorija nav liela, tomēr Eiropā ir ne viena vien attīstīta valsts ar mazāku platību nekā Igaunijā. Par to mazāka ir Šveice, Dānija, Nīderlande, Beļģija un vairākas citas, nemaz jau nerunājot par Luksemburgu, Lihtenšteinu un citām mazām Eiropas valstiņām. Tas liecina, ka ne jau teritorijas lielums ir tas faktors, kas nosaka valsts attīstības pakāpi. Pat otrādi: cik gan pasaulē plašu valstu, kuras savā attīstībā tālu atpaliek no mazajām, kompakti veidotajām valstīm.
1.tabula
Teritorijas platība, iedzīvotāju skaits un blīvums

Latvija
Igaunija
Lietuva
Teritorija (m2)
64589
45227
65301
Iedzīvotāju skaits
(tūkst. cilv.)



1990
2673,5
1571,6
3708,2
1991
2667,9
1570,5
3736,5
1992
2657,0
1562,2
3746,9
1993
2606,2
1526,5
3736,5
1994
2565,8
1506,9
3724,0
1995
2529,5
1491,6
3717,7
1996
2501,7
1476,3
3711,9
1997
2479,9
1462,1
3707,2
Blīvums uz 1(km2)



1990
41,4
34,7
56,8
1997
38,4
32,3
56,8
Sieviešu skaits vidēji uz 100 vīriešiem 1995.g.
116
112
111

Baltijas valstis nav lielas arī ar savu iedzīvotāju skaitu. Lielākā daļa Eiropas valstu ir ar daudz lielāku iedzīvotāju skaitu nekā Lietuvā un Latvijā, nemaz jau nerunājot par 1,5 miljonu cilvēku lielo Igauniju. Taču ir arī par Igauniju mazākas valstis ar iedzīvotāju skaitu zem viena miljona cilvēku: Islande, Irija, Luksemburga, Malta, nerunājot pat par visām mazajām: Andoru, Lihtenšteinu, Sanmarīno, kur iedzīvotāju skaits nesasniedz 10 tūkstošus cilvēku.
Baltijas valstis nav liels arī iedzīvotāju skaits uz katru kvadrātkilometru, t.i., tās nav pārāk blīvi apdzīvotas. Vairumā Eiropas valstu iedzīvotāju blīvums pārsniedz 100 cilvēku uz kvadrātkilometru. Tomēr visas trīs Baltijas valstis ir blīvāk apdzīvotas nekā citas Ziemeļvalstis. Tā Zviedrijā uz katru kvadrātkilometru dzīvo 20 cilvēku, Somijā - 13 cilvēku, Norvēģijā - 13 cilv. Baltijas valstis ir 2-3 reizes blīvāk apdzīvotas nekā citas Ziemeļeiropas valstis.
Tā nu iznāk, ka vienīgais rādītājs, ar ko Latvija un Igaunija “izceļas” citu Eiropas valstu vidū, ir tas, ka neatkarības apstākļos samērā strauji samazinās šo valstu iedzīvotāju skaits. Šis fakts varētu būt “unikāls” citu, pat pasaules, valstu vidū, ja to nevarētu izskaidrot ar to kolonizācijas situāciju, kādā tās atradās iepriekšējo (pirms 1990.gada) periodu piecdesmit gadu garumā. Tā ir tikai daļēja reakcija  uz iepriekšējā periodā notikušo netaisnību no lielās impērijas puses. “Savienoto trauku likums” beidzis darboties. Notiek “atplūdi”.
Ðie svešās varas piecdesmit gadi atstāja iespaidu ne tikai uz iedzīvotāju skaita pārmaiņām - pieplūdi, bet arī  uz pārējo demogrāfisko procesu norisi, kuri var sākt sakārtoties tikai “brīvās regulācijas” apstākļos.
Atšķirībā no Latvijas un Igaunijas Lietuvā demogrāfiskie procesi “uzvedās mierīgāk” arī pēc neatkarības atgūšanas. Iedzīvotāju skaits un blīvums Lietuvā visus līdzšinējos (90.) gadus saglabājās nemainīgs, stabils. Tāds tas 90.gados vērojams gandrīz visās Eiropas valstīs, arī tajās, kas atbrīvojās no atkarības no PSRS.
Izskaidrojums Latvijas un Igaunijas ekstremālai situācijai ir samērā vienkāršs. - nevienā citā Eiropas valstī pēc Otrā pasaules kara neieplūda tik daudz svešu etnosu cilvēku no citurienes, kā tas notika šajās divās kādreiz (pirms varmācīgās pakļaušanas) neatkarīgajās Baltijas valstīs. To, kāpēc Latvijā un Igaunijā, bet ne Lietuvā notika tik intensīva imigrācija, var izskaidrot ar PSRS ģeopolitiskajiem aprēķiniem. Rīga, Liepāja, Ventspils, Tallina bija stratēģiski svarīgas ostas pilsētas - “logs uz Rietumiem”. Tāpēc šo teritoriju pilnīga pakļaušana Krievijas ietekmei bija svarīgs uzdevums. Tās atradās tiešā Krievijas “pierobežā”, kamēr Lietuvai tādu tiešu robežkontaktu ar Krieviju nebija.
Kādi demogrāfiskie procesi norisa Baltijā pirmajos neatkarības gados, vēl labāk redzam, ja analizējam iedzīvotāju skaita pārmaiņas tempus ne tikai šajās trijās valstīs kopumā, bet arī to teritorijās - pilsētās un laukos. Tas parādīts 2.tabulā. Iedzīvotāju skaits un tā pārmaiņas pilsētās un laukos katrā no Baltijas valstīm notika atšķirīgi. Tām šajos procesos bija arī kas kopīgs.
Kopīgas iezīmes bija tās, ka Latvijā un Igaunijā iedzīvotāja skaita samazinājums valstī kopumā un pilsētās notika tūlīt pēc neatkarības atgūšanas. Atšķirīgs bija tas, ka tikai Lietuvā iedzīvotāju skaits valstī kopumā, kā arī pilsētās un laukos saglabājās 1990.gada statusā.
Latvijā un Igaunijā iedzīvotāju kopskaits kritās, sevišķi sākot ar 1993.gadu, ik gadu par 1% punktu. Līdzīga situācija veidojās šo valstu pilsētās. Igaunijas pilsētās kritums bija pat nedaudz straujāks nekā valstī kopumā un Latvijas pilsētās.
Savukārt lauku teritorijās iedzīvotāju skaits saglabājās nemainīgs kā Lietuvā, tā arī Igaunijā. Šajās abās valstīs iedzīvotāju skaits saglabājās bez pārmaiņām laukos, kamēr Igaunijas kopējais iedzīvotāju skaits samazinās tikai uz pilsētu rēķina.
Raksturīgi, ka vienīgi Latvijā samērā vienādā ātrumā samazinājās iedzīvotāju skaits kā pilsētās, tā laukos. Arī šādu parādību var izskaidrot ar to, ka Latvijā tomēr vairāk nekā Igaunijā un dzīvi laukos pēckara periodā bija apmetušies cittautieši. Daļa no tiem atjaunotās neatkarības gados emigrēja no lauku teritorijām. Tas radīja pamatu lauku iedzīvotāju skaita samazināšanai Latvijā.
Pilsētu iedzīvotāju īpatsvars visu iedzīvotāju skaitā augstāks nekā abās pārējās valstīs bija Igaunijā. Zemākais tas bija Lietuvā.
Notiekot iedzīvotāju skaita pārmaiņām 90.gados, vienīgi Igaunijā pilsētnieku īpatsvars samazinājās (par 2,5% punktiem). Turpretī Latvijā un Lietuvā pilsētnieku īpatsvars gandrīz neizmainījās. Lietuvā to var izskaidrot ar to, ka valsts iedzīvotāju skaits saglabājās bez pārmaiņām kā pilsētās, tā laukos. Savukārt Latvijā pilsētnieku īpatsvars saglabājās nemainīgs tāpēc, ka iedzīvotāju skaits vienlīdz strauji (7-8% punktiem) 90.gados kritās gan pilsētās, gan laukos.


Pastāvīgo iedzīvotāju skaits (gada sākumā 1000 cilv.)
Kopā
Pilsētās
Laukos
Pilsētnieki % no visiem iedzīvotājiem

skaits
%
skaits
%
skaits
%
Latvija








1990
2673,5
100,0
1852,9
100,0
820,6
100,0
69,3
1991
2667,9
99,8
1847,4
99,7
820,5
100,0
69,2
1992
2657,0
99,4
1836,4
99,1
820,6
100,0
69,1
1993
2605,2
97,5
1791,5
96,7
814,7
99,3
68,7
1994
2565,8
96,0
1775,9
95,8
789,9
96,3
69,2
1995
2529,5
94,6
1746,9
94,3
782,6
95,4
69,1
1996
2501,7
93,6
1725,7
93,1
776,0
94,6
69,0
1997
2479,9
92,8
1712,5
92,4
767,4
93,5
69,1
Igaunija







1990
1575,6
100,0
1123,3
100,0
448,3
100,0
71,5
1991
1570,5
99,9
1121,0
99,8
449,4
100,2
71,4
1992
1562,2
99,4
1112,9
99,1
449,3
100,2
71,2
1993
1526,5
97,1
1077,5
95,9
449,1
100,2
70,6
1994
1506,9
95,9
1058,8
94,3
448,1
100,0
70,3
1995
1491,6
94,9
1044,1
92,9
447,5
99,8
70,0
1996
1476,3
93,9
1029,7
91,7
446,6
99,6
69,7
1997
1462,1
93,0
1015,7
90,4
446,7
99,6
69,4
Lietuva







1990
3708,2
100,0
2526,9
100,0
1181,3
100,0
68,1
1991
3736,5
100,8
2557,5
101,3
1179,0
99,8
68,4
1992
3746,9
101,0
2568,2
101,6
1178,7
99,8
68,5
1993
3736,5
100,8
2549,0
100,9
1191,3
100,8
68,2
1994
3724,0
100,4
2553,4
100,3
1190,6
100,8
68,0
1995
3717,7
100,3
2526,4
100,0
1191,3
100,8
68,0
1996
3711,9
100,1
2518,4
99,7
1193,5
101,0
67,8
1997
3707,2
100,0
2534,5
100,3
1172,7
99,3
68,4

2. Iedzīvotāju pārmaiņas ar dabisko kustību
Ņemot vērā to, ka valsts iedzīvotāju skaita pārmaiņas pilsētās un laukos visvairāk skārušas Latviju, mēģināsim nedaudz detalizētāk noskaidrot, kā šie procesi norisinājušies ar dabisko un mehānisko kustību. Dati par Latviju doti 3. tabulā

Latvijas iedzīvotāju skaita samazinājums ar to kustību

Gads
kopējais
tai skaitā
ar dabisko kustību
mehānisko kustību
skaits
%
skaits
%
skaits
%
1991
-10912
100,0
-116
1,1
-10796
98,9
1992
-50782
100,0
-3851
7,6
-46931
92,4
1993
-40122
100,0
-12438
30,5
-27884
69,5
1994
-36311
100,0
-17501
48,2
-18810
51,8
1995
-27883
100,0
-17336
62,2
-10547
37,8
1996
-21790
100,0
-14538
66,1
-7252
33,9




Latvijas iedzīvotāju skaita samazinājums savu maksimumu sasniedza 1992.gadā, kad tas sasniedza 50,8 tūkst. cilvēku. Vēl augstāks tas noturējās arī 1993. un 1994.gadā.  Pēc tam iedzīvotāju skaits samazināties gan turpināja, bet mazākos apjomos.
Lai gan skaita samazinājums bija visos 90.gados, to veidojošie faktori jūtami mainīja savu īpatsvaru. Samazinājums visus šos gadus notika kā ar mehānisko kustību (migrāciju), tā arī ar dabisko kustību (dzimstību, mirstību).
90.gadu sākumā līdz 1994.gadam (ieskaitot) visā samazinājumā lielāko apjomu veidoja mehāniskā kustība – cittautiešu emigrācija. Sākumā tā gandrīz pilnīgi (pāri par 90%) veidoja visu samazinājumu. 90.gadu otrajā pusē mehāniskās kustības apjoms un īpatsvars samazinājās, tomēr palika samērā liels.
Dabiskais samazinājums savu maksimumu sasniedza 1994., 1995.gadā, kad tas ik gadu veidoja vairāk nekā 17 tūkst. cilvēku samazinājumu. Arī pirms un pēc šiem gadiem bija samērā liels iedzīvotāju dabiskais zudums.
Pārmaiņas mehāniskās un dabiskās kustības apjomu īpatsvarā Latvijā notika, sākot ar 1995.gadu. Ja līdz 1994.gadam (no 1991.gada) galveno samazinājumu – pāri par pusi – veidoja mehāniskā kustība, tad no 1995.gada šo lomu spēlēja dabiskā kustība. Nav grūti saprast, kas valstī ir vieglāk pārdzīvojams: cilvēku skaita zudums ar mehānisko vai dabisko kustību. Dabiskās kustības zudumi ir daudz sāpīgāki.
Dabisko pieaugumu veido divi faktori: dzimstība un mirstība un starpība starp to apjomiem. Ja dzimst vairāk cilvēku un mirst mazāk (par dzimušo skaitu), būs dabiskais pieaugums. Pretējais – samazinājums – būs tad, ja nomirst vairāk, nekā tajā pašā laikā (gadā) piedzimst.
Dzimstību, mirstību un dabisko pieaugumu vai samazinājumu raksturojošie lielumi Baltijas valstīs neatkarības  gados redzami 4. Tabulā.
Latvija
Igaunija
Lietuva

Dzimuði
Miruði
Dab. pieaug.
Dzimuði
Miruði
Dab. pieaug.
Dzimuði
Miruði
Dab. pieaug.
skaits
1990
37918
34812
3106
22308
19530
2778
56868
39760
17108
1991
34633
34749
-116
19320
19705
-385
56219
41013
15206
1992
31569
35420
-3851
18006
20115
-2109
53617
41455
12162
1993
26759
39197
-12438
15170
21267
-6097
46727
46107
620
1994
24256
41757
-17501
14178
22150
-7972
42832
46486
-3654
1995
21595
38931
-17336
13560
20872
-7312
41180
45306
-4126
1996
19782
34320
-14538
13291
19019
-5728
39169
42896
-3727
Uz 1000 iedzīvotājiem
1990
14,2
13,0
1,2
14,2
12,4
1,8
15,3
10,7
4,6
1991
13,0
13,1
-0,1
12,3
12,6
-0,3
15,1
11,0
4,0
1992
12,0
13,5
-1,5
11,7
13,0
-1,4
14,3
11,1
3,2
1993
10,3
15,2
-4,9
10,0
14,0
-4,0
12,5
12,3
0,2
1994
9,5
16,4
-6,9
9,5
14,8
-5,3
11,5
12,5
-1,0
1995
8,6
15,5
-6,9
9,1
14,1
-5,0
11,1
12,2
-1,1
1996
7,9
13,8
-5,9
9,0
12,9
-3,9
10,6
11,6
-1,0



Dati rāda, ka dzimušo, mirušo un dabiskā pieauguma vai samazinājuma apjomi katrā no trim valstīm ir visai atšķirīgi. Tomēr redzams, ka dzimstības, mirstības un dabiskā pieauguma (samazinājuma) virzieni, tendences ir ļoti līdzīgas, īpaši starp Latviju un Igauniju. Visās trijās Baltijas valstīs šajos gados dzimstības apjomi un koeficienti (uz 1000 iedzīvotājiem) konsekventi kritās, mirstības apjomi un koeficienti aug, kamēr dabiskais pieaugums no pozitīva kļuvis par negatīvu. Tādas ir kopējās tendences. Katrai no valstīm ir savi apjomi un koeficienti. Arī starp tiem visās trijās valstīs saskatāmas paralēles.
Šīs paralēles vedina uz zināmām pārdomām, spriedumiem. Presē lasīts, ka valdības šajās valstīs “nerūpējas par demogrāfiju”, ka varētu darīt “daudz ko”, lai paaugstinātu dzimstību un pazeminātu mirstību. Kā vēlējumu jau šādas tēzes (pārmetumus) var pārsniegt, taču demogrāfijai tie noder.
Bet, ja nopietni, vai tiešām valdības (turklāt katrā no šīm trim valstīm ir tās bijušas neviena vien, pa laikam mainījušās) vainojamas demogrāfisko procesu norisē? Vai tiešām visu trīs valstu (visas) valdības kā norunājušas “neko nedara”, lai šos procesus “uzspodrinātu”.
Nopietna zinātniskā analīze apliecina, ka ne jau kāda no šo jauno suverēno valstu valdībām būtu varējusi kaut ko līdzēt, lai demogrāfiskie procesi noritētu labvēlīgāk. Tas nebija to spēkos. Uz demogrāfiskajiem procesiem iedarbojas vesela virkne objektīvu faktoru, kuru tieši “no valdības mājas” nav vadāmi.
Protams, valdības var un tām vajag radīt maksimāli labvēlīgus sociālekonomiskos un citus apstākļus, kas labvēlīgi ietekmē demogrāfisko procesu norisi. Jādomā, ka valdība to arī dara (savu iespēju robežās).
Uz to, ka pēc dziļā demogrāfiskā krituma visās trīs Baltijas valstīs (lai noteiktu – sinhroni) notiek zināma uzlabošanās, norāda fakts, ka dzimstība vairs nekrīt ar tādu straujumu, kāds bija 90.gadu vidū. Mirstības apjoms, sākot ar 1995.gadu (kā pēc norunas), visās trijās valstīs sāka mazināties. 90.gadu otrajā pusē sāk mazināties dabiskā zuduma apjomi (arī samērā sinhroni).
Tas, kas pēc neatkarības atgūšanas veidojās Baltijas valstu demogrāfiskajos procesos, ir samērā vienreizēja, unikāla parādība. Tā bija novērojama visās trijās Baltijas valstīs vienlaikus, vienā (vienādā) virzienā. Reizē šie procesi sākās un tāpat arī sāk izlīdzināties. Protams, šo procesu dziļums katrā no valstīm bija citāds, taču līdzīgs gan.
Demogrāfiskā krīze visās trijās Baltijas valstīs nav saistīta ar atsevišķu valsti un to negribēšanu vai neprasmi “organizēt” demogrāfisko procesu norisi. Ðai krīzei, tāpat kā kritumam ekonomikā, saknes jāmeklē tajos jaunajos nosacījumos, kādi veidojās pēc saiðu sarauðanās ar austrumu teritorijām, un, galvenais, ar to situāciju, kādā pēc jauno (atjaunoto) valstu izveidoðanās nonāca no citurienes pēckara laikā sabraukuðie, viņu pēcnācēji. Tie cilvēki, kuri jaunajos apstākļos nevarēja (vai negribēja) iedzīvoties, pamazām no jauna iedzīvojas un sāk pierast.
Ja salīdzinām paðreizējo periodu Baltijas valstu demogrāfijā ar ðo paðu periodu citās Eiropas valstīs, tad nav jau tā, ka citās valstīs nekā līdzīga nav. 90.gados zems dzimstības līmenis ir vairākās citās valstīs: Itālijā, Vācijā, Ungārijā un arī citās. Negatīvs dabiskais pieaugums tagad ir Itālijā, Vācijā, Ungārijā un dažās citās valstīs. Taču ðajās valstīs ðīs negatīvās demogrāfiskās parādības nav tik ilgstoðas un tik dziļas, kā tas tagad vērojams Baltijas valstīs.
Aplūkotie dabiskā rādītāji Baltijas valstīs ne tikai laika ziņā (pa gadiem), tie atšķiras arī ðo valstu teritorijās. Ðajā sakarībā izmantosim dabiskā pieauguma (samazinājuma) intensitātes rādītājus Latvijas teritorijā 90.gado, kas doti 5. Tabulā:
Dabiskā pieauguma (samazinājuma) intensitāte (uz 1000 iedzīvotājiem)
Gads
Latvijā
tai skaitā:
kopā
pilsētās
lauki
Rīga
1991
-0,1
-0,2
0,3
-1,7
1992
-1,5
-1,9
-0,7
-3,5
1993
-4,9
-5,2
-3,9
-7,0
1994
-6,9
-7,2
-6,1
-8,6
1995
-6,9
-7,0
-6,7
-8,3
1996
-5,9
-5,8
-5,9
-6,5




Arī ðīs tabulas dati liecina, ka intensīvāka dabiskā samazinājuma gadi bija 1994. un 1995.gads, kad uz 1000 iedzīvotājiem gada laikā iedzīvotāju skaits samazinājās par 7 cilvēkiem. Ne pirms, ne pēc ðiem gadiem dabiskais samazinājums nav bijis tik intensīvs.
Visintensīvākais dabiskais zudums bija pilsētās, seviðķi Rīgā. Rīgā 1994. un 1995.gadā dabiskais samazinājums bija vairāk nekā 8 cilvēki (uz 1000 iedzīvotājiem), turpretī lauku teritorijās – vairāk nekā 6 cilvēki.
To, ka lauku teritorijās ir mazāks dabiskais samazinājums 90.gados, var izskaidrot ar nedaudz augstāku dzimstības līmeni nekā pilsētās, seviðķi Rīgā.
Tā kā dabiskai pieaugums (samazinājums) ir rādītājs, kas veidojas no diviem faktoriem – dzimstības un mirstības, to starpības – ir lietderīgi izskatīt abus ðos faktorus detalizētāk. Tas atļaus labāk izprast, kā dabiskais pieaugums Baltijas valstīs 90.gados veidojies.



Nobeigums
Latviešu un pārējo Baltijas valstu pamatetnosu etniskā pastāvēšana apdraudētība nav mākslīgi radīts pārspīlējums, bet traģiska un nežēlīga īstenība. Igauņi un lietuvieši savā zemē, tāpat kā latvieši kā nācija var pastāvēt vien savā nacionālajā valstī - patiesi neatkarīgā Republikā. Ja Baltijas valstis nebūtu atjaunojušās kā nacionālas valstis, tad tās tautas aktivitātes zaudē jebkuru jēgu. Arī nācijas izdzīvošana ir atkarīga no daudziem nosacījumiem, no ģimeņu stipruma un no dzimstības. Var izrādīties, ka viens no galvenajiem mērķa sasniegšanas virzītājiem ir nacionālās apziņas stiprums. Ikvienam jāapzinās, ka nācijas liktenis ir atkarīgs arī no viņa paša. Kopumā tas viss veido neatkarības ciklu, ko Latvija un pārējā Baltijas valstis jau ir veikušas. Kopš neatkarības atjaunošanas visās Baltijas valstīs ir notikušas ievērojamas izmaiņas demogrāfijā. Diemžēl Baltijas valstīs salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, piem., dabiskais pieaugums ir negatīvs, tomēr ir cerība, ka tas ar laiku izlīdzināsies un varbūt pat būs pozitīvs.
Runājot par savu mērķi, kuru biju nostādījis pirms sāku rakstīt kursa darbu, varu apgalvot, ka tas ir sasniegts. Nācās konstatēt, ka šī tēma ir plaši un ilgi diskutējama. Man izdevās rast priekšstatu par Baltijas valstu demogrāfiskajām atšķirībām, par to, kā tās ir mainījušās 20.gs. un kādu ietekmi tās atstāj uz šodienu.
Ir interesanti salīdzināt sev tuvāko kaimiņu valstīs notiekošos demogrāfiskos procesus ar Latviju. Jāatzīst, ka tie šobrīd ir diezgan atšķirīgi, kaut gan visas Baltijas valstis ir piemeklējis vienāds liktenis. Latviešu pašreizējās nacionālās traģēdijas cēlonis ne tik daudz meklējams zemajā dzimstībā un vecīgajā demogrāfiskajā struktūrā, kā apzināti masveidīgajā Latvijas pārpludināšanā ar krieviem. Šobrīd Baltijas valstīs pamatetnosa īpatsvars palielinās, kas ir saistīts ar cittautiešu emigrēšanu.


Atsauces
“20.gs. demogrāfiskās maiņas Latvijā - Rasma Kalniņa “Diena” 1997.g.29.maijs
“Latviešu nācijas izredzes” 1990.gada 28.septembra konference - Oļģerts Dzenītis, Rīga “Zinātne” 1990.g.
“Ziemeļvalstis” - Iveta Druva - Druvaskalne, Rīga, apgāds “Jāņa Sēta”, 1996.g.
“Latvijas Vēstnesis” -
“Igaunijas un Lietuvas ģeogrāfija” - B. Brice, Rīga, apgāds “Zvaigzne ABC”, 1995.g.
“Demogrāfija” - P. Zvirdiņš, Rīga, “Zvaigzne”, 1989.g.



at

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Abonēt: Ziņas komentāri (Atom)