INFLĀCIJA, TĀS CĒLOŅI UN SEKAS

AUGSTSKOLA

S.I.A.<>mācību centrs

Patstāvīgais studīju darbs

makroekonomikā

INFLĀCIJA,

TĀS CĒLOŅI UN SEKAS

D 1 4 kursa students *******************                        

RĪGĀ 1998

 

SATURS

1.INFLĀCIJAS BŪTĪBA UN CĒLOŅI ................................2

2.Pieprasījuma inflācija................................................................

2.1. Pieprasījuma inflācījas cēloņi .............................................5

3. Izmaksu inflācija...........................................................................

4.Inflācijas sekas...............................................................................

5.Pretinflācijas politika.............................................................

6. Kas tad īsumā ir tā inflācija ?............................................

Izmantotā literatūra:

        Dž.F.Steinleiks ’’Ekonomikas pamati’’

        J.Saulītis, M.Šenfelde ’’Ievads makroekonomikā ’’

        G.Libermanis ’’Nauda, inflācija, valūtas kurss ’’
Inflācija

1.Inflācijas būtība un cēloņi

          Inflācija tulkojumā nozīmē ’’uzbriešanu’’ . Ar to saprot naudas massas palielināšanos.

Pateicoties inflācijai cenu līdzsvars tiek grauts koppieprasījums pārsniedz koppiedāvājumu. Tautsaimniecība tiecas uz jaunu līdzsvaru, un tas tiek  panākts, augot cenām sabiedrības mērogā.

          Inflaciju raksturo situācija, kad cenas nepārttraukti pieaug. Tas nozīmē, ka visas cenas pieaug vienādi strauji. Dažas cenas paaugstinās ļoti strauji, citas var tikai nedaudz palielināties, bet dažas var pat pazemināties. Inflācija pastāv, ja pieaug vidējais cenu līmenis.

          Inflācija arī var rasties, ja nauda zaudē savu vērtību. Kad cenas palielinās, tad lats zaudē savu pirktspēju; par to varēs nopirkt aizvien mazāk un mazāk preču.

          Lai gan inflācija ir naudas apgrozības emisījas problēma, tās cēloņi meklējami gan ražošanas, gan apgrozības sfērā. Cenu pieaugums un naudas vērtības samazināšanās bija vērojama arī, pastāvot zelta standartam, tomēr tam pastāvot kopumā naudas vērtības stabilizācija bija nodrošināta. Zelta standartu pakāpeniski atceļot, visās valstīs pēc Pirmā pasaules kara inflācija kļuva par tipisku parādību.

          Tā kā inflācijai ir raksturīgs gan cenu pieaugums, gan arī naudas vērtības samazināšanās, tad inflācijas pamatcēloņi acīmredzot jāmeklē gan tirgus sektorā, kur veidojas cenas, gan naudas sfērās , kur formējas tās pieprasījums.  Atkarībā no inflācijas cēloņiem izšķir pieprasījuma inflāciju un izmaksu inflāciju. Par inflāciju mēdz dēvēt vispārēju cenu celšanos. Šīs parādības cēloņi var būt dažādi . Ārējie simptomi ir vienādi, bet diagnoze ir atšķirīga. Taču, ja slimību ir izsaukuši atšķirīgi cēloņi tad ir arī jālieto atšķirīgas ārstniecības metodes.

2.Pieprasījuma inflācija

          Pieprasījuma inflācijas raksturošanai var izmantot labi zināmu shēmu.

Pieprasījuma inflācija - koppieprasījums pārsniedz koppiedāvājumu

 

          Pieprasījums aug. Piedāvājums paliek nemainīgs (nav iespējas pielāgoties augošajam pieprasījumam). Līdzsvara cena P2 ir augstāka par līdzsvara cenu P1. Papīra naudas pirktspēja krītas. No tā visa neizbēgami izriet, ka inflācija ir klāt.

          Shēmas cēloņsakarības nebūt nav obligātas. Var būt acumirklīga līdzsvara variants. Pieprasījuma pieaugumam bez vilcināšanās seko piedāvājuma pieaugums.

          Pieprasījums un piedāvājums aug proporcionāli

S2

Q

                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                   

          Līdzsvara cena paliek vienā un tajā pašā līmenī. Pieprasījuma inflācijas nav. Izmaksu inflācija ir saistīta ar to ka aug ražošanas faktoru cenas. Lai vienkārši nebankrotētu pārdevējs ir spiests kāpināt cenas.

            Izmaksu inflācija

                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                  Līkne S1 raksturo piedāvājuma samazināšanos sakarā ar ražošanas faktoru cenu pieaugumu. Pieprasījuma līkne paliek iepriekšējā. Līdzsvara cena E1 ir augstāka par līdzsvara cenu E2. Izmaksu inflācija ’’vāc savu ražu’’.                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                            

2.1Pieprasījuma inflācījas cēloņi

Pieprasījuma un piedāvājuma makroekonomiskajai nelīdzsvarotībai var būt ļoti daudzi cēloņi.

          Pirmkārt, valsts neatliekamu izdevumu segšanai, kuriem nav līdzekļu avota, emitē ne ar ko segtu papīra naudu. Tā rezūltātā aug naudas daudzums, bet vēl straujāk aug cenas, kas piespiež drukāt aizvien jaunas un jaunas papīra zīmes.

          Līdzsvara neievērošana starp preču masas un naudas daudzuma pieaugumu tautsaimniecībā ir saistīta ar mūsdienu sarežģīto naudas sistēmu.

          Otrkārt, cenas formula P=M*V/Q (atvasināta no I.Fišera formulas) pārliecinoši norāda, ka tās celšanos var izsaukt visdažādākie procesi ekonomikā, kas sašaurina ražošanas un pakalpojumu apjomu (rādītāju Q) . Ekonomiskais mehānisms darbojas visai vienkārši: strauji samazinās naudas pirktsspēja, ražošanas un pakalpojumu apjomi sarūk, cenas un līdz ar to pieprasījuma inflācija augtin aug.

          Treškārt, cenu kāpumu nosaka kredītu neefektīva izmantošana. Kredīts tiek izsniegts, izsaimniekots, kredīta mērķi netiek sasniegti, kredīta veidā izsniegtā nauda ar visādiem aplinkus ceļiem palielina nauda masu; šai papildu papīra naudai seguma nav, pieprasījums neizbēgami aug, velkot sev līdzi arī cenas. Tā izniekotais kredīts kļūst par pieprasījuma inflācijas katalizātoru. Viens no labiem piemēriem ir G-24 ietvaros piešķirtā kredītu ’’izkūpēšana’’, izlietošana neparedzētiem mērķiem.

          Ceturtkārt, neefektīvi izmantota darba alga palielina ne ar ko segtu naudas masu apgrozībā. Darba algai pretīm ir jāstāv darba augļim, kas nozīmē, ka izmaksātā īstā nauda ir nodrošināta ar preci - ražojumu vai kādu no pakalpojumiem. Rodas arī iespēja nomaksāt sociālo un ienākumu nodokli budžētā, kam tāpat ir preču nodrošinājums. Bet, ja darba algu maksā nevis par reālu rezūltātu, bet gan par ierašanos darbā, tad nepamatoti aug naudas masa, pieprasījums un cenas. Tas pats tikai citā mērogā notiek tad, kad darba algas līmenis ir nesamērīgi augsts salīdzinājumā ar darba atdevi.

          Piektkārt, inflāciju pastiprina tās gaidas. Ja jus zinat vai tikai domājat ka piemēram pec dienas, nedēļas u.t.t celsies cenas, tad vadoties pēc personīgās pieredzes jūs apsverat iespēju ka jau šodien varētu kādas preces iepirkt vairāk kamēr tās vēl ir lētas, un ši rīcība var solīt arī brangu peļņu kad būs notikusi gaidītā cenu celšanās. Likumsakarīgi aug pieprasījums gan mazum, gan vairumtirdzniecībā. Cenu kāpums te tieši ir saistīts ar naudas apgrozības ātruma pieaugumu. Nauda, kuru jūs normālos apstākļos būtu tērējuši piemēram rīt , nonāk apgrozībā jau šodien. Arī tirgotāj cenšas naudu ātrāk izlietot pirms sākas cenu paaugstināšanās. Makroekonomisko līdzsvaru te regulē naudas apgrozības ātrums.

          Latvijā lata vidējais apgrozījuma ātrums svārstās starp 3 un 4 reizēm gadā.

          Pieprasījuma inflācijas analīzes rezūltātā ekonomisti ir nonākuši pie secinājuma, ka inflācijas un bezdarba tempi tautsaimniecībā ir savstarpēji saistīti, un to var izbeigt sekojoši: jo augstāki inflācijas tempi, jo zemāks bezdarba līmenis un otrādi. Šo koncepcīju izstrādāja angļu ekonomists A.Flips, un tā ir publicēta 1958. gadā.

 

Bezdarba lîmenis %

6

5

4

3

2

1

                                                                                                                       

                                   

          Ja šī līkne attēlo altenatīvas bezdarba un inflācijas līmeņu kombinācijas, tad valdībai ir iespējams izdarīt izvēli starp variantu punktā A ar inflācijas līmeni -4% un bezdarba līmeni-2%, vai variantu punktā B ar inflācijas līmeni -1% un bezdarba līmeni-6%.

          Viegli varbūt var samazināt bezdarba līmeni pakāpeniski palielinot inflāciju. Bet, samazinot kopējo pieprasījumu, bezdarbs no jauna atgūst savu iepriekšējo līmeni. Samazināt inflācijas līmeni ir ļoti grūti, jo valdība iet uz ilgstošu un ievērojamu kopējā pieprasījuma samazināšanu, jo šada valdības politika noved pie augsta bezdarba līme

3. Izmaksu inflācija

          Neviens normāls uzņēmējs negrib bankrotēt un tādēļ lai izdzīvotu, tirgū jāievēro konkurences nosacījumi. Katram uzņēmējam Valsts likumdošana ir jāatzīst ne tikai vāedos, bet arī stingri jāievēro arī darbos. Šo iemeslu dēļ pārdevējam jāpiedāvā preces, kuru pamats ir ražošanas izmaksas. Ja šīs izmaksas izmaksas tieši vai pastarpināti tautsaimniecībā pieaug, tad vispārējs cenu kāpums tautsaimniecībā ir neizbēgams. Izmaksu inflācija rodas kā objektīva nepieciešamība.

          Ja pieprasījuma inflācijas variantā cenu celšanās ir raksturojama kā sekas, tad izmaksu inflācija būtībā ir cēlonis, kas spiež Centrālo banku emitēt papildus naudu, palielinot tās masu.

          Izmaksu inflāciju nosakošie faktori iedalās divās grupās: eikšējos un ārējos faktoros.

          Iekšējie faktori:

                   1. Nodokļu pieaugums; paaugstinot nodokļus pieaugs arī cenas.

                   2. Darbaspēka kā ražošanas faktora sadārdzināšanās.

                   3. Ražošanas efektivitātes pazemināšanās; izmaksas aug, jo tehnika fiziski nolietojas, jāpērk dārgākas izejvielas u.t.t.

                      4. Kredīta procenta kāpums.

                   5. Ievedmuitas paaugstināšana importa precēm, ko neražo šeit uz vietas.

                   6. Dabas untumi, kad neražas gadījumā aug lauksaimniecības produktu cenas.

          Ārējie faktori:

                   1. Importa resursu cenu kāpums.

                   2. Citu valstu eksportmuitu pacelšana,

                   3. Nacionālās valūtas kursa pazemināšana (pastāvot fiksēta kursa devalvācijai), kas sadārdzina pilnīgi visas importa preces.

          4.Inflācijas sekas

          Inflācīja dažādu sociālo grupu ekonomisko stāvokli ietekmē atšķirīgi. Visvairāk to izjūt grupas ar fiksētu ienākumu, nogūldītāji, kreditori un uzņēmēji, kaut gan viņi kādu laiku inflācijas spiedienu var neizjust. Tomēr drīz vien tā iespaido viņu ekonomisko situāciju, jo peļņa vairs nepalielinās, bet ražošanas faktoru cenu pieaugums un nenoteiktā situācija tirgū nerada stimulus investīcijām. Rezūltātā ražošana sašaurinās.

          Inflācijas periodā pieaug dzīves dārdzība. Lai uzturētu dzīves līmeni nominālie ienākumi jāpalielina vismaz tādos pašos tempos, kādi ir inflācijas tempi. Taču dažas iedzīvotāju grupas pašas nevar palielināt savus ienākumus, piemēram, pensionāri. Lai noturētu šo sociālo slāņu dzīves līmeni nemainīgu, jāpalielina sociālās izmaksas. Palielināšanas iespējas atkarīgas no reālās ekonomiskās situāsijas. Latvijā pašlaik tā ir viena no nopietnākām problēmām.

          Attīstīta tirgus sistēmā iedzīvotāji nogūlda savus brīvos naudas līdzekļus depozītos vai vērtspapīros ar fiksētu ienākumu. Tik ilgi kamēr inflācijas tempi ir augstāki nekā šie fiksētie ienākumi %, to pirktsspējs samazinās. Arī kreditori atrodas tādā pašaā situācijā, jo naudai, ko atdod aizņēmēji, būs mažāka vērtiba kā aizdotajai. Lai izvairītos no šādas situācijas, procentu likmei jābūt augstākai par inflācijas tempiem.

          Tās iedzīvotāju grupas, kuras var palielināt ienākumus, no inflācijas var iegūt. Tā, piemēram, ja uzņēmums inflācijas periodā var palielināt ražošanu un realizāciju straujākos tempos nekā inflācija, tad uzņēmējs var nopelnīt vairāk nekā līdz inflācijai. Arī kredīta ņēmējs var iegūt, ja aizņēmuma procenta likme ir zemāka par inflācijas tempiem. Pie zināma inflācijas līmeņa, kad valsts budžeta ienākumi nepalielinās proporcionāli cenu pieaugumam un tie nesedz izdevumus, to izjūt arī valsts. Tas ir izskaidrojams ar to ka: 1) nodokļu maksājumus budžetā izdara no ienākumiem, kādi tie bija iepriekšējā periodā; 2) nodokļu maksājumi no tekošiem ienākumiem samazinās, jo krītas realizācijas apjomi ; 3) nodokļu maksātāji nestabilitātes un neskaidras ekonomiskās situācijas apstākļos sāk izvairīties no pilnas un savlaicīgas nodokļu kārtošanas. Tādēl vastu valdībām, tuvojoties inflācijas kritiskajam punktam, nākas izstrādāt un realizēt pasākumus inflācijas un to seku samazināšanai. Inflāciju sekas mazāk izjūt, ja inflācija ir prognozējama. Šajā gadījumā gan patērētāji, gan ražotāji var pieņemt lēmumus, lai šīs sekas samazinātu. Tā, piemēram, strādnieki savos kolektīvajos līgumos ar darba devēju var paredzēt darba algas paaugstinājumu, bet ražotājs iekļauj to savu preču un pakalpojumu cenā. Tātad varam secināt, ka inflācija sabiedrībā iespiežas ienākumu un bagātību pārdalīšanā starp dažādām sociālajām grupām. Bet, ja inflācijas līmenis ir augsts, tad izmainās arī cilvēku uzvedība un tie samazina gan ietaupījumus, gan investīcijas.

          Ir bijuši vēsturē zināmi arī tādi gadījumi kad inflācīja ir kļuvusi vienkārši nekontrolējama.

1922. gadā cenas Vācijā pieauga par 5740 procentiem, bet 1923.gadā tās jau bīja pieaugušas par 1300000000000 reizēm. Ginesu rekordu grāmatas cienīga inflācija bīja 1946.gadā Ungārijā. Viens pirmskara forints līdzinājās 829 oktiljoniem jauno forintu. Attiecīgi 1USD tika mainīts pret 3*10^22. Pēc kara orģināli rīkojās japāņi. Viņi naudu svēra, tā taupot laiku naudas skaitīšanai.

        5.Pretinflācijas politika

          Pretinflācijas pasākumi var ietvert gan ienākumu politiku, kas saistīts ar pieprasījuma regulēšanu, gan kredīta - naudas politiku, kas saistīts ar naudas masas pieauguma regulēšanu tautsaimniecībā.

          Lai samazinātu pieprasījuma inflāciju, valdībai jāpieņem pasākumi pieprasījuma samazināšanai. To var izdarīt, samazinot valdības izdevumus, palielinot nodokļus, lai samazinātu gan patērētāja, gan uzņēmēja naudas ienākumus un pieprasījumu.

         

          Viens no pretinflācijas politikas mērķiem ir nepieļaut iedžīvotāju dzīves līmeņa krišanos. Lai to nepieļautu var izmantot indeksācijas metodi, ko ieteic Keinsa ekonomiskās skolas pārtāvji. Indeksācija nozīmē, ka tautsaimniecībā jāmaina darba algas un cenas atbilstoši inflācijas vai dzīves dārdzības pieauguma tempiem. Indeksācija vienmēr atpaliek no inflācijas un tai var būt arī negatīvas sekas. Tā var paātrināt inflāciju, kas var izraisīt hiperinflāciju un sagraut valsts naudas sistēmu. Tāpēc tiek ieteikts indeksācijas metodi papildināt ar naudas un kredīta politikas elementiem, kā arī ar kopējā pieprasījuma regulēšanas politiku vai ienākuma politiku. Šie pasākumi parasti dod rezūltātus, ja iiflācija nav pārsniegusi kritisko punktu un režošanas apjomu samazināšanās vēl nav iestājusies. Sarežģītāka situācija veidojas izmaksu inflācijas gadījumā. Ja tā ir saistīta ar pašu valsts uzņēmēju iespēju paaugstināt cenas,m neņemot vērā reālās izmaksas, tad valsts pieņem pasākumus, lai palielinātu konkurenci.

          Lai samazinātu izmaksas un palielinātu konkurenci, valsts var samazināt nodokļus. Latvijā par svarīgu faktoru varētu kalpot valsts uzņēmumu privatizācija. Radikāls līdzeklis inflācijas inflācijas apkarošanai ir cenu un darba algu iesaldēšana. Taču šis pasākums nav populārs ne strādājošo, ne uzņēmēju vidū. Šeit iespējamas kļūdas, jo ir visai grūti noteikt robežas. kad cenu bloķēšana jūtami neietekmēs ražošanas apjomu samazināšanos. Īsā periodā pieprasījuma inflācija izraisa cenu līmeņa paaugstināšanos un reālo režošanas apjomu pieaugumu, bet ilgā periodā - tikai cenu pieaugumu.

          Izmaksu inflācijas gadījumā, ja valdība centīsies uzturēt pilnu nodarbinātības līmeni, var prognozēt inflācijas spirāli, bet, ja tā mēģinās to samzināt, tad var paredzēt ražošanas samazināšanos.

          Stingrā monetārā politika, ko ieturēja Latvijas Valsts Banka, sekmēja inflācijas tempu samazināšanos un stabilizāciju, bet atstāja negatīvu iespaidu uz ražošanu.

 

        5. Kas tad īsumā ir tā inflācija ?

1) inflācija nozīmē pastāvīgu vidējo cenu līmeņa paaugstināsanos

2) pēckara periodā daudzas valstis piedzīvoja inflāciju, taču tās lielumi bija dažādi. Īpaši augstu inflāciju sauc par hiperinflāciju.

3) inflācijas lielumu nosaka, lietojot cenu indeksus.

4) inflācija tautsaimniecību var ietekmēt dažādi:

          a) tai ir tendences palielināties;

          b) tā ietekmē ienākumu sadali: vieni zaudē, citi vinnē;

          c) tā var radīt deficītu maksājumu bilancē;

          d) aizņēmēji var gūt labumu uz aizdevēju rēķina.

5) ir radītas vairākas teorijas, lai izskaidrotu inflācijas cēloņus:

          a) pieprasījuma izraisītā inflācija: cenas pieaug pārmērīga pieprasījuma rezūltātā;

          b) izmaksu izraisītā inflācija: palielinoties izmaksām, palielinās cenas;

          c) monetārisms: cenas pieaug, ja naudas piedāvājumam ļauj augt ātrāk nekā preču un pakalpojumu izlaidei.

6) inflācijas ierobežošanas politika

          a) sastāv no monetāriem un fiskāliem pasākumiem, kas paredzēti, lai samazinātu inflāciju;

          b) palīdz ražošanai kļūt efektīvākai, tādējādi palielinot piedāvājumu;

          c) izmanto ienākumu politiku, lai naudas ienākumu pieaugumu noturētu vienā līmenī ar reālo ienākumu pieaugumu.