Valoda



            Artikulētu zīmju sistēma, cilvēku sazināšanās un domāšanas līdzeklis; cilvēka kā sabiedrības būtnes pazīme, cilvēces kultūras produkts, pastāvēšanas un attīstības priekšnosacījums. Valoda ir radusies un attīstījusies reizē ar cilvēku ļoti ilgā un sarežģītā procesā, ko noteica vairāki faktori. Svarīgākais no tiem – kopīgs darbs, kas radīja nepieciešamību sazināties. Darbā veidojās domāšana un apziņa, attīstījās domāšana un valodas bioloģiskie priekšnoteikumi – smadzenes, runas un dzirdes orgāni. Savukārt valoda sekmēja cilvēka attīstību. Valoda ir īpaša sabiedrības parādība funkciju, darbības un attīstības ziņā. Galvenā valodas funkcija ir komunikācijas funkcija – būt par cilvēka sazināšanās līdzekli visās viņa darbības sfērās, par efektīvu un adekvātu domu apmaiņas un uzkrāšanas līdzekli. Otra valodas pamatfunkcija ir atspoguļošanas funkcija – būt par objekta īstenības atspoguļošanas, par domāšanas galveno līdzekli. Šīs funkcijas ir nesaraujami saistītas un savstarpēji nosacītas. Valoda ir attīstījusies reizē ar apziņu; tā objektivizē, saglabā un attīsta apziņas tēlus. “Domas tiešā īstenības ir valoda.” (Markss K., Engelss F. Vācu ideoloģija R., 1963, 418. lpp.) Pie pārējām svarīgākajām valodas funkcijām pieder nominatīvā funkcija (valoda nosauc objekta īstenības parādības un attieksmes starp tām), emocionāli ekspresīvā (izteic jūtas un gribu), apelatīvā (uzrunā klausītāju) un citas. Valodas elementi – zīmes – ir divpusējas, tajās skaņa saistās ar noteiktu nozīmi, t.i., materiālais saistās ar ideālo. Abas puses saista viesiem vienas valodas lietotājiem kopēja un tradicionāla asociālā sistēma. Materiālā valodas interpretācija uzsver skaņas un nozīmes nesaraujamo vienību, parādot arī tās dialektiski pretrunīgo dabu. Dabiskai valodas vienai nozīmei var atbilst dažādi skaņu ietērpi (sinonīmi) un vienam skanējumam – dažādas nozīmes (antonīmi). Šī izteiksmes un satura puses asimetrija netraucē sazināšanos, jo nozīmi var atklāt runas situācija, intonācija, valodas vienību pozīcija, secība un tml. līdzekļi. Lielākā daļā valodas sastopamākās skaniskās vienības ir fonēma, zilbe, fonētisks vārds, runas takts, fonētiska frāze, bet nozīmīgās vienības (zīmes) – morfēma, vārds, vārdu savienojums, teikums. Valoda ir gan substances, gan uzbūves, gan funkciju ziņā neviendabīgu elementu sistēma. No tā izriet valodas iekšējā hierarhiskā (daudzpakāpju) organizācija (struktūra). Valodas elementi kuriem ir kāda kopīga pazīme, kas tos asociatīvi saista runātāju apziņā, grupējas klasēs (paradigmās) un atrodas paradigmātiskās[1] attieksmēs: runas aktam jāizvēlas viens no elementiem. Runas plūsmā valodas elementi lineāri kombinējas cits aiz cita un atrodas sintagmātiskajās attieksmēs, tos nosaka pēc atšķirības un līdzības materiāla, nozīmes vai funkciju ziņā. Valodu raksturo ne tikai iekšējie sakari starp elementiem, bet arī tās ārējie sakari ar objekta īstenību, ar cilvēku kā ar bioloģisku un sociālu būtni, ar sabiedrību visā tās daudzpusībā, ar citām valodām. Laika, telpas, sabiedrības ietekmē rodas noteikta perioda valodas pastāvēšanas formas (paveidi jeb varianti): izloksnes, dialekti (teritoriālie un sociālie), literārā valoda. Tās var eksistēt gan runas gan rakstu veidā. Tā kā literārā valoda ir polifunkcionāla[2] un to lieto visās sabiedrības darbības jomās, tajā rodas funkcionālie valodas varianti – valodas stili: zinātniskie, publicistikas, lietišķo, rakstu, literārās sarunvalodas, daiļliteratūras stils. Valodas funkcionēšana un attīstība ir nesaraujami saistīta ar sabiedrības vēsturi – katrai cilvēku sociāletniskai kopībai atbilst savs valodas sociālais tips – nacionālā valoda, tautības valoda u.t.t. Katra valoda ir statiskā un dinamiskā, patstāvīgā un mainīgā vienība. Valodas attīstību nosaka iekšējie (valodas sistēmas un struktūras prasības) un ārējie faktori (sabiedrības materiālā un garīgā kultūra). Valoda nodrošina cilvēces pieredzes saglabāšanu un tālāku nodošanu, garīgās kultūras veidošanu un izteikšanu. Valoda ir cieši saistīta ar runu (runa ir valoda realizācija; kā viena valodiskās darbības pusēm runa tiek raksturota pretstatā un vienībā ar valodu). Valodu pētī valodniecība arī filozofija, psiholoģija, loģika, vēsture, etnogrāfija, tiesību zinātnes, literatūras zinātnes, semiotika[3], informātika, akustika u.c. zinātnes.
Ģirts Legzdiņš


[1] Paradigma – locīšanas paraugs, viena un tā paša vārda formu sistēma
[2] daudzfunkcionāls
[3] mācība par zīmēm un zīmju sistēmām, kā arī par  dabiskām un mākslīgām valodām kā zīmju sistēmām

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru