Murreja darbs
“Personības pētījumi” ir dažādu motivācijas ieviržu svarīgs krustpunkts. Konkrēti runājot, Mak–Daugola, Freida,
Levina. Murrejs, kurš pamatā interesējās par klīnisko un personības psiholoģiju, terminu
“vajadzības” novietoja visai diferencētas jēdzienu sistēmas centrā. Pēc savas izcelsmes eklektiskā
jēdzienu sistēma nebija domāta uzvedības aprakstīšanai un individuālo reakciju
atšķirību standartizētās situācijās izskaidrošanai. Tā, drīzāk, ir domāta, lai
parādītu individuālo lielākās uzvedības vienībās, kas izceļās uz individuāli
tipiskajām darbības formām, kuras cikliski atkārtojās un kuras var novērot
ilgstošā laika posmā dažādās situācijās. Subjekts tiek saprasts kā aktīvs
organisms, kurš ne tikai reaģē uz situāciju spiedienu, bet arī aktīvi meklē vai
pat rada tās. Taču visos gadījumos viņš, rīkojoties atbilstošā veidā uztver
aktuālās situācijas izmaiņu iespējamās sekas caur savu vajadzību prizmu.
Uzvedības
mērķtiecīgumu Murrejs mēģina izskaidrot izejot no priekšstata par epizodosko
attiecību ķēdītes “indivīds – vide” pašattīstību kā līdzvērtīgu nepārtraukto
personīgo un situatīvo faktoru mijiedarbībai. Ar to pašu viņš bija pārvarējis
personības teorētisko pieeju motivācijā, kurā visa uzvedība tiek skaidrota no
personīgajām dispozīcijām. Murrejs bija interakcionisma virziena piekritējs.
Organisms (personība) un uztveramā situācija veido vienotu mijiedarbību.
Centrālie jēdzieni, kas attiecās viens
pret otru ir vajadzības (need) no personības puses un spiediens (press) no situācijas
puses. Vajadzība un spiediens tieši
netiek novēroti, tiem jābūt izsecinātiem, tie nav aprakstoši jēdzieni, bet gan
hipotētiski konstrukti. Šos secinājumus var izdarīt, izejot nevis no laika ziņā
nesvarīga aktuālās uzvedības vai situācijas fragmenta, bet tikai no efektiem,
līdz kuriem nonāk, konverģējās notiekošā darbība vai atbilstoši - situācijas, kas attīstās. Jādziena
“vajadzības” saturs netiek atdalīts no “tieksmes”, tas tiek noteikts caur
vēlamo stāvokli attiecībās “indivīds – vide” spiediens - caur situācijas mērķa stāvokli, uz kuru var
paļauties, vai no kura vajag piesargāties. Jēdzieni “vajadzība” un “spiediens”
saturiski atbilst viens otram : spiediens aktualizē atbilstošo vajadzību,
vajadzība meklē tai atbilstošu spiedienu. Mijiedarbība starp vajadzību un
spiedienu, to satura krustošana saucas “tēma” (thema). Tēma arī ir patiesā aktivitātes plūduma analīzes vienība. Katra epizode tiek raksturota ar tēmu,
mērķtiecīgu darbību secību.
Vajadzība – tas ir konstrukts (ērts,
iedomāts vai hipotētisks jēdziens), kas apzīmē spēku (kam ir nezināma fizikāli
ķīmiska daba), kas organizē uztveri, apercepciju, intelektu, gribu (conation)
un darbību tādā veidā, lai izmainītu noteiktā virzienā esošo neapmierinošo
situāciju. (Murrejs, 1938)
Jēdzienu “vajadzība” Murrejs izmanto
gan dispozicionālu, gan funkcionālu pārmaiņu nozīmē. Kā motivācijas
dispozīcijas vajzdzības var klasificēt pēc dažādiem pamatojumiem –
1.
Var izdalīt pamatvajadzības un
otršķirīgas vajadzības. Pamatvajadzības, atšķirībā no otršķirīgajām vajadzībām
bāzējās uz organiskajiem procesiem un parādās vai nu cikliski vai arī saistībā
ar regulācijas vajadzību.
2.
Vajadzības var iedalīt pozitīvajās
(meklēšana) un negatīvajās (izvairīšanās).
3.
Vajadzības vēl var iedalīt redzamajās un latentajās. Redzamās vajadzības
brīvi izpaužās ārējā uzvedībā, latentās izpaužās vai nu rotaļās, vai
fantāzijās. Noteiktās situācijās atsevišķas vajadzības var apvienoties uzvedības
motivācijā vai konfliktēt viena ar otru, pakļauties viena otrai utml.
Spiediens
– kāda ietekme, kuru uz subjektu veic
objekts vai situācija un parasti tā tiek uztverta kā stimumu kopums, kas pieņem
draudu vai kāda labums priekš organisma veidolu.
Visi
šie jēdzieni un to atdalīšana bija ne tikai pārliecības, pārdomu un iztēles
rezultāts. Ar 50 pacientu palīdzību, kuri tika ievietoti dažādās pētniecības
situācijās šīs idejas attiistījās un precizējās. Īpaši tas attiecās uz dažu
otršķirīgo vajadzību noformulēšanu. Viņa pētāmo situāciju diapazons stiepās no intervijām un bērnības atmiņām
līdz dažādiem eksperimentiem, kuri ietver sevī dažādas testu metodes, attiecībā
uz atmiņu. Īpašas atzīmēšanas vērts ir viņa izstrādātais Tematiskais Apercepcionālais
tests(TAT). Pētāmajam ir jāizdomā stāsts par attēlu, kurus pēc tam analizē
vētējot pēc viņa redzes leņķa aktualizējot tajos vajadzības, spiedienu un
tēmas.
Murrejs
apvienoja un klasificēja dažādas teorētiskas pieejas, pietam tieši tās, kuras
izrādijās svarīgasuzvedības skaidrošanai, izstādāja jēdzienu sistēmu, kuru
pētnieki izmantoja teoriju radīšanai un motīvu mērīšanai. Taču viņa personīgos
iedalījumus nevarētu nosaukt par teoriju. Starp daudzskaitlīgajiem
hipotētiskajiem un empīriskajiem mainīgajiem viņš neizdala nekādas specifiskas
attiecības. Būtībā viņš tikai variēja aktualizācijas apstākļus tādēļ, lai
atdalītu un klasificētu pēc veida un satura dažādus uzvedības formas, to
iekšējās un starpindivīdu atšķirības.
Murrejs
pārvarēja Mak-Dauelavienpusējo teorētiski personālo pieeju. Viņš izveidoja
modernā interakconisma pozīciju. Priekšstatu par vēlamajām darbības sekām un
(vajadzības) un uztveramajām situācijas iespējām (spiediens) noveda pie tēmas
sapratnes, vai, kā mēs tagad teiktu, dotajam indivīdam atbilstošajām darbības
situācijām. Motīvu klasifikācijas problēmu viņš aistīja ne tikai ar to
mērīšanu, bet arī situatīvo aktualizāciju, ar motivācijas maiņu un
atjaunošanos, ar motivēto mērķtiecību un konflikta motīviem. Viņa (TAT) tests
vēlāk atļāva veikt strauju izrāvienu motīvu mērīšanas jomā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru