Eksperti

LATVIJAS POLICIJAS AKADĒMIJA

POLICIJAS KOLEDŽA

REFERĀTS

2000

LATVIJAS POLICIJAS AKADĒMIJA

KRIMINĀLTIESISKO ZINĀTŅU

KATEDRA

POLICIJAS KOLEDŽAS KLĀTIENE

122.GRUPAS STUDENTA

ARTŪRA LAZOVSKA

REFERĀTS KRIMINĀLPROCESĀ

EKSPERTĪZES NOZĪMĒŠANA

Rīga 2000

Satura rādītājs.

1.    Nodaļa. Eksperta loma krimināllietā………  …………………………………4

2.    Nodaļa. Eksperta atzinums un ekspertīzes būtība……………………..……5

3.    Nodaļa. Ekspertīžu klasifikācija……………………………………………..…6

4.    Nodaļa. Ekspertīžu sagatavošana……………………….……………….……9

5.    Nodaļa. Ekspertīzes process(no kriminālistikas aspekta)…………………11

6.    Nodaļa. Ekspertīze pirmstiesas izmeklēšanā……………………………….13

7.    Nodaļa. Ekspertīze pirmās instances tiesā………………………………….16

8.    Nodaļa. Ekspertīzes materiālu izvērte un izmantošana izmeklēšanā un        tiesā……………………………………………………………………………...18

Izmantojamā literatūra……………………………………………………………..20

Eksperta loma krimināllietā.

            Eksperts – ir persona, kam ir speciālas zināšanas noteiktā zinātnē, tehnikas, mākslas vai amatniecības nozarē un kas uz izziņas izdarītāja , prokurora, tiesas vai tiesas lēmuma pamata likumā paredzētajā kārtībā veic ekspertīzi krimināllietā ekspertīzes iestādē vai ārpus tās.

            Eksperts procesuālo statusu iegūst ar brīdi, kad personiski tiek aicināts izdarīt ekspertīzi vai kad to uz lēmuma pamata uzdod ekspertu iestādei, kurā viņš strādā.

            Eksperts var būt individuāla fiziska persona , kas uzņemas eksperta tiesības, pienākumu un atbildību, kaut arī būtu noteiktā komisija vai kompleksā ekspertīze vai ekspertīze uzdota ekspertu iestādei.

            Ekspertu darbības galvenais rezultāts krimināllietā ir eksperta atzinums, patstāvīgs pierādīšanas līdzeklis, kurā konstatētajiem faktiem var būt svarīga nozīme lietā. Tāpēc ekspertam jābūt lietā neieinteresētai, objektīvai personai. Ja pastāv apstākļi, kas tiek apšaubītas šādas eksperta īpašības, aktīvie procesa dalībnieki var celt pret viņu noraidījumu, ko izlemj tas procesa virzītājs , kura tiesvedībā krimināllieta atrodas. (KPK 61.p.2.d.) Eksperta noraidījuma pamati paredzēti KPK 61.p.1.d.

Eksperta tiesības ir divējāda rakstura:

1.    Tiesības kas nepieciešamas noteiktai ekspertīzei,

·         Iepazīties ar krimināllietas materiāliem,

·        Lūgt papildus materiālus,

·        Ar izz. izd. prokurora vai tiesas sēdes priekšsēdētāja starpniecību uzdot  ekspertīzes priekšmeta robežās jautājumus personām, kas tiek pratinātas,

·       Atteikties no atzinuma, ja iesniegtie dokumenti nav pietiekami vai arī uzdotie jautājumi pārsniedz viņa speciālo (profesionālo) zināšanu robežu,

2.    Tiesības, kas garantē atlīdzību par izdevumiem un paveikto darbu,

·         Saņemt atlīdzību sakarā ar ierašanos uz procesa virzītāja aicinājumiem,

·         Ja viņš, veic ekspertīzi, un to nedara kā dienesta uzdevumu, tad saņem par to īpašu atmaksu.

Vienlaicīgi ar likumā garantētām tiesībām  ekspertam ir pienākums ierasties uz izz. izd., prokurora, tiesneša vai tiesas aicinājuma un  dot atzinumu viņam uzdotajos jautājumos. Par savu pienākumu nepildīšanu, kā arī par necieņu pret tiesu, eksperts ir atbildīgs pēc Latvijas KK vai pret to var piemērot administratīvi sodu.

Eksperta atzinums uz ekspertīzes būtība.

Eksperta atzinums – ir dokuments, kuru likumā paredzētajā krimināllietā noteikts eksperts sastāda uz izpētījuma pamata, saskaņā ar savām speciālajām zināšanām, atspoguļojot tajā izpētes gaitu, paņēmienus un līdzekļus, noteiktā kārtībā dodot motivētas atbildes viņam uzdotajos jautājumos.

Izmeklējot  un iztiesājot krimināllietai, nereti jāsastopas ar tādiem jautājumiem, kuru atrisināšanai izz.izd., prokurora vai tiesneša zināšanas un pieredze nav  pietiekama. Ja šo jautājumu izšķiršanai  var būt nozīme lietā, tad izz.izd. vai tiesa nosaka ekspertīzi, aicina attiecīgas nozares speciālistus, kam jāatbild uz jautājumiem, kuri formulēti lēmumā par ekspertīzes noteikšanu. Šādas procesuālā kārtība dotai, pienācīgi motivētai eksperta atbilde tiek dēvēta par eksperta atzinumu. Tātad eksperta atzinums satur uz speciālām zināšanām pamatotu inf. Par faktiem, kam ir pierādījumu nozīme lietā.

            Eksperts pats gūst informāciju no lietā jau savāktajiem materiāliem  un, pamatojoties uz tiem, kā arī savām speciālajām zināšanām konstatē jaunus, vēl nezināmus faktus uz izdara secinājumus.

Eksperta atzinumā kā pierādījumi var būt:

1. personiski konstatēti fakti,

2. uz šiem faktiem balstīti secinājumi,

3. secinājumi no agrāk konstatētiem faktiem.

            Faktus eksperts var konstatēt pozitīvi vai negatīvi, t.i. viņi var noteikt lietai nozīmīgu faktu esamību vai neesamību. Viņa konstatējumi var būt tieši, materiāli, uzskatāmi, bet var būt arī loģiski izsecināti no citiem pantiem.

Ekspertīzes būtība ir izpētījums, par ekspertu aicinātā speciālista profesionālo zināšanu izmantošana likumā paredzētajā kārtībā, lai noskaidrotu jautājumus kam ir nozīme krimināllietā. Tomēr tiesas sēdē eksperts vairumā gadījumu pats  neizdara nekādus pētījumus, bet izmanto saviem secinājumiem pirmstiesas izmeklēšanā izdarītas ekspertīzes izpētījuma materiālus.

            Tātad eksperta atzinums ir likumā pakļautais pierādīšanas līdzeklis, bet ekspertīze ir tā līdzekļa iegūšanas procesuālā kārtība (eksperta  atzinuma tapšanas norise).

            Ekspertīze krimināllietā – ir par ekspertu aicināta speciālista procesuālā izmeklēšanas darbība, kura izpaužas noteiktu objektu zinātniskā izpētē ar motivētu secinājumu jautājumos, kas ekspertam uzdoti izz.izd., prokurora, tiesas vai tiesneša lēmumā par ekspertīzes noteikšanu.

            Ekspertīzi var noteikt ar procesa virzītāja lēmumu pēc krimināllietas ierosināšanas, bet izņēmuma gadījumā var noteikt arī pirms krimināllietas ierosināšanas, ja eksperta atzinums ir būtisks, izlemjot jautājumu, par krimināllietas ierosināšanu.

 KPK detalizēti regulē ekspertīzes noteikšanas kārtību, procesa virzītāju lēmuma saturu, eksperta pienākums un tiesības, pārējo procesa dalībnieku (it īpaši apsūdzēto)  tiesības saskaņā ar eksperta atzinuma iesniegšanas kārtību, eksperta nopratināšanu, eksperta atzinuma pierādījumu nozīmi un tā novērtēšanu(KPK 186.-197.p286-288.lpp). Ekspertīžu un ekspertu atzinuma priekšmets var būt visai daudzveidīgs.

Ekspertīžu klasifikācija.

Literatūrā ekspertīzes klasificē ievērojot vairākus kritērijus:

1.    Pēc realizācijas obligātuma,

·         Obligāti (KPK 59.p)

·         Neobligāti

Atbilstoši šai KPK normai ekspertīze ir obligāta:

1.    Nāves iemesla konstatācijai,

2.    Miesas bojājumu rakstura noteikšanai,

3.    Aizdomās turētā, apsūdzētā vai tiesājamā psihiskā stāvokļa konstatācijai gadījumos, kad procesa virzītājam, prokuroram vai tiesai rodas šaubas par viņa pieskaitāmību,

4.    Liecinieka vai cietušā psihiskā vai fiziskā stāvokļa konstatācijai gadījumos, ja ir apšaubāma viņu spēja pareizi uztvert apstākļus, kam ir svarīga nozīme konkrētajā lietā, un sniegt par tiem patiesas liecības.

5.    Aizdomās turētās personas, apsūdzētā vai cietušā vecuma noteikšanai, trūkstot attiecīgiem dokumentiem, kad tas ir svarīgi noteiktā liecībā.

Visos pārējos gadījumos ekspertīzes noteikšanu izlemj procesa virzītājs, ievērojot lietas apstākļus.

2.    Pēc izdarīšanas  secības:

·         Sākotnējās

·         Atkārtotās

Atkārtotā ir ekspertīze, kuru nosaka otro, trešo utt. reizi  gadījumā, ja izz.izd., prokurors, tiesa vai tiesnesis, kā arī pārējie aktīvie procesa dalībnieki  ekspertīzes atzinumu apšauba pēc būtības, kad eksperta atzinums nav pamatots vai arī rodas šaubas par tā pareizību.

Atkārtotā ekspertīzi tiek noteikta ar attiecīgā procesa virzītāja lēmumu, ja :

1.    Atzinums ir nepamatots, zinātniski nepierādīts vai nebalstās uz noteiktām likumsakarībām,

2.    Pielietotās kļūdainās izpētes metodes,

3.    Ekspertīze izdarīta uz apšaubāmu materiālu pamata,

4.    Konstatēta nepietiekama eksperta kvalifikācija vai kompetence,

5.    Atkārtotas ekspertīzes atzinums ir pretējs iepriekšējās ekspertīzes atzinumam,

6.    Ekspertu komisijas locekļi devuši dažādus atzinumus,

7.    Vajadzīgs pārbaudīt vai eksperts ir pielietojis nepieciešamās izpētes metodes.

Atkārtotās ekspertīzes, ja tiek pētīti tie paši lietiskie pierādījumi, vienmēr jāuzdod citiem ekspertiem vai ekspertu komisijai (KPK 58.p.5.d.).

3.    Pēc izpētes apjoma:

·         Pamata,

·         Papildu.

Papildus ekspertīzes nosaka gadījumos, kad procesa virzītājs (izziņas izd., prokurors, tiesas vai tiesnesis), kā arī aktīvie procesa dalībnieki nepiekrīt eksperta atzinumam, nevis tā nepamatotības, bet neskaidrības un nepilnības dēļ, kā arī tad, ja nepieciešams izšķirt jaunradošās problēmas. Papildus ekspertīzi nosaka ar procesa virzītāja lēmumu, ja :

1.    Eksperts nav atbildējis uz visiem viņam uzdotajiem jautājumiem, vai arī tā atzinums ir formulēts nesaprotami,

2.    Pēc atzinuma nav skaidras eksperta pielietotās metodes vai pētniecības gaita izklāstīta nepilnīgi,

3.    Trūkst analīzes un sintēzes,

4.    Atzinums ir vāji argumentēts,

5.    Radusies nepieciešamība noskaidrot papildus apstākļus,

6.    Atzinums neatbilst vispārējām atzinuma formas prasībām.

Papildus ekspertīzi parasti uzdot tam pašam ekspertam, kas izdarījis pamatekspertīzi (KPK 58.p.4.d.), bet var arī uzdot citam ekspertam, kurš aizkavē laiku, lai no jauna iepazītos ar lietas materiāliem.

4.    Pēc lietojamo zināšanu sastāva:

·         Vienveida,

·         Kompleksās.

Kompleksā ekspertīze ir divu vai vairāku, dažādu zinātņu nozaru (profesiju) speciālistu kopējā darbība, kad viena eksperta izpētes rezultāti organiski papildina otra eksperta pētījumus, kas dot tāda kopējā atzinuma iespēju, kāds atsevišķi nevienam no viņiem atsevišķi nebūtu sasniedzams. Tādējādi kompleksā ekspertīze vienlaikus ir komisijas ekspertīze. Tajā piedalās dažādu profilu un zinātņu nozaru speciālisti. Ja izpētes metodes vienādi pārvalda visi ekspertīzes dalībnieki, tad, neraugoties uz to, ka katrs no viņiem veic savu darbu, notiek nevis kompleksā, bet parastā komisijas ekspertīze. Ja kādā ekspertīzē piedalās vairāki speciālisti, no kuriem katrs pārzina un pielieto tikai sev raksturīgu izpētes metodi, tad to sauc par komplekso ekspertīzi.

Cita kompleksās ekspertīzes pazīme ir vienu un to pašu objektu izpēte nolūkā izšķirt vienas un tās pašas problēmas, sastādot kopēju atzinumu. Šādā situācijā katrs eksperts objekta pētījumus veic patstāvīgi un par tiem pilnībā atbild, bet tajā pašā laikā ir kompetents pareizi izskatīt cita speciālista sniegumu, tātad notiek zināšanu kooperācija, kopējā secinājuma formulēšanu.

Tāpēc, piemēram, nevar būt kompleksā ekspertīze roku pēdas izpēte, ja to izdara kriminālists nolūkā noteikt tās personas identitāti, kas viņu atstājusi, un biologs, kam uzdota šī indivīda asins grupas konstatāciju pēc sviedru un tauku izdalījumiem viņa pēdās. Šajā gadījumā jāizdara divas pastāvīgas ekspertīzes.

5.    Pēc ekspertu skaita:

·         Vienpersoniski

·         Komisijas

Komisijas ekspertīzi izdara viens un tās pašas specialitātes ekspertu grupa. Atzinumu šādā gadījumā var būt kopējs (eksperti paraksta to visi kopā) un dalīts, jeb individuāls – pie personālās atbildības, ja ekspertu secinājumi ir atšķirīgi.

6.    Pēc realizācijas vietas:

·         Izdarītas ekspertu iestādēs

·         Izdarītas ārpus ekspertu iestādēm

Līdzās tam visas ekspertīzes  klasificē grupās atkarībā no tā kādā zinātnes nozarē vai apakšnozarē pēta un izstrādā tajā lietojamās metodes un līdzekļus. Katrā no šīm grupām ietilps vairāki veidi, atkarībā no ekspertīžu izpētes objektiem, bet ja tie ir visai daudzveidīgi, ekspertīžu veidi dalās paveidos.

Sniegt pilnīgu visu iespējamo ekspertīžu grupu, veidu un paveidu uzskaitījumu un izpētīt to, praktiski nav iespējams, tāpēc minēšu tikai ekspertīžu grupas:

1.    Kriminālistiskās ekspertīzes

2.    Materiālu, vielu un izstrādājumu kriminālistiskās ekspertīzes

3.    Tiesmedicīnas ekspertīzes

4.    Tiespsihiatriskās ekspertīzes

5.    Tiespsiholoģiskā ekspertīze

6.    Autotehniskās ekspertīzes

7.    Ugunsdzēsības tehnikā ekspertīze

8.    Grāmatvedības ekspertīzes

9.    Pārtikas produktu ekspertīzes

Bieži vēl nosaka prečzinības, tehnoloģiskās un dažādas ražošanas un celtniecības nozarēs – agrobioloģikās un mākslas zinātnes ekspertīzes.

Kriminālistikas literatūrā sastopamas arī citas ekspertīžu klasifikācijas.

Ekspertīžu sagatavošana.

Ekspertīzes kvalitāte, tās pilnīgums, savlaicīgums un līdz ar to rezultātu efektivitāte nozieguma atklāšanā un izmeklēšanā un vainīgo personu atmaskošanā ievērojamā mērā ir atkarīga no tā, kā procesa virzītāja organizē tās noteikšanu.

Ekspertīzes sagatavošana dalās šādos pamatetapos jeb stadijās:

1.           Lēmums par ekspertīzes noteikšanu.

Atbilstoši Latvijas KPK186.pantam procesa virzītāja lēmumam, kuru tas pieņem pēc savas vai procesa dalībnieka iniciatīvas jānorāda:

1.    Ekspertīzes noteikšanas iemesls,

2.    Eksperta(-u) uzvārdi,

3.    Iestādes nosaukums, kur notiks ekspertīze,

4.    Jautājumi, par kuriem jādod atzinums,

5.    Materiāli, kas tiek nodoti ekspertam, un ekspertu iestādes rīcībā.

Lēmuma sarežģītākā daļa ir jautājumu formulēšana ekspertam, kuriem jāatbilst šādām prasībām:

ü  Tiem jābūt noteiktiem un konkrētiem,

ü  Tiem jāattiecas uz eksperta speciālo zināšanu jomu, bet nevis uz notikuma juridisko vērtējumu.

Piemēram, psihiatriskajā ekspertīzē nav pieļaujami jautājumi par pieskaitāmību vai nepieskaitāmību, jo šis jēdzieni ir krimināltiesiski, bet ir pieļaujami tikai jautājumi, kas prasa speciālas zināšanas, psihiatrijā un no atbildēm ļauj secināt pieskaitāmību vai nepieskaitāmību.

(pilnīgi nepareizi, piemēram, uzdot ekspertam jautājumu, vai notikusi izvarošana? Cik lietā ir nozagta summa? Kādus kustības noteikumus pārkāpis vadītājs un gājējs? Vai notikusi slepkavība vai pašnāvība un tml.)

ü  Procesa virzītājam jautājumi noformulē objektīvi, respektīvi – bez apsūdzošas vai attaisnojušas ievirzes (no eksperta nedrīkst prasīt zināmas tēzes apstiprinājumus vai noliegumus).

ü  raksturam kopumā jābūt izsmeļošam, lai dodot atzinumu neizvirzītos papildus ekspertīzes vajadzības; jautājumiem jābūt loģiskā secībā, proti  - sākumā vispārīgie , pēc tam detalizētie, nākamajiem jāizriet no vispārējiem,

ü  Jautājumiem jābūt saprotamiem un konkrēti formulētiem,

Nav pieļaujami informācijas rakstura jautājumi, kā arī tādi kurus iespējams noskaidrot ar citām izmeklēšanas darbībām (apskati, nopratināšanu un tml.) Nedrīkst izvirzīt apzināti neiespējamus uzdevumus.

Ekspertam ir tiesības jautājumus pārformulēt, nemainot tajos jēgu, ja tie nepareizi uzdoti, bet tajā pašā laikā viņiem jāsaglabā arī procesa virzītāja dotais formulējums. Lai tas nebūtu nepieciešams, lemjot par katras daudzmaz sarežģītas ekspertīzes noteikšanu, procesa virzītājam ieteicams iepriekš saskaņot ar ekspertu uzdodamo jautājumu formulējumu.

2.   Lietas materiālu atlase ekspertīzei.

Ekspertam ir tiesības iepazīties ar visiem krimināllietas materiāliem, kas nepieciešami ekspertīzei. Viņš var lūgt izz.izd. papildināt materiālus ar jauniem. Tāpēc šajā stadijā procesa virzītājs izlemj, kādus lietas materiālus, ieskaitot lietiskos pierādījumus un kādā apjomā nepieciešams nosūtīt ekspertam. Nepieciešamības gadījumos viņš iepriekš var konsultēties ar speciālistu vai ekspertu, kuram ekspertīzi uzdos.

Eksperta rīcība var nodot arī visus krimināllietas materiālus, ja bez tiem nav iespējama vispusīga objektīva izpēte un pilnvērtīgs atzinums par uzdotajiem jautājumiem. Ugunsgrēka ekspertīzē iepazīšanās ar krimināllietu ir obligāta.

3.   Paraugu izvēle salīdzināmai izpētei.

Daudzos gadījumos kriminālistisko un citu ekspertīžu realizācijai

ekspertam jānodod paraugi salīdzināmai izpētei.

To ieguvei kārtība izmeklēšanas procesā patlaban noteikta KPK 187.pantā. Šajā nolūkā izz.izd. vai prokurors pieņem lēmumu par rokraksta paraugu un citu salīdzināmai pētīšanai nepieciešamo paraugu iegūšana no aizdomās turētā, apsūdzētā vai cietušā. Attiecībā uz lieciniekiem tāda lēmumu var pieņemt tikai tādos gadījumos, ja nepieciešams pārbaudīt, vai šīs personas nav atstājušas pēdas notikuma vietā, kā arī lietiskos pierādījumus pārbaudei. Vajadzības gadījumā paraugu ieguvi var īstenot pieaicinot speciālistu. Paraugu iegūšanu izz.izd. vai prokurors atspoguļo protokolā saskaņā ar KPK 85. un 86.pantu noteikumiem. Ja aizdomās turētais vai apsūdzētais atsakās dot paraugus salīdzināšanai pētīšanai, izz.izd. vai prokuroram ir tiesības izņemt nepieciešamos gadījumos paraugus, atskaitot rokrakstu, piespiedu kārtā, par to norādot protokolā.

4.   Izpētei nosūtāmo objektu iesaiņošana.

Izpētei nosūtāmo objektu iesaiņošanu, ievērojot  noteiktās prasības, ir obligātas visos gadījumos. Ja materiāli nav pienācīgi iesaiņoti, ekspertam ir tiesības, neizdarot ekspertīzi, nogādāt tos procesa virzītājam, jo bez atbilstoša iesaiņojuma nav iespējams garantēt pēdu saglabāšanos kā arī izslēgts jaunu pēdu izgatavošana. Iesaiņotos objektus ekspertu izstādē atvērt drīkst tikai ekspertam, kuram uzdots izdarīt ekspertīzi.

Ekspertīzi nosūtāmie objekti jāiesaiņo tad, lai transportēšanas laikā tos ne tikai saglabātu, bet arī (un tas ir galvenais) garantētu pēdu saglabāšanos uz tiem. Līdzās tam šajā periodā jābūt pilnīgi izslēgtai ikvienu jaunu un nepiederīgu pēdu, kuras nav saistītas ar nozieguma notikumu, izveidošanās iespējai.

Ekspertīzes process.

Eksperta darbības izpētes procesā sastāv no šādiem pamatelementiem:

1.    Eksperta iepazīšanās ar lietas materiāliem, kas saistīti ar uzdoto ekspertīzi, ieskaitot procesa virzītāja vai tiesas lēmumu par tās noteikšanu. Tas palīdz noteikt eksperta uzdevuma apjomu, konstatēt uzdoto jautājumu atbilstību viņa speciālajām zināšanām un noskaidrot, kādas ziņas par realizējamās izpētes objektiem ir lieta. Ja lietas materiālos nav redzams pamats atteikties no atzinuma, eksperts pāriet pie nākamās stadijas, ar kuru sākas trešais pētījuma process.

2.    Eksperta apskate, sākas pēc uzdevuma precizēšanas. Pie tās viņš var izmainīt eksperta uzdevuma apjomu tā paplašināšanas virzienā, realizējot tā saukto eksperta iniciatīvu. Eksperta apskate ietver ekspertīzes objektu vizuālu aplūkošanu un sākas ar iesaiņojuma atvēršanu, tā apskatīšanu un aprakstu. Eksperts pārbauda objektu daudzumu, to kvalitatīvo stāvokli un atbilstību aprakstam procesa virzītāja lēmuma rezolutīvajā daļā, kā arī konstatē paraugu esamību un apskata tos. Vadoties no apskates rezultātiem, eksperts pēc tam nosaka tālāko pētījumu metodiku.

3.    Objektu atsevišķo izpēti eksperts izdara nolūkā atklāt un konstatēt katrā no tiem noteiktu identificējošo jeb klasificējošo pazīmju kopumu, kas tālāk būtu pamats lēmumam par pētāmā objekta tāpatību jeb tā piederību kādai grupai. Šajā etapā eksperts noskaidro pēdu rašanās mehānismu un ievērojot atklātas pazīmes, veic objektu individualizāciju vai grupēšanu.

4.    Objektu salīdzināšanas izpēte ir eksperta pētīšanas procesa pamat stādīja. Šajā etapā savā starpā salīdzina tos identificējošo pazīmju kompleksus, kas atklāti, atsevišķi izpētot objektus un paraugus, un izlemj galveno jautājumu – par tāpatības esamību vai neesamību. Objektiem – ne mazām par diviem – jābūt salīdzināmiem, bet salīdzināšanas procesam jānotiek, ievērojot loģiskas analīzes un sintēzes likumus. Praksē izmanto trīs salīdzināšanas paņēmienus – salikšana, savienošana un uzlikšana.

5.    Eksperta eksperimenta stadija ir fakultatīvs raksturs, jo tas ne vienmēr nepieciešams, un tāpēc to visos gadījumos arī neizdara. Eksperiments ietver izmēģinājumus, kurus eksperts realizē speciāli radītos apstākļos, nolūkā novērot vai izraisīt noteiktu parādību. Eksperiments ir zinātnisks laboratorijas izmēģinājums, kurā nepieciešams speciālas zināšanas, ar ko tas atšķiras no izmeklēšanas eksperimenta.

6.    Izpētes rezultātu izvērte un secinājumu formulēšana. Izpētes rezultātu izvērtēšana jāizskata: vai pilnā apjomā izpētīti visi procesa virzītāja atsūtītie objekti; vai iespējami formulēt atbildes uz visiem jautājumiem; vai pētīšanā izmantoti visi ekspertam pieejamie tehniskie kriminālistiskie līdzekļi un metodes.

Uz izpētes rezultātu analīzes pamata eksperts formulē secinājumus, ievērojot pie tam šādas prasības – noteiktība  (konkrētums), viennozīmīgums, zinātniskais  pamatojums un pilnīgums.

Ekspertīze pirmstiesas izmeklēšanā.

Ekspertīze pirmstiesas izmeklēšanā – ir par ekspertu aicināta speciālista procesuālā darbība, kura izpaužas, kā zināmu objektu zinātniski praktiski izpētījums ar motivētu secinājumu jautājumos, kas ekspertam uzdoti izz.izd. vai prokurors lēmumā par ekspertīzes noteikšanu. (ekspertīzes noteikšanas un norises  kārtībā pirmstiesas izmeklēšanā un, tiesas sēdē ir ievērojama atšķirība, kaut arī ekspertīzes būtība abos gadījumos ir vienāda).

            Eksperta atzinumu izz.izd. var pieprasīt gadījumos, kad lietai nozīmīgu apstākļu noskaidrošanai nepieciešamas speciālas zināšanas zinātnē, tehnikā, mākslā vai kādā amatniecības nozarē (KPK 58.p.2.d). Tātad par ekspertīzes priekšmetu var būt jautājumi, kas attiecas uz visdažādākām zinātnes un praktiskās pieredzes nozarēm – medicīnu, bioloģiju, fiziku, ķīmiju, ražošanas tehnoloģiju, grāmatvedību un tml. tie var atteikties  uz lietisko pierādījumu un dokumentu izpētījumu, miesas bojājumu raksturu, nāves cēloņu, personas psihisko un fizisko īpašību noskaidrošanu utt. Par ekspertīzes priekšmetu nevar būt tiesības. Tiesību jautājumi jānoskaidro izz.izd., prokuroram, tiesai; tie neietilpst eksperta kompetencē (KPK 58.p2.d).

            Ekspertīze ir viena no sarežģītākajām izmeklēšanas darbībām. Tās noteikšanai bieži prasa rūpīgu izz.izd. sagatavošanos, bet norise mēdz būt saistīta ar lieku darbu un izdevumiem, tāpēc izz.izd. ekspertīze jānosaka tikai:

1.      Kad lietai nozīmīgā jautājumā ir patiesa vajadzība pēc eksperta atzinuma kā jauna pierādījuma,

2.      Kad pēc likuma ekspertīze ir obligāta (KPK 59.p),

3.      Kad attiecīgo faktu bez eksperta atzinuma procesuāli nedrīkst konstatēt, piemēram, lietās par avārijām transportā, par naudas viltošanu utt.

Par ekspertu, izz.izd. ir tiesības aicināt jebkuru pietiekami kompetentu, lietā neieinteresētu speciālistu nozarē, uz kuru attiecās jautājums, kura noskaidrošanai vajadzīgas speciālas zināšanas. Eksperta noraidīšanas pamats ir minēts KPK 61.panata. Pirmstiesas izmeklēšanā jautājumu par eksperta noraidījumu izlemj izz.izd. vai prokurors (tiesā – tiesa, kas izskata lietu).

Pirmstiesas izmeklēšanā ekspertīzes noteikšanas kārtība ir izklāstīta KPK 186.pantā. { sk. referāta 4. nod. “Ekspertīžu sagatavošana”: Lēmums par ekspertīzes noteikšanu }.

Ekspertīzi var uzdot kā atsevišķam ekspertam, tā arī (sarežģītos un atbildīgos gadījumos) vairākiem ekspertiem – ekspertu komisijai. Ja ekspertīze tiek uzdota ekspertu iestādei, izz.izd. vai prokurors nosūta šai iestādei savu lēmumu un ekspertīzei nepieciešamos materiālus.

Ekspertam kuru uzaicina izz.izd., prokurors, tiesnesis vai tiesa obligāti jāierodas un jādod atzinums viņam uzdotajos jautājumos. Ja eksperts nepamatoti atsakās pildīt savus pienākumus, dod nepatiesu atzinumu vai neierodas bez attaisnojoša iemesla pēc aicinājuma, tad ekspertam noteikta līdzīga atbildība kā lieciniekam par atteikšanos liecināt (KPK 176.p.) Taču eksperts var motivēti atteikties no atzinuma došanas, ja :

1.      Viņam izsniegtie materiāli nav pietiekami,

2.      Viņam uzdotie jautājumi iet pāri viņa speciālo zināšanu robežām.

Šādos gadījumos eksperts ar rakstu ziņo personai vai iestādei, kas noteikusi ekspertīzi, ka atzinumu dod nav iespējams (KPK 62.p3.d).

            Tā kā ekspertīzes rezultātā tiek iegūti jauni pierādījumi un eksperta atzinums ir viens no likumā pieļaujamiem pierādīšanas līdzekļiem, apsūdzētajam likums piešķir virkni procesuālu garantiju viņu likumisko interešu aizsardzībai sakarā ar ekspertīzes izdarīšanu. Izz.izd. vai prokurors jāiepazīstina apsūdzētais ar lēmumu par ekspertīzes noteikšanu un jāizskaidro viņiem KPK 188.p.1.d. noteiktās tiesības:

·         Pieteikt ekspertam noraidījumu,

·         Lūgt aicināt ekspertu no viņu izraudzētām personām,

·         Lūgt uzdot papildinājumus, par kuriem ekspertam jādod atzinums,

·         Iesniegt dokumentus un ar izz.izd. vai prokurora atļauju sniegt ekspertam paskaidrojumus,

·         Ar izz.izd. vai prokurora atļauju būt klāt ekspertīzes izdarīšanas laikā.

Izmeklēšanas praksē apsūdzētā klātbūtnē visbiežāk tiek pieļauta grāmatvedības, tehnoloģijas un autotehniskajās ekspertīzēs, kurās apsūdzētā paskaidrojumi un papildinājumi ekspertam var sekmēt patiesības noskaidrošanu un eksperta atzinuma pareizumu.

Ekspertīžu norisē eksperts veic izpētījumu atbilstoši izz.izd. formulētajiem jautājumiem un izpētījuma rezultātus atspoguļo savā atzinumā. Atzinuma aprakstošajā daļā tiek norādītas izpētījuma gaitas, bet rezolutīvajā daļā eksperts dod motivētas atbildes uz viņam uzdotajiem jautājumiem. Tas var būt kategoriskas (pozitīvas vai negatīvas ), aptuvenas vai arī izteikt jautājuma izlemšanai neiespējamību. Izpētes rezultātus ilustrē ar fototabulām, shēmām, grafikiem, zīmējumiem un citiem pielikumiem, kas procesa virzītājam un tiesai atvieglo iespēju dziļāk izprast ekspertīze būtību. Ja noteikta komisijas ekspertīze, tad visi eksperti paraksta kopiju atzinumu vai domstarpību gadījumā katrs eksperts savu atzinumu raksta atsevišķi. Atzinumu izskaidrošanai pieļauta arī eksperta nopratināšana (KPK 194.p un 195.p).

Pēc pabeigtas ekspertīzes eksperta atzinumu vai viņa ziņojumu, ka atzinumu dod nav iespējams, kā arī eksperta nopratināšanas protokolu uzrāda apsūdzētajam, prokuroram noteiktā brīdī, dodot viņiem iespēju dod paskaidrojumus, pieteikt iebildumus, kā arī lūgt uzdot ekspertam papildjautājumus vai lūgt noteikt papildu vai atkārtotu ekspertīzi. Šo darbību procesuāli dokumentē protokolā, ierakstot tajā apsūdzētā paskaidrojumus, iebildumus un lūgumus.

Pēc izz.izd. un tiesīgo procesa dalībnieku iepazīšanās ar ekspertīzes rezultātu (eksperta atzinumu) un pēc tā novērtēšanas atsevišķos gadījumos var rasties vajadzība noteikt papildus vai atkārtotu ekspertīzi. Jāņem vērā, kā eksperta atzinums izz.izd., prokuroram, tiesnesim un tiesai nav obligāts, tomēr viņu nepiekrišana eksperta atzinumam jāmotivē attiecīgā lēmumā vai spriedumā (KPK 58.p.3.d). Pret eksperta atzinumu iebildumus var celt arī ieinteresētie procesa dalībnieki, kuriem pēc likuma ir tiesība ar to iepazīties {sk. referātam 3. nod. “Ekspertīžu klasifikācija”: Pēc izpētes apjoma; pēc izdarīšanas secības}.

Ja izdarīta komisijas ekspertīze, kurā doti pretrunīgi atzinumi, tad izz. izd. un tiesa var piekrist jebkuriem no lietā esošiem atzinumiem, nenosakot jaunu ekspertīzi.

Ja izdarot tiesmedicīnisku vai tiesu psihiatrijas ekspertīzi, rodas vajadzība novērot un izmeklēt aizdomās turēto vai apsūdzēto, prokurors ievieto viņu attiecīgā ārstniecības iestādē, par ko pieņem motivētu lēmumu. Ja apsūdzētais vai aizdomās turētais neatrodas apcietinājumā, viņu var ievietot ārstniecības iestādē tikai ar tiesneša vai tiesas lēmumu. Laiks, ko aizdomās turētais vai apsūdzētais pavada ārstniecības iestādē, ieskaitāms apcietinājuma laikā, jo šādas ekspertīzes prasa ilgstošu novērojumus, bet viens ko pirmstiesas izmeklēšanas nepieciešamiem noteikumiem ir tās ātrums (KPK 191.p).

Ekspertīze tiesā.

Ekspertīze tiesas izmeklēšanā – ir ar tikpat patstāvīgu raksturu kā pirmstiesas izmeklēšanā. Vienalga, vai uz tiesas sēdi aicināts eksperts, kurš uz izz.izd. lēmuma pamata jau ir devis atzinumu pirmstiesas izmeklēšanā, vai aicināta cita persona, kurai ir speciālas zināšanas jautājumos, kas izšķirami ekspertīzes kārtībā, - tapāt tiesas izmeklēšanā ekspertam jādod patstāvīgs atzinums, atbildot uz tiesas formulētajiem jautājumiem.

            Ekspertīzes būtība, eksperta atzinumu raksturs un nozīme iztiesāšanas stadijā neatšķiras no ekspertīzes pirmstiesas  izmeklēšanas stadijas tomēr procesuālajos nosacījumos to starpā ir liela atšķirība.

            Ekspertīze pirmās instances tiesā ir regulēta KPK 286.,287.,288.pantos, bet pirmstiesas iemeklēšanā tai veltīta visa KPK 18.nodaļa – 186 – 197.panti. Atšķirību starp tām izraisa galvenokārt tas, ka iztiesāšana pakļauta atklātuma, mutiskuma, tiešuma un nepārtrauktības principiem.

            Tiesas sēdē eksperts atklātā mutiskā procesā tieši uztver ekspertīzi nepieciešamos datus, tāpēc viņam jābūt klāt iztiesāšanas, un tiesa nevar uzdot ekspertīzi kādai ekspertu iestādei kā to dara izz.izd. Ekspertam personīgi jāpiedalās visās tiesas izmeklēšanas darbībās, kurās tiek noskaidroti apstākļi un fakti, kas būs eksperta atzinuma pamatā. Piemēram, eksperts var piedalīties tiesājamā, cietušā un liecinieku nopratināšanā (KPK 286.p.1.d), bet viņa jautājumi nedrīkst pārsniegt materiālu robežu, kas vajadzīgs ekspertīzei.

            Tiesu saista vispārīgie noteikumi par ekspertīzi un eksperta atzinumu (KPK 58 – 62.p), kā arī par obligāto ekspertīzi (KPK 59.p). Tiesai tāpat kā izz.izd. eksperta atzinums nav obligāts, tas ir tiesa to novērtē līdzīgi citiem pierādījumiem, savu nepiekrišanu eksperta atzinumam izsaka lēmumā vai kriminālspriedumā (KPK 58.p.3.d). Tāpat kā pirmstiesas izmeklēšanā, iztiesāšanas stadijā, ekspertīze obligāti jānosaka ar atsevišķu lēmumu visos gadījumos. Tiesas lēmums par ekspertīzes noteikšanu obligāti jāpieņem, ja:

1.    Tiek aicināts jauns eksperts,

2.    Tiek aicināts speciālists, kas jau veicis ekspertīzi pirmstiesas izmeklēšanā.

Tikai uz tiesas vai tiesneša lēmuma pamata var iegūt eksperta procesuālo stāvokli tiesa sēdē.

Ievērojama atšķirība starp ekspertīzi pirmstiesas izmeklēšanā un tiesas izmeklēšanā izriet no tā, ka tiesas sēdē eksperts bieži vien vairs nevar izdarīt oriģinālus pētījumus (piemēram – bioloģiskās vai ķīmiskās ekspertīzes gadījumos), tāpēc ka :

·         Izpētāmo oriģinālobjektu vairs nav (piemēram – asins vai spermas daļiņu; produktu, kas ātri bojājas un tml.),

·         Jau zudušas pazīmes, kas bijušas par tiesu medicīniskās ekspertīzes priekšmetiem (piemēram – miesas bojājumi jau ir izraisīti un tml.),

·         Utt.

Visos līdzīgos gadījumos eksperts izpētījumiem tiesas sēdē jāaprobežojas ar tiesas izmeklēšanā noskaidroto pantu analīzi un ekspertīzei nodoto dokumentu pārbaudi, taču no tiem materiāliem ekspertam jāsecina patstāvīgs atzinums, kas nedrīkst atkārtot atzinumu pirmstiesas izmeklēšanā.

Tiesa ekspertīzes izdarīšanas laikā var paziņot tiesas sēdu pārtraukumu, bet tad, respektējot iztiesāšanas atklātumu tiesnešiem un tiesas sēdes dalībniekiem ir tiesības būt klāt ekspertīzē, ko izdara ārpus tiesas sēžu zāles.

Ekspertīzes procesuālā norise tiesas sēdē ir šāda:

·         Pēc tam kad ir noskaidroti punkti, par kuriem jādod eksperta atzinums, ekspertam piedaloties tiesas izmeklēšanā, tiesa lēmumā formulē jautājumus uz kuriem ekspertam ir jāatbild, ņemot vērā procesa dalībniekiem pieteiktos jautājumus un viņu viedokli. Lēmumā tiek norādīts arī sēdes dalībnieku izvirzītie jautājumi, kurus tiesa ir noraidījusi, un noraidīšanas motīvus.

·         Eksperts izdara pētījumus un sastāda rakstveida atbildi uz dotajiem jautājumiem kā eksperta atzinumā.

·         Pēc tiesas secinājumiem eksperts nolasa eksperta atzinumu, tā respektējot iztiesāšanas tiešuma un mutiskuma principiem.

·         Pēc tam ekspertu var nopratināt KPK 282.pantā noteiktajā kārtībā tāpat kā liecinieku, lai precizētu un papildinātu doto atzinumu.

Papildus ekspertīzi tiesa var noteikt tikai:

1.    Pēc tam kad eksperts jau devis atzinumu iztirzāšanas stadijā,

2.    Tad, ja atzinums neskaidrību vai nepilnīgumu nav bijis iespējams novērst, ekspertu nopratinot.

Atkārtotu ekspertīzi tiesa var noteikt:

1.    Ja eksperts secinājums tiesā ir pretrunā ar lietas faktiskajiem apstākļiem,

2.    Ja iztiesāšanā konstatēti jauni dati, kas var ietekmēt eksperta secinājumus,

3.    Gadījumos, kad, ekspertīzi nosakot un izdarot, ir pieļauti svarīgi kriminālprocesa likuma pārkāpumi.

Papildu vai atkārtota ekspertīze notiek tāda procesuālajā kārtībā, kāda paredzēta ekspertīzei pirmstiesas izmeklēšanā, tas ir sekojot KPK 186. –196.panta noteikumiem (KPK 288.p.2.d).

Ekspertīzes materiālu izvērte un izmantošana izmeklēšanā un tiesā.

            Pierādījumu novērtējums saskaņā ar likumu – ir uz tiesas, tiesneša, prokurora un izziņas izd. iekšējās pārliecības balstīta pierādījumu izstudēšana un viņu attiecamības, ticamības un pietiekamības noteikšana to faktu konstatēšana, kas ir krimināllietas pierādīšanas priekšmets. Likums nosaka vispārīgos un visām kriminālās tiesvedības stadijām kopējos pierādījumu novērtēšanas principus (KPK 51.p) Eksperta atzinums ir viens no pierādījuma avotiem, bet tajā ietvertās ziņas var būt pierādījums krimināllietā. Eksperta atzinums tāpat kā ikvienu citu pierādījumu avotu, procesa virzītājam un tiesai ir jānovērtē un salīdzinājumā ar citiem pierādījuma avotiem tam nedrīkst būt priekšrocība. Ekspertam secinājumi nav kaut kāda sevišķs un ekskluzīvs pierādījums, kuram būtu svarīgāka vērtība un pārliecināšanas spēki nekā lietiskiem pierādījumiem, liecinieku liecībām un tml.

No teiktā izriet, ka eksperta atzinums nav iepriekš noteikta spēka. Eksperta atzinums nav obligāts izz.izd., prokuroram, tiesnesim un tiesai, tomēr viņu nepiekrišana eksperta atzinumam jāmotivē attiecīgā likumā vai spriedumā KPK 58.p. Atzinuma novērtējums ietver visu ekspertīzi nevis tikai tās secinājumus, kurus eksperts ieguvis izpētes procesā, tāpēc praksē daudzi procesa virzītāji, saņēmuši eksperta atzinumu, iepazītās tikai ar tā secinājumiem. Ievada un izpētes daļas parasti netiek stādītas. Procesa virzītājs parasti ātri uztver eksperta spriedumu loģisku un spēj patstāvīgi novērtēt atzinuma zinātnisko pamatotību, pamatojoties uz savu kriminālistisko sagatavotību, profesionālo pieredzi, iepriekšējo noteikta veida ekspertīžu rezultātiem un uzmanīgi izstudējot visus atzinuma sadaļas.

Atbilstoši KPK 195.un 287.p.proces virzītājs vai tiesa var nopratināt ekspertu, lai noskaidrotu dažādus viņa atzinuma aspektus, bet arī konsultēties ar citiem speciālistiem vai iepazīties ar attiecīgo literatūru. Izmantojot šīs iespējas, kā arī tiesības noteikt papildekspertīzi atzinumu noskaidrošanai vai atkārtotu ekspertīzi agrāk realizēto ekspertīžu zinātniskās pamatotības novērti, salīdzinot eksperta konstatēto ar citiem esošajiem pierādījumiem, procesa virzītājs var nopietni iedziļināties lietpratēja secinājumu būtībā un tos pareizi novērtēt.

Novērtējot un pārbaudot eksperta atzinumu, procesa virzītājs to izmanto lietā nozīmīgo apstākļu konstatācijā; ekspertīzes atklātie fakti palīdz pierādīt jaunus apstākļus un nodrošināt pirmstiesas un tiesas izmeklēšanas pilnīgumu.

Faktiski eksperta atzinuma izvērte risina visā izmeklēšanas gaitā. Rezultātā procesa virzītājs var pieņemt vienu no šādiem secinājumiem:

1.            Uzskatīt atzinumu par pilnīgu un pamatotu, bet tā datus par droši ticamiem un līdz ar to lietā nozīmīgiem;

2.            Uzskatīt atzinumu par nepilnu un sakarā ar to nopratināt ekspertu neskaidrā precizēšanas nolūkos vai arī noteikt papildekspertīzi;

3.            Uzskatīt atzinumu par nepamatotu, nosakot atkārtotu ekspertīzi, vai eksperta secinājumu pārbaudi realizēt citas procesuālās darbībās.

Sastādot apsūdzības rakstu un taisot tiesas spriedumu, nepieciešams ievērot, ka procesa virzītājam eksperta atzinums jānovērtē objektīvi, nedrīkst izdarīt secinājumus, balstoties tikai uz eksperta secinājumiem un nerēķinoties ar citiem pierādījumiem, sevišķi tad, ja pēdējie ir pretrunā ar ekspertīzes rezultātiem. Turklāt prokurors apsūdzības rakstā un tiesas spriedumā nedrīkst aprobežoties tikai ar vispārēju norādi uz to, ka eksperta atzinums apstiprina vai neapstiprina apsūdzētā (tiesājamā) vainu, tiem konkrēti jāparāda, kādi eksperta secinājumi pierāda vainīgumu vai nevainīgumu, droši ticami vai kļūdaini šie secinājumi, vai tie iegūst no pienācīga avota un tml.

Ekspertīzes atzinuma nevērtējums pilnībā jāatspoguļo spriedumā, kurā tiesai nevis jāaprobežojas ar atsauci uz to, bet konkrēti jānorāda, kādi fakti konstatēti ar eksperta secinājumiem.

Izmantotā literatūra.

1.    Latvijas KPK. – Rīga: Valsts SIA “TIC”, V.Jākobsones, 1997. – 344.lpp.

2.    Latvijas PSR KPK komentāri. – Rīga: Avots, 1986. – 630.lpp.

3.    A.Liede, Latvijas  PSR kriminālprocess. – Rīga: Zvaigzne, 1980. – 296.lpp.

4.    A.Liede, Tiesvedības norise. – Rīga: Avots, 1986. – 430.lpp.

5.    Autoru grupa profesora A.Kavaliera vadībā, Kriminālistika – 2.daļa Kriminālistikas taktika. – Rīga: LPA, 1998. – 228.lpp.

6.    Ā.Meikališas, Pirmstiesas izmeklēšanas procesuālie dokumenti. – Rīga: LPA, 1996. – 494.lpp.

7.    Mācību metodiskie materiāli Neklātienei 4.semestris 2.sesija. – Rīga: LPA. 1997. – 28.lpp.

8.    Tiesu ekspertīze Latvijā rokasgrāmata policijai, prokuratūras un tiesu darbiniekiem. – Rīgā: LPA, 1996. – 14.lpp.