Ideoloģija kā kultūras apakšsistēma.

Kultūra – māksla, pamats, civilizācija, paražas, tradīcijas, izglītība, dzīves stils (The Oxford Minireference Thesaurus, 1996.).

Ideoloģija – pieņēmumi, ticības, pārliecības, idejas, principi, filozofija teorijas, attieksmes, doktrīnas (The Oxford Minireference Thesaurus, 1996.).

Izlasot šos terminu “kultūra” un “ideoloģija” skaidrojumus un sinonīmus, man asi projicējās  jautājums, kas radās uzzinot formulējumu un esejas politikas teorijas kursā vadmotīvu “Ideoloģija kā kultūras apakšstruktūra”. Jāteic godīgi, ka iepazīstoties ar Kliforda Gīrca grāmatas “Kultūrinterpretācija” 8. nodaļu “Ideoloģija kā kultūras sistēma” patiesi skaidra un noteikta pārliecība man neradās, kas tad ir primārais un nākošo noteicošais: no kultūras izriet ideoloģija, vai no ideoloģijas izriet kultūra.

Autors jau no paša nodaļas sākuma pauž, manuprāt, nedaudz skeptisku attieksmi pret ideoloģiju kā tādu, minēdams ironisku faktu, ka “mūsdienās pats termins “ideoloģija” ir kļuvis caurcaurēm ideoloģizēts”, ka šobrīd, vadoties no Vebstera vārdnīcas tas izteic “saskaņotu apgalvojumu, teoriju un mērķu kopumu – politisku un sociālu programmu, kas bieži vien saistās ar melīgu propagandu”. Tas pats attiecas uz ideoloģijas pamatiezīmēm: “tendenciozitāte, primitivizējums, emocionāla valoda un pielāgošanās sabiedrības aizspriedumiem”.

K.Gīrcs savā apcerējumā noliek zinātni un ideoloģiju vienā līmenī, paužot, ka tām “kā kultūras sistēmām raksturīgās atšķirības jāmeklē simboliskās stratēģijās, ar ko aptver apstākļus, ko attēlo gan viena, gan otra sistēma”, un arī nodaļas sākumā pats jautā, “kur beidzas ideoloģija un kur sākas zinātne – ja tās vispār var norobežot”, kas esot mūsdienu socioloģiskās domāšanas aktuāls, nenoskaidrots jautājums. Tātad šeit varbūt var runāt par ideoloģijas un zinātnes apvienošanos un, varbūt arī par ideoloģiju kā zinātni.

Ideoloģija ir krāšņa, spilgta, tās mērķis ir rosināt un ideoloģija mēģina motivēt rīcību, tādejādi iekustinot cilvēkus darbībai, domāšanai, uzskatu paušanai. Kultūrā tās dimensija ir attaisnot un apoloģizēt un tā attiecas “uz to kultūras daļu, kas aktīvi ievieš un aizstāv ticības un vērtību modeļus”.

Šie visi noteikumi un iebildes mani vedina pārdomāt to, kas tad tomēr ir pirmais. Ja par piemēru izmanto šī gadsimta divas lielākās ideoloģijas, nacisms un boļševisms, lai arī Šilss tās formulē kā ideoloģiskās domas galējās pataloģijas, tad šeit var redzēt to, kā kultūra piemērojas ideoloģiskajam virzienam. Māksla un civilizācija piemērojas, ierastās un pazīstamās paražas un tradīcijas atkāpjas, lai dotu vietu citām, izglītība un tās motivācija un nepieciešamība pārvēršas, dzīves stils mainās. Tātad gandrīz visi kultūras formulējumi ir apakšpakārtoti ideoloģijas vajadzībām.

Arī šodien ir līdzīga situācija. Neesmu pārliecināta, kā īsti nosaukt šībrīža ideoloģiju tādā ideoloģijas lidojumam šaurā struktūrā kā Latvija, vai tā ir vēl joprojām pārmaiņu, materiālistiskā vai kāda cita, bet ideāli, pārliecības, ticības ir mainījušās un kultūra piemērojas. Varbūt var runāt par paaudžu ideoloģijām, bet kas ir atsevišķās kopienās (valstīs, nācijās) raksturīgi, bet kādā citā, lai arī tajā pašā laikaposmā, tomēr nē. Ideoloģijas kā sociālās un politiskās jēgas un attieksmju avoti sāk kļūt izšķirīgi nozīmīgas tieši tad, kad nedz sabiedrības vispārīgākās kultūrorientācijas, nedz tās konkrētas, pragmātiskas orientācijas nespēj nodrošināt pareiza politiskā procesa tēla veidošanos, kā to min autors. K.Gīrcs uzsver, “kopīgs ideoloģiskas uztveres veids var cilvēkus vienot, taču var arī sniegt izteiksmes līdzekļus, ar kuru palīdzību smalkāk izpētīt, ar ko viņi savā starpā atšķiras”.

Tātad vai tad mēs varam noteikt: jaunas ideoloģijas un to virzieni rodas esošās un nostiprinājušās kultūras ietvaros, vai ideoloģija, lai arī cik dažādas tās ir,  ir tā, kas nosaka kultūras un tās attīstības virzienu?

1999. gada 11. oktobris

Antra Birzule

Profesionālo studiju programma

LU SAI