Jaunlatviešu kustība

Latviešu nacionālisma kustības aizsācējus parasti dēvē par jaunlatviešiem. Izcilākie jaunlatvieši bija Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons un Juris Alunāns.

Jūras izsmelšanas biedrība.

Par jaunlatviešu kustības aizsācēju var uzskatīt lauku māju rentnieka dēlu  Krišjāni Valdemāru. 19. gadsimta četrdesmitajos gados viņš Ēdolē izveidoja pirmo latviešu kultūras biedrību, kas saucās Baltijas jūras izsmelšanas biedrība. Tā tika radīta, lai izglītotu vietējos jauniešus, taču tās statūti bija uzrakstīti humoristiskā garā. Valdemārs izveidoja pirmo latviešu publisko bibliotēku un kori. Vērodams muižnieku un zemnieku attiecības, Valdemārs nonāca pie domas, ka latviešu zemniekiem traucē zemais izglītības līmenis un likumu nezināšana. Viņš nolēma turpināt savu izglītību. Tā kā vietējais muižnieks tam pretojās un bez ieteikuma ģimnāzijā iestāties nevarēja, Valdemārs devās pie Baltijas ģenerālgubernatora un panāca viņa atbalstu. 24 gadu vecumā Valdemārs iestājas Liepājas ģimnāzijā. To pabeidzis, viņš devās studēt uz Tērbatu.

Tērbatas studentu pulciņš.

Šajā laikā Tērbatā jau darbojās daudzi izglītoti latvieši, taču viņi kaunējās no savas tautības un runāja vācu valodā. Lai veicinātu šo cilvēku nacionālo pašapziņu, Valdemārs pie savām durvīm pielika uzrakstu "Latvietis". Viņam izdevās sapulcināt ap sevi līdzīgi domājošus jauniešus. Ievērojamākie bija Krišjānis Barons un Juris Alunāns. Studiju laikā visi trīs aktīvi rakstīja latviešu valodā iznākošajām avīzēm, īpaši “Mājas Viesim”. Valdemārs studēja tautsaimniecību un valodniecību. Viņš uzskatīja, ka latviešiem jāiemācās prasmīgi saimniekot un jākļūst turīgiem. Jāmeklē ceļš, kā palielināt savus ienākumus. Viņš uzskatīja, ka latvieši var gūt lielu peļņu, dodoties jūrā. Krišjānis Barons bija Struteles muižas vagara dēls un muižas rentnieka audžudēls. Tērbatā viņš studēja matemātiku un astronomiju. Barons centās saviem tautiešiem skaidrot dažādas dabas zinības. Juris Alunāns bija turīga latvieša dēls, kura vecāki nomāja Jaunkalsnavas muižu. Viņš studēja gan tautsaimniecību, gan valodas. Kad Baltijas vācieši apgalvoja, ka latviešu valoda ir pārāk nabadzīga, lai tajā tulkotu pasaules literatūras izcilākos darbus, Juris Alunāns uzrakstīja  krājumu Dziesmiņas. Tajā bija daži paša Alunāna dzejoļi, bet pārsvarā izcilu pasaules dzejnieku darbu tulkojumi. Jaunlatviešu raksti saniknoja Baltijas vāciešus. Viņu darbus aizliedza publicēt laikrakstā “Mājas Viesis”.

Pēterburgas avīzes.

 Nākamo reizi jaunlatvieši satikās Pēterburgā, kur Valdemārs pēc studijām bija ieguvis augstu ierēdņa amatu.

Rakstus par jūrniecību Krišjānis Valdemārs bija publicējis arī Krievijas presē. Tolaik krievu valdība asi pārdzīvoja zaudējumu Krimas karā un centās modernizēt valsti, tajā skaitā arī floti. Valdemārs izvirzīja ideju, ka par jūrniekiem varētu kļūt vietējo tautu pārstāvji, arī zemnieki. Šī doma ieinteresēja cara radinieku, lielkņazu Konstantīnu. Līdz ar to Valdemārs ieguva krievu ierēdņu vidū lielu ietekmi. Viņam izdevās panākt, ka 1864. gadā Ainažos tika izveidota pirmā akadēmija, atvēra arī citur Latvijā un Krievijā. Izmantojot savu ietekmi, Valdemārs nodibināja laikrakstu “Pēterburgas Avīzes”. Tas iznāca Pēterburgā un līdz ar to bija neatkarīgs no vācu baroniem. Ap “Pēterburgas Avīzēm” sāka pulcēties jaunlatviešu ideju atbalstītāji, kas nevarēja brīvi darboties Latvijā. Pirmais numurs iznāca 1862. gadā. Redaktori bija Juris Alunāns un Krišjānis Barons. Pēterburgas avīzēs jaunlatvieši turpināja izglītot latviešus, bet satīriskajā pielikumā "Zobugals" viņi izsmēja atpalikušos vācu muižniekus un mācītājus, kurus devēja par bizmaņiem (nosaukums radies no tā, ka daudzi muižnieki un mācītāji bija saglabājuši 18.gs tradīciju nēsāt bizes). “Pēterburgas Avīzes” izraisīja tik lielu naidu vācu muižniekos, ka pēc nepilniem trijiem gadiem tās aizliedza. Pēc šiem notikumiem jaunlatvieši izklīda pa Krieviju. Alunāns drīz vien mira, Valdemārs turpināja  veicināt jūrniecības attīstību, bet Krišjānis Barons dzīvoja un strādāja par mājskolotāju Krievijas muižās. Mūža otrajā pusē viņš sāka vākt un kārtot latviešu tautasdziesmas.

Atis Kronvalds.

 Jaunlatviešu darba turpinātājs bija Atis Kronvalds. Viņu, māju rentnieka dēlu, par savu audžu dēlu bija pieņēmis kāds vācu mācītājs. Līdz ar to Kronvalds varēja izglītoties Berlīnē. Pēc tam viņš strādāja skolotāju seminārā Tērbatā. Kronvaldu interesēja pedagoģija un valodas. Viņš rīkoja latviešu literāros vakarus. Viņš ieteica latviešiem atteikties no daudziem aizgūtiem vārdiem un to vietā radīja latviešu vārdus. Viņš ieviesa Tādus vārdus kā cietoksnis, dzeja, dziedonis, glezna, līdzeklis, loma, vēstule, vēsture un citus. No Kronvalda literārajiem vakariem pamazām izauga latviešu studentu apvienība "Lettonia". Meklējot apvienībai ģerboni, students -vēsturnieks Grīnbergu Jānis Atskaņu hronikā atrada ziņas , ka latgaļiem esot bijis sarkanbaltsarkans karogs . To sāka lietot jaunā studentu apvienība un vēlāk - visa latviešu tauta.

Latviešu biedrības.

Jaunlatvieši bija tikai neliela kopa ar vienotiem uzskatiem. Bet 60-tajos gados izglītotie latvieši nolēma, ka ir nepieciešams izveidot biedrības, kuras apvienotu visus izglītotos latviešus. Dažādās Latvijas pilsētās pamazām sāka veidoties latviešu biedrības. Pirmo latviešu biedrību 1868. gadā Rīgā izveidoja ierēdnis un tautsaimnieks Bernhards  Dīriķis kopā ar pirmo latviešu arhitektu Jāni Baumani un rūpnieku Rihardu Tomsonu. Tās karogā bija rakstīts  “ Stāvi stipri, strādā droši!” Šajā biedrībā darbojās vairākas komisijas. Katra bija veltīta kādai nozarei. Biedrība izdeva laikrakstu Baltijas Vēstnesis, pirmo Latvijas mūzikas žurnālu. Ādolfa Alunāna vadībā te darbojās pirmais latviešu teātris. 1873. gadā biedrība noorganizēja pirmos vispārējos latviešu dziesmu svētkus. Šiem svētkiem Baumaņu Kārlis uzrakstīja dziesmu “Dievs, svētī Baltiju!”, kas vēlāk ar nosaukumu “Dievs, svētī Latviju!” kļuva par latviešu tautas himnu. Lai latvieši apgūtu savu kultūru un citu tautu sasniegumus, rīkoja svētdienas skolas. Biedrībā darbojās arī zinātnes komisijas. Tās veica pētījumus par Latvijas senatni, folkloru un sāka vākt materiālus Latvijas vēstures muzejam, pētīja latviešu valodu. Latviešu biedrības sāka veidoties arī citās pilsētās – Jelgavā, Ventspilī un citur.

Jaunlatviešu kustība.

Uzlabojoties zemnieku saimnieciskajam stāvoklim, mainoties sociālajiem apstākļiem un pieaugot izglītības līmenim, cēlās latviešu zemnieku pašapziņa un radās savas tautības apziņa. Ierastās pazemības vietā arvien biežāk kungi sastapās ar vienkāršās tautas lepnumu. Muižniecība žēlojās, ka zemnieki palikuši “augstprātīgi un spītīgi”. Savas tautības apzināšanos un tautas pašlepnuma jūtu veidošanās laikmetu 19. gs. Otrajā pusē, kad notika latviešu izglītības un kultūras dzīves aktivizēšanās un saimnieciskā nostiprināšanās, Latvijas vēstures literatūrā dēvē par latviešu tautas nacionālo atmodu. Daļa vācbaltu aristokrātijas un garīdzniecības šim procesam pretojās, cenšoties nepieļaut zemnieku saimniecisko patstāvību. Nebija iespējas iegūt ģimnāzijas un augstāko izglītību latviešu valodā, un daudzi spējīgākie jaunieši, kuriem izdevās iegūt labu izglītību, pārvācojās. Irlavas un Valmieras skolotāju semināriem, kur gatavoja tautskolotājus latviešu skolām, nācās pārdzīvot niknus muižniecības uzbrukumus landtāgu sesijās. Tajā laikā vārds “latvietis” vācbaltu izpratnē apzīmēja zemnieku kārtu, nevis tautību. Tautas atmodai pamatus bija likusi brāļu draudžu kustība Vidzemē, kā arī izglītības iespēju paplašināšanās un progresīvās ietekmes no Rietumeiropas. Liela nozīme bija latviešu tautas saglabātajām kultūras tradīcijām. Latviešu dainas radīja interesi vācbaltu inteliģencē jau 17. gs.; 18. gs. daļa vācbaltu kultūras darbinieku izturējās pret tām augstprātīgi. Vecais Stenders dainas uzskatīja par “blēņu dziesmām” un to vietā centās ieviest savas ziņģes. Neredzīgais Indriķis turpināja Stendera darbu, sacerēdams ziņģes. Abu dzejnieku veikums bija diezgan pieticīgs, tomēr viņi radīja pamatu latviešu dzejas tradīcijām. Johans Gotfrīds Herders latviešu dainas vērtēja ļoti augstu un daļu no tām publicēja kopā ar citu tautu folkloras vērtībām. Ar Herdera publikāciju palīdzību dainas iepazina lielais vācu dzejnieks Gēte, kurš tās nosauca par dārgakmeņiem. 19. gs. latviešu dainas sāka izzust no ļaužu atmiņas, un folkloras vācējiem bija jāveic milzīgs darbs, lai šīs kultūras bagātības saglabātu nākamajām paaudzēm. Herdera iespaidā latviešu tautasdziesmas sāka vākt arī citi literāti – A. Bergmanis, G. Bitners, J. Sproģis. Ar Latvijas vēstures un etnogrāfiskā materiāla apzināšanu nodarbojās arī F. Krūze un A. Bīlenšteins. Mācītājs K. Vatsons aizsāka latviešu žurnālistiku, 1822. g. izdodot pirmo nedēļas avīzi latviešu valodā “Latviešu Avīzes”. Kaut arī daļa vācbaltu inteliģences sekmēja latviesū zemnieku bērnu izglītošanu, vēl 19. gs. dominēja uzskats, ka latviešiem lemts palikt vienkāršiem un pieticīgiem lauku iedzīvotājiem ar vājām izredzēm pievienoties Eiropas kultūras tautām. Jaunlatviešu priekšgājēji E. Dinsberģis, A. Leitāns, J. Cimze un citi nenostājās opozīcijā, bet kopā ar vācbaltu progresīvo daļu propagandēja apgaismības ietekmē radušās idejas. Var teikt , ka vācbaltu inteliģence pati radīja sev opozīciju jaunlatviešu veidolā. Šī opozīcija galvenokārt bija vērsta pret konservatīvajām vācu muižniecības aprindām.

Aleksandra 1 laikā tika atjaunota Tērbatas Universitāte kā pirmā augstskola Krievijas Baltijas guberņās. Tur mācījās arī daudzi latviešu izcelsmes studenti, kuri vēlāk kļuva par tautas atmodas vadītājiem. Pretēji vairākumam latviešu studentu, kuri, iegūstot izglītību, sarāva saites ar savu tautu, K. Valdemārs ar domubiedriem noorganizēja latviešu pulciņu. Šajā pulciņā darbojās tādi plaši pazīstami tautas atmodas darbinieki kā J. Alunāns un K. Barons. Viņi publicēja savus rakstura “Mājas Viesī”. Latvijā izplatīti un populāri bija lasāmie kalendāri nu gadagrāmatas. Šos izdevumus, kā arī laikrakstus varēja atrast gandrīz karā lauku mājā. Lasītprasmes līmenis 19. gs. Latviešu zemnieku vidū bija ļoti augsts - jau 18. gs. Beigās 63% Vidzemes latviešu prata lasīt. 1768. g. tika publicēts pirmais periodiskais izdevums latviešu valodā “Latviešu Ārste”, bet 1797. g. Jelgavā pirmais žurnāls “Latviska Gada Grāmata”. Pirmais regulārais laikraksts “Latviešu Avīzes’ ar progresīvo vācu mācītāju atbalstu 1822. g. nāca klajā Jelgavā. Īsu laiku iznāca mācītāja H. Treija “Tas Latviešu Ļaužu Draugs”, līdz valdība apturēja tā izdošanu. No 1856. g. Rīgā iznāca “Mājas Viesis”. “Mājas Viesī” latvietības apziņa tika īpaši izcelta, līdz konservatīvās vācbaltu aprindas izdarīja nopietnu spiedienu uz redakciju. Visradikālākās bija ‘Pēterburgas Avīzēs’’, kas sāka iznākt 1862. g. Tās vismērķtiecīgāk rosināja latviešus uz aktīvu saimniecisku darbību, izglītošanos un turēšanos pie savas tautas. ‘Pēterburgas Avīzes” veidoja K. Valdemārs, K. Barons, J. Alunāns, K. Biezbārdis. Pret ‘Pēterburgas Avīzēm” nikni vērsās latviešu tautas centienu pretinieki, nodibinot stingru cenzūru.

Krišjānim Valdemāram bija visnozīmīgākā loma nacionālajā atmodā kā ekonomistam. Viņš centās panākt latviešu saimnieciskās iniciatīvas attīstību – rosināja zemniekus iepirkt zemi un mājas, mudināja latviešus pievērsties jūras tirdzniecībai, sekmēja jūrskolu atvēršanu Latvijā, finansēja ‘Pēterburgas Avīzes”.

Apzīmējums “jaunlatvieši” aizgūts no vācu ‘vētru un ziņu” laikmeta, kura ideologs bija arī vācu filozofs Herberts, kas servatīvās aprindas, nostājoties pret nacionālo atmodu, ieteica nesapņot par ‘Jauno Latviju’ (“Jaunā Vācija” bija šī laikmeta vācu literātu kustība, kas uzstājās par vienotas nacionālas valsts radīšanu Vācijā). Par jaunlatviešiem latviešu nacionālās inteliģences darbiniekus nosauca mācītājs G. Braže. K. Valdemārs un viņa sekotāji ar lepnumu pieņēma šo vārdu. Ievērojamākie jaunlatvieši bija tautsaimnieks K.Valdemārs, dainu apkopotājs un literāts K.Barons, literāts J.Alunāns, ārsts J.Jurjāns un citi. Rīgā aktīvi darbojās J.Caunītis, K.Biezbārdis, B.Dīriķis. Aktīvākie jaunlatvieši par savu darbību tika izsūtīti trimdā. 1868.g. jaunlatviešiem tomēr izdevās nodibināt Rīgas Latviešu biedrību. Šajā laikā par atmodas līderiem kļuva B.Dīriķis, J.Baumanis, R.Tomsons, A.Vēbers, F. Veinbergs, K.Kalniņš. Ļoti ievērojama loma nacionālās apziņas veidošanā bija skolotājam Atim Kronvaldam. Savu darbību uzsāka “latviešu teātra tēvs” Ā.Alunāns.

Lai arī 70. gados sākās pirmā nopietnā šķelšanās atmodas ideologu vidū (daļa no viņiem neuzskatīja par vēlamu cīnīties pret rusifikāciju), tie bija lieli kultūras uzplaukuma gadi, kas iezīmējās ar 1. vispārējiem dziesmu svētkiem, lieliem kopīgiem latviešu sarīkojumiem dažādu profesiju un sociālo slāņu pārstāvjiem ( piemēram, skolotājiem ), priekšlasījumiem Rīgas Latviešu biedrībā u.c. Tika uzsākts sistemātisks darbs tautas gara mantu vākšanā. K.Barons apkopoja dainas, A.Lerhis -Puškaitis – tautas teikas un pasakas, bet F.Brīvzemnieks vāca etnogrāfiskas ziņas. Uzplauka tautas dzeja, rakstniecība. Auseklis ( Miķelis Krogzemis ) radīja nacionālās romantikas caurstrāvotus dzejoļus. A.Pumpurs sarakstīja eposu “Lāčplēsis”. Sāka iznākt jauni preses izdevumi – B.Dīriķa “Baltijas Vēstnesis”, A.Vēbera “Balss’, Materu Jura ‘Baltijas Zemkopis’. Arī šajā jomā bija jūtama cara nacionālā politika. Tā pieļāva ierobežotu opozīciju vācbaltiem, lai sekmētu rusifikāciju, bet konservatīvos vācbaltus izmantoja , lai nepieļautu nacionālo atdzimšanu. Jaunlatviešu kustība nepanāca tās pārmaiņas, uz kurām cerēja, jo pareizi nenovērtēja lrievu slavofilu politiku. Sākās rusfikācija, kas tautas pašnoteikšanās ideju centās sagraut. Tomēr šī politika cieta krahu, jo nacionālās atmodas idejas bija dziļi iesakņojušās latviešu tautā un sagatavojušas to nacionālā valstiskuma apziņai.