INFLĀCIJA

Kursa darbs MAKROEKONOMIKĀ

INFLĀCIJA

Zinātniskais vadītājs:

Saturs

lpp.

IEVADS                                                               3

1.INFLĀCIJA, TĀS BŪTĪBA UN FORMAS                4

2.INFLĀCIJAS CĒLOŅI                                               6

3.INFLĀCIJAS SEKAS                                       11

4.INFLĀCIJA un BEZDARBS                                      15

5.INFLĀCIJAS APKAROŠANAS PAŅĒMIENI          17

SECINĀJUMI                                                      23

IEVADS.

Jau no 90.gadu sākuma inflācija Latvijā radījusi gan ekonomiskās, gan arī sociālās problēmas. Inflācija apgrūtina Latvijas iedzīvotāju finansiālo stāvokli, veicina ienākumu nevienlīdzību un dažkārt arī cilvēku nokļūšanu nabadzībā, Liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir pensionāri , kuru pensijas ir tikai daļēji indeksētas un kuriem augsta un pat mērena inflācija sagādā izdzīvošanas grūtības.

Salīdzinot ar citām Austrumeiropas valstīm, pašlaik Latvijā inflācijas līmenis ir visai zems, kas lielā mērā panākts ar Latvijas valdības un Latvijas Bankas realizētajiem inflācijas mazināšanas pasākumiem (stingro monetāro un fiskālo politiku). Inflācija Latvijā ir kritusies strauji. Vēl 1992.gadā tā sasniedza 951.3%, turpretī 1999.gadā tā bija 3,2%.

Cenu stabilitāte un inflācijas samazināšana līdz viencipara līmenim kļuvusi par Latvijas ekonomiskās un monetārās politikas galveno mērķi un sasniegumu. Pašlaik vēl turpinās cenu transformācijas process. Cenas pieaug tām precēm un pakalpojumiem, kuriem tās tika regulētas. Palikušas tikai nedaudzas regulētas cenas, piemēram, transporta, enerģijas un komunālajā sektorā.

Par būtisku inflācijas faktoru jāuzskata lēnais iedzīvotāju ienākuma pieaugums, kas saistīts ar ierobežojošo fiskālo politiku.

Kursa darba mērķis ir apskatīt inflācijas procesu, tās rašanās iemeslus, sekas un antiinflācijas  politiku. Darba mērķa sasniegšanai tika izvirzīti šādi uzdevumi:

1)    pamatojoties uz literatūru un lekciju kursu noskaidrot, kas ir inflācija, tās būtība, formas, veidus;

2)    noskaidrot inflācijas rašanās cēloņus(pieprasījuma un izmaksu inflācija) un sekas;

3)    apskatīt keinsistu, neokeinsistu un monetāristu antiinflācijas politikas uzskatus;

4)    analizēt sakarības starp bezdarbu un inflāciju;

1.Inflācija, tās būtība un formas.

Ar inflāciju parasti saprot vispārēju cenu līmeņa celšanos noteiktā laika periodā.Ikdienā var ievērot, ka preču un pakalpojumu cenas mainīgas. Viena veida precēm tās pieaug, bet citām – samazinās. Taču, ja cenas pieaug tikai kādai atsevišķai precei vai pakalpojumu veidam- piemēram, cenas var kļūs augstākas precēm ar paaugstinātu kvalitāti, tas nebūt nenozīmē, ka radusies inflācija. Inflācija rodas tikai tad, ja vidējais cenu līmenis tautsaimniecībā ir pieaudzis.

Ar inflāciju ļoti bieži saprot arī naudas vienības pirktspējas krišanos ilgstošā laika periodā, jo vispārējā cenu līmeņa celšanās pazemina naudas vienības pirktspēju. Piemēram, ja vidējais cenu līmenis Latvijā 1999.gadā ir pieaudzis par 3,2%, tad par latu 2000.gadā jau var nopirkt mazāk preču un pakalpojumu nekā pirms gada. Tas nozīmē, ka dzīve kopumā kļuvusi dārgāka. Inflācija nav dzīves vērtības pieaugums, tā ir naudas vērtības vai naudas vienības pirktspējas krišanās. No otras puses var teikt, ka inflācija – tā ir labklājības cenas palielināšanās. Var arī runāt par inflāciju kā dzīves naudas vērtības celšanos. Inflācija ir naudas vienību daudzuma palielināšanās, kas atrodas apgrozībā virs preču cenu summas, un tā rezultātā naudas parādīšanās, kas nav nodrošināta ar precēm.

Rezumējot, var teikt, ka inflācijas procesu:

§  vienmēr pavada cenu pieaugums;

§  tas ir saistīts (un uzturēts) ar disproporciju rašanos starp naudas un preču plūsmu;

§  tas bieži saistīts ar piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvarā izjaukšanu.

Parasti inflāciju iedala atkarībā no tās augšanas tempiem un atkarībā no tā, vai to izraisa kopējā piedāvājuma vai pieprasījuma izmaiņas.

Atkarībā no augšanas tempiem inflāciju iedala:

§  “rāpojošā” inflācija (“creeping inflation”), kad reālā cenas paaugstināšana na lielāka par 3-4% gadā. Tāda veida inflācija nav saistīta ar ekonomisko satricinājumu, bet liecina par lēnu un pakāpenisku naudas vērtības krišanos. Šī veida inflācija ir izplatīta daudzās valstīs, tāpēc to uzskata praktiski par neizbēgamu.

§  atklātās inflācijas (“open inflation”) forma raksturīga ar cenu paaugstināšanos par 5-10%gadā (atsevišķos gadījumos sasniedzot 20%). tā ir skaidri redzama inflācija , kas saistīta ar visām tām sekām un simptomiem, kas iespaido ekonomisko struktūru.

§  “galopveida “ jeb hiperinflācija ir saistīta ar lielāku cenu pieaugumu – vairāk kā 1000%. Ekonomiskam līdzsvaram un ekonomiskām struktūrām draud briesmas, lēmumu pieņemšanas jomā rodas sajukums, var rasties krīzes situācija.

Latvija tuvu hiperinflācijas līmenim bija 1992.gadā, kad tā sasniedza 958.6%. Taču pateicoties veiksmīgi izvēlētai antiinflācijas politikai, Latvijā patreiz inflācija ir “rāpojošā” līmenī.

Hiperinflācijai ir graujoša ietekme uz ekonomiku, jo tā rada masveidīgu izšķērdību, jo nauda pārstāj kalpot kā uzkrāšanas līdzeklis. Iedzīvotāji cenšas ļoti ātri atbrīvoties no saņemtajiem ienākumiem, tos pārvēršot reizēm pat nevajadzīgās lietās, jo viņi zina, ka rīt naudas vienības pirktspēja būs vēl zemāka.

Hiperinflācijas apstākļos samazinās ražošanas apjoms, jo nauda kā maksāšanas līdzeklis pārstāj funkcionēt. Prece tiek mainīta pret preci. Tas sadārdzina preču realizācijas izmaksas, sevišķi tas attiecas uz lauksaimniecību, jo lauksaimniecībā ražošanas cikls ir gada garumā. Šajā gadījumā nevar paredzēt, vai, izaudzējot ražu, no tās varēs gūt kaut nelielu peļņu. Tādējādi augsti inflācijas tempi rada reālus izkropļojumus resursu sadalē.

Termins “inflācija” ir sastopams tikai tirgus ekonomikas valstīs. Plāna ekonomikas valstīs (piem., bijusī PSRS) tāda veida grūtības apzīmē savādāk, ievērojot administratīvo un noteikumu raksturu cenu veidošanā. Galvenie iemesli(piedāvājuma un pieprasījuma disproporcija, nominālās darba algas sadale, konkurētspējas samazināšana pasaules tirgū utt.) noved pie negatīvām, dažāda rakstura parādībām-neelastīga piedāvājuma, “melnā tirgus”, pārmērīgiem iekrājumiem un ietaupījumiem kasēs (skaidras naudas pārpalikums ģimenes budžetā), starptautisko parādu pieauguma ekonomikā.

2.Inflācijas cēloņi.

2.1.Pieprasījuma inflācija un tās cēloņi.

Pieprasījuma inflācija rodas, ja pieaug jebkurš no kopējo izdevumu komponentiem: mājsaimniecību personiskais patēriņš, uzņēmumu ieguldījumi investīcijās, valdības un ārzemnieku pirkumi. Izdevumu pieaugums palielina pieprasījumu tik ļoti, ka tas pārsniedz ekonomikas iespējas ražot un piedāvāt preces un pakalpojumus. Tādējādi veidojas parāk liels preču un pakalpojumu pieprasījums (D1 novirzās uz D2), bet to piedāvājums paliek nemainīgs. Tā sekas ir cenu līmeņa vispārējs kāpums (no P1 uz P2). Papīra naudas pirktspēja krītas un rodas inflācija, izņemot, ja pieprasījuma pieaugumam bez vilcināšanās seko piedāvājuma pieaugums.

Pieprasījuma inflācija

Pieprasījuma un  piedāvājuma makroekonomiskai nelīdzsvarotībai ir vairāki cēloņi-

Valsts neatliekamu izdevumu segšanai, kuriem nav līdzekļu avota, emitē ar ko segt papīra naudu. Tā rezultātā aug naudas daudzums, bet vēl straujāk aug cenas, kas piespiež drukāt arvien jaunas papīra naudas zīmes, kā arī inflācijas celšanos var izsaukt visdažādākie procesi ekonomikā, kas sašaurina ražošanas un pakalpojumu apjomu (rādītāju Q).

M*V=Q*R

kur M- naudas masa apgrozībā(skaidra nauda, beztermiņa noguldījumi jeb tekošie rēķini, ceļojuma čeki);

V –vienveidīgo naudas zīmju vidējais aprišu skaits periodā;

Q –preču (visdažādāko ražojumu un pakalpojumu) kopējais daudzums, kas tiek piedāvāts;

R –piedāvāto preču cenas.

Pirmajā nodaļā apskatītā hiperinflācija parasti tika pastiprināta, samazinoties piedāvājumam. Ekonomiskais mehānisms darbojas šādi: strauji samazinās naudas pirktspēja, ražošanas un pakalpojumu apjomi sarūk, cenas un līdz ar to pieprasījuma inflācija aug.

Cenu kāpumu  nosaka kredītu neefektīva izmantošana. Kredīts tiek izsniegts, izsaimniekots, kredīta mērķi netiek sasniegti, kredīta veidā izsniegtā nauda  palielina naudas masu; šai papildus naudai nav seguma, pieprasījums aug un arī cenas.  Tā izniekotais kredīts kļūst par pieprasījuma inflācijas katalizatoru. Pašu zemes inflācijas faktora piemērs ir G-24 ietvaros piešķirto kredītu “pazušana”.

Neefektīvi izmantota darba alga palielina ne ar ko segtu naudas masu apgrozībā. darba algai pretī jāstāv darba augļiem, kas nozīmē, ka izmaksātā īstā nauda ir nodrošināta ar preci- ražojumu vai pakalpojumu. Rodas arī iespēja nomaksāt sociālo un ienākuma nodokli budžetā, kam tā pat ir preču nodrošinājums. Bet, ja darba algu maksā nevis par reālu rezultātu, bet gan par “ierašanos” darbā, tad nepamatoti aug naudas masa, pieprasījums un cenas. Tas pats notiek arī, ja darba algas līmenis ir nesamērīgi augsts, salīdzinājumā ar darba atdevi.

Inflāciju pastiprina tās gaidas. Piemēram, ja pircējs, patērētājs vai uzņēmējs zina,  rīt vai vēlāk cenas noteikti celsies, tad tiek pirkts šodien par zemāku cenu un radīti pat lētāku preču krājumi, kas nākotnē sola lielāku peļņu. Likumsakarīgi aug pieprasījums gan mazumtirdzniecībā, gan vairumtirdzniecībā, gan arī ceļas cenas. Cenu kāpums te tieši saistīts ar naudas apgrozības ātruma pieaugumu. Nauda, kura normālos apstākļos tiktu iztērēta vēlāk, tiek iztērēta jau tagad. Arī tirgotājs cenšas naudu ātrāk izlietot pirms sagaidāmās cenu celšanās. Makroekonomisko līdzsvaru te regulē naudas apgrozījuma ātrums.

2.2. Izmaksu inflācija un tās cēloņi.

Izmaksu inflācija rodas, ja pieaug ražošanas (izejmateriālu un enerģētisko resursu ieguves) izmaksas vai samazinās kopējais piedāvājums. Reizēm inflācijas procesi rodas, ja ražotāji pastiprinātu uzsvaru liek uz pelņas gūšanu, kas arī ir daļa no produkcijas izmaksām.

Grafiski izmaksu inflāciju var attēlot sekojoši.

Izmaksu inflācija.

Līkne S2 raksturo piedāvājuma samazināšanos sakarā ar ražošanas faktoru cenu pieaugumu. Pieprasījuma līkne D1 paliek iepriekšējā stāvoklī. Tā rezultātā jaunais līdzsvars punktā E2 palielina cenu līmeni no P1 un P2.

Ja pieprasījuma inflācijas variantā cenu celšanās raksturojamas kā sekas, tad izmaksu inflācijas būtībā ir cēlonis, kas spiež Centrālo Banku emitēt papildus naudu, palielinot tā masu.

Izmaksu inflācijas rašanās faktorus var iedalīt divās grupās: iekšējos un ārējos faktoros.

Iekšējie faktori ir šādi:

1.Nodokļu pieaugums.

2.Darbaspēka kā ražošanas faktora sadārdzināšanās, praktiski darba algas kā ražošanas izmaksu elementa pieaugums. te savijas pieprasījuma un izmaksu inflācija, naudas masas pieaugums kļūst neizbēgams.

3.Ražošanas efektivitātes pazemināšanās ; izmaksas aug, jo tehnika fiziski nolietota, jāpērk dārgākas izejvielas utt.

4.Kredīta procentu kāpums.

5.Ievedmuitas paaugstināšana importa precēm, ko ražo pašu zemē.

6.Dabas untumi, kad neražas dēļ aug lauksaimniecības produktu cenas. Šādai inflācijai ir pārejošs raksturs, jo nākamajā gadā lauksaimniecības produktu cenas var samazināties.

Ārējie faktori ir šādi:

1.Importa resursu cenu kāpums; energoresursu, ķimikāliju sadārdzinājums skars visu tautsaimniecību un izsauks vispārēju cenu pieaugumu. Mūsdienās ir attīstījušies ļoti plaši ārējie sakari, un izmaiņas vienas valsts ekonomikā var būtiski ietekmēt arī citas valsts ekonomiku. Piemēram, laikā no 1973.gada līdz 19976.gadam, kad naftas eksportētājvalstis vairākkārtīgi kāpināja jēlnaftas cenas, daudzās attīstītās valstīs tika izsaukta augsta inflācija un bezdarbs (stagflācija).

2.Citu valstu eksportmuitas pacelšana.

3.Nacionālās valūtas kursa pazemināšana , kas sadārdzina itin visas importpreces.

Latvijā kopš 1992.gada novembra pastāv galvenokārt izmaksu inflācija, jo pastāvīgi pieaug cenas komunālajiem pakalpojumiem, elektrībai, tarifi vietējām sarunām u.c., bet darba algas un citi ienākumi ir pārāk zemi, lai izsauktu pieprasījuma inflāciju.

Kaut gan teorētiski tiek apskatīti divi dažādi inflāciju veidi, taču reālā dzīvē šos divus inflācijas veidus ir ļoti grūti atšķirt vienu no otra. Piemēram, darba algas palielināšana vienlaicīgi var izsaukt pieprasījuma inflāciju, kā arī izmaksu inflāciju. Lai noteiktu, kurš inflācijas veids ir dominējošais, ir jānoskaidro pirmavots, kas izsauc cenu līmeņa vispārēju kāpumu. Piemēram, uzskata, ka izmaksu un pieprasījuma inflācija viena no otras atšķiras vēl ar to, ka pieprasījuma inflācija turpinās tik ilgi, kamēr pastāv pārmērīgi kopējie izdevumi.

3.Inflācijas sekas.

Uz jautājumu- vai inflācija ir labvēlīga vai slikta parādība – viennozīmīgas atbildes nav. Angļu ekonomists Keinss pierādīja, ka mērena inflācija ir vēlama parādība ekonomikā. Inflācijas līmenis, kas vidēji gadā svārstās no 2%līdz 3%, ekonomikā nerada īpašas problēmas. Neliels cenu kāpums ir labvēlīga parādība ekonomikā un pat ir nepieciešams to stimulēt. Tas izriet no piedāvājuma likuma. Augstākas cenas stimulē piedāvājumu, sekmē ražošanas paplašināšanu un nodarbinātības palielināšanu. Tādējādi mērena inflācija ir ražošanas attīstības un ekonomiskās aktivitātēs kāpināšanas sekmētāja.

Jānorāda, ka cenu līmeņa vispārējs pieaugums notiek gandrīz visās valstīs un tas ir likumsakarīgs process. Taču ir svarīgi, lai tas ik gadus paliktu apmēram viens un tas pats. Piemēram, ja vidēji gadā inflācija pieaug par 3%, tad šī situācija inflācija tiek paredzēta un ieprogrammēta ekonomisko institūciju aktivitātēs.

Inflācijas pieaugums, piemēram, 10% mēnesī jau var radīt būtiskas problēmas. Taču lai to izprastu, ir jāapskata divi ar inflāciju saistīti jēdzieni: prognozējamā inflācija un negaidītā jeb neprognozējamā inflācija.

Prognozējamā inflācija tiek paredzēta un atbilstoši tās līmenim katru gadu tiek indeksēti ienākumi. Indeksēšana ir ienākumu palielināšana atbilstoši inflācijas līmenim noteiktā laika periodā. Piemēram, bankas jeb kreditori, aizdodot naudu, nosaka nominālo aizdevuma procenta likmi, gan arī sagaidāmo inflācijas līmeni. Darba ņēmēji, stājoties darbā, noslēdz līgumu ar darba devēju ar noteikumu, ka viņu alga katru gadu tiks indeksēta atbilstoši inflācijas līmenim. Saskaņā ar katras valsts likumdošanu tiek indeksētas valsts iestādēs strādātāju darba algas, pensijas, pabalsti. Tādējādi prognozējamā inflācija draudus sabiedrībai nerada, zaudējumi no tās minimāli vai nekādi. Mēdz teikt, ka inflācija ekonomikā ieiet inflācijas spirālē. Tās īpatnība ir spēja noturēties pastāvīgā virzībā uz augšu.

Savādāk ir, ja rodas neparedzamā inflācija, kuru izsauc cenu šoks. Līdz ar to rodas pārāk augsti inflācijas tempi. Šādas inflācijas sekas var būt divējādas. Vieni iegūst no tās, bet cietiem tā var izrādīties pat ļoti postoša.

Lai izprastu neparedzamās inflācijas sekas, vispirms apskatīsim, ko nozīmē ekonomiskie jēdzieni – nominālie un reālie ienākumi.

Kopējie jeb bruto ienākumi ir visi ienākumi, kuri pienākas mājsaimniecībām naudas formā par pārdotiem resursiem darba algas, peļņas, procenta un rentes veidā. Kā zināms, ja no kopējiem ienākumiem tiek atskaitīti nodokļi un citi maksājumi, tad paliek pāri rīcībā esošais ienākums jeb neto (tīrais)ienākums, vai arī nominālais ienākums.

Reālais ienākums ir tas preču un pakalpojumu daudzums, kuru iedzīvotāji var iegādāties par nominālo ienākumu, pastāvot noteiktām cenām. Pieņemsim, ka nominālie ienākumi palielinās par 5%, bet preču un pakalpojumu cenu līmenis pieaug par 3%, tad reālie ienākumi pieaug par 2%. Šo sakarību formas veidā var attēlot šādi:¹

     Izmaiņas             Izmaiņas                 Cenu

     reālajos       =    nominālajos     -       līmeņa

   ienākumos           ienākumos             izmaiņas

          (%)                   (%)                    (%)

Inflācijas rezultātā naudas vienības pirktspēja jebkurā gadījumā krītas. Taču reālie ienākumi jeb iedzīvotāju dzīves līmenis kritīsies tikai tad, ja nominālo ienākumu izmaiņas procentos būs zemāks nekā inflācijas līmenis. Piemēram, ja cenu līmenis pieaug par 10%, bet nominālie ienākumi palielinās tikai par 3%, tad reālie ienākumi samazināsies par 7%.

Tagad apskatīsim, kas zaudē no neparedzētās inflācijas.

1.Personas, kuriem ir uzkrāts ienākums. Tie ir naudas glabātāji termiņnoguldījumos, valsts vērtspapīros, obligācijās, akcijās. Termiņnoguldījumu, vērtspapīru procentu likmes ir fiksētas un, ja procentu likme ir zemāka nekā inflācijas līmenis, tad ieguldītās naudas pirktspēja samazinās.

2.Kreditori, jo ienākumi tiek pārdalīti debitoru labā. Tas notiek tāpēc, ka aizdevuma laikā var strauji pieaugt inflācijas līmenis, bet pirms tās noteiktā aizdevumu procenta likmes sastāvā nav ietverts neparedzamās inflācijas līmenis. Tādējādi aizdotā nauda straujas inflācijas rašanās apstākļos kļūst mazāk vērtīga nekā tās sākotnējais aizdevums. Piemēram, ja par sākotnēji aizdoto naudu jāmaksā aizdevumu likme 9% apmērā, bet neparedzamā inflācija gadā sastāda 20%, tad aizdotās naudas vērtība ir samazinājusies par 20%. Tādējādi naudas aizdevējs atpakaļ no debitora saņems naudas summu, kuras reālais ienākums būs mazāks nekā tas bija sākumā.

3.Iedzīvotāji, kuri saņem fiksētus nominālos ienākumus. Tie ir zemes īpašnieki, privāto pensiju saņēmēji, strādātāji valsts sektorā, it īpaši budžeta finansētās iestādēs, neperspektīvās nozarēs un citi. Fiksētās algas parasti atpaliek no cenu līmeņa pieauguma tempiem un līdz ar to šis kategorijas iedzīvotāju reālie ienākumi ļoti samazinās. Visbiežāk inflācijas rezultātā nominālo ienākumu pieauguma tempi ir zemāki nekā vidējā cenu līmeņa pieaugums. Tas nozīmē, ka sabiedrības labāk nodrošinātie slāņi cieš no inflācijas sekām.

No neparedzamās inflācijas iegūst:

1.Iedzīvotāji, kuru ienākumi nav fiksēti, iegūst no inflācijas tajā gadījumā, ja ienākumu pieaugums pārsniedz inflācijas pieauguma līmeni.

2.Naudas aizņēmēji, ja aizdevumu % likme ir mazāka nekā inflācijas līmenis: tad iegūst naudas aizņēmējs iegūst no šīs starpības, kā arī tie, kuri naudu iegulda vērtīgu mantu iegādē(piemēram, automašīnas, dzīvojamās mājas) vai ražošanas paplašināšanā.

3.Valdība, ja tā aizņēmusies naudas līdzekļus iekšējā tirgū uz ilgāku laiku, turklāt ar fiksētu % likmi. Aizņēmumu dzēšanas brīdī atmaksājamā summa un % maksājumi samazināsies adekvāti inflācijas pieaugumam. Līdzīga situācija var būt ar valsts ārējo parādu tādā gadījumā, ja samazinās arī ārējais parāds un ar to saistītie apkalpošanas izdevumi.

Tādējādi no neparedzamās inflācijas vieni iegūst, bet citi zaudē. Inflācijas sekas jūt ne tikai atsevišķi iedzīvotāju slāņi vai indivīdi, bet arī ekonomika kopumā. It īpaši graujoša parādība ekonomikā ir hiperinflācija.

4.Inflācija un bezdarbs.

Lai novērstu bezdarbu, valdība bieži mēģina stimulēt ekonomisko attīstību. Kad valdība samazina bezdarbu, tuvojoties pilnīgas nodarbinātības līmenim, darba tirgus kļūst saspringts. Arvien vairāk firmu sastopas ar grūtībām nolīgt nepieciešamo darbaspēku, un tam konkurējot darbaspēka tirgū, tiek piedāvātas augstākas darba algas. (Pretēji tam, kad bezdarba līmenis ir ļoti augsts, un kad ir daudz vairāk darba meklētāju nekā darba, un nav vērojams spiediens algu paaugstināšanas virzienā). Tādējādi mazāks bezdarbs izsauc ātrāku algu pieaugumu, kas savukārt ar inflācijas spirāle starpniecību izsauc straujāku cenu pieaugumu.

Filipsa līkne

Pieprasījuma inflācijas analīzes rezultātā ekonomisti nonāca pie secinājuma, ka inflācijas un bezdarba tempi tautsaimniecībā ir savstarpēji saistīti, un to var izteikt šādi: Jo augstāki inflācijas tempi, jo zemāks bezdarba līmenis, un otrādi. Šo koncepciju atklāja angļu ekonomists A.Filips Londonas ekonomikas skolā 50.gados.

Bezdarba apjoms, kur inflācija līdzinās nullei, ieguvis nosaukumu bezdarba dabiskais jeb normālais līmenis. Protams, dabiskais bezdarba līmenis nav nulle. Pat, ja daži no strādniekiem ir bez darba, cenas visumā var pieaugt.

No 50.gadu beigām līdz 70.gadu vidum, kā inflācijas tā arī bezdarbs pieauga kopā, un varētu teikt, ka Filipa līknes attiecība ir pilnīgi izirusi. Pastāv daži pierādījumi, ka 90.gadu sākumā šī līkne ir pārvietojusies atpakaļ lejup.

Filipa līknes sairšanu 70.gados veicināja divi faktori: darba tirgus struktūras izmaiņas, kuras sauc par reāliem faktoriem un inflācijas paredzēšana.

Pie reāliem faktoriem var minēt arodbiedrību lomu pastiprināšanos 70.gados.

Cits iemesls ir bezdarba un sociālās nodrošināšanas pabalsti. Augstāka bezdarbu pabalsta summa attiecībā pret algu padara mazāk svarīgu nepieciešamību bez darba esošai personai meklēt darbu, vai pieņemt darba piedāvājumus, kuri tiem ne sevišķi patīk, tādējādi ļauj meklēt darbu. Tā rezultātā rodas tendence bezdarba apjomam pieaugt dotajā inflācijas līmenī.

Kā vēl vienu faktoru var minēt faktu, ka prasmei kļūstot daudz specializētākai tehnoloģijas progresa dēļ, būs aizvien grūtāk aizvietot tos strādniekus, kuri piedāvā darbaspēku, ar tādiem, ko pastiprināti pieprasa un dabiskā bezdarba apjoms atkal pieaugs.

Inflācijas un bezdarba kombinācijas, kuras vērojamas ekonomikā ilgākā laika periodā, atšķiras no tām, kādas vērojamas īsākā laika posmā, ja pieņem, ka inflācijas temps ir fiksēts. Ilgtermiņa Filipa līkne tiek zīmēta vertikāli, jo “dabīgā līmeņa pamatotāji” uzskata, ka neeksistē mijiedarbība, kura pazeminās bezdarbu zem tā dabiskā līmeņa.

Nobeigumā var minēt A.Oukena likumu, kas parāda, ka bezdarba pieaugums par 1% virs dabīgā līmeņa novedīs pie 2% faktiskā nacionālā kopprodukta samazināšanos. Šo likumu vienkāršotā veidā var uzrakstīt šādi:

       U = -(y/2), kur U- bezdarba līmeņa izmaiņas procentpunktos gada laikā; y- reālā ražošanas apjoma pieaugums tajā pašā laika periodā.

5.Inflācijas apkarošanas paņēmieni.

Mūsdienās pastāv divas galvenās atšķirības perspektīvā pieejā inflācijas apkarošanas nozīmei un vislabāk piemērotiem pasākumiem tās veikšanai. Šos dažādos uzskatu paudējus var iedalīt monetāristos , kā arī Keinsa skolas un neokeinisma skolas piekritējos.

Monetārisri ir pilnīgi pārliecināti, ka pārāk ātrs naudas pieaugums ir galvenais inflācijas rašanās iemesls. Pēc viņu domām vissvarīgākā ir vertikālā Filipa līkne, vismaz ilgtermiņa aspektā; jebkuri pozitīvi rezultāti, kas rodas, nospiežot bezdarbu zem dabiskā līmeņa ir īslaicīgi.

Lai apkarotu inflāciju, momentāristi uzskata, ka Centrālai Bankai jāpaaugstina naudas piedāvājums pastāvīgā tempā, nodrošinot ilgstošā perspektīvā stabilas cenas.

Keinsisti un neokeinisti uzskata, ka momentāristi pārspīlē inflācijas izmaksas, it īpaši ekonomikā ar intensīvu indeksāciju, pieņemot vertikālas Filipa līknes eksistenci, pārlieku zemu novērtē inflācijas apkarošanas izmaksas. Ar vertikālu līkni nav vērojama mijiedarbība. Apkarojot inflāciju netiek paaugstināts bezdarbs, tā kā neatkarīgi no valdības pasākumiem bezdarba apjoms iestrēgst dabiskā bezdarba līmenī. Bet keinsisti uzskata, ka pastāv reālas izmaksas inflācijas apkarošanā paaugstināta bezdarba veidā un, ka  vismaz īsā laika posmā, līkne nav vertikāla.

Kas attiecas uz monetāristu viedokli attiecībā uz inflācijas apkarošanu, tad keinsistiem ir trīs iebildumi. Pirmais no tiem ir skar monetāro politiku. Keinsisti tic, ka valdībai nepieciešams izmantot visu tās rīcībā esošo arsenālu, ne tikai monetāro politiku. Otrais iebildums ir tāds, ka paļaušanās uz kādu likumu, piemēram, uz naudas piedāvājuma palielināšanu noteiktā tempā, izsauc atteikšanos no piesardzīgas politikas ievērošanas, iespējas izmantot monetāro politiku atbilstoši ekonomiskiem apstākļiem.

Trešais diskutējamais jautājums ir īpašais likums par konstantu naudas piedāvājumu, kuru monetārieši cenšas propogandēt. Šādu politiku, kuru sauc par naudas mērķprogrammu, plaši piekopa 70.gadu beigās un 80.gadu sākumā. Šāda politika izraisīja ārkārtīgi nepatstāvīgas un dažreiz pat ļoti augstas %likmes. Daļa no šādas politikas radītām grūtībām ir nestabilitāte naudas apgrozības ātrumā pēdējā desmitgadē. Naudas mērķprogrammu politika var drīzāk veicināt nedrošību nekā to samazināt.

Keinsa politikas pasākums inflācijas apkarošanai var sadalīt divās kategorijās: viena domāta, lai virzītu ekonomiku lejup pa Filipa līkni, bet otra, lai pavirzītu Filipa līkni sāņus.

 Lai novirzītu ekonomiku lejup pa Filipa līkni, nepieciešams samazināt kopējo pieprasījumu tā, lai kopējā pieprasījuma līkne, novirzītos pa kreisi. Valdība var to veikt ar stingru monetāro politiku, samazinot savus izdevumus, vai arī nodokļu paaugstināšanu, kas samazina patērētāju pirktspēju. Viena no iespējām ir  saprast, ka inflācija rodas, ja pieprasītā nacionālā kopprodukta summa, jeb summa, kuru pieprasa patērētāji, firmas un valdība pārsniedz pieejamo kopproduktu. Valdībai ir grūti izlemt, kurš saņems mazāk- tie kuri nesaņem labumu no valdības izdevumiem (samazinot valdības izdevumus), patērētāji (paaugstinot nodokļus, samazinot tos ienākumus, kuri paliek pēc nodokļu atvilkšanas), vai nākamās paaudzes (kuru ienākumi būs zemāki samazinātu investīciju rezultātā).

Kopējā pieprasījuma samazināšana izsauc inflācijas spiediena pazemināšanos, jo tas samazina starpību starp preču piedāvājumu un pieprasījumu. Bet tā izraisa darbaspēka pieprasījuma pazemināšanos, un tādējādi izsauc lielāku bezdarbu. Un pieaugot bezdarba līmenim, samazinās pieprasījums pēc  algas paaugstināšanās. Tādā veidā neatkarīgi no tā, tie saglabā uzskatu par pieprasījuma vadītu vai izmaksu virzītu inflāciju, kopējā pieprasījuma samazināšana var būt efektīvs līdzeklis inflācijas apkarošanai.

Kad ekonomika cīnās ar inflāciju, virzoties pa Filipa līkni, tā maksā dārgi, respektīvi ar bezdarba pieaugumu. Bet, ja valdības politika var izmainīt Filipa līkni, tad tā var paredzēt zemāku inflāciju, nepaaugstinot bezdarba līmeni. Valdība var mēģināt iedarboties uz reāliem faktoriem, izmantojot algu un cenu kontroli, jeb izmantojot inflācijas paredzēšanu .

Reālie faktori. Atsevišķās valstīs augsts bezdarba līmenis dažās sociālās grupās kļuvis pastāvīgs, un grūtības joprojām sagādā ilgtermiņa bezdarbs. Lielbritānijā bieži tiek teikts , ka viens no ekonomiskas dabas grūtībām ir fakts, ka sākoties ekonomikas pieaugumam, algu inflācija sāk augt jau tad, kad bezdarbs ir vēl augts. Tā rezultātā liela daļa valdības pasākumu ir virzīti, lai panāktu elastīgu darba tirgus situāciju, lai tā varētu uzturēt zemu bezdarbu bez algas inflācijas. Tas izpaužas pūlēs novirzīt Filipa līkni lejup vai pa kreisi. Reālie faktori, ko var uzskatīt par svarīgiem, ietver : arodbiedrības, bezdarba, sociālās nodrošināšanas pabalstus, izglītību un apmācību, dzīvokļu tirgu, nodarbinātību aizsargājošo likumdošanu.

Izmaiņas inflācijas paredzēšanā. Inflācijas paredzēšanai ir liela nozīme uzturot pastāvīgu inflāciju. Ja cilvēki tic, ka jebkurš valdības pasākums inflācijas likvidēšanā būs sekmīgs, tad tas jau palīdzēs mīkstināt inflāciju. Daļēji valdības politika būs sekmīga tieši tā iemesla dēļ, ka cilvēki tic, ka tas tā notiks. No otras puses, ja viņi netic, ka šī politika gūs sekmes, tad inflācijas paredzējums netiks novērsts, un inflācija acīmredzot turpināsies.

Gadījumā, ja vērojams ekonomiskas dabas satricinājums, kā piemēram, valdības politikas izmaiņas un atsevišķas personas turpina pamatot savu viedokli par gaidāmo inflāciju uz pagājušās inflācijas tempiem, tad ekonomika ilgstoši iestigs šajā inflācijas tempā. Lai izmainītu prognozes attiecībā uz inflāciju, nepieciešami asi un ilgstoši ekonomiski satricinājumi.

Lēni mainīgo prognožu gadījumā būs vērojama mijiedarbība starp bezdarbu un inflāciju, kas ilgs ievērojami ilgāku laiku. Šīs prognozes padarīs ievērojami vieglu bezdarba samazināšanu, neizsaucot strauju inflāciju.

No otras puses ar ātri maināmām prognozēm Filipa līkne būs tuvu vertikālei, pat īsā laika sprīdī. Tam ir pozitīvi un negatīvi aspekti. Ja atsevišķas personas reaģē uz noteiktām izmaiņām valdības politikā, nekavējoties izmainot savu attieksmi pret nākotnē gaidāmo inflāciju, tad inflācijas gaitu var arī salauzt. Inflācijas apkarošanas izmaksas būs gluži niecīgas un būs nepieciešama vienīgi valdības atbilstoša politika. Negatīvais iespaids var būt tas, ka ar ātri mainīgām prognozēm, relatīvi viegli iespējams ierosināt inflācijas spirāles veidošanos, ja mēģina samazināt bezdarbu zem tā dabiskā līmeņa.

Secinājumi.

1.Inflācijas procesu vienmēr pavada cenu pieaugums, tā ir saistīta ar disproporciju rašanos starp naudas un preču plūsmu un bieži arī ar piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvara  izjaukšanu.

2.Hiperinflācijai ir graujoša ietekme uz ekonomiku, jo tā deformē dažādu preču cenu un ienākumu savstarpējās proporcijas.

3.Hiperinflācija rada masveidīgu izšķērdību, jo nauda pārstāj kalpot kā uzkrāšanas līdzeklis.

4.Hiperinflācijas apstākļos samazinās ražošanas apjoms, tā rada reālus izkropļojumus sabiedrības resursu sadalē, jo nauda kā maksāšanas līdzeklis pārstāj funkcionēt.

5.Pieprasījuma inflācija rodas , ja pieaug jebkurš no kopējo izdevumu komponentiem, jo tā rezultātā izdevumu pieaugums palielina pieprasījumu tik ļoti, ka tas pārsniedz ekonomikas iespējas ražot un piedāvāt preces un pakalpojumus. Tādējādi veidojas pārāk liels preču un pakalpojumu pieprasījums, bet to piedāvājums paliek nemainīgs. Tā sekas ir cenu līmeņa vispārējs kāpums.

6.izmaksu inflācija rodas, ja pieaug ražošanas (izejmateriālu un energoresursu ieguves) izmaksas vai samazinās kopējais piedāvājums, jo tas izsauc kopējās piedāvājuma līknes novirzi pa kreisi un uz augšu, kura rezultātā ceļas cenas.

7.Ja pieprasījuma inflācijas variantā cenu celšanās raksturojama kā sekas, tad izmaksu inflācija būtībā ir cēlonis, kas spiež Centrālo Banku emitēt papildus naudu, palielinot tā masu.

8.Mērena inflācija ir vēlama parādība ekonomikā, jo augstākas cenas stimulē piedāvājumu, sekmē ražošanas paplašināšanu un nodarbinātības palielināšanu. Tādējādi mērena inflācija ir ražošanas attīstības un ekonomiskās aktivitātes kāpināšanas sekmētāja.

9.Prognozējamā inflācija draudus sabiedrībai nerada, zaudējumi ir minimāli vai nekādi, jo saskaņā ar katras valsts likumdošanu tiek indeksētas valsts iestādēs strādājošo algas , pensijas, pabalsti.

10.Neparedzamās inflācijas sekas būs divējādas , jo no tās vieni iegūs , bet citi zaudēs.

11.Mazāks bezdarbs izsauc ātrāku algu pieaugumu, kas savukārt ar inflācijas spirāles starpniecību izsauc straujāku cenu pieaugumu, jo lai novērstu bezdarbu , valdība bieži mēģina stimulēt ekonomisko attīstību.

12.Monetāristi ir pilnīgi pārliecināti , ka pārāk ātrs naudas pieaugums  ir galvenais inflācijas rašanās iemesls, tāpēc lai apkarotu inflāciju , monetāristi uzskata, ka CB jāpaaugstina naudas pastāvīgā tempā. Šim izvēlētajam tempam jānodrošina ilgstošā perspektīvā stabilas cenas.

13.Keinsa politikas pasākums inflācijas apkarošanai var sadalīt divās kategorijās: viena domāta, lai virzītu ekonomiku pa Filipa līkni, t.i., samazināt kopējo pieprasījumu, jo tas izsauc inflācijas spiediena pazemināšanos  un tā samazina starpību starp preču piedāvājumu un pieprasījumu. Tas savukārt izraisa darbaspēka pieprasījuma pazemināšanos un tādējādi izsauc lielāku bezdarbu. Pieaugt bezdarba līmenim , samazinās pieprasījums pēc algas paaugstināšanās. Kopā tas samazina inflāciju. Otra pieeja ir novirzīt Filipa līkni sāņus ,t.i., valdība var mēģināt to panākt, iedarbojoties uz reāliem faktoriem, izmantojot algu un cenu kontroli jeb izmantojot inflācijas paredzēšanu.

Izmantotās literatūras un avotu saraksts.

1.Saulītis J., Šenfelde M. Ievads makroekomikā.- R.: Rīgas Tehniskā Universitāte, 2000.g.

2.Kassalis E. Makroekonomika .-R.: Latvijas Universitāte , 1995.g. 3.Lekciju konspekti makroekonomikā no RTU un LU par 2000.gadu