Eiro obligācijas

Eiro obligāciju definīcija

Jebkuras obligācijas, kas tiek pārdota ārpus kādas valsts robežām, tiek saukta par starptautiskajām obligācijām. Taču ir jāizšķir divi starptautisko obligāciju veidi – ārzemju obligācijas un Eiro obligācijas.

Ārzemju obligācijas ir obligācijas, ko pārdod kāds ārvalsts emisionārs, bet kuras ir nominētas pircēja valsts valūtā. Kā hipotētisku piemēru varētu minēt ārvalstu kompāniju, kas uzsāk aktīvu darbību Latvijas tirgū. Lai to darītu, tai ir nepieciešama Latvijas Republikas valūta – lati. To iegūšanai kompānija izlaiž latu obligācijas un pārdod tās Latvijā rezidējošiem fiziskām un juridiskām personām.

Eiro obligācija jau ir daudz plašāks jēdziens, un apzīmē obligāciju, kas ir izdota vienā valstī kādas otras valsts valūtā pārdošanai trešajā valstī. Kā piemēru varētu minēt General Electric (ASV uzņēmums) izdotas obligācijas vācu markās, kas tiek tirgotas Lielbritānijā. Šāda obligācija tiek saukta par marku Eiro obligāciju. Obligācija sterliņu mārciņās, ko tirgo Vācijā, tiktu saukta par mārciņu Eiroobligāciju, u.tml.

Investorus piesaistošie faktori

Ir vairāki faktori, kas piesaista investorus pie Eiro obligācijām. Eiro obligācijas parasti tiek izdotas uzrādītāja formā, nevis kā vārda obligācijas, un līdz ar to netop zināmi obligacionāru vārdi vai izcelsme. Tas īpaši patīk investoriem, kuriem rūp anonimitāte kādu privātu iemeslu dēļ, vai arī lai izvairītos no nodokļu maksāšanas.

Tāpat lielākā daļa valstu neietur nodokļus par Eiro obligāciju procentiem. Tā piemēram, kāds investors no Amerikas Savienotajām Valstīm, kurš vēlas gūt tīro ienesīgumu 10% apmērā, ir jāpērk obligācijas ar 10% likmi. Savukārt pērkot iekšzemes obligācijas, kuru augļi ASV tiek aplikti ar 30% ienākuma nodokli, lai gūtu tīro ienākumu 10% apmērā, nepieciešams, lai obligācijas procentu likme būtu 13,3 procenti. Investori, kas vēlas saglabāt slepenību, protams, nevēlēsies iesniegt pieprasījumu par nodokļu atmaksu, tāpēc tie labāk dod priekšroku Eiro obligācijām. Protams, katram pilsonim ir jāuzrāda savi ar nodokļiem apliekamie ieņēmumi, taču no tā vienmēr ir iespējams izvairīties. Tipisks Eiro obligāciju pircējs tiek aprakstīts kā beļģu zobārsts, kas vēlas saņemt nedaudz vairāk peļņas kā no valdības obligācijām, tajā pat laikā nepakļaujot sevi nedrošu vērtspapīru riskam.

Eiro obligāciju vēsture

Pirmā Eiro obligācija tika izdota 1963. gadā, un kopš tā laika Eiro obligāciju tirgus ir ļoti strauji audzis, it sevišķi tas noticis pēdējo divdesmit gadu laikā. Kā Eiro obligāciju popularitātes sākotnējais faktors jāmin ASV valdības ieviestais Ienesīguma Pielīdzināšanas Nodoklis (Interest Equalization Tax), ar ko tika aplikti ASV pilsoņu ienākumi no ārzemnieku Savienotajās Valstīs izdotajām dolāru obligācijām. ASV valdība bažījās par kapitāla aizplūšanu no ASV ilgā termiņā, un, līdz ar to tika pieņemts šāds likums, kas aizkavētu tā aizplūšanu. Samazinot ārzemju obligāciju pievilcību ASV rezidentu acīs, šis likums vienlaicīgi stimulēja ārzemju uzņēmumus un valsts institūcijas izdot dolāru obligācijas ārpus ASV teritorijas.

Arī nākamais ASV valdības lēmums līdzīgu nodokli attiecināt uz ārvalstniekiem, kuri turēja ASV obligācijas, sekmēja Eiro obligāciju tirgus attīstību. Tas nozīmēja, ka citu valstu pilsoņi labāk iegādājās Eiro obligācijas, kas nebija ar ASV nodokļiem apliekami objekti (Eiro obligācijas līdz ar to sāka izdota arī ASV rezidenti).

Kaut gan Ienesīguma Pielīdzināšanas Nodoklis tiek atcelts 1974. gadā un uz ārvalstniekiem attiecināmais nodoklis vēl pēc 10 gadiem, Eiroobligāciju tirgus turpināja attīstīties.

Tam par iemeslu bija vairāki faktori – pirmkārt, lielās korporācijas saprata, ka bankas nespēj pietiekošā apjomā nodrošināt tās ar kredītresursiem sakarā ar tā saucamās Trešās Vispasaules Parādu krīzes izraisīto līdzekļu trūkumu bankās.

Tāpat daudzas lielās kompānijas uzskatīja, ka tās var veiksmīgi ekspluatēt savus kredītreitingus, kas daudzos gadījumos bija pat labāki kā vienai otrai bankai, pašām piesaistot nepieciešamos kredītresursus. Korporācijas uzskatīja, ka kredītprocenti un nodrošinājuma prasības lielākoties ir pārāk augstas.

Tāpat bankas atteicās izsniegt ilgtermiņa kredītus pret fiksētu procentu likmi. Turpretī Eiro obligāciju galvenā priekšrocība bija ne pārāk stingrie reglamentējošie noteikumi pret korporatīvajiem izdevējiem, turklāt bija iespējams izlaist ļoti dažādas obligācijas. Tādējādi Eiro obligāciju tirgus pavēra iespēju lielajām un pazīstamajām kompānijām tikt pie lētāka finansējuma nekā to varēja piedāvāt bankas vai iekšzemes obligāciju tirgus.

Eiro obligāciju emisija

Eiro obligāciju emisijai ir samērā niecīgas prasības no valdības puses, nav nepieciešams iesniegt atbildīgajās iestādēs detalizētus emisijas prospektus, un tas kopumā ļauj samazināt emisijas izmaksas. Taču, nav tā, ka emisija tiek atstāta pilnīgā pašplūsmā, jo eksistē pašregulējošas institūcijas kā Starptautisko Obligāciju Dīleru Asociācija, kas nosaka likumus un standartus.

Kaut arī Eiroobligāciju tirgus pēc definējuma ir ārpus jebkādas valsts jurisdikcijas, tomēr valdībām ir iespējams to nedaudz kontrolēt. Tas gan notiek uz smalkas šantāžas bāzes, kad valdība vai centrālā banka var novērst kāda obligāciju laidiena emisiju, piedraudot ar atteikšanos turpmāk sadarboties ar konkrēto investīciju kompāniju vai banku, kas piedalās obligāciju izlaišanā. Tāpat var tikt piedraudēts ar licences anulēšanu. Tā kā valdības pašas ir nopietni spēlētāji finansu tirgū, tad šādi iebildumi parasti tiek ņemti vērā.

 

Eiroobligāciju īpatnības

Visvairāk ir sastopamas dolāru Eiro obligācijas. Kā redzams 1. tabulā, 1996. gadā aptuveni 41 procentu no kopējā Eiro obligāciju daudzuma bija tieši dolāru Eiro obligācijas. Kaut arī darījumi ar Eiro obligācijām galvenokārt centrējas Eiropā, tiem ir internacionāls raksturs. Sindikāti, kas parakstās uz Eiro obligāciju laidieniem, atrodas pat tādās attālās valstīs kā Singapūra. Pēdējos gados aktīvu dalību Eiro obligāciju izdošanā ir sākušas ņemt arī tādas ASV firmas, kas strādā tikai vietējam Amerikas tirgum.

1996. gadā izdotās Eiro obligācijas

Valūta	Obligāciju kopsumma, mlrd USD	Emisiju skaits
ASV dolārs	281,33	1299
Vācijas marka	110,80	409
Japānas jēna	55,35	1102
Francijas franks	54,08	128
Lielbritānijas mārciņa	49,60	233
Šveices franks	26,56	317
Itālijas lira	24,30	123
Nīderlandes guldeņi	21,51	100
Austrālijas dolāri	10,13	106
Luksemburgas franki	9,01	128

Avots: Capital Data Bondware

Aptuveni 80% Eiro obligāciju izdevēju ir ļoti augsts kredītreitings – AAA vai AA. Eiro obligāciju tirgu plaši izmanto valstu valdības, dažādas starptautiskas organizācijas kā Pasaules Banka un Eiropas Investīciju Banka, kā arī multinacionālās korporācijas. Procentu likme, par kādu obligāciju izdevējs iegūst līdzekļus ir atkarīga no diviem faktoriem – no tirgus situācijas un obligāciju izdevēja kredītreitinga. Turklāt ir novērojama sakarība, ka valdības parasti ir spējīgas saņemt aizdevumus uz zemākiem procentiem nekā korporācijas ar tieši tādu pašu kredītreitingu.

Eiro obligācijas ir sastopamas vairākos veidos. Vispazīstamākais no tiem tiek saukts par straights, kas ir obligācijas ar fiksētu procentu likmi un atmaksu obligācijas beigu datumā. Taču īpašu popularitāti ir iemantojušas arī obligācijas ar peldošo procentu likmi, kas tiek mainīta reizi trijos vai sešos mēnešos atkarībā no procentu likmes indeksiem kā LIBOR (London Inter-Bank Offered Rate). Obligācijas ar peldošo procentu likmi īpaši ir iecienījušas bankas savu lieko līdzekļu investīcijām, tā kā šajās obligācijās ieguldītā kapitāla vērtība ir mazāk atkarīga no procentu likmju svārstībām tirgū.

Ir vēl trešais Eiro obligāciju veids, tā sauktās convertible obligācijas, kas ļauj pēc kāda laika pārvērst savas obligācijas to izdevēja akcijās. Šīs obligācijas parasti ir ar zemāku ienesīguma likmi, taču obligacionāriem ir iespējas pēc kāda noteikta laika perioda kļūt par kompānijas daļu īpašniekiem. Dažām Eiro obligācijām nāk līdzi garantija, ka to īpašnieks pēc zināma laika par iepriekš norunātu cenu varēs nopirkt obligāciju izdevējuzņēmuma akcijas (šie galvojumi var tikt pārdoti arī atsevišķi no obligācijām).

Eiro obligāciju tirgus ir ilgtermiņa finansu tirgus, kurā lielākā daļa laidienu (aptuveni 80%) ir ar galējo atmaksas termiņu līdz desmit gadiem, visbiežāk 5-7 gadu intervālā (garākais obligāciju atmaksas termiņš līdz šim ir SNCF izdotās 31 gada obligācijas 1992. gadā). Daudzām Eiro obligācijām nāk līdzi atruna, ka labvēlīgos tirgus apstākļos izdevējuzņēmums patur tiesības atpirkt tās ātrāk par galējo atmaksas termiņu.

Secinājumi

Eiro obligāciju tirgus nepārtraukti attīstās un mainās, pieskaņojoties dažādu aizņēmēju un investoru vēlmēm un prasībām. Mūsdienās ir sastopamas vairāku veidu Eiro obligācijas, kas variējas atkarībā no izdevēja kredītreitinga, obligāciju likviditātes sekundārajā tirgū, obligāciju galējā atmaksas termiņa, valūtas, no tā, vai ienesīguma likme ir fiksēta vai peldoša kā arī daudziem citiem faktoriem. Tas padara dažādu Eiro obligāciju savstarpēju salīdzināšanu par samērā komplicētu pasākumu. Eiro obligācijas jūtami iespaido citus kapitāla tirgus kā iekšzemes obligācijas un banku kredītus.

Eiro obligāciju lielākās priekšrocības ne tik striktas prasības pret to izdevējiem un mazāks kontroles līmenis no valsts iestāžu puses. Tas aizņēmējiem ļauj samazināt kredīta saņemšanas izmaksas un ir daudz elastīgāki kredīta noteikumos, jo ļauj izdot neskaitāmu veidu obligācijas. Investoriem savukārt ir iespējams iegūt lielāku ienesīgumu kā bankas kredītiem, taču tas prasa rūpīgi izpētīt obligāciju emisionāru, un ņemt vērā dažādus to raksturojošus faktorus kā kredītreitingu.

Tipiskākās Eiro obligāciju raksturiezīmes

Emisijas apjoms	100-1000 miljoni ASV dolāru
Izdevējs	Valdība Starptautiska organizācija (piemēram, Pasaules Banka, Eiropas Investīciju Banka) Bankas, finansu institūcijas un lielas korporācijas
Darbības ilgums	10 gadi un mazāk, lielākā daļa laidienu ir 4-7 gadu intervālā
Pamatsumma	Tiek apmaksāta pilnā apmērā darbības termiņa beigās. Dažiem laidieniem pamatsumma tiek atmaksāta pa periodiem, un reizēm pamatsummas atmaksa ir sasaistīta ar indeksu svārstībām (piemēram, Nikkei 225 un S&P 500)
Augļi	Tiek maksāti ik gadus pēc fiksētas augļu likmes, taču puse laidienu paredz augļu lielumu atkarību no LIBOR vai citu indeksu svārstībām.
Nodrošinājums	Parasti bankrota gadījumā kā primāri atmaksājamie kreditoru parādi. Reizēm Eiro obligācijas tiek papildus nodrošinātas ar kredītvēstuli vai citiem nodrošinājuma veidiem.
Forma	Uzrādītāja obligācija. Obligācijas uzrādītājs tiek uzskatīts par tās īpašnieku un anonimitāte ir viens no investorus piesaistošajiem faktoriem.
Nodokļi	Par Eiro obligācijām izmaksājamie procenti netiek aplikti ar nodokli.
Kotēšana	Londona vai Luksemburga
Nominālvērtības	$1000, $5000, $10’000
Citas īpašības	Daudzām obligācijām ir noteikts atsaukšanas termiņš pēc 5 gadiem, citas ir nodrošinātas ar galvojumu vai iespējām nākotnē apmainīt obligācijas pret uzņēmuma akcijām par noteiktu cenu.

Izmantotā literatūra

1.    Stephen Valdez “An Intodruction to Global Financial Markets” Second edition. – R: Macmillan Press Ltd 1997.

2.    Keith Pilbeam “International Finance” Second edition. – R: Macmillan Press Ltd 1998.

3.    “European Capital Markets with a Single Currency”. – R: Oxford university Press 1999.

4.    Eugene F. Brigham, Louis C. Gapenski, Michael C. Ehrhardt “Financial Management – R: Theory and Practice” Ninth edition. – The Dryden Press 1999.

5.    Andris Klauss “Vērtspapīru darījumi. Skaidrojošā vārdnīca”. – R: Valsts Akciju Sabiedrība “Privatizācijas aģentūra” 1996.

6.    “The Oxford Dictionary for the Business World” – R: Oxford University Press 1993.