LATVIJAS UNIVERSITĀTE
ĢEOGRĀFIJAS UN ZEMES
ZINĀTŅU FAKULTĀTE
KURSA DARBS
LATVIJAS IEDZĪVOTĀJU
SKAITA IZMAIŅAS 90. GADOS.
EDGARS VĪKSNA
stud.apl.Nr. VdiZ
980042
Zinātniskā vadītāja
Z.KRIŠJĀNE
RĪGA
1999
SATURS
|
Ievads
|
3.lpp.
|
|
Mērķis
|
3.lpp.
|
|
Uzdevumi
|
|
|
Dzimstības svārstības
Latvijā
|
4.lpp.
|
|
Mirstības svārstības
Latvijā
|
10.lpp.
|
|
Iedzīvotāju migrācija
Latvijā
|
13.lpp.
|
|
Ierobežojumi
|
16.lpp.
|
|
Atsauces
|
17.lpp.
|
|
1. Pielikums
Dzimušo un mirušo
skaits 90. gados
|
18.lpp.
|
|
2. Pielikums
Iedzīvotāju
starpvalstu migrācija
|
19.lpp.
|
IEVADS
Latvijā
90. gadu beigās, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, dzimst 7 - 8 bērni un nomirst
14 cilvēki. Tās ir gandrīz apgrieztas proporcijas. Normāli būtu, ja gadā
piedzimtu vismaz 15 - 16 bērnu un nomirtu līdz 10 cilvēkiem uz katriem 1000
iedzīotājiem. Apmēram tādas šīs proporcijas bija 80. gadu beigās. Tās, ja arī
nenodrošināja paaudžu paplašinātu ataudzi, tad vismaz saglabāšanu gan.
Dzimstība
un mirstība nav vienīgie cēloņi, kuru dēļ varētu mainīties iedzīvotāju skaits,
tas ir atkarīgs arī no migrācijas - iedzīvotāju ieceļošanas un izceļošanas
attiecīgajā teritorijā.
Tātad
cēloņi, kāpēc varētu mainīties iedzīvotāju skaits ir: dzimstība, mirstība un
migrācija. Visi šie cēloņi ir atkarīgi no visiem valstī notiekošajiem
procesiem, kā ekonomiskiem, tā arī sociāliem.
MĒRĶIS
Izpētīt, kādas bija iedzīvotāju
skaita izmaiņas Latvijā 90. gados un izzināt šo izmaiņu cēloņus.
UZDEVUMI
DZIMSTĪBAS SVĀRSTĪBAS LATVIJĀ
Dzimstību
raksturo dzimšanas skaita intensitāte - cik ir jaunpiedzimušo kādā laika
vienībā. Ja var sagaidīt, ka tādi demogrāfiskie procesi kā stāšanās laulībā,
šķiršanās, mirstība, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, sakārtosies, tad ar
dzimstību tas ir citādi.
Dzimstības
līmenis ir nokrities pārāk zemu, lai tas varētu paaugstināties “pats par sevi”.
Dzimstības paaugstināšanai, bērnu skaita palielināšanai ģimenēs tagadējā situācijā
nav attiecīgās motivācijas.
Nav
jau tā, ka ģimenes varētu iztikt pilmīgi bez bērniem. Bez bērniem, tikai divi
laulātie vien - tā vēl nav ģimene, tie ir tikai laulāts pāris. Ģimene sākas ar
bērniem. Taču mūsdienās cilvēki šajā ziņā ir pārāk pieticīgi. Pietiek, ja
ģimenē ir viens vai divi bērni. Ģimenei ar to tad arī pietiek, bet tautas
saglabāšanai nākotnē tas ir par maz. Kamēr nebūs radīti nosacījumi, lai katrai
normālai ģimenei būtu (vidēji) 2 - 3 bērni, tautas ataudze nākotnē būs
apdraudēta.
Dzimstības
paaugstināšanos ar pietiekamu bērnu skaitu ģimenē nevar panākt, kamēr ģimenēm
un sabiedrībai kopumā nebūs tam vajadzīgās motivācijas.
Kas
būtu jāsaprot ar dzimstības motivāciju? Mūsdienās attīstītajās valstīs bērni
vairs nenāk pasaulē, “cik Dievs devis”, kā tas bija mūsu senčiem un ir joprojām
jaunattīstības zemēs. Tagadējie cilvēki prot bērnu skaitu un to nākšanu pasaulē
regulēt ar medicīnas un citādiem līdzekļiem (paņēmieniem). Bērnu dzimst tik,
cik tos vēlas, var atļauties vecāki, sievietes vispār. Ja tā, tad katra bērna
piedzimšanai un tā izaudzināšanai jārada noeikti nosacījumi, apstākļi.
Apstākļi
(nauda) bērnu dzimstības nodrošināšanai ir vajadzīgi. Bez tam tie ir vajadzīgi
pietiekamā apjomā. Taču tā vēl ir parmaz. Nauda, māja (mājvieta) ģimenei var
būt, bet ar bērniem tā ir, kā ir. To jau pierāda pietiekami pārtikušās Rietumu
valstis. Tajās pirmajās pasaulē (Francija, Vācija) dzimstības līmenis kritās,
kaut arī dzīves līmenis nebija no sliktākajiem. Arī mūdienās tieši labāk
situētajās Rietumeiropas valstīs ir zemākais dzimtības līmenis pasaulē. Latvijā
gan dzīves pastākļi nevar tikt pielīdzināti šīm valstīm, taču ar dzimstības
zemo līmeni mēs tās pārspējam. Kur vaina zemajam dzimstības līmenim
rietumvalstīs, arī Latvijā (Igaunijā, citur Eiropā)?
Dzimstības
līmeņa paaugstināšanai bez pietiekamiem materiāliem un sociāliem apstākļiem
nepieciešama arī morālā, garīgā motivācija, kāpēc vajadzīgi bērni pietiekamā
skaitā.
Līdzšinējā
pieredze rāda, ka lielākoties katrai tautai un valstij pienāk brīdis, kad tā
saprot, ka tā tālāk iet vairs nevar. Tāds brīdis ir pienācis latviešiem kā
tautai, Latvijai kā valstij. Materiālo labklājību Eiropas līmenī mums sola nākamā gadsimta sākumā. Gaidot to, var
izrādīties par vēlu kaut ko labot tautas dzīvā spēka saglabāšanai.
Ne
vienmēr materiālie apstākļi ir galvenais dzimstības motivācijas pamatā.
Statistika liecina (un dzīve rāda), ka cilvēki labāk dzīvo pilsētās, sevišķi
Rīgā. Taču tieši pilsētās, īpaši Rīgā, ir zemākais dzimstības līmenis. Rīgā
1996. gadā uz 1000 iedzīvotājiem piedzima 6,4 bērni, pilsētās vidēji 7,0 bērni,
bet laukos - 10 bērni. Tātad laukos piedzima (uz 1000 iedzīvotājiem) par 36
procentiem vairāk nekā Rīgā un par 30 procentiem vairāk bērnu nekā pilsētās
vidēji. Bez materiālā nodrošinājuma lauku apstākļos ir vēl cita motivācija,
kāpēc bērnu nepieciešams vairāk, nekā to var atļauties pilsētās. Arī summārais
dzimstības koeficients (vidējais bērnu skaits sievietes mūžā) rāda, ka1996. gadā
Latvijas laukos tas bija 1,6, pilsētās vidēji - 1, Rīgā - 0,9 bērni. Arī laukos
katra sieviete aiz sevis atstās mazāk bērnu, nekā tas būtu nepieciešams (2,1
bērns), nerunājot nemaz par pilsētām, konkrēti Rīgu, kur katra sieviete
(vidēji) aiz sevis neatstās pat pusi no nepieciešamā.
Ir
mazāk turīgas valstis un teritorijas (lauki), kur materiālās nodrošinātības
līmenis ir zemāks, bet bērnu dzimst vairāk. Ar ko tas izskaidrojams?
Viselementārāk būtu teikt, ka trūcīgākie neatbild par savas rīcības sekām,
daudz par to nedomā. Īstenībā ir tieši otrādi - jo mazāk cilvēks nodrošināts materiāli,
jo vairāk tam jādomā par rītdienu.
Latvijā
90. gados bērni dzimst divas reizes
mazāk nekā tas būtu vēlams normālai paaudžu ataudzei. Sevišķi izteikta
zema dzimstība ir Latvijas pilsētās, it īpaši Rīgā, kur piedzimst tikai nepilna
puse no vēlamā bērnu skaita. Lai gan lauku teritorijās dzimstības līmenis ir
augstāks nekā pilsētās, arī tur bērnu dzimst par maz, lai nosegtu to iztrūkumu,
kas veidojas pilsētās, sevišķi lielajās.
Tā kā
pārmaiņas dzimstības līmenī radās 90. gados, tad jānoskaidro, kāpēc tās
radušās: vai nu dzimstības intensitātes samazināšanās rezultātā, vai arī varbūt
samazinājies tas sieviešu kontingents, no kura dzimstība ir atkarīga.
Noskaidrosim, kādas pārmaiņas notikušas auglīgā vecuma kontingentos.
No
visiem Latvijas iedzīvotājiem 1989. gadā - 2 666 567 cilvēkiem sievietes 15 -
49 gadu vecumā bija 653 824 jeb 24%.
1996. gadā iedzīvotāju skaits bija 2 490 765 cilvēki, no kuriem attiecīgā
vecuma sievietes bija 608 113 jeb 24,4%. Tātad šajā periodā auglīgā vecuma
sieviešu kontingents saglabājās 1989. gada līmenī. 1998. gadā iedzīvotāju
skaits bija 2 458 403 cilvēki, no kuriem 15 - 49 gadus vecas sievietes bija 606
292 jeb 24,7%. Tas nozīmē, ka 1998. gadā auglīgo vecuma sieviešu kontingents
arī nav īpaši mainijies.
Bet kā
no visām sievietēm saglabājās 15 - 49
gadu vecuma sieviešu kontingents? To uzskatāmi var redzēt 1.grafikā. 1989. gadā
sieviešu skaits bija 1 427 761. Tas nozīmē, ka 15 - 49 vecumā bija 45,2%. 1996.
gadā sieviešu skaits samazinājās līdz 1 337 439 sievietēm, no kurām auglīgais
vecums bija 45,5%. 1998. gadā sieviešu skaits bija 1 319 909, no kurām augīgais
vecums bija 45,9% sieviešu. Tātad arī starp visām sievietēm 15 - 49 gadīgās
savā īpatsvarā nav samazinājušās.
Vēl
jānoskaidro pašu auglīgāko vecumu kontingenta pārmaiņas no visām15 - 49 gadus
vecām sievietēm (1.grafiks). No 15 - 49 gadus vecām sievietēm 1989. gadā 90 015
sievietēm bija 20 - 24 gadi, t.i. pašā auglīgākajā vecumā. Tas šajā gadā
veidoja 13,8% no visām 15 - 49 gadu vecumā. 1996. gadā 20 - 24 gadu vecumā bija
82 537 sieviešu jeb 13,6% no visām 15 - 49 gadu vecumā. 1998. gadā šajā vecuma
grupā bija 80 588 sieviešu jeb 13,2% no visām auglīgā vecuma sievietēm. Tātad
arī šis “ražīgākais” kontingents bija palicis bez ievērojamām pārmaiņām.
Visbeidzot
ņemsim kopā abas intensīvākās dzimstības vecuma grupas - 20 - 24 un 25 - 29
gadu vecuma grupas (1.grafiks). 1989. gadā tās veidoja 194 462 cilvēkus jeb
29,1%, bet 1996. gadā 168 111 sievietes
jeb 27,6%. Tātad tikai nedaudz mazāk nekā 1989. gadā. 1998. gadā šī vecuma
grupas pārstāves bija 166 530 jeb 24,7%. Acīmredzot 20 - 29 gadu veco sieviešu
kontingents turpina samazināties.
1.grafiks
Ja
kopējais dzimušo skaits Latvijā pēdējos gados samazinās, tad laulībā
nesastāvošām sievietēm tas pat pieaug (1.tab.). Vēl vairāk nekā skaits
palielinājies ārlaulībā dzimušo īpatsvars. Tas 90. gados kā kopumā, tā pilsētās
un laukos savā īpatsvarā ir dubultojies. Pēdējos gados laulībā nesastāvošās
sievietes visā dzemdētēju skaitā veido
ap trešdaļu. Bērnu dzimstība kopumā krītas, bet
ārlaulībā dzimstības īpatsvars srauji kāpj. Tas liecina par pārmaiņām
morāles normās. Tas arī nozīmē, ka vīriešu un sieviešu uzņēmība (saistīties
laulībā) pazeminājusies, kamēr sieviešu uzņēmība (radīt bērnus bez stāšanās
laulībā) pieaugusi. Laiki mainās, cilvēki mainās, bet ģimenes prestižs krītas.
Dati
rāda, ka sievietes vidējais vecums vidējā bērna dzimšanas laikā ir gandrīz
vienāds - 25 gadi. Tomēr vidējais vecums sistemātiski, kaut nedauz, aug. Tas
nozīmē, ka sievietēm bērni sāk dzimt nedaudz vēlāk 90. gadu sākumā. Dzemdētājas
sāk kļūt vecākas. Līdz ar to, jo lielāks ir sieviešu vidējais vecums, jo mazāka
iespēja viņām savā mūžā dzemdēt pietiekami daudz bērnu, lai valstī būtu vismaz
atražots iedzīvotāju skaits attiecībā pret mirušo skaitu. Vidējo bērnu skaitu,
kuri varētu piedzimt vienai sievietei viņas dzīves laikā, lai dzimstība katrā
vecuma grupā saglabātos, gada līmenī
raksturo ar summāro dzimstības
koeficientu. Dzimstības koeficients 90. gadu sākumā salīdzinot ar 90. gadu
beigām ir krities gandrīz uz pusi (2.grafiks).
2.grafiks
1.tab.
Dzimuši laulībā nesastāvošām sievietēm
|
Gads
|
Latvija
|
Pilsētas
|
Lauki
|
|||
|
|
skaits
|
%
|
skaits
|
%
|
skaits
|
%
|
|
1990
|
6401
|
16,9
|
3724
|
15,2
|
2677
|
19,9
|
|
1991
|
6368
|
18,4
|
3725
|
16,6
|
2643
|
21,5
|
|
1992
|
6182
|
19,6
|
3400
|
17,5
|
2782
|
22,8
|
|
1993
|
6151
|
23,0
|
3397
|
21,5
|
2754
|
25,2
|
|
1994
|
6409
|
26,4
|
3741
|
25,4
|
2668
|
28,1
|
|
1995
|
6452
|
29,9
|
3719
|
27,9
|
2733
|
33,0
|
|
1996
|
6540
|
33,1
|
3754
|
31,1
|
2786
|
36,2
|
Kopumā
dzimušo skaits gan no laulībā esošām, gan neesošām sievietēm tāpat ar katru
gadu aizvien krītas. Dzimstības līmenis samazinās kā laukos, tā arī pilsētās.
Tas, par cik ik gadu 90. gados kritās dzimušo skaits, ir redzams 1.pielikuma
grafiskajā attēlā.
MIRSTĪBAS SVĀRSTĪBAS LATVIJĀ
Mirstību raksturo ar mirstības
intensitāti kopumā. Kopš 1991. gada Latvijā mirstība ir pārsniegusi
dzimstību. Ar katru gadu tā palielinājās
aizvien staujāk. Tikai ar 1995. gadu ir novērojama mirstības neliela
samazināšanās. Tas, kā mirstība ir palielinājusies 90. gados, ir redzams
1.pielikuma grafiskajā attēlā. Mirstība uz
1000 iedzīvotājiem gadā ir 10. Tas ir mazāk par dzimstības itensitāti. Lai
valstī būtu vismaz atražošana, tad dzimstības un mirstības intensitātei ir
jābūt vienādā līmenī.
Nāves
iemesli var būt visdažādākie. Latvijā mirstība notiek visbiežāk dabīgā ceļā, tā
kā iedzīvotāju vidējais vecums arvien palielinās. Samazinoties mirstībai 90. gadu
beigās, samazinās arī to mirstību saits, kas nenotiek dabīgā ceļā. Mirstība no
slepkavībām un pašnāvībām (2.grafiks)
vislielākā bija 1993. gadā, respektīvi 640 mirušo. Pēc tam mirušo skaits
pakāpeniski samazinājās. Atšķirīgi rādītāji ir aplūkojot situāciju pilsētās un
laukos atsevišķi. Tas izskaidrojams ar to, ka pilsētās apdzīvojums ir daudz
blīvāks nekā laukos, un iedzīvotājiem ir daudz lielāka iespēja būt nepārtauktā
mijiedarbībā ar lielākām ļaužu masām. Pilsētas dzīvē cilvēki bieži var nonāk
bezizejas un stresa situācijās, notiek nepārtaukta kustība un dzīvība, kurai ir
jātiek līdz, ja grib sev nodrošināt labus dzīves atpstākļus. To pastiprina arī
tas, ka pilsētā nav pietiekami veslīgi apstākļi: netīrs gaiss, slikts dzeramais
ūdens u.c. Tāpat pilsētās ir sliktāka kriminālā sitācija nekā laukos. Pilsētās
koncentrējas visi lielie uzņēmumi un citi nozīmīgi objekti, kas varētu
iekārdināt cilvēkus uz kriminālām darbībām.
2.grafiks
Mūsu
lielākā nelaime, kuru novērst nevar pat
labākā medicīna, ir pārāk izplatītā alkohola lietošana. Galvenokārt
alkohola pārmērīgas lietošanas dēļ vīriešu mirstība 25 - 45 gadu vecumā ir 4 -
5 reizes augstāka nekā šī vecuma sievietēm. Viņi iegūst dažādas slimības, kas
noved pāragrā nāvē, cieš no traumām, sevišķi transportā, noslīkst peldoties un
cieš nelaimes gadījumos. Pārmērīga alkohola lietošana var būt arī par iemeslu
lielajam laulību šķiršanas līmenim. Līdz ar to ir mazāka iespēja, ka dzims tik
bērnu, cik tas būtu nepieciešams.
Zināmā
mērā Latvijas demogrāfisko krīzi var izskaidrot ar cittautiešu lielo īpatsvaru,
jo viņu vidū dzimstības pamazinājums un mirstības pieaugums ir izteiktāks nekā
latviešiem. Daļēji to izraisa apmēram 100 tūkstošu slāvu tautas pārstāvju
atgriešanās savā vecāku izcelsmes zemē. Tā kā aizbraucēju vidū pārsvarā ir 25 -
45 gadus veci cilvēkiun viņu bērni, tad samazinās palikušiem cittautiešiem
dzimušo bērnu skaits. Tāpēc arī vislielākais tā samazinājums novērots 1991. -
1993. gadam, kad visvairāk cilvēku atstāja Latviju. Te var vilkt paralēles ar
Krievijas armijas izvešanu no Latvijas. Vienlaikus palikušo cittautiešu vidū
palielinājās vecāku cilvēku īpatsvars un līdz ar to arī mirstība vidēji uz 1000
cilvēkiem. Grafiski iedzīvotāju vecumsastāvu mēdz attēlot kā piramīdu, kuras
pamatnē ir jaundzimušo un virsotnē - simtgadnieku skaits (3.grafiks). Ja katra
jaunākā paaudze pēc skaita kaut nedaudz pārsniedz iepriekšējo, veidojas normāla
piramīda, kas liecina par paaudžu pilnīgas skaitliskās noaiņas iespējamību.
Mūsdienu Latvijā šī vecuma piramīda drīzāk atgādina eglīti, kam apakšējie zari
nesniedz zemi, bet rēgojas kāts, protams, šaurāks salīdzinājumā ar zarotni. Un
jo ilgāku laika posmu pastāv pārlieku zemā dzimstība, jo vairāk parādās šī
šaurā pamatne un ir mazāka tautas skaitliskās atjaunošanās varbūtība.
3.grafiks
Vidējais
iedzīvotāju vecums Latvijā ir 37,6 gadi. Sievietēm šis vecums pārsniedz vīriešu
vecumu un ir attiecīgi 40,1 pret 34,7 gadu. Jo valstī ir vairāk vecu cilvēku,
jo lielāks būs mirušo skaits noteiktā laika vienībā.
IEDZĪVOTĀJU MIGRĀCIJA LATVIJĀ
Iedzīvotāju
migrācija ir iedzīvotāju pārvietošanās no vienas administratīvās teritorijas uz
citu patstāvīgās dzīvesvietas maiņas nolūkā. Migrāciju iedala ārējā
(starpvalstu) un iekšējā (Latvijas ietvaros).
Migrācijas
saldo ir emigrējošo un imigrējošo iedzīvotāju skaita starpība. Latvijā 90.
gados iedzivotāji vairāk izbrauca no Latvijas teritorijas nekā iebrauca. Tas
nozīmē, ka emigrējušo skaits pārsniedza imigrējušo iedzīvotāju skaitu. Līdz ar
to migrācijas saldo šajos gados parādijās ar mīnusa zīmi. Uzskatāmi to var
redzēt 2. pielikumā.
Laika
periodā 1991. - 1995. gadam Latvijā no citām valstīm iebrauca 30,9 tūkstoši
cilvēku vai 6,2 tūkstoši gadā, bet no tās uz ciām valstīm, galvenokārt
Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju izbrauca 145,8 tūkstoši vai vidēji ik gadu 29,2
tūkstoši cilvēku. Šajā posmā migrācijas saldo bija negatīvs - 114,9 tūkstoši
cilvēku vai 23,0 tūkstoši cilvēku gadā.
Lēni,
bet samērā noteikti demogrāfiskie procesi Latvijā sakārtojas. Pamazām viss
atgriežas izejpozīcijās. Uz kurieni tad emigranti dodas un kurienes imigranti
Latvijā iebrauc? To rāda 2.tabula, kas liecina, ka (ilgi) galvenie “rēķini”
Ltvijai ar imigrantiem un emigrantiem būs jākārto ar Krieviju. Lai gan
iebraukušo īpatsvars 1996. gadā visā
migrācijas apgrozijumā ir 12%, gandrīz divas trešdaļas no tiem nāk no
krievijas. No Krievijas pārsvarā Latvijā ierodas nevis krievi, bet gan Krievijā
mītošie latvieši, kuri atgriežas dzimtenē (tēvzemē).
Nākamais
lielākais imigrācijas avots ir citas valstis, starp kurām ir arī rietumvalstis,
no kurām arī latvieši atgriežas dzimtenē
(tēvzemē).
Pat
nedaudz vairāk, nekā no Latvijas izbrauc (reemigrē) krievi, no šejienes uz
Krieviju dodas (emigrē) arī nekrievi.
Ne
visu etnosu cilvēki dodas uz savu etnisko dzimteni. sevišķi tas jāsaka par
ukraiņiem. No visiem 1996. gadā no Latvijas aizbraukušajiem ukraiņiem uz
Ukrainu devās 47%, bet uz Baltkrieviju aizbrauca 85% Baltkrievu. Toties krievi
dodas galvenokārt uz Krieviju.
2.tab.
Imigrācija un emigrācija Latvijā pa valstīm 1995. un 1997.
gadā
|
|
1995. gads
|
1997. gads
|
||
|
|
Iebrauca
|
Izbrauca
|
Iebrauca
|
Izbrauca
|
|
Pavisam
|
2779
|
13346
|
2913
|
9677
|
|
Tai skaitā:
|
|
|
|
|
|
Lietuva
|
67
|
256
|
69
|
180
|
|
Igaunija
|
76
|
44
|
43
|
38
|
|
Krievija
|
1839
|
9342
|
1909
|
5604
|
|
Vācija
|
79
|
657
|
47
|
674
|
|
ASV
|
86
|
535
|
92
|
511
|
|
Izraēla
|
40
|
428
|
51
|
440
|
|
citas valstis
|
153
|
144
|
164
|
234
|
Uz
faktiem jālūkojas reāli. Bez politiskiem motīviem uz Latviju no bijušās
impērijas devās galvenokārt labākas dzīves meklējumos. Taču jau tuvāk Rietumiem. Tāpēc arī tagad,
atgriežoties etniskajā dzimtenē, kur nostaļģiski it kā gribētos būt, grūti
tāpēc, ka Latvijā dzīves, īpaši sadzīves (kultūras) līmenis ir augstāks nekā
joprojām nesakārtotajā Krievijā.
Nav
izslēgts, ka ar laiku, politiskajiem un ekonomiskajie apstākļiem Austrumos
uzlabojoties, daudzi no Latvijas labprātīgi dosies uz savu etnisko vidi. Arī
līdzšinējā Latvijas vēsture liecina, ka daudzi
kādreizējie iekarotāji (ienācēji) - vācieši, poļi, zviedri - Latvijā uz
ilgu dzīvi palikuši maz.
Kā tas
veidosies ar pēdējiem ienācējiem Latvijā - krieviem -, to rādīs laiks.
Pasaules pieredze rāda, ka bijušie kolonizatori no
bijušajām pakļautajām teritorijām savus tautiešus atsaukuši. Tā rīkojās visas
demokrātiskās un kulturālās kolonijvalstis: Anglija, Vācija, Francija, Japāna,
Holande, Beļģija, Spānija, Portugāle u.c.
Varbūt
arī Krievija, Uklraina un Baltkrievija pēc tam, kad būs nostiprinājušās
demokrātiskās iekārtas, audzis vispārējais kultūras līmenis, pārvarētas
totalitārisma režīma radītās sekas, varēs sākt reāli rūpēties par savu tautiešu
atgriešanos dzimtenē (tēvzemē). Labi zināma situācija, kad kāda tautas daļa,
atrauta no savas etniski kulturālās vides, bezperspektīvi nīkuļo. Labi to zina
latvieši, kas, likteņa dzīti, bija nonākuši Austrumos un Rietumos. Var būt, ka
trimdas latviešu negatīvais piemērs būs par biedinājumu šeit esošajām
kaimiņtautām - krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem, poļiem, kuri Latvijā lielā
skaitā palikuši no impērijas laikiem.
Lai cik lielā mērā iedzīvotāju skaita izmaiņas Latvijā ietekmēja iebraukušie un
izbraukušie, tas ir, migrācija un tāsrezultāts - mehāniskais pieaugums vai
samazinājums - pamatiedzīvotāju, tai skaitā latviešu, skaitu un sastāvu ietekmē
iedzīvotāju dabiskā kustība: dzimstība, mirstība, laulība, šķiršanās.
IEROBEŽOJUMI
Kursa
darbā nav iekļauti dati par 1999. gadu, jo nav iespējams sakopot gada
statistiku. Nebija pieejami visi nepieciešmie dati par 1998. gadu.
METODES
Kursa
darbs tapa sakopojot statistikas materiālus un avīžraksus. Pēc Nacionālās
bibliotēkas kartotēkas izvēlējos avīzē “Latvijas Vētnesis” publicētos rakstus,
jo šinī avīzē tiek publicēti visi jaunākie politiskie, sociālie un ekonomiskie
notikumi, kas saistīti ar valsts pārvaldīšanu.
NOBEIGUMS
Saglabājoties
90. gadu beigās esošajiem ataudzes raksturotājiem, nākamajās paaudzēs Latvijas
iedzīvotāju skaits samazinājsies uz pusi (pret tagadējām paaudzēm). Tādu
stāvokli iedzīvotāju ataudzes procesos, kāds tas ir izveidojies tagad, turpmāk
saglabāt nedrīkst. Tas draud arī ar latviešu kā tautas izšķīšanu lielāko tautu
vidū, viņiem nākotnē draud lībiešu liktenis. Ja no tā grib izvairīties, jau
tuvākajā nākotnē jārod iespējas paaugstināt dzimstības līmeni, to divkāršojot,
t.i., nodrošināt vismaz 80. gadu beigu ataudzes rādītājus. Protams,
demogrāfiskās situācijas uzlabošanā daudz kas atkarīgs no tā, kā veidosies un attīstīsies
ekonomika, kā nostiprināsies sociālā nodrošināšana. Taču vēl vairāk
demogrāfisko procesu ievirzīšana vēlamajā gultnē atkarīga no tā, kāda būs
demogrāfisko procesu motivācija.
Katrs
demogrāfiskais process (solis) notiek tikai tad, ja cilvēks (ģimene) vēlas
(noskaņots) to darīt. Cilvēks precēsies, radīs bērnus, migrēs un veiks līdzīgus
demogrāfiskos “gājienus” tikai tad, ja tas uz to būs motivēts (pamudināts).
Motivācijas pamatā jābūt noteiktam segumam un zināmiem nosacījumiem.
Galvenais
iemesls, kāpēc Latvijā 90. gados ir samazinājies iedzīvotāju skaits ir krasā
dzimstības samazināšanās. Lai gan mirošo skaits 90. gadu vidū palielinājās par
5000 cilvēkiem, tomēr beigās tas tas samazinājās un nostabilizējās 80. gadu
beigu līmenī, kad dabiskais pieaugums bija pozetīvs. Neskatoties uz to, ka migrācijas
saldo 90. gadu beigās ir ar mīnusa zīmi, tomēr tas ir ievērojami samazinājies
attiecībā pret 90. gadu sākumu.
Lai
turpmākos gados palielinātos Latvijas iedzīvotāju skaits un dabiskais pieaugums
būtu pozetīvs, pirmām kārtām jāpalielina ģimenes prestižs. Tādā veidā
palielinot laulāto pāru skaitu, kas būtu galvenais iemesls, lai palielinātos
dzimstība.
ATSAUCES
l “Latvijas Demogrāfijas gadagrāmata
1997”, 8 - 21 lpp., Latvijas republikas statistkas komiteja, 1997;
l “Latvijas Demogrāfijas gadagrāmata
1998”, 52 - 81 lpp., Latvijas republikas statistkas komiteja, 1998;
l Mūsdienu demogrāfiskie procesi.
Motivācijas., Dr.oec. Bruno Mežgailis, “Latvijas vēstnesis”, 1998. gada 19.
augusts;
l Dzimstības svārstības Latvijā,
Lietuvā, Igaunijā., Dr.oec. Bruno Mežgailis, “Latvijas vēstnesis”, 1998. gada
22. janvāris;
l Par migrācijas rota cēloņiem un
sekām., Dr.oec. Bruno Mežgailis, “Latvijas vēstnesis”, 1996. gada 18. oktobris;
l Tautas izmiršanas draudi un to
novēršanas iespējas., prof. Pārsla Eglīte, “Latvijas vēstnesis”, 1996. gada 7.
februāris;
l Latvijas demogrāfiskās
atveseļošanas koncepcija., Dr.oec. Bruno Mežgailis, “Latvijas vēstnesis”, 1995.
gada 19. jūlijs;
l Pēteris Zvirdiņš, 1989, “Demogfāfija”,
Zvaigzne, Rīga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru