Indriķa Livonijas hronika - Baltijas viduslaiku vēstures avots

Latvijas Kultūras akadēmijas

Televīzijas operatoru - žurnālistu specialitātes

1.kursa studenta

Zigurda Eicēna

referāts Latvijas vēsturē

Indriķa Livonijas hronika -

Baltijas viduslaiku vēstures avots

1.Indriķa hronika - tipisks 13.gs. vēstures avots.

          Indriķa hronika ir pirmais pilnīgākais rakstītās vēstures avots, kas stāsta par notikumiem Baltijā 12.gs. beigās un 13.gs.pirmajos gadu desmitos.Hronikā attēlotie notikumi rāda, ka tās autors bijis garīdznieks, kas pats piedalījies iedzīvotāju kristīšanā. Izanalizējot visus iespējamos Hronikas autora kandidātus, vairākums zinātnieku uzskata, ka tas ir bijis Imaras latgaļu priesteris Henrihs /Henricus de Lettis/, kurš Hronikā arī apraksta savu dzīvi un darbību. Henricus de Lettis varētu būt dzimis ap 1187.gadu.Pastāv divi viedokļi par hronista tautību. Hronista latviskās izcelsmes teorijas aizstāvji aizstāv hronista vietēju, latgalisku izcelsmi un pamato to ar hronista pašraksturojumu Henricus de Lettis, to tulkojot kā “Indriķis no latvišiem vai latgaliešiem”. Hronista vāciskās izcelsmes teorijas aizstāvji hronista vārdu tulko kā “Heinriks no latviešu zemes” /”Henrich von Lettland” A.Bauers/. Pārliecinoši pierādījumi par hronista tautību lidz mūsu dienām nav atrasti un vienalga vai hronikas autors bijis vācietis vai pārvācojies latgalis, Hronika rāda karojošās Romas katoļu baznīcas pozīciju un aizstāv vācu krustnešu intereses.

          Domājams, ka Indriķis Hroniku sācis rakstīt laikā, kad atradies Rīgā, tas varētu būt no 1224. gada vasaras nogales un pabeidzis 1226. gada pavasarī ar turpinājumu par Sāmsalas iekarošanu 1227. gadā.

          Hronika sastāv no it kā četrām grāmatām. Divas pirmās ir īsas un šķiet kā ievadījums. Tās hronoloģiski aptver Baltijas vēstures notikumus apmērām no1180. līdz 1198. gadam. Tajās konspektīvi pastāstīts par pirmo divu vācu bīskapu ierašanos un darbību Daugavas krastā - par Meinardu, kurš jau bija iesācis misijas darbu, līvu kristīšanu, un mirst, kad viņa pasāktais darbs sāk sagrūt, un par Bertoldu, kurš drīz vien iet bojā cīņā ar lībiešiem. Trešā grāmata, kas saucas “Par bīskapu Albertu”, ir stipri plašāka un stāsta par laika posmu no 1199. līdz 1208. gadam . Tā aptver trešā bīskapa Alberta pirmos deviņarpus darbības gadus un galvenokārt veltīta lībiešu zemju atgūšanai un iekarošanai. Beidzot visa pārējā daļa / t. i., divas trešdaļas / sastāda ceturto grāmatu “Par Igauniju”, kura aptver laika posmu no 1208. Līdz 1226. gadam un stāsta par igauņu pakļaušanu.

Domājams, ka Hronika sacerēta bīskapa Alberta uzdevumā, lai iesniegtu Rīgā esošajam pāvesta legātam jeb sūtnim Modenas bīskapam Viļumam tālākvešanai uz Romu, kur Hronikai vajadzēja labvēlīgā gaismā atainot bīskapa Alberta rīcību, pakļaujot Baltijas tautas Romas katoļu baznīcai. Hronikas stilu galvenokārt ietekmējusi Bībele un lūgšanu grāmatas. Pēc H. Hildebranda domām, autoram par stila paraugu noderējusi arī Lībekas Arnolda hronika.

Autora sacerētais Hronikas orģināls līdz mums nav nonācis. Hronikas teksta kritikas speciālisti pieņem, ka ir bijuši vismaz 24 noraksti, no kuriem saglabājušies 16, lielākotis fragmentāri. Tikai pieciem no tiem ir patstāvīga nozīme. Visvērtīgākais ir 14.gs. izgatavotais poļu aristrokātu Zamoisku bibliotekā 1862.gadā atrastais Hronikas noraksts “Codex Zamoscianus”, kas nav saglabājies pilnībā, un ir norakstīts no kāda vēl vecāka noraksta /arhetipa/ , kurš arī nav saglabājies. Vēl orģināla teksta restaurēšanai nozīmīgs ir “Codex Skodeisky”, kas ir maz interpolēts un kādreiz piederējis Rīgas mācītājam Natanielam Skodeiskim. Tagad tas glabājas Latvijas Akadēmiskajā bibliotekā.

Hronika pirmo reizi iespiestā veidā iznākusi 1740.gadā Frankfurtē pie Mainas, izdevējs J.D.Grūbers. 1874.gadā pēc Zamoisku kodeksa atrašanas profesors V.Arnts sagatavo jaunu izdevumu, kombinējot Zamoika un Skodeiska kodeksus, un iespiež to vācu valodā lielā vācu viduslaiku vēstures avotu izdevumā “Monumenta Germanica Historica”. Arī abiem līdzšinējiem hronikas tulkojumiem latvišu valodā pamatā ir V.Arnta publikācija. Tie ir Matīsa Siliņa tulkojums 1883.gadā un Jāņa Krīpēna tulkojums 1936.gadā. Vēlākie Hronikas izdevumi pamatojas uz Latvijas Universitātes profesora Leonīda Arbūzova pētījumiem. Trešais Hronikas izdevums latviešu un latīņu valodā iznāk 1993.gadā ar Ā.Feldhūna tulkojumu un Ē.Mugurēviča priekšvārdu un komentāriem.

2. Indriķa hronikas ziņas par Beverīnu.

          Beverīna ir latinizēts viduslejas vācu valodas ietekmē pārveidots latgaļu pils Bebrīnas nosaukums. Līdz šim pētniekiem nav izdevies vienoties par vietu, kur atradusies Beverīnas pils. Ir hipotēzes, ka tā varētu būt bijusi pie Burtnieku ezera vai Trikātas novadā, vai pie Vaidavas ezera, vai pie Valmieras Kauguru Pekaskalnā, vai Valmierā… . Vislielākās ģeogrāfiskās priešrocības kā vietai, kur varētu būt atradusies Beverīna ir Trikātai.

Pirmās ziņas par Beverīnu Indriķa Hronikā ir 1208.gada rudenī, “kad bija jau kristīta visa Līvzeme un Letgale, notikās, ka letu vecākie - Rūsiņš no Sotekles pils, Varidots no Autines un Tālibalds no Beverīnas, kā arī Bertolds, ordeņa brālis no Cēsīm, aizsūtīja savus ziņnešus pie Ugaunijas igauņiem, lai pieprasītu gandarījumu par visām no tiem pieredzētajām pārestībām.”/ 12:6 / Igauņi šos ziņnešus nebija ņēmuši vērā un nievājoši izteikušies par mieru ar letiem. Tad leti kopā ar vāciešiem, savākuši lielu karaspēku, iebruka Ugaunijā - izlaupīja ciemus nogalināja pagānu ļaudis, nodedzināja Otepes pili un atgrizās atpakaļ ar laupījumu. “Ugauņi, atsaukuši sev palīgā saksiešus, pēkšņi iebruka letu zemē, Trikātas novadā, sadedzināja dzīvu kādu letu, vārdā Vardeks, citus sagūstīja, nodarīja letiem lielus zaudējumus un, aplenkuši Beverīnas pili, veselu dienu uzbruka letiem, kas uzturējās tajā” / 12:6 /. Ugauņiem neizdevās ieņemt Beverīnu un tie ierosināja apspriesties par miera atjaunošanu, kam leti nepiekrita, jo igauņi nebija atdevuši nolaupītās mantas un pieņēmuši kristīgo ticību. Igauņi atkāpās no pils un atgriezās savā zemē. Beverīnas leti nolēma atriebties igauņiem un, savākuši lielu skaitu apkārtnes letu pie Beverīnas pils, Rūsiņa un Variota vadībā devās izlaupīt igauņu zemi un iebruka Sakalas novadā un “viņi no rīta līdz vakaram nāvēja visus, ko vien atrada - gan sievietes, gan bērnus, gan trīssimt Sakalas novada labiešu un vecāko / 12:6 /.” Leti šajā sirojumā savāca daudz kara laupījuma, ko sadalīja pie Burtnieku ezera un priecīgi atgriezās Beverīnā.

Otrreiz Beverīnas pils tika aplenkta 1211.gada rudenī, kad sakalieši un ugauņi, savākuši lielu karaspēku, “iebruka letu novados, iztramdīja viņus no meža slēptuvēm, sagūstīja un nogalināja daudzus Rūsiņa radus un draugus un, aplaupījuši Tālibaldu Trikātā un apkārtējos novadus, sapulcējās pie Beverīnas pils”/ 15:7 /. Viņi ielenca pili un cīnījās ar letiem veselu dienu, bet tomēr nevarēdami to ieņemt ar laupījumu atgriezās savā zemē.

Beverīnas pili nodezināja krievi 1217.gada 6.janvārī. “Krievi kā parasti arī atnāca uz Tolavas letu zemi, lai ievāktu nodevas un, tās ievākuši, nodedzināja Beverīnas pili”/ 20:5 /.

Izmantotā literatūra:

Indriķa hronika. Ā. Feldhūna tulk., Ē. Mugurēviča priekšv. un komentāri. - R.: Zinātne, 1993.

T. Zeids. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - R.: Zvaigzne, 1992, 20. - 28. lpp.