12.gs. beigas - 13.gs. 1. ceturksnis
Vecaka zinama Latvijas
teritorija uzrakstita hronika, galvenais vestures
avots par 12.gs. beigu un 13.gs. 1. ceturkšna notikumiem Baltija.
Hronika sarakstita ap 1225 vai 1226, bet tas pielikums 1227. Biskapa
Alberta Bukshevdena uzdevuma hroniku bija paredzets iesniegt pavesta
legatam Modenas Vilhelmam nodošanai pavestam. Hronikai vajadzeja attelot
biskapa Alberta darbibu Baltija labveliga gaisma. Par hronikas autoru
tiek uzskatits taja vairakkart minetais priesteris Indrikis (Henricus,
Heinricus), kas saukts ari par Latviešu Indriki (Heinricus de Lettis),
lai gan jautajums par vina tautibu joprojam nav isti skaidrs. Paša
autora hronikai dotais nosaukums nav saglabajies. "Indrika
hronika" ir
nosacits apzimejums, kura izmantota autora varda latviskota forma.
Hronika sarakstita latinu valoda un iedalita 4 gramatas un 30 nodalas.
Pirma un otra gramata stasta par Livzemi un biskapa Meinarda un Bertolda
darbibu Baltija (ap 1180-1198), treša - par Vidzemes iekarošanu un
Talavas latgalu pieveršanu kristietibai (1199-1208), bet ceturtaja
gramata stastits par igaunu paklaušanu un kristišanu (1208-1226);
pielikuma sniegtas zinas par Samsalas iekarošanu.
Paleolita arheologiskie atradumi
9.gt. beigas-8.gt. sakums pr.Kr.
Akmens (krama), kaula un raga senlietas liecina par pirmo ienaceju
Latvijas teritorija - ziemelbriezu mednieku materialo kulturu. No kaula
un raga darinatie harpunu gali visbiezak atrasti ap Lubana ezeru un
Dvieti, krama bultu gali - Skriveru Lielrutulos, Selpili un Laukskolas
apmetne. Bultu galiem ir vitola lapas forma vai ari ipaši izcelta
iedzitna dala - kajina, kas raksturigi Svidru kulturai. Par to, ka
ienestais krams apstradats uz vietas, liecina lielais daudzums krama
atškilu un nukleju (akmens serdeni, kas paliek pari pec nazveida
plaksnišu atškelšanas).
Pirmo cilveku ienakšana Latvijas teritorija
ap 9.gt. pr.Kr.
Latvijas teritorija pirmie cilveki ienaca pleistocena beigas pec ledaja
nokušanas, kad teritorija izveidojas tadi vides apstakli, kas
nepieciešami cilveku izdzivošanai (klimats un vide aizvestures perioda).
Arheologi uzskata, ka tas bijušas klejotaju mednieku ciltis, kas,
sekojot ziemelbriezu bariem, aizgajušas no savam pastavigajam
dzivesvietam Dienvidlietuva vai vel talakos dienvidrietumu vai
dienvidaustrumu apgabalos un apmetušas jaunaja vieta uz pastavigu dzivi.
Ka liecina paleolita arheologiskie atradumi (Laukskolas apmetne; Svidru
kultura), šie cilveki Latvijas teritorija vareja noklut pa diviem celiem
- gar Baltijas juras piekrasti vai no dienvidrietumiem gar Daugavu.
Ienaceju galvenie ieroci bija metamie škepi, medibu harpunas, ka ari
loki un bultas. Ticejumos izcilu vietu ienemis ziemelbriezu kults.
Laukskolas apmetne
9.gt. beigas pr.Kr.
Paleolita beigu posma apdzivota vieta. Apmetne atradas Rigas rajona,
Daugavas labaja krasta pie Salaspils Laukskolas majam; izrakumi izdariti
1967-1975 (vaditaja A.Zarina). Tur atrasti šim laikmetam raksturigie
krama priekšmeti - bultu gali, kasikli, griezni ( ap 1000) un krama
atškilas ( ap 900). Apmetne dzivojuši ziemelbriezu mednieki - Svidru
kulturas parstavji. Šis atklajums lauj precizet pirmo cilveku ienakšanu
Latvijas teritorija.
Kopš 1975 apmetnes vietu klaj Rigas HES udenskratuves udens.
Savacejsaimnieciba
Senakais cilveku sabiedribas iztikas nodrošinašanas veids.
Savacejsaimniecibas nozares ir medibas, zvejnieciba un dabas produktu
(augi, putnu olas, gliemenes) vakšana, kas aizvesturiskajas sabiedribas
parasti cieši saistitas un bija vienigais saimniecibas veids paleolita
un mezolita.
Latvijas teritorija senakas liecibas par savacejsaimniecibu
konstatejamas paleolita beigas (9.gt. beigas pr.Kr.), kad, sekojot
galvenajam medibu objektam - ziemelbriedim, teritorija ienaca pirmie
cilveki (pirmo cilveku ienakšana Latvijas teritorija; Laukskolas
apmetne). Klimatam klustot siltakam (klimats un vide aizvestures
perioda) un veidojoties vienlaidus mezu segai, Latvijas teritorija ar
blivo udenstilpnu tiklu kluva ipaši piemerota savacejsaimniecibas
sabiedribu dzivei. Mezos cilveki medija zverus un putnus, lasija senes,
ogas, edamas saknes, upes un ezeros zvejoja zivis un medija udensputnus,
vaca edamos gliemezus, Baltijas juras piekraste nodarbojas ar juras
zivju zveju un ronu medibam.
Plašaku priekštatu par savacejsaimniecibu mezolita un neolita sniedz
petijumi Lubana zemienes akmens laikmeta apmetnes. Šaja teritorija
intensivi mediti alni, meza cukas, briezi, stirnas, laci, tauri, mazak -
bebri, caunas, zaki. Ezeros un upes meditas meza piles, krikli, sejas
zosis, baltvaigu nirpiles, gulbji un citi udensputni. No zivim visvairak
zvejotas lidakas, sami, asari, zandarti, karusas. Vakti lazdu rieksti un
ezerrieksti, vilkvališu un purva sarmenu saknes, klingerites, balandas,
skabenes un citi partika izmantojami augi. Mezolita slanos konstatetas
meza avenu, zemenu un kazenu seklas. Ezerriekstu vakšana ipašu vietu
ienemusi Sarnates apmetne, kur atrasti lidz 45 cm biezi caumalu slani,
atrastas ari daudzas riekstu skaldamas valites.
Savacejsaimniecibai atbilst ari paleolita, mezolita un neolita
iedzivotaju materiala kultura (mezolita arheologiskie atradumi; neolita
arheologiskie atradumi; paleolita arheologiskie atradumi) un dzivesvietu
izvietojums ezeru un upju krastos, kur vienlidz sekmigi vareja
nodarboties ar dazadam savacejsaimniecibas nozarem.
Videja neolita blakus savacejsaimniecibai konstatetas senakas
razotajsaimniecibas pazimes Latvijas teritorija (Sarnates apmetne;
Zvidzes apmetne). Plašak pareja uz lopkopibu un zemkopibu sakas velaja
neolita (2100.-1500.g.pr.Kr.). Tomer ari neolita iztikas nodrošinašana
galvena loma joprojam palika savacejsaimniecibai, savu nozimi saglabaja
ari medibas un zveja.
Aizvesture
9.gt. beigas pr.Kr.-12.gs. beigas
Senakais posms cilveces vesture no cilvekveidigo butnu attistibas sakuma
lidz rakstibas izveidošanai (anglu prehistory, vacu Vorgeschichte). Ta
izpete balstita galvenokart uz arheologiskam liecibam. Musu valsti
aizvestures periods ilga no pirmo cilveku ienakšanas Latvijas teritorija
9.gt. beigas pr.Kr. lidz 12.gs. beigam, kad paradijas pirmie plašakie
rakstitie vestures avoti par musu zemes iedzivotajiem (Indrika hronika).
Aizvestures periodizacijai izmanto arheologisko periodizaciju (skatit
tabulu). Šim garajam laika posmam raksturigas ne tikai globalas
parmainas klimata un vide (klimats un vide aizvestures perioda), bet
šaja laika veidojas ari Latvijas teritorijas geografiskas aprises un
risinajas paši senakie notikumi. Pec ledaja atkapšanas attistijas augu
un dzivnieku pasaule. Klimats periodiem bija siltaks un mitraks, neka
tas ir musdienas, atbilstoši tam katra perioda radas ari atškiriga flora
un fauna.
Seno cilveku sabiedriba vairakus gadu tukstošus ilgušo
savacejsaimniecibu akmens laikmeta beigas nomainija razotajsaimnieciba.
Metalu laikmeta no lauksaimniecibas ka atseviška nodarbes joma atdalijas
amatnieciba un attistijas tirdznieciba. Lielas parmainas skara ari
sabiedribas strukturu, kas no mednieku bara pakapeniski attistijas lidz
agrinajam valstiskumam velaja dzelzs laikmeta. Notika parmainas ari
cilveku garigaja kultura - mednieku un baribas augu vaceju sabiedriba
valdošo pasaules uzskatu un religiskos priekšstatus nomainija zemkopju
un lopkopju sabiedribai raksturigie ticejumi. Šis parmainas sabiedriba
ir saistitas ari ar etniskajam parmainam aizvestures posma un daudzu vel
musu dienas lidz galam nenoskaidrotu etnosu ienakšanu. Ta neolita
laikmeta Latvijas teritorija ieradas kemmes-bedrišu keramikas kulturas
neseji, kurus zinatnieki uzskata par somu-ugru priekšteciem, bet
laikmeta beigas teritorija ienaca auklas keramikas un kaujas cirvju
kulturas neseji (pirmbalti). Dzelzs laikmeta veidojas un attistijas
Latvijas teritorija dzivojošas baltu un Baltijas somu ciltis (kurši,
seli, zemgali, latgali, libieši).
Velais dzelzs laikmets
9.-12.gs.
Dzelzs laikmeta posms, kura Latvijas teritorijas vietejas sabiedribas
sasniedza augstu attistibas limeni. No zemkopibas pilnigi atdalijas
amatnieciba, butiskas parmainas notika zemkopibas attistiba (saka
veidoties trislauku zemkopibas sistema, laukus apstradaja ar divzuburu
spilarklu un dzelzs lemesi, saka audzet rudzus, saimnieciba ieviesas
platasmens cirvis un rokas dzirnavas). Nozimigu vietu ieguva
dravnieciba, partikas sagade samazinajas medibu un zvejas nozime. Par
amatniecibas atdališanos liecina ari podnieku ripas paradišanas 10.gs.
beigas-11.gs., dzelzs un krasaino metalu apstrades pilnveidošanas
(damasceta terauda priekšmetu izgatavošana, sakot ar 11.gs., dazadas
bronzas un sudraba rotas un to izgatavošanas daudzveidigas
tehnologijas).
9.-12.gs. aktivaki kluva Latvijas teritorijas iedzivotaju tirdznieciskie
sakari ar kaiminu teritorijam. Par tirgotajiem ka sabiedribas virsslana
dalu liecina to apbedijumi, kuros lidzdotas bagatigas kapu piedevas (ka
ipaša senlieta - bronzas svarini un atsvarini). Tirdzniecisko sakaru
paplašinašanos labi atspogulo sudraba stienišu un ta laika austrumu un
rietumu monetu atradumi (arabu dirhemi, Rietumeiropas, galvenokart vacu,
ari skandinavu un anglosakšu feodalie denari;ari senakas monetas
Latvijas teritorija). Par galveno tirdzniecibas magistrali kalpoja
Daugava, butisku nozimi ieguva ari Gauja, Venta un Lielupe, attistijas
ari sauszemes tirdzniecibas celi. Latvijas teritorija ieveda galvenokart
bronzu un sudrabu, dargus audumus un ierocus (divasmens zobenus),
vadmalu, stikla krelles, kauri gliemezvakus, sali, bet izveda vasku,
zveradas, dzintaru, lopus.
Latvijas teritorija un tas iedzivotaji velaja dzelzs laikmeta biezi
mineti rakstitajos vestures avotos (skandinavu sagas, senkrievu un
Rietumvalstu hronikas; vietvardi mineti ari skandinavu runu akmenos).
9.gs. skandinavu vestures avotos paradas jedziens "Austrumu celš"
(Austrveg), ar ko apzimets ne tikai celš uz Austrumeiropu, bet ari pati
Austrumeiropa un Baltijas piekraste, ari Latvijas teritorija vispar.
Velaja dzelzs laikmeta cilveki dzivoja galvenokart pilskalnos un
senpilsetas. Kaut ari dazas iepriekšeja laikmeta mitnes tika pamestas
(Obzerkalns, Araišu ezermitne, Ketneskalns), citi pilskalni kluva par
nozimigiem politiskas un saimnieciskas dzives centriem (Daugmales
pilskalns; Mezotnes pilskalns; Talsu pilskalns; Jersikas pilskalns).
Piemeram 10.gs. Daugavas lejtece ik pec 20-40 km atradas pilskalns,
veidojot labi nocietinatu pilskalnu sistemu, kas lava vietejiem
iedzivotajiem kontrolet šo nozimigo satiksmes magistrali. Pastaveja ari
plašas nenocietinatas apmetnes - ciemi (Rauši, Martinsala, Laukskolas
ciems).
Velaja dzelzs laikmeta Latvijas teritoriju apdzivoja vairakas tautibas
jeb cilšu apvienibas, kas atškiras pec materialas un garigas kulturas -
kurši, latgali, zemgali, seli, libieši. Neskaidrs ir Indrika hronika
mineto vendu jautajums. Arheologiskie atradumi un rakstitie vestures
avoti liecina, ka ta laika sabiedriba bijusi izteikta profesionala,
mantiska un sociala noslanošanas. Veidojušies agrinie valstiskie
veidojumi. Rakstitajos avotos minetas vairakas dazadu tautibu apdzivotas
zemes: zemgalu teritorija - Tervete, Mezotne, Dobele, Dobe, Sparnene,
Silene, Rakte, Upmale; kuršu teritorija - Megava, Duvzare, Ceklis,
Piemare, Bandava, Pilsats, Miera Kursa, Zeme starp Skrundu un Zemgali;
latgalu teritorija - Jersika, Imera, Koknese, Talava, Atzele. Politiski
administrativaja attistiba visaugstako pakapi bija sasniegušas
atseviškas latgalu un selu zemes, piemeram, Jersikas un Kokneses
valstis, kuras Indrika hronika devetas par regnum. Jersikas valdnieks
Visvaldis devets par karali (rex autem de Gercike), valsts parvaldišanas
tiesibas vinš bija mantojis. Rakstitie vestures avoti min ari 4 lielakos
libiešu apdzivotos novadus - Daugavas, Idumejas, Turaidas un Metsepoles
zemes, kuras vel nebija kluvušas par agriniem valstiskiem veidojumiem.
Šo valstisko veidojumu un Latvijas teritorija dzivojošo baltu un
Baltijas somu tautibu mierigo attistibu partrauca vacu krustnešu
agresija 12.gs. beigas un 13.gadsimta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru