par homoseksualitāti.

Otto Veiningera uzskati

 par homoseksualitāti.

Kartrs indivīds aptverot otra dzimuma eksistenci aptver arī starp dzimumiem esošās anatomiskās atšķirības. Autors uzskata, ka nepastāv tīrs “psihoseksuālais hermofrodītisms”; vīriešiem, kurus seksuāli pievelk citi vīrieši, ārējā uzbūve līdzinās sievietēm. Tieši tāpat  var pamanīt vīriešu pazīmes sievietēs, kuru jūtas ir virzītas uz citām sievietēm. No fizisko un psihisko procesu paralēlisma viedokļa šis uzskats ir pats par sevi saprotams. Taču to sakot, kā apgalvo autors, ir jāņem vērā tas, ka ne visas organisma daļas ieņem vienādu stāvokli sieviešu un vīriešu ķermenī, ka dažādiem orgāniem var būt dažādas sievišķības un vīrišķības pakāpes. Tātad, cilvēks ar netradicionālu seksuālu orientāciju anatomiskajā ziņā vienmēr tuvojās pretējam dzimumam. Otta Veiningers saka, ka ar to jau pietiek, lai uzskatītu par nepareizu to cilvēku viedokli, kuri homoseksualitāti uzskata par dzīves laikā iegūtu netikumu. Ja varētu apgalvot, ka homoseksualitāte ir dzīves laikā iegūts netikums, tad arī tradicionālo seksuālo orientāciju kādam būtu jāiemāca.  Tieši tāpat, kā tradicionālās orientācijas vīrietis nonāk pie atklāsmes,  ka sievietes viņu seksuāli pievelk, tieši tāpat “izvirtis cilvēks“ savu tieksmi uz sava dzimuma pārstāvjiem atklāj savas individuālās attīstības laikā, ar to ontoģenētisko procesu palīdzību, kuri cilvēkā notiek no dzimšanas līdz nāvei. Protams, ir jānotiek kādam īpašam atgadījumam, kas dod iespēju atklāt to, ka pievilcīgi liekas sava dzimuma pārstāvji, taču šis atgadījums var iekustināt tikai to, kas cilvēkā sen jau ir eksistējis, un lielākā vai mazākā mērā gaidījis izdevību izpausties. No tā  autors  secina,  ka clvēki tiecās pēc homoseksuāla akta tāpēc, ka šī tieksme ir ielikta viņu dabīgajās vēlmēs. Arī heteroseksuālo orientāciju kā apgalvo autors, varētu nosaukt par iegūtu, jo vīrietim, lai viņš iemīlētos sievietē, viņa  vispirms ir jāredz. 

Tieši tāpat kā apgalvojums, ka homoseksualitāte ir iegūta, arī apgalvojums, ka homoseksualitāte ir iedzimta no vecākiem, ir nepareizs. Parasti tiek uzskatīts, ka homoseksualitātes priekšnoteikums ir noteikta neirotiska ķermeņa konstitūcija, kopīga iedzimta grēcība, kas paaudžu laikā var kļūt par dzimuminstinkta izkropļojumiem. Līdz ar to homoseksuāli orientēti cilvēki tika uzskatīti par slimiem. Šo parādību attiecināja uz psihopataloģiju. Jāatzīmē arī tas, ka šie cilvēki citās jomās jūtās pilnīgi veseli un viņus nenomāc nekādi kompleksi. Viņi paši nekādā  mērā nevēlās mainīt savu seksuālo oorientāciju.

Visi šie nepareizie skaidrojumi radās tādēļ, ka homoseksualitāte tika vērtēta  izolēti, necenšoties to saistīt ar citiem faktiem. Viņi neņem vērā to, ka bez vīrišķīgiem vīriešiem un sievišķīgām sievietēm pastāv vēl arī sievišķīgi vīrieši un vīrišķīgas sievietes. Bet parasti cilvēki tiek vērtēti tikai pēc ārējām pazīmēm, kuras liecina par piederību vienam vai otram dzimumam, neņemot vērā pārejās pazīmes. Bet varbūt pēc garīgās uzbūves viņš ir vairāk līdzīgs pretējam dzimumam.

Kopumā tas tikai apstiprina O.Veiningera   teoriju, ka sākotnēji visi cilvēki ir biseksuāli, bet konkrētu orientāciju viņi iegūst apkārtējās ietekmes rezultātā. Taču biseksualitāte nekad neizzūd pavisam, tā paliek cilvēkā visu mūžu.

Arī agrāk jau ir bijis apgalvots, ka pastāv saikne starp biseksualitāti un homoseksualitāti. Taču šeit paustā uzskata jaunums ir tas, ka šeit homoseksualitāte netiek uzskatīta par attīstības starpposmu vai nepilnīgu attīstību, ka tā vispār netiek uzskatīta ne par ko tādu, kas izrautos no vispārējās seksuālas orientācijas ainas. Šeit homoseksualitāte tiek parādīta kā starpposms starp abām tradicionālajām seksualitātes formām. Autors pat uzskata ka lielākā daļa cilvēku ir lielākā vai mazākā mērā biseksuāli, tradicionāli orentētos cilvēkus uzskatot par ideālu variantu, kas dabā ir reti sastopams.

Katrā cilvēkā, atkarībā no tā, cik rudimentārs viņā ir pretējais dzimums, eksistē kaut vai vāja nosliece uz homoseksualitāti. Kā īpašu pierādījumu šim faktam var uzskatīt to, ka tieši pusaudžu gados, kad seksuālā orientācija vēl nav nostiprinājusies, visbiežāk sastopama cieša draudzība starp viena dzimuma pārstāvjiem, kura nekad nav pilnīgi brīva no jutekliskuma.

Draudzība starp vīriešiem, kura būtu pilnīgi brīva no juteklības neeksistē. Jo kā savādāk izskaidrot to, ka draugi nedrīkst būt savstarpēji vizuāli nepivilcīgi, viņiem jābūt kaut vai minimāli pieņemamiem vizuālajā ziņā viens otram, jo citādi viņi viens otru nebūtu pat ievērojuši.

Homoseksuālie akti bieži ir novēroti arī starp dzīvniekiem. Diemžēl nekad netiek runāts par sievišķīguma un vīrišķīguma proporcijām šajos indivīdos.

Tātad homoseksualitāte šai teorijai nav izņēmums starp dabas likumiem, bet gan dabas likumu daļa. Ja cilvēkā vīrieša - sievietes proporcija ir aptuveni 50/50,  tad viņam ir vajadzīgs aptuveni tāds pats cilvēks, lai varētu sevi papildināt.

Kā izskaidrojumu tam, ka homosesualitāti ir tik viegli noslēpt no sabiedrības acīm, var paskaidrot tā, ka tā parasti tiek realizēta šaurā lokā, kurā visi izprot savu orientācju. Arī sabiedriskās vietās šie cilvēki tik viegli iepazīstās tikai tā iemesla dēļ, ka viņi viens otram liekas seksuāli pievilcīgi.