Indijas okeāns

                                                Indijas okeāna klimatiskās īpatnības.

Vispārīgais okeāna raksturojums.

Indijas okeāns ir trešais Pasaules okeāns pēc lieluma. Atrodas ziemeļos starp Āziju un rietumos starp Āfriku, austrumos Austrāliju un dienvidos Antarktidu. Platība kopā ar jūrām sastāda 74 917 tūkstošus km², vidējais ūdens tilpums 291 945 tūkstoši km³ , vidējais dziļums 3 897 m. krasta līnija stipri izrobota tikai ziemeļu daļā. Šeit ir izvietojušās visas lielākās jūras (Bengālijas, Adenas u.c.) un līči. Dienvidu daļā krasti ir vāji izroboti. Jūras ietilpstošās – Sarkanā, Persijas līcis, Andamanas, Arābijas, Arafuras un Timoras. Salas – Madagaskara, Ceilona, Sokotra, Bahreina.        

Klimats.

Indijas okeāns pārsvarā atrodas tropiskajos un subtropiskajos platuma grādos, kā arī tā klimatu lielā mērā nosaka lielā Āzijas kontinenta teritorija, kuru tas apskalo. Ziemā virs Āzijas kontinenta atrodas augsta spiediena apgabals, bet virs okeāna daļas, kas tam piekļaujas – spiediens ir pazemināts. Vasarā savukārt aina ir pretēja.

Janvārī termiskais ekvators Indijas okeānā nedaudz nobīdīts uz D no ģeogrāfiskā ekvatora. Rajonā starp 10° Z.p. un 20° D.p., gaisa temperatūra augstāka par 27°C. Ziemeļu puslodē izoterma 20°C, kura atdala tropisko zonu no mērenās, iet no Arābijas pussalas D daļas un Suecas kanāla pāri Persijas līcim uz Bengālijas līča Z daļu. Dienvidu puslodē izoterma 10°C, kura atdala mēreno zonu no subpolārās, iet dienvidos gandrīz gar 45° paralēli. Vidējos platuma grādos Dienvidu puslodē (starp 10° un 30° D.p.) izotermas 27°-21°C, ir vērstas no R-DR uz A-ZA, un iet pāri Dienvidāfrikai caur Indijas okeānu uz Rietumaustrāliju, norādot uz to, ka rietumu sektorā temperatūra vienos un tajos pašos platuma grādos par 1-3°C augstāka, nekā temperatūra austrumu sektorā. Pie Austrālijas rietumu krasta 27°-21°C izotermas noslīd uz dienvidiem stipri uzsildītā kontinenta ietekmes dēļ.

Maijā visaugstākā temperatūra (virs 30°C) tiek novērota Arābijas pussalas dienvidu daļas centrālajos rajonos, Z-A Āfrikā, Birmā un Indijā. Indijā tā sasniedz līdz 35°C. Indijas okeāna termiskais ekvators atrodas ap 10° Z.p.. Izotermas no 20°C līdz 10°C izvietojas dienvidu puslodē starp 30° un 45° D.p. no A-DA uz R-ZR, norādot uz to, ka rietumu sektors ir siltāks par austrumu.

Temperatūra no maija mēneša virs Arābijas jūras un Bengālijas līča nedaudz pazeminās, pie kam temperatūra virs Arābijas jūras rajona ir zemāka kā virs Bengālijas līča. Somālijas tuvumā temperatūra auksto ūdens masu pacelšanās virspusē dēļ, krītas zemāk par 25°C. Pašas zemākās temperatūras tiek novērotas augustā. Dienvidu puslodē, rajonā uz R no Dienvidāfrikas ir nedaudz siltāks, kā centrālajā daļā tajos pašos platuma grādos. Pie Austrālijas R krastiem, temperatūra arī ir nedaudz augstāka nekā kontinenta iekšienē.

Novembrī termiskais ekvators ar nelielu temperatūras zonu virs 27,5°C gandrīz sakrīt ar ģeogrāfisko ekvatoru. Bez tam, virs Indijas okeāna rajonā uz Z no 20° D.p. temperatūra gandrīz vienmērīga (25-27,5°C), izņemot nelielu apgabalu virs Indijas okeāna centrālās daļas. Gada temperatūras amplitūdas centrālajai daļai starp 10° Z.p. un 12° D.p., mazāk kā 2,5°C, bet rajonā starp 4° Z.p. un 7° D.p. – mazāk kā 1°C. Bengālijas līča piekrastes rajonos un Arābijas jūrā, kā arī rajonā starp 10° un 40° D.p. uz R no 100° R.g., gada amplitūda pārsniedz 5°C.

Bāriskais lauks un vēji.

Janvārī meteoroloģiskais ekvators (minimālais atmosfēras spiediens 1009-1012 mbar), tāpat kā termiskais, izvietots ap 10° D.p., un tas pēc meteoroloģiskajiem principiem sadala ziemeļu un dienvidu puslodes.

Noteicošais vējš uz Z no meteoroloģiskā ekvatora ir ZA pasāts, vai precīzāk ZA musons, kurš maina virzienu uz Z no ekvatora un ZR dienvidu puslodē. Uz D no meteoroloģiskā ekvatora, kontinentu sasilšanas rezultātā, vasarā dienvidu puslodē minimālais spiediens (mazāk kā 1009 mbar) tiek novērots virs Austrālijas, Āfrikas un Madagaskaras salas. Augsto spiedienu apgabals ir izvietots dienvidu subtropiskajos platuma grādos 35° D.p., maksimālais spiediens (vairāk par 1020 mbar) tiek novērots virs Indijas okeāna centrālās daļas (Sen-Polas un Amsterdamas salu tuvumā). Izobāras 1014 mbar ziemeļu izliece Indijas okeāna centrālajā daļa ir izskaidrojama ar daudz zemāku gaisa temperatūru un ūdens temperatūru virsējos slāņos, nekā Klusā okeāna dienvidu daļā, kur analoga izliece tiek novērota virs Dienvidamerikas austrumu sektora.

Uz D no augsta spiediena apgabala tiek novērota pakāpeniska spiediena krišanās virzienā uz subpolāro depresiju ap 64,5° d.p., kur spiediens zemāks par 990 mbar. Šāda bāriskā sistēma veido divu tipu vējus uz D no meteoroloģiskā ekvatora. Z daļā DA pasāti apņem visu Indijas okeāna akvatoriju, izņemot rajonus pie Austrālijas krastiem, kur tie maina virzienu uz D vai DR. Uz D no pasātu apgabala (starp 50 un 40° D.p.) atrodas rietumu vēju zona virzienā no Labās cerības raga uz Horna ragu. Nozīmīgas atšķirības starp rietumu vējiem un pasātiem ir ne tikai tas, ka rietumu vējiem ir daudz lielāks ātrums, bet arī tas, ka katru dienu rietumu vējiem ir lielākas svārstības gan ātrumā, gan virzienā.

Jūlijā vēja laukam uz Z no 10° D.p. tiek novērota pretēja situācija, kura ir janvārī. Ekvatoriālā depresija ar 1005 mbar apzīmējumiem ir izvietota virs Austrālijas austrumu daļas. Uz D no šīs depresijas, spiediens pakāpeniski paaugstinās virzienā no 20° Z.p. uz 30° D.p.

Dienvidu pasāti, šķērsojot ekvatoru un nokļūstot Z puslodē, kļūst par DR musoniem, ļoti intensīviem, raksturīgiem ar spēcīgām vētrām pie Somālijas krastiem un Arābijas jūrā. Šis rajons ir labs piemērs tam, ka vēju novirze ir ar gada ciklu ziemeļu pasātu zonā, kas ir rezultāts spēcīgajai sasilšanai un atdzišanai Āzijas kontinentā. Vidējos un augstajos platuma grādos dienvidu puslodē mīkstinošais efekts Indijas okeānā samazina atšķirības spiediena un vēja laukos jūnijā un janvārī. Taču augstajos platuma grādos rietumu vēju stiprums pieaug, un to svārstības arī virzienam un ātrumam pieaug.

Vētru atkārtojamību uzskaite (vairāk par 7 ballēm) parādīja to, ka ziemā ziemeļu puslodē virs lielākās Indijas okeāna daļas uz Z no 15° D.p., vētras faktiski netiek novērotas (to atkārtojamība 1%). 10° D.p., 85-95° A.g. rajonā (uz ZR no Austrālijas), no novembra līdz aprīlim dažreiz veidojas tropiskie cikloni, kuri virzās uz DA un DR. Uz D no 40° D.p. vētru atkārtojamība ir lielāka par 10% dienvidu puslodē pat vasarā. Ziemeļu puslodē vasarā no jūnija līdz augustam DR musoni Arābijas jūras rietumu daļā (pie Somālijas krastiem ) vienmēr ir tik spēcīgi, ka aptuveni 10-20% vējiem ir 7 balles. Šajā sezonā klusās zonas (ar vētru atkārtojamību mazāku par 1%), izvietojas rajonā starp 1° D.p. un 7° Z.p. un uz R no 78° A.g. Rajonā 35-40° D.p., vētru atkārtojamība salīdzinot ar ziemas sezonu palielinās par 15-20%.

Mākoņu sega un nokrišņi.

Ziemeļu puslodē mākoņu segai ir raksturīgas ievērojamas sezonas izmaiņas. ZA musonu periodā (decembris - marts) mākoņainība virs Arābijas jūras un Bengālijas līča mazāka par 2 ballēm. Taču vasarā DR musoni nes lietainu laiku Malajas arhipelāgam un Birmai, pie kam vidējā mākoņainība jau sastāda 6-7 balles. Rajonā uz D no ekvatora ir DA musonu zona, kura raksturīga ar lielu mākoņainību visa gada garumā (5-6 balles vasarā ziemeļu puslodē un 6-7 balles ziemā). Pat DA musonu zonā tiek novērota diezgan liela mākoņu sega un tajā ļoti reti gadās skaidru debešu apgabali, kuri būtu raksturīgi DA musonu zonai Klusajā okeānā. Mākoņainība rajonos uz Z no Austrālijas pārsniedz 6 balles. Taču Austrālijas rietumu krastu tuvumā ir diezgan skaidras debesis.

Vasarā pie Somālijas krastiem un Arābijas pussalas dienvidu daļā bieži tiek novērotas jūras miglas (20-40%) un ļoti slikta redzamība. Ūdens temperatūra šeit ir par 1-2°C zemāka par gaisa temperatūra, kas izraisa kondensāciju, kuru pastiprina arī putekļi, kuri tiek atnesti no kontinentu tuksnešiem. Rajonā uz D no 40° D.p. arī ir raksturīgas biežas jūras miglas visa gada garumā.

Vislielākais kopējais gada nokrišņu daudzums Indijas okeānā tiek novērots augustā – vairāk kā 3000 mm uz ekvatora un vairāk kā 1000 mm dienvidu puslodes rietumu zonā. Starp 35° un 20° D.p. pasātu zonā nokrišņi ir samērā retāk. Īpaši sausi ir Austrālijas rietumu krastu apgabali, tur nokrišņu daudzums mazāks par 500 mm. Šīs sausās zonas ziemeļu robežas ir 12-15° D.p., t.i. tā nesasniedz ekvatoru kā Klusajā okeānā dienvidu daļā.

ZR musonu zona kopumā ir kā robeža starp ziemeļu un dienvidu vēju sistēmu apgabaliem. Vairāk uz Z no šī apgabala (starp ekvatoru un 10° D.p.) atrodas lietainā ekvatoriālā zona, kura sniedzas no Javas jūras līdz Šeišeļu salām. Bez tam ļoti liels nokrišņu daudzums tiek novērots Bengālijas līča austrumu daļā, īpaši Malajas arhipelāga rajonā. Virs Arābijas jūras rietumu daļas ir ļoti sauss un nokrišņu daudzums Adenas līcī un Sarkanajā jūrā ir mazāks par 100 mm. Maksimālais nokrišņu daudzums novērojams lietus zonās Indijas okeāna rietumu daļā decembrī – februārī starp 10° un 25° D.p. un martā – aprīlī starp 5° Z.p. un 10° D.p. Vislielākos nokrišņu daudzumus gandrīz visa gada garumā novēro uz ziemeļiem no Sumatras salas.