Etniskie procesi latvijas teritorijā bronzas laikmetā.

Jau akmens laikmeta beigās latvijas teritorijā konsolidējās divas etniskās grupas - Baltijas somi un Balti. 1. gadu tūkstoša otrajā pusē pirms mūsu ēras abu etnisko grupu saskares josla gājusi no Latvijas austrumiem uz rietumiem apmēram pa līniju Rīgas jūras līcis, Ventas lejtece, Abava, Gaujas lejtece, Vidzemē līdz Lubānas ezeram. Apbedīšanas un kapu struktūras atšķirības Latvijas ziemeļdaļā  palīdz noteikt Baltijas somu un Baltu robežu.

Balti.

Baltu priekšteči bija kaujas cirvju un auklas keramikas kūltūras nesēji - Pirmbalti.Vadoties pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, Baltu apdzīvotā teritorija aizvēsturiskajos laikos bija sešreiz lielāka nekā lietuviešu un latviešu apdzīvotie apgabali mūsdienās. Spriežot pēc izrakumos atrastajiem idivīdu fiziskajiem tipiem, Latvijā tie varēja ienākt no dienvidaustrumu apgabaliem, kur valodnieki fiksē vēlākos baltu un trāķiešu valodnieciskos sakarus. Tā stiepās apmēram pa līniju Varšava, Kijeva, Maskava, Rīga. Baltu kūltūras augšupejas un uzplaukuma laiki pieder pie aizvēstures. Baltu cilšu ienākšana Latvijā turpinājās visu bronzas laikmetu. Vēsturiskajos laikos, t.i., mūsu ērā, Baltus malējos apgabalos asimilēja kaimiņi, saglabājās tikai Vidusbalti - lietuvieši un latvieši. Seno baltu cilšu izplatības noteikšanas pamatavoti ir baltiskie hidronīmi(ūdenstilpņu nosaukumi) un vēstures avotos minētie cilšu nosaukumi. Bez tiem nebūtu iespējams runāt par baltu zemēm tagadējā Austrumvācijā, Ziemeļpolijā, Baltkrievijā un Viduskrievijā.

Baltijas somi.(Somugri)

            Ārpus apgabaliem, kur bronzas laikmetā pārsvaru guva baltu etniskie elementi, palika Ziemeļlatvija, Igaunija un Dienvidsomija, kas veidoja Baltijas somu kūltūras areālu. Šajā teritorijā kopš vidējā neolīta galvenā loma bija ķemmes - bedrīšu kūltūrai un tās iedibinātajām tradīcijām, kuras guva pārsvaru pār baltiskajām tradīcijām, kas bija saistītas gan ar agrāko Narvas, gan vēlāko auklas keramikas kūltūru.

            Jautājumos par Baltijas somu izcelsmi pastāv atšķirīgi uzskati. Arheologu vidū ir izplatīts viedoklis, saskaņā ar kuru Baltijas somu kā vēlāko karēļu, igauņu, lībiešu, somu un vepsu priekšteču etnoģenēzē galvenā nozīme bijusi ķemmes - bedrīšu keramikas kūltūras ciltīm ar eiropeīdās kaujas cirvju un auklas keramikas kūltūras piederīgo līdzdalību. Tomēr šo teoriju neapstiprina antropoloģiskie dati. Vairumam Baltijas somu raksturīgi dažādas uzbūves šaursejaini galvaskausi, kādu nebija ne ķemmes - bedrīšu kūltūras ciltīm, ne masīvajiem un platsejainajiem kaujas cirvju kūltūras pārstāvjiem Austrumbaltijā. Baltijas somiem raksturīgā šaurā seja nevarēja izveidoties arī abu pieminēto antropoloģisko tipu metistācijas rezultātā. Daļa speciālistu tāpēc uzskata, ka Baltijas somi sākotnēji dzīvojuši Volgas - Okas rajonā, no kurienes tie 1. gadu tūkstoša vidū pirms mūsu ēras nonākuši Baltijā; arheologi to secina pēc tekstilās keramikas izplatīšanās. Tomēr šaubas rada tas apstāklis, ka tekstilā keramika bronzas laikmetā un dzelzs laikmeta sākumā,t.i.,1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, gan Ziemeļlatvijā, gan Igaunijā, gan Somijas dienviddaļā sastopama niecīgā daudzumā. Šīs keramikas strauja izplatīšanās gan notika agrā dzelzs laikmeta pirmajā pusē, taču tikai dienvidaustrumu Igaunijā un Ziemeļvidzemē. Jautājums pagaidām paliek neatrisināts, jo nav atrasts šai kūltūrai atbilstošs antropoloģiskais materiāls.

            Tomēr ir vēl kāda iezīme, kas bronzas laikmetā vērojama Baltijas somu kūltūras veidošanās procesā. Šī iezīme saistās ar ģermāņu, respektīvi, skandināvu kūltūras ietekmi. Tās iespaidā Rietumigaunijā parādījās agrā apmestā keramika. Skandināviskas iezīmes ir arī Somijā un Igaunijā atrastajiem bronzas priekšmetiem. Visbeidzot, arī uzkalniņkapiem ar akmens šķirstiem ir daudz kopīga ar Skandināviju.

Kūltūretniskā situācija.

Noslēdzoties pārejai uz ražotājsaimniecību, Latvijas teritorijas apdzīvotībā bija notikušas būtiskas pārmaiņas. Daļa iedzīvotāju no agrākajiem centriem - apmetņu puduriem ezeru apkārtnē - pārvietojās uz lopkopībai un zemkopībai piemērotākām vietām upju un upīšu krastos, morēnu paugurainēs ar vieglāk apstrādāmajām augsnēm. Veidojās jauni blīvākas apdzīvotības rajoni, kas, iedzīvotāju skaitam pieaugot,  pamazām paplašinājās uz mežam atkaroto platību rēķina. Šādi rajoni iezīmējās Daugavas lejtecē, Lielupes baseina atsevišķās vietās, Latgales augstienes dienviddaļā, Augšzemes augstienē u.c. Jaunajiem apdzīvotības rajoniem bija raksturīgi ciešāki iekšējie sakari, kas izpaudās kūltūras īpatnību, arī keramikas un apbedīšanas tradīciju lielākā daudzveidībā. Iedzīvotāju skaits palielinājās ne tikai dabiskā pieauguma ceļā, bet arī ienākot jauniem iedzīvotājiem.

Arheoloģijas sniegtie dati par par garīgo kūltūru ir diezgan trūcīgi un fragmentāri. Tomēr tie liecina, ka bronzas laikmetā Latvijā nostiprinājās tie paši kulti un rituāli, kas bija raksturīgi vairumam Eiropas lopkopju un zemkopju.

Izmantotā literatūra:

1.A.Balodis:”Latvijas un latviešu tautas vēsture.” 1990.g.

2.M.Gimbutiene:”Balti aizvēsturiskajos laikos.” ‘’Zinātne” 1994.g.

3.A.Radiņš:”Ceļvedis Latvijas senvēsturē.” “Zvaigzne ABC” 1996.g.

4.A.Vasks,B.Vaska:”Latvijas aizvēsture”  “Zvaigzne ABC” 1997.g.