Rīga 2001
Saturs.
Ievads
Latviešu politiskā nacionālisma veidošanās
Nacionālisma attīstība 1.Pasaules kara laikā
Politiskais noskaņoums latviešu sabiedrībā 1917. gada sākumā.
Autonomijas prasība
Februāra revolūcija un “tautu pavasaris” Krievijā
Latviešu politiskās partijas
Politiska autonomija kā vienīgā demokrātiska un nacionāla prasība
Neatkarīgas Latvijas ideja
Secinājumi
Izmantotās literatūras saraksts
Ievads
Latviešu tauta laika gaitā
bija izbaudījusi, ko nozīmē dzīvot pēc lielvalstu diktātiem, kur primārais
izdevīgums tika pieskaņots pašām diktatorlielvalstīm, latviešu intereses
atstājot sekundārā plānā. Pašas tautas iniciatīva un nacionālās tieksmes tika
stingri ierobežotas, uzspiesta attiecīgās lielvalsts kultūra, kas nākotnē
draudēja ar latviešu nācijas izzušanu.Vietējie iedzīvotāji tika diskriminēti – uzskatīti
par neizglītotiem, maz saprotošiem, tātad mazspējīgākiem, atbildīgākos amatus
ieņēma lielvalstu ierēdņi, līdz ar to tas ietekmēja arī Latvijas ekonomisko un
sociālo situāciju. Latvieši bija padarīti par kalpiem savā zemē.
Nelielās latviešu inteliģences
pārstāvji saprata, ka tikai izglītota un gaiša tauta spēs vienoti organizēties
un pretoties patāvošajai situācijai, un mainīt kaut ko uz labo pusi. Sākās
salīdzinoši straujš izglītošanas process, kura sekas tālākajā nākotnē bija
neatkarīga Latvijas Republika.
Latviešu politiskā nacionālisma izveidošanās.
Latviešu nacionālā kustība iesākās 19.gs. vidū un deva spēcīgus
impulsus latviešu saimnieciskajai un kulturālajai rosmei. Taču jau 1880-tajos
gados šī kustība nonāca strupceļā, nespējot pāraugt politiskajā nacionālismā.
Ar piekāpīgu un lojālu izturēšanos pret krievu valdību tās vadoņi cerēja panākt
reformas Baltijas feodālajā iekārtā, kur joprojām dominēja baltvācu
muižniecība. Šādas taktikas pārstāvji, protams, nespēja radīt nekādu organizētu
pretestību pret cara valdības pārkrievošanas politiku, kas, sākot ar 1880- to
gadu otru pusi bija pieaugusi Baltijas valstīs. Šajā nacionālās ideoloģijas
apsīkuma un pieaugošās apspiestības laikmetā Latvijā izcēlās jauna kustība –
“Jaunā strāva”. Tā radās 1890-tajos gados un aptvēra latviešu inteliģences
jaunākos slāņus, kas pievērsās marksisma idejām. “Kritizējot pieticīgos un pret
cara valdību lojālos vecos tautiešus, Jaunā strāva aizvien vairāk naidīgi
nostājās pret latviešu nacionālajiem centieniem vispār, sekojot šķiru cīņas
sauklim: “Strādniekam nav tēvzemes”.”
No Jaunās strāvas izauga arī pirmā nelegālā politiskā partija –
Latviešu Sociāldemokrātiskā kustība. Un, neraugoties uz to, ka
Sociāldemokrātiskā kustība principā neatzina, ka latviešu tautai varētu būt
kopīgas nacionālas intereses, tieši šajā politiskajā partijā dzima latviešu
politiskais nacionālisms, un tieši šajās aprindās jau gadsimtu mijā sāka
veidoties tā nacionālā ideoloģija, kas spēcīgi izlauzās uz āru 1917.gadā. Šo
ideoloģiju laikā no 1900. līdz 1903. gadam izveidoja neliela latviešu
sociāldemokrātu grupa, kas kā politiski emigranti bija nonākuši Šveicē. (lieli
nopelni šajā jomā bija MiķelimValteram).Spēcīgus ierosinājumus tie bija guvuši
no austriešu sociāldemokrātu idejām nacionālajā jautājumā – prasība pēc
nacionāli kulturālas autonomijas un no Šveices federālās satversmes. “Viņu
programma nacionālajā jautājumā īsumā bija šāda:” Patvaldību nost! Krieviju
nost! Revolucionārā ceļā Krievija jāpārveido par nacionālu demokrātiju (valstu)
federāciju.”
1903. gadā šie
sociāldemokrāti atšķeļas no dogmatiskā marksisma piekritēju vairākuma un
nodibināja Latviešu sociāldemokrātu savienību (LSDS); 1913.gadā to pārveido par
Latvijas revolucionāro sociālistu partiju. Šīs savienības preses izdevumos tika
izteiktas un pamatotas latviešu politiskā nacionālisma idejas; par tām Latviešu
sociāldemokrātu savienība cīnījās 1905.gada revolūcijā, kad lielā Latviešu
sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) neiestājās par politisko autonomiju,
bet apmierinājās tikai ar prasību pēc demokrātiskas pašpārvaldes. Šīs
revolūcijas laikā demokrātiski noskaņotais redaktors, filozofijas doktors P.
Zālīte kādā sanāksmē nolasīja paša izstrādāto projektu. To var uzskatīt par
pirmo latviešu politiskās autonomijas projektu.
Arī pēc revolūcijas
apspiešanas skaitliski nelielā LSDS turpināja cīņu pret latviešu pilsonības
politisko bezrūpību un piekāpību krievu despotisma priekšā, kā arī pret LSDSP
vienaldzību nacionālajā jautājumā. Tomēr arī LSDSP iekšienē radās vairāki
ievērojami partijas darbinieki (mazinieki M. Skujenieks, Rainis, F. Cielēns
u.c.), kuri pauda nacionālisma idejas.
1912. gadā viens no
latviešu pārstāvjiem 3.Valsts domē, sociāldemokrāts (mazinieks) A. Priedkalns,
izstrādāja pašpārvaldes projektu, kas paredzēja Kurzemes un Vidzemes
apvienošanu vienā administratīvā vienībā. Tomēr nekādu lēmumu Valsts dome šajā
jautājumā nepieņēma.
1913. gadā sociāldemokrāts
– mazinieks M. Skujenieks Pēterpilī izdeva grāmatu, kurā prasīja no visiem
latviešu novadiem – Kurzemes, Vidzemes un Latgales – izveidot vienu pārvaldes
apgabalu – Latviju, kam dodama plašāka pašpārvalde un netraucētas nacionālās
kultūras attīstības iespējas
1. Pasaules kara
priekšvakarā (1913. – 1914. g.) M. Valters publicēja divus nozīmīgus darbus par
nacionālo jautājumu – Latviešu kultūrdemokrātija un Mūsu tautības jautājums,
Domas par Latvijas tagadni un nākotni, kuros viņš prasīja izveidot plašu
demokrātisku bāzi nacionālajai ideoloģijai, pasvītrojot latviešu vidusšķiras
nozīmi. Tā pat kā M. Skujenieks, viņš asi kritizēja sociāldemokrātu nihilismu
nacionālajā jautājumā un konservatīvo pilsoņu “pazemības garu” un vairīšanos no
politiskas cīņas. Latvijas autonomijas doma šajos darbos ir jau lielā mērā
nošķirta no sociāldemokrātiskās ideoloģijas un motivēta kā vispārēja latviešu
tautas prasība.1917. gadā M. Valters pārgāja jaundibinātās Latviešu zemnieku
savienības (LZS) rindās, un 1918. gadā bija iekšlietu ministrs neatkarīgās
Latvijas pirmajā ministru kabinetā. Tomēr viņš šajā ziņā nebija nekāds
izņēmums. Ļoti daudzi intelektuāļi atstāja sociāldemokrātu un revolucionāro
sociālistu partijas un pieslējās liberālajām partijām, kuru preses izdevumos
tie tālāk iestājās par nacionālajiem mērķiem. Šādā veidā politiskais
nacionālisms sāka aizvien vairāk izplatīties arī liberālo partiju aprindās.
Par konsekventāko latviešu politiskā nacionālisma ideju paudēju
pasaules kara laikā izvērtās laikraksts Dzimtenes Atbalss, kuru izdeva Maskavā.
Ap DzA pulcējās vairums rakstnieku, kas bija devušies bēgļu gaitās, kā arī
jaunās paaudzes publicisti.
Tomēr jāatzīst, sākoties 1.
Pasaules karam, latvieši nebija politiski organizēti (atskaitot nelegālos
pagrīdniekus – LSDSP un sociālrevolucionārus) un tātad plašāki tautas slāņi
nebija aktivizēti lielākiem politiskiem mērķiem. “Pēc 1905. gada revolūcijas
parādījās dažas latviešu pilsoņu “partijas” sakarā ar Krievijas Valsts domes
vēlēšanām , taču tās nebija nekas vairāk kā samērā īslaicīgas vēlēšanu
organizācijas un nekad neattīstījās par īstām politiskām partijām.” Tomēr
svarīgs fakts – šaurākās aprindās Latvijas autonomijas ideja bija jau skaidri
un noteikti deklarēta.
Nacionālisma attīstība 1.Pasaules kara laikā.
1. Pasaules karš radīja ļoti lielus zaudējumus un ciešanas
latviešu tautai, tādējādi deva spēcīgu impulsu nacionālajiem centieniem.
Gandrīz visu kara laiku Latvijas teritorija bija kaujas lauks. Tā kā Kurzemi
bija ieņēmis vācu karaspēks, Rīga arī bija apdraudēta, liela daļa latviešu
(~750 000) aizplūda kā bēgļi uz Krieviju, galvenokārt uz Pēterpili un Maskavu.
Arī daudzi inteliģences pārstāvji to starpā. Tautas posts, ko radīja karš
izraisīja lielu latviešu aktivitāti, kas izpaudās palīdzības organizēšanā
bēgļiem un centienos nostiprināt savas teritorijas aizsardzību.
1915. gadā izveidojās plaša Latviešu bēgļu apgādāšanas
organizācija ar nodaļām visās Krievijas malās un centrālkomiteju Pēterpilī.
Pazīstamu latviešu sabiedrisko darbinieku (J. Čakstes,V. Olava, A. Berga u.c.)
vadībā tā izvērtās par ievērojamu nacionālās dzīves centru. Tā paša gada vasarā
inteliģences pārstāvji ar Krievijas Valsts domes deputātu J. Goldmani
priekšgalā griezās pie krievu armijas virspavēlnieka ar lūgumu atļaut organizēt
brīvprātīgas latviešu karaspēka vienības dzimtenes aizsardzībai. Lai gan
Krievija šādu soli uzskatīja par bīstamu, raugoties uz saspringto situāciju
frontē, latviešu ierosinājumu atbalstīja. Radās Latviešu strēlnieku bataljoni.
Viņu patriotiskās cīņas Rīgas frontē, kuras ievēroja arī ārzemju prese,
saviļņoja un aizrāva latviešu tautu – šiem pulkiem bija ārkārtīgi liela nozīme
latviešu nacionālās pašapziņas celšanā.
Pasaules kara laikā latviešu deputāti Krievijas Valsts domē (
J.Goldmanis un J. Zālītis ) turpināja cīņu par tādas komūnālās pašvaldības
(“zemstvo”) piešķiršanu Baltijas guberņām, kādas pastāvēja Iekškrievijā. Par
Latvijas politisko autonomiju tie izvairījās runāt, jo baidījās, ka Krievijas
pretestība būs pārāk liela. Tikpat piesardzīgi bija bēgļu Centrālkomitejas
vadītāji Pēterpilī. Taču doma par Latvijas autonomiju jau bija izplatījusies
latviešu demokrātiskajā inteliģencē, un daži tās pārstāvji mēģināja ietekmēt
latviešu deputātus, brīdinot, ka tie zaudēs savu vadītāju lomu kā sabiedrībā,
tā strēlnieku pulkos. “ Joprojām izvairoties minēt prasību pēc politiskās
autonomijas, J. Zālītis, runājot Valsts domē 1916. gada februārī tomēr
izteicās: “ ...te bez kavēšanās jāieved zemstu iestādes...kā pārejas pakāpe uz
plašāku pašvaldību.””
1916. gadā Pēterpilī notika divas apspriedes nacionālajā
jautājumā. P. Zālīte tur nolasīja savu Latvijas autonomijas projektu, kas tagad
bija izstrādāts pēc Austrālijas satversmes parauga. Apspriežu dalībnieku
vairākums iestājās par to, ka jāprasa pilnīga valsts autonomija.
“Bijušais sociāldemokrāts J. Lapiņš skarbi kritizēja latviešu
pasivitāti nacionālajā politikā. Viņš rakstīja Līdumā 1916. Gada 28.
Jūnijā:”...šī autonomijas prasība ir visu attīstības spējīgo tautu prasības, un
ne tikai autonomijas. Kurš polis nav sapņojis par poļu ķēniņa valsti, kurš čehs
vai serbs nedzenas pēc savas tautas pilnīgas patstāvības. Bet šīs tautas taču
ir pilnīgi neattīstītākas par latviešu tautu, kurai būtu daudz vairāk tiesības
uz politisku patstāvību. Bet kas gan ir dzirdējis, ka latvieši runātu par
latviešu valsti...!” Kā turpinājums 1916. gada notikumiem latviešu sabiedrībā
pazīstams bija kļuvis sauklis “Brīvu Latviju brīvā Krievijā!”, kurš ļoti
populārs kļuva 1917. gada revolūcijas laikā.
Nozīmīgu nacionālu darbu pasaules kara laikā veica latviešu
politiskie emigranti Šveicē. Mazinieks F. Cielēns 1915.gada oktobrī Bernē
izstrādāja detalizētu Latvijas politiskās autonomijas projektu, kuru apsprieda
emigrantu grupas Rietumeiropā. Viņa ierosmē 1916. gada sākumā nodibināja
Latviešu nacionālo komiteju Šveicē; par tās priekšsēdi ievēlēja Raini. Šī
komiteja centās propagandēt Latvijas autonomijas ideju Rietumeiropā un
protestēja pret vācu aneksijas un pārvācošanas plāniem Baltijā, cenšoties
Latvijas jautājumu padarīt par internacionālu problēmu. Šī komiteja gan drīz
sašķēlās, tomēr tās atsevišķie locekļi turpināja iesākto darbu.
Politiskais noskaņojums latviešu sabiedrībā 1917. gada sākumā.
Autonomijas prasība.
1917. gada sākumā latvieši bija pievērsušies Ziemassvētku kauju
notikumiem, kurās, daļēji krievu valdības nemākulīgas un nesaudzīgas rīcības
dēļ, (laikā cīņās netika iesaistītas rezerves) latviešu strēlnieki pazaudēja ap
8 000 kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo. “Latviešu strēlnieki, kas gāja
cīņā ar ārkārtīgu sparu un pašaizliedzību, jutās vīlušies un sašutuši.
Izplatījās baumas par krievu armijas nodevību un galma aprindu nodevību pret
latviešu strēlniekiem.”
Latviešu pulki bija gan ieguvuši slavu kā 12. Armijas izlases
vienības, un ar tiem lepojās visa tauta, bet politiskā laukā latvieši joprojām
nevarēja uzrādīt nekādus panākumus. Viņu lojalitāte pret Krieviju kara gados
bija sagādājis tikai lielus materiālos un dzīvā spēka zaudējumus. 1917. gada
sākumā latviešu sabiedrībā bija jūtama vilšanās un neapmierinātība ar politisko
situāciju. Sevišķi neapmierināts ar politisko situāciju un latviešu sabiedrības
nostāju bija demokrātiski un nacionāli radikālais laikraksts Dzimtenes Atbalss
Maskavā. “1917.gada sākumā DzA publicēja vairākus rakstus, kuros prasīja
izveidot īsti latviski politisku orientāciju un efektīvāku politisku propagandu
ārzemēs. DzA norādīja, ka latviešiem neder krievu politisko partiju novērtējumi
un ka Latvijas ideāls jāizsaka skaidri un noteikti. Šie nacionālie demokrāti
tomēr vēlējās nākotnes Latvijā sadarbību ar baltvāciem, ietekmējoties no
Beļģijas piemēra. 21. Februārī DzA šis laikraksts deklarēja, ka Latvijai līdzšinējā
feodālā landtāga vietā jābūt demokrātiski vēlēta likumdošanas iestāde – Saeima
un autonoma satversme. Desmit dienas vēlāk DzA precizēja savu viedokli,
publicējot “Latvijas vienības pamata principus”. Tas bija īss, astoņos punktos
ietverts, Latvijas politiskās autonomijas projekts: Latvijā ietilpst visi
latviešu novadi, t.i., Kurzeme, Vidzeme un Latgale, Latvijas iedzīvotājiem ir
savas īpašas pilsoņu tiesības un sava demokrātiski ievēlēta likumdevēja Saeima,
sava administratīvā un nodokļu sistēma, sava nacionālā banka un finanšu
pārvalde, savas īpašas tiesas, nacionālā skola un nacionālā baznīca, kā arī
sevišķa pašvaldība Latvijas dažādajiem novadiem, kas piemērota to īpatnībām.”
Tātad Latvijas politisko autonomiju aktīvākā liberālā grupa (J.
Akurāters, L. Laicēns, V. Eglītis u.c.) atklāti deklarēja jau pirms 1917. gada
februāra revolūcijas, reizē publicējot vadlīnijas autonomas Latvijas
satversmei.
Kaut kāda sakarība starp F.Cielēna autonomijas projektu Šveicē un
šo pilsonisko demokrātu legālā laikrakstā izteikto autonomijas prasību nav
saskatāma, tomēr pastāv minimāla varbūtība, ka pēdējā ietekmējusies no pirmās
autonomijas prasības (F. Cielēns 1915.gada oktobrī Bernē izstrādāja detalizētu
Latvijas politiskās autonomijas projektu, kura norakstu izdevās slepeni ievest
arī Krievijā).
“1917. gada 5. februārī radikāli demokrātiskais laikraksts
“Jaunais vārds” (iznāca Rīgā)iespieda kādu rakstu nacionālajā jautājumā, kas
radīja lielu ievērību latviešu sabiedrībā. Tā autors bija politiskais
trimdinieks Šveicē Rainis, kas nosodīja savu partijas biedru sociāldemokrātu
vienaldzību pret pārkrievošanas politiku un prasīja aktīvu nacionālu politiku
arī no strādnieku puses. Šis jautājums aktualizējās sakarā ar pēkšņām
politiskām izmaiņām cara impērijā. ”
Februāra revolūcija un “tautu pavasaris” Krievijā.
“1917. gada revolūcija bija
spontāna un anonīma, to nevadīja neviena politiska partija .“ No revolūcijas
haosa izveidojās divvaldība: nevarīgā liberālā pagaidu valdība un ietekmīgā
Pēterpils strādnieku un kareivju deputātu padome ar tās Izpildu komiteju
priekšgalā. Pilsonisko tiesību un brīvību proklamēšana deva patvaldības laikā
apspiestajām nelegālajām kreisajām partijām un nekrievu tautu nacionālajām
kustībām līdz tam neiedomājamas darbības iespējas. No tā brīža politisko dzīvi
Krievijā noteica šo divu spēku neatlaidīgie centieni pilnīgi pārveidot krievu
koloniālo impēriju. Dabiski, ka arī latviešus pēkšņā revolūcijas uzvara
pārsteidza. Latviešu pilsoņu aprindās visātrāk politisko situāciju un jaunas
iespējas apjauta tie demokrātiskie spēki, kas pulcējās ap Dzimtenes Atbalsi
Maskavā. “Tas ir pavasara negaiss, pēc kura mums jāgaida un jāprasa politisks
pavasaris... lai uzgavilējam brīvai, atjaunotai, autonomai Latvijai!
Pilsoniskās brīvības vēl nav nacionālās brīvības...Tagad mums vajag būt
latviešiem vēl vairāk nekā līdz šim.” Turpat citā rakstā tika pasvītrots, ka
laiks ir dārgs un var notikt, ka saukļi paliek tikai uz papīra. Tāpēc
latviešiem jārada kopīgs politisks centrs, kas izteiktu visas tautas gribu – Latviešu
Nacionālpadome. “DzA prasību pēc politiskās autonomijas formulēja tādā veidā,
ka jāsasauc Latvijas Satversmes Sapulce un Krievija jāpārveido par demokrātisku
republiku federāciju. Latviešiem savā teritorijā nekavējoties jāpārņem visas
valdības iestādes un tajās visām darīšanām jānotiek latviešu valodā. Nebija
vairs otras tādas valsts pasaulē, kur mazo tautu nacionālās brīvības tika tādā
mērā kājām mīdītas, vajātas un nomāktas, kā tas bija vecajā Krievijā – šajā
briesmīgajā cietumu un karātavu zemē.” Latviešu laikraksti Rīgā apmierinājās ar
to, ka vienkārši atreferēja politisko pārmaiņu norisi valstī. DzA politiskās
aktivitātes trūkumu Latvijā skaidroja:” Latvijā vairs nav tautas dzīvāko spēku.
Jaunā paaudze mobilizēta, inteliģence, bez maziem ieņēmumiem izklīdusi pa
lielākiem Krievijas
kuši tikai lielie šeptinieki, marodieri, veči un tās desmitiem
tūkstošu sievietes, par kurām pēdējā laikā tik daudz rakstīja visas latviešu
avīzes...Latvijā tagad valda miegs, kara disciplīna, nauda un viegla izprieca...izeja
ir viena un vienkārša – latvju inteliģencei jādodas uz Latviju.”
Latviešu politiskās partijas.
Kad izcēlās februāra revolūcija, latviešu liberālajiem spēkiem
nebija savu politisko partiju. Tāpēc tie atradās daudz sliktākās izejas
pozīcijās nekā sociāldemokrāti, kuriem bija ilga pieredze politiskajā cīņā,
organizatoriskajā un propagandas darbā. (Sociāldemokrāti bija vadījuši 1905.
gada plašo revolucionāro cīņu Latvijā un viņu partija, kaut nelegāla, bija
pazīstama tautā). Kamēr sociāldemokrātu darbība Latvijā pirmajā laikā pēc
februāra revolūcijas norisinājās stipri mazinieku ietekmē, tikmēr Maskavā un
Pēterpilī tie darbojās lielinieku vadībā. Lielinieku rokās jau no 1914. gada
atradās partijas CK un turpmākajos mēnešos tiem izdevās savai ietekmei pakļaut
visu strauji augošo LSD. Pēterpilī jau kopš 1915. gada darbojās latviešu
sociāldemokrātu pagrīdes organizācija, t.s., Prometeja latviešu rajons, un
latviešu lielinieku vadonis P. Stučka bija viens no tiem diviem lieliniekiem,
kurus pašā sākumā ievēlēja Petrosoveta Izpildu komitejā. 20.martā Prometeja
rajons Pēterpilī sāka legāli izdot laikrakstu “Cīņa”, kura redakcijā noteicošā
loma bija lieliniekiem. Jau dienu agrāk Maskavā LSD CK bija izdevusi laikrakstu
“Sociāldemokrāts”. Pēc revolūcijas, noskaidrojoties stāvoklim, “Cīņa” kļuva par
CK oficiālo laikrakstu, bet “Sociāldemokrāts” pārņēma Krievijā izkaisīto
latviešu sociāldemokrātu aprūpi. Divus mēnešus vēlāk LSD pārcēla savu galveno
darbību uz Latviju. Labā spārna latviešu sociāldemokrāti, kas negribēja
piekļauties lielinieku vadītajai LSD, sāka 1917. gada martā Pēterpilī izdot
“Strādnieku Avīzi”, kas sevišķi pasvītroja latviešu tautas nacionālās
intereses.
Pēc revolūcijas uzvaras legālu darbu Rīgā uzsāka arī 1913. gadā
dibinātā Latvijas revolucionāro sociālistu partija (sociālrevolucionāri), kas
praktiski bija Latviešu sociāldemokrātu savienības pēcnācēja. “Tā bija neliela
radikālas inteliģences partija, kas izbeidza savu darbību ap 1920. gadu, daļai
partijas biedru pieslienoties kreisā spārna pilsoņu partijām, daļai – pie 1918.
gadā atjaunotās LSDSP. Revolucionāro sociālistu laikraksts bija “Darba Tauta”,
kas sāka iznākt 1914. gada 1. maijā.”
Marta beigās sāka organizēties dažas nelielas pilsoņu partijas –
Radikāldemokrātiskā partija, par kuras laikrakstu kļuva “Jaunais Vārds” un
Republikāniskā partija, kuras vadībā bija daži jaunāki advokāti (Ķempelis,
Zēbergs). Pēterpilī izveidojās vēl kāda neliela centa partija – Demokrātiskā
partija, kuras locekļi nāca no laikraksta “Jaunā Dienas Lapa” aprindām un
turpmākajos gados kopā ar radikāldemokrātiem un citām liberālajām grupām
ieplūda Demokrātiskā Centra partijā, kura tika dibināta 1922. gadā. Marta
beigās Rīgā nodibinājās arī neliela ekskluzīva organizācija - Latvju
Neatkarības Apvienība, kas apvienoja vairākus redzamus sabiedriskus
darbiniekus.
Par lielāko pilsonisko partiju izvērsās Latviešu Zemnieku
Savienība (LZS), kas oficiāli nodibinājās 1917. gada 12. maijā Valkā. Par tās
vadoni kļuva agronoms Kārlis Ulmanis (Latvijas pirmais ministru prezidents),
par partijas preses orgānu laikraksts “Līdums“. Viens no LZS veiklākajiem
politiķiem bija Z. A. Meierovics (Latvijas pirmais ārlietu ministrs). Latviešu
sociāldemokrātu savienības dibinātājs un nacionālais ideologs Miķelis Valters (Latvijas
pirmais iekšlietu ministrs) arī pieslējās LZS. Kopīgais visām iepriekšminētām
partijām – tās vēl neviena neprasīja pilnīgu atdalīšanos no Krievijas, bet
iestājās par vairāk vai mazāk plašu politisku autonomiju. Vistālāk nacionālajās
prasībās gāja Latviešu nacionāldemokrātiskā partija (LNDP), ko nodibināja
Maskavā tās aprindas, kas pulcējās ap “Dzimtenes Atbalsi”. “Šī partija prasīja
visu latviešu novadu apvienošanu autonomā Latvijas valstī, kas tad ietilptu
Krievijas federatīvajā republikā. Latvijas iekārtu un pārvaldi noteiktu
demokrātiski vēlēta Saeima, Latvijai ir sava nacionāla banka un tiesu sistēma,
sava satiksmes līdzekļu pārvalde un nacionāls karaspēks; latviešu valoda ir
valsts valoda, bet minoritātēm tiek garantēta valodas brīvība skolās, tiesā un
administrācijā; bezzemnieki apgādājami ar zemi, sadalot valsts un
lielgruntnieku zemes īpašumus, jāizveido moderna sociālā likumdošana
(jānodibina arī šķīrējtiesa starp darba devēju un ņēmēju), un visi sociālās
apdrošināšanas izdevumi jāsedz darba devējam un valstij; nacionālās kultūras
veicināšanai jābūt vienam no valsts galvenajiem uzdevumiem.” LNDP 1917.gada
jūlijā pārcēlās uz Latviju, kur Cēsīs sāka izdot partijas oficiālo laikrakstu
“Brīva Latvija”.
Politiska autonomija kā vispārīga demokrātiska un nacionāla
prasība.
Tās nacionāli politiskās
prasības, kuras gadsimta sākumā formulēja LSDS, drīz vien pēc 1917. gada
februāra revolūcijas kļuva par visplašāko latviešu tautas aprindu, partiju un
organizāciju prasībām. Sauklis “Brīvu Latviju brīvā Krievijā!” Taču par tā
saturu īstas skaidrības nebija: mazākais, ko ar to domāja politiskie spēki (arī
lielinieki), bija apvienota, autonoma Latvija (t.i. Kurzeme, vidzeme, Latgale)
ar plašu demokrātiski vēlētu pašpārvaldi; kā arī politiskie spēki iestājās par
tautu pašnotieikšanās tiesībām. Atšķirības dažādajos autonomijas projektos
vairums bija vienā punktā – attiecības ar Krieviju.”Nacionālās ideoloģijas
attīstība turpmākajos mēnešos notika ļoti strauji un agrākie autonomijas
projekti ātri “novecoja”. 4. martā Rīgā sanāca 48 dažādu latviešu organizāciju
pārstāvji, kas nodibināja Rīgas Sabiedrisko Organizāciju Padomi un pieņēma
rezolūciju autonomijas jautājumā, kur teikts: Latvijai jābūt nedalītai un
autonomai provincei…Latvijai jātiek pārvaldītai no (demokrātiski vēlētas)
Saeimas Rīgā…Saeima no sava vidus ievēl padomi, kas sastāv no 10 personām.
Padome ir Saeimas izpildu orgāns…”Rezolūcijā arī prasīts, lai nekavējoties
tiktu ievēlētas demokrātiskas pašvaldības iestādes un mēneša laikā izstrādāts
Latvijas autonomijas projekts.” Šī rezolūcija neapmierināja nacionālos spēkus,
jo tie vēlējās, lai Latvija ir valsts, ne province (pašvaldība).
25. un 26. martā Valmierā
sanāca Vidzemes Zemes Sapulce. Par sapulces uzdevumiem referēja Vidzemes
komisāra A. Priedkalna vietnieks K. Ulmanis. Sapulce ievēlēja Vidzemes Zemes
Padomi un autonomijas jautājumā pieņēma šādu rezolūciju:”Latvijai jābūt
autonomai un nedalāmai Krievijas provincei ar plašām pašnoteikšanās tiesībām.”
Arī šī rezolūcija neapmierināja nacionāli aktīvās aprindas, jo no iepriekšējās
ar neko gandrīz neatšķīrās. Viņi uzsvēra:”Latvijai jātop par demokrātisku
republiku Krievijas tautu republiku savienībā, nav jāgaida rīkojumi no
Pēterpils, bet jārīkojas pašiem.”
Maija sākumā Tērbatā sanāca Kurzemes Zemes Sapulce. Tika ievēlēta
Kurzemes Zemes Padome un J. Čakste izraudzīts par Kurzemes pagaidu komisāru.
Tam, protams, bija dekoratīvs rakturs, jo Kurzemi bija okupējis vācu karaspēks.
Par Latvijas autonomiju šī sapulce pieņēma jau daudz radikālāku lēmumu:”Latvija
ir autonoma valsts Krievijas valstu federācijā; Latvijas pamatiekārtu noteic
Latvijas Satversmes Sapulce; Latvijai ir savs nacionāli teritoriāls karaspēks
jeb tautas milicija; Latvijas un Krievijas savstarpējās attiecības precīzēs
(noteiks) Latvijas Satversmes Sapulce.”
Tai pašā laikā Rēzeknē notika Latgales Zemes Sapulce (Latgales
kongress), kas ievēlēja Latgales Pagaidu Zemes Padomi un pieņēma rezolūciju
“par apvienošanos ar autonomu Latviju Krievijas federatīvā republikā, paturot
Latgalei īpašas pašvaldības tiesības.” Tātad Latvijas autonomija 1917. gada
pavasara mēnešos bija kļuvusi par vienu no visvairāk daudzinātajām latvieši
politiskajām prasībām.
Neatkarīgās Latvijas ideja.
Pirmajos divos mēnešos pēc
1917. gada februāra revolūcijas vēl nekur presē un diskusijās nemana domu par
Latvijas pilnīgu atdalīšanos no Krievijas, tomēr jau maijā presē tiek norādīts,
ka zināmos apstākļos kara nobeigumā var izveidoties neatkarīga, neitrāla
Latvija. Vairāk gan tiek apspriesta pēc iespējas plašāka Latvijas autonomijas
ideja. Visaktīvākie šajā ziņā bija nacionāldemokrāti Maskavā (E. Blanks, A.
Bergs, L.Laicens u.c.),kas sadarbojās ar citām nekrievu tautām, kas cīnījās par
nacionāliem mērķiem. Tomēr Krievijas Pagaidu valdība neizrādīja nekādu
vēlēšanos ievērot apspiesto nekrievu tautu sākumā visai mērenās un taisnīgās
prasības. Tā centās visādā veidā novilcināt šo prasību īstenošanu, parasti
atsaucoties uz to, ka šādi jautājumi jāizšķir Krievijas Satversmes Sapulcei,
kuras sasaukšanu Pagaidu valdība vienmēr atlika uz vēlāku laiku. Šī
vilcināšanās taktika radīja sašutumu nekrievu tautu vidu vēl jo vairāk tāpēc,
ka Pagaidu valdība pretojās tādām reformām, kas bija viegli izdarāmas
(piemēram, nacionālās valodas lietošana skolās). Sekas – nacionālās kustības
strauji radikalizējās. Jūnijā Viskrievijas padomju kongresā kongresa nacionālā
sekcija prasīja nekavējoties izdarī Krievijas decentralizāciju un uzaicināja
Pagaidu valdību izdot deklarāciju par visu tautu pašnoteikšanās tiesībām un
valodu vienlīdzību (krievu valoda paliek valsts valoda), bet izteicās pret
patvarīgu nacionālā juatājuma atrisināšanu pirms Satversmes Sapulces
sanākšanas. “Nacionāldemokrāti vel skaidrāk deklarēja savus mēķus. E. Blanks:”
Latvijai nav pienākumu pret Krieviju, bet gan otrādi…Latvietim jāsaprot, ka
viņam ir tiesības pilnīgi atdalīties no Krievijas, un, ja tikai Latvijas
prasības pēc suverenitāts būs nobriedušas, mēs pacelsim karogu par Latvijas
maksimālo prasību, par suverēnu Latviju…” 5. jūlijā pagaidu valdība beidzot
apstiprināja vidzemes pagaidu pārvaldes likumprojektu, bet nepieļāva Latgales
apvienošanu ar Vidzemi. Tas satrauca plašas aprindas, jo par vienotu Latviju
iestājās visi latviešu politiskie virzieni. “DzA
“Caur revolūciju uz
Apvienotu Latviju!” Krievijas un Latvijas kultūrām nav nekā kopīga…federācija
ar Krieviju nav mūsu ideāls, bet tikai kompromiss. Mūsu ideāls ir suverēna
Latvija. Otrā pakāpe uz leju – Latvijas-Lietuvas republika un trešā pakāpe, vēl
zemākā pakāpe – federācija ar Krieviju. Pēc tam nāk Latvijas pašnāvība… Krievija
pati atrodas pilnīga bankrota priekšvakarā. Tāpēc labāk, ja mēs cenšamies
Latvijas likteni šķirt tālāk no Krievijas likteņa…Latvija ir pietiekoši liela,
lai varētu prasīt pilnīgi neatkarīgas republikas garantiju no citām Eiropas
lielvalstīm…Kā jau zināms, šo ideju atbalsta ASV…mums nav ne mazākā iemesla
atteikties no pilnīgi suverēnas latviešu valsts nodibināšanas idejas…tas ir
viens no vistuvākajiem mūsu tagadējā momenta politiskajiem mērķiem…ar lielu
steigu jāstājas pie Latvijas Satversmes Sapulces sasaukšanas…kurai visādā ziņā
jānotiek pirms Krievijas Satversmes Sapulces…”
Varam konstatēt, ka jau 1917.gada jūlijā vai augustā latviešu
politiskā nacionālisma attīstība bija sasniegusi savu visaugstāko pakāpi,
nonākot pie neatkarīgas Latvijas idejas. Tās aizstāvji pie tam uzskatīja šo
mērķi par pilnīgi reālu un domāja, ka tā īstenošana var notikt pat vistuvākajā
nākotnē. Viņi arī lielos vilcienos norādīja, kāds ceļš ejam šī mērķa
sasniegšanai. Šo vīru politiskā nojauta izrādījās pareiza. No suverenitātes idejas
deklarēšanai līdz pirmajiem organizatoriskajiem priekšdarbiem neatkarības
īstenošanā pagāja tikai daži mēneši.
Secinājumi.
Latvijas Rebublikas neatkarība tika panākta, pateicoties
izglītotiem cilvēkiem un, protams, zināma mēra sakritībām, kas radīja labvēlīgu
situāciju. Ja skatās uz Latvija autonomijas projektiem, arī tos visus
izstrādāja gudri un izglītoti cilvēki. Tomēr primāri būtu jāmin aktīvi
darbojošās personas, jo vienkārši labvēlīgā situācija bez attapīgiem cilvēkiem
nebūtu daudz devusi neatkarības iegūšanai. Pateicoties izglītības pieaugumam,
Latvija sāka veidoties interešu grupas, dažādas organizācijas, politiskās
partijas (gan nelegālas), kuras nebija mierā ar pastāvošo iekārtu (neizglītota
tauta nemācētu kompakti paust savu viedokli ). Viennozīmīgi – tauta nebija
mierā ar pastāvošo iekārtu, bet tikai augot tās izglītības līmenim, tā korekti
spēja formulēt savu nostāju un droši uzstādošāk prasīt izmaiņas, kas realizējās
autonomijas projektos un, radikalizējoties idejām, Latvijas neatkarības
iegūšanā.
Izmantotās literatūras saraksts.
1. Arnis, E. Latvju tautas politiskā atmoda. – Rīga: 1934, 12. –
14. lp.
2. Arnis, E. Proletārietis, 1903, nr. 11, cit., 34. – 36. lp.
3. Atskats uz revolūcijas dienām // Cīņa, 1917. gada 22. februārī,
nr. 1, 4. lp.
4. Blanks, E. Uz Latviju // Dzimtenes Atbalss, 1917. gada 23.
martā, nr. 26, 3. lp.
5. Blanks, E. Kurzemes Zemes Sapulce // Dzimtenes Atbalss, 1917.
gada 6. maijā, nr. 35, 1. – 2. lp.
6. Dzimtenes Atbalss, 1917.gada 15.februārī, nr. 13, 1. – 2. lp.
7. Dzimtenes Atbalss, 1917. gada 20. februārī, nr. 18, 1. lp.
8. Dzimtenes Atbalss, 1917. gada 7. aprīlī, nr. 28, 3. lp.
9. Jaunas partijas // Dzimtenes Atbalss, 1917. gada 5. aprīlī, nr.
26, 2. lp.
10. Latvijas PSR vēsture II, Rīga: 1955, 364. lp.
11. Latvijas valsts pasludināšana, Rīga: Madrij, 1998., 13. – 17.
lp.
12. Līdums, 1916.gada 15. februāris, nr. 35, 2. lp.
13. Līdums, 1916. gada 15. jūnijā, nr. 133, 1. – 2. lp.
14. Muške, D. Kritiskā brīdī // Dzimtenes Atbalss , 1917. gada 5.
augusts, nr. 60, 2. lp.
15. Nacionālais jautājums // Dzimtenes Atbalss, 1917. gada 11.
jūlijā, nr. 48, 3. lp.
16. Pirmā biedrību sapulce // Līdums, 1917. gada 8. marts, nr. 56,
1. – 2. lp.
17. Poriets, J. Sāpju ceļš. – Rīga: 1932., 160. – 171. lp.
18. Rubulis, J. Latgales latviešu kongress Rēzeknē // Latvju
Ziņas, 1952. gada 6. jūnijā, nr. 23
19. Švābe, A., Latvijas vēsture 1800 – 1914. – Stokholma, 1958,
734. lp.
20. Upīts, K. Vecais Krievijas režīms un Eiropas reakcija //
Dzimtenes Atbalss , 1917. gada 21. februārī, nr. 19, 2. lp.
21. Zemes sapulce valmierā // Līdums, 1917. gada 28. marts, nr.
61, 7. – 8. lp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru