Ventspils Augstskola
Ekonomikas un Pārvaldības fakultāte
referāts vērtspapīru darījumos
Vērtspapīru tirgus informācijas analīze
EPF 3.kursa studente
Zane Paozola
Ventspils
2000
Ievads
Ieguldot savu naudu vērtspapīros,
ikviena ieguldītāja, brokera, spekulanta mērķis ir nopelnīt. Un pēc iespējas
vairāk. Tomēr ne vienmēr tas izdodas, un daudzi ir arī zaudētāji. Protams, var
paļauties uz intuīciju un emocijām, lai izvēlētos – kādos vērtspapīros
ieguldīt, bet kādus labāk nepirkt, taču tā tikai retajam var izdoties ieguldīt
veiksmīgi. Tādēļ nopietniem ieguldītājiem ieteicams veikt konkrēto vērtspapīru
tirgus informācijas analīzi.
Ieguldīšanas procesā investoram ir
jāpieņem lēmumi – kuri ir vispieprasītākie vērtspapīri, kāds būtu visoptimālākais
ieguldījuma apjoms, kad vajadzētu ieguldīt. Tādējādi veidojas investēšanas
procesa pieci pamatposmi:
1. Investīciju politikas
noteikšana.
2. Vērtspapīru analīzes
veikšana.
3. Vērtspapīru portfeļa
izveidošana.
4. VP portfeļa caurskatīšana,
koriģēšana.
5. Rezultātu novērtēšana.
Investīciju politika izsaka investora
cerības, vēlmes, kas noteiktas, ņemot vērā gan risku, gan ienesīgumu.
Investoram ir jānosaka tās iespējamās finansu aktīvu kategorijas portfeļa
izveidošanai. Tomēr konkrētu lēmumu par VP portfeli investors varēs pieņemt
tikai pēc VP analīzes veikšanas. Šis ieguldīšanas procesa posms tiks apskatīts
referātā, pamatā balstoties uz akciju tirgus informācijas analīzi, jo šie
vērtspapīri ir vieni no populārākajiem. VP analīzi var veikt pēc dažādām
pieejām, taču pamatnostāja jebkurai no tām ir, ka ieguldītāji ir spējīgi
novērtēt vērtspapīru dinamiku un attīstības tendences. Fundamentālā
pieeja VP analīzei ir balstīta uz “top-down” principu, kad analīzi sāk ar visas
valsts ekonomikas izpēti, tad analizē nozari, kurā darbojas uzņēmums, un
visbeidzot nonāk līdz uzņēmuma analīzei. Otra izplatītākā pieeja ir tehniskā
analīze, kas balstās uz VP tirgus cenu izpēti, lai noteiktu nākotnes
tendences. Būtiska atšķirība šīm abām pieejām ir tāda, ka fundamentālisti meklē
atbildes uz jautājumu “Kas?”, bet tehniskās analīzes atbalstītāji – uz
jautājumu “Kad?”.
Fundamentālā analīze
Ekonomikas analīze
Šī analīze ir vērsta uz kopējās
ekonomiskās situācijas un tās iespējamo ietekmi uz ienākumiem no VP analīzi.
Investoram būtiski ne tikai saprast galvenos ekonomiskos procesus valstī, bet
arī novērtēt pašreizējo ekonomisko situāciju un noteikt savas gaidas attiecībā
uz nākotnes izaugsmi. Ekonomiskā analīze var būt gan ļoti detalizēta, izpētot
katru ekonomikas sektoru, gan arī visnotaļ neformāla un vispārīga, taču mērķis
ir viens: noskaidrot ticamu pamatu tālākai VP vērtēšanai.
Tā kā ekonomiskā situācija
neapšaubāmi ietekmē gan fondu tirgu, gan VP kursu, tad ir skaidrs, ka stabilas
ekonomiskās situācijas apstākļos akciju kursam raksturīga augoša tendence, un
otrādi. Šī atkarība nav absolūta, tomēr ir taču novērojams, ka kopējā valsts
ekonomikas efektivitāte ietekmē konkrētā uzņēmuma saimnieciskās darbības
rezultātus un peļņu. Svarīgi saprast, ka
ekonomisko procesu ietekme uz dažādu nozaru uzņēmumiem atšķiras, piemēram,
ekonomikas lejupslīdes laikā pārtikas mazumtirdzniecības uzņēmumi jutīs nelielu
ietekmi, taču celtniecība nokļūs nelabvēlīgā situācijā.
Var izdalīt galvenos
ekonomiskos faktorus, kam ir visaptveroša un ievērojama ietekme uz ekonomisko
darbību valstī:
·
Valsts nodokļu politika: nodokļi, valsts izdevumi, valsts
parāds.
·
Naudas politika: naudas piedāvājums, procentu likmes.
·
Citi faktori: inflācija, mājsaimniecību izdevumi,
investīcijas uzņēmējdarbībā, enerģētisko resursu esamība un cena, ārējā
tirdzniecība un valūtas kursi.
Šie faktori ietekmē
ekonomikas pamatrādītājus, piemēram, rūpnieciskās ražošanas apjoms, uzņēmumu
peļņa, mazumtirdzniecības apjoms, iedzīvotāju ienākumu līmenis, bezdarbs un
inflācija. Investoram ir jāprot saskatīt kopsakarības šo faktoru izmaiņās un
savstarpējo ietekmi. Piemēram, straujas inflācijas apstākļos uzņēmumi var
uzrādīt augstu peļņu, taču patiesā šīs peļņas vērtība ir zema, turklāt
inflācijas rezultātā radušās augstās procentu likmes ne tikai veicina cenu palielināšanos,
bet arī samazina parasto akciju konkurētspēju. Tajā pašā laikā, palielinoties
procentu likmēm, ienākumi no obligācijām palielinās, padarot parastās akcijas
mazāk pievilcīgas.
Nozaru analīze
Nozaru analīze saistīta ar tās
ekonomikas nozares izpēti, kurā darbojas konkrētais uzņēmums. Šī analīze ir
visvairāk gan ieguldījumu sabiedrību, gan individuālo ieguldītāju izmantotā, jo
ir skaidrs, ka situācija nozarē vienmēr ietekmēs akciju kursu.
Pirmais posms nozaru analīzē ir tās
konkurētspējas noteikšana attiecībā pret citām nozarēm. Nākamais posms – to
uzņēmumu atklāšana vienas nozares ietvaros, kuriem ir īpašas attīstības
perspektīvas.
Nozaru analīze paredz dažādu faktoru
izpēti: nozares struktūra un raksturīgākās īpatnības, galvenās ekonomiskās un
ražošanas izmaiņas, kas svarīgas, lai noteiktu efektivitāti, un nozares
nākotnes izredzes. Protams, investors var izvēlēties arī novērot dažu nozares
raksturīgāko uzņēmumu darbību.
Vērtējot nozari, investors
meklē atbildes uz sekojošiem jautājumiem:
·
Kāds ir nozares raksturs? (vai tajā ir daudz konkurējoši
uzņēmumi vai arī tai ir monopolistisks raksturs)
·
Cik daudz attiecīgā nozare tiek kontrolēta no valsts puses? (kāda likumdošana un vai tā
ir labvēlīga)
·
Kāda ir darbinieku arodbiedrību loma šajā nozarē?
·
Kādiem ekonomiskajiem spēkiem ir būtiska ietekme šajā nozarē? (vai preču un pakalpojumu
pieprasījums saistīts ar ekonomiskās situācijas rādītāju izmaiņām; cik svarīga
ir konkurence ar ārvalstu uzņēmumiem)
·
Kādas ir galvenās finansu un ražošanas problēmas nozarē? (vai ir adekvāts darbaspēka,
izejvielu un kapitāla piedāvājums nozares ietvaros; cik lieli ir nepieciešamie
kapitālieguldījumi nozares attīstībā)
Atbildes uz šiem jautājumiem
lielā mērā sniedz nozares izaugsmes cikla izpēte. Cikls sastāv no sākotnējās
izstrādes, kad darbība nozarē vēl tikko sākusies un pastāv liels risks, no straujas
paplašināšanās fāzes, kad ir liels produkcijas noiets un investori var
ticami paredzēt nozares nākotnes notikumus. Otrajā posmā ekonomiskajiem
rādītājiem ir maz saistību ar nozares rādītājiem, un investoru interese
saglabājas. Nākamais posms ir stabilās izaugsmes fāze, kas jau ir daudz
jūtīgāka uz kopējās ekonomiskās situācijas izmaiņām. Ceturtais posms ir stabilitāte
vai kritums. Šajā fāzē produkcijas pieprasījums krītas un uzņēmumi pamet
nozari. Stabilus un salīdzinoši augstus ienākumus ieguldītāji var gūt no
ieguldījumiem stabilas izaugsmes nozares uzņēmumos. Tātad nozaru analīze
nodrošina nozares rakstura izpratni, kas turpmāk var tikt izmantota
secinājumiem par iespējamo nozares izaugsmi.
Uzņēmuma analīze
Fundamentālā analīze paredz dziļāku
konkrētā uzņēmuma finansu izpēti, lai labāk izprastu uzņēmuma darbības
īpatnības. Šīs analīzes pamatpieņēmums ir, ka akciju cenu ietekmē uzņēmuma
darbības efektivitāte. Ja uzņēmuma perspektīvas šķiet stabilas, tad visticamāk,
ka akciju tirgus cena šo faktu atspoguļos un tā palielināsies. Tomēr akciju
vērtība atkarīga ne tikai no paredzamajām dividendēm, bet arī no riska.
Fundamentālā analīze aptver gan ienesīguma, gan riska analīzi un nosaka šo
rādītāju ietekmi uz akciju cenu.
Fundamentālā analīze sākas ar
retrospektīvu uzņēmuma finansu stabilitātes analīzi, kas ietver uzņēmuma
finansu pārskatu izpēti, lai noskaidrotu tā stiprās un vājās puses, noteiktu
jebkuras izmaiņu un attīstības tendences, novērtētu darbības efektivitāti un
izveidotu uzņēmumu raksturojošo īpatnību apskatu. Interesi izraisa šādi
jautājumi:
·
Uzņēmuma konkurētspēja.
·
Sortimenta struktūra un noieta tendences.
·
Uzņēmuma rentabilitātes un peļņas rādītāji.
·
Uzņēmuma resursu (aktīvu) struktūra un likviditāte.
·
Uzņēmuma kapitāla struktūra.
Šādas informācija meklēšana
un apkopošana ir ilgs un darbietilpīgs process, ko ne vienmēr ieguldītāji
īsteno, bet iztiek ar jau publicētiem materiāliem un informāciju presē.
Finansu pārskatu analīze
Finansu pārskati ir būtisks
fundamentālās analīzes moments, jo ļauj investoram iegūt informāciju par
uzņēmuma ražošanas rezultātiem un finansu stāvokli. Pilns finansu pārskats
sastāv no bilances, peļņas un zaudējuma aprēķina, naudas plūsmas pārskata,
pārskata par uzņēmuma līdzekļiem un to avotiem un pielikuma.
Uzņēmuma finansu pārskatu analīzes uzdevums ir
novērtēt šādus rādītājus:
·
Uzņēmuma līdzekļu stāvoklis pārskata periodā.
·
Uzņēmuma finansiālā stabilitāte un maksātspēja pārskata
datumā.
·
Kapitāla izmantošanas intensitāte un uzņēmuma darbības
rentabilitāte pārskata periodā.
·
Uzņēmuma finansiālā stāvokļa izmaiņas pārskata periodā un tā
dinamika pēdējos gados.
·
Peļņas sadale un citu kapitāla avotu piesaistīšana.
·
Uzņēmuma savstarpējās attiecības ar akcionāriem.
Investors, vērtējot bilancē sniegto informāciju, var
vadīties pēc tā, kā tiek ievēroti trīs bilances Zelta likumi:
1. Ilgtermiņa ieguldījumi
jāfinansē no pašu kapitāla.
2. Ilgtermiņa ieguldījumi
jāfinansē no pašu kapitāla, bet ja tas ir nepietiekams, arī no ilgtermiņa
saistībām.
3. Uzņēmuma apgrozāmie līdzekļi
jāfinansē ar īstermiņa saistībām. [2;24]
Ja ir pietiekošs laiks,
ieguldītājs var vērtēt katru bilances posteni atsevišķi – vai ir
atbilstošs pamatlīdzekļu apjoms, kāds ir krājumu sastāvs un cik lieli un
likvīdi šķiet debitoru parādi, cik liels ir saistību apjoms, kā tiek sadalītas
dividendes un cik lielas ir uzņēmuma rezerves un uzkrājumi. Piemēram, krājumu
analīzē tiek secināts, ka pastāv to īpatsvars ne tikai apgrozāmo līdzekļu
sastāvā, bet arī kopumā uzņēmuma aktīvos. Tas var liecināt par uzņēmuma
grūtībām produkcijas noietā, ko savukārt ir izraisījusi nepietiekama tirgus
pētīšana un produkcijas kvalitāte. Ražošanas krājumu novirze no optimālā līmeņa
var radīt zaudējumus uzņēmuma darbībā, jo palielinās krājumu uzglabāšanas
izmaksas, no apgrozījuma tiek novirzīti likvīdi līdzekļi, rodas krājumu
vērtības samazināšanās draudi.
Peļņas un zaudējumu aprēķins atspoguļo to, cik veiksmīgi
uzņēmums ir izmantojis savus aktīvus, cik efektīvi uzņēmuma vadība ir darbojusies.
Pētot naudas plūsmas
pārskatu, investors iegūst apkopojumu par uzņēmuma naudas līdzekļu kustību
un citiem notikumiem, kas izraisījuši izmaiņas uzņēmuma naudas līdzekļos.
Investors var gūt priekšstatu par uzņēmuma politiku attiecībā uz naudas izlietošanu
– vai ir tendence ieguldīt nekustamajā īpašumā vai tiek izmaksātas dividendes
akcionāriem, vai arī uzsvars tiek likts uz saimniecisko darbību.
Ja uzņēmums ir sagatavojis pārskatu
par izmaiņām akciju kapitālā, tad no šī pārskata investors var gūt informāciju
par iegūto peļņu, tās sadali dividendēs, rezervju veidošanai vai pamatkapitāla
palielināšanai.
Galveno uzņēmuma finansu rādītāju
analīze
Finansu rādītāji ļauj novērtēt uzņēmuma finansu
stāvokli un rezultātus pagātnē un tagadnē un ir fundamentālās analīzes
svarīgākie elementi. Finansu rādītāji iedalās piecās grupās:
1) likviditātes rādītāji,
2) lietišķās aktivitātes
rādītāji,
3) kapitāla vai maksātspējas
rādītāji,
4) rentabilitātes rādītāji,
5) tirgus aktivitātes rādītāji.
Šo rādītāju analīzes pamatā
ir to aprēķināšana un salīdzinoša novērtēšana dinamikā. Tie raksturo bilances
aktīva un pasīva posteņus, bruto un neto finansu rezultātus, kā arī attiecības
starp peļņas - zaudējumu aprēķina un bilances sastāvdaļām. [2;195]
Likviditātes rādītāji:
·
Kopējās likviditātes rādītājs – apgrozāmo aktīvu attiecība pret
īstermiņa saistībām.
·
Tīrie apgrozāmie aktīvi tiek noteikta kā starpība starp
apgrozāmajiem aktīviem un īstermiņa saistībām. Tīrie apgrozāmie aktīvi var
pārliecināt investorus par līdzekļu ieguldīšanu uzņēmumā.
Lietišķās aktivitātes rādītāji izsaka uzņēmuma aktīvu
izmantošanas efektivitāti. Trīs visvairāk izmantotie lietišķās aktivitātes
rādītāji ir:
·
Debitoru parādu aprites koeficients – neto apgrozījums pret vidējo
debitoru parādu summu.
·
Krājumu aprites koeficients – pārdoto preču ražošanas izmaksas
pret vidējo krājumu summu.
·
Visu aktīvu aprites koeficients – neto apgrozījums pret aktīvu
kopsummu - rāda, cik reizes ir veikts pilns ražošanas un apgrozības cikls vai
cik realizētās produkcijas naudas vienību devusi katra aktīvu naudas vienība.
Rentabilitātes rādītāji
Rentabilitāti nosaka,
uzņēmuma neto peļņu dalot ar neto apgrozījumu, ar uzņēmuma kopējo vai pašu
kapitālu vai ar aktīvu kopsummu. Pastāv četri visvairāk izmantotie
rentabilitātes rādītāji:
·
Realizācijas rentabilitāte – pārskata perioda peļņa pret neto
apgrozījumu.
·
Operatīvās darbības rentabilitāte – peļņa pirms % un nodokļu
atskaitīšanas pret neto apgrozījumu.
·
Aktīvu rentabilitāte – peļņa pirms % un nodokļu
atskaitīšanas pret aktīvu vidējo vērtību. Šis ir viens no svarīgākajiem
uzņēmuma konkurētspējas indikatoriem.
·
Pašu kapitāla rentabilitāte ļauj noteikt tā kapitāla
izlietošanas efektivitāti, kuru investējuši uzņēmuma īpašnieki. To aprēķina –
gada tīrā peļņa dalīta ar pašu kapitāla gada vidējo summu. Pēc šī rādītāja var
noteikt, cik daudz peļņas iegūts uz īpašnieku uzņēmumā ieguldīto katru latu.
Tirgus aktivitātes koeficienti – raksturo sabiedrības akciju
vērtību un ienesīgumu.
·
Peļņa uz vienu akciju – rāda, cik liela tīrās peļņas daļa
pienākas uz vienu parasto akciju.
·
Akcijas tirgus cenas un vienas akcijas peļņas attiecība (P/E – price –earnings
ratio) – vienas akcijas tirgus vērtība pret peļņu uz vienu akciju. Šis rādītājs
atspoguļo attiecības starp sabiedrību un tās akcionāriem.
·
Vienas akcijas bilances vērtība parāda uzņēmuma tīro aktīvu vērtību,
kura pienākas uz vienu parasto akciju saskaņā ar grāmatvedības uzskaites
datiem.
·
Vienas akcijas tirgus vērtības un bilances vērtības attiecība raksturo vienas akcijas
tirgus vērtību salīdzinājumā ar tās bilances vērtību. Šī koeficenta
aprēķināšanai ir nepieciešami papildu rādītāji, kuri raksturo sabiedrības
akciju tirgus vērtību (dividenžu likme, bankas procentu likme u.c.)
·
Akciju ienesīgums.
·
Dividenžu izmaksas koeficients vai izmaksājamo dividenžu daļa rāda,
kāda tīrās peļņas daļa tika izlietota dividenžu izmaksai – dividendes uz vienu
akciju pret neto peļņu uz vienu akciju.
Investori parasti izvēlas to
uzņēmējsabiedrību, kuras dividenžu politika vispilnīgāk atbilst viņu
investēšanas mērķiem. Tāpēc vispārējā veidā dividenžu politikas pārmaiņas var
izraisīt lielāku akcionāru neapmierinātību nekā zems dividenžu līmenis. Tātad
dividenžu politika ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kuri ietekmē investoru
attieksmi.
Kapitāla vai maksātspējas rādītāji raksturo kreditoru un
investoru interešu aizsargāšanas pakāpi un uzņēmuma līdzekļu avotu struktūru.
·
Īpašuma koeficients (pašu kapitāls/kopējais kapitāls) raksturo pašu
kapitāla īpatsvaru uzņēmuma kopējā kapitāla struktūrā, tātad arī uzņēmuma
īpašnieku un kreditoru interešu attiecību.
·
Saistību īpatsvars bilancē.
·
Saistību attiecība pret pašu kapitālu raksturo uzņēmuma finansiālo
neatkarību.
·
Maksājamo procentu seguma koeficients atspoguļo uzņēmuma spēju
samaksāt aizdevumu % ar peļņas veidā iegūtiem līdzekļiem, t.i., neskarot pašu
kapitālu. To aprēķina: peļņa pirms % un nodokļu atskaitījumiem dalīta ar
maksājamo % summu.
Tehniskā analīze
Tehniskā analīze ir analīzes
novirziens, kas ietver biržas indeksu, kursa un biržas apgrozījuma tendenču
sistematizēšanu un izvērtēšanu, prognozēšanu, jo veic analītiķis, izmantojot
matemātikas, ekonomikas, statistikas, psiholoģijas zinātņu atzinumus un
instrumentus. [1;58] Šīs analīzes piekritēji un atbalstītāji cenšas paredzēt
īstermiņa cenu svārstības un izdevīgāko akciju iegādes vai pārdošanas laiku.
Viņi pēta vērtspapīru tirgu kopumā vai konkrētu vērtspapīru tirgu, bet nevis
ārējos faktorus, kas ietekmē uzņēmumu produkcijas piedāvājumu un pieprasījumu.
Tomēr tehniķi patur prātā, ka eksistē šādi faktori un tiem ir sava ietekme.
Tehniskās analīzes atbalstītāji uzskata, ka tā kā cilvēki veido VP tirgu un
cilvēki īsā laika periodā nemēdz būtiski mainīties, tad arī tirgū to rīcība
līdzīgos apstākļos nemainīsies un ir paredzama. Viņi, atšķirībā no
fundamentālistiem, ir pārliecināti, ka ar tirgus statistikas analīzi iespējams
prognozēt cenu kāpumu vai kritumu. Daudzi VP tirgus speciālisti izmanto tieši
tehnisko analīzi, jo pastāv ierobežots datu daudzums (dažkārt tikai VP cenas
vai cenas un apjomi), ko ir viegli un ātri iespējams iegūt, uzglabāt un
izmantot.
Var izdalīt vairākas tehniskās analīzes
koncepcijas:
1) Dova teorija,
2) Tirdzniecības apjoma teorija,
3) Tirgus tehnisko nosacījumu
koncepcija
4) Indikatoru jeb akciju -
simbolu koncepcija. [5;383]
Dova teorija
Šīs teorijas pamatnostādne ir tāda,
ka svarīgākais parametrs ir visu akciju kursu tendences. Tiek meklēts signāls,
kas liecinātu par jaunu tendenci tirgū – cenu kāpums vai cenu kritums. Šī
teorija dod iespēju investoram noteikt konkrētajā laika momentā, cik ilgi tirgū
būs raksturīga pastāvošā tendence.
Tirdzniecības apjoma teorija
Izmaiņas akciju tirgū tiek vērtētas
ilgā laika periodā, lai noteiktu, vai pastāv kāda tendence, kas atkārtojas
visbiežāk. Šo pētījumu rezultātā tiek izveidoti dažādi noteikumi un nosacījumi,
pēc kuriem ieteicams veikt darbības ar VP. Piemēram, uzņēmuma, kas ražo
konodicionierus, akcijas labāk pirkt oktobrī un pārdot martā, nekā paturēt tās
ilglaicīgi. Kopumā šīs teorijas piekritēji par pamatu pieņem dažādus
apgalvojumus, kas viņuprāt raksturo fondu tirgu.
Tirgus tehnisko nosacījumu koncepcija
Šī pieeja pamatojas uz dažu tirgus
dinamikas pamatelementu novērtēšanu. Visbiežāk akciju kursus ietekmē dažādi
mainīgie – tirgus apjoms, nesegto operāciju apjoms, mazo investoru akciju
pirkšanas un pārdošanas stratēģijas, ko visbiežāk arī izmanto tirgus tehnisko
nosacījumu analīzei.
· Tirgus apjoms izsaka
investoru interesi un iesaistīšanos VP tirgus operācijās. Tā kā tirgus apjoms
izsaka akciju piedāvājumu un pieprasījumu, pēc tā iespējams noteikt, vai tirgus
ir spēcīgs vai vājš, piemēram, tirgus tiek uzskatīts par stipru, ja,
attīstoties konjunktūrai, tirgus apjoms (VP apjoms tirgū) palielinās, un
otrādi.
· Nesegtā pozīcija ir to akciju
daudzums, kas pārdots bez reāla seguma konkrētā tirgū konkrētā brīdī. Tā kā
operācijas “bez seguma” tomēr jāslēdz, ir iespējams paredzēt turpmāko akciju
pieprasījumu, zinot nesegtās pozīcijas apjomus.
· Darbības ar nepilnajām lotām
(mazāk par 100 akcijām). Pastāv tāds uzskats, ka nopietniem investoriem ir
jānovēro, kā rīkojas mazie ieguldītāji, un jārīkojas pilnīgi pretēji, jo ir
pierasts, ka mazie investori vienmēr kļūdās un zaudē. Tādējādi analizējot mazo
investoru darbības ar nepilnajām lotām, iespējams noteikt tirgus stāvokli un
prognozēt izmaiņas.
Indikatoru jeb akciju – simbolu
koncepcija
Pēc šīs koncepcijas tiek uzskatīts, ka tirgus
situāciju vislabāk raksturo lielo uzņēmumu akcijas, notikumi ar tām.
Grafiku izmantošana
Grafiku
izmantošana ir pazīstamākā tehniskās analīzes metode, kas atspoguļo akciju
kursu izmaiņas un citu informāciju par VP tirgu. Investori plaši izmanto
grafikus, jo tie satur ne tikai vērtīgu un koncentrētu informāciju, bet arī
sniedz priekšstatu par tirgus izmaiņām konkrētā laika brīdī un arī dod iespēju
prognozēt nākotnes tendences.
Pastāv
vairāki grafiku veidi, ko var izmantot akciju kursu attēlošanai, taču ir
izveidoti, tā saucamie, grafiku kodi, piemēram, “galva un pleci”, “briljants”,
“apgāztā bļoda”, “trijstūris”, “karogs”, “vimpelis”. (skat.pielikumu) Katrs no
šiem nosaukumiem apzīmē kādu tendenci izteiktu grafikā. Izmantojot šos
grafikus, iespējams noteikt to brīdi, kad tirgus signalizē, ka akcijas būtu
vēlams pārdot vai gluži otrādi – pirkt. Tomēr jāņem vērā, ka dzīvē reti kad
notiek pēc grafika un aprēķiniem, tādēļ pretinieki grafiku izmantošanai
uzskata, ka ir muļķīgi paļauties uz sausiem aprēķiniem un tiem pakārtotiem
grafikiem. Tomēr analītiķi, kas atbalsta grafisko paņēmienu izmantošanu,
uzsver, ka tendences akciju kursu izmaiņās atkārtojas.
Nobeigums
Neapšaubāmi,
ka nopietniem investoriem ir jāveic vērtspapīru tirgus informācijas analīze,
lai savu naudu ieguldītu veiksmīgi un gūtu peļņu, ja vien ieguldītājs nav ar
unikālu un perfekti attīstītu intuīciju. Informāciju var analizēt, izmantojot
divas pieejas – fundamentālo un tehnisko. Fundamentālā analīze tiek balstīta uz
ekonomisko procesu izpēti, uzņēmuma darbības analīzi, turpretī tehniskās
analīzes praktizētāji uzskata, ka nākotnes tendences var prognozēt pamatojoties
uz vērtspapīru tirgus cenu statistiku, koeficientu aprēķiniem, grafiskiem
attēliem.
Nevar
noliegt nevienu no šīm abām pieejām, taču būtiski prast izmantot tās abas
vienlaicīgi, lai izvēlētos visoptimālāko vērtspapīru portfeli. Tehniskā analīze
būtu jāizmanto pirms fundamentālās analīzes veikšanas. Ja no tehniskās analīzes
viedokļa kādas akcijas ir interesantas un šķiet ienesīgas, tad jāturpina to
analīze ar fundamentālistu paņēmieniem. Tehniskās analīzes priekšrocības ir
tās, ka informācija ir salīdzinoši viegli iegūstama un izmantojama, bet
fundamentālās analīzes veikšanai nepieciešams ilgāks laiks un tas ir
darbietilpīgāks process. Taču tehniskās analīzes trūkums ir attālināšanās no
vispārējiem politiskajiem, ekonomiskajiem notikumiem valstī, pasaulē. Turklāt
tehniskā analīze parasti tiek skatīta īsā termiņā, bet fundamentālisti raugās
tālākā nākotnē.
Tātad
investoram būtu jāprot izmantot gan tehniskajā, gan fundamentālajā analīzē
iegūto informāciju, lai adekvāti reaģētu uz izmaiņām VP tirgū un noteiktu
nākotnes tendences.
Izmantotā literatūra
1. Klauss A. Vērtspapīru
darījumi. Skaidrojošā vārdnīca. – R., 1996. – 116 lpp.
2. Rurāne M. Uzņēmuma finansu
vadība. – R.: “Turības” mācību centrs, 1997. – 254 lpp.
3. Sharpe W. F. and others.
Investments. The 5th edition. Prentice Hall International, Inc., 1995. – 1058
p.
4. Teweles R. J., Bradley E. S.
The Stock market. The 7th edition. John Wiley& Sond, Inc., 1998. – 568 p.
5.
Гитман Л Дж Джонк М Д Основы
Инвестирования – Москва, 1997 – 991 стр
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru