Motivācijas maiņa : Atkinsona un Birča (Atkinson & Birch) dinamiskais darbības modelis.

Ar šo modeli iepazīties tuvāk  un aprakstīt izvēlējos tā iemesla dēļ, ka tā pamatā ir dažādu teorētisko pieeju apkopojums, jo manuprāt liela daļa pieejas motivācijas pētīšanā ir samērā vienpusīgas. Par iemeslu manai izvēlei bija arī tas, ka par Atkinsona un Birča dinamisko darbības  modeli iepriekš es daudz neko nezināju. Šajā modelī ir izmantotas dažas Freida un Levina domas, bet šeit abu – Freida un Levina domas tiek attīstītas tālāk  un motivācija tiek  pētīta  kā psiholoģiska parādība.

 Šī pieeja paver plašas iespējas pētījumiem. Līdz 80-tiem gadu vidum šis modelis praktiski nav  empīriski pētīts. Tāda situācija ir radusies tādēļ, ka modelis ietver sevī daudzus hipotētiskus pieļāvumus un lielumus, kā arī dažādas matemātiskas formulas. Autori neizdala vajadzības, motīvus kā piemēram Maslovs- piramīdas veidā, bet klasificē 2 kopās, ko nosacīti sauc par “ģimenēm”. Vienā kopā esošie motīvi ir funkcionāli ekvivalenti darbības tendencei vai pretējai - izvairīšanās tendencei. Kopu iekšienē var notikt motīvu aizvietošanās un sajaukšanās. Attiecībā pret šo faktoru būtu iespēja pētīt kāda motīva “izplatību” (ekstensivitāti) un kur tā ir robežas ar citiem motīviem.  Ja citi modeļi nepievērš vērību motīvu maiņai, iepriekšējā motīva atjaunošanās un  aizvietošanās iespējai,  tad Atkinsona un Birča modelis apskata tieši to. Reāli šī ir tā pati problēma, ko Freids (1915) un Levins (1926, 1930) nostādīja motivācijas pētīšanā  -  *nerealizēta vēlme turpina eksistēt līdz tās apmierināšanai, *līdz galam neīstenoti nodomi atjaunojās.

Atkinsons un Lastraits (Atkinson & Lastwright, 1964) nesasniegto mērķu motivācijas pēcdarbību nosauc par inerces tendenci, bet Weiner (1965) to pašu apraksta savā riska izvēles modelī.

Sīkāk šo jautājumu pētīja Atkinsons un Birčs (1970, 1974, 1978) dinamiskajā darbības modelī. Viņi pētīja aktivitātes plūsmas pārejas zonas, kad viens darbības motīvs izbeidzās, bet otrs motīvs sāk pieņemt novērojamu aktivitātes līmeni,  piekam situācijā, kad vides determinantes  jeb situatīvie stimuli paliek nemainīgas. Indivīds šajā modelī ir aktīvi darbojošs subjekts.

Ierosinātas darbības tendence saglabā savu stāvokli tik ilgi līdz tā nepakļaujas kādam citam psiholoģiskam spēkam, kas vai nu palielinās vai samazinās pirmās darbības tendences intensitāti. (Atkinson & Birch, 1974)  

Abi šī modeļa autori atzīmē, ka ir vesela rinda ietekmju un spēku, kas aktivitātes plūsmā izsauc darbības tendences intensitātes svārstīšanos. Aktivitātē pārvar un atrod kā izteikties tā darbības tendence, kuras intensitāte konkrētajā momentā ir pārsvarā.

Atkinsona un Birča modelī sastopamie jēdzieni, kas ir spēki, kas attiecas uz darbības  vecināšanu vai bremzēšanu.

Ierosme uz darbību	Pretestība darbībai
Virzošais spēks – F (instigating force)	Bremzējošais spēks – I (inhibitory force)
Darbības tendence – T	Izvairīšanās tendence – N (negaction)
Darbība	Pretestība
Konsumatorais spēks – C	Pretestības spēks - R

Rezultatīvā darbības tendence – T ietver sevī dažādus spēkus – darbības un izvairīšanās tendences (T & N), tātad

T=T-N

Abu veidu tendences pievienojas katra savai motīvu kopai un kopas iekšienē  motīvi savstarpēji ietekmējas, pārvietojoties vai nomainot viens otru. Darbības dinamika ir atkarīga no 2 sākumiztekošajiem lielumiem F & I. Jebkura situācija noteiktā pakāpē ierosina abus spēkus (F & I) un abiem spēkiem esot ierosinātiem, arī ja situācija paliek nemainīga, rezultāts ir viena vai otra spēka pārsvars. Katrs no spēkiem – virzošais un bremzējošais kavē pretējā spēka neatlaidīgo cenšanos pastiprināties. Atkinsons un Birčs ieviesa vēl tādu jēdzienu kā konsumatorais spēks un konsumatorā vērtība. Kad virzošais spēks iegūst izdevību, tas parādās uzvedībā un pēc mērķa sasniegšanas pavājināsies ar konsumatoro spēku (C) – consummatory force, kas rodas tikai darbības īstenošanās gadījumā. Konsumatorais spēks pilda atbilstošās tendences multiplikatīvās intensitātes funkciju pret darbību (T) un īpašo konstanti, kas atspoguļo kopējo konsumatoro nozīmi (c) aktivitātei vienā laika vienībā C=T*c. Tajā pašā laikā pretējais spēks pakāpeniski samazinās pretestības spēka (R) force of resistance  ietekmē, kas savukārt pilda atbilstošās izvairīšanās tendences intensitātes multiplikatīvo funkciju, un konstanti, kas atspoguļo kopējo bremzēšanas nozīmi (r), kas raksturo pretestības atslābumu pret apspiežamo aktivitāti vienā laika vienībā: R=N*r.

Autori izdala vēl vienu parametru -  motīvu sajaukšanās pakāpe vienas kopas iekšienē. Vēl viens parametrs, ko  apraksta šajā modelī nosaka konsumatorā spēka ieslēgšanās vai izslēgšanās aizturi pēc tam, kad kāda darbības tendence atbilstoši sāka vai pārstāja kādu darbību, piedodot tendencēm svārstīšanos.

Tā iemesla dēļ, ka šajā modelī ir izdalīti tik daudz dažādi lielumi, aprēķinos izmantoja datorus. Tika pat izveidotas speciālas specifiskas programmas (Bongort, 1975 & Seltzer, 1974, 1875), kas bija virzītas uz spēku dinamikas modelēšanu un noteikšanu – kad, cik un ar kādām sekām atsevišķas rezultatīvās tendences kļūst dominantas un izpaužas darbībā. Lai noteiktu darbības dinamiku, jāievēro abi pretējie spēki  F & I . Kas attiecas uz šo parametru empīrisko formulējumu, tad līdz 80-to gadiem Atkinsons un Birčs bija vienīgie, kas šajā jomā kaut ko ar mērķi pētīja.

Viena no abu spēku ietekmējošām determinantēm ir ar situāciju saistītā pozitīvā vai negatīvā pievilcība atbilstoši dotās kopas motīviem, jo tieši pievilcības faktors aktivizē virzošo vai bremzējošo spēku. Atkarībā no pievilcības faktora iedarbības un indivīdu, atbilstošā darbības tendence (motīvs) vai izvairīšanās tendence nepārtraukti pieaug. 

           Attīstība.

           Saskaņā ar šo modeli nemainīgā situācijā var notikt novērojamās uzvedības maiņa  no vienas darbības uz otru un iepriekšējās darbības atjaunošanās.

           Tajā pašā laikā dinamiskais modelis šādā izskatā, atšķirībā no citiem mūsdienu  motivācijas modeļiem neietver kognitīvos rādītājus, procesus. Tikko kā stimulācijas ietekmē skaidrā situācijā tiek iekustināti virzošie vai bremzējošie spēki, tālāk procesi raisās paši no sevis uz priekšu, indivīds tikai aptver sevi darot to vai citu. Kaut kāds kognitīvās kontroles starpposms – piemēram, vērtējums nav paredzēts. Paši autori to apzinās un sākotnējā modelī bija ietverti kognitīvie parametri, kā process, kas iet paralēli darbības dinamikai, bet tie neesot devuši nekādu kauzālo funkciju, tam palika tikai diagnostiska funkcija.  Zināmas nozīme kognitīvajiem parametriem tiek  piedēvēta, par to liecina daži jēdzieni – pievilcība, kas ir saistīti ar kognitīvo apstrādi (1974), bet tas iet paralēli darbības dinamikai. Nākošajā stadijā autori sāk atzīt kognitīvo parametru patstāvīgo lomu darbības dinamikas iekšienē un uzskatīt, ka aktivizēt virzošo vai bremzējošo spēku, bet ja tie jau ir noformējušies – spēcināt tos, var ne tikai apkārtnes stimuli, bet arī neatkarīgās no situācijas domas un priekšstati.

           Nākošais solis ir visu darbības tendenču kognitīvā pamatojuma atzīšana, lai arī savā modelī vietu tam viņi nav atraduši.

           Pirmo mēģinājumu apvienot kognitīvo un dinamisko modeli veica J.Kuhl, 1976 . saskaņā ar šo modeli paškritika, vērtējumi pēc veiksmes noved pie konsumatorā spēka un pretestības spēka, bet atbilstošās darbības tendences vai izvairīšanās tendences samazinās.

Vienkāršota Atkinsona un Birča modeļa shēma.

 INDIVĪDS                                 MOTIVĀCIJA                                         DARBĪBA

 SITUĀCIJA

	Pievilcība A+

 

Pievilcība A -

Laiks

(c+) …  (c-)         analoģiski augstāk minētajām formulām   Tc

(b+) …  (b-)          analoģiski augstāk minētajām formulām   Tb

Nn – 1 +   N = Nn

R=N*R

Motīvs A -

I

I –R =   N

Tn – Nn = Ta

Inerces tendence A -

Inerces tendence A+

Tn –1 +T =Tn

F - C =    T

Motīvs A+

F

C=T*c

                                                                                                                  

                                                                                                                  a      b     c      a

                                                                                                                         b      c

                                                                                                                  a

F -  virzošais spēks                                 I – bremzējošais spēks

C – konsumatorais spēks                       R – pretestības spēks

c- konsumatorais koificents                   r – bremzēšanas koificents

T– darbības tendence                             N – izvairīšanās

T – rezultatīvā tendence                       

  T vai     N  –  T  vai  N izmaiņas iepriekšējā   laika  momentā

a,b,c – 3 dažādi motīvi.

          

Šajā shēmā redzams, ka personības un situācijas determinantes “pievilcība” un “motīvs” it kā baro šī modeļa lielumus. Nemainīgas situācijas gadījumā spēki (F & I) pārveidojas C & R ietekmē. Modelī redzams aī kā inerces tendences nepastarpināti ietekmē  tendenču dinamiku uz darbību vai izvairīšanos. Dažādie un nesavienojamie motīvi atkarībā no tendences virziena var parādīties uzvedībā,  uz laiku atkāpties konkurējošo tendenču priekšā un no jauna parādīties.  

           Vēl līdz 90-to gadu sākumam dinamiskais modelis praktiski nav empīriski pētīts, kas nav pārsteidzoši, jo tas satur tik daudz dažādus hipotētiskus lielumus, pieņēmumus. Manuprāt, šim modelim prasītos pamatīga un daudzpusīga pārbaude, bet tam traucē šo hipotētisko lielumu un atziņu neievērošana, ignorēšana no citu zinātnieku puses, jo manuprāt datorprogrammas nevar aizvietot reālu empīrisku pētījumu.

           Šis modelis neļauj risināt darbības spontanitātes jautājumu un pieņem, ka indivīds pastāvīgi aktīvi darbojās un nekad nav pasīvs.

          

Tēzes.

·         Modeļa pamatā – dažādu teorētisko pieeju apkopojums.

·         Vajadzību, motīvu klasificēšana 2 kopās – “ģimenēs”.

·         Vienas kopas motīvi – ekvivalenti darbības tendencei vai izvairīšanās tendencei.

·         Kopu iekšienē – motīvu maiņa, aizvietošanās.

·         Paredzēta motīva atjaunošanās un aizvietošanās iespēja. (Freids, Levins)

·         Nesasniegto mērķu motivācijas pēcdarbība – inerces tendence (Atkinson & Lastwright, 1964)

·         Indivīds – aktīvi darbojošs subjekts.

·         Aktivitātes plūsmā darbības tendences svārstīšanos izsauc vesela rinda spēku un ietekmju –

§  Virzošais spēks (F) / bremzējošais spēks (I)

§  Darbības tendence (T) / izvairīšanās tendence (N)

§  Darbība / pretestība

§  Konsumatorais spēks (C) / pretestības spēks (R)

·           Jebkura situācija – abu spēku (F & I) ierosinātāja.

·           Viena no abu spēku ietekmējošām determinantēm – ar situāciju saistītā pozitīvā vai negatīvā pievilcība.

·           Pilnveidotajā modelī – lai arī shēmā nav ievietoti, ietverti kognitīvie parametri, kas ir neatkarīgi no situācijas un aktivizē vai spēcina vienu vai otru spēku.

·           Dažādi un nesavienojami motīvi atkarībā no tendences virziena parādās  uzvedībā, uz laiku atkāpjas un atkal parādās uzvedībā.

·           Modelis neietver spontanitātes iespējamību.