Garlībs Merķelis par latviešiem.

Lielākā daļa latviešu ir dzimtļaudis, tāpēc katrā apgabalā, pareizāk, pat katrā muižā, latvieši izturas citādi, ģērbjas citādi, domā citādi. Tas ir atkarīgs no muižnieka  un muižas, kurā latvietis dzīvo.

Lielajās muižās dzimtļaudis ir turīgāki, drošāki, bet tā kā viņi tomēr ir vergi, tad arī pārdroši ļaunīgi un nekaunīgi pret katru , kas nav lielskungs vai tiesas kungs .

Ja kungs ir labsirdīgs un cilvēcisks, tad zemnieks runā paļāvīgi un uzticīgi, bieži īsti pieklājīgi .

Ja muižnieks ir varas kārs , bet nav skops, tad zemniekā apvienojas ārēja labklājība ar nekrietnu pielīšanu un blēdīgu izmaņu.

Latvietis, kuru nospiež kunga mantkārība, velkas apkārt saīdzis un skrandains, ir bailīgs.

Vidzemes zemnieka visspilgtākās rakstura īpašības ir verdziskas bailes un neuzticība. Arvien viņš iztēlo sevi par nožēlojamu un nabagu.

Latviešiem ir ļoti, ļoti spēcīgs naids pret vāciešiem. Vārds   “vācietis” viņiem skan kā lielākais lamuvārds. Visu kārtu vācieši atzīst “Ja izcelsies vispārējs dumpis, nepaglābsies neviens vācietis.” Šim naidam pret vāciešiem pievienojas arī nepārvarams pretīgums pret katru jaunievedumu, lai arī tas būtu acīmredzams uzlabojums. Latvietis no sava kunga – vācieša tikai ar nepatiku pieņem visu, ko viņš nevar uz vietas apēst vai nodzert.

Tieksme uz dzeršanu ir otra vispārēja latviešu tautas pazīme, bet Garlībs Merķelis to attaisno, teikdams, ka tas ir tikai tāpēc, ka latvieši jūtas apspiesti. Viņš saka, ka viņu mazās izglītības dēļ, nekas nedod tādu baudu, kā dzeršana, tāpēc arī viņi padodas šai vienīgajai baudai – žūpošanai.

Vispār latviešiem nav nekāda īpatnēja rakstura, bet ir tikai vispārējs, ko apstākļi uzspieduši viņu tautai. Ja latvieti ar varu nenoturētu  uz viszemākās kultūras pakāpes, tad viņš drīz izceltos ar augstāko mākslu, pat zinātņu laukā. Viņš ir gudrs, attapīgs, asprātīgs, ja vien tam ir brīvs laiks un iespēja tādam būt. Gandrīz arvien viņš runā līdzībās un gleznās kā austrumnieks, viņa spriedumi ir pareizi, bieži dzēlīgi asprātīgi. Arī viņa tieksme uz amatniecību ir apbrīnojama. Viņu vidū ir daudz visāda veida. Bet visumā viņu apdāvinātība tiem dara vairāk posta nekā laba. Tikai brīnums varētu latvieti pamudināt uz mākslu un darba mīlestību. Pat sava tīruma apstrādāšana viņam kļūst vienaldzīga.

            Latvieši ir bezjūtīgi. Latvietis, bieži pat žāvādamies, mierīgi noskatās, kā cieš un mirst viņa bērni un tuvākie radi. Viņš ir pārāk pieradis nejust līdzcietību pret sevi, lai varētu to just pret citiem.

            Attīstībā latvieši atpalikuši par daudziem gadsimtiem. Lielākā daļa latviešu neprot ne lasīt, ne rakstīt. Bērnu izglītošana ir atstāta nemācīto vecāku ziņā.

            Latviešiem nepiemīt nacionālais lepnums. Ikviens latvietis, kam izdevies iegūt brīvību, uzskata par ļaunāko apvainojumu, ja tam atgādina, ka viņš ir latvietis.

Latviešiem pārmet viņu negodīgumu, bet Garlībs Merķelis attaisno viņus teikdams, ka latvieši ir drīzāk nožēlojumi, nekā nopeļami. Viņš saka, ka latvietis būs zaglis un blēdis un viņam tādam jābūt, kamēr tam atklāti dara pāri. “Apgabalos, kur ļaudis ir turīgāki, bieži gadās novērot tādus godīguma un uzticības piemērus, kuri pārsteigtu katrā tautā.” Tā saka Merķelis.

Diemžēl latviešu tikumība un labklājība ceļas un krīt līdz ar viņu kunga saprātību un cilvēcību. Viss viņu stāvoklis ir nemitīgs paisums un bēgums, kur mainās laime un posts, izglītība un lopiska rupjība.

Garlībs Merķelis atzīst, ka latviešu tēls nav nekāds jaukais. “Neattīstīti, notrulināti viņi maldās pa dzīvi un nezina neko labāku, kā paēsties pelavu maizi ar veselu muguru, nezina  citu drosmi kā pacelt acis uz lielskungu, nezina citu gudrību kā neļaut sevi pieķert zādzībā. Lopiski piedzerties tikai svētdienās ir viņu tikums, netikt pērtam viņiem ir gods.

Latvietis ir tāds, kāda var būt tauta, kura jau vairākus gadsimtus pakļauta verdzībai. Garlībs Merķelis nenosoda latviešus, bet rosina cilvēkus nevis nosodīt sakropļoto raksturu, bet meklēt sakropļojuma cēloņus.

Garlībs Merķelis pats ir latvietis, dzimis Lēdurgā. Viņa tēvs, Lēdurgas draudzes mācītājs, izglītots cilvēks, bija Garlība pirmais skolotājs. Jau agrā bērnībā zēns redzēja latviešu zemnieku ciešanas. Vērojot visapkārt muižnieku varmācību un patvaļību pret nelaimīgajiem zemniekiem, Garlībs juta naidu un riebumu pret dzimtniecību. Ar to arī izskaidrojama viņa nostāja pret latviešu raksturu, tāpēc arī viņš attaisno viņus un nenosoda, bet ar prieku parāda viņu labās īpašības.