STARPTAUTISKO ATTIECĪBU INSTITŪTS
Referāts Starptautiskajās Finansēs
Fondu biržu darbība finansu
tirgos
Starptautiskās ekonomiskās attiecības
Maģistratūras
2.kurss
Renāte
Purvinska
StAt980026
Rīga 2000.
SATURS
|
Recenzija
|
|
|
Ievads …………………………………………………………………….
|
3
|
|
1. Fondu biržu vēsture
………………………………………………..
|
4
|
|
2. Baltijas valstu Fondu biržu darbība ……………………………..
|
7
|
|
2.1.
Rīgas Fondu birža ………………………………………………..
|
7
|
|
2.2.
Lietuvas Nacionālā Fondu birža ………………………………
|
10
|
|
2.3.
Tallinas Fondu birža …………………………………………….
|
11
|
|
3. Listinga plusi un mīnusi …………………………………………..
|
12
|
|
Secinājumi ………………………………………………………………
|
14
|
|
Izmantotās literatūras saraksts ……………………………………..
|
15
|
Ievads
Fondu biržas
finansu tirgū, aizņem aizvien nozīmīgāku vietu. Arvien pieaug jauno tehnoloģiju
nozīme, lielākas ir tirgus prasības un nepieciešamība nodrošināt emitentus ar
kvalitatīviem pakalpojumiem. Jāmin arī, ka akciju kotēšana biržā ir uzņēmuma
kvalitātes rādītājs, jo tā parāda, ka uzņēmums ir spējīgs būt atklāts pret
ieguldītājiem, laicīgi sagatavo informāciju un, izmantojot biržas starpniecību,
informēt tirgus dalībniekus par visiem būtiskiem notikumiem, kas var ietekmēt
uzņēmuma vērtspapīru tirgus cenu. Tā ir izdevība apkopot uzņēmuma svarīgāko
informāciju un dod iespēju potenciālajiem ieguldītājiem un uzņēmuma produkcijas
pircējiem iegūt informāciju par šo uzņēmumu.
Referātā pieskāršos arī jautājuma, kāpēc organizēts
vērtspapīru tirgus ir vienīgais veids, kā panākt aktīvu vērtspapīru tirdzniecību
un iedzīvotāju uzticību.
Referātā
“Fondu Biržu darbība finansu tirgū” es apskatīšu Fondu biržu darbību Baltijas
valstīs – Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Nedaudz pieskaršos arī Fondu biržu
rašanās vēsturei.
Galveno uzmanību vērsīšu uz Fondu biržu
funkcijām, galvenajiem plusiem un mīnusiem, katras valsts ekonomikā.
Pamatinformāciju
ņemšu no interneta, izmantošu sekojošas adreses: http://www.nse.lt/,
http://www.rfb.lv/, http://www.lcd.lv/, http://www.tse.ee/. Statistikas datus
ņemšu no avīzes Бизнес & Балтия 64 (691) no 3.04.1997.
1. Fondu birža un tās vēsture
Grūti pateikt, kad tieši ir radusies
birža. Jau kopš seniem laikiem tirgotāji sanāca noteiktā vietā, lai atrastu
pircējus, iegūtu lietišķu informāciju. Tajos laikos darījumi tika slēgti uz
ielas vai krogos (no šejienes ir nācis nosaukums “ielas” tirgus). Tādas
sanāksmes jau notika Senajā Romā 2 gadsimta beigās pirms mūsu ēras.
1653. gadā Marseļas tirgotāji pieprasīja sev vietu, kas
viņiem kalpotu par tikšanās telpu, lai atbrīvotos no neērtībām, ko viņi izjuta
atrodoties uz ielas, kuru viņi ilgāku laiku izmantoja savu komerciālo lietu
kārtošanai.
Pakāpeniski veidojās biržas sesiju veikšanas kārtības
noteikumi. Šo sesiju dalībnieki nonāca pie secinājuma, ka viņiem nav obligāti
vest preci sev līdzi. Pietiekoši ir vienoties par preces cenu, visam pārējam
jābūt norunātam noslēgtajā līgumā. Biržas sesijas laikā apsprieda ne tikai
pirkšanu un pārdošanu, bet arī apdrošināšanas, vekseļu pārpārdošanas jautājumus
un citus. Ar laiku viduslaiku birža ieguva mūsdienīgas iezīmes.
Vārda “birža” izcelsmes avots atradās lielākā Flandrijas
tirdzniecības punktā - Brugģe. Šeit tirgotāju sanāksmes notika pie viesnīcas
“Burse”. Šīs viesnīcas īpašnieks bija Van der Burse.
Ārzemju tirgotāji, atbraucot uz Brugģe, parasti dzīvoja
minētajā viesnīcā, iepazinās tur ar citiem tirgotājiem, noslēdza darījumus,
uzzināja jaunumus gan par veiksmēm, gan neveiksmēm. “Brusse” apmierināja
tirgotājus arī tāpēc, ka blakus viņai atradās lielākās Florences un Ģenujas
tirdzniecības pārstāvniecības. Vairāki tirgotāji bija spiesti atnākt tieši uz
viesnīcu, lai varētu noslēgt darījumus. Tā izveidojās izteiciens “Iet pie
Bursē”, kas nozīmē piedalīties sapulcēs, kas saistītas ar tirdzniecību.
Iespējams tieši no šī vārda Bursē ir cēlies mūsdienu jēdziens “birža”.
Vārds birža, kā lietišķu cilvēku sapulces vieta,
izplatījās diezgan ātri pa visu pasauli, bet vairākās pilsētās saglabājās
iepriekšējie nosaukumi. Tā, piemēram, Lionā birža tika dēvēta par “apmaiņu
laukumu”, Ganzijas pilsētās to sauca par tirgoņu kolēģiju, Barsilonā - Lohiju.
Pirmā celtne, kas bij domāta tieši biržai, tika uzcelta 1531. gadā Antverpenē,
Brugģes kokurentā. Vairāku gadsimtu laikā šīs celtnes staltās kolonnu rindas
bija par biržas simbolu. Viņas priekšplānā bija izgravēts uzraksts “Priekš visu
valstu un valodu tirgotājiem”.
17. gadsimta sākumā tirdzniecības un finansu centrs
pārvietojās uz Amsterdamu. Tieši šeit 1608. gadā tika nodibināta viena no
visslavenākajām biržām pasaulē. Pēc kāda laika viņa nosvinēja jaunās vietas
atvēršanu lielā celtnē uz Dam (dambis) laukuma pretī Ost - Indijas kompānijas
bankai un rezidencei. Pateicoties šīs firmas uzplukumam, Nīderlande kļuva par
pasaules finansu lielvalsti. Amsterdamā saplūda visu nozīmīgāko darījumu ceļi.
Apmēram 4.5 miljoni cilvēku katru dienu pulcējas vietējā biržā no plkst. 12.00
līdz plkst. 14.00. Biržas sesijas laikā kartība tika uzturēta teicami. Katrai
komerciālai nozarei bija atvēlēta sava noteikta vieta. Biržas apmeklētājus
apkalpoja vairāk par 1000 mākleru. Bet vienalga drūzmā pircējam un pārdevējam
bija grūti atrast vienam otru.
Gandrīz visa Eiropa bija par Amsterdamas parādnieku. Bez
vietējo bagātnieku naudas praktiski nenotika neviens karagājiens.
Amsterdama skaitās arī par vērtspapīru tirgus
pamatlicēju. Šeit tika izveidota arī pirmā fondu birža tajā pašā 17. gadsimtā.
Kaut gan ar valsts aizņēmumu obligācijām tirgoja Venēcijā un Florencē, tomēr
Ģenujā eksistēja kvīšu un maksājuma saistību aktīvais tirgus, ganzejas pilsētās
- renšu tirgus. Leibcigas gadatirgos tika kotētas vācu raktuvju “daļas”
(akcijas) . Par Amsterdamas biržas jaunajām iezīmēm kļuva tās lielāka atklātība
un brīvība darījumos ar vērtspapīriem.
18. gadsimta sākumā par pasaules tirdzniecības centru
kļūst Londona (ar Amsterdamas kapitāla atbalstu). Vēl 1625. gadā britu kroņa
dārglietas bija ieķīlātas Amsterdamā ar mērķi, lai saņemtu kredītu 3000
sterliņu mārciņu (£) apmērā. No 1695. gada Londonas Karaliskā birža sāka veikt
darījumus ar valsts papīriem un akcijām. Birža kļuva par sapulces vietu tiem,
kuri gribēja palielināt savu kapitālu.
Galvenais biržu nopelns ir tas, ka viņas nodrošināja ātru
vērtspapīru konvertāciju skaidrā naudā un otrādi, kā arī sekmēja tālāku
ražošanas un tirdzniecības attīstību.
Īstais pasaules biržas tirdzniecības uzplaukuma periods
attiecas uz 19. gadsimtu. Pirmajā vietā izvirzās Londonas birža. Bet laika
gaitā par visnozīmīgāko kļūst Ņujorkas birža, kas izvietojās uz ielas, kura
šodien ir pazīstama ar nosaukumu Wall Street.
Biržu var interpretēt kā izsoli, kur vērtspapīru
pirkšana/pārdošana tiek veikta ar instrukciju apmaiņu starp treideriem, un to
cena formējas saskaņā ar pieprasījuma un piedāvājuma likumu. Biržas darbības
pamatprincips - tirgus likviditāte.
Likvīds tirgus raksturojas ar biežiem darījumiem,
minimālu starpību starp pircēja un pārdevēja cenām, kā arī ar nenozīmīgām cenu
svārstībām no viena darījuma līdz otram. Jebkuras novirzes no šīm normām var
radīt kriminālu situāciju un izraisīt paniku investoru starpā. Birža dara visu,
kas ir viņas spēkos, lai nodrošinātu tirgu likviditāti, lai tirdzniecības
process noritētu bez straujām pārmaiņām, vienmērīgi un līdzsvaroti. Birža
balsta savu darbību uz savstarpējo uzticēšanos starp brokeru un klientu,
atklātību un stingru firmu, kas ir biržas biedri, darbības kontroli. Grūti
iedomāties kaut ko citu, kas būt vairāk kontrolēta, nekā birža. Katrs brokeru
firmas solis no iesnieguma par biržas vietas iegūšanu iesniegšanas brīža līdz
darījumu veikšanai ārpus biržas tirgū ir pakļauts milzīgam rakstītu un
nerakstītu normu skaitam, kuras izstrādāja biržas administrācija un tās
komitejas, lai nodrošinātu tirgus likviditāti.
Par vērtspapīru tirgus svarīgāko sektoru uzskata fondu
biržas. Viņu nepieciešamība ir saistīta ar to, ka tie sekmē kapitāla uzkrāšanu,
tā sadali un pārdali, kā arī investīciju un inflācijas kontroli. Fondu tirgus
efektivitāte ir vispāratzīta, tāpēc pieaug to skaits un palielinās darījumu
apjomi. Pasaulē kopsummā eksistē vairāk par 200 fondu biržu, kuras apvienojas
Starptautiskā fondu biržas federācijā (SFBF). Par vislielākajām biržām tiek
uzskatītas Ņujorkas, Londonas un Tokio biržas.
Katrā ekonomiski attīstītā valstī eksistē sava vēsturiski
izveidojusies biržu sistēma. Pēc atsevišķu biržu lomas nacionālā biržas sistēmā
var izdalīt valsts grupas ar mono un policentrisko fondu biržas sistēmu.
Valstīs ar monocentrisko biržas sistēmu, piemas, ASV,
Itālija, Francija, Japāna un citās, dominē galvenokārt viena birža, kas ir
izvietota valsts galvenajā finansu centrā, bet pārējās ir organizēti fondu
tirgi ar vietēju nozīmi. Pimēram, Milānas un Prīzes fondu biržās ir
sakoncentrēts ap 95% no kopējā nacionālā vērtspapīru apgrozījuma, Ņujorkas
fondu biržā tiek pārdots aptuveni 84% akciju no kopējā amerikas organizētā
tirgus. Japānas biržas tirdzniecības apjomā Tokijas fondu biržas īpatsvars
sastāda vairāk nekā 80%.
No 1973. gada Lielbritānijas organizēto tirgus sistēmu
varam uzskatīt par monocentrisko, jo provinciālās fondu biržas faktiski kļuva
par Londonas fondu biržas filiālēm.
Sekundārās organizētās vērtspapīru policentrikās tirgus
sistēmas funkcionē Vācijā, Austrijā, Kanādā, Šveicē. Vācijas organizētā
vērtspapīru tirgus pēckara attīstība bija decentralizēta, tā rezultātā šodien
Vācijā darbojas astoņas fondu biržas. Galvenās valsts fondu biržas (Frankfurte
uz Maines) daļas no visas vērtspapīru tirgus apgrozījuma satāda 40%, savukārt
Djusseļdorfas biržas daļa - 20%. Perspektīvē ir gaidāma visu vācijas fondu
biržu, kā arī Vācijas steidzamo operāciju biržas, Vācijas vērtspapīru norēķinu
centra un depozitārija “Doitche kassenferain” apvienošanās akciju sabiedrībā
“Doitche Vertpapirberze AG”.
Latvijā attīstās monocentriskais organizētais vērtspapīru
tirgus. Rīgas birža, kas darbojas kā preču birža, tika dibināta 1816. gadā 20.
jūnijā. Cariskās Krievijas laikā tās darbību reglamentēja tirdzniecības
nolikums, Latvijas republikas laikā - 1923. gada 17. aprīlī izsludinātais
“Likums par biržām”, kā arī biržas statūti. Biržas pastāvēšanas laikā statūti
tika vairākkārt grozīti un papildināti- 1818.g., 1831.g., 1924.g. un 1939.gadā.
Rīgas biržas izpildorgāns bija Rīgas biržas komiteja (RBK), kas pārzināja un
organizēja biržas darījumus, noteica biržas darba kārtību. RBK uzdevumi bija
līdzīgi kā ārzemju tirdzniecības kamerām: tirdzniecības vajadzību pētīšana un
tirdzniecības attiecību uzlabošana. RBK bija lieli nopelni pilsētas attīstībā.
Pirmajos 100 gados RBK sekmīgi darbojās lieltirdzniecībā un kuģniecībā, līdz
1904. gadam - arī rūpniecībā, tādejādi ievērojami veicinot Rīgas tirdzniecības,
rūpniecības un kuģniecības attīstību; piedalījās Rīgas ostas izbūvē.
Kopš 1870. gada, kā pārskats par tirdzniecības
likumdošanu un attīstību, iznāca laikraksts “Rigasche Borsen - und
Handelszeitung”. Sākot ar 1896. gadu RBK izdeva savu atsevišķu izdevumu “Riager
Borsenblatt”, kas pastāvēja līdz 1914. gadam un iznāca 6 reizes nedēļā.
RBK sastāvēja no priekšsēdētāja, 14 locekļiem un 5
aizvietotājiem, ko ievēlēja Rīgas birža vispārējā sapulcē. Bez tam finansu
ministrija un Rīgas pilsētas valde varēja deleģēt Biržas komitejā pa vienam
balstiesīgam loceklim. Latvijas Republikas laikā Rīgas biržai bija 300 biedri.
Vērtspapīru tirgus Latvijā praktiski nepastāvēja līdz pat
20. gadsimta 30 gadiem, jo valsts saimnieciskā politika neveicināja vērtspapīru
tirgus rašanos. Tas izskaidro faktu, ka tikai 1937. gada darbu sāka Rīgas
biržas fondu nodaļa. Tika izveidota īpaša kotācijas komiteja valūtas un
vērtspapīru kursa noteikšanai. Tomēr laika posms līdz otrajam pasaules karam
bija pārāk īss, lai izveidotos stabils vērtspapīru tirgus.
2. Baltijas valstu Fondu biržu darbība
2.1.
Rīgas Fondu birža
Šodien Rīgas Fondu birža ir vienīgā licenzētā fondu birža
Latvijā. Tā ir centrālā vieta, kur tiek tirgoti publiski piedāvātie
vērtspapīri.
Rīgas Fondu birža sava darbību uzsāka 1995. gada 25.
jūlijā, kad notika pirmā tirdzniecības sesija un tika paziņoti pirmās kotācijas
rezultāti.
Pašlaik Rīgas Fondu biržai ir divdesmit septiņi akcionāri
- lielākās Latvijas komercbankas, investīciju fondi un citas finansu
institūcijas.
Rīgas Fondu birža ir noslēgusi divus sadarbības līgumus
ar Parīzes biržu un Francijas Centrālo depozitāriju: 1994. gada 21. jūlijā -
par Latvijas finansu tirgus izpēti un ieteikumu izstrādāšanu vērtspapīru tirgus
attīstībai; 1995. gada 24. janvārī - par palīdzības sniegšanu fondu biržas un
centrālā depozitārija izveidošanā un darbības uzsākšanā. Francijas palīdzību
pēc Latvijas valdības lūguma finansē Francijas Finansu ministrija.
Rīgas Fondu birža kopīgi ar Latvijas Privatizācijas
aģentūru un Latvijas Krājbanku ir Latvijas Centrālā depozitārija (LCD)
dibinātājas, kas uzvarēja LR Finansu ministrijas rīkotajā konkursā par
nacionālā depozitārija izveidošanu. LCD veic norēķinus ar visiem Latvijā
publiski izlaistajiem vērtspapīriem.
Rīgas Fondu biržas celtne atrodas pēc
sekojošas adreses: Doma laukums 6. Tirdzniecības sesijas biržā notiek piecas
reizes nedēļā. Pēc katras sesijas iznāk Biržas Biļetens, kurā tiek publicēta
visa oficiālā biržas informācija, kā arī sesijas rezultāti. Kotācijas
rezultātus var uzzināt arī no masu informācijas līdzekļiem, tādus datus publicē
“Diena”, “Dienas bizness”, “Bizness & Baltija” un citi izdevumi.
Rīgas Fondu biržas vērtspapīri tiek iekļauti trijos
sarakstos: oficiālajā, otrajā un brīvajā sarakstos. Katrā sarakstā piedāvāto
vērtspapīru skaits ir dažāds - oficiālajā sarakstā tiek iekļautas desmit
uzņēmumu akcijas, tai skaitā: AAS “Balta”, “Latvijas gāze”, “Hansa banka”,
“Ventspils nafta”, “Rīgas kuģu būvētavas”, “Rīgas Transporta flotes”,
“Staburadzes” , “Unibankas” akcijas, bet otrajā sarakstā tiek iekļautas
astoņpadsmit uzņēmumu akcijas, kas laika gaitā var palielināties. Brīvajā
sarakstā šobrīd ir četrdesmit četri uzņēmumi. Emitentiem ir izvirzītas dažādas
prasības, lai tie varētu iekļūt augstāk minētajos sarakstos. Lai vērtspapīrs
iekļūtu oficiālajā sarakstā, tam jāatbilst stingrākām prasībām, un tās
emitentam jāsniedz vairāk informācijas Rīgas Fonda biržai. Gan oficiālā, gan
otrā saraksta emitentiem katru kvartālu ir jāsniedz biržai visa finansiāla un
ekonomiska rakstura informācija.
Pirkt un/vai pārdot vērtspapīrus Rīgas Fondu biržā var
tikai ar licenzētu banku un brokeru sabiedrību starpniecību.[1]
Sīkāk aplūkosim Rīgas Fondu biržas tirdzniecības shēmu.
1. Klients dot
pirkšanas vai/un pārdošanas uzdevumu finansu starpniekam (brokeru sabiedrība
vai bankas brokeru nodaļa), kurš darbojas kā vērtspapīru kontu turētājs un
uzdevuma pieņēmējs. Pieņemot klienta uzdevumu, tiek veikta klienta uzdevuma
nodrošinājuma (vērtspapīri vai nauda) pārbaude.
2. Finansu starpnieks
iesniedz uzdevumu biržai līdz tirdzniecības sesijai (T). Uzdevumi netiek
apvienoti: 1 klienta uzdevums = 1 tirgus uzdevums.
3. Tirdzniecības
dienā (T) Rīgas Fondu birža apkopo visus uzdevumus un nosaka vērtspapīru cenu.
4. Izpildot uzdevumu,
finansu starpniekam tiek nosūtīts apstiprinājums.
5. Finansu starpnieks
nosūta klientam paziņojumu par uzdevuma izpildīšanu. Īpašuma tiesības tiek
nodotas tirdzniecības dienā (T).
6. Tirdzniecības
rezultāti tiek nosūtīti uz Centrālo depozitāriju.
7. Centrālais
depozitārijs pārbauda vērtspapīru nodrošinājumu T+2 dienā. Ja pārdevēja kontā
nav pietiekams vērtspapīru nodrošinājums, tiek apturēts DVP (vērtspapīru
piegāde notiek vienlaicīgi ar apmaksu) norēķinu process.
8. DVP norēķinu
process sāksies ar brīdi, kad Centrālais depozitārijs T+3 dienā nosūtīs
Latvijas bankai (norēķinu bankai) naudas pārskaitījuma uzdevumu.
9. Informācija par
naudas konta stāvokli tiek nosūtīta uz Centrālo depozitāriju.
·
Ja pircēja kontā nav pietiekams naudas
nodrošinājums, DVP norēķinu process tiek apturēts;
·
Pretējā gadījumā Centrālais
depozitārijs pārskaita vērtspapīrus uz pircēja kontu T+3 dienā.
10. Tiek nosūtīti vērtspapīru kontu izraksti.
Vērtspapīru cenas noteikšana Rīgas Fondu biržā notiek
saskaņā ar sekojošiem principiem:
* Galvenais
vērtspapīru cenas noteikšanas princips ir sasniegt maksimālu darījumu apjomu.
* Katrā Rīgas Fondu
biržas tirdzniecības sesijā katram vērtspapīram tiek noteikta cena, kas ir
vienāda visiem tirgus dalībniekiem. Visi darījumi ar konkrēto vērtspapīru šājā
sesijā tiek slēgti par šo cenu.
* Biržā tiek
iesniegts uzdevums, kur klients norāda vērtspapīru daudzumu, ko viņš grib
nopirkt (pārdot), un maksimālo (minimālo) cenu, kas viņu apmierinātu. Klients
var norādīt “tirgus cena”, kas nozīmē, ka viņu apmierina jebkura cena.
* Gadījumā, ja
klienta piedāvātā cena sakrīt ar biržas sesijā noteikto cenu, tad uzdevums var
tikt izpildīts daļēji (klientam tiek paziņots, par cik procentiem ir izpildīts
viņa uzdevums).
* Rīgas Fondu biržas
valde nosaka maksimālo robežu (aptuveni 15%), par kuru vērtspapīra cena var
atšķirties no iepriekšējās tirdzniecības sesijas laikā noteiktās cenas.
Biržu darbības pamatprincips ir investoru aizsardzība un
atbilstība pasaules finansu sistēmas standartiem. Rīgas Fondu birža nodrošina
vienādus tirgus noteikumus un vienlīdzīgu informācijas pieejamību visiem
investoriem.
Ārpusbiržas tirgū apgrozās vērtspapīru pamatmasa (apmēram
85%), bet biržas tirgū - salīdzinoši neliela daļa (apmēram 15%).
Pēc Centrālā depozitārija datiem Latvijā biržas tirgū
apgrozās tikai 11% no kopējā vērtspapīru daudzuma[2].
Tieši šis apstāklis sekmēja to, ka brokeru sabiedrība
“Fincross Securities” nevēlas kļūt par RFB biedru[3].
Tieši biržas tirgus, kur ir sakoncentrēti
viskvalitatīvākie un tāpēc vissvarīgākie vērtspapīri, nosaka fondu tirgus
konjuktūru un attīstības procesu.
2.2. Lietuvas
Nacionālā fondu birža
Pirmā
fondu birža Lietuvā tika atvērta Kauņā un tā darbojās no 1923 – 1940. gadam.
Tur tika pirkta un pārdot ārzemju valūta un valsts izdotie vērtspapīri. Viļņas
Fondu birža darbojās kopš 1926 – 1936. gadam. Pēc neatkarības atgūšanas 1990.
gadā Lietuvā tika izvestas radikālas ekonomikas reformas, sākoties vispārīgai
privatizācijai, kas savukārt noveda pie Lietuvas vērtspapīru tirgus
atjaunošanu. Privatizācijas gaitā tika izlaisti liela daļa vērtspapīru – galvenokārt
parastā kārtībā reģistrētās akcijas. Uz šīm akcijām parakstījās aptuveni 1,5
miljoni iedzīvotāju.
Lai tiktu
aizsargāti mazie investori un vērtspapīriem tiktu noteikta godīga tirgus cena,
kas nebija iespējams sakarā ar augsto inflācijas līmeni valstī, valdība
1992.gadā nodibināja Lietuvas Nacionālo fondu biržu.
Pirmajā
tirdzniecības dienā tika pārdotas 368 akcijas par 1630 LTL. Šajā laikā Fondu
biržas tirdzniecības saraksts sastāvēja no 22 vērtspapīriem un 19 vērtspapīru
izlaidējiem; darbojās 19 brokeru firmas, kam bija tiesības tirgoties biržā.
Biržas modeļa
izveidē piedalījās SBF – Bourse de Paris un SICOVAM (Francijas depozitārijs).
Lietuvas Nacionālo fondu birža darbojas pēc starptautiskajiem standartiem un
akceptē G30 rekomendācijas. Lietuvas Nacionālo fondu birža ir FESE (Eiropas
fondu biržas federācija) biedre.
Pēdējos piecus
gadus Fondu birža ir progresējusi kopā ar Lietuvas kapitāla tirgu. Sākuma
Lietuvas Nacionālajā fondu biržā bija tirdzniecības sesijas vienu reizi nedēļā,
tagad tās notiek ik dienas, Birža pārgāja no vienkāršās fiksētās cenas uz
nepārtrauktu tirdzniecību pie dažādām cenām. Tika izveidota datorizēta
tirdzniecības sistēma. Tika izveidots oficiālais un tekošais saraksts, kurā
iekļāva vērtspapīrus ar vislielāko likviditāti. Strauji pieauga arī apgrozījums
– 1996. gadā tas bija 1088 miljoni LTL, 1997.gadā 1463 miljoni LTL, 1998.gadā
1488LTL.
1998.gada laikā
Oficiālā saraksta indekss LITIN strauji nokrita par 40,6% un tekoša saraksta
indekss LITIN-A nokritās par 41,5%, tas viss bija saistīts ar Krievijas krīzi,
kas ārvalstu un vietējos investorus iespaidoja gan psiholoģiski, gan arī
finansiāli.
Stabila politiskā
situācija valstī, kura tiek nostiprināta ar dinamisku ekonomikas attīstību, IKP
pieaugums, inflācijas līmeņa krišanās un ārvalstu tiešo investīciju pieaugums,
ļauj prognozēt optimistisku scenāriju vērtspapīru tirgus attīstībai. [4]
2.3. Tallinas
Fondu birža
Tallinas
Fondu birža ir uzsākusi darbības ar elektronisko tirdzniecības sistēmu.
Tirdzniecības sistēma parāda sarakstā iekļauto akciju daļas un brokeriem ir
interaktīvs termināls, lai ievadītu jaunas akciju daļas un orderus, kā arī lai
esošās varētu mainīt. Šeit ir arī pieejama informācija akciju izdevējiem.
Fondu biržas
biedru firmām ir tiesības izmantot šo sistēmu trijos laukos:
-
lai ievadītu priekšlikumu un piedāvātu
kvotāciju
-
lai Fondu biržai ziņotu par
transakcijām vērtspapīros
-
lai iegūtu informāciju par sarakstā
iekļautajām kompānijām un veiktajām transakcijām.
Fondu
biržas biedram ir jābūt juridiskai personai, reģistrētai Igaunijā, licencei no
Finansu Ministrijas un jātur akcijas Tallinas Fondu biržā. Minimālajam akciju
kapitālam jābūt 1 000 000 EEK. Biedram
ir arī jānodarbina uz pilnu slodzi t.s. Apstiprināto Tirgotāju. Šim cilvēkam ir
jāiegūst attiecīgs sertifikāts un jānoliek sekmīgi eksāmens par Tallinas Fondu
biržas noteikumiem.
Biedra firmai
Biržā ir jāpiedalās regulāri, jāiesniedz auditētas gada atskaites, pusgada
atskaites, ceturkšņa atskaites utt.
Tiklīdz
vērtspapīri tiek iekļauti biržas sarakstā, tiem tiek doti divi Atpazīstami
Dīleri, vērtspapīri tiek tārgetēti dīleru tirgū. Dīleru tirgū transakcijas tiek
veiktas caur biedru firmām, kas ir reģistrējušās kā Atpazīstamie Dīleri un ir
pieņēmušas noteikumu sniegt orderus un piedāvāt kvotāciju bez pārtraukuma. Šobrīd
visas transakcijas tiek veiktas ar telefona starpniecību. Ja biedru firma nav
Atpazīstamais Dīleris, tai visas transakcijas jāveic ar vērtspapīriem, kas tiek
tārgetēti dīleru tirgū caur Atpazīstamajiem Dīleriem, dodot tiem vislabāko cenu
salīdzinošam vērtspapīru daudzumam. Biedru firma, kas ir saņēmusi klienta
pasūtījumu var būt pati galvenā klienta transakcijās tikai tad, ja tā klientam
dod labāku cenu par vislabāko cenu, kas tiek izspēlēta tirdzniecības sistēmā.
Ja tiek reģistrēti mazāk kā divi Atpazīstamie dīleri, tad Fondu birža
vērtspapīrus pārskaita uz publisko orderu grāmatu.
Publisko orderu
grāmata ir tirdzniecības modelis, pēc kuras tiek veiktas transakcijas
vērtspapīriem ar mazāku likviditāti. Šiem vērtspapīriem, biedru firmas var
noteikt pasūtījumu limitus tirdzniecības sistēmā.
Igaunijas Fondu
birža ir izveidojusi indeksu, kas atspoguļo sarakstā iekļauto akciju cenu
kustības. Katra akcija tiek reprezentēta TALSE indeksā un tiek novērtēta pēc
tās tirgus kapitalizācijas.
Pēc tirgus
ziņojuma nosūtīšanas, biedru firma pēc katras transakcijas sūta jaunu ziņojumu
uz Fondu biržu, kas satur visus svarīgos konta numurus un investora
informāciju. Fondu biržas tirdzniecības sistēma ir saistīta ar Igaunijas
Centrālā Depozitārija vērtspapīru sistēmu. Šī iestāde ir atbildīga par Fondu
biržu transakciju norēķināšanos.
Igaunijā darbojās
arī īpaša sarakstā iekļaušanas komiteja, kas izvērtē vai konkrēto vērtspapīru
var iekļaut sarakstā vai nē. Šī komiteja sastāv no 5 biedriem un to ievēl Fondu
biržas valde.
Zemāk tabulā
attēlošu lielākās valstis, kas ir investējušas vērtspapīros Igaunijā:
Zviedrija 39.42%
Igaunija 26.34%
ASV 11.95%
Somija 5.96%
Holande 5.83%
Lielbritānija 4.67%
Liktenšteina 1.79%
Luksemburga 1.62%
u.c., kopā pavisam 26 valstis ieskaitot
Latviju ( 0.16%).[5]
3. Listinga plusi un mīnusi
Vērtspapīru iekļaušanas biržas sarakstos (listings) dod
emitentam neapstrīdamas priekšrocības:
* investoru prestižs
un viņu labvēlība (investors saprot, ka, lai vērtspapīri tiktu iekļauti sarakstos,
tiem ir jāatbilst dažiem minimāliem standartiem, tas ir listings paaugstina to
prestižu. Investora labvēlība pret uzņēmumu pieaug, vienkāršojoties šīs
uzņēmuma akciju pirkšanas/pārdošanas procesam un pieaugot atbilstošās
informācijas, kura raksturo uzņēmumu darbību tirgū, pieejamībai);
* labāki
kreditēšanas apstākļi (kreditoriem ir iespēja salīdzināt uzņēmumu aktīva
bilances vērtību ar uzņēmuma darbības tirgus, biržas vērtējumu. Ja pēdējais ir
augstāks par pirmo, tad kreditori var nolemt piešķirt jaunus kredītus);
* ir zināma noteikta
kompānijas vērtība, saplūšanas vai apvienošanās gadījumos (ja uzņēmums, kas ir
iekļauts attiecīgajos sarakstos, vēlas saplūst ar citu firmu vai pievienoties
ar to, šis solis kļūst daudz vienkāršāks, ja ir noteikta atbilstošo akciju
tirgus cena. Ja uzņēmums, kas ir iekļauts sarakstos, vēlas apvienoties ar
uzņēmumu, kas nav iekļauts sarakstos, tad pēdējam iespējams vajadzēs piekrist
aprēķinātai akcijas vērtības bilancei);
* finansējums ar
obligāciju palīdzību kļūst vienkāršāks (listings nodrošina vieglāku jaunu
uzņēmuma obligāciju, kas varētu būt konvertējamas vai ar orderiem, izlaidi.
Tādu obligāciju pārdošana būs daudz vienkāršāka, ja investoriem pastāvēs
iespēja apmainīt augstākminētās obligācijas pret akcijām, kuras ir iekļautas
sarakstos);
* lieliska tirgus
pārredzamība (uzņēmumu, kas ir iekļauti sarakstos, akcionāriem būs daudz
vienkāršāk sekot darījumiem un kotācijām, jo finansu prese dot pilnu atskaiti
par saraksta akciju dienas un nedēļas tirdzniecību, savukārt ārpusbiržas
tirdzniecība tiek atspoguļota netik sīki un regulāri);
* sava uzņēmuma
akciju pārvaldīšana, tās darbiniekiem dot lielāku motivāciju, kas paaugstina
viņu ieinteresētību akciju iegādē (darbinieki var bez grūtībām sekot akciju
tirgus “liktenim”);
* tiek noteikta
vērtspapīru ieķīlāšanas vērtība (pie līdzīgiem nosacījumiem kreditori ar daudz
lielāku labpatiku pieņems ķīlā tās akcijas, kuras ir iekļautas sarakstos, viņi
saprot, ka tādas akcijas pārdot ir daudz vieglāk, ja pārdošana būs neizbēgama
aizņēmēja bankrota gadījumā);
* vērtspapīru
vērtības noteikšana tiek vienkāršota ar mērķi, lai tiktu vieglāk aprēķināti
nodokļu apjomi (listings palīdz noteikt nodokļa lielumu tiem, kuri jau iepriekš
vēlas aprēķināt sava kapitāla pieaugumu vai samazināšanos);
* lielāka uzmanība
no investoru puses (saraksta akciju tirgus datu publikācija dot iespēju
investoriem un finansu ekspertiem sastādīt pilnu katra saraksta izlaiduma
“uzvedības” priekštatu tirgū, kas piesaistītu jaunus pircējus).
Investoru priekšrocības:
1. listinga procedūras
pāriešana dot vērtspapīriem drošības garantiju;
2. organizējot
vērtspapīru tirgošanu, biržā tiek objektīvi aprēķināta to vērtība.
Pie listinga trūkumiem var attiecināt:
·
papildus kompānijas kontrole (izejot
listinga procesu, kompānija uzņemas papildu saistības, t.i., jādod informācija
par aprēķināto dividenžu apmēru, jauno akciju izlaišanu utt. Šie ierobežojumi
tiek iekļauti listinga līgumā ārējo akcionāru interesēs);
·
papildu izdevumi, kuri saistīti ar
biržas listinga maksu, auditora pakalpojumu atmaksa un citi;
·
tirgus vienaldzība (ja kompānija ir
mazpazīstama un slikti atmaksā savu listingu, tad no šejienes rodas zema akciju
aktivitāte. Akciju vērtība svārstās zemākos līmeņos pēc listinga nekā pirms tā,
kad akcijas apgrozījās ārpusbiržas tirgū.
Secinājumi
No iepriekš minētā varam izdarīt vairākus secinājumus,
proti:
Galvenais biržu nopelns ir tas, ka tās nodrošina ātru
vērtspapīru konvertāciju skaidrā naudā un otrādi, kā arī sekmē tālāku ražošanas
un tirdzniecības attīstību.
Biržu var interpretēt kā izsoli, kur vērtspapīru
pirkšana/pārdošana tiek veikta ar instrukciju apmaiņu starp treideriem, un to
cena formējas saskaņā ar pieprasījuma un piedāvājuma likumu. Biržas darbības
pamatprincips - tirgus likviditāte.
Fondu biržas nepieciešamība ir saistīta ar to, ka tās
sekmē kapitāla uzkrāšanu, tā sadali un pārdali, kā arī investīciju un
inflācijas kontroli. Fondu tirgus efektivitāte ir vispāratzīta, tāpēc pieaug to
skaits un palielinās darījumu apjomi.
Tirdzniecības sesijas biržā notiek
piecas reizes nedēļā. Pēc katras sesijas iznāk Biržas Biļetens, kurā tiek
publicēta visa oficiālā biržas informācija, kā arī sesijas rezultāti.
Rīgas Fondu biržas vērtspapīri tiek iekļauti trijos
sarakstos: oficiālajā, otrajā un brīvajā sarakstos. Pirkt un/vai pārdot vērtspapīrus
Rīgas Fondu biržā var tikai ar licenzētu banku un brokeru sabiedrību
starpniecību.
Latvijā ārpusbiržas tirgū apgrozās vērtspapīru pamatmasa
(apmēram 85%), bet biržas tirgū - salīdzinoši neliela daļa (apmēram 15%).
Tieši biržas tirgus, kur ir sakoncentrēti
viskvalitatīvākie un tāpēc vissvarīgākie vērtspapīri, nosaka fondu tirgus
konjuktūru un attīstības procesu.
Lietuvā 1998.gada
laikā Oficiālā saraksta indekss LITIN strauji nokrita par 40,6% un tekoša
saraksta indekss LITIN-A nokritās par 41,5%, tas viss bija saistīts ar
Krievijas krīzi, kas ārvalstu un vietējos investorus iespaidoja gan
psiholoģiski, gan arī finansiāli.
Listinga
galvenie plusi ir: investoru prestižs, labāki kreditēšanas
apstākļi, ir zināma noteikta kompānijas vērtība, saplūšanas vai apvienošanās
gadījumos, finansējums ar obligāciju palīdzību kļūst vienkāršāks, lieliska
tirgus pārredzamība, tiek noteikta vērtspapīru ieķīlāšanas vērtība, vieglāk
aprēķināmi nodokļu apjomi un lielāka uzmanība no investoru puses.
Investoru priekšrocības: listinga procedūras pāriešana
dod vērtspapīriem drošības garantiju un organizējot vērtspapīru tirgošanu,
biržā tiek objektīvi aprēķināta to vērtība.
Listinga galvenie
mīnusi - kompānija uzņemas papildus saistības un tai ir papildus izdevumi.
Stabila
politiskā situācija valstī, kura tiek nostiprināta ar dinamisku ekonomikas
attīstību, IKP pieaugums, inflācijas līmeņa krišanās un ārvalstu tiešo
investīciju pieaugums, ļauj prognozēt optimistisku scenāriju vērtspapīru tirgus
attīstībai.
Izmantotās literatūras saraksts
1.
Бизнес &
Балтия 64 (691) no 3.04.1997.
2.
http://www.nse.lt/
3.
http://www.rfb.lv/
4.
http://www.lcd.lv/
5.
http://www.tse.ee/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru