Reizē ar elektroenerģijas patērētāju
izgudrošanu radās nepieciešamība pārvadīt elektroenerģiju. Pirmās
elektrotehniskās ierīces izgudroja un praksē lietoja krievu elektrotehniķi: V.
Petrovs ( 1761 – 1834 ) atklāja elektrisko loku; P. Jabločkovs ( 1847 – 1894 ) izgudroja
loka spuldzi ( “ Jabločkova sveci “ ); A. Lodigins ( 1847 – 1923 ) izgudroja
kvēlspuldzi; B. Jakobi ( 1801 – 1874 ) radīja pirmo līdzstrāvas elektrodzinēju;
M. Doļivo – Dobrovoļskis ( 1862 – 1919 ) radīja pamatus trīsfāzu maiņstrāvas
attīstībai. 1876 gadā krievu kara inženieris F. Pirockis pārvadīja 6 ZS ( 4,4
kW ) jaudu pa līdzstrāvas elektropārvades līniju 1 km attālumā, par vadītāju
izmantojot no zemes izolētas dzelzceļa sliedes. Elektroenerģijas pārvadīšanu
lielos attālumos pirmo reizi teorētiski pamatoja krievu zinātnieks D. Lačinovs
( 1842 – 1902 ) zinātniskajā darbā “ Elektromehāniskais darbs “.
1882. gadā franču zinātnieks M.
Deprē pa līdzstrāvas elektropārvades līniju pārvadīja 3 ZS ( 2,2 kW ) lielu
jaudu 57 km attālumā no Mīsbahas līdz Minhenei. Līnijas spriegums bija 2000 V.
Lai pārvadītu lielāku jaudu
lielākos attālumos un samazinātu jaudas un elektroenerģijas zudumus, vienīgā
iespēja bija paaugstināt spriegumu. Augstāku līdzspriegumu ieguva, saslēdzot
virknē līdzstrāvas avotus. Bet, tā kā nebija sprieguma pazemināšanas ierīces,
tad apgaismošanas ķermeņus un mazas jaudas
elektroenerģijas patērētājus nevarēja pieslēgt šādam spriegumam.
N. Usagins 1882. gadā izgudroja
vienfāzes transformatoru, ar kuru baroja “ Jabločkova sveces “.
Jauns etaps elektrisko tīklu
attīstības vēsturē sākās pēc 1888. gada, kad krievu inženieris M. Doļivo –
Dobrovoļskis uzbūvēja trīsfāzu maiņstrāvas ģeneratoru un dzinēju. 1891. gadā
viņa vadībā Vācijā uzbūvēja pirmo trīsfāzu maiņstrāvas līniju no Laufenes
hidroelektrostacijas līdz Frankfurtei pie Mainas. Līnijas garums bija 175 km,
pārvadītā jauda – 230 kV • A, līnijas spriegums – 15 kV, ko vēlāk paaugstināja
līdz 28 kV. Trīsfāzu maiņstrāvas tehnisko un ekonomisko priekšrocību dēļ notika
strauja maiņstrāvas elektrisko tīklu attīstība. Līdzstrāvas elektriskos tīklus
būvēja tikai atsevišķu objektu elektroapgādei.
Tālākā maiņstrāvas elektrisko
tīklu attīstības vēsture raksturīga ar tīklu nominālā sprieguma nepārtrauktu
paaugstināšanu. Laikā no 1908. gada līdz 1910. gadam jau uzbūvēja pirmās
elektropārvades līnijas ar spriegumu 110 kV, bet divdesmito gadu sākumā – 220
kV līnijas. Reizē ar paaugstināta sprieguma ieviešanu bija jārisina vairāki
tehniski jautājumi: jāpastiprina elektropārvades līnijas izolācija, jānovērš koronas
parādības, jāsamazina sprieguma zudumi u. c.
|
|
C1 (KAP. ) µ (kap.)
Kw•km kW · h
0,08
20 0,06
0,04
10 0,02
0 200
400 600 U(Kw)
0 200
400 500
Elektropārvades līnijas īpatnējie kapitālieguldījumi atkarībā no līnijas sprieguma, ja tas ir 110 kV un augstāks. |
|
100 km garas 110…550 kV
sprieguma līnijas elektroenerģijas pārvades pašizmaksas samazināšanās
atkarībā no līnijas sprieguma.
|
Enerģētika
piemsrevolūcijas Krievijā atradās uz zema attīstības līmeņa. Krievijā 1913.
gadā ražoja 2 miljardus kW • h elektroenerģijas, un tā ieņēma 15 vietu pasaulē.
Piemās lielākās termoelektrostacijas jauda bija 15 MW. Termoelektrostaciju
nodeva ekspluatācijā 1914. gadā, un tā baroja Maskavas elektroenerģijas
patērētājus pa 70 kV sprieguma līniju, kuras garums bija 70 km. 1917. gadā
Maskavā nodeva ekspluatācijā 57 MW jaudas termoelektrostaciju. Pirmsrevolūcijas
Krievijā netika uzceltas lielas jaudas hidroelektrostacijas. 10…70 kV sprieguma
elektropārvades līniju kopgarums nepārsniedza 200 km.
ELEKTROAPGĀDES NOZĪME
Elektroenerģiju
ražo elektrostaciju ģeneratori, bet elektroenerģijas patērētāji atrodas dažādos
attālumos no tās ražošanas vietām. Lai elektroenerģiju pārvadītu no ražošanas
vietām līdz atsevišķiem patērētājiem, jāizveido racionālas elektroapgādes
shēmas. Par elektroapgādi sauc patērētāju nodrošināšanu ar elektroenerģiju. Par
elektroapgādes sistēmu sauc elektroietaišu kopumu, kas nodrošina patērētājus ar
elektroenerģiju. Par centralizētu elektroapgādi sauc patērētāju elektroapgādi
no energosistēmas. Pieaugot elektroenerģijas patēriņam un nepieciešamībai pēc
kvalitātīvas elektroenerģijas, elektroapgādes sistēmas izveido arvien
sarežģītākas, ievieš automatizāciju, veic elektroenerģijas ekonomijas
pasākumus. Visās nozarēs nepārtraukti pieaug elektroenerģijas patēriņš, jo
pieaug ne tikai to nozaru skaits, kurās ievieš jaunus elektroenerģijas
patērētājus, bet rodas pavidam jaunas nozares, kurās elektroenerģija aizstāj
aizstāj citus enerģijas veidus. Elektroapgādes sistēmai jānodrošina
nepārtraukta elektroenerģijas piegāde, lai elektroenerģiju arvien plašāk
ieviestu rūpniecībā ražošanas kompleksajā mehanizācijā un automatizācijā,
lauksaimniecībā, lai pilnīgāk apmierinātu patērētāju vajadzības.
Elektroenerģijas patērētāji atrodas rajonos ar atšķirīgien energoresursiem,
tāpēc elektroapgādes sistēmai jānodrošina elektroenerģijas pārvade lielos
attālumos. Elektriskie tīkli apvieno elektrostacijas, izveidojot
energosistēmas. Elektroenerģiju patērētājiem pievada centralizēti no energosistēmas.
Tas palielina patērētāju elektroapgādes drošību un ekonomisko efektivitāti.
ENERĢĒTIKAS SASNIEGUMI PADOMJU VALDĪBAS LAIKĀ.
Nedaudz
ieskatīsimies enerģētikas vēsturē padomju varas gados.
Lai gan liels
bija krievu zinātnieku ieguldījums elektrotehnikas attīstībā, cariskajā
Krievijā elektrotehniskā rūpniecība bija atpalikusi. Plaša elektropārvades
līniju celtniecība sākās tikai pēc
Oktobra revlūcijas.
1920. gada
decembrī Viskrievijas VIII kongress apstiprināja GOELRO plānu – karā izpostītās
saimniecības atjaunošanas un Krievijas elektrifikācijas plānu. Tajā bija
paredzēts:
a)
iegūt elektroenerģiju lielas
jaudas elektrostacijās, izmantojot par kurināmo kūdru un zemas kvalitātes
ogles;
b)
plaši izmantot ūdens resursus,
ceļot hidroelektrostacijas;
c)
vienmērīgi pa visas zemes
teritoriju izvietot enerģētisko saimniecību.
GOELRO plāns tika izpildīts īsā laikā – desmit gados. Šajā periodā
uzbūvēja un nodeva ekspluatācijā 110 kV un 154 kV sprieguma elektropārvades
līnijas. 1933. gadā pieņēma ekspluatācijā pirmo 220 kV elektropārvades līniju
Padomju Savienībā, kura piegādāja elektroenerģiju Ļeņingradai no 240 km
attālumā esošās Sviras hidroelektrostacijas. 1935. gadā GOELRO plāns tika
pārsniegts ( vadoties pēc tā laika informācijas – aut. ). Elektrisko tīklu
celtniecību tā laika Padomju Savienībā pārtrauca otrais pasaules karš.
Padomju
Savienības enerģētika strauji attīstījās pēc 1951. gada; tad tika pabeigts
tautas saimniecības atjaunošanas darbs un likvidētas kara postījumu sekas.
Pārvadot lielas
jaudas ievērojamos attālumos, atsevišķos gadījumos ir izdevīgi lietot
līdzspriegumu. Bija izstrādātas un pārbaudītas shēmas un aparatūra, kas
maiņstrāvu pārveido līdzstrāvā un ar speciālu iekārtu ( invertoru ) līdzstrāvu
pārveido maiņstrāvā. Uzcelta un nodota ekspluatācijā līdzstrāvas
elektropārvades līnija no Volgas
hidroelektrostacijas līdz Donbasam, kuras spriegumsbija 800 kV, garums 473 km,
caurlaides spēja 750 … 900 MW.
1969. gada beigās
sāka darboties apvienotā Eiropas daļas energosistēma.
Devītās piecgades
laikā tika uzbūvētas sevišķi augsta sprieguma līnijas. Piemērs: līnija Donbass – Rietumukraina ar
jaudu 750 kV, pārvadīja elektroenerģiju 1100 km attālumā. Desmitajā piecgadē
būvēja lielus hidromezglus, kas kompleksi risināja elektroenerģijas ražošanas,
zemes apūdeņošanas, pilsētu un rūpniecības uzņēmumu ūdensapgādes, kuģniecības
un zivkopības attīstības un plūdu novēršanas uzdevumus. Turpinājās atsevišķu
agregātu un veselu spēkstaciju jaudu palielināšana. Krasnojarskas HES darbojās
12 turbīnas ar 500 MW jaudu katra, brt Sajānu Šušenskas HES bija uzstādīti agregāti, kuru jauda bija
600 MW. PSRS Eiropas daļā tempos cēla termoelektrostacijas, norisinājās
termoelektrostaciju celtniecība Ekibastuzas un Kanskas – Ačinskas akmeņogļu atradņu
tuvumā.
Ar katru gadu
strauji palielinājās elektroenerģijas ražošana, 1930. gadā ražoja 8,4 miljardus
kilovatstundu elektroenerģijas, bet 1979. gadā ražoja jau 1239 miljardus
kilovatstundu elektroenerģijas.
Padomju Savienībā
bija izveidota vienota energosistēma, kurā bija iekļauta energosistēmu lielākā
daļa. Tās darbu vadīja no vienas vadības pults Maskavā.
ENERĢĒTIKAS ATTĪSTĪBAS GALVENIE POSMI
LATVIJĀ.
Elektroenerģiju
Latvijā sāka lietot pagājušā gadssimta septiņdesmitajos gados. 1883. gadā Rīgas
dzelzceļa stacijas rajonā uzstādīja elektrisko ģeneratoru ar tvaika dzinēju un
izbūvēja elektropārvades līniju līdz Rīgas amatnieku biedrībai ( Vaļņu un
Audēju ielas stūrī ). Turpmākajos gados cēla dažus desmitus vai simtus kolovatu
lielas savā starpā nesaistītas “ māju “ un “ fabriku “ elektrostacijas ar visai
ierobežotu patērētāju skaitu. Pakāpeniski elektrostaciju jauda palielinājās,
elektroenerģija kļuva par izdevīgu un pieprasītu preci. gadssimtu mijā jau
darbojās vairāki desmiti lokālu “ māju “ un “ fabriku “ elektrostaciju. 1905.
gada maijā Andrejostā sāka darboties pilsētas siltumelektrostacija ar 1838 kW
jaudu un 3 kV spriegumu; stacijas īpatnējais kurināmā patēriņš ekspluatācijas
sākumā bija 2,64 kg/kW • h. Sprieguma pārveidošanai pilsētā uzstādīja pirmās 54
transformatoru apakšstacijas ( transformatoru punktus ). Rīgas VRES gandrīz
pilnīgi monopolizēja elektroenerģijas ražošanu pilsētā, un 1914. gadā tās jauda
sasniedza 7460 kW. Aptuveni tajā pašā laikā pirmās elektrostacijas sāka
darboties arī citās Latvijas pilsētās: Liepājā ( 1899. g. ), Ventspilī ( 1912.
g. ), Daugavpilī ( 1911. g. ), Cēsīs ( 1912. g. ).
Latvijas Elektroenerģētikas vēsturē vēl
joprojām ir neizgaismotas vietas un periodi. Īpaši maz ziņu ir par vācu
okupācijas periodu, skopi dati par Latgales elektrifikāciju un Rīgas HES
vēsturi, par Kurzemes, Zemgales un Ziemeļvidzemes elektroapgādi pēdējos 50
gados.
Ilgus gadus Ventspilī darbojās
vietējā elektrostacija, kurā strādāja ne
vairāk par 20 strādniekiem pirmskara laikā, pāri par 70 pēdējos tās darbības
gados. Šī spēkstacija apgādāja ar elektroenerģiju pilsētas iedzīvotājus.
Oficiālais elektrostacijas darbības sākuma gads varētu būt ( precīzs darbības
sākuma gads nav zināms ) 1912. gads līdz 1957. gadam.
Nedaudz apskatīsim šīs
elektrostacijas toreizējās iespējas. Ventspils elektrostacijas oficiālais
nosaukums gadu gaitā ir bijis dažāds. Divdesmito, trīsdesmito gadu dokumentos
pilsētas valde to dēvēja par spēkstaciju, elektrības iestādi vai elektrocentrāli.
Pēc Otrā pasaules kara to sauca par energokombinātu, tad par valsts
elektrostaciju ( VES ), bet vēlāk līdz pat likvidācijai, par Ventspils Valsts
rajona elektrostaciju ( VVRES ). Tajā bija divas tvaika mašīnas ar 125 ZS jaudu
katra. Tvaika mašīnas darbināja 400/230 V sprieguma 100 un 125 kVA jaudas
ģeneratorus. Ģeneratoru spriegumu divi transformatori paaugstināja uz 3 kV. Ar
šādu spriegumu enerģija tika sadalīta pilsētā.
Spēkstacijas
īpašumā un apkalpē 1927. gadā bija 5 transformatoru punkti, 7 km 3 kV kabeļu un
36 km 380/220 V gaisvadu līnijas. Spēkstacijā tajā laikā strādāja 16 – 19
cilvēki. Divdesmito gadu sākumā spēkstacijas jauda pilnīgi apmierināja
elektroenerģijas patēriņu, pilsētas slodze vasarā bija tikai daži desmiti
kilovatu, bet ziemā nepārsniedza 150 kW. Vasarās darbināja tikai vienu tvaika
katlu, kurš bija apkurināms ar zāģu skaidām. Jau 1926. – 1927. gados slodze
ziemā pārsniedza 200 kW, un pilsētas valde bija spiesta veikt pasākumus slodzes
samazināšanai, atslēdzot ielu apgaismošanu, aizliedzot darbināt elektromotorus.
Bez tam stāvoklis pasliktinājās katlu galēja nolietojuma dēļ. Katlu uzraudzības
inspekcija spiedienu katliem pazemināja no 10 at uz 8,5 at. Elektroenerģijas
patēriņa pieaugumu prognozēja par 17 – 19 % gadā. 1926. gadā ražoja 267150 kWh, bet 1927. gadā – 317380 kWh un
1928. gadā 36383 kWh. !928. gadā pilsētas valde pieņēma lēmumu par
elektrostacijas rekonstrukciju, uzstādot jaunus, modernus agregātus.
Piegādājamo iekārtu cena bija Ls 310655, bet kopā ar būvniecības darbiem Ls
447000. Faktiski spēkstacijas rekonstrukcijai izlietoja Ls 472000, kas nedaudz
pārsniedza tāmē paredzēto summu. Tika uzsādīta AEG firmas tvaika turbīna, kas
bija sajūgta ar 625 kVA jaudas 3000 V ģeneratoru, cos φ = 0,8, 3000
apgr./min. Pašpatēriņa līniju sadales ietaisi baroja 250 kVA 3/0,4 kV
transformators. Protams laiks gāja un elektroenerģijas patēriņš neapšaubāmi
pieauga, bija jādomā par elektrostacijas jaudas palielināšanu. Kā rezultātā
1939. gadā spēkstacijas maksimālā slodze jau sasniedza 450 kW un
elektroenerģijas patēriņš – 1 milj. kWh. Vidējais realizācijas tarifs bija
samērā augsts – 27,2 santīmu / kWh, lai spēkstacija darbotos ar peļņu un varētu
atpelnīt ieguldītos līdzekļus. Ar laiku arī šīs spēkstacijas jauda kļuva par
nepietiekamu. 1940. gadā radās iespēja saņemt zviedru firmas NOHAB
dīzeļģeneratoru, kas bija uzstādīts, lai apgādātu ar elektroenerģiju Ķeguma
hidroelektrostacijas celtniecību, tūlīt arī tika izstrādāts projekts un līdz
gada beigām to realizēja. Dīzeļmotors bija divtaktu 4 cilindru ar 600 ZS jaudu,
bet ģenerators 0,4 kV ar 425 kW jaudu. Ģeneratoru pievienoja rekonstruētai 0,4
kV sprieguma sadales ietaisei, pastiprināja saiti ar 3 kV kopnēm, uzstādot
divus 0,4/3 kV transformatorus ar kopējo jaudu 400 kVA, uzstādīja sinhronizācijas
iekārtu.
1946. gadā spēkstacijā uzstādīja vēl vienu MWM firmas dīzļģeneratoru ar jaudu 400 kW 0,4
kV. Tā kā spēkstacijas uzstādītā jauda
sasniedza 1320 kW, bija iespējams paplašināt patērētāju loku. Pieslēdza
kokzāģētavas un citus rūpniecības uzņēmumus pilsētā. Ap 1950. gadu avarēja
dīzeļģenerators MWM. Tas vairāk nebija remontējams. Spēkstacijā atkal radās
jaudas deficīts. Līdz 1952. gadam, kad avarējušā ģeneratora vietā tika
uzstādīts jauns ģenerators, Ventspilī tika nopietni piestrādāts, lai varētu
kaut kādā veidā kompensēt radušos elektroenerģijas deficītu. Izveidojās neliela
Ventspils energosistēma, kurai bez spēkstacijas ģeneratoriem bija pieslēgti
divi zivju kombināta 250 kVA ar tvaika mašīnu darbināti ģeneratori, kā arī
ostas un “ Ventspils Koka “ 100 kW dīzeļģeneratori.
Ventspils
energosistēma pastāvēja arī turpmākos gadus, kad bija uzstādīti arī citi
dīzeļģeneratori, bet tomēr ģenerējošo jaudu pieaugums atpalika no pilsētas
slodzes pieauguma. Tas izskaidrojams ar straujo pilsētas industrializāciju
pēckara gados un imigrantu pieplūdumu no Krievijas, ko raksturo pilsētas
iedzīvotāju skaits: 1947. gadā – 16250 cilv., 1957. gadā – 26000 cilv. Gada
vidējais pieaugums bija 1000 cilvēki. Arī vēlāk līdz pat 1957. gadam, kad
spēkstacijas uzstādītā jauda sasniedza 2,26 MW, ziemas maksimuma stundās bija
vajadzīga rūpniecības uzņēmumu palīdzība. 1952. gadā avarējušā MWM vietā
uzstādīja jaunu ungāru firmas Ganz – Jendrašek dīzeļģeneratoru.
Tas bija 16 cilindru V – veida 500 ZS dīzeļmotors ar 370 kW 0,4 kV ģeneratoru.
Dīzeļmotors bija konstruēts lokomotīvēm un nebija piemērots stacionāram darbam.
Viena no neērtībām bija tā, ka iedarbināšana notika ne ar kompresoru, bet ar
starteri, kam bija vajadzīga vairāku simtu amperu līdzstrāva ar 100V spriegumu.
Par strāvas avotu izmantoja akumulatoru bateriju, komplektētu no vairākiem
desmitiem autoakumulatoru. Jaunais dīzeļģenerators darbojās bez sevišķām
problēmām līdz pat spēkstacijas likvidācijai. 1953. gadā LATVENERGO PKB
izstrādāja projektu tālākai spēkstacijas paplašināšanai un rekonstrukcijai.
Projektā paredzēja vēl trīs dīzeļģeneratoru uzstādīšanu. Tāpēc mašīnu zāles ēku
pagarināja par 11 metriem un jumtu rekonstruēja, lai esošais tilta celtnis
varētu pārvietoties visā zāles garumā.
1954. gadā projekts gandrīz pilnībā
tika realizēts. Tika uzstādīti divi amerikāņu Čikago – Pneumatik 8
cilindru 750 apgr./min. dīzeļģeneratori. To jauda bija 260 kW, spriegums 400V.
Abi dīzeļmotori bija agrāk bijuši ekspluatācijā, tāpēc transportējot dažas
detaļas bija noklīdušas un vajadzēja gatavot no jauna. Tas sarežģīja montāžu,
tomēr līdz rudenim agregātus iedarbināja. Dīzeļģeneratoram parastās ūdens
dzesēšanas vietā bija gaisa dzesēšana. Mašīnu zāles galā lieli ventilatori ar 2
m spārnu garumu radīja stipru vēju. Dīzeļmotorus pieslēdza blokā ar 320 kVA
0,4/3,0 kV transformatoriem. 3 kV sadales ietaise tika pilnīgi rekonstruēta un
paplašināta, kopnes sekcionētas, modernizēta arī esošo ģeneratoru un fīderu
aizsardzība un automātika. 1955. gadā uzstādīja un ieslēdza darbā pēdējo (
sesto ) dīzeļģeneratoru nr. 5. Tas bija jauns, toreizējā Gorkijas rūpnīcā Dvigateļ
Revolucii ražots 600 ZS 6 Č – 37/53 tipa sešcilindru dīzeļdzinējs ar 450
kW, 0,4 kV ģeneratoru. Pēc šī pēdējā agregāta uzstādīšanas spēkstacijas ģeneratoru
kopējā jauda sasniedza 2265 kW, bet kopā ar blokstacijām gandrīz 300 kW. Gada
laikā saražotās elektroenerģijas daudzums pārsniedza 5 milj. kWh.
Piecdesmito gadu otrajā pusē atkal
vajadzēja veikt pasākumus slodzes ierobežošanai. Tālāka spēkstacijas
paplašināšana vairs nebija reāla, tādēļ LATVENERGO pieņēma lēmumu pieslēgt
Ventspils elektrostaciju Latvijas energosistēmai. 1957. gadā uzbūvēja 80 kV
elektrolīniju Brocēni – Ventspils ar 80/10 kV apakšstaciju. Līdz spēkstacijai
ierīkoja 10 kV līniju, ko pievienoja pagalmā uzstādītam transformatoram un 3 kV
sadales ietaisei. 1957. gada augustā, pirms 40. gadiem, Ventspils spēkstacija
izbeidza savu darbību uz visiem laikiem. Tas bija neliels ieskats Latvija
enerģētikas vēsturē, tikai vienā no Latvijas pilsētām. Šo stāstījumu vēl varētu
turpināt samērā ilgi, jo materiālu par šo nozari ir pietiekoši daudz. Protams
arī Latvijas enerģētikas vēsturē ir “ baltie plankumi “, ne visa informācija ir
pilnīgi saglabājusies, taču, lielāko daļu šīs
nozares vēstures mēs tomēr varam aplūkot.
Pirmā pasaules
kara gados Latvijā sašaurinājās gan elektroenerģijas ražošana, gan elektrotehniskā rūpniecība kopumā. 1917.
gadā salīdzinājumā ar 1914. gadu elektroenerģijas ražošana Latvijā bija
samazinājusies vairāk nekā 3 reizes.
1936. gadā
Latvijā elektroenerģētikas attīstības tempi bija relatīvi zemi. Uz vienu
iedzīvotāju tika ražots tikai 100 kW • h elektroenerģijas. Tajā pašā gadā 73
lielākajās elektrostacijās uzstādīto ģeneratoru kopjauda bija 62560 kW. Bez tam
vēl darbojās 411 mazas fabriku elektrostacijas ar kopjaudu 17250 kW.
1936. gada 1.
augustā tika noslēgts līgums ar zviedru firmu “ Vattenbjugnadsbjuro “ par
Ķeguma HES būvi ar 4 x 17 = 68 MW jaudu. Pirmie divi Ķeguma HES agregāti sājās
darbā 1939. gada novembrī, bet trešais agregāts – 1940. gada aprīlī. Ceturto
agregātu pirmo reizi uzstādīja tikai1953. gadā.
1940. gadā
Padomju savienība okupēja Latviju un akciju sabiedrības un citi privātie
enerģētiskie uzņēmumi pārgāja valsts īpašumā. Apvienoti ar valsts uzņēmumu “
Ķegums “, tie iekļāvās vietējās rūpniecības komisariāta valsts “ Energotrestā
“.
Vācu okupācijas
laikā Latvijas enerģētikā būtiskas izmaiņas nenotika: elektrostacijās
uzstādītās jaudas un ražotā elektroenerģija visumā saglabājās pirmskara līmenī
( 1941. gadā saražots 242,9 milj. kW • h un 1942. gadā aptuveni 260 milj. kW •
h ).
ELEKTROENERĢĒTIKAS ATTĪSTĪBA LATVIJĀ.
|
Gads
|
Saražotā elektrenerģija,
milj. kW • h/ %
|
Iepirktā elektroenerģija, milj. kW • h
|
Patērētā elektroenerģija 2, %
|
Īpatnējais kurināmā patēriņš g/(kW•h)
|
Elektroenerģijas pašizmaksa kap./kW•h)
|
||||
|
HES
|
TEC
|
kopā1
|
rūpniecībā
|
lauksaimniecībā
|
pārējās tautas saimniecības nozarēs
|
||||
|
1936
|
6,7
3,5
|
186,5
96,5
|
193,2
100
|
-
|
39,7
|
0,24
|
60,06
|
-
|
-
|
|
1940
|
140,4
55,9
|
110,7
44,1
|
251,1
100
|
-
|
-
|
0,62
|
-
|
-
|
-
|
|
1945
|
25,50
19,0
|
66,2
81,0
|
81,7
100
|
-
|
-
|
-
|
-
|
1280
|
-
|
|
1950
|
302,7
68,4
|
139,3
31,6
|
442,6
100
|
-
|
-
|
-
|
-
|
819
|
0,988
|
|
1955
|
364,9
42,6
|
492,5
57,4
|
857,4
100
|
-
|
-
|
-
|
-
|
684
|
1,108
|
|
1960
|
372,1
22,8
|
1263,5
77,2
|
1635,6
100
|
9,6
|
44,1
|
4,7
|
51,2
|
617
|
1,144
|
|
1965
|
336,6
24,3
|
1048,6
75,7
|
1385,2
100
|
1622,5
|
49,0
|
6,9
|
44,1
|
436
|
0,830
|
|
1970
|
1669,9
66,8
|
829,4
33,2
|
2499,3
100
|
1916,0
|
44,0
|
11,0
|
45,0
|
397
|
0,487
|
|
1975
|
2067,6
75,1
|
683,9
24,9
|
2751,5
100
|
3467,9
|
43,9
|
12,9
|
43,2
|
258
|
0,318
|
|
1980
|
3030,4
66,6
|
1521,7
33,4
|
4552,1
100
|
3548,6
|
40,9
|
16,5
|
42,6
|
265
|
0,435
|
|
1985
|
2986,3
61,8
|
1845,6
38,2
|
4831,9
100
|
4473,9
|
48,3
|
22,1
|
29,6
|
222
|
0,433
|
1 Pēdējos 25 gados aprēķināta tikai Latvijas
energopārvaldes pakļautībā esošajās elektrostacijās saražotā elektroenerģija.
Faktiskā elektroenerģijas izstrāde republikā par 2…3 % pārsniedz šajā ailē
uzrādīto.
2 Procentuālais elektroenerģijas patēriņš
atsevišķās tautas saimniecības nozarēs aprēķināts, neņemot vērā tīklu zudumu
enerģiju ( 1985. g. 1234 milj. kW • h ) un pašpatēriņu ( 1985. g. 352 milj. kW
• h ) t. i., procentos no patērētājiem piegādātās elektroenerģijas daudzuma (
1985. g. 7861 milj. kW • h ).
ENERĢĒTIKAS VĒSTURE LATVIJĀ PADOMJU VARAS GADOS.
Pēckara
atjaunošanas periods Latvijas enerģētikai bija ļoti smags. Pimskara līmenī pēc
ražotās elektroenerģijas daudzuma sasniedza 1947. gadā, bet pēc uzstādītās
jaudas – tikai 1950. gadā. 1948. gadā izstrādāja vietējo upju enerģijas
izmantošanas shēmu, pēc kuras bija paredzēts uz 137 upēm ( neskaitot Daugavu )
uzcelt 547 HES ar 113 MW kopējo jaudu.
Piecdesmitajos
gados vēl ļoti krasi bija izjūtams elektroenerģijas deficīts. šajā posmā
republikas elektroenerģētika attīstījās divos visai atšķirīgos virzienos:
1)
1952. gadā uzsāka lielas, modernas
termoelektrocentrāles ( Rīgas TEC – 1 ) celtniecību. 1955. gada 29. janvārī
stājās darbā šīs elektrostacijas pirmais agregāts, bet ar projektēto jaudu 125
MW tā sāka darboties 1958. gadā.
2)
lauku rajonu elektroapgādei cēla
dažāda tipa ( galvenokārt DES un nelielas HES ) vietējas nozīmes elektrostacijas.
Mazo elektrostaciju celtniecības tempi sāka samazināties pēc 1954. gada, kad
Ministru Padome atcēla ierobežojumus par kolhozu un sovhozu pieslēgšanu valsts
elektrotīklam. Pirmo reizi PSRS 1956. gadā Slokā izveidoja automatizētu 110 kV
sprieguma apakšstaciju bez jaudas slēdžiem augstākā sprieguma pusē, jaudas
slēdžu vietā uzstādot nodalītājus un īsslēdzējus. 1959. gadā izstrādāja
Daugavas kompleksas izmantošanas plānu, pēc kurā Daugavas kaskādē ietilpa 7
HES ( Vitebskas, Polockas, daugavpils,
Jēkabpils, Pļaviņu, Ķeguma, Doles ) ar 1580 MW kopējo jaudu.
Sešdesmito gadu sākumā ( 1960. – 1961. g. ) izbūvēja maģistrālo 330 kV
sprieguma elektropārvades līniju Baltijas VRES – Rīga – Šauļi ar sadales punktu
Salaspilī, iekļaujot Latvijas PSR energosistēmu PSRS Ziemeļrietumu apvienotājā
energosistēmā, ko izveidoja 1961. gadā. Visiem republikas rajoniem kļuva
pieejama lētā apvienotās energosistēmas elektroenerģija, kas savukārt ļāva
atteikties no sīkajām, neekonomiskajām elektrostacijām. 1960. gada novembrī
uzsāka Pļaviņu HES celtniecību, un 1966. gada 21. decembrī tā sasniedza
projektēto 825 MW jaudu. Atbrīvojušos darbaspēka un tehnikas resursus novirzīja
Daugavas kaskādes nākamās elektrostacijas – Rīgas HES celtniecībai, kas sākās
1966. gada 11. jūnijā.
Septiņdesmitajos
gados turpinājās republikas enerģētikas papildināšana ar jaunām ģenerējošām
jaudām. 1975. gada 5. novembrī ierindā stājās Rīgas HES. 1976. gadā sāka un
1980. gadā beidza Ķeguma HES rekonstrukciju, palielinot šīs elktrostacijas
jaudu no 68 MW līdz 260 MW. 1979. gadā nodeva ekspluatācijā Rīgas TEC – 2 pirmo
kārtu ar 390 MW jaudu. 1980. gadā republikā bija vairāk nekā 14000 dažāda
sprieguma transformatora apakšstaciju.
Latvijas PSR
elektriskie tīkli ietilpa Padomju Savienības Ziemeļrietumu apvienotajā
energosistēmā. Energosistēmas apvienotā dispečeru pārvalde atradās Rīgā.
Pārvalde noteica elektrostaciju elektriskās slodzes un apgādāja ar
elektroenerģiju Latviju, Lietuvu, Igauniju, Baltkrieviju, Karēliju, kā arī
Ļeņingradas un Kaļiņingradas apgabalus. Vairāk nekā 2000 km garās
augstsprieguma elektropārvades līnijas savienoja sistēmas elektrostacijas.
Energosistēmas
dispečeru punktā uz mnemoniskās shēmas atzīmēti visi enerģijas avoti un
elektropārvades līnijas .
Ziemā ar pilnu
jaudu strādāja Rīgas TEC – 1, TEC – 2, bet Pļaviņu HES, Ķeguma HES un Rīgas HES
ar pilnu jaudu strādāja slodzes maksimumstundās. Latvijas PSR elektrostacijās
jaudas virziena plūsmu varēja mainīt. Bieži Latvijai elektroenerģiju piegādāja
Baltijas VRES ( Igaunija ) vai Elektrēnu VRES ( Lietuva ).
Latvijas PSR galvenās elektrostacijas (
1980. gadu sākums ).
|
Nosaukums
|
Uzstādītā jauda
( MW )
|
|
V.I. Ļeņina Pļaviņu HES
|
825
|
|
PSRS 50. gadadienas Rīgas HES
|
384
|
|
Rīgas TEC -2
|
427
|
|
Ķeguma HES
|
260
|
|
Rīgas TEC - 1
|
130
|
|
Rūpnīcu blokstacijas
|
29,3
|
Padomju varas
gados Latvijā vairs nebūvēja mazjaudas elektrostacijas, jo uzskatīja, ka to
ekspluatācija nav ekonomiska. No tām, kuras tika uzceltas agrāk, darbojās tikai
dažas. Kopš 1963. gada visi Latvijas elektroenerģijas patērētāji saņēma
elektroenerģiju centralizēti – no valsts energosistēmas.
330 kV sprieguma
elektropārvades līnijas Latvijas teritorijā atradās Ziemeļrietumu apvienotās
energosistēmas operatīvā pārziņā. Elektroenerģijas sadali republikas teritorijā
veica ar 110 kV, 20 kV, 10 kV un 6 kV sprieguma tīkliem. Latvija bija vienīgā
republika Padomju Savienībā, kur ievērojami bija attīstījušies 20 kV sprieguma
tīkli. Pa 20 kV elektriskajiem tīkliem, transformējot spriegumu uz 0,4 kV,
veica lauku elektroenerģijas patērētāju, pilsēttipa ciematu un nelielu pilsētu
apgādi ar elektroenerģiju. Kabeļu tīkli ar 6kV un 10 kV spriegumu izveidoti
republikāniskās pakļautības pilsētās. Nākotnē tika paredzēts izmantot
galvenokārt 110/20/04 kV spriegumu elektroenerģijas sadales sistēmu.
Elektroenerģijas
ražošana nemitīgi palielinājās, taču vienlaikus aptuveni pusi no nepieciešamās
elektroenerģijas Latvijas PSR saņēma no
citām republikām.
Apvienotās
energosistēmas droša paralēla darba nodrošinājums nepārtraukti tika uzlabots.
Vienmēr tika meklētas jaunas iespējas un tehniskie līdzekļi. Avārijas gadījumā
atslēdzoties Ignalīnas AES reaktoram, ir nepieciešams ātrāk mobilizēt rezerves
jaudas, ko visefektīvāk var realizēt hidroelektrostacijās. Nedarbojošos
hidroģeneratoru palaišana un sinhrona ieslēgšana prasīja pietiekoši lielu
laiku. ADP tika izstrādāta iekārta, kas kontrolēja leņķi starp neierosinātā
ģeneratora statora spriegumu ( mazāku par 0,15 U ) un stacijās kopņu spriegumu,
kas deva iespēju noteikt slīdi un automātiski izvēlēties jaudas slēdža
ieslēgšanas momentu pie frekvenču starpības mazākas par 1,5 Hz un ieslēgšanas
leņķi mazāku par 300. Šāda iekārta ievērojami paātrināja
hidroģeneratoru ieslēgšanu tīklā.
Pēc Baltijas
valstu pilnīgas valstiskās neatkarības atgūšanas ‘LATVENERGO “ releju un
automātikas dienestā ir notikušas vērā ņemamas izmaiņas. Dienestā ir iekļauts
elektrisko režīmu dienests, kas paplašina gan dienesta funkcijas, gan
atbildību.Ievērojami samazināts dienestā strādājošo cilvēku skaits. Šis ir tā
saucamais pārsstrukturēšanās periods, kad ne vienmēr un ne viss liekas skaidrs
un pašsaprotams. Protams visa darba pamatā jābūt pārliecībai par darāmā darba
nepieciešamību un lietderību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru