Humānistiskā psihoterapija – uz klientu centrētā terapija.

Humānistiskajā psiholoģijā neadaptīvā uzvedība ir indivīda reālā “es” un dzīves pieredzes neatbilstības rezultāts no vienas puses, un viņa idealizētais priekšstats pašam par sevi no otras puses.

Atšķirībā no psihoanalīzes, kur terapeits pacientu uzklausa, lai saprastu un interpretētu pacienta materiālu, šī terapija ir ne-direktīva, t.i. balstīta uz principa, ka pēc palīdzības griežas cilvēks (klients pēc Rodžersa), kas labvēlīgos apstākļos labākajā gadījumā pats ir spējīgs noteikt iemeslus un rast savu problēmu risinājumu. Līdz ar to terapeita loma ir dot klientam iespēju izteikt savas domas un jūtas un ar to pašu palīdzēt viņam apzināties, kā viņš uztver pats sevi un kā viņu uztver citi cilvēki. Psihoterapijas procesā notiek uzticēšanās klientam, jo uzticoties klientam pašam, garīgā atveseļošanās, Es veseluma izjūtas vedošanās ris sekmīgāk. Tātad terapijas procesā galvenais virzošais spēks ir pats klients, nevis terapeits. Vērsturiski tā bija revolucionāra pieeja jeb trieciens terapeita kompetencei. Līdz ar to ārkārtīgi aktualizējās terapeita kā attīstītas personības veidošanās nepieciešamība. Šeit individuālā realitāte ir galvenais, kam jāpievērš klienta un psihoterapeita uzmanība jeb uzmanībā jāvirza uz to, ko klients pats uztver kā savu pasauli, nevis uz vispārējo, kopējo sabiedrības realitāti.

Psihoterapija visvairāk vajadzīga inkongruences (nekongruences) gadījumā, kad vērojama izteikta neatbilstība starp vebalizēto, pārdzīvoto un savā pieredzē pārbaudīto. Inkongruenci starp pieredzi un apzināšanos sauc par represiju. Tās gadījumā cilvēks baidās apzināties vai neapzinās, ko dara. Lietojot terapiju, kurā ievērota cilvēka spēja modificēt priekšstatus par sevi, tā tuvojoties realitātei. Nepieciešams tikai uzticēties klientam, radīt šai dabiskajai kustībai uz “īsto sevi” komfortablus apstākļus. Ieilgusi inkongruence noved pie iekšēja konflikta, kas augšanas un attīstības labā jāatrisina pašam, vai kopā ar psihoterapeitu. Var palīdzēt siltas un dziļas savstarpējas attiecības, kāds tuvs cilvēks, kuram nepiemīt inkongurence. Terapija var veicināt šadu attiecību veidošanos.

Šīs metodes mērķis ir izstrādāt klientā lielāku pašcieņu un spējas uzsākt darbības, kas nepieciešma priekš viņa reālā “Es” atbilstoši viņa personīgajai pieredzei un dziļākiem pārdzīvojumiem.

            Rodžers izvirza 4 atmosfēras uzturēšanas priekšnoteikumu 

1.    Bezierunu pozitīva attieksme, kas jāsaglabā terapeitam pret pacienta izteiktajām jūtām, pat ja tās ietu pretrunā ar terapeita personīgajiem uzskatiem. Klientam ir jājūt, ka viņu uztver kā nozīmīgu cilvēku, kurš var runāt un rīkoties nebaidoties no nosodījuma.

2.    Empātija – terapeitam jāmēģina skatīt pasaule ar klienta acīm un notikumus pāsrdzīvot tāpat kā klients.

3.    Autentitāte – terapeitam tā jāizrādaatsakoties no profesionāļa maskas vai no kāda cita kamufļaška, kas varētu traucēt klienta evolūcijas atmosfēru, kas ir terapijas pamatā.

4.    Terapeitam jāatturas interpretācijas sniegšanas klientam vai problēmas risinājuma izstāstīšanas klientam. Terapeitam tikai jāuzklausa un jāpilda “spoguļa” funkcija, kas “atstaro” klienta domas un emocijas un formulēt tās no jauna. Šāda klienta domu un jūtu atspoguļošana noved klientu pie savu iekšējo pārdzīvojumu izzināšanas, pie reālitiskākas pašuztveres un tā sapratni par to, kā viņu uztver citi.

Saskaņā ar Rodžersu, tieši reālistiskākas pašuztveres attīstības dēļ, cilvēks pamazām iegūst spēju risināt problēmas, ar kurām saskāries.

Vērtēšana. Ņemot vērā to, ka klients pats nosaka vai viņš ir sasniedzis vēlamos terapijas mērķus, viņš jebkurā mirklī ir tiesīgs pārtraukt vai turpināt tālāk terapiju. Tādēļ dažkārt terapija, kas centrējās uz klientu ir tikai dažus sesijas gara.

Taču reālu šīs metodes efektivitāti ir ļoti grūti novērtēt. Acīmredzot vielielāko guvumu tā dod tiem, kuri ir spējīgi izteikt savas emocijas un dalīties grūtībās.