Artikulētu zīmju
sistēma, cilvēku sazināšanās un domāšanas līdzeklis; cilvēka kā sabiedrības
būtnes pazīme, cilvēces kultūras produkts, pastāvēšanas un attīstības
priekšnosacījums. Valoda ir radusies un attīstījusies reizē ar cilvēku ļoti
ilgā un sarežģītā procesā, ko noteica vairāki faktori. Svarīgākais no tiem –
kopīgs darbs, kas radīja nepieciešamību sazināties. Darbā veidojās domāšana un
apziņa, attīstījās domāšana un valodas bioloģiskie priekšnoteikumi – smadzenes,
runas un dzirdes orgāni. Savukārt valoda sekmēja cilvēka attīstību. Valoda ir
īpaša sabiedrības parādība funkciju, darbības un attīstības ziņā. Galvenā
valodas funkcija ir komunikācijas funkcija – būt par cilvēka sazināšanās
līdzekli visās viņa darbības sfērās, par efektīvu un adekvātu domu apmaiņas un
uzkrāšanas līdzekli. Otra valodas pamatfunkcija ir atspoguļošanas funkcija –
būt par objekta īstenības atspoguļošanas, par domāšanas galveno līdzekli. Šīs
funkcijas ir nesaraujami saistītas un savstarpēji nosacītas. Valoda ir
attīstījusies reizē ar apziņu; tā objektivizē, saglabā un attīsta apziņas
tēlus. “Domas tiešā īstenības ir valoda.” (Markss K., Engelss F. Vācu
ideoloģija R., 1963, 418. lpp.) Pie pārējām svarīgākajām valodas funkcijām
pieder nominatīvā funkcija (valoda nosauc objekta īstenības parādības un
attieksmes starp tām), emocionāli ekspresīvā (izteic jūtas un gribu), apelatīvā
(uzrunā klausītāju) un citas. Valodas elementi – zīmes – ir divpusējas, tajās
skaņa saistās ar noteiktu nozīmi, t.i., materiālais saistās ar ideālo. Abas
puses saista viesiem vienas valodas lietotājiem kopēja un tradicionāla asociālā
sistēma. Materiālā valodas interpretācija uzsver skaņas un nozīmes nesaraujamo
vienību, parādot arī tās dialektiski pretrunīgo dabu. Dabiskai valodas vienai
nozīmei var atbilst dažādi skaņu ietērpi (sinonīmi) un vienam skanējumam –
dažādas nozīmes (antonīmi). Šī izteiksmes un satura puses asimetrija netraucē
sazināšanos, jo nozīmi var atklāt runas situācija, intonācija, valodas vienību
pozīcija, secība un tml. līdzekļi. Lielākā daļā valodas sastopamākās skaniskās
vienības ir fonēma, zilbe, fonētisks
vārds, runas takts, fonētiska frāze, bet nozīmīgās vienības (zīmes) – morfēma, vārds, vārdu savienojums, teikums.
Valoda ir gan substances, gan uzbūves, gan funkciju ziņā neviendabīgu elementu
sistēma. No tā izriet valodas iekšējā hierarhiskā (daudzpakāpju) organizācija
(struktūra). Valodas elementi kuriem ir kāda kopīga pazīme, kas tos asociatīvi
saista runātāju apziņā, grupējas klasēs (paradigmās) un atrodas paradigmātiskās[1]
attieksmēs: runas aktam jāizvēlas viens no elementiem. Runas plūsmā valodas
elementi lineāri kombinējas cits aiz cita un atrodas sintagmātiskajās
attieksmēs, tos nosaka pēc atšķirības un līdzības materiāla, nozīmes vai
funkciju ziņā. Valodu raksturo ne tikai iekšējie sakari starp elementiem, bet
arī tās ārējie sakari ar objekta īstenību, ar cilvēku kā ar bioloģisku un
sociālu būtni, ar sabiedrību visā tās daudzpusībā, ar citām valodām. Laika,
telpas, sabiedrības ietekmē rodas noteikta perioda valodas pastāvēšanas formas
(paveidi jeb varianti): izloksnes,
dialekti (teritoriālie un sociālie),
literārā valoda. Tās var eksistēt gan runas gan rakstu veidā. Tā kā
literārā valoda ir polifunkcionāla[2]
un to lieto visās sabiedrības darbības jomās, tajā rodas funkcionālie valodas
varianti – valodas stili:
zinātniskie, publicistikas, lietišķo, rakstu, literārās sarunvalodas,
daiļliteratūras stils. Valodas funkcionēšana un attīstība ir nesaraujami
saistīta ar sabiedrības vēsturi – katrai cilvēku sociāletniskai kopībai atbilst
savs valodas sociālais tips – nacionālā
valoda, tautības valoda u.t.t. Katra valoda ir statiskā un dinamiskā,
patstāvīgā un mainīgā vienība. Valodas attīstību nosaka iekšējie (valodas
sistēmas un struktūras prasības) un ārējie faktori (sabiedrības materiālā un
garīgā kultūra). Valoda nodrošina cilvēces pieredzes saglabāšanu un tālāku
nodošanu, garīgās kultūras veidošanu un izteikšanu. Valoda ir cieši saistīta ar
runu (runa ir valoda realizācija; kā viena valodiskās darbības pusēm runa tiek
raksturota pretstatā un vienībā ar valodu). Valodu pētī valodniecība arī
filozofija, psiholoģija, loģika, vēsture, etnogrāfija, tiesību zinātnes,
literatūras zinātnes, semiotika[3],
informātika, akustika u.c. zinātnes.
Ģirts Legzdiņš
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru