Rīgas Pedagoģijas un Izglītības vadības augstskola
Vakara un neklātienes studiju daļa
Ventspils nodaļa
Egils Liepiņš
Profesionālās
studiju programmas
“Komercdarbība
un uzņēmuma vadība”
2.
kursa students
Ekonomiskais un militārais stāvoklis Latvijā
1920. – 1940. g
Referāts vēsturē
Ventspils 2000
Ievads
Uzduroties
dažiem veciem avīžu materiāliem un noskatoties filmu “Baigā vasara” man radās
vēlēšanās noskaidrot sīkāk, kas notika pirmās Latvijas laikā. Ja paklausās
citos, tad viennozīmīgu atbildi nevar iegūt. Citi kritizē K. Ulmani par viņa
bailīgumu, bet citi (galvenokārt laucinieki) slavē, jo tad valdība esot
iepirkusi graudus. Tāpat nekur netiek skaidri pateikts, vai Latvija bija gatava
cīnīties pret okupāciju. Tādēļ mēģināju rast atbildi uz šo jautājumu.
Valsts aizsardzība
Beidzoties brīvības cīņām, Latvijas
Republikas rīcībā bija skaitliski liela armija – ap 75.000 vīru. Pēc miera
līguma parakstīšanas ar Padomju Krieviju tika samazināts kareivju un virsnieku
skaits. Miera laika apstākļos Latvijas armijas skaitliskais sastāvs svārstījās
ap 16.000 – 20.000 vīru, to skaitā ap 2.000 virsnieku. Armijas pamats bija
četras kājnieku divīzijas (Kurzemes, Vidzemes, Zemgales un Latgales). Katrā
kājnieku divīzijā ietilpa trīs kājnieku un viens artilērijas pulks. Bez šīm
vienībām bija arī aviācijas, autotanku, bruņuvilcienu, jātnieku, smagās un
zenītartilērijas pulki, kā arī citas speciālās nozīmes armijas daļas. Latvijas
kara flotē ietilpa vairāki nelieli karakuģi, divas zemūdenes un daži
hidroplāni. Lai gan armijas tehniskais nodrošinājums pilnībā neatbilda modernās
karamākslas prasībām, tomēr kareivji bija gatavi aizsargāt savu zemi pret
jebkuras valsts tīkojumiem. Ārvalstu militārie speciālisti atzina, ka Latvijas
armija ir labi apmācīta, ar stingru iekšējo disciplīnu. Jaunākos virsniekus
apmācīja Latvijas karaskolā, vecākie bija apguvuši izglītību Krievijas
karaskolās un savas zināšanas nostiprinājuši kaujas laukā. Daudz talantīgi
Latviešu virsnieki izglītību papildināja Francijas un Čehoslovākijas
augstākajās kara akadēmijās. Obligātā karadienesta ilgums Latvijas pilsoņiem
sākotnēji bija 18 mēneši, bet vēlāk to samazināja līdz 12 mēnešiem. Kara
gadījumā bija paredzēts iesaukt rezervistus un 72 stundās armijas sastāvu
varēja papildināt līdz pat 180.000 vīru. Tādā gadījumā visiem nepietiktu
ieroču, bet munīcijas pietrūktu jau pēc divu nedēļu ilgas aktīvas karadarbības.
Tik mazai valstij kā Latvijai nebija pa spēkam izveidot moderni apbruņotu
armiju ar lielām karamateriālu rezervēm, lai gan aizsardzības vajadzībām tika
izlietoti apmēram 25% no valsts izdevumiem.
Iekšlietu ministrijas pakļautība atradās
robežsargi, policisti un aizsargi. Robežapsardzes vienībās dienēja ap 1200
vīru. Lielākā robežsargu daļa apsargāja robežu ar Padomju Savienību. Igaunija,
Lietuva un Polija bija draudzīgas valstis, tāpēc to robežas tika mazāk
apsargātas. Robežsargi palīdzēja muitniekiem cīnīties pret kontrabandistiem,
kas izmantoja cenu atšķirības kaimiņvalstīs. Padomju Savienības robežu
vajadzēja apsargāt stingrāk, jo no austrumu puses Latvijā centās ievest naidīgu
literatūru un līdzekļus komunistiskās pagrīdes organizēšanai. Austrumu robežu
centās pāriet PSRS specdienestu sagatavoti aģenti, lai spiegotu un citādi
kaitētu jaunajai Latvijas valstij.
Iekšējās kārtības uzturēšana valstī bija policijas
pārziņā. Cīņai pret noziedzību jebkurā valstī tiek veltīta īpaša uzmanība. Pēc
kara Latvijā noziedznieku bija ne mazums. Daudzās vietās darbojās labi
organizētas bandas, kas laupīja un slepkavoja. Bēdīgi slavens laupītājs bija
Kaupēns, kurš darbojās Zemgalē. Šausmas iedvesa Adamaiša un citu bandītu ilgu
laiku nesodītie noziegumi. Vairāku gadu laikā policijas un aizsargu kopdarbības
rezultātā noziedzības līmenis strauji kritās. Katrā lauku pagastā bija tikai
viens policijas kārtībnieks, bet viņam bija palīgi – aizsargi.
Aizsargu organizācijas izveidojās jau Brīvības
cīņu laikā, lai uzturētu kārtību no ienaidnieka atbrīvotajās teritorijās.
Sākumā šai organizācija bija piespiedu raksturs – tajā ieskaitīja visus 18-60 gadus
vecus lauksaimniekus, kas nebija iesaukti armijā. Vēlākos gados aizsargos
iestājās brīvprātīgi, bet uzņēma tikai valstiski noskaņotus cilvēkus ar
nevainojamu stāju. Šai organizācijai bija pusmilitārs raksturs. Katra aizsarga
rīcībā bija šautene. Aizsargu štāba pakļautībā bija 19 aizsargu pulki (katrā
apriņķī pa vienam). No tiem atsevišķi darbojās dzelzceļa aizsargu pulks,
aizsargu aviācija un jūras aizsargi. Katrā Latvijas pagastā bija sava aizsargu
nodaļa, kas daudzās vietās vadīja arī kultūras dzīvi Pie nodaļām tāpat darbojās
aizsardžu un jaunsargu jeb sporta pulciņi. Kara gadījumā apbruņotajiem un labi
apmācītajiem aizsargiem vajadzētu papildināt armiju.
Naudas sistēma
Pagaidu
valdība 1919. gadā izlaida pirmās Latvijas naudaszīmes – Latvijas rubļus.
Līdzās tiem kā maksāšanas līdzekļus ilgu laiku lietoja cariskās Krievijas,
Krievijas Pagaidu valdības, vācu okupācijas iestāžu, lielinieku un atsevišķu
pilsētu izdoto naudu. Juku laikos savu naudu iespieda daudzi, pat bermontieši.
Saimnieciski smagajos apstākļos Latvijas rubļiem strauji kritās vērtība. Tikai
pēc kara, atjaunojoties valsts saimniecībai, rubļa kurss nostabilizējās. 1922.
gadā Latvijā ieviesa jaunu naudas sistēmu – latus un santīmus. 50 Latvijas
rubļus mainīja pret vienu latu. Latvijas lata vērtība sākumā bija pielīdzināta
Francijas frankam. Vēlākos gados franka vērtība kritās, bet lats palika gandrīz
nemainīgs. Ārvalstu naudas sistēmu speciālistiem bija liels brīnums, kā Latvija
tik īsā laikā izveidoja stabilu naudas vienību (Igaunijai un Lietuvai tas tik
ātri neizdevās). Vēlākos gados Latvijā apgrozībā tika laistas 1, 2 un 5 latu
sudraba monētas, sīknauda bija izgatavota no bronzas un niķeļa.
Tirdzniecība
Šajā nozarē
nebija jūtamas tik dziļas pārmaiņas kā lauksaimniecībā un rūpniecībā. Pēc kara
Latvijā lielu tirdzniecības uzņēmumu nebija daudz, un tie galvenokārt piederēja
cittautiešiem. Turpmākajos gados Latvijas valdība centās dažādi atbalstīt tieši
latviešu veikalniekus, lai pieaugtu to īpatsvars šajā saimniecības nozarē.
Valsts
dzīvē liela nozīme bija ārējai tirdzniecībai. Latvijas Republikas galvenās
tirdzniecības partnervalstis bija Lielbritānija un Vācija. Padomju Savienības
tirdzniecības apgrozījums ar Latviju bija tikai 3% no mūsu valsts importa un
eksporta kopapjoma (tikpat, cik Zviedrijai). Latvijai vajadzīgo ievedpreču vidū
galveno vietu ieņēma mašīnbūves produkcija un dažu veidu izejvielas.
Rūpniecības un transporta vajadzībām nācās ievest akmeņogles, petroleju un
benzīnu. Tikai 10% importa sastādīja pārtikas preces: dienvidu augļi, siļķes,
vīni u.c.
Latvijas
eksportpreču vidū pārsvars bija lauksaimniecības un mežrūpniecības produkcijai.
Pirmajos valsts pastāvēšanas gados galvenā izvedprece bija lini, turpmākajos
gados – kokmateriāli, bet no trīsdesmito gadu vidus – sviests un bekons.
Sviesta vērtība sasniedza pat ceturto daļu no visa Latvijas eksporta. To
labprāt iepirka daudzās Eiropas valstīs. Mežrūpniecības produkcija arī deva
valstij krietnus ienākumus. Latvija izveda ne tikai zāģmateriālus, bet arī
augstvērtīgu finieri, papīru un sērkociņus. Tomēr rūpniecības produkcija
eksporta kopapjomā ieņēma visai nelielu daļu. No tā var secināt, ka labāk
izveda neapstrādātas izejvielas nekā gatavu preci.
Trīsdesmitajos
gados Latvijas izvedpreču vērtība pārsniedza maksu par ievedamām precēm, līdz
ar to mūsu valstij radās lielāki naudas uzkrājumi, ko pārvērta zeltā un
noguldīja Anglijas, Francijas, ASV un citu valstu bankās.
Tautsaimniecība
Autoritārisma
periodā notika strauja dažādu tautsaimniecības nozaru attīstība un augšupeja.
K. Ulmanis bija labs lauksaimnieks, tāpēc šai nozarei tika veltīta vislielākā
labvēlība. Jau agrākos gados valdība nodrošināja piemaksas dažiem
lauksaimniecības produktiem, bet pēc 1934. gada 15. maija tās vēl paaugstināja.
Zemnieki saņēma arī lielus naudas aizdevumus, lai varētu iegādāties
lauksaimniecības tehniku, meliorēt laukus un citādi modernizēt savas
saimniecības. Valsts sekmēja laukstrādnieku materiālo apstākļu uzlabošanu.
Laukstrādnieku dzīves līmeņa celšanās bija straujāka nekā pilsētu strādniekiem.
Daudzi bezdarbnieki pameta pilsētas un pārcēlās uz laukiem. Tomēr darbaroku
laukos trūka. No Polijas un Lietuvas ieradās tūkstošiem laukstrādnieku, kuri
bija ar mieru strādāt par zemāku samaksu, jo pašu valstīs to darbs bija vēl
zemāk atalgots. Lauku uzplaukumu veicināja arī daudzās lauksaimniecības skolas.
Liela nozīme jaunās zemnieku paaudzes veidošanā bija mazpulku organizācijām
skolās. Mazpulcēni apguva lauku darbu pieredzi, mazos dārziņos izmēģinot jaunas
kultūraugu šķirnes un audzējot sugas lopus. Rudeņos notika mazpulku darbu
skates un ražas izstādes.
Pēc K.
Ulmaņa nākšanas pie varas notika jūtamas pārmaiņas rūpniecībā. Līdz 15. maija
notikumiem latviešiem piederēja ap 38% no visiem rūpniecības un tirdzniecības
uzņēmumiem. Ar jaundibinātās Latvijas kredītbankas palīdzību valsts savā rīcībā
pārņēma daudzus cittautiešu uzņēmumus un bankas. Pamazām pieauga latviešu
tirgotāju un rūpnieku īpatsvars. Valdība dibināja jaunus lieluzņēmumus
svarīgākajās rūpniecības nozarēs. Tie bija: “Latvijas koks”, “Ķieģeļnieks”,
“Kaļķis”, “Degviela”, “Kūdra”, “Bekona eksports”, “Aldaris”, “Laima” un vēl
daudzas. Izveidojās jaunas rūpnīcas un pieauga strādnieku skaits. Bezdarbnieku
skaits samazinājās un trīsdesmito gadu beigās tas bija diezgan mazs, tomēr
salīdzinot Somijā, Lietuvā un Igaunijā bezdarbnieki bija vēl mazāk. Latvijas
rūpniecības ražojumiem bija laba slava pasaules tirgū. 1939. gadā salīdzinājumā
ar 1929. gadu rūpniecības produkcijas vērtība bija palielinājusies par divām
trešdaļām.
Bezdarbnieku skaits 1937.g. dec.
|
|
Igaunijā
Somijā
Lietuvā
Latvijā
Norvēģijā
Zviedrijā
Dānijā
Polijā
Francijā
Vācijā
Anglijā
|
1726
3770
3787
3968
33906
109634
168009
470009
389626
994784
1338850
|
Tautas
ienākums uz vienu strādājošā stundu Latvijā bija lielāks nekā Igaunijā,
Čehoslovākijā, Polijā, Itālijā, PSRS un citās valstīs. Salīdzinājumā ar
1913.gadu Latvijā tautas ienākums uz katru strādājošo stundu bija pieaudzis
vidēji katru gadu par 2,6 %. Tas tolaik bija augstākais rādītājs Eiropā (otrajā
vietā atradās Zviedrija un Norvēģija ar 2,2 % pieaugumu).
Rūpniecības
uzplaukums sekmēja strādnieku labklājību. Daudzi ārzemnieki tolaik ievēroja, ka
Latvijā nav daudz bagātnieku, bet vēl mazāk nabagu. Salīdzinājumā ar citām
valstīm Latvijā bija zemas ministru un citu valsts ierēdņu algas, bet augsts
strādnieku darba atalgojums.
Autoritārā
perioda laikā īpaši tika veicināta celtniecības attīstība. 1936. gadā sāka
darboties īpaša Nacionālās celtniecības komiteja. Visvairāk izmainījās Rīgas
pilsēta, tā kļuva latviskāka. Ievērības cienīgas ir šādas tā laika celtnes kā
Tiesu pils, Finansu ministrija, Kara muzejs, Armijas ekonomiskais veikals
(tagadējais “Centrs”), kā arī daudzas jaunas skolas un dzīvojamie nami. Ārpus
galvaspilsētas uzcēla plašo un moderno Ķemeru viesnīcu, Vienības namu
Daugavpilī un 15. maija namu Liepājā. Lielus līdzekļus prasīja Jelgavas pils
atjaunošana. Laukos radās jaunas skolas, dzelzceļa stacijas un tilti. Pilsētu
ielas tika paplašinātas, bruģētas un asfaltētas, lai atbilstu modernā
transporta prasībām. Rīgā un citās pilsētās apzaļumoja daudzas ielas un
ierīkoja jaunus parkus. Diemžēl Vecrīgā, veidojot Doma laukumu, tika nojauktas
daudzas senas ēkas. Galvaspilsētu apmeklēja daudzi tūristi, kas to tīrības ziņā
salīdzināja ar Parīzi.
Lielākā
Latvijas jaunbūve bija Ķeguma spēkstacija uz Daugavas. To sāka būvēt 1936.
gadā. Pirmo Daugavas saražoto elektroenerģiju Latvijas iedzīvotāji saņēma 1939.
gadā. Ķeguma spēkstacijas būvniecību vadīja speciālisti no Zviedrijas. Daugavas
radītā enerģija nodrošināja Rīgas rūpnīcu, ielu un iedzīvotāju dzīvokļu
vajadzības. Latvijas valstij ietaupījās nauda, jo samazinājās kurināmā un
degvielas imports.
Kara tuvošanās
Trīsdesmito
gadu otrajā pusē daudzās Eiropas valstīs nemieru radīja PSRS un Vācijas
militārā spēka pieaugums. Daudzām tautām vēl labi atmiņā bija palicis komunistu
mēģinājums ar Sarkanās armijas palīdzību izplatīt sociālismu. No šīs ieceres
PSRS vadītāji neatteicās. Padomju Savienībā komunistu valdības priekšgalā bija
Josifs Staļins, kurš nesaudzīgi izrēķinājās pat ar saviem līdzgaitniekiem.
Savukārt Vācijā pie varas nāca nacionālsociālistu partijas vadītājs Ādolfs
Hitlers. Vācija izstājās no Tautu Savienības, steidzīgi bruņojās un gatavojās
jaunam karam. Lielbritānijas un Francijas spēkos bija apvaldīt Vācijas
karošanas tieksmes, bet vadošo politiķu tuvredzības dēļ tas netika izdarīts.
Ilgi nebija jāgaida. 1938.gadā Vācija sev pievienoja Austriju, 1939. gada martā
pakļāva Čehoslovākiju un atņēma Lietuvai piederošo Klaipēdas (Mēmeles)
apgabalu. Hitleriskās Vācijas intereses sniedzās vēl tālāk uz austrumiem. PSRS
sāka uztraukties, jo arī tā vēlējās paplašināties uz nelielo kaimiņvalstu
rēķina. Baltijas valstu diplomāti redzēja draudošās briesmas, bet cerēja, ka šo
valstu neitralitāte un ar abām naidīgajām valstīm noslēgtie savstarpējās neuzbrukšanas
līgumi tās pasargās. Baltijas valstu vadītāji cerēja arī uz citu lielvalstu
palīdzību.
1939. gada
vasarā PSRS apspriedās par sadarbību gan ar Lielbritāniju un Franciju, gan ar
Vāciju. Vācijas efektīvākas darbības dēļ par partneri tika izvēlēta šī valsts.
Vācijas ārlietu ministrs Rībentrops pēc Hitlera uzdevuma ieradās Maskavā, lai
ar krieviem sadalītu teritorijas. Jāatzīmē, ka Staļins labprāt piekrita
piedāvājumam, un tādā veidā Baltijas un citas austrumu valstis ieguva PSRS. Arī
pašā Vācijā noslēgto vienošanos pieņēma ar lielu sajūsmu. Līdz karam bija
palicis pussolis.
Kara sākums
1939. gada
1. septembrī Vācija uzbruka Polijai. Pēc divām dienām Francija un Lielbritānija
uzsāka pretdarbību un karš bija sācies. Baltijas valstis paziņoja par savu
neitralitāti. Poliju ieņēma mēneša laikā. Tika nedaudz izmainīta agrāk panāktā
vienošanās, novilkta jauna robežlīnija, pēc kuras daļa šīs valsts tika atdota
PSRS. Skaidrs, ka viss uz austrumiem no šīs robežas tagad bija Padomju varā.
Tajā pašā laikā Francijas un Lielbritānijas uzbrukumi Vācijai bija diezgan
pasīvi.
Uzspiestais līgums
Pasaules
notikumi drīz vien atspoguļojās arī Latvijas ikdienā. Pāri Latvijas - Polijas
robežai ieradās bēgļi un nelielas sakautā poļu karaspēka nodaļas. Jūras
tirdzniecību traucēja vācu zemūdeņu darbība Baltijas un citā jūrās. Galvenokārt
ar vietējām izejvielām strādājošā Latvijas rūpniecība tirdzniecības apsīkumu
neizjuta tik ļoti kā 1. pasaules kara laikā. Vēl mazāk pārmaiņu bija
lauksaimniecībā.
Arī PSRS
nekavējās sagrābt savas laupījuma daļas. Pēc Polijas krišanas PSRS pieprasīja
Baltijas valstīm atļaut to teritorijās izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
Šādas prasības izvirzīja katrai valstij atsevišķi, lai tās nemēģinātu
apvienoties. Pirmās pretenzijas tika izvirzītas Igaunijai, tad Latvijai. 1939.
gada 5. oktobrī tika noslēgts PSRS un Latvijas “savstarpējās palīdzības”
līgums. Pēc tam līdzīgs liktenis piemeklēja Lietuvu. Lai lietuvieši vairāk
uzticētos šādiem piespiedu sabiedrotajiem, Lietuvai atdeva Viļņas pilsētu un
palielu apgabalu ap to (šīs teritorijas no 1922. gada Lietuvai bija atņēmusi
Polija). Līgums ar Padomju Savienību paredzēja Latvijas rietumu daļā izvietot
līdz 25.000 sarkanarmiešu un ierīkot padomju flotes bāzi Liepājā. Tas bija
pirmais solis uz valsts neatkarības zaudēšanu, jo svešā karaspēka lielums
pārsniedza Latvijas armijas pamatsastāvu. Tas pats notika abās kaimiņvalstīs.
Līgumu slēgšanas brīdī Baltijas valstīm nebija cerību sagaidīt palīdzību no
ārpuses. Padomju Savienības valstsvīri apgalvoja, ka Sarkanā armija
neiejaukšoties Baltijas valstu iekšējās lietās.
Tikai
Somija atteicās no uzspiestā “savstarpējās palīdzības” līguma. Sarkanā armija
bez kara pieteikuma uzbruka šai nelielai valstij. Somu varonīgā pretestība
saviļņoja visu pasauli, bet Sarkanā armija neguva gaidītos panākumus. Daudzu
valstu brīvprātīgie devās palīgā somiem, bet lielvalstu valdības kaut cik
jūtamu palīdzību Somijai nesniedza. Padomju Savienību izslēdza no Tautu
savienības. 1940. gada 12. martā Somija bija spiesta noslēgt miera līgumu un
atdot daļu no savas teritorijas. Tomēr zaudējumi nebija veltīgi, jo tika
saglabāts galvenais – valsts neatkarība. Padomju armija cieta šajā karā
milzīgus dzīvā spēka zaudējumus un izpelnījās pasaules tautu nicinājumu.
Vācija,
zinot Baltijas valstu tālāko likteni, 1939. gada oktobrī slēdza ar šīm valstīm
līgumus par vācu tautības pilsoņu repatriāciju. Baltijas vāciešiem šeit bija
dzimtene un īpašumi, bet gaidāmā padomju okupācija tos spieda doties uz Vāciju.
No Latvijas kopumā izceļoja ap 60.000 cilvēku. Vāciešu īpašumi pārgāja Latvijas
valsts pārziņā, bet daļu no to vērtības vajadzēja atmaksāt Vācijai.
Neatkarības pēdējais cēliens
Latvijā
1939./40. gada ziema bija barga. Kara apstākļi aizvien vairāk apgrūtināja
valsts saimniecību. Ārējās tirdzniecības sašaurināšanās radīja iztrūkumus
degvielas un kurināmā apgādē. Rūpniecībā sašaurinājās ražošana un cēlās preču
cenas. Pieauga bezdarbs. Bezdarbnieku vidū LKP biedri centās izvērst
revolucionāru aģitāciju, bet tai nebija lielu panākumu. Latvijas valdība aicināja
ievērot taupību. Mežos vairāk sagatavoja malku, lai varētu aizstāt akmeņogles.
Degvielu un cukuru sāka izsniegt uz taloniem. Paredzot vēl grūtākus laikus,
daudzi Latvijas iedzīvotāji lielos vairumos iepirka sāli, sērkociņus, cukuru un
petroleju. Valsts vadītājs K. Ulmanis savās runās pauda optimismu un aicināja
neuztraukties. Smagā situācija valstī radīja nesaskaņas valdībā. K. Ulmanis no
valdības atbrīvoja kara ministru ģenerāli Jāni Balodi. Viņa vietā iecēla
ģenerāli Krišjāni Berķi. Saimnieciskās grūtības mazināja tautas uzticību Kārlim
Ulmanim.
Latvijas un PSRS salīdzinājums pirms 2. pasaules kara
|
||
Teritorija
km2
Iedzīvotāji
Laucinieki %
Lauksaimniecībā
izmantojamā zeme (ha / 1 iedz.)
Labības raža
(centneri / ha)
Kartupeļu
raža (centneri / ha)
Zirgu skaits
uz 100 iedz.
Liellopu
skaits uz 100 iedz.
Cūku skaits
uz 100 iedz.
Aitu skaits
uz 100 iedz.
Piena gada
izslaukums no govs (kg)
Gaļas
produkcija uz 1 iedz. (kg)
Piena
produkcija uz 1 iedz. (kg)
Saražotais
sviests uz 1 iedz. (kg)
Dzīvojamā
platība pilsētās uz 1 iedz. (m2)
Par vidējo
strādnieka mēnešalgu varēja nopirkt (kg):
rupjmaizi
baltmaizi
cūkgaļu
sviestu
|
66.000
2.000.000
63,5
1,9
12,3
140
20
61
41
68
1900
85
835
15
9
550
212
83
42
|
21.400.000
170.500.000
67,2
2,3
9,1
96
10
36
18
60
1027
21
170
1
4
276
66
21
12
|
Latvieši Padomju Savienībā
Latvijas
preses izdevumos divdesmitajos un trīsdesmitajos gados varēja rast ziņas par
latviešu dzīvi ārvalstīs, arī PSRS. Padomju Savienībā tolaik dzīvoja ap 20.000
latviešu. Visā plašajā valstī darbojās latviešu skolas, latviešu valodā iznāca
laikraksti un žurnāli. Tolaik darbojās arī latviešu teātri, izdevniecības un
klubi. Daudzi latviešu komunisti ieņēma augstus amatus partijā, valdībā un
Sarkanajā armijā.
Ar 1937.
gadu Padomju Savienībā sākās plašas atsevišķu valsts ierēdņu un pat veselu
tautu vajāšanas. Staļina aizdomīgums bija par pamatu daudzu viņā līdzgaitnieku
iznīcināšanai. Vajāšanas īpaši smagi skāra latviešus. Gandrīz visi augstākus
amatus ieņēmuši latvieši tika nošauti, bet to ģimenes – izsūtītas. Staļina
rīkojumu izpildītāji pilnīgi pārtrauca latviešu skolu darbību, aizliedza preses
izdevumu un grāmatu iespiešanu. Par šiem trīsdesmito gadu nogales traģiskajiem
notikumiem Padomju Savienībā Latvijas prese klusēja, jo Latvijas valdība centās
nesadusmot lielo kaimiņvalsti. Tālab Latvijas iedzīvotāji gandrīz neko nezināja
par Staļina diktatūras patieso seju.
Neatkarības zaudēšana
1940. gada
pavasarī un vasaras sākumā Vācijas karaspēks okupēja Dāniju, Norvēģiju,
Beļģiju, Holandi un Luksemburgu. Hitlerieši salauza angļu un franču pretestību
Francijā, jūnija vidū vācu karaspēks iesoļoja Parīzē. Drīz pēc tam Francija
padevās. Šie notikumi saistīja visas pasaules tautu uzmanību. Tikmēr Staļina
vadītā Padomju Savienība izmantoja Vācijas pretinieku apjukumu un steidzās
sagrābt laupījumu pie Baltijas jūras. Visas trīs Baltijas valstis saņēma PSRS
notas, kurās pret šo valstu valdībām bija pausti melīgi apgalvojumi un
nepamatotas prasības. Padomju Savienība pieprasīja nomainīt valdības un izvietot
šajās valstīs vēl vairāk Sarkanās armijas vienību. Šoreiz pirmā cieta Lietuva,
kuru Padomju karaspēks okupēja 15. jūnijā. Nākamā dienā arī Igaunijas un
Latvijas valdības saņēma PSRS notas. Lietuvas okupācija liecināja, ka tas pats
sagaida Latviju un Igauniju. Uz
palīdzību no citām valstīm nebija ko cerēt. Lai Latvijas valdība zinātu, kas
tai draud nepaklausības gadījumā, tad jau naktī uz 15. jūniju sarkanarmieši
uzbruka kādai latviešu robežsargu mītnei uz austrumu robežas. Ēkas nodedzināja,
vairākus cilvēkus nogalināja vai ievainoja, bet pārējos sagūstīja un aizdzina
pāri robežai. Latvijas armijas virsnieki un kareivji bija gatavi cīnīties pret
daudzkārt stiprāko pretinieku, lai gan trūka modernas kara tehnikas un izbūvētu
aizsardzības līniju. Latvijas aizsardzību apgrūtinātu tajā esošās Sarkanarmijas
bāzes un neapsargātā jau okupētās Lietuvas robeža. Pretošanās gadījumā Latvijas
armija tiktu sakauta un iznīcināta dažu dienu laikā. Tādā pašā stāvoklī atradās
arī Igaunija, lai gan tās austrumu robežas sedza grūti pārvarami dabiski
šķēršļi (Peipusa ezers un Narvas upe).
Latvijas
valdība piekāpās kaimiņvalsts nepamatotajām prasībām. Ministru kabinets
atkāpās, tikai K. Ulmanis palika Valsts prezidenta amatā. 17. jūnija rītā
Latviju okupēja Sarkanās armijas daļas. Rīgā iebrauca padomju tanki un
izvietojās pie svarīgākajiem valsts objektiem: Daugavas tiltiem, centrālās
dzelzceļa stacijas, pasta un telegrāfa, Spilves lidlauka, ostas, radiostacijas
u.c. Latviešu karavīri bezspēcīgās dusmās noraudzījās uz okupētājas valsts
armijas pārvietošanos. Policistiem un aizsargiem vajadzēja rūpēties par kārtību
Sarkanās armijas pārvietošanās laikā. Nespējot pārdzīvot šādu pazemojumu,
nošāvās Latvijas robežsargu komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins un vēl daži
citi virsnieki. Sarkanās armijas tankus ar sajūsmu sagaidīja pavisam neliela
Latvijas iedzīvotāju daļa, kuri cerēja uz labākiem dzīves apstākļiem. Valsts
prezidents K. Ulmanis centās tautu nomierināt un mazināt apjukumu ar uzstāšanos
radiofonā. Viena latviešu sabiedrības daļa vēl cerēja, ka tiks atjaunota
demokrātiski vēlētas Saeimas darbība un Latvija joprojām paliks neatkarīga
valsts. Taču valsts turpmāko likteni izlēma Maskavā.
Secinājumi
Daudz kas no tā laika
notikumiem ir svarīgs arī mūsdienās. Tāpat kā toreiz arī pašlaik mums ir
nesaskaņas ar Krieviju, cenšanās noturēt tirdzniecību un rūpniecību latviešu
rokās un neatdot investoriem, zāģmateriālu izvešana u.c. Tā laika priekšrocības
bija sekmīgais lauksaimniecības produktu eksports, mazāka plaisa starp
bagātajiem un nabagajiem, vairāk apbruņojuma. Pie mīnusiem var pieskaitīt
karadarbību Eiropā un pašvako rūpniecību. Valsts kopumā ekonomiski bija tikpat
attīstīta, cik šodien, bet militārā ziņā daudz pārāka, kaut vai tāpēc, ka tai
piederēja 45 tanki, 101 lidmašīna, 1700 ložmetēju u.c.
Kad 1940.gada vasaras
vidū Latvijas valdībai vajadzēja izvēlēties – karot vai nekarot, tā izdarīja
pareizo izvēli. Tā nebija sagatavojusies un tiktu ātri sakauta, kaut gan
potenciāls bija pietiekoši liels. Būtībā Latvija daudz neatpalika no Somijas,
bet šīs valsts vadošie cilvēki spēja izdarīt attiecīgos secinājumu jau daudz
agrāk.
Ja kāda valsts
taisītos iekarot Latviju šodien, es neredzu iemeslu, kādēļ lai tā savu
nepanāktu. Ne jau tie 3% no budžeta aizsardzības vajadzībām ko dos. Tāpat
neticu, ka kāda no lielvalstīm sniegs palīdzību. Draudi neatkarībai no citu
valstu puses ir nopietna lieta un uz to arī ir nopietni jāskatās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru