Fiziskā audzināšana un sporta veidi Latvijā, no 1918.-1940. gadam.

No 1915. līdz 1920. gadam Latvija atrodas karadarbības zonā, kas atnesa lielu postu latviešu tautai. Pirms kara Latvijā bija 2,5 miljoni iedzīvotāju, bet pēc - 1,8 miljoni.

Pēc neatkarības iegūšanas Latvijā bija ļoti sarežģīta situācija politikas, ekonomikas un starpvalstu attiecību jomā, kas arī neļāva attīstīt sportu, kultūru, kā arī tautsaimniecību.

Jau 1919. gadā nobināja Karavīru sporta klubu. Rīgas garnizona klubs, kurš tika nodibināts 1920. gadā, bija pirmais klubs, kurš sarīkoja pirmās lielākās sacensības.

1920. gadā Latvijā aktīvu darbību izvērsa ASV Jaunekļu Kristīgā savienība (Young Men Christian Association - YMCA), kura plaši izmantoja jaunatnei tīkamās sporta nodarbības un sacensības. Visvairāk viņi popularizēja basketbolu un volejbolu. Gandrīz pašā Rīgas centrā, YMCA uzcēla savu stadionu. Tikai naudas trūkuma dēļ YMCA darbība trīsdesmitajos gados mazliet apsīka, bet 1940. gadā padomju vara to slēdza.

Plaši izplatījās skautu, gaidu un mazpulku organizācijas. Tās attīstīja jauniešus kā garīgi tā arī fiziski.

1920. gados savu darbību atsāka daudzi klubi un sporta organizācijas. Atjaunoja atlētu, riteņbraukšanas klubus, sporta biedrību “Marss”, kurš rehabilitēja savu izpostīto velodromu. Tajā notika vairākas sacīkstes, pat vieglatlētikā. Starpcitu arī pirmās soļošanas sacensības sievietēm.

Visām lielākajām politiskjām partijām arī pašām bija savi sporta klubi.

Pateicoties Kārlim Ulmanim, 1934. gadā aktivizējās Latvijas aizsargu sporta organizācija (LAO). Notika starptautiskas un arī Latvijas aizsargu meistarsacīkstes. Viņu vidū tolaik populārākie sportisti bija J. Daliņš, J. Dimza, J. Stendzenieks u. c. 1939. gadā LAO bija 31 sporta klubs, 532 sporta pulciņi ar 14000 biedriem. Ar aizsargu iniciatīvu top arī stadions Valmierā un sporta bāzes citos novados.

Izveidojās Strādnieku sporta savienības (SSS) ar bruno Kalniņu priekšgalā un sarkanā sporta internacionāle (SSI). Starp šīm organizācijām pastāvēja nesaskaņas. SSS radīto nekārtību dēļ to slēdza, bet atjaunoja to kā “Strādnieku sports un sargs” (SSS).

Pirmā strādnieku Olimpiāde notika 1925. gada jūlijā Frankfurtē, otrā - 1931. gadā Vīnē. Mūsu sportisti startēja labi.

Arī komunisti radīja savu sporta biedrību “Enerģija” (1925.)

Tika izveidoti desmitiem sīku reliģiozu, nacionālu un citādu organizāciju, kam pašām bija savi sporta klubi (“Union” - vācieši, “Russkij sokol” - krievi, “Redutu” - poļi, “Hakoah” un “Makabi” - ebreji).

Arī daudzām rūpnīcām bija savi sporta klubi (“G. Erenpreiss”, “Omega”, “V. Ķuze”).

Rīgas tenisa klubs dibinājās 1923. gadā, Rīgas futbola - 1923., Latvijas jahtklubs - 1924., Latvijas vingrotāju biedrība - 1927. u. c.

1922. gadā dibināja Latvijas sporta organizāciju apvienību (LSOA) un tās sastāvā Latvijas Olimpisko komiteju, par vadītāju kurā kļuva Jānis Dikmanis, vienīgais latvietis - Starptautiskās Olimpiskās komitejas loceklis no 1926. gada. LSOA 1927. gadā ietilpa septiņas sporta veidu apvienības un 57 biedrības un tā rīkoja dažādus sporta propagandas pasākumus.

1933. gadā J. Dikmaņa vietā par LSOA un LOK vadītāju ievēlēja labo sportistu Robertu Plūmi. 1934. gadā viņa amatu pārņēma Marģers Skujenieks, Saeimas loceklis, ministru prezidenta vietnieks.

1936. gadā LSOA vietā nodibināja Latvijas fiziskās kultūras un sporta komiteju (FKSK). 1938. gadā par FKSK un LOK priekšsēdētāju kļūst Alfrēds Bērziņš.

Ministru kabinets 1938. gadā noteica, ka LOK vadīs valsts sporta dzīves vadītājs (divi uz četriem gadiem) un, ka sporta savienību un federāciju priekšsēdētājus izvirzīs viņš.

Lai sāktu pilnvērtīgu jaunatnes fizisko audzināšanu, jau 1920. gadā Izglītības ministrija nodibināja Fiziskās audzināšanas sekciju, kas organizēja kursus vingrošanas skolotājiem. 1921. gada septembrī šos kursus pārveidoja par privātu divgadīgu Fiziskās audzināšanas institūtu, ko vadīja M. Krūze, bet vēlāk R. Drillis.

1926. gada oktobrī Rīgas Tautas universitātē noorganizēja trīsgadīgu Fiziskās audzināšanas institūtu, ko vadīja Voldemārs Cekuls.

Skolu programmās no 30 - 40 mācību stundām nedēļā fiziskajai audzināšanai bija atvēlēta viena vai divas stundas. Pēc skolas sporta dzīvi vadīja YMCA, kā arī skauti, gaidas, mazpulki utt. Studentus apvienoja Universitātes sporta klubs (US) un korporācijas.

Līdz ar sporta tālāku attīstību izvirzījās nepieciešamība pēc speciālas sporta preses. Spilgtākos brīžus aprakstīja avīzēs “Jaunākās Ziņas” un “Brīvā Zeme”, kā arī vairākos žurnālos. 1921. gadā iznāca Latvijas pirmais sporta preses izdevums - žurnāls “Sports”.

Latvijā bija ap 30 sporta veidu, kuros notika regulāras meistarsacīkstes, Latvijā tika sarīkoti arī vairāki čempionāti.

VIEGLATLĒTIKA

Pirmās lielākās sacensības vieglatlētikā notiek 1919. gada 5. oktobrī, Rīgā ar 28 dalībniekiem, bet gadu vēlāk 1. Vispārējie Latvijas sporta svētki, kur arī top lielākā daļa oficiālo pirmrekordu. Par līderiem vieglatlētikā kļūst Roberts Vithots un Teodors Sukatnieks, kuri izcīna pirmās starptautiskās uzvaras, viņi kā pirmie saņem 1921. gada 31. martā nodibinātās Latvijas vieglatlētikas sacensības nopelnu nozīmes. Latvijas sporta vadība nolemj sūtīt uz Parīzi savus reprezentantus. Ne tik daudz, lai gūtu jau kādus izcilus panākumus, bet vairāk, lai mācītos, krātu pieredzi un galvenais, parādītu pasaulei jaunās valsts esamību. Visvairāk rūpju šajā sakarā bija 1922. gadā dibinātās Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentam Jānim Dikmanim. Kur ņemt līdzekļus braukšanai? Ienāk dažādi ziedojumi no tautiešiem ārzemēs, bet ar tiem vēl nepietiek un LOK prezidents dodas pie Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes. Tālredzīgais valstsvīrs, ar domu, ka tādējādi Latvijas Valsts vārds varētu izskanēt kaut kur ārzemju presē, arī apsola piešķirt 10000 latu. Vēlāk arī Ministru kabinets piešķir 2000 latu, bet gan aizdevuma veidā.

Uz Parīzes Olimpiskajām spēlēm aizbrauc 10 vieglatlēti. Relatīvi vislabāk paveicas Artūram Montmilleram, kurš 10 km skrējienā ierindojaas 10. vietā. Berlīnē Artūrs gūst 2. vietu. Bet Amsterdamā nepaveicas un viņš paliek 38. Sieviešu vieglatlētika Amsterdamā ir pirmo reizi moderno Olimpisko spēļu programmā. Latvietēm vēl neveicās, bet daalību tomēr ņēma. Toreiz Amsterdamā uzlēca jaunā zvaigzne S. Petkēvičs, kurš iekļuva 5000 m finālā un ieguva 7. vietu. Vēlāk viņš kļuva par pasaules klases skrējēju, kaut arī nepārstāvēja mūsu valsts karoga krāsas.

Ideja par Latvijas sieviešu vieglatlētikas sportu dzima 1. Latvijas jaunatnes sporta svētkos, kurš notika 1922. gada vasarā Latvijas sporta biedrības laukumā. Šajā sarīkojumā piedalījās arī igauņu zēni un meitenes, kas bez oficiālās vingrošanas un deju programmas sacentās arī vieglatlētikā, skrienot un lecot pat basām kājām vai zeķēs, mājniekiem pašiem gan paliekot malā un tikai noskatoties. Jau pēc diviem gadiem Elfrīda Karlsone bija labākā vieglatlēte. 1925. gadā Varšavā viņa laboja divus pasaules rekordus -

šķēpa mešanā - 29,98 m (toreiz meta 800 g šķēpu)

5 kg lodes grūšanā - 8,56 m

Savu uzvaru šķēpa mešanā viņa uzskata par skaistāko brīdi visā aktīvās sportistes karjerā. Bez tam Latvijas sportiste ieguva arī četras otrās vietas - diskā, tāllekšanā, augstlekšanā, 80 m skrējienā. Arī citi Latvijas sportisti Polijā starptautiskajās sacensībās sasniedza ievērojamus rezultātus - Emīlija Krūmiņa laboja Latvijas rekordu 1000 m distancē, Hugo Vītols lodes grūšanā, Ēriks Bergs trīssolī, Vilis Cimmermans 5000 m distancē. Elfrīda Karlsone bija izcila sportiste, nopietna zinātniece, talantīga māksliniece, nesatricināma patriote, daudzpusīga personība, kā arī Olimpisko spēļu dalībniece.

Interesanti, ka 1932. gada Losandželosas Olimpiskajās spēlēs Latvijas vieglatlētus pārstāvēja tikai trīs Jāņi - Dimza, Daliņš, Dikmanis. Dimza - desmitcīņas disciplīnā, diemžēl šim uzņēmīgajam, patīkamajam atlētam nepaveicās un savainojuma dēļ viņš sacensību nebeidza. Tolaik ātrākais cilvēks Baltijas valstīs bija latvietis Jānis Ķīvītis. Viņš ar savu necilo tehniku tomēr spēja pārvarēt Latvijas rekordlaiku 100 m.

Mazliet par Latvijas laika slavenāko, lielāko sportistu - Jāni Daliņu. Viņš spēja soļot sākot no 5 - 50 km. Šis sportists tiek uzskatīts par fenomenu, sporta personību, kuram svarīgākā ir sacensību cīņa, rekordi ir tikai rezultāts. Viņš bija tas, kurš radīja veselu soļošanas laikmetu Latvijas sporta dzīvē ar daudziem sekotājiem. Pirmās sacensības J. Daliņam bija 1927. gadā, kad sporta fenomens jau uzstādīja savu pirmo Latvijas rekordu. Šo dienu atceroties J. Daliņš saka: “Ar to pietika, lai es pilnīgi piederētu sportam. Atpakaļ ceļa vairs nevēlējos.” 1932. gadā Losandželosas Olimpiskajās spēlēs viņš Latvijai izcīnīja pirmo olimpisko medaļu - sudraba. Jāņa Daliņa sapnis bija izcīnīt Latvijai Olimpisko zelta medaļu, bet tas neizdevās ne 1936. gadā, ne 1940. gadā. Berlīinē viņam, kā par nelaimi, sarāva krampis kājas, bet 1940. gada Helsinku Olimpiskās spēles pārtrauca karš.

Viņš bija vairāku pasaules rekordu īpašnieks, daudzu liela mēroga sacensību uzvarētājs, Latvijas leģenda sportā. Valmiera bija viņa dzimtā pilsēta, kur J. Daliņš pēc katra tālā brauciena bija sagaidīts ar svētku noskaņojumu. Visa tauta vēlējās viņu redzēt, satikt, kur nu vēl paspiest roku.

Jau “Daliņa laikmetā” krietnus panākumus soļošanā guva arī Adalberts Bubenko, kurš savā karjerā skaistāko panākumu - 3. vietu - guva 1936. gada Berlīnes Olimpiskajās spēlēs.

AIRĒŠANA

Airēšanai Latvijā bija senas tradīcijas. 1923. gadā Rīgas airētāju klubs atjaunoja starptautiskās sacensības, tās bija iekļautas 3. Vispārējos sporta svētkos.

1924. gada novembrī sasauca Latvijas airētāju savienības (LAS) dibināšanas sapulci. LAS statūti apstiprināti 1926. gadā, un tā paša gada jūnijā notika 1. Kongress. 1931. gadā tika apstiprināts LAS standarts un emblēma. Lielākais pasākums, ko sarīkoja LAS, bija starptautiskā regate 1927. gada 27. jūlijā Lielupē. 1935. gadā bija pirmās oficiālās Latvijas meistarsacīkstes. Kā labāko varētu minēt vairākkārtējo uzvarētāju vieniniekā E. Henzelu (Jelgavas airētāju klubs).

BURĀŠANA

Slavenas tradīcijas ir arī burāšanā. 1920. gadā notika pirmās lielākās sacensības. Latvijas jahtklubs nodibinājās 1024. gadā. Divdesmitajos gados sporta gaitas sāka viens no visievērojamākajiem Latvijas burātājiem Jevgēņijs Kanskis, kas kļuva par unikālu parādību šajā sporta veidā.

PELDĒŠANA

Latvijā nebija slēgtu peldbaseinu. 1933. gadā Rīgā Krēgera dziedinātavas pirtī ierīkoja 7 m garu baseinu, kuru varēja par maksu apmeklēt arī sportisti. Vēlāk 14 m garu slēgtu peldbaseinu ierīkoja Daugavpilī. 1937. gadā Latvijā bija 4 atklātas peldētavas (Rīgā - 2, Jelgavā - 1, Liepājā - 1). Kopš 1930. gada peldēšanā laboti vairāki Latvijas rekordi.

Oskars Šins bija neatkarīgās Latvijas pēdējais Latvijas rekordists 1500 m distancē. 23 : 54, 5 minūtes bija šis rekordlaiks, kuru peldētājs sasniedza 1939. gadā Ķīšezera peldētavā Rīgā. Nav palikušas nekādas ziņas par šo sportistu, viņš pazuda kara laukā. Zināms tikai, ka viņš bijis jautrs blondīnis, kurš kā jau visi tā laika peldētāji nēsājis koka tupeles, mūsdienu baseina čību vietā.

PAUKOŠANA

Paukošna Latvijā izplatījās vispirms armijas daļās, bet jau 1923. gadā 3. Latvijas visparējos sporta svētkos notika pirmās oficiālās sacīkstes. Paukošanas savienība nodibinājās 1936. gadā. Vislabākos panākumus guva Jānis Gremzde, bet dāmām - Irma Bramane. Spēkošanās notikusi vairākkārt ar Igauniju.

JĀTNIEKU SPORTS

Jātnieku sports neatkarīgajā Latvijā aizsākās 1920. gadā Latgales armijas daļās. 1925. gadā nodibināja Latvijas zirgu sporta biedrību. 1924. gada aprīlī atjaunoja hipodromu. Kopš 1928. gada Latvijas aizsardzības biedrība rīkoja pirmās starptautiskās sacensības sākumā tikai ar igauņu līdzdalību, vēlāk arī citu valstu dalību. Bez rikšošanas un jāšanas sacensībām notika arī izjāde un militārās braukšanas sacensības, kā arī pārgājieni no Liepājas uz Rīgu un atpakaļ, slēpošana aiz zirga. Latgalē populāra bija rikšošana uz ledus.

Lielākos panākumus pašu mājās, kā arī ārzemju sacensībās guva L. Ozols, kurš 8 gados izcīnīja 250 balvas.

ŠAHS

“Rīga ir spēcīgākais šaha cietoksnis pasaulē!”. Tā 1935. gadā izsaucās neviens cits kā tā laika pati lielākā šaha personība Dr. Aleksandrs Aļēčins (Francija). Tas neapšaubāmi bija kompliments un ne gluži bez pamata. Jau 19. gs. otrā pusē Rīga bija visas Baltijas šaha dzīves centrs.

Par Latvijas pirmā starptautiskā šaha lielturnīra sacensību un spēlētāju apmešanās vietu izraudzīja Rietumeiropā jau itin teicamu slavu ieguvušo dūņu un sēravotu dziedniecības kūrortu Ķemerus. Turnīrs notika no 15. jūnija līdz 10. jūlijam 1937. gadā. Tur piedalījās pārstāvji no Francijas, Čehoslovākijas, ASV, Igaunijas, Zviedrijas, Ungārijas, Vācijas, Lietuvas, Somijas, Holandes, Latvijas. Kopā 18 spēlētāji, to skaitā 7 lielmeistari.

Šajā turnīrā uzvarēja čehoslovāks Salo Flors, aiz sevis atstājot otrā vietā Vladimiru Petrovu, Latvijas čempionu, šaha Olimpisko spēļu dalībnieku, Latvijas meistaru.

Petrovs bija pirmais un līdz neatkarības zaudēšanai arī pēdējais šaha lielmeistars Latvijā. Šo garīgo izcilo un fiziski veselo cilvēku iznīcināja asinskārais komunisms tikai par to, ka viņam nebija izdevies piedzimt pareizā ģimenē, vietā un laikā.

ŠAUŠANA

1937. gadā Latvijas automātisko pistoļu šāvējs Kārlis Kļava kļuva par pasaules meistarnosaukuma ieguvēju. Sacensības notika Helsinkos, Somijā.

Vēlāk latviešu šāvējs kļuva par absolūti labāko pasaules šāvēju (ar savu militāro pistoli Parabellum). Sensacionāla toreiz 1937. gadā bija Argentīnas balva, kuras izcīņa notika Helsinkos. Šo balvu dāvināja Francijas toreizējais kara ministrs 1897. gadā, Lionā. Tās vērtība bija vērta 88000 Latvijas zelta latu. 1937. gadā to ieguva Latvijas kaimiņvalsts Igaunija.

Kārlis Kļava jau bija Latvijas meistars 1935. gadā un 1936. gadā ar automātisko pistoli. Viņš pārstāvēja Latviju 1936. gada Berlīnes Olimpiskajās spēlēs, kur viņam nepaveicās un Kļava ierindojās 22. vietā, bet bez šīs pieredzes Berlīnē viņš gadu vēlāk Helsinkos diezvai spētu kļūt par pirmo pasaulē.

RITEŅBRAUKŠANA

Pirmās sacensības riteņbraukšanā neatkarīgajā Latvijā notika 1921. gadā Liepājā (trekā). Sākot ar 1925. gadu riteņbraukšanas sezonā bija vairākas sacensības, kā piemēram, “Šķērsām un apkārt Rīgai”, braucieni Rīga - Jelgava, Rīga - Daugavpils, Ķemeri - Rīga u.c. 1939. gada beigās riteņbraucēju skaits jau pārsniedza 2 tūkstošus. Straujo dalībnieku pieaugumu veicināja ikgadējie Vienību braucieni, kurus sāka organizēt 1936. gadā. Vienību braucienu dalībnieki startēja divās grupās - sacīkšu un normu braucējos. Sacīkšu braucienos visvairāk uzvaru svinēja Arvīds Immermanis un Alma Lieģe - Lasi.

1938. gadā Senču silā pie Baltezera uzbūvēja betonētu treku. Notika arī starptautiskās sacensības.

CĪŅAS SPORTS

Pirmais mūsu cīkstonis, kas Latvijas neatkarības laikā sasniedza lielu starptautisku panākumu, bija Rūdolfs Ronis. Viņš 1922. gadā pasaules meistarsacīkstēs Helsinkos ieguva 2. vietu vieglajā svarā. Parasti uzskata, ka R. Roņa labākais laiks bija tad, kad viņš startēja vidējā svarā. Viņš pirmo reizi par Latvijas meistaru kļuva 1920. gadā, kad, būdams pussmagsvars, uzvarēja pat smagsvaru Jāni Poli. Viņš beidza cīnīties 1930. gadā pret paša gribu - savainotās pleca locītavas dēļ.

Bet Edvīns Bietags bija Latvijas laika labākais cīkstonis. Šai godā viņu vienīgi varētu konkurēt vai nu Rūdolfs Ronis vai Georgs Ozoliņš. E. Bietags 1934. gadā Romā Eiropas meistarsacīkstēs uzvarēja pussmagajā svarā un vēlāk 1936. gadā Olimpiskajās spēlēs Berlīnē cīkstonis ieguva divas zelta medaļas - brīvajā un grieķu - romiešu cīņā, smagajā svarā, tādējādi izpelnoties pasaules absolūti spēcīgākā cīkstoņa nosaukumu. Viņa muskuļu dēļ kāds vācu žurnāls Igauniju nodēvēja par stipro vīnu zemi. Pēcāk E. Bietags vairs tā netrenējās.

Kopā ar Bietagu uz Romu devās arī A. Zvejnieks, kurš ieguva 3. vietu smagajā svarā.

Vēl ir divi vīri, kas Latvijai izcīnījuši panākumus Eiropas meistarsacīkstēs grieķu - romiešu cīņā: J. Kavals 1931. gadā ieguva 3. vietu Prāgā un G. Ozoliņš 1938. gadā 2. vietu Tallinā. Abi bija vidējā svarā.

Latvijas rekordinternacionālais cīkstonis grieķu - romiešu cīņā bija Krišjānis Kundziņš. Ieskaitot valstu sacīkstes, Olimpiskās spēles un Eiropas meistarsacīkstes “Kungs” Latvijas krāsas reprezentēja 19 reizes. Viņš bija vienīgais, kas uzvarēja visās Igaunijas - Latvijas sacensībās. 1936. gada Olimpiskajās spēlēs viņš ieguva 5. vietu, toreiz uzvarēja turks Omers Erkāns, kas 113 gadu vecumā apņēma otro sievu tikai 21 gadu vecu.

BOKSS

Amatieru sporta zemē Latvijā, kur profesionālismu nevēlējāmies, bokss neuzplauka tā kā valstīs, kur ar šo sporta veidu tirgojas. Tāds kā neliels uzplaukums bija vērojams pēc 1934. gada 15. maija, kad viss latviešu sports kļuva vienots un kopīgā saimē ienāca vairāki talantīgi boksētāji no līdz tam separātās, bet pēc 15. maija notikumiem likvidētās sociāldemokrātu pusmilitārās organizācijas (SSS).

Viens no labākajiem ringā bija Vilis Matisons - ilggadīgs Latvijas meistars spalvas svarā, nācis no Ventspils. Latvijas labāko smagā svara rindu veido Žanis Dzenis, Fricis Bikse, Hugo Vītols, Vilis Klezbergs, Harijs Bērziņš, Kārlis Litchens u.c..

SVARCELŠANA

1921. gada februārī Rīgā, godinot lielo atlētu Jāni Krauzi un apliecinot lielo popularitāti kādu viņš baudīja jaunās Latvijas sporta ļaužu vidū, dibināja sporta biedrību “Krauze”. Kā zināms Jānis Krauze bija pirmais pasaules rekordists svarcelšanā, bet tas notika pirms 1918. gada 18. novembra un jau it kā pieder latviešu sporta aizvēsturei.

1. smagsvaru klasē pirmais lielais vīrs bija Kārlis Leilands, kurš divas reizes startēja Olimpiskajās spēlēs un abas reizes bija ļoti tuvu bronzas medaļai, bet iztrūkstošās veiksmes dēļ to neieguva. Leilands piedalījās 1924. gada un 1928. gada Olimpiskajās spēlēs. Vēlāk nāca vēl daudzi citi labi svarcēlāji kā Arvīds Jūrmalietis, Alberts Ozoliņš, Aleksandrs Ozoliņš u. c..

DAIĻSLIDOŠANA

Pirmās daiļslidošanas sacīkstes neatkarīgās Latvijas laikā risinājās tikai 1926. gada janvārī. Senioru grupā uzvarēja šāvējs Haralds Blaus, arī pirmais oficiālais daiļslidošanas Latvijas meistars bija Blaus. Viņš uzvarēja arī meistarsacīkstēs 1928. gada ziemā. Esplanādes slidotavā, Rīgā. Blaus un Alise Dzeguze 1933. gadā bija vienīgie daiļslidotāji, kurus ierindoja starp tiem 106 aktīvajiem un labākajiem sportistiem, kam Latvijas sporta organizāciju apvienība piešķīra īpašu nopelnu nozīmi.

Galvenokārt tomēr Haralds Blaus bija izcils šaušanā - māla baložu šaušanā. Viņš sasniedz daudz Latvijas rekordus. Vēlāk, kad Blaus jau bija 50 gadus vecs, uzlēca jauna šaušanas zvaigzne Juris Benjāmiņš. Arī viņš kļuva par Latvijas rekordistu. Pēdējais lielais sasniegums H. Blauam bija 1938. gadā, kad viņš spēja atņemt Jurim Benjāmiņam Latvijas meistarsnosaukumu. Mūsu šāvēji piedalījušies daudzās augsta līmeņa sacensībās kā Eiropas un pasaules meistarsacīkstēs, kā pat arī Olimpiskajās spēlēs.

ĀTRSLIDOŠANA

Latvijas ātrslidošanas sporta pirmais sūtnis pasaulē un visievērojamākais A. Bērziņa priekšgājējs bija mūsu armijas artilērijas virsnieks Alberts Rumba. Viņa starptautiskā slava sākās 1924. gada ziemas Olimpiskajās spēlēs Šamonī, Francijā. Vasarā Rumba trenējās uz skrituļslidām. Vēlāk viņš bija oficiālais pavadonis A. Bērziņam ārzemju turnejās un braucienos.

Latvijas ledusceliņos pazīstami bija arī citi daudz vārdi - brāļi Elmārs un Alfrēds Bites, abi lieliski sprinteri, Jānis Pētersons sprinteris, Roberts Ībens un Aleksandrs Tabaks, garo distanču slidotāji, Pēteris Strods, visu distanču slidotājs. Pēc A. Rumbas nāca Jānis Andriksons, ko sauca par “Slidu”, viņš bija sirsnīgs puisis, bet dažreiz ar gluži neiedomājamām idejām un izdarībām.

Roberts Vithofs arī bija ātrslidotājs, 1920. gadā, kaut arī viņam labāk patika vieglatlētika. Viņš kļuva par ātrslidotāju treneri Latvijā 1934. gadā. Viņš ieinteresēja puišus trenēties šajā sporta veidā. Ar Vithofa palīdzību Latvija vinnēja Igaunijas - Latvijas valstu sacensībās, kad neviens to pat necerēja. Viņš pat skrēja līdzi saviem trenējamajiem.

1936. gada Berlīnes Olimpiskajās spēlēs ātrslidošanā Latviju pārstāvēja trīs dalībnieki - Jānis Andriksons, Alfons Bērziņš, Arvīds Lejnieks. Šis bija Alfona Bērziņa, 20 gadus jaunā ātrslidotāja pirmais lielais starptautiskais starts ārpus Latvijas. Bērziņš ieguva 14., 18., divas 19. vietas attiecīgi 500 m, 1500 m, 5000 m un 10000 m distancēs. Viņš arī bija Latvijas nākotne ātrslidošanā. Jau 1932. gadā Bērziņš kļuva par junioru čempionu Latvijā. Vēlāk 1935. gadā viņš apsteidza savu skolotāju Andriksonu. Pēdējie lielie starptautiskie ātrslidošanas sarīkojumi tādos apstākļos, kad Latvija vēl brīvi elpoja un Eiropai tikai sākās bēdu dienas ar pasaules karu, notika 1939. gadā. Tad Eiropas meistarsacīkstēs Rīgā uzvarēja Alfons Bērziņš. Viņa uzvara ASK laukumā izvērtās par nacionāliem svētkiem. Pēdējās oficiālās pasaules meistarsacīkstēs pirms Otrā pasaules kara 1939. gadā Helsinkos Bērziņš ieguva 2. vietu.

A. Bērziņš ātrslidošanā bija tas pats, kas Jānis Daliņš soļošanā. Viņš bija tas, kas ieveda Latvijas labāko ātrslidotāju vidū.

Vēlāk bijušais Eiropas meistars kļuva par gūstekni un cietumnieku Padomju Savienībā.

FUTBOLS

1938. gadā Latvijas futbolisti sasniedza savu valstu sacīkšu rekordu, nesaudzējot nevienu no astoņām sacensībām, piecas uzvarot un trīs beidzot neizšķirti.

Latvija no 1922. gada - 1940. gadam pavisam absolvēja 99 valstu sacīkstes - ar 37 uzvarām, 37 zaudējumiem un 25 neizšķirtām spēlēm. Mūsu pretiniekos bija 13 nācijas - Igaunija (32x), Lietuva (27x), Zviedrija (11x), Somija (11x), Polija (8x), Vācija (2x), Rumāanija (2x), Austrija (1x), Francija (1x), Ungārija (1x), Čehoslovākija (1x), Bulgārija (1x) un Turcija (1x).

Futbols bija brīvās Latvijas sports nr. 1. Tādēļ arī Latvijas futbola savienība (LFS) nodibināta ātrāk par visām citām mūsu sporta vadības organizācijām. Tā sāka veidoties 1920. gada 28. maijā, bet pilnīgi oficiāli apstiprinājās 1921. gada 21. maijā.

1938. gada beigās Rūdolfa Štancela rakstu “Eiropas klase” par Latvijas 1938. futbola gadu, ievietoja Rīgas mēnešraksts “Fiziskā kultūra un sports”, dažas rindiņas no raksta:

“Latvijas futbolam pēdējos gados ir tādi sasniegumi, ka daudz vietās jau runāts un rakstīts par mūsu nacionālā futbola Eiropas klasi. Taču dzirdamas arī balsis, kas nepiekrīt latviešu ierindošanai šajā klasē. Cik savādi! Šīs negatīvās balsis atskan pašu zemē, turpretim ārzemju sporta presē Latvijas nacionālās vienības sasniegumi novērtēti par pirmklasīgiem”.

Valstsvienības ilggadējs kapteinis bija Jānis Lidmanis. Sporta draugi viņu sauca par “Džeku”. Ievērības cienīgi bija daudzi mūsu valsts izlasē - Sergejs Marģers, Ēriks Pētersons un daudzi citi.

Kārlis Upenieks, visapdāvinātākais treneris kopš 1923. gada valdonīgi turējās RFK. Tiem nebija piemērotas konkurences. Vēlāk gan uzplauka arī Liepājas Olimpija, RV un pat ASK. Cīņas risinājās dažādi. Latvijas meistara pirmā oficiālā izcīņa bija 1922. gadā, kad uzvarēja Ķeizarmežs, 1923. gadā - Ķeizarmežs, 1924. gadā - RFK, 1925. gadā -RFK, 1926. gadā - RFK, 1927. gadā - Olimpija, 1928. gadā - Olimpija, 1930. gadā - RFK, 1931. gadā - RFK, 1932. gadā - ASK, 1933. gadā - Olimpija, 1934. gadā - RFK, 1935. gadā - RFK, 1936. gadā - Olimpija, 1937. gadā - Olimpija. 1938./39. gada sezonā - Olimpija, vēlāk nāca sarkanā karoga laiki.

Liepājā bija Latvijas futbola otrs spēcīgākais cietoksnis. 1924. gada vasarā izveidoja jaunu klubu, kur sapulcināja labākos Latvijas futbolistus, sakomplektējās 11 spēlētāji un daži rezervisti. Iespaidīgi bija jaunā kluba tērpi - melns krekls ar baltu apkaklīti un aprocēm, krūšu kreisajā pusē melna maska uz balta tona, melnas biksītes un tādas pašas krāsas zeķes ar baltām svītriņām. Paredzēja, ka spēlētāji izies laukumā melnās maskās, tā radās arī nosaukums - Melnā maska! Sākumā viņi arī izgāja laukumā un spēlēja maskās, bet visi svīda, kā arī maskas aizsedza skatu un bija ļoti grūti spēlēt.

Baltijas futbols smagu pērienu saņēma 1924. gada Parīzes Olimpiskajās spēlēs, kad Šveice uzvarēja Lietuvu 9 : 0, Francija pārspēja Latviju 7 : 0 un ASV pieveica Igauniju 1 : 0 (pagarinājumā). Komandas treneris bija Kārlis Upenieks, visapdāvinātākais latviešu futbola trenētājs, kas izglītojās Vīnē.

BASKETBOLS

Basketbolu latvieši sāka piekopt 1922. gadā, kad YMCA ar H. D. Andersonu un vēlāk J. C. Greineru priekšgalā, atkal sāka popularizēt to Rīgas vidusskolās. Jaunekļu Kristīgā savienība - kā vēlāk pārdēvēja YMCAs organizāciju - vēl ilgi turpināja rīkot skolu turnīrus un meistarsacīkstes, tādējādi ne tikai radot un uzturot nepieciešamo impulsu basketbola attīstībai.

Latvijas basketbolistu savienību nodibināja 1923. gadā ar Fr. Ķergalvi priekšgalā. Pirmā oficiālā meistarībā piedaloties sešām komandām, vinnēja Latvijas sporta biedrība. Pirmie Rīgā viesojās Tallinas basketbolisti.

Pirmais starptautiskais panākums bija uzvara pār Tallinas komandu. Tallinā, ar rezultātu 20 - 16, Latvija sacentās ar Igauniju ļoti bieži laikā no 1924. - 1940. gadam. Pārmaiņus vinnēja gan viena, gan otra komanda, visgrūtākā spēle bija 1939. gadā, kad tikai ar viena punkta pārsvaru mūsējie vinnēja. Pēdējā neatkarības laika basketbola valstu sacensība notika 1940. gada martā pret Igauniju un beidzās ar 48 - 43 Latvijas labā.

Visbiežāk spēles risinājās Rīgā - vingrotavās un zālēs. Bet visciešāk basketbols saistīts ar trim vietām - Koncentras vingrotavu, Konservatoriju un Sporta namu. Šajās telpās attīstījusies Latvijas basketbola vēsture, tur dzimušas mūsu jaunās basketbola audzes, kas stājušās veco veterānu vietā. Tur likti pamati Latvijas basketbolam, kas tik krāšņi uzplauka Eiropas lielvalstu vidū.

1935. gada maijā mūsu basketbola izlase piedalījās 1. Eiropas basketbola meistarsacīkstēs, Šveicē. Valdemāra Baumaņa un Ričarda Plušenieka vadībā aprīļa beigās uz Ženēvu izbrauca 10 basketbolisti: Rūdolfs Jurciņš (vienības kapteinis), Jānis Lidmanis, Aleksejs Anufrijevs, Eduards Andersons, Mārtiņš Grundmanis, Herberts Gubiņš, Visvaldis Melderis, Džēms Raudziņš, Andrejs Krisons un Edgars Ruja.

Mūsējie uzvarēja tā bija ļoti satraucoša uzvara. Mūsu izlase pieveica visus. Daudzi bija ļoti draudzīgi noskaņoti pret mūsu valsts izlasi, daudzas valstis atzina, ka Latvijas komanda ir pelnīti izcīnījusi Eiropas meistarnosaukumu. Latvijas laikraksti rakstīja par šo uzvaru:

“Latvijas triumfs Ženēvā”, “Mūsu sporta lielā uzvara Ženēvā - Latvija Eiropas meistars” utt. Sagaidot izlasi mājās stacijā bija pulcējušies pāris tūkstoši sagaidītāju, to vidū pārsvarā studenti.

Švarca restorānā notika oficiālā uzvarētāju godināšana. Ieradās arī ministru prezidents Marģers Skujenieks, kas runāja Latvijas valdības, Olimpiskās komitejas un sporta organizāciju apvienības vārdā.

Studentu pasaules meistarsacīkstēs 1933. gadā Turīnā mūsu pārstāves ieguva uzvaru sieviešu basketbolā, bet 1935. gadā Budapeštā un 1937. gadā Parīzē līdzīgu panākumu guva Latvijas studenti.

1936. gadā Berlīnes Olimpiskajās spēlēs pirmo reizi programmā bija uzņemts arī basketbols. Uz turieni ieradās arī šīs spēles izgudrotājs Dr. Naismits (ASV). ASV arī uzvarēja šajās spēlēs. Latvieši nespēlēja slikti, bet redzamāki panākumi izpalika. Mūsējiem otrajā krastā, kā par nelaimi, nācās sacensties ar stipro Kanādu, kura uzvarēja Latviju 32-23.

Berlīnē Latvijas Valsts pamatsastāvā spēlēja R. Jurciņš, E. Andersons, M. Grundmanis, V. Melderis, V. Elmūts, M. Kazāks, Dž. Raudziņš.

Līdz ar to, ka Berlīnes Starptautiskais kongress 1936. gadā uzticēja 2. Eiropas meistarsacīkstes rīkot Latvijai, tūlīt radās neatliekama vajadzība pēc piemērotām telpām turnīra sarīkošanai. Tā Rīgā radās Sporta nams (Starta ielā), kas jau atbilda visiem starptautiskiem noteikumiem. Tā atklāšana notika 1937. gada 2. maijā. Tur piedalījās un garīgo aktu vadīja armijas mācītājs P. Apkalns, dziesmai izvēloties ļoti zīmīgas un piederīgas rindas:

“Lai nams nu šis ir svētīts Dieva,

Un mērķim cēlam viņam kalpot būs!

Šeit notiks daža cīņa liela -

Šeit daudzas laimes as’ras žūs.

Kad lielā dzīves cīņa galā būs,

Tad dvēsle mūžībā sev saimi gūs!”

1937. gadā Rīgā II Eiropas meistarsacīkstēs basketbolā piedalījās 8 valstis. Uzvaru guva Lietuva. Latvijai diemžēl neveicās, tikai 5. vieta. Pārsteigti bija gan paši uzvarētāji, gan arī līdzjutēji.

Kā labākos līdzjutējus varētu minēt - Visvaldi Melderi (ASK), Aleksandru Vanagu (ASK), Alfrēdu Kraukli (Starts), Voldemāru Šmitu (ASK), Jāni Graudiņu (LSB, Aizsargi, vēlāk Daugavieši), Kārli Ārenu (ASK), Maksis Kazāks (LJ, vēlāk Daugavieši), kuri arī bija pamatspēlētāji.

Vēl jāpiemin, ka 1939. gada III Eiropas meistarsacīkstes Kauņā, 1. vietu izcīnīja atkal Lietuva, 2. Latvija, bet 3. Polija.

Lietuvas sastāvā spēlēja vairāki gandrīz visi ASV dzimuši un auguši basketbolisti. Pēc zaudes 3. Eiropas meistarsacīkstēs Latvijas Valsts sporta vadītājs A. Bērziņš paziņoja, ka visas sporta attieksmes ar Lietuvu ir pārtrauktas, jo mūsu brāļu tautas sporta entuziastu sporta izpratne acīm redzot vēl nebija izaugusi tik lielām uzvarām, kādas tiem sagādāja aizjūras tautieši 1937. gadā un 1939. gadā.

Pēc tā kā Lietuva ar saviem ASV spēlētājiem bija uzvarējusi tādējādi parādījusi, ka ASV patiešām ir augsta līmeņa basketbolisti, Latvijas valdība piešķīra naudu mūsu pārstāvju braucienam uz basketbola “Meku” - Savienotām Valstīm, lai kopā ar Lougailendas universitātes spēlētājiem Ņujorkā un lielās amerikāņu autoritātes Klēra Bī vadībā studētu un papildinātos basketbola mākslā. Amerikas braucējus izraudzīja Valsts vienības sastādījaValsts vienības sastādītāju un trenētāju V. Baumani, V. Melderi un M. Kazāku ar priekšnoteikumu, ka viņiem savā pieredzē un zināšanās vēlāk būs jādalās ar visām mūsu sporta biedrībām.

Padomju Savienības iebrukums un tālākie pasaules notikumi pārvilka svītru arī mūsu basketbola progresam un iecerētiem nodomiem. Sacensības gan turpinājās, bet vecās tradīcijām bagātās sporta organizācijas bija likvidētas.

Interesanti, ka ASV amatieru savienības (AAU) ģenerālsekretārs D. J. Ferris bija iepazinies ar mūsu basketbolistu spējām, viņš izteicās: “Ja kādreiz ASV basketbola vienība atkal viesosies Eiropā, tad mēs katrā ziņā spēlēsim arī Latvijā”. Karš tomēr lika aizmirst ne tikai šo solījumu, bet iznīcināja pat veselas valstis.

Nepagāja pat ne 10 gadu pēc Latvijas dibināšanas, kad radās pirmās basketbola vienības sievietēm. Lieli nopelni basketbola popularizēšanā sieviešu vidū pierakstāmi US, kura sastāvā atceramies vairākas latviešu vislabākās basketbolistes. Tāda toreiz bija Erna Eltermane - Miķelsone, būdama tolaik arī Latvijas rekordiste tāllēkšanā, izcila volejboliste un laba galda tenisiste, kā arī māsas Gailītes - Alise Zīverte un Alma Baušķeniece, kas Latvijā ieradās 1922. gadā no ASV, vēl cīnījās Velta Jansone - Ārgale, Marga Oltāne - Buša, Elfrīda Tēberga - Teriņa, Dr. Ina Sniķere - Bērziņa, Marija Švēde Grapmane, Zigrīda Zirģele - Langina, Austra Akmeņkalne - Pelūde, V. Vītola un citas.

“Starts” gan netika tik tālu kā šīs pašas biedrības vīriešu vienība kaut abos sastāvos “diriģenti” bija vienas ģimenes cilvēki - vīrs un sieva: Alfrēds Krauklis un dzīvesbiedre.

Lielāko panākumu Latvijas sieviešu basketbolam izdevās gūt starptautiskā turnīrā 1939. gada rudenī Itālijā. Mūsu meitenes ieguva pirmo vietu.

1931. gadā notika Latvijas meistarsacīkstes sieviešu meistarkomandām, kur par uzvarētāju kļuva Liepājas komanda.

Cik daudz neērtību grūtumu un šķēršļu vajadzēja pārvarēt Latvijas basketbolam, kamēr tas nokļuva līdz Eiropas galvgalam. Uzņēmība un neatlaidība vainagojās panākumiem. Pašu mājās bijām tikuši tik tālu, ka 1939./40. gada sezonu iesāka 87 basketbola vienības. Ārpus savas zemes robežām bijām izkarojuši cieņu, respektu un vārdu. Karš iznīcināja Latvijas valsti un reizē ar to mūsu basketbolu.

         Šogad Latvijas Basketbols svin savu 75. jubileju.

VOLEJBOLS

Volejbols Latvijā ieviesās ar ASV YMCA palīdzību. Pirmās lielākās sacensības notika 1921. gadā Rīgā un Rēzeknē. 1925. gadā jau piedalījās 30 vienības. Oficiālās Latvijas meistarsacīkstes notika 1926. ggadā, kad uzvarēja un paturēja šo titulu līdz 1934. gadam JKS komanda. Pirmās starptautiskās sacensības notika ar igauņiem 1923. gadā.

Sievietes volejbolu uzsāka spēlēt 1929. gadā. Labākos panākumus guva Latvijas universitātes sportistes.

HOKEJS

Par Latvijas ledushokeja “tēvu” uzskatāms Rīgas Vandereva aktīvais bendija spēlētājs Svens Jensens (zviedrs), kas ieinteresēja šai spēlē Uniona un US ļaudis. Tāpat lieli nopelni Arvīdam Jurgenam, kas ledushokeju piesavinājās Austrijā, spēlējot Vīnes ledus klubā. Viņš arī noorganizēja un izveidoja ASK ledushokeja vienību, kas vēlāk kļuva vairākkārtīgs Latvijas meistars.

Pirmā valstu sacīkste ledushokejā notika 1932. gadā LSB laukumā pret Lietuvu. Kaut arī Lietuva bija spēlējusi hokeju jau sešus gadus, tomēr Latvija toreiz vinnēja 3 : 0.

Pavisam Latvija spēkojusies 36 valstu sacīkstēs pret 18 zemju reprezentācijām. Par vērtīgākajiem Latvijas ledushokejistu panākumiem uzskatāmi 0 : 1 zaudējumi Vācijai un ASV, kas tolaik skaitījās pie pasaules galvgala vienībām. Veiksmīgākais gads bija 1938. gadā. Beidzamā valstu sacīkste notika 1940. gadā Rīgā pret Igauniju un beidzās ar mūsu 2 : 1 uzvaru.

Leonīds Vedējs bija pirmais aktīvais ledushokejists, kam ziemas sporta savienība piešķīra zelta nozīmi, viņš bija rekordinternacionālais spēlētājs, no 36 valstu sacīkstēm, viņš ņēma dalību .   

Pārskats par Latvijas dalību OS laikā no1924.-1936.gadam.

PARĪZE, 1924

Pirmo reizi Olimpiskajās spēlēs tiek pārstāvēta Latvija, kā neatkarīga valsts. No Latvijas turp devās gandrīz 50 cilvēku, to vidū arī pārstāvji, pavadoņi un rezervisti. Aktīvi startēja 37, piedaloties vieglatlētikā, riteņbraukšanā, grieķu - romiešu cīņā, svara celšanā, loksā un futbolā.

Delegāciju vadīja Jānis Dikmanis. Latvijas karogu parādē nesa Arvīds Jenkalns. Mūsējie bija tērpušies tumši zilos uzvalkos, gaišām salmenīcām galvā un nacionālām krāsām pie krūtīm.

Labākais vieglatlētu sasniegums pieder Gvido Jekvalam, desmitcīņā. Grieķu - romiešu cīņā kā labākais no mūsējiem bija Jānis Polis, kurš ierindojās starp 5. un 7. vietu. Neatkarīgās Latvijas sportisti savā pirmajā Olimpiskajā startā palika bez godalgotas vietas.

ŠAMONĪ, 1924

Pirmās Ziemas Olimpiskās spēles notika no 27. 01. - 05. 02. Šo spēļu programmā pirmo reizi iekļāva ātrslidošanu, slēpošanu, bobsleju un kērlingu.

Latvija Šamonī bija pārstāvēta ar diviem sportistiem, kas piedalījās slēpošanā un ātrslidošanā. Tie bija Roberts Plūme un Alberts Rumba, kas devās ceļā vieni paši bez kāda pārstāvja.

Rumba sasniedza jaunus rekordus (Latvijas) 1500, 5000 un 10000 m. Robertam Plāmem nepaveicās, viņš apsaldējās.

AMSTERDAMA, 1928

Olimpiskajās spēlēs piedalījās 46 valstis ar 3015 dalībniekiem. Latvija pēc pieredzes Parīzē šoreiz bija daudz skopāka savu sportistu izvēlē. Tikai 14 sportistu grupu vadīja Jānis Dikmanis, kas tad jau bija kļuvis arī par SOK locekli. Atklāšanas parādē karogu nesa Alberts Zvejnieks, plakātu Jānis Jordāns. Latvijas izlases tērps bija baltās bikses (dāmām svārki) un ar mazo valstu ģērboni un nacionālajām krāsām rotāts, balts svīteris.

Latvija piedalījās vieglatlētikā, svara celšanā, riteņbraukšanā un burāšanā, it kā Latvija bijusi pārstāvēta arī mākslas vingrošanā. Liels bija S. Petkēviča panākums vieglatlētikā - sudraba medaļa 5000 m skrējienā. Svara celšanā Kārlis Leilands ierindojās 4. vietā. Burāšanā starptautiskajā 12 pēdu “Dinghy” klasē Latvija izcīnīja 11. vietu. Mūsu valsti pārstāvēja Kurts Klāsens.

Amsterdamā pirmo reizi Olimpiskajās spēlēs bija pārstāvēta arī neatkarīgās Latvijas prese - Ādolfs Plūms (“Latvis”) un Eduards Tubelis (“Jaunākās Ziņas”).

ST. MORICA, 1928

2. Ziemas Olimpiskajās spēlēs piedalījās 25 valstis ar 491 dalībniekiem. Latvija bija pārstāvēta ar vienu dalībnieku Albertu Rumbu.

500 m slidojumā - 16. vieta

1500 m - 14. vieta

10000 m - medaļas palika neizcīnītas slikto laika apstākļu dēļ.

LOSANDŽELOSA, 1932

Losandželosa pirmo reizi ar ļoti labām sekmēm beidzot noorganizēja ideju par olimpisko ciemu. Kaut kas līdzīgs bija mēģināts 1924. gadā, Parīzē. Cik tas bija iespējams visus sportistus izvietoja pēc tautībām. Sievietēm Olimpiskais ciems bija liegts un viņas nometināja Losandželosas viesnīcā.

Pavisam tur piedalījās 37 valstis ar 1408 sportistiem.

Latvija sūtīja divus puslīdz drošus medaļas kandidātus, kas vēlāk pierādījās arī gandrīz pilnīgi pareiza kalkulācija.

Latvijas ekspedīciju vadīja Jānis Dikmanis, bet divi aktīvie cīnītāji bija soļotājs Jānis Daliņš un desmitcīņnieks Jānis Dimza.

50 km soļojumā sudrabs tika Jānim Daliņam, veicot distanci 4 st. 57 : 20 min.

Jānis Dimza savainojuma dēļ sacensību nepabeidza.

Jānis Dikmanis vieglatlētikā darbojās tiesnešu kolēģijā.

LEIKPLESIDA, 1932

3. Ziemas Olimpiskās spēles bija Leikplesidā, Ņujorkas štatā, ASV. Tās notika februārī. Piedalījās 17 valstis ar 307 dalībniekiem.

Lielo ceļa izdevumu dēļ daudz valstis nepiedalījās, tajā skaitā arī visas Baltijas valstis.

GARMIŠ - PARTENKIRHENA, 1936

4. Ziemas Olimpiskās spēles Bavārijas Alpos, kalnu kūrortvietā Garmiš - Partenkirhenā jeb saīsināti Ga - Pa Hitlers atklāja vētrā un sniega putenī. Tur piedalījās 28 valstis ar 756 sportistiem.

Pirmo reizi ziemas sacensību laikā dega Olimpiskā lāpa.

Latvija Ga - Pa bija pārstāvēta neparasti kupli.

Aktīvi startēja 26 sportisti, sacenšoties slēpošanā, ātrslidošanā, daiļslidošanā un ledus hokejā.

Labākie panākumi bija ātrslidotājam Alfonam Bērziņam, kurš ierindojas 18. un 19. vietās.

4 × 10 km slēpošanas stafetē Latvija ierindojās 13. vietā.

BERLĪNE, 1936

Ādolfs Hitlers paziņoja Olimpiskās spēles par atklātām jaunajā olimpiskajā stadionā, kur bija sanākuši 110000 cilvēku.

Pavisam tur piedalījās 49 valstis ar 4064 sportistiem. Latvijas ekipā kopā ar rezervistiem, pārstāvjiem un pavadoņiem ietilpa ap 40 cilvēku. Aktīvi startēja pavisam 24 sportistu piecās nozarēs - vieglatlētikā, grieķu - romiešu cīņā, riteņbraukšanā, šaušanā un basketbolā. Parādē karogu nesa Haralds Harvē, bet plakātu Eduards Andersons. Rūdolfs Klinsons soļoja vienības galvgalā. 50 km soļojumā 3. vietu ieguva Adalberts Bubenko. Grieķu - romiešu cīņā 5. vietu izcīnīja (Spalvas svarā) Krišjānis Kundziņš, bet pussmagajā svarā Edvīns Bietags ierindojās 2. vietā.

Latvija ar vienu sudraba un vienu bronzas medaļu ierindojās 25. vietā.

Salīdzinot Latvijas sportu tolaik ar mūsdienām, gribot negribot nonākam pie secinājuma, ka sports Latvijā bija un ir atpalicis no citu brīvvalstu sporta attīstības līmeņa. Gan treniņu metodika, gan treniņu apstākļi bija salīdzinoši zemā stāvoklī, kas arī ietekmēja rezultātus. Protams, ka visa pamatā ir un bija naudas trūkums. Bet sportot gribētāji ir bijuši, lai arī kādi būtu apstākļi.

Šobrīd Latvijā ir radušies arī jauni sporta veidi, kā BMX, autorallijs u.c. Jaunākos, vēl tik nepopulāros sporta veidos ir vieglāk iegūt augstākas vietas Pasaules vai Eiropas meistarsacīkstēs, bet attīstītākajos sporta veidos ierindoties topā ir ļoti grūti, it īpaši trenējoties “mājas apstākļos”.

Manuprāt, lielu vērību vajadzētu pievērst arī medicīnai - vitamīnu un atjaunošanās līdzekļu dozēšanai un lietošanai. Pie mums tai nav veltīta pietiekama uzmanība ne šodien, ne arī agrāk. Protams, daudzkur attīstītākajās valstīs tā ir “aizgājusi” par tālu - radīdama dopingu un antidopingu. Tas ir ļoti bēdīgi, jo daudzi tomēr vēlas godīgi sacensties. Interesanti, ka arī dopings pilnveidojās, tas kļūst efektīvāks un nepamanāmāks. Es esmu kategoriski pret jebkādu preparātu lietošanu. Uzskatu, ka sports ir spēju attīstīšana, bet sacensības spēju salīdzināšana ar citiem.

Gan šajos, gan iepriekšējos laikos sports ir turējies uz fanātiķiem un sporta mīļotājiem, un katrs no viņiem tomēr cer, ka situācijai kādreiz ir jānormalizējas. Arī es piederu pie viņiem.

Referāta pašnovērtējums.

1. Lai veiktu šo darbu es apmeklēju šādas bibliotēkas:

  LSPA bibliotēku

                      Jelgavas zinātnisko bibliotēku

LLU bibliotēku

2. Es izmantoju šādus literatūras avotus:

E.Kehris, A.Ķīse, I.Forands, A.Vītola

“Latvijas sporta vēsture.”

I.Foranda redakcija

A.Šmits, V.Čika

“Sporta Latvija.”

autoru izdevumi, ASV

A.Šmits, V.Čika

“Zelts, Sudrabs, Bronza.”

Grāmatu draugs

A.Šmits, V.Čika

“Neaizmirstami sporta brīži un zvaigznes.”

Grāmatu draugs

3.   Apmeklēju LOK.

4.-

5.

Es ieguvu šādas jaunas zināšanas:

n ieguvu informāciju par tā laika slaveniem sportistiem

n uzzināju, ka ir ļoti aizraujoši rakstīt par sev interesējošu tēmu.

6.   Darba uzrakstīšanai es patērēju gandrīz 2 nedēļas.

7.   Manu darbu izlasīja treniņbiedri, draugi un vecāki.

8.   Savu darbu es vērtēju uz 8 ballēm.

9.   Jā, šāda veida darbi attīsta domāšanu, kā arī izglīto mūs attiecīgajā nozarē.

Latvijas Sporta Pedagoģijas Akadēmija

Teorijas un sociālo zinātņu katedra

Referāts sporta vēsturē

Fiziskā audzināšana un sporta veidi Latvijā,

no 1918.-1940. gadam.

Darbu izstrādāja LSPA studente

                                                               Agnese Ozoliņa

Rīga, 1998.