Ziemas Karš 1939. - 1940.

Ievads

Mēs savā darbā apskatīsim vienu no ievērojamākajiem 20.gadsimta konfliktiem Eiropā. Neskatoties uz to, ka Ziemas jeb Somijas – PSRS karš ilga tikai 105 dienas, varonīgā somu tauta pierādīja, ka ir spējīga apturēt skaitliski daudz pārāko agresoru. Šis karš deva labas mācības gan somiem, gan krieviem, gan nākošajām paaudzēm. Arī šodien, kad aprit tieši 60 gadi kopš šī asiņainā kara beigām, mēs atceramies Somijas piemēru ļoti bieži. Ziemas karš kārtējo reizi apliecināja demokrātijas nozīmi krīzes situācijās un tās dzīvotspēju, jo Somijas dienvidu kaimiņi, kuros valdīja autoritāri režīmi, krita par upuri Padomju Savienībai. Tāpat atceramies 60 gadus senos notikumus, kad gribam pierādīt, ka maza valsts sevi spēj aizsargāt, kad strīdamies par Latvijas iespējām nepieļaut padomju karabāzu izvietošanu mūsu teritorijā 1939.gadā un kad runājam par cilvēka pašuzupurēšanos savas valsts labā. Un patiesi, Somija spēja paturēt un aizsargāt savu neatkarību. Pateicoties somu varonībai Somija šobrīd ir viena no bagātākajām un attīstītākajām valstīm Eiropā. Jā, Padomju Savienība panāca savus mērķus, kurus tā pieprasīja izpildīt pirms karadarbības sākuma, bet sarkanā armija noasiņoja un tās izcīnītā uzvara atgādina asiņainos Pirra karagājienus pret romiešiem…

            Rakstot par Ziemas karu, mēs mēģināsim maksimāli objektīvi aplūkot šo vēsturisko notikumu, izmantojot abu pušu viedokļus un avotus, apkopot visu informāciju, kas ir mūsu rīcībā. Mūsu mērķis ir atgādināt tās kļūdas, kuras šodien, 60 gadus pēc šī kara mūsu tauta nedrīkst pieļaut vai no kurām jāmācās, jo Austrumu kaimiņš mums nav mainījies un tas ir tikpat neprognozējams kā senāk. Cerams, ka vēsture vairs neatkārtosies…

            Mūsu zinātniskajā darbā tiks apskatītas visas lielākās Ziemas kara kaujas, kopējā kara norise un tā sekas. Cīņu norise tiks apskatīta atsevišķi pa reģioniem – Karēlijas šaurums, Karēlija, Centrālā Somija un Lapzeme. Tāpat atsevišķi tiks apskatīts gaisa karš un karadarbība jūrā. Cīņu aprakstus papildinās pielikumi, kuri sastāvēs no kauju kartēm un tabulām.

 

 

 

Satura rādītājs

Ievads............................................................................................... 2

Politiskā situācija Eiropā Ziemas kara priekšvakarā....................... 4

Sarunas Maskavā un kara sākums................................................... 6

Pretējo pušu gatavošanās karam...................................................... 7

Pirmais krievu uzbrukums “Mannerheima līnijai”.Karēlijas šaurums 14

Kiteles ielenkums. Karēlija............................................................. 18

Kauja par Somusalmi. Centrālā Somija......................................... 23

Kauja par Kuhmo. Centrālā Somija............................................... 26

Krievi ieņem Petsamo. Lapzeme.................................................... 27

Otrais krievu uzbrukums “Mannerheima līnijai”.Karēlijas šaurums 28

Gaisa karš virs Somijas................................................................. 33

Karadarbība jūrā............................................................................ 38

Miera līgums un kara sekas............................................................ 41

Nobeigums..................................................................................... 44

Pielikumi........................................................................................ 45

Politiskā situācija Eiropā Ziemas kara priekšvakarā

1918. gadā Somijai izdevās iegūt neatkarību, atbrīvojoties no Krievijas impērijas žņaugiem. Somi gadsimtiem bija dzīvojuši zviedru un krievu pakļautībā, tādēļ radušos iespēju iegūt patstāvību tie ar lielāko prieku izmantoja. Diemžēl somi ieguva nepatīkamu kaimiņu – jauno padomju valsti, kur nežēlīgi tika sākta komunisma celtniecība. Jaunās padomju valsts uzdevums bija sagatavot vispasaules revolūciju, jo komunisma ideja spēja ilgstoši pastāvēt, ja tā aptvertu visu pasauli. Un jaunā padomju Krievija kļuva par pasaules revolūcijas placdarmu. Pirmās šo revolūcijas eksportēšanu uz savas ādas izjuta tuvākie kaimiņi – Igaunija, Latvija, Lietuva un arī Somija. Buržuāziskā iekārta gan izrādījās dzīvotspējīgāka, bet Padomju Krievija un vēlāk PSRS nekad neatmeta cerības pacelt sarkano karogu virs Helsinku parlamenta ēkas.  

            Piecpadsmit gadus pēc komunistiskās impērijas rašanās Eiropā parādījās vēl viens agresīvi noskaņots spēks – Hitlers ar savu nacionālsociālistisko partiju. 1933.gadā, kad Hitlers kļuva par Vācijas kancleru, Austrumeiropa nokļuva sociālisma spīlēs – galēji labējie sociālisti – Rietumos, galēji kreisie sociālisti – Austrumos. Kā vieni, tā otri jutās pārāk šauri savās dabīgajās robežās, tādēļ dabiska likās to vēlme izplesties uz kaimiņu rēķina. Austrijas anšluss un vērmahta iebrukums Čehoslovākijā bija tikai sākums. Bet tās varēja arī būt Hitlera beigas, ja Staļins nebūtu nācis viņam pretim ar abpusēji izdevīgu līgumu par sadarbību. Mēs šo bēdīgi slaveno līgumu pazīstam kā Molotova – Rībentropa paktu, kura slepenie protokoli viegli sadalīja visu Austrumeiropu starp Trešo Reihu un PSRS. Padomju vēsturnieki vienmēr pūlējušies pierādīt, ka Staļins atradās bezizejas situācijā, tādēļ līgums ar Hitleru bija vienīgā izeja. Bet vai tas atbilst patiesībai? Eiropa pirms Hitlera parādīšanās uz politiskās skatuves bija ļoti vienota un stabila. Kaut arī lielākā daļa valstu bija vienādi vājas kā politiski, tā militāri, kopā tās veidoja kaut ko līdzīgu cietoksnim. Un Staļina uzdevums, ja viņš vēlējās panākt vispasaules revolūciju, bija ieņemt šo “cietoksni”, bet cietokšņus vieglāk var iegūt, ja kāds tev palīdz no iekšpuses. Un iespējams, ka Staļins Hitlerā saskatīja šādu “palīgu”. Jo tieši Hitlers no iekšpuses varēja novājināt Eiropu, nepārtraukti karojot tās iekšienē, bet pēc kāda laika, kad Reihs izplestos pa visu Eiropu, Staļins kā “ atbrīvotājs” varētu izplest Padomju valsti līdz pat Atlantijas okeānam. Protams, tas ir tikai pieņēmums, bet kā tad savādāk izskaidrot Staļina vēlmi tuvināties ar nacistiem, kuri pirms tam tika pasludināti par lielākajiem komunisma ienaidniekiem?

            Lai nu kā, bet pēc 1939. gada 23.augusta situācija Eiropā krasi mainījās. Divi lielākie laupītāji bija vienojušies par laupījumu un nu varēja sākt savas neģēlības. Hitlers ar šo līgumu bija panācis zināmu garantiju, ka viņa austrumu partneris neiedurs viņam mugurā, kad pirmais pavērsīsies pret Rietumiem. Staļins ar Hitleru netieši bija vienojušies par 2. pasaules kara sākšanu. Un patiesi, nedēļu pēc Molotova– Rībentropa pakta parakstīšanas, vācu tanki jau dragāja poļu armiju visā Polijas robežas garumā. Notikumi sāka risināties kā paātrinātā kinolentē. 1.septembris – Vācija iebrūk Polijā, 3.septembris – Anglija un Francija piesaka karu Vācijai, 17. Septembris – PSRS iebrūk Polijā, 28.septembris – krīt Polijas galvaspilsēta Varšava, 5.oktobris – krīt pēdējais Polijas cietoksnis un visa Polija ir okupēta. Vācija un Padomju Savienība pabeidz Polijas pārdali, vērmahtam izvācoties no tām Polijas teritorijām, kuras pēc vienošanās pienākas PSRS. Negaidot Polijas sadales beigas, Padomju Savienība uzsāk sarunas par karabāzu izveidošanu Baltijas valstīs. Jau septembra beigās tiek sāktas sarunas ar Igauniju un Latviju, vēlāk Lietuvu un visas trīs Baltijas valstis Padomju Savienībai ar draudiem un spēku izdodas piespiest atļaut izvietot savu karaspēku neatkarīgo valstu teritorijās, aizbildinoties ar drošības garantijām, kuras it kā tiek sniegtas. Diemžēl tās nav nekādas drošības garantijas, bet vienkārša revolūcijas “eksportēšana”, kuru PSRS bija gatavojusi jau divdesmit gadus. Bet ar Baltijas valstīm Staļins neapmierinās. PSRS ietekmes sfērā atradās arī Somija. Jāpiebilst, ka PSRS pieļāva drīzu kara sākšanos ar Somiju jau 1936.gadā, kad no Karēlijas evakuēja vairākus tūkstošus kolhozu un mierīgos iedzīvotājus (viens no nozīmīgākajiem priekšnoteikumiem kara sākšanai, lai civilie nemaisās pa kājām karaspēka izvēršanai…). Tāpat NKVD karaspēka daļu sastāvs tika aizpildīts par 120-127 %. Lai vajadzības gadījumā nodrošinātu armijas aizmuguri pret nevēlamiem elementiem. Šos soļus var vērtēt kā apņēmību atrisināt Somijas jautājumu.

            Daudz grūtākā situācijā atradās Somija, kura paļāvās uz rietumu sabiedrotajiem un uz Skandināvu solidaritāti. Tomēr Molotova-Ribentropa pakts bija iznīcinājis neitrālās Somijas drošības garantus – Lielbritānija un Francija karoja tūkstošiem kilometru attālumā un to iespējas palīdzēt bija niecīgas, Dānija baidījās no Vācijas, Somija no Krievijas, Zviedrija nezināja no kā lai baidās vairāk, bet Norvēģija, būdama nomaļus no visiem Eiropas notikumiem, maldīgi uzskatīja, ka tai nav ne no viena jābaidās un nav arī nevienam jāpalīdz.

Sarunas Maskavā un kara sākums

Staļins bija paredzējis izrīkoties ar Somiju līdzīgi kā ar trijām Baltijas valstīm - piespiest to parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu, kas paredzētu Somijas robežas atbīdīšanu Karēlijas zemes šaurumā, pretī dodot somiem nevajadzīgas lielākas teritorijas Karēlijā, kā arī Hanko jūras kara bāzes iznomāšanu. Protams, šādas prasības bija nekaunīgas, jo tādā gadījumā Somija zaudētu savu vienīgo nozīmīgo aizsardzības līniju, kas aizsargāja valsts dienvidu robežas un vienu no auglīgākajiem novadiem.

            1939.gada 5.oktobrī (tajā pašā dienā Latvija parakstīja “bāzu līgumu”) Somija saņēma PSRS ielūgumu uz sarunām. Somija atteicās uzreiz sūtīt delegāciju uz Maskavu un sarunas veda ar Somijas sūtņa Stokholmā starpniecību. Un tikai 9.oktobrī uz Maskavu devās delegācija, kur tā atradās līdz 16.oktobrim. Vēlāk somi Maskavu apmeklēja vēl divas reizes (21. – 26.oktobris un 31.oktobris – 15.novembris). Somu delegācija pavisam piedalījās 8 sēdēs, no kurām 7 piedalījās arī Staļins. Galvenais strīdus objekts starp somiem un padomju pārstāvjiem kļuva Hanko bāzes atdošana Padomju Savienībai. Šī bija galvenā somu jūras spēku bāzēšanās vieta, šeit atradās spēcīgas krasta artilērijas vienības. Pēdējā sēde Maskavā notika 9. Novembrī, kad kļuva skaidrs, ka Padomju Savienība nepiespiedīs Somiju piekāpties. Atšķirībā no Baltijas valstu gadījuma, Somiju aizstāvēt mēģināja arī ārvalstu diplomāti Maskavā. Piemēram, Zviedrija, Dānija un Norvēģija pēc tam, kad Molotovs atteicās pieņemt šo valstu pārstāvjus, iesniedza notas, izteikdami vēlmi, lai sākušās sarunas nebūtu šķērslis Somijas īstenotajai neitralitātes politikai. Vienīgi ASV sūtni Molotovs pieņēma. Sūtnis nodeva ASV prezidenta Rūzvelta personīgu lūgumu, kurā tika izteikta cerība, ka PSRS neuzspiedīs Somijai tādas prasības, kas apdraudētu mieru un draudzību starp abām valstīm. 16.oktobrī līdzīgu lūgumu izteica arī Lielbritānijas sūtnis Halifaks.  Tikmēr attiecības starp Somiju un PSRS nepārtraukti pasliktinājās. Kad 1939.gada 3.novembrī Maskavā ieradās somu delegācija, kurā dalību ņēma arī Tanners, lai turpinātu sarunas, “Pravda” nopublicēja rakstu “Pie jautājuma par padomju-somu attiecībām” ar apakšvirsrakstu “Somijas ārlietu ministrs vēlas karu ar PSRS” (12). 13.novembrī sarunas tika galīgi pārtrauktas – tām zuda jēga, jo uz Somijas robežu pusi jau plūda simtiem kara ešelonu ar karaspēku un kaujas tehnika. Tad arī Staļins atzina: “Mums nāksies karot ar Somiju”.

            Kopš neatkarīgās Somijas izveidošanās un somu – padomju robežas bija notikuši neskaitāmi incidenti. Tomēr neviens no tiem nebija beidzies ar atklātu karadarbību. 26.novembrī notika bēdīgi slavenais Mainilas incidents. Plkst. 15:45 somu artilērija it kā izdarījusi septiņus šāvienus pa 1 km uz ZR no Mainilas atrodošos sarkanās armijas vienību. Krituši trīs karavīri un viens jaunākais komandieris, ievainoti septiņi karavīri, viens jaunākais komandieris un viens jaunākais leitnants. Protams, padomju puse to pasludināja par “baltsomu” provokāciju, kas nežēlīgi jāsoda, bet tajā pašā laikā nepieļāva starpvalstu komisijas izveidi, kas izmeklētu incidenta patiesās detaļas. Aizdomīgi liekas arī apgalvojumi par somu artilērijas apšaudi, jo somiem Mainila toreiz bija neaizsniedzams mērķis (pat jaudīgākie lielgabali nespēja tik tālu aizšaut), nerunājot jau par to, ka somiem šinī robežas sektorā neatradās nekādu artilērijas vienību. Tātad apšaude varēja notikt tikai no padomju puses. Bet par šādas apšaudes notikšanu var arī strīdēties, jo armijas vienības, kuras it kā tikušas apšaudītas, dokumentāli nav apstiprinājušas nekādus zaudējumus 26.novembrī. Tātad visai iespējams, ka šie notikumi tikuši pilnībā izdomāti, lai tikai būtu kāds iemesls karadarbības sākšanai.

Pretējo pušu gatavošanās karam

Somijas miera laika armija bija tikai 30000 vīru liela. Salīdzinājumam Sarkanās armijas rindās skaitījās 3 miljoni karavīru. Tomēr Somijas armija skaitījās viena no labākajām visā Eiropā. Somija visvairāk no ziemeļu reģiona valstīm uzmanības veltīja aizsardzībai – tika attīstīta kara rūpniecība (aviācijas, munīcijas un artilērijas ražotnes). Somija pierādīja savu vēlmi aizsargāt sevi ar nopietnas aizsardzības līnijas celtniecību Karēlijas šaurumā, kas skaitījās bīstamākais rajons kara gadījumā. Somijai stratēģiskā ziņā arī bija liela priekšrocība salīdzinājumā kaut vai ar Baltijas valstīm – Somija pieļāva kara iespēju vienīgi ar PSRS un tādēļ varēja veltīt nedalītu uzmanību plānu izstrādei karam pret savu austrumu kaimiņu. Somijai bija stabila aizmugure – neitrālās Zviedrija un Norvēģija, kuras kara gadījumā varētu piegādāt munīciju, ieročus un cilvēkus.

            Somijas ģenerālštāba kara plāni bija īslaicīgi. Somija tāpat kā Baltijas valstis domāja, ka nespēs noturēties pret agresoru ilgāk par divām nedēļām. Tādēļ bija paredzēts izvērst totālo aizsardzību, sagatavoties ar praktiski visiem spēkiem segt Karēlijas šaurumu un tādējādi aizkavēt krievu invāziju līdz sabiedroto nākšanai palīgā.

            Kara gadījumā Somija mobilizētu 9 kaujas divīzijas un vairākas mazākas vienības (kara laikā bija paredzēts papildus saformēt vēl 3 divīzijas). Katra somu kājnieku divīzija sastāvēja no trim kājnieku pulkiem un artilērijas pulka. Divīzijā bija 14200 karavīru. Katrā kājnieku pulkā bija trīs bataljoni un vēl atsevišķais smagais bataljons. Pavisam divīzijas bruņojumā bija 250 mašīnpistoļu, 250 rokas ložmetēju, 116 balsta ložmetēju, 18 37mm vai 47 mm prettanku lielgabalu, 18 81 mm mīnmetēju. Artilērijas pulkā bija 24 75mm lielgabali, haubiču divizionā 12 105 vai 122mm haubices. Šīs 9 divīzijas apvienoja trijos lielākos savienojumos – 2.,3.un 4. Armijas korpusos. 2.un 3.korpusi veidoja “Karēlijas armiju”, kurai bija jāaizstāvas Karēlijas šaurumā un tās aizsardzības stūrakmens būtu “Mannerheima līnija”. Armijas komandieris kara gadījumā būtu ģenerāl–leitnants Estermans. 2.korpuss aizstāvētu pozīcijas no Somijas līča līdz Vuoksas upei. Korpusa sastāvā ietilpa trīs kājnieku divīzijas un to komandētu ģenerāl–leitnants Ekists. Pa kreisi no Ekista vadītā korpusa atrastos ģenerāl–leitnanta Heinriksa 2.armijas korpuss, kurš sastāvēja no divām kājnieku divīzijām. Korpusam būtu jāaizstāv “Mannerheima līnija” no Vuoksas upes līdz Lādogas ezeram. “Mannerheima līnijas” pieejas vajadzēja segt četrām sedzējgrupām, kas sastāvēja no robežsargu, izlases jēgeru (vieglo kājnieku), kavalērijas un zemessargu vienībām.

            Uz ZR no Lādogas ezera aizsardzības pozīcijas vajadzēja ieņemt 4.armijas korpusam, kuru komandēja ģenerāl–majors Heglunds. Šīs vienības aizsardzības pozīcijas stiepās no Lādogas ezera līdz Ilomantsi pilsētai. Korpuss sastāvēja no divām divīzijām un tam bija uzdots ar sedzējvienībām aizkavēt pretinieka virzīšanos, galvenā aizsardzības līnijā ienaidnieku apturēt un ar triecieniem no sāniem un aizmugures ielenkt un iznīcināt.

            Uz ziemeļiem no Heglunda korpusa līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam atradās ģenerāl – majora komandētās speciālās kaujas vienības – atsevišķi robežsargu, zemessargu, jēgeru un apmācības bataljoni un rotas. Somu virspavēlniecība nepieļāva iespēju, ka šajos skarbajos apstākļos krieviem iespējams veikt lielas militāras operācijas. Tomēr katrs ceļš, kas veda Somijas iekšienē tika uzraudzīts un apsargāts.

            Kopējā somu stratēģija bija vienkārša – galvenie spēki apturētu iebrukumu no Ļeņingradas puses, bet pārējie spēki neļautu krieviem apiet “Karēlijas armiju” no aizmugures, uzbrūkot cauri Karēlijai. Stratēģiskajā rezervē katram gadījumam atrastos divas kaujas divīzijas (Vīpuros (Vīborgā) un jaunformējamā Oulu).

            Galveno somu aizsardzības balstu “Mannerheima līniju” padomju historiogrāfi dēvēja par “neieņemamu”. Bet tas īsti neatbilda patiesībai. Nocietinātā līnija stiepās 40 jūdžu (64 km) garumā. Aizsardzības sistēma sastāvēja galvenokārt no lauka nocietinājumiem – tranšejām, mīnu laukiem, dzeloņstiepļu žogiem un prettanku šķēršļiem. Galvenais “Mannerheima līnijas” balsts bija divdesmitajos gados uzbūvētie 75 dzelzsbetona forti, kuri 1939.gadā skaitījās novecojuši, jo nespēja izturēt moderno lielgabalu uguni. Papildus trīsdesmitajos gados bija uzbūvēti 44 moderni dzelzsbetona bunkuri. Tie tika koncentrēti būvēti atsevišķos vārīgākajos un bīstamākajos punktos. Uz kilometru bija lielākais trīs šādi bunkuri, kuri gan ne vienmēr apvidus sarežģītības dēļ nespēja izveidot savstarpējās palīdzības uguns sistēmu. Jāpiezīmē, ka modernajos bunkuros izmantotais dzelzsbetons gan bija augstas kvalitātes (600.marka), bet bunkuru konstrukcija bija kļūdaina un tie izrādījās vājāki nekā bija paredzēts. Turklāt bunkuros novietotie ložmetēji galvenokārt bija novecojuši un tiem bija grūti pildīt savas funkcijas modernā karā. Vēl smagāks bija prettanku lielgabalu trūkums, kas nozīmēja, ka “Mannerheima līnija” spēj aizkavēt tikai kājnieku vienības, bet nav spējīga cīnīties pret lielām tanku masām.

            Jāatzīst, ka somu armija bija lieliski apmācīta aizsardzības karam. Somu vēsturnieki raksta, ka somu karavīri bijuši izcili individuālie karavīri, bet nav spējuši saglabāt savas augstās īpašības lielākos formējumos. Tā tiek izskaidrotas daudzās spīdošās un varonīgās kauju epizodes uz ziemeļiem no “Mannerheima līnijas”, kamēr pašā nocietinātajā līnijā apbalvoto somu karavīru skaits bija niecīgs. Ziemeļu plašajos, sniegotajos mežos lieliskais somu slēpotāja un mednieka apvienojums bija daudz nāvējošāks nekā somu vienība Karēlijas šaurumā. Bet šo apstākli var skaidrot ne tikai ar morālām somu īpašībām. Trīsdesmitajos gados līdzekļu trūkuma dēļ tikpat kā netika veiktas lielu karaspēka vienību mācības. Tādēļ karam sākoties somu divīziju un korpusu komandieriem nācās mācīties vadīt savas vienības kaujas apstākļos. Tas, protams, maksāja dārgi. Ja vēl aizsardzības kaujās tas nenodarīja lielu ļaunumu, bet nedaudzajās uzbrukuma un pretuzbrukuma operācijās šī nemākulība skaudri parādījās.

Padomju puse pasaules karam bija gatavojusies divdesmit gadus. Piespiedu kolektivizācija bija līdzeklis kā radīt smago rūpniecību agrārajā Krievijā. Miljoniem cilvēku mira bada nāvē, jo tiem atņēma pēdējos pārtikas krājumus, kurus eksportēja uz ārzemēm un iegūtos dolārus ieguldīja jaunās tehnoloģijās un militāro rūpnīcu celšanā. Tika radītas pasaules lielākās hidroelektrostacijas, alumīnija, tērauda ražotnes, lielākā pasaules aviācijas un autobūves rūpnīca. Miljoniem GULAGA ieslodzīto cēla komunikācijas, rūpnīcas un ieguva resursus. Rezultātā dažu gadu laikā PSRS izvirzījās militārās ražošanas līderpozīcijās. PSRS gan neražoja bruņojumu ārvalstīm, bet apbruņoja savu gigantisko armiju ar modernāko bruņojumu. Vācu virsnieki, kuri trīsdesmitajos gados apmeklēja padomju “traktoru” rūpnīcu Harkovā, bija satriekti, jo redzēja, ka dienā rūpnīca saražo 25 tankus. Bet bez Harkovas rūpnīcas bija vēl Ļeņingradas un Staļingradas “traktoru rūpnīcas”. PSRS gadā ražoja vairāk par 5000 lidmašīnu un līdzīgu skaitu tanku. Šī bruņutehnika tika uzkrāta, lai kara gadījumā apbruņotu simtiem divīziju un desmitiem gaisa armiju. Paralēli tanku un lidmašīnu ražošanai straujiattīstījās artilērijas un munīcijas rūpniecība. PSRS trīsdesmito gadu vidū strauji modernizēja artilērijas sistēmas, padarot savu artilēriju par labāko pasaulē. Un šo kvalitāti papildināja kvantitāte. Trīsdesmito gadu beigās sarkanās armijas rīcībā bija vismaz 50000 lielgabalu un mīnmetēju. Līdzīgi pieauga arī ložmetēju ražošana. Katrai strēlnieku divīzijai bija paredzēti vairāk par 500 ložmetējiem, kas bija lielākais skaits pasaulē. Tāpat ar katru gadu pieauga divīziju skaits un 1939.gadā PSRS rīcībā bija lielākā un labāk apbruņotā armija pasaulē. Vienīgais sarkanarmijas trūkums bija totāli vājā karaspēka sagatavotība un apmācība. Tāpat kā tankus, lidmašīnas un lielgabalus, milzīgos daudzumos “ražoja” arī jaunākos virsniekus, pilotus un tankistus, kuri bija vāji sagatavoti reālai karadarbībai. Tomēr šis trūkums nelikās tik būtisks, jo sarkanarmijas ideoloģija pieprasīja kaujas laukā noklāt raidīt pret pretinieku maksimāli spēcīgu uguni, kas tad arī iznīcinātu ienaidnieku. Šī prasība bija izpildīta.

Katra sarkanarmijas strēlnieku divīzijā bija 19000 kareivju un virsnieku. Papildus trijiem strēlnieku pulkiem bija viens artilērijas pulks, kurš sastāvēja no 12 152 mm vai 28 122 mm haubicēm, 42 pulka 76 mm lielgabaliem. Strēlnieku pulku divizionos bija 54 45 mm lielgabali un papildus kājnieku apakšvienībās vēl ap simtu mīnmetēju (50 – 120 mm). Katrā divīzijā bija vēl T-26 tanku bataljons (vismaz 30 tanki) un bruņumašīnu bataljons. Katrā no trim strēlnieku pulkiem bija 81 rokas un 58 balsta ložmetēji, 6 pulka un 6 prettanku lielgabali. Divīzijā papildus bija medicīnas un sanitārais bataljons (medsanbats), apgādes bataljons, inženieru bataljons, sakaru bataljons, zenītartilērijas batareja un štābs. Divīzijas ugunsspēks bija lielākais pasaulē.

Sarkanarmijas tanku spēki tika organizēti brigādēs un korpusos. Katrā tanku brigādē trīsdesmito gadu beigās bija 330 tanki. Vairākas tanku brigādes apvienoja tanku korpusā. Pirms Ziemas kara Karēlijas šaurumā krievi savāca trīs tanku brigādes (990 tanki) un tanku korpusu (660 tanki) un desmitiem atsevišķu tanku bataljonu.

Tādēļ varam saprast to vieglprātīgo padomju virsnieku attieksmi pret gaidāmo karu pret Somiju. Vēl nomācošāka spēku attiecība bija tanku un aviācijas spēkos. Visos PSRS bruņotajos spēkos kopā 1939.gadā bija ap 18000 tanku un kādas 15000 lidmašīnu. Somija kopā varēja savākt nieka 60 novecojušus tankus un ap 200 lidmašīnu. Protams, PSRS negatavojās sūtīt uzreiz visu savu karaspēku uz Somiju, bet padomju pārsvars bija neapstrīdams. Jāpiebilst vēl, ka Somijas robeža no ziemeļiem uz dienvidiem sniedzās 1500 kilometru garumā, tātad par nepārtrauktu aizsardzības līniju somi nevarēja pat sapņot. Šī iemesla dēļ jau divdesmito gadu beigās somi sāka būvēt slaveno “Mannerheima” līniju, kuru tā nosauca par godu neatkarības cīņu varonim maršalam Mannerheimam. Aizsardzības līnija stiepās šķērsām Karēlijas zemes šaurumam. Desmit gadu laikā, palīdzot dažādu valstu fortifikācijas speciālistiem, somi spēja sagatavot trīs aizsardzības līnijas, kurās galvenā nozīme tika piešķirta apvidus šķēršļu izmantošanai. Un Karēlijas zemes šaurumā tādu nebija mazums. Šeit atradās lieli meži purvi, daudz sīku upīšu, kas savienoja daudzos ezerus. Pretiniekam jau arī šādi dabas veidotie “nocietinājumi” būtu diezgan grūti pārvarami, bet tos vēl papildināja somu dzelzsbetona nocietinātie punkti, tranšejas, ložmetējligzdas, bunkuri, prettanku grāvji, dzeloņdrāšu aizsprosti kombinācijā ar labi pārdomātiem mīnu laukiem. Vēlākos gados padomju vēsturnieki un militāristi nodēvēja “Mannerheima” līniju par neieņemamu, bet tāda tā nemaz nebija (to pēc četriem gadiem uzskatāmi parādīja tā pati sarkanā armija, kura otrreiz šturmējot šos pašus nocietinājumus, tos ieņēma divu – trīs nedēļu laikā). Tomēr milzīgais darbs un lielie līdzekļu ieguldījumi atmaksājās, jo somi aizkavēja padomju spēku virzīšanos un lika tiem noasiņot.

            Bet somi nostiprināja ne tikai pozīcijas Karēlijas zemes šaurumā. Lielu vērību viņi veltīja arī krasta aizsardzībai, jo Somijai ir ārkārtīgi gara jūras robeža, daudz salu un lielākās pilsētas atradās piekrastē. Arī komunikācijas ar ārpasauli varēja tikt uzturētas galvenokārt pa jūru. Tādēļ somi paralēli sauszemes nocietinājumu celšanai būvēja arī krasta aizsardzības artilērijas baterijas, kuras tika izvietotas uz lielākajām salām, kā arī jūras kara bāžu apkārtnē. Ļoti rūpīgi somi pievērsās krasta aizsardzības artilērijas modernizēšanai. Somu rīcībā galvenokārt bija vecie cara laika lielgabali, kurus somi rūpīgi modernizēja un tie kara laikā sagādāja ne vienu vien nepatīkamu pārsteigumu padomju jūras un sauszemes spēkiem. Jāpiebilst, ka somi ārkārtīgi lielu nozīmi piešķīra pozīciju maskēšanai. Nospiedošā vairākumā gadījumu agresors uzzināja par somu nocietinājumu esamību tikai tad, kad somi tos apšaudīja, jo ne izlūkdienesti, ne armijas un aviācijas izlūkošana nespēja atklāt precīzu somu pozīciju atrašanos.

            Somija kara gadījumā paredzēja izvest totālo mobilizāciju – visi vīrieši tiek pakļauti karaklausībai, sievietes tiek iesaistītas gan militārajā ražošanā, gan aprūpē. Ir ziņas, ka vairākas sieviešu kaujas vienības karojušas arī frontē. Šāda somu attieksme pret valsts aizsardzību par daudz ko liecina. Diemžēl somi pilnībā nespēja izmantot visas priekšrocības: “Mannerheima līniju”, masveida mobilizāciju u.c., jo ārkārtīgi trūka visa veida ieroču, ekipējuma (daudzas vienības palika ietērptas civilajās drēbēs, piespraužot tikai kokardes, kuru vienīgās bija pietiekamā daudzumā) un munīcijas. Lielāko daļu no šīm problēmām somi tā arī nespēja atrisināt līdz kara beigām, bet jāatzīst, ka Somija izdarīja visu, kas bija tās spēkos, lai pienācīgi aizsargātu savu Dzimteni.

            Pavisam somi 1939.gada novembrī spēja savākt 60 tankus, 301 lidmašīnu (100 kaujasspējīgas), 122 zenītlielgabalus, ap 400 lielgabalu. Vispārējā mobilizācija palielināja divīziju skaitu no trīs līdz 11 (ap 200000 somu tika slepeni mobilizēti sarunu laikā ar PSRS). Vēl kara laikā tika izveidotas daudz dažādas kaujas un palīgvienības – 8 atsevišķas brigādes desmitiem atsevišķu bataljonu. Pēdējās pirmskara nedēļās paātrināti tika modernizēta Mannerheima līnija, oktobrī vien no Helsiniem tika evakuēti 150 tūkstoši cilvēku un par armijas komandieri iecelts maršals Mannerheims.

            Padomju Savienības attieksme pret gaidāmo karu bija nevērīga – militārā vadība mānīja sevi, domādama, ka šis karš būs līdzīgs Polijas karagājienam, kad ar vienu izšķirošu triecienu pāris nedēļās, neciešot lielus zaudējumus, izdosies pakļaut Somiju. Uz šiem maldiem tika būvēti visi taktiskie, operatīvie pārējie plāni. Armijas apgāde tika atstāta novārtā, jo jau pēc divām nedēļām bija paredzēts pacelt karogu virs Helsinku parlamenta. Tādēļ armija netika apgādāta ar silto apģērbu, aukstumam piemērotām mašīneļļām, netika pievērsta vērība nocietināto līniju pārraušanas treniņiem, armijai tika iestāstīts, ka karš nevilksies ilgāk par trim nedēļām. Tomēr visi šie apsvērumi, kas runāja par sliktu padomju armijai, tika konpensēti ar padomju armijas milzīgo pārspēku gaisā, bruņutehnikā, skaitliskā ziņā un lauka artilērijā. Padomju divīzijas ugunsspēks pārsniedza somu divīzijas ugunsspēku trīs reizes. Katrā padomju divīzijā bija 15 – 17 tūkstoši karavīru, 17 tanku, 500 ložmetēju, divsimt lielgabalu un mīnmetēju (!) un vēl daudz dažāda aprīkojuma un ieroču (bruņumašīnas, prettanku lielgabali, zenītlielgabali). Bet galvenais trumpis bija divīziju skaits. Pavisam kara priekšvakarā Ļeņingradas kara apgabalā tika sapulcinātas 20 strēlnieku divīzijas, 1 motostrēlnikeu brigāde, pavisam 183 bataljoni; 7 tanku brigādes, 2 atsevišķie tenku bataljoni, pavisam 2000 tanku (ap 200 vidējo un smago); 1700 kaujas lidmašīnu; 1780 lauka lielgabalu (76 – 203 mm), tai skaitā 1114 haubices un 620 prettanku lielgabalu (45mm) – pavisam 2400 lielgabalu; 2 līnijkuģi, 1 kreiseris, 20 eskadras mīnu kuģi, 45 zemūdenes, 4 lielgaballaivas, 28 sargkuģi un 5 mīnu aizsprstotāji.

            Pretī somi 30.novembrī varēja stādīt 9 kājnieku divīzijas (2 formēšanas stadijā), 4 kājnieku brigādes, 1 kavalērijas brigādi, 35 atsevišķus bataljonus (jēgeri, zemessargi, robežsargi), 23 atsevišķās rotas (robežsargu, krasta apsardzes), pavisam 140 bataljoni; 1 tanku bataljons (30 vieglie tanki); 114 lidmašīnas, 420 lauka lielgabalus(76 – 152 mm), tai skaitā 104 haubices un 110 prettanku lielgabalus (37mm) – pavisam 530 lielgabal.; 2 bruņukuģi, 5 zemūdenes, 12 lielgaballaivas, 30 sargkuģu un 7 mīnu aizsprostotāji.

            Atsevišķi jāpiemin daudz izslavētās Staļina represijas pret “talantīgākajiem” virsniekiem trīsdesmito gadu beigās. To skaits esot sasniedzis 40 tūkstošus un tas paralizējis armijas kaujasspējas. Bet pret šo apgalvojumu runā daudzi fakti. Tos sīki aprakstījis krievu vēsturnieks Rezuns (Viktors Suvorovs). Šis skaitlis (40 tūkstoši) esot parādījies Hruščova laikā, kad PSRS vadība nosodīja visu, ko bija darījis Staļins. Īstenībā šie 40 tūkstoši cilvēku galvenokārt esot paši atvaļinājušies, atbrīvoti no amatiem slimības dēļ vai gājuši bojā dienesta laikā. Un tikai 10 tūkstoši esot represēti, no kuriem ap diviem tūkstošiem nogalinātu. Tātad iznāk, ka Staļins, kā paredzēdams karu, vienkārši atjaunināja virsnieku korpusu un amatos atstāja sev uzticamākos augstākos virsniekus. Un apgalvojumu, ka savās vietās palikuši tikai neapdāvinātākie, apgāž fakts, ka gan Žukovs, gan Šapošņikovs, gan citi lieliski komandieri palikuši savos amatos. Drīzāk vaina meklējama nevis virsnieku likvidēšanā un nesagatavotībā, bet gan bravūrīgais noskaņojums, nepietiekama izlūkošana un negribēšana reāli saredzēt radušos situāciju. Tāpat armija izrādījās pilnīgi negatava karošanai pret partizāniem, mazām, ātrām vienībām. Šādu pretinieka karošanas veidu daudzi virsnieki sauca par “bandītisku”, jo “godīkāk” taču ir iznākt klajā laukā, lai tos “baltsomus” “godīgi” varētu samalt tanki ar savām kāpurķēdēm…

Pirmais krievu uzbrukums “Mannerheima līnijai”

Karēlijas šaurums

            1939.gada 31.novembrī, redzot milzīgās padomju armijas masas pārejam robežu, kāds somu karavīrs izsaucies: “Viņu ir tik daudz! Kur mēs viņus visus apraksim?” Patiesi padomju armijas skaitliskais pārspēks bija grandiozs. Karēlijas šaurumā triecienā devās 7.armija ar 9 strēlnieku divīzijām, 6 tanku brigādēm (TBR), strēlnieku – ložmetējnieku brigādi (SLBR) un 10 atsevišķiem tanku bataljoniem. Pavisam šajās daļās bija 1569 tanki un 251 bruņumašīna. Atsevišķi  bija jādarbojas 10.tanku korpusam (TK) (1., 13. TBR un 15 SLBR). 20. TBR darbojās 19.strēlnieku korpusa (SK) sastāvā. Jāpiezīmē, ka tanku brigādes bija stipri nogurušas un nolietojušas materiālo bāzi, veicot pārgājienus 500 – 800 km attālumā uz Latvijas un Igaunijas pierobežu, bet pēc tam uz Karēlijas šaurumu. Tomēr jāsaka, ka tanku brigāžu karavīri bija diezgan labi sagatavoti un saliedēti atšķirībā no atsevišķajiem  tanku bataljoniem, kuri bija vāji organizēti, apmācīti un apbruņoti ar visdažādākā veida kaujas mašīnām. Lielākais tanku brigāžu trūkums bija nesagatavotība sadarboties ar citām ieroču šķirām – kājniekiem, artilēriju un nespēja kvalitatīvi veikt izlūkošanu. Tomēr vislielākās problēmas padomju virsniekiem sagādāja tanku vienību izmantošana, jo lielākā daļa komandieru neizprata tanku nozīmi un to iespējas. Piemēram, strēlnieku divīziju komandieri savus atsevišķos tanku bataljonus bieži izmantoja divīzijas štāba apsargāšanai. Savukārt kājniekos bija ieaudzināta ticība, ka tanki spēj patstāvīgi pieveikt jebkādus nocietinājumus bez kājnieku palīdzības un tas turpmākajās kaujās noveda pie traģiskām sekām, jo redzot, ka tanki nespēj tikt galā ar pretinieka nocietinātajiem punktiem, kājnieki atteicās iet triecienā.

            7.armijas vadība pirms kara bija izplānojusi manevru ar lieliem tanku spēkiem, kas sadragātu somu nocietinātās līnijas Karēlijas šaurumā un ļautu galvenajiem spēkiem mierīgi virzīties uz priekšu. Plāns paredzēja, ka 10.TK pēkšņā triecienā jāieņem tiltus pār  Vuoksu un, atstājot sedzējvienības, jāpagriežas uz rietumiem. Tad 10.TK būtu jāsavienojas ar 20.TBR, kopā jāuzbrūk centrālajā frontes daļā ar mērķi ielenkt un satriekt Somus Karēlijas šauruma austrumu daļā. Korpusam vajadzēja darboties, sadaloties sīkāk pa brigādēm, pastiprinātām ar strēlnieku bataljoniem. Tomēr krievi nebija paredzējuši plānos, ka tiem nāksies pārvarēt stipri šķēršļotu apvidu un somu aizsprostus. Tādēļ 1.decembrī labajā flangā iesaistītais 10. TK tikai 15.decembrī sasniedza Vuoksas tiltus, kuri, protams, jau bija iznīcināti. 10.tanku korpusam esot bijis jāpārvar 10 tanku grāvjus, 20 “drakona zobu” rindas. Pēc tam, kad korpuss tik neveiksmīgi bija nonācis somu galvenās aizsardzības līnijas ugunī, tas tika atvilkts rezervē. Šādi izgāzās viena no lielākajām tanku iesaistēm Ziemas karā.

            Padomju virsnieku cerības, ka karadarbība Somijā būs līdzīga pastaigai Polijā, neattaisnojās. Jau trešajā kara dienā padomju daļu virzīšanās uz priekšu Karēlijas šaurumā tika tikpat kā apturēta.  Nu padomju virsnieki redzēja, ka kājnieki triecienā nedodas bez tanku atbalsta pat visu kalibru artilērijas atbalstīta. Parādījās krievu karavīru zemā sagatavotība, jo kājnieku vienības nekādi nespēja tikt līdzi tanku vienībām, kurām pašām saviem spēkiem nācās veidot ejas gan tanku grāvjos, gan prettanku aizsprostos, piesedzot pašiem sevi ar savu uguni, tad jāpagriežas atpakaļ, lai, nonākot aiz kājnieku mugurām, palīdzētu kājniekiem virzīties uz priekšu.

            Tāpat neizdevās karadarbības pirmajos mēnešos noorganizēt normālu vienību sadarbību kaujas laukā. Piemēram, decembra sākumā 35.TBR pie Lipolas uzsāka kauju ar 90.strēlnieku divīzijas atsevišķo tanku bataljonu, sašaujot trīs tankus. Upurus prasīja arī kāda cita kauja starp sarkanās armijas daļām. Februāra sākumā 20.tanku brigāde uzsāka kauju ar saviem kājniekiem, nodarot smagus zaudējumus pēdējiem.

            Pirmo tanku operāciju rezultātā sarkanās armijas vadība saprata, ka atsevišķu lielu tanku formējumu iesaistīšana Karēlijas šaurumā nav iespējama.

            1939.gada 5.decembrī sarkanās armijas daļas visā frontes garumā sasniedza somu Mannerheima līnijas sedzējpozīciju. Tūdaļ sekoja Vorošilova pārsteidzīgā pavēle bez jebkādas izlūkošanas un sagatavošanās šturmēt somu nocietināto līniju. Tika izveidota  īpaša kaujas grupa korpusa komandiera Grendāla vadībā. Grupā ietilpa 142., 150.un 49.SD. Grendāls spēja ieņemt tikai nelielu placdarmu Tapalen-Jokki upes otrā krastā, zaudējis 30 – 40% vienību sastāvu (aptuveni kādi 14 – 20 tūkstoši karavīru). Demonstratīvie uzbrukumi ar mērķi novērst somu uzmanību pārvērtās slaktiņā, jo somi jau iepriekš visas pozīcijas bija pamatīgi piešaudījuši, nocietinājumi bija nomaskēti. Jebkurš viegls ievainojums sarkanarmietim nozīmēja nāvi, jo viņš tika pamests nosalšanai. Aculiecinieki stāsta, ka plašie Karēlijas lauki esot bijušie pilnībā noklāti ar nosalušo, lādiņu saraustīto sarkanarmiešu līķiem. Pat padomju komandieriem kļuvis baisi, redzot šādu skatu un tika pavēlēts pārtraukt uzbrukumu, lai nebūtu veltīgi jāziedo visas labākās divīzijas.

            Teorētiski lieliski izstrādātais, bet praksē nepārbaudītais sarkanarmijas reglaments paredzēja, ka komandsastāvam jāiet uzbrukuma priekšgalā, kas loģiski noveda pie milzīgiem virsnieku zaudējumiem – viņi labi izdalījās pārējo kareivju vidū un somi tos varēja šaut kā mērķus poligonā. 5. – 6.decembrī  bojā gāja viss 649.strēlnieku pulka komandējošais sastāvs – pulka komandieris, visi trīs bataljonu komandieri un daudzi citi virsnieki.

            Tikai 12.decembrī pēc nepārtrauktām, asiņainām kaujām 7.armijas daļām izdevās pāraut visu somu operatīvo sedzējpozīciju un iziet tieši pie galvenās aizsardzības līnijas. Tomēr kaujas krievu aizmugurē nerima – sākās īsts partizānu karš. Tika ierīkoti neskaitāmi slēpņi pie tiltiem, pārceltuvēm, tika spridzināti tilti, naktīs pilnībā tika klusām iznīcināti vienību štābi, tika veikti iznīcinoši triecieni bruņutehnikas un transporta kolonnām, kuras biezajos mežos izrādījās neaizsargātas. Vairākas somu diversantu vienības pat nokļuva PSRS teritorijā, kur veica uzbrukumus militārajiem mērķiem. Padomju uzbrukums “Mannerheima” līnijai izsīka. Tāds notikumu pavērsiens saniknoja Staļinu un augstākos virsniekus. Daudzas armijas daļas nu bezjēdzīgi tika upurētas, sviežot tās bez piesega, maskēšanās apmetņiem pret somu lielgabaliem un betona nocietinājumiem. Mīts par sarkano armiju kā neuzvaramu, izzuda.

            17.decembrī krievi pārgāja vēl vienā uzbrukumā somu nocietinājumiem. Masīvā krievu artilērijas uguns tika noklāta milzīgā platībā, cerībā, ka tur atrodas somu nocietinājumi. Tanki sakustējās un devās triecienā. Bet brīdī, kad somi atklāja ložmetēju uguni, krievu kājnieki pameta tankus un nekārtībā atkāpās. Šādi “triecieni” atkārtojās vairākas reizes. Un ja arī kādā vietā sarkanarmijas kājnieku daļām izdevās nostiprināties tanku iztīrītajos rajonos, naktī krievi tik un tā atkāpās uz izejas pozīcijām. Situācijas nopietnību raksturo kaut vai pavēle 35.TBR 23.decembra naktī apsargāt 138.SD pulku un divīzijas štābus, jo kājnieki panikā bija atstājuši savas pozīcijas un tādējādi deva somiem iespēju netraucēti uzbrukt komandpunktiem. Izrādījās, ka kājnieku komandieri ir zaudējuši jebkādu uzticību kājnieku apakšvienībām un uzdod to uzdevumus veikt tanku spēkiem, draudot ar represijām, ja tie atteiktos. Piemēram, 24.SD pulka komandieris pavēlēja 40.TBR visu nakti apsargāt pretinieka prettanku šķēršļus, kurus kājnieki nebija spējuši pārvarēt.

            Visi krievu uzbrukumi līdz 20.decembrim pilnīgi izgāzās. Galvenokārt tas notika pateicoties kājnieku negribēšanai doties kaujā. Labs piemērs ir 19.decembra uzbrukums somu Hottinenas nocietinātajam rajonam. Krievu tanku spēki viegli pārvarēja somu prettanku šķēršļus, ielauzās 3 kilometru dziļumā somu pozīcijās, ielenca atsevišķos somu dzelzsbetona nocietinājumus, tādējādi praktiski pārraujot galveno somu aizsardzības līniju, bet kājnieki nesekoja. Kad kājnieku vienības beidzot tika pierunātas doties uzbrukumā somu dzelzsbetona nocietinājumiem, somi atklāja mīnmetēju uguni un kājnieku vienības panikā atkāpās. Somi kaujas sākumā esot bijuši tik nospiestā noskaņojumā, ka nav atklājuši pat ložmetēju uguni, bet pēc tam, kad krievu kājnieku vienības tika ātri izklīdinātas, somi pievilka prettanku lielgabalus un iznīcināja lielu daļu krievu tankus. Vakarā krievu tanku vienības atkāpās. Šinī 19.decembra kaujā krievi zaudēja 29 tankus un daudz kājnieku, nepanākot neko.

            Visā frontē notikumi risinājās līdzīgi. Kājnieku komandieri dzina tankus uzbrukumā, bet paši neko nedarīja. Rezultātā pašiem tankistiem nācās līst ārā no savām kaujas mašīnām un doties pašiem uzbrukumā somu kājniekiem. 17.decembra kaujā tika smagi ievainots 35.TBR komandieris Košuba, kurš mēģināja vest uzbrukumā kājnieku vienības. Esot bijuši pat gadījumi, kad tanki dodas uz priekšu, bet krievu kājnieki paliek ierakumos un bļauj “Urā!”

            Līdz ar šiem neveiksmīgajiem triecieniem beidzās pirmais mēģinājums pārraut “Mannerheima” līniju. Krievi zaudēja desmitiem tūkstošu vīru, 540 iznīcinātus un 570 sabojātus tankus. Bet rezultāta nebija. Somiem veiksmīgās aizstāvēšanās kaujas Karēlijas šaurumā ārkārtīgi uzlaboja noskaņojumu, jo pašā kara sākumā likās neiespējami apturēt milzīgo sarkanarmijas masu uzbrukumu. Krieviem šie uzbrukumi bija totāla izgāšanās. Krievija zaudēja ne tikai militāro, bet arī politisko prestižu.

Kiteles ielenkums

Karēlija

            Vienīgā frontes daļa, kur decembra sākumā padomju daļas veiksmīgi, bez aizķeršanās virzījās uz priekšu, bija 8.armijas sektorā, kas uzbruka Karēlijas dienvidos. Galvenā armijas apgādes bāze un štābs atradās Petrozavodskā. 8.armija bija otrā spēcīgākā starp visām pret Somiju vērstajām armijām. Armiju komandēja I. P. Habarovs. Tās rīcībā bija 6 strēlnieku divīzijas un 2 tanku brigādes. Armijas kopējais uzdevums bija apiet somu galveno spēku koncentrēšanās vietu Karēlijas šaurumā no ziemeļiem, uzbrūkot gar Ladogas ezera austrumu krastu un tad pagriežoties uz rietumiem. 8.armijai bija pietiekami spēki, lai šo uzdevumu izpildītu. Vienīgais apgrūtinājums bija vāji attīstītais ceļu un dzelzsceļu tīkls. Un tā kā armijai bija jāuzbrūk maksimāli ātri, tai nācās sakārtoties garās kolonnās un virzīties uz priekšu nevis vienotā frontē, bet sadalīta daļās – katra pa savu dzelzsceļa līniju. Par labu šādam pilsoņu kara laika karošanas veidam nāca armijas virsnieku pieredze, kuri paši bija piedalījušies Krievijas pilsoņu karā. Šādai karošanai bija savi plusi un arī mīnusi. Armijas vienības varēja pārvietoties ātrā tempā, armijai nebija kopējas apgādes līnijas, jo katra daļa apgādāja sevi pa to dzelzsceļu vai ceļu pa kuru pārvietojās. Toties mīnusi bija daudz lielāki: armijas daļas bija nošķirtas, tās nevarēja ātri palīdzēt viena otrai briesmu gadījumā, tas deva iespējas pretiniekam ar kopumā mazākiem spēkiem pret katru atsevišķo daļu sakopot pārspēku un tā sakaut pa daļām visu armiju. Tāpat 8.armijas sakari bija stipri apgrūtināti, jo sarkanās armijas sakaru sistēmas bija stipri novecojušas un lielie attālumi starp atsevišķām armijas vienībām tos galīgi paralizēja. Turēšanās pie dzelzsceļiem un zemes ceļiem nozīmēja arī manevra neiespējamību, jo Karēlijā ceļu bija pavisam maz un somu vienībai atlika nobloķēt ceļu un tā apkārtni, kad desmitiem tūkstošu pretinieku bija spiesti apstāties. Arī armijas flangi tika bīstami atkailināti un tiem netraucēti no mežu biezokņiem varēja uzbrukt somi.

            Bet šīs nevēlamās sekas 8.armijas vadība neņēma vērā. Tai bija uzdots maksimāli ātri kustēties un tā to arī darīja. Vienības kustējās gandrīz tik ātri, kā pirms pāris mēnešiem Polijā, tikai ar to atšķirību, ka nekur neredzēja nevienu dzīvu dvēseli– visi 450 tūkstoši civiliedzīvotāju bija evakuēti uz valsts iekšieni. Arī pretinieks izrādīja niecīgu pretestību. Bet Habarovam šī iedzīvotāju evakuācija, tukšie ciemati nelikās aizdomīgi. Viņš pat nenojauta, ka labprātīgi pats steidzas lamatās. Un šīs lamatas bija iekārtojis somu 4.korpuss, kura stratēģiskais uzdevums bija maksimāli tālu krievus ievilināt mežainajā Karēlijā, šādi izstiepjot to apgādes ceļus un flangus, lai tad apstādinātu un ar sitieniem to flangos krievus ielenktu un iznīcinātu, prettriecienā atgūtu zaudētās teritorijas un atsvabinātos spēkus sūtītu uz Karēlijas šaurumu. Vienīgais traucēklis somiem varēja būt pretinieka negaidītais spēku daudzums, jo somi savos plānos nebija paredzējuši, ka krievi būs spējīgi Karēlijā doties uzbrukumā ar 6 – 7 divīzijām (vairāk par 100 tūkstošiem karavīru), simtiem tanku. Tomēr somi nenolaida rokas un turpināja sava plāna izpildi.

            Gar Ladogas krastu uz ZA uzbruka 8.armijas 1.korpuss, kura sastāvā ietilpa 11., 18., 56. Un 168.SD. Pretī šai krievu masai stājās somu armijas grupa “Austrumu Karēlija”, kurā ietilpa 8.,9. Un 37. Robežapsardzes korpusa bataljoni, Lādogas ezera piekrastē izvietotās krasta artilērijas batarejas un ģenerālleitnanta Heglunda komandētais 4.armijas korpuss, kas sastāvēja no 12.un 13.divīzijas.

            Pateicoties somu sedzējgrupu darbībai, krievi tikai 15.decembrī Ladogas ezera piekrastē sasniedza “Austrumu Karēlijas” grupas aizsardzības līniju. 56.SD nonāca pie somu aizsargātās Susitamo un Janisoiki, kas sedza spraugu starp Ladogas ezeru un Janisjarvi. Visas četras padomju divīzijas izmisīgi centās pārraut somu galveno spēku aizsardzības līniju, bet tas krieviem nebija pa spēkam. Īpaši cieta 56.divīzija un decembra beigās viņi bija spiesti pāriet uz pozicionālu karu Ladogas ezera ziemeļu piekrastē. 8.armijas uzdevums apiet Karēlijas šaurumu no ziemeļiem bija izgāzies.

            Daudz smagāk somiem gāja Ziemeļkarēlijā, kur krievu 2.korpusa 75., 139.un 156.divīzijām pretī stājās 10.un 11. Robežsardzes bataljoni pastiprināti ar 75 mm lauka lielgabaliem. Katrai batarejai bija iekārtotas 5 – 7 rezerves pozīcijas, kuras somi kaujas laukā nepārtraukti mainīja, lai krievi nespētu noteikt to atrašanās vietu. Somu artilērijai šeit bija lielas priekšrocības, jo sarkanarmijas artilēristiem apvidus bija nezināms un nepiemērots – slikta pārskatamība, grūta uguns koordinēšana.

Tomēr vēl daudz lielākas problēmas bija strēlnieku 2.korpusa divīzijām, kuras uzbruka katra pa savu ceļu 75 km attālumā viena no otras.

            10.decembrī padomju daļas bija iespiedušās Karēlijā jau 75 km dziļumā. Padomju daļas ātri ieņēma apdzīvotās vietas: Karkku, Salmi, Matkaselka, Kasnjaselka, Hautavara. Krievu lielais pārspēks stipri nomāca somus, tādēļ virspavēlniecība nolēma pastiprināt savus spēkus Karēlijā ar 16.kājnieku pulku, trijiem bataljoniem un artilērijas divizionu. Tas bija pietiekami, lai 12.decembrī somi uzsāktu pretuzbrukumu 2.korpusa flangā, ielencot 139.divīziju un vēlāk arī tai palīgā nākošo 75.divīziju. Bet jau decembra beigās karadarbība Karēlijā apsīka, jo abas puses bija cietušas lielus zaudējumus.  Krievi ieņēma aizardzības pozīcijas Kollaa – Tolvojarvi – Ilomantsi. Somi bija zaudējuši 21% savu spēku sastāva, bet 2.sarkanarmijas korpuss zaudēja 4000 kritušo (tātad arī vismaz 8 – 10 tūkstošus ievainoto) un 60 tankus. 75.divīzija bija gandrīz pilnībā iznīcināta. 600 krievu karavīru krita gūstā, somi ieguva vairākus tankus un 21 prettanku lielgabalu. Savukārt līdz ar 75.divīzijas sakaušanu 139.divīzija palika ielenkta. Un no aplenkuma tā neatbrīvojās līdz kara beigām.

            Kauju smaguma punkts pārvietojās no 8.armijas labā uz kreiso flangu, kur pamazām iezīmējās vairāku padomju vienību ielenkšana. 4.korpusa komandieris Heglunds nolēma izmantot tradicionālu ielenkšanas manevru – uzbrukumi krievu atklātajiem flangiem, bloķēšana, nogriežot atkāpšanās ceļus un krievu vienību sašķelšana mazās grupās, kuras vēlāk iznīcina.

            Decembra beigās pie Kiteles somu aizsardzība spēja apturēt krievu 1.korpusa uzbrukumu Sortavalas virzienā. Tūlīt sekoja somu slēpotāju triecieni krievu flangos un vairākas vienības pilnībā nobloķēja krievu grupējuma vienīgo apgādes ceļu starp Uomas un Kasņaselku. Pāris stundas pirms ielenkuma noslēgšanās izkļūt no slazda laimīgas sagadīšanās dēļ izdevās 34.tanku brigādes transporta vienībai.

            Otrs somu trieciens tika vērsts pret krieviem Pitkjarantas virzienā un janvāra sākumā 4.somu korpusam izdevās izveidot lielu ielenkuma “katlu” Kitele – Koirioja – Lemitte – Uomas, kur ielenkumā nonāca 168., 18.Jaroslavļas strēlnieku divīzijas un 34.tanku brigāde.

            Pie paša Lādogas ezera krasta atradās 168.SD. Tai aiz muguras bija 10 km garš somu bloķēts ceļa posms un pēc kāda laika jebkādi sakari ar ārpasauli pārtrūka. Janvāra sākumā no divīzijas tika nogriezti arī tās aizmugures dienesti, somiem ieņemot Ala – Uuksu un ceļu starp Pitkjarantu un Salmi.

            Vēl smagāk klājās 18.SD un 34.TBR, kuras bija ielenktas plašā mežu un purvu rajonā. Krievu vienības tika ielenktas vairākos desmitos “maisos”. Sakaru starp vienībām nebija un katra grupa pati bija atbildīga par savu likteni. Somi nepārtraukti mēģināja iznīcināt ielenktos spēkus, lai atbrīvotu tos citiem mērķiem, bet artilērijas un rezervju trūkums glāba krievu vienības, kuras šī iemesla dēļ netika samaltas pāris dienu laikā.

            Smago 8.armijas neveiksmju rezultātā armijas štābā sāka ierasties daudzas augstas amatpersonas un virsnieki no ģenerālštāba, kuri izplatīja vēl lielāku sajukumu. Drīz 8.armijas komandieris tika nomainīts. Šajā amatā nu iecēla Halhin–Golas un Hasana kauju varoni Šternu. Līdz ar jauno komandieri ieradās papildus 25.kavalērijas, 37.motostrēlnieku, 164.,128.,72.,60.strēlnieku divīzijas, 201., 204., 214.gaisa desanta brigādes un atsevišķais slēpotāju bataljons. Šo spēku uzdevums bija debloķēt ielenktās vienības. Bet ar katru dienu stāvoklis arvien pasliktinājās. Ielenktajiem sāka trūkt pārtika, medikamenti un munīcija.

            Lai palīdzētu ielenktajām vienībām, krievu virspavēlniecība nolēma apgādāt ielenktos pa ledu. Jau pēc pāris dienām somi atklāja lielās krievu apgādes kolonnas un pilnībā nobloķēja arī šo apgādes koridoru. Tomēr padomju vadība uzstāja uz šī koridora izmantošanu. Nāvē tika mesti simtiem karavīru. Piemēram, no 106 pajūgu kolonnas cauri somu ložmetēju ielenkumam pie savējiem izrāvās tikai 5. Bet jau pēc pāris dienām jebkāda satiksme pa ledu tika pilnībā nobloķēta, jo somiem izdevās kārtīgi nocietināties uz piekrastes saliņām.

            Tikmēr ielenkto stāvoklis arvien pasliktinājās. Visi zirgi tika nokauti un apēsti, tad sarkanarmieši rakās sniegā, lai atrastu kādu pārtikas gabalu. Bet drīz vien ielenktajām divīzijām pilnībā beidzās jebkāda pārtika un vienībās sākās bads.

            Janvārī 8.armijas spēki sāka aplenkuma pārraušanas mēģinājumus. Šajā operācijā piedalījās 1.korpuss un Deņisova grupa. Šie spēki gan bija daudz spēcīgāki par somiem, bet pārraut pretinieka aizsardzību tiem neizdevās un jau pēc pāris dienām uzbrukums izsīka un krievi ierakās. Nu zuda jebkādas cerības atbrīvot ielenktos, bet padomju lidmašīnas tik un tā turpināja nomest virs ielenktajām vienībām skrejlapu kaudzes, kurās tika solīta palīdzība un tika pieprasīts vienībām cīnīties un solījumi visus apbalvot pēc ielenkuma pārraušanas.

            39.Ātrajam bumbvedēju aviācijas pulkam tika uzticēts apgādāt ielenktās vienības pa gaisu ar pārtiku. Katrā bumbvedējā ielādēja 8 – 10 maisus ar pārtiku, kurus vajadzēja nomest kartē atzīmētos punktos, kur atradās krievu daļas. Bet vienīgi 168.SD saņēma zināmu palīdzību, jo pārējo vienību aizstāvētās pozīcijas bija pārāk mazas, lai no liela augstuma precīzi nomestu kravu. Pirmajā reizē noticis kuriozs – “neitrālajā” zonā nomestie maisi kļuva par iemeslu kautiņam starp somu un krievu karavīriem, kuri, nometuši ieročus, metās priekšlaukā un sāka kauties…

            Janvāra beigās somu daļām izdevās iznīcināt lielāko daļu ielenkto krievu spēku. Padomju vienības nu turējās tikai dažos sīkos aizstāvības punktos.

            12.februārī tika izveidota jauna armija. Tā ieguva numuru 15. Tās sastāvā bija sešas strēlnieku divīzijas un atbalsta vienības. Armiju komandēja Kovaļovs. 8.un 15.armijas kopīgi sāka izstrādāt jaunu debloķēšanas plānu, kas paredzēja uzbrukumus vairākos virzienos un Lādogas piekrastes salu grupas. Tomēr mēģinājumi ieņemt šīs salas izgāzās.

            168.SD spēja atsist somu jēgeru uzbrukumus februāra sākumā, bet 18.SD un 34.TBR spēki strauji izsīka. Sarkanarmieši pēc zirgu nokaušanas un apēšanas sāka vākt beigtos zirgus, meklēja iekšas, asinis, nagus un ādu. Februāra beigās no abām kaujas vienībām vēl turējās tikai divas lielākas grupas – 52.strēlnieku pulka vienība Dienvidu Lemittes rajonā kāda leitnanta vadībā un 18.SD un 34.TBR komandējošais sastāvs un pāris sīkākas grupas Petrozavodskas – Sortavallas – Pitkjarantas ceļu krustojumā.

            Martā sākās 8.un 15.armijas uzbrukums. Tām izdevās izlausties cauri somu ielenkuma lokam un atbrīvot atlikušās 168.SD daļas. Bet 34.TBR un 18.SD somi bija spējuši iznīcināt. Februāra beigās minētās šo vienību pēdējās grupas nolēma izlauzties no ielenkuma, bet tas izdevās tikai nedaudziem cilvēkiem, jo šis lēmums tika pieņemts daudz par vēlu. Kāds tanku bataljona komandieris Rjazanovs jau decembrī uzstājīgi pieprasīja sākt vienību izlaušanos, bet tika nošauts par “gļēvulību un panikas celšanu”.

            “Kiteles katlā” somiem izdevās iznīcināt krievu strēlnieku divīziju un tanku brigādi un nodarīt ārkārtīgi smagus zaudējumus vēl vienai strēlnieku divīzijai. 18.SD bija iznīcināta, 168.SD bija zaudējusi 60% sastāva (ap 10000 karavīru) un 34.TBR arī bija iznīcināta. Gandrīz viss šo vienību smagais bruņojums nonāca somu rokās. 18.SD komandieris tika arestēts slimnīcā un nošauts. 56.korpusa komandieris Čerepanovs nošāvās. Bet somi nespēja sasniegt tiem uzticēto mērķi – ātri ielenkt un iznīcināt krievu vienības Karēlijā, sasniegt PSRS robežu un atbrīvot spēkus citiem frontes sektoriem. Kaut arī krievi zaudēja vismaz 30000 karavīru, tomēr 8.armijai izdevās saistīt visus 4.korpusa spēkus, kuriem iznīcināt ielenktās krievu vienības traucēja artilērijas un munīcijas trūkums. Bet somi arī nebija ļāvuši krieviem izpildīt viņu stratēģisko mērķi – nokļūt “Mannerheima” līnijas aizmugurē, apejot to no ziemeļiem.

           

Kauja par Somusalmi

Centrālā Somija

Somijas centrālos rajonos vajadzēja iebrukt padomju 9.armijai. Tās stratēģiskais uzdevums bija ar triecienu caur Somusalmi šķērsot visu centrālo Somiju un iziet pie Botnijas līča Oulu rajonā. Ja šis plāns izdotos, sarkanā armija būtu atšķēlusi Somijas dienvidus no ziemeļiem, nogriezusi sauszemes komunikācijas ar ārpasauli. Šis uzdevums tika uzticēts 9.armijas 47.strēlnieku korpuss , kas sastāvēja no 163. Un 44.strēlnieku divīzijām (SD), kuras komandēja ģenerāļi Zeļencovs un Vinogradovs. Šīs vienības pastiprināja atsevišķais strēlnieku pulks un 21.tanku brigāde. Pirmajās dienās divīzijām izdevās veikt tikai desmit kilometrus, neskatoties uz niecīgo pretestību (163.divīzijai pretī stājās 42 robežsargi, bet 44. Divīzijai 20 robežsargi un 200 karavīri pie Rātes. Pavisam Somusalmi rajonā kara sākumā atradās tikai 1670 karavīru liela rezervistu apmācības vienība. Vietējie iedzīvotāji līdz pēdējam neticēja, ka PSRS uzbruks, tādēļ civiliedzīvotāji netika evakuēti. Rezultātā 300 bērni un sievietes tika sagūstīti un nosūtīti uz GULAGU.

 Divīzijas pirmais mērķis bija ieņemt Somusalmi, uzbrūkot no ZA un DA. Tad, ceļu krustpunktā savienoties ar 44. Divīziju un kopējiem spēkiem uzbrukt tālāk rietumu virzienā.

            Tikai 8.decembrī Somusalmi krita krievu rokās. 163.divīzijai pretī bija stājušies tikai pusotra tūkstoša karavīru, kuri pēc Somusalmi zaudēšanas atkāpās uz Kiantajarvi ezera pusi. Tomēr somi gatavoja pārsteigumu krieviem, kuri bija neuzmanīgi tālu atrāvušies no savām apgādes bāzēm. Mannerheims labi saprata draudošās briesmas, tādēļ personīgi pavēlēja pulkvedim Hjalmāram Sīlasvuo steigties palīgā uz Somusalmi. Pulkvedis komandēja piecus rezervistu bataljonus. Sīlasvuo izdevās ieņemt Rātes ceļa galvenos punktus un nosprostot 163.SD tālāko kustību visos virzienos. Divīzijas divi pulki tika praktiski bloķēti. Tūlīt sākās Somusalmi šturmēšana. Veselu nedēļu ilga nežēlīgas kaujas, kad somiem pienāca palīgspēki. Nu viņu rīcībā bija arī lauka un prettanku lielgabali.

            Notikumiem pie Somusalmi uzmanīgi vēroja līdzi arī ģenerālštābā Maskavā. Tur ģenerāļi redzēja, ka 163.divīzijai draud katastrofa un tādēļ Staļins personīgi pavēlēja 44.SD pa Rātes ceļu doties palīgā bloķētajai 163.SD, lai to atsvabinātu, satriektu somus kopējiem spēkiem un dotos tālāk uz priekšu. Visa atbildība par palīdzības sniegšanu tika uzkrauta 9.armijas komandierim. Tūlīt pēc 19.decembra pavēles 44.divīzija sāka virzīties debloķējamo vienību virzienā. Bet par to laikus uzzināja somi, pārtverot radioziņojumu un pulkvedis Sīlasvuo pieņēma riskantu lēmumu. 44.divīzijas kustības virzienā šaurākajā vietā starp Kuivajarvi un Kuomanjarvi ezeriem tika nolemts izveidot aizsprostu, kas aizkavētu krievu kolonnas virzību rietumu virzienā, vienlaicīgi sūtot krievu divīzijas neaizsargātajos sānos neskaitāmas mobilās slēpotāju vienības. Pārgalvīgais pulkvedis bija nolēmis ar saviem ierobežotajiem spēkiem ielenkt un iznīcināt uzreiz divas pretinieka divīzijas, kuras skaitliskā un tehniskā izteiksmē bija daudz pārākas par viņa vienībām. Tomēr somiem paveicās.

            28.decembrī 163.divīzijas komandieris pieņēma pēkšņu lēmumu izlauzties no ielenkuma ZA virzienā, nesagaidot 44.divīziju. Somiem šāds krievu lēmums nozīmēja uzvaru, jo 44.SD atradās vairs tikai 10 kilometru attālumā no 163.SD. Divīzija steidzīgi sāka atiet pa aizsalušo Kiantajarvi ezeru, piesedzot atkāpšanos ar spēcīgām strēlnieku, bruņutehnikas daļām un aviāciju. Galvenie spēki veiksmīgi izlauzās līdz PSRS robežai, zaudējusi pie Somusalmi 30% sastāva (ap 5000 cilvēku) un 15% smagā bruņojuma. Šāds kaujas pavērsiens ļāva somiem visus savus spēkus sviest pret 44.SD, kura nu pati nokļuva upura lomā. 4.janvārī krievi ziņoja, ka vienībām palikusi pārtika vairs tikai vienai dienai, zirgiem pārtika beigusies pirms nedēļas un trūkstot arī munīcija. Divīzijas apgādi pilnībā pārtrauca Rātes tilta uzspridzināšana pie PSRS robežas. Nu 44.divīzijas vienības, izstiepušās 20 kilometru garumā, tika sagraizītas daļās un iznīcinātas. 10.janvārī pēdējās 44.divīzijas atliekas tika iznīcinātas. Šādi bojā gāja ziemas apstākļiem nesagatavotā, no Dienvidukrainas (Žitomiras) atsūtītā divīzija. Tai trūka siltā apģērba un 4.janvāra nakts izrādījās viena no aukstākajām visā Ziemas karā (mīnus 45 – 50 grādi). Daudzi Dienvidukrainas karavīri sajuka prātā, redzot ziemeļblāzmu un uzturoties psiholoģiski nepierastajā polārajā naktī.

            Kaujas rezultāti padomju pusei bija traģiski. 163.divīzija, zaudējusi 30% sastāva, bija atkāpusies uz izejas pozīcijām un nocietinājās Junsurantas ciematā. 44.divīzija, kuras sastāvs pirms kaujas bija 17500 karavīru, bija zaudējusi 70 % cilvēku. Kopējie padomju zaudējumi bija 23000 karavīri, 131 lielgabals, 43 tanki, 16 mobilie četrstobrainie zenītlielgabali un 280 automobīļu. Somu zaudējumi bija 800(!) cilvēki. Somiem gūstā bija izdevies saņemt 1200 padomju karavīrus.

            44.strēlnieku divīzijas kaunpilnais gals noslēdzās ar nāvessoda piespriešanu 44.divīzijas komandierim Vinogradovam, štāba priekšniekam Volkovam un politdaļas priekšniekam Pahomenko. Tiesa ilga 50 minūtes un visi minētie komandieri tika nošauti divīzijas atlieku priekšā Važenvarā.

            Šī kauja nozīmēja aktīvu cīņu izbeigšanos centrālajā Somija. Atbrīvojās prāvi spēki, kurus varēja pārsviest uz dienvidiem, kur risinājās sīvas cīņas pie Lādogas ezera un Mannerheima līnijā. Krievi bija zaudējuši cerības sašķelt Somiju daļās. Šīs kaujas somu speciālisti vērtē kā dažādu kara ideoloģiju satikšanos kaujas laukā. Padomju puse uzskatīja, ka viss spēks ir kaujas tehnikai, bet somi, ka šajos apstākļos piemērotākas ir viegli bruņotas ātras kājnieku vienības. Un patiesi, smagie krievu tanki ielūza kārtīgi neaizsalušajos ezeros, iestiga purvos (biezā sniega kārta kavēja ūdens sasalšanu). Tas ļāva somiem satriekt masīvās krievu vienības un izcīnīt uzvaru, kas prasīja mazus zaudējumus. Nozīmīgs šīs kaujas rezultāts bija 9.somu divīzijas spēku atbrīvošana citiem uzdevumiem, jo aktīva karadarbība šajā rajonā bija beigusies un vienības varēja pārsūtīt uz citiem frontes sektoriem.

Kauja par Kuhmo

Centrālā Somija

Kā iepriekš minējām, somu virspavēlniecība negaidīja, ka krievi varētu uzbrukt Centrālajā Somijā, jo šeit karadarbību traucētu milzīgie mežu masīvi, ārkārtīgi daudzie ezeri, purvi un mazais ceļus skaits. Šo iemeslu dēļ somi gar savu austrumu robežu uz ziemeļiem no Karēlijas 800 km garumā bija novietojuši tikai atsevišķas vienības, kuru uzdevumos ietilptu pretinieka novērošana. Tomēr krievu 9.armija izdarīja negaidītu triecienu Somusalmi virzienā, kas gan tika apturēts un abas uzbrūkošās 9.armijas divīzijas praktiski iznīcinātas. Tomēr tas nebija viss, jo krievi gatavoja uzbrukumu arī Kuhmo virzienā, kas atradās uz dienvidiem no Somusalmi. Šeit padomju daļas izmantoja savādāku taktiku nekā citur – tās uzbruka nevis kolonnās, bet sadalījās mazās grupās un tad bezceļu apstākļos virzījās uz priekšu. Vienību apgādi veica galvenokārt aviācija.

            Kuhmo virzienā uzbruka sarkanarmijas 33.un 54.SD. Pret šīm krievu vienībām somu virspavēlniecība steidzīgi pārsvieda 9.kājnieku divīzijas (šī divīzija tika formēta Oulu un divi tās pulki tika pārsviesti uz Somusalmi, kur pēkšņi parādījās krievi) 25.kājnieku pulku. Tikai 18.decembrī, kad somi bija jau savākuši 13., 25., 27.un 65.kājnieku pulkus, beidzot izdevās apturēt krievu virzīšanos uz priekšu. Tūlīt arī sākās pretuzbrukumi un decembra beigās visa 54.SD jau bija ielenkta un 27.pulks aizgāja pat līdz padomju robežai, kur nocietinājās. Krievu rokās palika vienīgi Inari ciemats dažu kilometru attālumā no robežas.  33.sarkanarmijas divīzija bija spiesta atkāpties. 65.somu pulks, ieņēma Tiravaras un Keseli ciematus. 33.SD pretestība lielā mērā bija salauzta.

            Visveiksmīgākā no 9.armijas vienībām bija 122.SD, kura uzbruka Sallas virzienā. Šī pilsēta krievu rokās krita 9.decembrī. Somu robežsargu bataljons un zemessargu vienības nespēja divīziju apturēt. 122.strēlnieku divīzija virzījās 2 kolonnās tālāk uz rietumiem Kemijarvi stacijas virzienā, kuru gan sasniegt neizdevās.

                                                Krievi ieņem Petsamo

Lapzeme

Pašos Somijas ziemeļos, Lapzemē, uzbrukumā devās krievu 14.armija un 9.armijas 52.divīzija, kura tika pastiprināta ar tanku brigādi. 14.armijas galvenais uzdevums bija ieņemt Petsamo un Ribačjes pussalu, kā arī apsargāt Murmansku pret iespējamiem rietumu desantiem no jūras. Savukārt 52.divīzijai bija jāuzbrūk uz dienvidiem no Petsamo Jelapustaro un Nikeles virzienā. Pretī šiem vismaz 50 tūkstošiem krievu karavīru stājās divas robežsargu rotas un zemessargu vienība (pavisam 400 karavīru).

            2.decembrī krievi ieņēma Petsamo un sāka virzīties DR virzienā. Somi steidzīgi sāka formēt atsevišķo armijas grupas “Lapzeme”, kurā bez jau minētajām vienībām iesaistīja papildus divus bataljonus un no vietējiem iedzīvotājiem formējamo marša bataljonu 400 vīru sastāvā. Atsevišķo grupu komandēja ģenerālmajors Valleniuss, kurš nolēma pret krieviem cīnīties ar mazu slēpotāju grupu taktiku “sissiota”.

Lapzemē somiem izdevās veiksmīgi evakuēt iedzīvotājus un arī lielos ziemeļbriežu ganāmpulkus. Pavisam 200000 ziemeļbriežu tika aizdzīti uz Zviedriju, lai tie nekristu krievu rokās. 17.decembrī, dienu pirms Nikeles zaudēšanas, somi uzspridzināja savas niķeļa raktuves šajā rajonā.

52.divīzijas spēki izstiepās 20 km garumā un tos nepārtraukti apšaudīja somi, kas ierīkoja slēpņus kolonnas ceļā, uzbruka no sāniem un aizmugures. Vēl liels pārbaudījums krieviem bija lielais aukstums – pat līdz 50 grādiem zem nulles. Rezultātā krievi, sasnieguši Nautsi ciematu, bija spiesti pagriezties un atiet Kornettioki ezera virzienā.

Otrais krievu uzbrukums “Mannerheima līnijai”

Karēlijas šaurums

           

Decembra neveiksmes Karēlijas šaurumā, nespēja pārraut “Mannerheima līniju” piespieda mainīt padomju plānus un taktiku. Bija skaidrs, ka Ļeņingradas kara apgabala spēkiem izpildīt tai uzticēto uzdevumu nav pa spēkam. Tika nolemts reorganizēt visus pret Somiju vērstos spēkus. Galvenais šīs karadarbības posma uzdevums bija sagatavot sarkanarmijas daļas ģenerāluzbrukumam, kam vajadzēja salauzt somu pretestību.

1940.gada 7.janvārī tika izveidota Ziemeļrietumu fronte, kuru komandēja Timošenko un Ziemeļu fronte, kuru komandēja Šterns. Galvenos padomju spēkus nolēma sūtīt triecienā Karēlijas šaurumā. Vienīgi šeit krievu daļas varēja droši nocietināties ieņemtajās pozīcijās, jo to aizmugurē nebija pretinieka vienību. Tāpat vienīgi šeit tik tuvu atradās gigantiskā armijas apgādes bāze Ļeņingrada, Karēlijas šaurumā krievu rīcībā bija salīdzinoši labi ceļi un tātad ar apgādi nebija nekādu problēmu. Un vienīgi šeit sarkanarmija varēja nemanīti pārsviest rezerves un izveidot trieciengrupas.

Redzot, ka ar pirmo piegājienu bez kārtīgas sagatavošanās nav iespējams pārraut somu nocietinājumus, Timošenko pavēlēja savām armijām apstāties un sākt savā aizmugurē rūpīgi gatavoties “Mannerheima līnijas” pārraušanai, iesaistot vienības dažādās mācībās, kurās karavīri apguva cīņu pret pretinieka nocietinājumiem, sadarbību starp dažādām ieroču šķirām. Tika pievērsta uzmanība karavīru apmācīšanai slēpot, tika izveidotas pirmās kaujas spējīgās slēpotāju vienības Karēlijas šaurumā. Krievi labiekārtoja savas pozīcijas, palielināja uztura devas un uzlaboja apgādi. Pirmās padomju sapieru daļas saņēma mīnu meklētājus, kas atviegloja cīņu pret mīnām. Līdz tam mīnu meklēšana un iznīcināšana bija ārkārtīgi apgrūtināta. Situāciju vēl vairāk sarežģīja tas apstāklis, ka somi ļoti plaši izmantoja mīnas. Tika mīnēts viss – sākot ar bērnu rotaļlietām, pamestus mašīnu vrakus, akas, mēbeles atstātajā mājās, durvis, nerunājot jau nemaz par ceļu un nocietinājumu mīnēšanu. Protams, visas sapieru daļas tik īsā laikā nebija iespējams apgādāt ar mīnu meklētājiem, bet šis fakts liecina par to, ka karaspēka apgāde pamazām tika nokārtota.

1940.gada 3.februārī Ziemeļrietumu frontes pavēlniecība apstiprināja uzbrukuma plānu “Mannerheima līnijai”. Plāns paredzēja somu nocietinājumus pārraut to centrālajā daļā, paralēli dodot triecienus arī citos sektoros. Mēnesi ilgā gatavošanās bija beigusies. 7.februārī sākās padomju uzbrukums. Ziemeļrietumu frontes plāns paredzēja “Mannerheima” līniju pārraut 50 km platā joslā ar 7.un 13. Armijas iekšējiem spārniem. Šim uzbrukumam tika savākti vairāk kā 700 tūkstoši karavīru, vairāk par 5700 lielgabalu un mīnmetēju (no tiem 4200 lielāki par 76mm), 2300 tanku (arī jaunie eksperimentālie KV smagie tanki) un 1800 lidmašīnas.

Kājnieku masas dienu un nakti trenējās īpašos aiz frontes līnijas izveidotos poligonos, kur bija precīzi uzbūvēti pārraujamie atklātie somu nocietinājumi. Īpaša vērība tika pievērsta kājnieku kustībai aiz “uguns vaļņa”, sadarbība ar artilēriju un tankiem. Pašus tankus visādi mēģināja uzlabot. Uz krievu vieglā tanka T-26 tika uzstādīti īpaši bruņu “ekrāni” 30-40 mm biezumā, kuriem vajadzēja aizsargāt tanku sānus pret prettanku uguni. Arī kājnieki saņēma oriģinālu bruņu piesegu. Tās bija īpaši veidotas bruņu plāksnes uz slēpēm, kuras aizsargāja kājniekus pret kājnieku uguni. Kājnieku pārvietošanai sniegā tika konstruētas īpašas bruņu ragavas, kuras vilka tanks. Ragavās varēja gulēt vairāki sarkanarmieši un tos no sāniem piesedza bruņas. Pavisam tika saražoti 55 tūkstoši bruņu vairogi uz slēpēm un 250 Sokolova tanku bruņu ragavas.

Krieviem pretim stāvošā somu ģenerāļa Estermana armija sastāvēja no 100 tūkstošiem vīru, 460 lielgabalu un mīnmetēju, 200 lidmašīnas un 25 tanki. Kā redzams, krieviem bija milzīgs dzīvā spēka un materiālais pārspēks. Īpaši nomācošs bija krievu artilērijas un tanku milzīgais daudzums. Estermans pēc kara esot rakstījis, ka viņu jau pašā kara sākumā uztrauca tas vieglums ar kādu krievu vieglo tanku masas iziet cauri somu nocietinājumiem un vienīgi padomju kājnieku zemā sagatavotība glāba situāciju, jo citādi somi nespētu noturēties pret lielo pārspēku. Daudzos gadījumos decembra kaujās krievu kājnieki bija atteikušies iet uzbrukumā.

Aktīva karadarbība Karēlijas šaurumā atsākās 15.janvārī, kad padomju artilērija sāka sistemātisku somu nocietinājumu iznīcināšanu. Šoreiz uzbrukumam bija jāizdodas, jo no tā bija atkarīgs jaunā frontes komandiera Timošenko liktenis. Izšķirošajam triecienam krievi savāca lielus spēkus. 13.armijas sastāvā bija 9 strēlnieku divīzijas, viena tanku brigāde, divi atsevišķie tanku bataljoni. Šiem spēkiem bija jāuzbrūk starp Muolanjarvi ezeru Vuoksas upi. Galvenais trieciens somu nocietinājumiem bija jāizdara 7.armijai Summas rajonā. Armijas sastāvā bija 12 strēlnieku divīzijas, 5 tanku brigādes un 2 atsevišķie tanku bataljoni. Armijas mērķis bija Vīpuri (Vīborga). Atsevišķā grupa, kura sastāvēja no trim strēlnieku divīzijām un tanku brigādes gatavojās apiet somu pozīcijas Somijas līča ledu.

Krievu karaspēka vienības pārgāja triecienā 1.februārī. Tanki uzbruka kopā ar kājniekiem, artilērijas un aviācijas atbalstīti. Bieži kājnieki tika vilkti aiz tankiem bruņu kamanās. Ilgie treniņi nebija veltīgi – krievu vienības pamazām apklusināja vienu pēc otra somu dzelzsbetona bunkurus. Tanki šāva pa bunkuru šaujamlūkām, piespiežot somus pamest bunkurus un cīnīties tranšejās. Dienas beigās krievi pārtrauca uzbrukumus un atgāja uz izejas pozīcijām, atstādami aiz sevis līķu kaudzes. Šādi nepārtraukti uzbrukumi sekoja vairākas dienas pēc kārtas, nogurdinot somus, sagraujot to nocietinājumus un saistot somu rezerves.

11.februārī sākās krievu ģenerāluzbrukums. Ziemeļrietumu fronte bija savākusi 24 strēlnieku divīzijas, 5 atsevišķas tanku brigādes, 21 artilērijas pulku un 23 aviācijas pulkus. 2-3 stundas ilga grandioza artilērijas sagatavošanas uguns pēc kuras visā frontē sākās uzbrukums. Summas rajonā notika krievu mērķtiecīgs 123.SD uzbrukums. Divīzijai, kura uzbruka artilērijas nopostītajām somu pozīcijām, izdevās pārraut somu aizsardzības līniju. Šeit aizsardzībā esošais 9.februārī atsūtītais somu rezerves bataljons praktiski bija iznīcināts. Vairākas dienas pēc kārtas somi izmisīgi mēģināja ar pretuzbrukumiem padzīt krievu vienības no to ieņemtām pozīcijām, bet nesekmīgi. 15.februārī Mannerheims beidzot piekrita atvilkt 2.korpusu uz starppozīciju. Krieviem bija izdevies pārraut “Mannerheima līniju”. Bet par kādu cenu. Somu karotāji pēc kara atmiņās stāstīja, ka to ložmetēji pārkarsuši, raidot lodes krievu kājnieku masās, kuras droši nāca nāvē. Ložmetējnieki pat nepaspēja veikli nomainīt pārkarsušos stobrus. Un katra raidītā lode trāpījusi mērķī. Ap bunkuriem izaugušas sarkanarmiešu līķu kaudzes, kas stipri traucējušas somiem. Bet neskatoties uz upuriem, krievu divīzijas virzījās uz priekšu. Nedēļu ilgās kaujas par Summu bija kļuvušas par pagrieziena punktu karā, jo tās deva atkal iniciatīvu sarkanarmijai, kura ilgāku laiku piedzīvoja vienu pēc otras vairākas neveiksmes visā frontes garumā.

Somi pilnībā pameta “Mannerheima līnijas” galveno kaujas pozīciju līdz 17.februārim, kad vienības pilnībā pārgāja uz starppozīciju. 19.februārī pēc paša vēlēšanās no Karēlijas armijas komandiera amata tika atbrīvots ģenerālis Estermans. Viņa vietā nāca 3.korpusa komandieris Heinriks, kura posteni ieņēma pulkvedis Talvela. Krieviem pirmajā piegājienā neizdevās pārraut starppozīciju. Tādēļ viņu vienības ātri pārgrupējās un pēc nikniem uzbrukumiem 21.februārī arī šī somu vāji izveidotā nocietinājumu līnija tika pārrauta divās vietās. 2.korpusa komandieris Ekists un Heinriks pieprasīja Mannerheimam atļaut atvilkt savas vienības no pārrautās nocietinājumu līnijas, bet Mannerheims vilcinājās. Somi bija sākuši sarunas ar krieviem par miera noslēgšanu un Mannerheims uzskatīja, ka jāsaglabā pēc iespējas lielākas somu kontrolētās teritorijas, lai sarunu rezultāts būtu veiksmīgāks.

25.februārī iestājās krīze 13.pulka frontē, kurš kaujās atradās jau divas nedēļas un neizturēja pārslodzi. Pulks vienkārši saira. 26.februāra rītā ģenerālis Ekists izšķīrās par pēdējo izmisīgo pretuzbrukumu, metot kaujā pēdējos 15 kaujasspējīgos tankus. Pretuzbrukums izgāzās. Vairāk kā puse tanku tika sašauti un 27.februārī Mannerheims piekrita atvilkt spēkus uz aizmugures aizsardzības līniju, kas sedza Vīpuru pieejas.

29.februārī krievi sasniedza somu pēdējo aizsardzības līniju, kas stiepās no Somu līča līdz Vuoksas ezeram. Tā bija diezgan labi izbūvēta nocietinātā līnija. Tajā gan nebija dzelzsbetona nocietinājumu, bet pretinieka uzbrukumus traucēja ārkārtīgi grūtie vietējie apstākļi – bija jāpārvar lieli ūdens šķēršļi un tankiem nepārvarami klinšaini sektori. Vājākais nocietinājumu punkts bija līdzenums pie Tali, kur gan bija diezgan labi izveidoti mākslīgie prettanku šķēršļi, lauka nocietinājumi.

Krievu plāns paredzēja uzbrukt trijos virzienos – viena grupa apietu Vīpurus no rietumiem, dodoties pa ledu pāri Somu līcim, otra grupa uzbruktu Tali ciematam, bet trešā mēģinātu nogriezt 3.korpusu, uzbrūkot Vuosalmi rajonā. Somi krievu plānu doties pāri aizsalušajam līcim bija paredzējuši un pārvietoja uz bīstamo sektoru veselu divīziju karaspēka, kas iekārtojās ērtās pozīcijās klinšainajā piekrastē.

4.martā krieviem izdevās iegūt nelielu placdarmu pie Viailoki, kur tika atsisti vairāki somu pretuzbrukumi. Šinī pašā dienā krievu jau varēja apšaudīt stratēģiski svarīgo Helsinki – Vīpuri ceļu un somi sāka pārsviest visus viņu rīcībā esošos spēkus uz Somu līča piekrasti, kur krievi papildus sūtīja vēl veselu divīziju palīgspēku. Krievu manevrs bija piespiedis somiem pagarināt to ieņemto fronti un rezultātā atkailinājās galvenās aizsardzības pozīcijas pie Vīpuriem. Pilsētu aizsargāja 3.un 5.somu divīzijas, kuras nokļuva saskarē ar krievu vienībām 3.martā.

Pie Tali aizstāvējās vēl viena somu divīzija. Lai traucētu krievu uzbrukumu, tika saspridzinātas slūžas un appludināta visa apkārtne. Tomēr lielajā aukstumā ledus ātri sasala un ļāva pa to pārvietoties kājnieku vienībām. 9.martā krievu kājnieki jau bija dziļi iespiedušies somu pozīcijās. Bet Staļins Timošenko steidzināja. Maršalam bija noteikts termiņš 15.marts, kad virs Helsinkiem obligāti vajadzēja plīvot sarkanajam karogam. Kāda izlases kājnieku vienība tika sūtīta pāri ledaina ūdens šķērslim, atrasdamās līdz viduklim ūdenī. Lielajā salā krievi nonāca somu bataljona aizmugurē, piespiežot to atkāpties. Tali pozīcijas bija ieņemtas.

Smagāk klājās 13.armijai, kura tā arī nespēja līdz marta sākumam pārraut somu pozīcijas. 2.martā armijas komandiera amatu pārņēma korpusa komandieris Parusinovs. Tas bija labs stimuls aktīviem uzbrukumiem un 12 – 13.martā somi arī šīs armijas uzbrukumus neizturēja un atkāpās.

Somi bija nonākuši traģiskā situācijā. Viņu aizsardzības sistēma bija pārrauta, visi spēki iesaistīti kaujās, rezervju nebija, visi kaujasspējīgie Somijas vīrieši atradās frontē. Situācija bija kritiska. Daudzas vienības nedēļām ilgo kauju rezultātā bija zaudējušas kaujasspējas. Bija acīmredzams, ka somiem nāksies atkāpties no Vīpuriem un atiet Helsinku virzienā. Tomēr arī tas viņus neglābtu, jo tuvākajā laikā nebija gaidāmi ne ieroču, ne cilvēku papildinājumi. Rezultātā somi bija spiesti piekrist krievu miera noteikumiem.

Pēdējā Ziemas kara epizode bija Vīpuru šturmēšana 13.martā. Miera sarunas bija beigušās jau 12.martā, kad tika nolemts uguni pārtraukt 13.marta pusdienlaikā. Tomēr 13.martā 6.00 no rīta sarkanarmiešu vienības cēlās jaunā triecienā, zinot, ka pilsēta pēc iepriekšējā dienā noslēgtā miera līguma noteikumiem nonāks padomju rokās. Sešas stundas turpinājās izmisīgi krievu uzbrukumi. Timošenko vēlējās pierādīt Staļinam savu uzticamību, ieņemot šo Karēlijas šauruma lielāko pilsētu. Sešu stundu laikā padomju puse zaudēja 862 karavīrus, bet nespēja ieņemt pilsētu. Precīzi 12.00 kauja beidzās un somi paši aizgāja no pilsētas. Krievi tā arī nebija spējuši ieņemt ar kauju Vīpurus…

Padomju vēsturnieki vēlākajos gados plaši izplatīja mītu par milzīgo rietumu palīdzību Somijai, kas to apbruņoja ar lielu skaitu ieroču, apgādāja ar munīciju un tādēļ sarkanajai armijai somus esot bijis tik grūti uzvarēt. Tomēr tas nebūt neatbilst patiesībai. Rietumu valstis lielā mērā norobežojās no Somijas, piedāvādamas galvenokārt morālu atbalstu. Somija nesaņēma bruņojumu nepieciešamajos apjomos. Trūka svarīgo prettanku un zenītlielgabalu. Pavisam rietumvalstis Somijai nosūtīja 80000 šauteņu, 5624 automātus, 285 prettanku lielgabalus, 104 zenītlielgabalus, 386 lielgabalus un 172 lidmašīnas (skat.pielikumu). Somijā ieradās liels skaits brīvprātīgo, bet no 10225 cilvēkiem tikai daži simti zviedru paspēja piedalīties kaujās, jo pārējie nebija apmācīti un sagatavoti karadarbībai grūtajos Somijas apstākļos.

Gaisa karš virs Somijas

            Kara priekšvakarā somu gaisa spēki tika būtiski reorganizēti. Administratīvi tie pakļāvās Helsinkos esošajai aviācijas ministrijai, bet operatīvā ziņā sauszemes spēku vadībai. Organizatoriski somu kara aviācija dalījās trīs pulkos (Lentorymmenti – LeR). 1.gaisa pulka (LeR – 1) uzdevums kara gadījumā bija cieši sadarboties ar sauszemes spēkiem. Pulka štābs atradās Suur-Marioki pilsētā. Valsts gaisa telpas aizsardzība bija uzticēta 2.aviācijas pulkam (LeR – 2), kura štābs atradās Utti pilsētā. 4.aviācijas pulkam (LeR – 4), kura štābs atradās Immolā, tika uzticēta darbība iespējamā pretinieka gaisa telpā. Pulki sīkāk tika sadalīti grupās (Lentolaivue-LLv), bet grupas eskadriļās. Darbībai Somu līcī bija paredzētas divas atsevišķas aviācijas grupas LLv-36 un LLv-39. LLv-36 rīcībā bija 6 hidroplāni “Raiopon” un grupa bāzējās Kallvikas rajonā. LLv-39, kura atradās Ālandu arhipelāgā, bruņojumā bija tikai divi K-43 hidroplāni.

Tūlīt pēc kara sākšanās Padomju Savienībā tika izplatīts par 500 lidmašīnām, kuras bijušas somu bruņojumā. Ar laiku šis skaits padomju publikācijās samazinājās līdz 260. Īstenībā visos trijos aviopulkos bija tikai 145 lidmašīnas, no kurām tikai 115 bija kaujasspējīgas.

Somu kara lidotājus sagatavoja Kauhavas aviācijas skolā un mācību aviācijas grupā TLLv-36, kura atradās Santahaminas pilsētā. Apmācībai tika izmantotas ļoti dažādas lidmašīnas: vācu Fokke-Wulf FW44J Stieglitz, čehoslovāku Aero A-32 un Letov S 218A, angļu De Havilland DH-60 Moth un Somijā ražotās Tuisku, Saaski, Viima un Kotka. Daļa no šīm lidmašīnām kara sākumā tika nodotas armijas rīcībā un veica sakaru lidmašīnu pienākumus.

Kara aviācijas rīcībā nonāca arī civilās lidmašīnas, kuras tika izmantotas kā transportlidmašīnas. Kompānijas “AERO OY” 6 lidmašīnas tika pārveidotas kara vajadzībām: Junkers Ju 52/3m, Junkers F-13, divi Douglas DC-2 un divi De Havilland DH-89A Dragon Rapid. Privātpersonām tika atņemtas divas lidmašīnas, kuras pildīja sakaru funkcijas.

Somijā lidmašīnas ražoja kompānija “Valtion Lento konetehdas”, kas atradās Kotkas pilsētā. Rūpnīca veica arī lidmašīnu kapitālremontu. Laika posmā no 1929.līdz 1939.gadam rūpnīca saražoja 200 kaujas un treniņlidmašīnas.

Šāds bija Somijas gaisa spēku potenciāls kara priekšvakarā. Līdz ar kara pirmajām stundām somu aviācijas vienības pārbāzējās uz nomaskētiem lauka aerodromiem. 1.pulks veica pretinieka spēku un pozīciju izlūkošanu un arī pretinieka bombardēšanu. Pulka 4 grupu bruņojumā bija 54 kaujas lidmašīnas. No tām 30 bija Fokker CX triecienlidmašīnas, 7 Fokker CV-E, 9 “Raiponi”, 5 Junkers E-43 (zviedru ražojuma) un 3 Fokker D-XXI. LLv-12, kuras bruņojumā bija 13 Fokker CX, uzdevums bija sadarboties ar somu 2.korpusa spēkiem Karēlijas šaurumā. LLv-14 (bruņojumā 7 CV-E un 4 CX) arī darbojās Karēlijas šaurumā un atbalstīja 3.korpusu. LLv-16 pēc Somu līča aizsalšanas tika pārvietota uz Karēlijas fronti, kur atbalstīja sauszemes vienības starp Lādogas un Oņegas ezeriem.

Tomēr jau pirmās kaujas ar padomju iznīcinātājiem I-16 un I-153 pierādīja, ka 1.pulka lidmašīnas ir stipri novecojušas un nespēj konkurēt ar padomju aviāciju. Kara beigās šinī pulkā kaujasspējīgas bija palikušas tikai 22 lidmašīnas (16 CX un 6 CV-E). Jāatzīmē, ka pulks gan tika papildināts ar jaunām lidmašīnām (3 zviedru dāvinātās CV-E un 14 “Gladiatori”, kurus pulks saņēma no citām vienībām).

Vissmagākais uzdevums tika uzticēts 2.aviācijas pulkam. Šai vienībai bija jāaizsargā Somijas lielākās pilsētas, stratēģiski svarīgos ceļus, tiltus, kara un rūpniecības objektus pret padomju aviācijas uzbrukumiem. Šī uzdevuma izpildi traucēja mazais 2.pulka lidmašīnu skaits. Pavisam pulkā bija 55 lidmašīnas (36 Fokker D-XXI, 9 Gloster Geimok II, 10 Bristol Buldog). Pulka uzdevumos vēl ietilpa bumbvedēju un izlūklidmašīnu eskortēšana to uzdevumos, nedaudzos iznīcinātājus izmantoja arī uzbrukumiem zemes mērķiem. Tomēr galvenais traucēklis bija milzīgais padomju puses kvantitatīvais pārspēks. Bet somiem izdevās pasargāt savus gaisa spēkus no iznīcināšanas par spīti visiem padomju plāniem un izmisīgajiem mēģinājumiem tos pilnībā satriekt.

Pirmais padomju bumbvedēju uzlidojums Somijas galvaspilsētai Helsinkiem notika jau 30.novembrī. 9.15 virs pilsētas parādījās trīs krievu bumbvedēji SB, nometot bumbas uz Malmi lidlauka un Tikurilas priekšpilsētas. Pēc stundas krievu kapteiņa Rakova vadītā eskadriļa bumboja somu gaisa spēku bāzi Santahamīnā, kas atradās uz salas uz austrumiem no Helsinkiem. Pēc pāris stundām padomju aviobumbas jau krita pašā pilsētas centrā. Šajā uzlidojumā piedalījās krievu Baltijas flotes 8 bumbvedēji DB-3. 16.50 Tokareva bumbvedēju eskadriļa bombardēja Helsinku ostu, nometot 600 bumbas un nodarot lielākos zaudējumus Somijas galvaspilsētai šī kara laikā (nogalināts 91 cilvēks). Par šo uzlidojumu šis krievu virsnieks 7.februārī saņēma Padomju Savienības varoņa nosaukumu.

Kamēr padomju bumbas krita pie pašas Helsinku parlamenta ēkas, somu iznīcinātāji slikto laika apstākļu dēļ nespēja pacelties gaisā. Tomēr nākošajā dienā, 1.decembrī laika apstākļi nedaudz uzlabojās un virs Somijas izvērtās niknas gaisa kaujas. 2.pulka 24.kaujas grupa iznesa uz saviem pleciem galveno šo cīņu smagumu. Šai dienā leitnants Eino Luukkanens notrieca pirmo krievu lidmašīnu šinī karā. Tas bija bumbvedējs SB, kuru leitnants pieveica netālu no Vīpuriem (Vīborgas). Otrās kauju dienas beigās aviācijas grupas kontā bija desmit notriektas krievu lidmašīnas. Vienīgā zaudētā lidmašīna bija uz pašu somu sirdsapziņas, jo to notrieca savējo zenītlielgabali. Tas bija skaudrs pierādījums tam, ka iznīcinātāju sadarbība ar pretgaisa aizsardzību nav līdz galam noslīpēta.

Krievi, neraugoties uz sliktajiem apstākļiem, turpināja uzbrukumus somu pilsētām visu decembri. Iznīcinātāju grupa tādēļ atradās nepārtrauktās kaujās un mēneša laikā pulka piloti bija notriekuši 36 ienaidnieka lidmašīnas. Visi tie bija bumbvedēji. Gada beigās divas grupas eskadriļas tika pārvietotas uz jaunu aerodromu Iovtano.

Janvāra sākumā laika apstākļi krasi uzlabojās un tas ļāva abām pusēm izdarīt vairāk kaujas izlidojumus. Rezultātā cīņu intensitāte stipri pieauga. 6.janvārī notika Ziemas kara lielākā somu gaisa uzvara. Divi somu iznīcinātāji netīšām uzdūrās septiņiem krievu bumbvedējiem. Abi patrulējošie Fokkeri tūlīt metās kaujā un notrieca visas septiņas lidmašīnas. Kapteiņa Servanto kontā nu bija vēl sešas lidmašīnas, bet kapteinis Soveliuss notrieca septīto krievu lidmašīnu. Šī kauja, kura notika Kuopio apkārtnē, protams, nav minēta padomju avotos.

Somu virspavēlniecība bija aizliegusi saviem zinīcinātājiem iesaistīties kaujās pret padomju iznīcinātājiem, kuri bija daudz pārāki par somu Fokkeriem (īpaši I-16). Tādēļ par somu iznīcinātāju upuriem kļuva galvenokārt bumbvedēji un izlūklidmašīnas. Diemžēl visi somu piloti nepaklausīja šai virspavēlniecības pavēlei un rezultātā janvārī tika zaudēti divi gaisa asi Penti Tilli (19.janvārī) un Jaakko Vuorela (30.janvārī). Abu šo lidotāju kontā kopā bija 11 pretinieka lidmašīnas, bet tie neapdomīgi krita, ielaizdamies cīņā ar krievu iznīcinātājiem. 28.februārī krita vēl viens izcils lidotājs – leitnants Hutanantti. Viņa pēdēja gaisa uzvara bija krievu iznīcinātājs, kuri lidotājs taranēja.

Februārī LLv-24 turpināja aizstāvēt Somijas gaisa telpu pret krievu uzlidojumiem, bet martā tai tika uzdots veikt galvenokārt uzbrukumus krievu sauszemes spēkiem, kuri neapturami virzījās Vīpuru virzienā.

Pavisam kara laikā LLv-24 zaudēja 12 lidmašīnas (kara sākumā tajā bija 45 iznīcinātāji). Puse no tām tika zaudēta tehnisku iemeslu dēļ. Rezultātā kara beigās ierindā atradās 29 lidmašīnas, no kurām 22 bija kaujas spējīgas. Neskatoties uz zaudējumiem, LLv-24 rindās kara beigās bija desmit lidotāji, kuri bija notriekuši vismaz 5 lidmašīnas (skat. pielikums). Pavisam grupa bija nogāzusi ap 70 pretinieka lidmašīnām.

Otra pulka kaujas grupa LLv-26 nebija tik sekmīga. Tās bruņojumā atradās 10 Bristol Buldog iznīcinātāji, kuri nebija piemēroti modernam karam. Grupa kara laikā 11 reizes mainīja atrašanās vietu un līdz februārim spēja notriekt tikai vienu bumbvedēju. Grupas nesekmīgā darbība turpinājās līdz vienības pārapbruņošanai ar moderniem iznīcinātājiem Gladiator, kurus Somija saņēma no Anglijas. Jau 2.februārī Oiva Tuominens notrieca gaisa kaujā divus krievu I-16 iznīcinātājus. Neskatoties uz dažu pilotu izcilo meistarību (Urho Neminens notrieca piecas krievu lidmašīnas), grupa cieta lielus zaudējumus un marta sākumā atlikušie 14 Gladiatori tika nodoti 1.pulkam, jo vienība tika pilnībā pārapbruņota ar itāļu dāvinātajām Fiat G.50 Freccia mašīnām. Leitants Pugakka 26.februārī notrieca ar jauno Fiatu krievu I-16 iznīcinātāju. Šī lidotāja vienības kontā bija arī pēdējā LLv-26 uzvara šinī karā – 11.martā tika nogāzts DB-3 bumbvedējs. Kara beigās LLv-26 kontā bija vairāk par 20 gaisa uzvarām. Karu beidzot grupas bruņojumā bija 26 Fiati no kuriem 14 bija kaujasspējīgi.

Līdz ar 30 franču iznīcinātāju Morane-Saulnier MS-406C1 ierašanos 2.pulkā tika saformēta trešā kaujas grupa LLv-28, kuru komandēja majors Niilo Jusu. Vienība izvietojās Vīpuru rajonā trijos lidlaukos: Saakilaa, Hollola un Utti. Kaujās grupa iesaistījās 4.februārī. Līdz kara beigām tika izdarīti 259 kaujas izlidojumi, aizvadītas 28 gaisa kaujas, izcīnītas 16 apstiprinātas un 4 iespējamas uzvaras. Kaujās grupa zaudēja vienu lidmašīnu un desmit bija smagi sabojātas. Kara beigās LLv-28 bija 12 kaujasspējīgas lidmašīnas.

2.pulka darbības rezultāts 105 dienu ilgajā karā: 493 gaisa kaujas, 293 notriektas pretinieka lidmašīnas, pulkam pieskaitītas 50 neapstiprinātas uzvaras, zaudētas 29 lidmašīnas un 41 tika smagi sabojāta, 15 piloti kaujās krita un 60 tika ievainoti.

4.aviācijas pulks darbojās ļoti saspringti. Pulka lidmašīnas uzbruka sarkanarmijas vienību sakopojumiem, pretinieka pozīcijām, padomju kuģiem, kuri bija iesaluši ledū, tika izdarīti mēģinājumi uzbrukt pat Ļeņingradas pilsētai, pulks izdarīja arī vairākus izlidojumus Murmanskas virzienā, nometot skrejlapas. Bet kara beigās pulks darbojās Vīpuru rajonā.

Pulka sastāvā kara sākumā bija 17 lidmašīnas (14 Bristol Blenheim Mk.1 un 3 Auro Enson Mk.1). Sakarā ar lielo pulka darbības intensitāti tas cieta smagus zaudējumus. Gada beigās LLv-44 ierindā bija palikuši tikai 5 bumbvedēji, kurus tā atdeva LLv-46, pretī saņemot no Anglijas atnākušos Blenheim IV. Februārī tika saformēta LLv-42, jo pulks saņēma vēl 12 šādus bumbvedējus no Anglijas. Tomēr šī vienība iespējams tā arī nepiedalījās kara darbībā, jo nepaspēja pilnībā apmācīt ekipāžas.

Kara laikā LLv-44 un LLv-46 veica 423 izlidojumus, nometot 113 tonnas bumbu. Pavisam pulks zaudēja 18 lidmašīnas iznīcinātas un trīs smagi sabojātas. 7 no šīm lidmašīnām bija zaudētas kaujās. Kara beigās pulka sastāvā bija 29 lidmašīnas (11 kaujas spējīgas). Kara laikā LLv-44 izmantoja arī vienu transportlidmašīnu Douglas DC-2, kura bija pārbūvēta par nakts bumbvedēju.

Somu gaisa spēki, neraugoties uz smagajiem zaudējumiem, bija spējuši ne tikai izdzīvot, bet arī aktīvi aizsargāt valsts gaisa telpu. Tomēr tas diez vai būtu izdevies tik sekmīgi, ja somus aktīvi neatbalstītu ārvalstis. Rietumvalstis Somijai piegādāja 235 lidmašīnas (padomju avoti min lielāku skaitu – 350 līdz 376). No tām kaujās ņēma dalību ap simts lidmašīnu. Anglija nosūtīja 24 Blenheim bumbvedējus, 30 Gladiator iznīcinātājus, 12 Lizander un 11 Huricane iznīcinātājus. No šīm lidmašīnām tikai 10 Gladiatori tika atdoti Somijai par velti. Dienvidāfrikas savienība Somijai nodeva divas Gloster Gauntlet II lidmašīnas. Itālija nosūtīja 35 iznīcinātājus Fiat G.50. puse no šīm lidmašīnām paspēja ņemt dalību kaujās.

Ļoti lielu palīdzību somiem sniedza Francija. Tā par velti atdeva 12 divmotorīgos iznīcinātājus Potez 631, 30 Moran un 15 Caudron C.714 iznīcinātājus, 4 Koolhoven FK-58. Tāpat tika noslēgts līgums par vēl 126 lidmašīnu (no tām 25 Hanrton C.232 iznīcinātāj-bumbvedēji) piegādi.

Somijas tuvākā kaimiņiene Zviedrija ne tikai nodeva somiem 11 lidmašīnas, bet saformēja arī savu aviācijas vienību Flygflottily F-19, kura kaujās notrieca 12 lidmašīnas, zaudējot 3 Gladiatorus.

Padomju gaisa spēki karā pret Somiju parādīja visas savas sliktās īpašības. Pret Somiju nepārtraukti bija iesaistītas ap 2000 krievu lidmašīnas. Tomēr neskatoties uz milzīgo pārspēku krievu aviācija nespēja panākt savus mērķus – iznīcināt somu aviāciju, pārņemt pilnīgu kontroli pār gaisa telpu Somijā, iznīcināt stratēģiski svarīgos mērķus. Rezultātā krievu aviācija koncentrējās vienīgi uz “Mannerheima līnijas” pārraušanu un sauszemes vienību atbalstīšanu. Visa kara laikā padomju lidmašīnu tūkstoši notrieca 55 somu lidmašīnas (padomju avotos iznīcināto somu lidmašīnu skaits minēts pat 362 (!)), bet ziņas par krievu zaudējumiem ir ļoti pretrunīgas. Tie svārstās no 261 līdz 600-700.

Karadarbība jūrā

Līdzīgi sauszemes spēku un gaisa spēku štābiem arī Baltijas kara flote bija ilūziju pārņemta. Flotes vadība nešaubījās par pilnīgu uzvaru pār somu jūras spēkiem, jo padomju pusē bija milzīgs pārsvars. Flotes rindās skaitījās 2 līnijkuģi, 1 kreiseris, 13 eskadras mīnu kuģi un līderi, 29 zemūdenes, 3 lielgaballaivas, 12 sargkuģi, 3 mīnlicēji, 28 tralleri, 62 torpēdkuteri un 33 citi kara kuģi. Baltijas kara flotes aviācijas vienībās bija 246 iznīcinātāji un 111 bumbvedēji. Somu jūras spēku rīcībā bija daudz mazāki spēki: 2 bruņukuģi, 5 zemūdenes, 12 lielgaballaivas, 9 sargkuģi, 7 mīnu kuģi, 30 tralleri, 7 torpēdkuteri un no gaisa šos spēkus atbalstīja 16 lidmašīnas.

Somu jūras spēki tomēr bija daudz piemērotāki darbībai Somijas piekrastē, kura bija sekla un bagāta ar mazām salām. Padomju kuģiem tādēļ zuda to priekšrocības, jo tie nespēja pietuvoties krastam lielās iegrimes dēļ un bija spiesti cīnīties ar somu smago krasta artilēriju no lielas distances.

Somijas jūras robeža ir viena no garākajām Eiropā. Tādēļ somiem bija ļoti svarīgi izstrādāt efektīvu piekrastes aizsardzības stratēģiju. Līdzekļu un resursu trūkums neļāva izveidot lielu kaujas floti tādēļ somi maksimāli attīstīja krasta artilērijas sistēmas, kas tika izvietotas svarīgāko pilsētu, kara bāzu aizsardzībai. Lielajam skaitam mazo kuģu galvenokārt bija jānodarbojas ar atmīnēšanu un mīnēšanu, abiem vecajiem bruņukuģiem jānodrošina krasta apsardzība, bet zemūdenēm jācīnās pret ienaidnieka kara kuģiem visā Baltijas jūrā.

Krasta aizsardzības sistēmai tika veltīta liela uzmanība. Somija, atgūstot neatkarību, bija ieguvusi lielu daudzumu cara laika krasta apsardzības lielgabalus, kuri strauji novecoja. Tādēļ tika nolemts tos modernizēt, jo nevarēja arī atļauties visu krasta artilēriju pilnībā nomainīt pret jauniem lielgabaliem, kas bija pārāk dārgi.

1921.gadā tika izveidots Turku atsevišķais krasta artilērijas divizions, kam bija jāaizsargā Somijas DR piekraste. Divizionā ietilpa Russares, Eres, Utes un Lūpertes baterejas. Pēc kāda laika vienība tika pārdēvēta par Hanko krasta divizionu un tā to sauc arī šodien.

Trīsdesmito gadu sākumā tika sākta lielgabalu sistēmu modernizācija. Lai palielinātu lielgabalu ātršāvību un tālšāvību, tika nomainīta lādēšanas sistēma, tēmēšanas ierīces, smagā artilērija tika elektrificēta.

Eres salas lielgabalu atjaunošana sākās līdz ar 305 mm lielgabalu izmēģināšanu. Eres baterijā bija divi lielgabali, kurus novietoja elektrificētos torņos. Tie bija aizsargāti arī no augšas un salā tika izveidots riņķveida artilērijas pagalms. Šai pašā laikā Makiloto un Kuivasaari salās uzbūvēja 305 mm sapārotu lielgabalu torņus. Pēc tam 1.divizionā sāka atjaunot 6-collīgos Kanē lielgabalus. 1935.gadā sākās darbs pie “Betlehem Steel company” 234 mm lielgabalu pārveidošanas. Tas prasīja vairāku mēnešu darbu. Atjaunošanu veica galvenokārt Hanko remontdarbnīcas strādnieki.

Galvenajā somu jūras kara bāzē karš sākās līdz ar krievu bumbvedēju uzlidojumu 30.novembrī. No Igaunijas bāzēm atlidojušie trīs padomju SB bumbvedēji nometa bumbas uz Russares forta un pilsētas. Dienas otrā pusē Hanko bombardēja vēl divas reizes. Bumbas gan netrāpīja to mērķos (Mannera mehāniskās darbnīcas, kuras izgatavoja kara produkciju), bet nokrita dzīvojamos rajonos, nogalinot vairākus iedzīvotājus.

30.novembrī tika saņemta ziņa par krievu kreisera “Kirov” iziešanu no Liepājas ziemeļu virzienā. Padomju kuģi pavadīja divi eskadras mīnu kuģi. Abām kaujas spējīgajām somu zemūdenēm “Vesiko” un “Vesihiisi” tika dota pavēle pārtvert krievu kuģu grupu Somu jūras līča “ieejā”, bet tās to nespēja izdarīt, jo aizkavējās Helsinkos krievu nepārtraukto uzlidojumu dēļ.

1.decembra rītā pār Russāres salu valdīja lieliski laika apstākļi – lieliska redzamība, vājš rietumu vējš. No paša rīta tika saņemti pirmie ziņojumi par pretinieka vienības tuvošanos. 28 km attālumā novērotāju tornis atpazina kreiseri “Kirov” un divus eskadras mīnu kuģus. Krasta pasardzības lielgabali bija gatavi kaujai.

Kad kuģi bija pietuvojušies līdz 24 km attālumam, Hanko artilērijas rajona komandieris majors Vikstrems pavēlēja atklāt sprostuguni. 9.55 tika izdarīts pirmais šāviens. 9.57 “Kirovs” pagriezās ar sāniem pret salu un atklāja atbildes uguni. Forts izdarīja vēl vairākas zalves un kad kuģi bija vairs tikai 20 km attālumā, sāka šaut tēmētu uguni pa pašiem kuģiem. Tūlīt kreiseri trāpīja arī pirmais lādiņš. Kuģa kapteinis Feldmanis tūlīt pavēlēja izlikt dūmu aizsegu un atkāpties no kaujas rajona, saprazdams, ka neizdosies pievarēt somu krasta baterijas. 10.10 tika pavēlēts pārtraukt uguni. Krievu uzbrukums somu jūras kara bāzei bija atsists. Īsajā kaujā tika sabojāts krievu kreiseris. Uz kuģa izcēlās ugunsgrēks. Krievu vadība zināja par somu artilērijas modernizāciju, bet nebija gaidījusi, ka lielgabali būs tik tālšāvīgi un, negribēdami zaudēt vienīgo kreiseri, nolēma izbeigt kauju un atkāpties. Ir ziņas, ka tika sabojāti visi trīs kaujas kuģi un “Kirova” apkalpe zaudēja 17 nogalinātus un 30 ievainotus cilvēkus. Somi nezaudēja nevienu karavīru. Kuģis devās uz Liepāju, kur nokļuva remontā. Šī sadursme patiešām bija nozīmīga, jo rezultātā krievi vairs nemēģināja veikt šāda veida operācijas pret somu krasta aizsardzības fortiem. Hanko bāze turpmākajos mēnešos no jūras netika apdraudēta. Vienīgi gaisa uzlidojumi nepārtraukti turpinājās, jo Hanko atradās krievu bumbvedēju maršrutā no Igaunijas uz Turku un lidmašīnas izmantoja iespēju “pa ceļam” nomest bumbas arī uz Hanko. Pavisam pilsēta piedzīvoja 72 uzlidojumus, kuros piedalījās 260 lidmašīnas, nometot 1100 bumbas. Pavisam gāja bojā tikai seši cilvēki, jo lielākā daļa Hanko iedzīvotāju bija pārvākušies dzīvot uz valsts iekšējiem rajoniem. Interesanti, ka pilsēta nevienu reizi netika bombardēta martā, jo krievi vēlējās saglabāt to, zinot, ka miera sarunās tie šo karabāzi iegūs tik un tā…

Smago neveiksmi pie Hanko krievi mēģināja kompensēt ar Somu līča salu ieņemšanu. 30.novembrī un 2.decembrī padomju kuģi un aviācija nikni uzbruka nelielajām Seiskari un Lavansaari salām, kaut uz tām nebija neviena somu karavīra. Krievi, protams, pēc tik intensīvas gatavošanās ieņēma neaizsargātās salas. 3.decembrī krievu vienības ieņēma Suur-Tjutersaari salu pēc tam, kad somu mazais garnizons tika pārvests uz cietzemi. 30.novembrī 10 padomju kuģi apšaudīja Suursaari salu, kur atradās 150 vīru somu garnizons. Šai vienībai 2.decembrī izdevās izlauzties cauri krievu blokādei, izmantojot zvejnieku laivas. Padomju kuģi turpināja pamestās salas apšaudi līdz 7.decembrim, kad to ieņēma jūras kājnieki. Tas arī bija lielākais, ko spēja izdarīt varenā padomju Baltijas flote.

Līdz ar “bāzu līgumu” noslēgšanu, padomju kuģi pārbāzējās uz Tallinas, Liepājas un Paldisku ostām. Arī zemūdenes lielā skaitā devās uz jaunajām bāzēm no kurām tām bija jādarbojas pret pretinieka kuģiem. Pavisam 1939.gada rudenī Baltijas jūrā atradās 55 kaujai gatavas un 37 vēl būvējamas vai remontējamas zemūdenes (salīdzinājumam Vācija karu sāka ar 57 zemūdenēm, kuras spēja lielā mērā nobloķēt Anglijas jūras sakarus). 7.decembrī PSRS pasludināja piekrasti no Helsinkiem līdz Tornio par bloķētu. 17.decembrī šai zonai pievienojās Ālandu salas. Decembra laikā padomju zemūdenes apšaudīja 5 sabiedrotās Vācijas kuģus, nogremdējot “Bolheim” (3324 brt.). Neskatoties uz lielo zemūdeņu daudzumu, tās nespēja izpildīt tām uzticēto uzdevumu – Somijas blokādi. Starp zemūdenēm bija pārāk vāja sadarbība, komandas bija vāji apmācītas un zemūdenes nevarēja sekmīgi darboties sliktajos laika apstākļos. Rezultātā Botnijas līcī padomju zemūdenes spēja nogremdēt tikai vienu kuģi. Tajā pašā laikā līci šķērsoja pavisam 349 tirdzniecības kuģi. Tātad krievi bija spējuši nogremdēt tikai 0.3% visu kuģu.

Pavisam somu flote Ziemas kara laikā zaudēja 4 lielgaballaivas, 1 sargkuģi, 1 sardzes kuteri, 4 mīnu aizsprostotājus, 4 trallerus, 1 ledlauzi, 2 kara transportus, 4 kravas kuģus, 6 buksierus, 4 jahtas un 40 dažādus kuterus.

Miera līgums un kara sekas

Kas pamudināja krievus noslēgt miera līgumu ar Somiju? Somu armija bija izspiesta no Karēlijas šauruma, “Mannerheima līnija” bija pārrauta, Pāris dienu gājiena attālumā bija Helsinki, grūtākais bija veikts un likās, ka loģisks būs PSRS mēģinājums anektēt Somiju, nepiekrītot mieram. Tikai tādā gadījumā Staļins varētu attaisnot milzīgos zaudējumus, kas tika upurēti, pārvarot somu nocietinājumus. Bet tā nenotika.

Daudzi vēsturnieki raksta, ka Staļins esot baidījies, ka Somijā sāksies plaša mēroga partizānu karš. Es šaubos par šī apgalvojuma nopietnību. Staļins diez vai bijās no partizāniem, jo tieši viņš vēlāk uzvarēja “Mazo karu” Baltijā, Polijā, Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā. Kolektivīzācijas sākumposmā Staļins jau bija pierādījis, ka spēj cīnīties pret citādi domājošiem. Staļina rīcībā bija labākais līdzeklis pret partizānu kustību – NKVD. NKVD karaspēkā bija ne tikai bataljoni un pulki, bet arī divīzijas un korpusi. GULAGĀ pietika vietas visai somu tautai. Bet Staļins neizmantoja šo lielisko līdzekli. Somu vietā uz NKVD nometnēm devās krievu gūstekņi, kuri tika apmainīti pēc kara pret somiem.

Daudz ticamāks iemesls Staļina piekrišanai beigt karu ar miera sarunām, ir sabiedroto draudi. Anglijas un Francijas acīs PSRS bija Vācijas sabiedrotais, kas apgādāja Trešo Reihu ar visām nepieciešamajām izejvielām, lai vācieši varētu bombardēt Londonu, gremdētu angļu kuģus Atlantijas okeānā un ražotu tankus, kuri vēlāk ieripotu Parīzē. Tādēļ nav neiespējams, ka angļi un franči patiešām būtu sūtījuši ekspedīcijas korpusu uz Somiju, lai cīnītos pret PSRS. Šī palīdzība gan varēja nākt ātrākais aprīlī (tad bija paredzēta plaša mēroga sabiedroto invāzija Norvēģija, lai atņemtu vāciešiem pieeju pie Zviedru rūdas eksportētājas Narvikas ostas. Vācieši gan apsteidza angļus un frančus, bet tas parāda tikai to, ka visai iespējama bija arī angļu došanās tālāk uz austrumiem, uz PSRS robežas pusi. 19.decembrī Augstākā Sabiedroto pavēlniecība izskatīja britu ģenerālštāba priekšnieka V. Aironsaida priekšlikumu nosūtīt uz Somiju starptautiskos spēkus. 1940.gadā tika piedāvāts izveidot ekspedīcijas korpusu. Pirmajā kārtā uz Somiju nosūtītu 2,5 franču alpu strēlnieku brigādes (8500 cilvēki), 2 franču Ārzemju leģiona bataljonus (2000 cilvēku), 1 poļu bataljonu (1000 cilvēku), 1 britu gvardes brigādi (3500 cilvēku), 1 britu slēpotāju bataljonu (500 cilvēku). Otrajā kārtā uz Somiju dotos 3 britu kājnieku divīzijas (42000 cilvēku). Pavisam tātad ekspedīcijas korpusā būtu 57500 cilvēku. Protams, padomju propaganda pēc kara izplatīja ziņas par 100-150 tūkstošu karavīru lielu ekspedīcijas korpusu, kas it kā dotos uz Somiju (bailēm lielas acis!).

6.martā somu delegācija ar premjerministru Rjuti priekšgalā ieradās Maskavā. Somu priekšlikums nekavējoties pārtraukt uguni tika noraidīts. Sarunas sākās 7.martā un krievu delegācija, kuru vadīja Molotovs, atteicās izdarīt kādas izmaiņas agrāk uzstādītajās prasībās. Vēl vairāk, krievi izvirzīja divas papildu prasības – atdot Salla – Kuusamo rajonu un atļaut būvēt Murmanskas dzelzsceļa atzarojumu līdz Kemijarvi un tālāk līdz Botnijas līcim. Helsinkos šādas prasības izraisīja protestus, bet valdība pēc ziņojuma par traģisko situāciju frontē bija spiesta dot delegācijai pilnvaras vajadzības gadījumā piekrist krievu prasībām. Somijai karš bija pēc iespējas ātrāk jāpārtrauc, jo fronte tuvākajā laikā varēja sabrukt un tad nekas nevarētu glābt ne Helsinkus, ne pārējo valsti. 12. martā somu valdība nosūtīja delegācijai oficiālu mandātu miera līguma parakstīšanai. Šīs pašas dienas vakarā tika parakstīts miera līgums. Tam vajadzēja stāties spēkā 13.martā 12.00 pēc Maskavas laika.

Miera līgums paredzēja, ka PSRS iegūst visu Karēlijas šaurumu, Lādogas ezera ziemeļu un rietumu piekrasti, teritoriju uz austrumiem no Merkjarvi ar Kuolojarvi, daļu Ribačjes pussalas. Somija nodeva PSRS rokās Hanko bāzi uz 30 gadiem par nieka 8 miljoniem marku. Šādi PSRS bija panākusi minimālās prasības. Milzīgie upuri, simti notriekto lidmašīnu un tūkstoši tanku tika ziedoti par Padomju Savienībai maz vajadzīgām teritorijām. PSRS prestižs pasaules acīs bija samazinājies, jo sākotnējās lokālās operācijas vietā izauga liela mēroga Somijas kampaņa, kurā tika iesaistīts vienlaicīgi līdz 1,2 miljoniem karavīru, 1500 tanku un 3000 lidmašīnu. Krievija drošības garantiju vietā bija ieguvusi sīkstu ienaidnieku, jo Somija negrasījās samierināties ar zaudējumiem un “turpinājuma karā” 1941.-1944.gadā mēģināja atgūt zaudētās teritorijas.

Somijai Padomju Savienības uzspiestais miera līgums bija ārkārtīgi smags. No atdotajiem rajoniem bija jāevakuē 12% iedzīvotāji, kas nozīmēja bezdarba palielināšanos, lielu līdzekļu ieguldījumu dzīvojamo ēku celtniecībā u.c. Somija bija zaudējusi ārkārtīgi nozīmīgus lauksaimniecības un rūpniecības novadus.

Karš Somijai bija prasījis lielus upurus. Krita 19576 karavīri, bez vēsts pazuda 4101 un 43557 ieguva ievainojumus. Tika zaudētas 55 lidmašīnas un vairāki desmiti tanku un bruņumašīnu. Pēc padomju ziņām somi it kā esot zaudējuši 70 tūkstošus kritušo un 15 tūkstoši karavīru esot nomiruši no ievainojumiem.

Krievu zaudējumi ir ārkārtīgi pretrunīgi. Tas ir arī saprotams, jo oficiālie dati bija stipri samazināti un patiesos zaudējumus var tikai minēt. Ir ziņas pat par 217000 kritušo sarkanarmiešu, 300-500 tūkstošiem ievainoto un apsaldēto, 20000 bez vēsts pazudušo. Kopā tas ir 520-737 tūkstoši zaudētu karavīru. Salīdzinājumam oficiālie dati par padomju zaudējumiem ir sekojoši: 48745 kritušie, 158863 ievainotie. Viena pati 15.armija, kura eksistēja īsu laiku un karoja otršķirīgajā Karēlijas frontē, kaujās zaudēja 12180 kritušos, 22871 ievainoto, 2909 bez vēsts pazudušos, 3061 saslimušu un apsaldētu. Kopā 41120 cilvēku. Klāt jāpieskaita vēl pilnīgi iznīcinātā 18.SD un 5.slēpotāju bataljons. Tie ir oficiālie 15.armijas zaudējumu dati, kuri ziņojumā Ģenerālštābam tika samazināti par 30% un bija 37991 karavīrs. Arī 9.armija ziņojumos virspavēlniecībai samazināja savus zaudējumus. Armijas rindās krita 9405 cilvēki (no tiem 900 robežsargi), 19632 ievainoti (2000 robežsargu), 5207 pazuda bez vēsts (150 robežsargu), 2649 apsaldējušies. Pavisam 36893 cilvēki. Vēlāk šie dati tika samazināti par 30%. Īpaši jāpiemin somu saņemtie gūstekņi. To bija ap 6000. Tiek minēts iespējami precīzs skaitlis 5469. No tiem lielākā daļa pēc kara vēlējās atgriezties Padomju Savienībā, kur tos uzreiz arestēja un nosūtīja uz GULAGA nometnēm. Tikai 99 cilvēki izteikuši vēlēšanos palikt Somijā un šādi glābuši dzīvību. Somi apmainot ap 6000 krievu gūstekņu, atguva 847 savus karavīrus un virsniekus, kuri bija nokļuvuši krievu rokās.

Padomju puse zaudēja lielu tehnikas daudzumu. Ticams ir 579 lidmašīnu zaudējums, kam jāpieskaita atsevišķu eskadriļu zaudējumi un kopā tas varētu būt 640-650 lidmašīnas.

Kara laikā 7.un 13.armija Karēlijas šaurumā zaudēja 1903 tankus, no kuriem 358 bija zaudēti neatgriezeniski. Vēl 1275 kaujas mašīnas izgāja no ierindas tehnisku iemeslu dēļ. Karēlijā karojošā 15.armija zaudēja 244 tankus, 30 tanketes un 28 bruņumašīnas. Tam jāpieskaita 18.SD tanku daļas, kuras tika pilnībā iznīcinātas. Rezultātā iegūstam 310-320 zaudētus tankus un 45 bruņumašīnas. 180-200 tanki tika zaudēti neatgriezeniski. 8., 9.un 14.armijas zaudēja daudz mazāku daudzumu tehnikas. Pavisam tos varētu rēķināt uz 350, no kuriem 100 tika zaudētas neatgriezeniski. Tātad kopējie tanku zaudējumi bija ap 2500, no kuriem 650 neatgriezeniski (pilnībā iznīcināti).

Apkopojot visus šos zaudējumus var teikt, ka katra Ziemas kara diena Padomju Savienībai maksāja 1247 kritušos karavīrus, 3142 ievainotos, 6 notriektas lidmašīnas, 23 sašautus un sadedzinātus tankus. Tāda bija šī 105 dienu kara bilance.

Nobeigums

            Somija kā valsts zaudēja Ziemas karu, bet somu tauta to uzvarēja. Neskatoties uz milzīgajiem upuriem, padomju agresija tika apturēta un somi pierādīja savas tiesības būt patstāvīgiem. Somija saglabāja savu valstiskumu, pierādot kvalitātes pārākumu pār kvantitāti, cilvēka pārākumu pār tehniku. Diemžēl vārdu savienojums “Ziemas karš” daudziem cilvēkiem neko neizsaka. Gadu desmitiem Padomju Savienībā par to gandrīz nekas netika pateikts, izņemot pāris frāzes enciklopēdijās, dažas rindkopas grāmatās, kuras veltītas 2. Pasaules karam. Rietumu pasaulē izdotās grāmatas par šo tēmu diemžēl ir grūtu pieejamas arī šodien, bet esošā informācija ir ļoti pretrunīga. Iespējams, ka mēs savā darbā neesam spējuši pilnībā izvairīties no falsifikācijām un faktu sagrozījumiem, kas tik plaši tika izplatītas padomju laikos, jo centāmies izmantot maksimāli plašu informācijas klāstu. Gandrīz katrā avotā norādīti dažādi skaitļi gan par pretējo pušu skaitlisko lielumu, gan par bruņojumu, gan par zaudējumiem. Tāpat pilnīgi dažādi ir atspoguļotas pat veselas kaujas, to gaita. Viennozīmīgi ir grūti atbildēt kaut vai uz jautājumu par “Mannerheima līnijas” “neieņemamību”.

            Neskatoties uz šīm problēmām, ceram, ka esam spējuši maksimāli plaši un patiesi atspoguļot šī kara gaitu. Aprakstītie notikumi uzdod daudzus neatbildamus jautājumus. Vai Somijai bija iespējas turpināt karu? Varbūt Somijai bija iespējas vispār nesākt Ziemas karu? Kādi bija patiesie iemesli kara pārtraukšanai, kad somu pretestība bija jau gandrīz salauzta? Katram pašam var būt savas atbildes uz šiem daudzajiem jautājumiem. Ceram, ka mūsu darbs ir pietiekoši plašs, lai palīdzētu tās atrast.

PIELIKUMI

1.      PIELIKUMS.

SOMIJAS UN PSRS JŪRAS KARA FLOŠU SASTĀVS 1939.GADA NOVEMBRĪ

	PSRS		Somija
Kuģu veidi	Baltijas flote	Ziemeļu flote
Līnijkuģi	2
Kreiseri	1
Bruņukuģi			2
Eskadras mīnu kuģi	13	7
Zemūdenes	29	16	5
Lielgaballaivas	3	2	12
Sargkuģi	12	16	9
Mīnu aizsprostotāji	3	2	7
Mīnu tralleri	28	8	30
Torpēdkuteri	62		7
Citi kaujas kuteri	33	8
Iznīcinātāji	246
Bumbvedēji	111		16

2.      PIELIKUMS

SOMIJAS GAISA SPĒKU ORGANIZĀCIJA UN SASTĀVS

Aviācijas pulks	Aviācijas grupa	Lidmašīnas nosaukums		Lidmašīnu daudzums	Bāzēšanās vieta
LeR-1	LLv-10	Fokker CX		13	Lāppēnranta
	LLv-12	Fokker CX		13	Sūr-Merioki
	LLv-14	Fokker CV-E		7	Laikko
		Fokker CX		4	Laikko
	LLv-16	Blackburn Ripon IIF		9	Vjartsilja
		Junkers E-43		5	Somijas Z
		Fokker D-XXI		3
LeR-1		Fi-156 Storh u.c.		36	Immola
LeR-2	LLv-24	Fokker D-XXI		36	Immola
		Gloster Heimkok-II		9	Immola
	LLv-26	Bristol Bulldog IVA		10	Raulampi
LeR-4	LLv-44	Brstol Blenheim Mk.1		8	Luontejarvi
	LLv-46	Bristol Blenheim Mk.1		6
		Avro Enson Mk.1		3
		KOPĀ:		162
		No tām kaujasspējīgas		115

3.      PIELIKUMS

PADOMJU BUMBVEDĒJU AVIĀCIJAS UZBRUKUMI SOMIJAS PILSĒTĀM

Pilsēta	Uzlidojumu skaits	Lidmašīnu skaits	Nomesto bumbu daudzums	Nogalināto skaits
Helsinki	8	70	350	97
Turku	61	440	2550	52
Tampere	12	260	1000	17
Lahti	23	300	1500	23
Riihimaki	40	620	1700	20
Hanko	72	160	1100	6
Hameenlinna	8	50	20	13
Vāsa	6	85	600	22
Seina-Joki	1	27	150	10
Koubola	39	850	1200	28
Mikkeli	10	110	440	63
Kuuopio	5	80	400	38
Īsalmi	11	80	450	41
Vīpuri	64	1400	4700	38
Lapēnranta	36	550	1800	37
Elisenvāra	39	280	1000	35
Sortvala	23	200	1050	31
Ianis-Jarva	36	220	900	49
Urmesa	37	150	600	22
Rovaniemi	19	170	700	25
KOPĀ:	550	6102	22210	667

3.PIELIKUMS

ĀRVALSTU PALĪDZĪBA SOMIJAI

	Piegādātājvalstis
Bruņojuma veids	Lielbritānija	Francija	Zviedrija	Citas	Pavisam
Šautenes			80000		80000
Automāti	124	5000	500		5624
Prettanku lielgabali	200		85		285
Zenītlielgabali			104		104
Lauka lielgabali	114	160	112		386
Lidmašīnas	75	30	29	38	172

4.PIELIKUMS

SOMIJAS TAUTAS ARMIJA

            Padomju Savienība savu agresiju pret Somiju centās iztēlot kā somu tautas atbrīvošanu no kapitālistu un buržuju žņaugiem. Šie meli galvenokārt bija paredzēti “iekšējai lietošanai” – propaganda varēja viegli attaisnot kara nepieciešamību, milzīgos zaudējumus vienkāršajai tautai, paziņojot, ka paši somi vēlas atbrīvoties no imperiālistu apspiedējiem. Lai iedzīvotāji patiešām noticētu propagandas trikiem, tika izveidota jauna Somijas valdība, kuru vadīja Kūsinens un kura nāktu pie varas līdz ar krievu tanku ieripošanu Helsinkos. Katrai valdībai ir vajadzīga armija. Šim nolūkam PSRS tika izveidota Somu Tautas Armija (STA). Tās kodols bija 1939.gada 11.novembrī izveidotā 106.strēlnieku divīzija, kas vēlāk kļuva par STA 1.kalnu strēlnieku korpusu. Divīzija tika formēta Karēlijas autonomajā republikā. 15 dienu laikā vienībā bija savākti jau 13405 cilvēki, 17.decembrī – 17973, 1940.gada 1.martā karotāju skaits sasniedza 22773. Paralēli tika formētas 3.un 4.strēlnieku divīzija, kuru sastāvā 1.martā bija attiecīgi 2839 un 1924 cilvēki. Par STA 1.korpusa komandieri kļuva Antilla, štāba priekšnieka pienākumi tika uzticēti brigādes komandierim Romanovam. Formāli korpusa sastāvā bija 66,34% somu, 26,74% karēļu, 6,92% citu tautību pārstāvju. Īstenībā somu un karēļi īpatsvars korpusā nepārsniedza 2/3 no visiem karavīriem. Sevišķi maz karēļu un somu bija starp virsniekiem. Rezultātā “maskēšanās” nolūkā daudziem ukraiņiem, krieviem un baltkrieviem tika piešķirti somu vai karēļu uzvārdi. Piemēram, komisārs Tereškins kļuva par Tervonenu…

            Korpusā trūka ne tikai cilvēku. Ļoti smaga situācija bija arī ar bruņojumu: trūka 1242 šautenes, 288 vieglo un 100 smago ložmetēju, 20 mīnmetēju, 1601 automašīna, 2808 vilcēji un traktori.

            Vienīgā somu korpusa kaujas operācija notika 1940.gada februārī, kad viens korpusa pulks tika nosūtīts uz 9.armijas fronti. Jau pirmajā kaujā pulks tika sakauts, nespēdams izturēt stipro pretinieka uguni. 1940.gada 5.aprīlī tika izdota pavēle par korpusa izformēšanu. Šādi beidzās Somu Tautas Armijas gaitas.

5.PIELIKUMS

KITELES IELENKUMA PLĀNS

6.PIELIKUMS

PSRS AGRESIJAS PLĀNS

7.PIELIKUMS

SOMUSALMI KAUJA

8.PIELIKUMS

KARADARBĪBA KARĒLIJAS ŠAURUMĀ

9.PIELIKUMS

KAUJA PAR KUHMO

10.PIELIKUMS

KARADARBĪBA LAPZEMĒ

11.PIELIKUMS

KOPĒJĀ SITUĀCIJA 1940.GADA MARTĀ

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS

Lācis V. Eiropa liesmās, II pasaules karš. 1. daļa. -- Rīga, ELPA, 1993.

Семиряга М. И. Советско-финская война. – Москва: Знание, 1990.

Караев Г. Разгром белофинского плацдарма. – Ленинград: Лениедат, 1941.

Исбах Ал., Королков Юр. 123-я в боях с белофиннами. – Москва: Военное Издателъство Народного Комиссариата Обороны Союза ССР, 1941.

Тарас Е. Советско-финская воина. – Минск: Харвест, 1999.

Суворов В. Очищение. – Издателъство АСТ, 1998.